Bavarijas Latviesu vestnesis, January 23, 1946

              LATVIAN NEWS BULLETINT
-Redakcija-Editorial Office: HotelGonvikt.Dillinge Iznāk divi reizes nedēlā ^ Published tvvice a week.
Nr.6(a) Authorized by Mnitary Government and UNRRA Dillingenā, 1^. g. 23. janvāri
Bīskaps J. Rancāns,
Latvijas universitātes profesors. ^
Jaunai tautu s.riembai
- UNO sanlkot
Jaunās tautu savienības — Vienoto
Nāciju organizācijas (UNO) sanāksme
Londonā ir loti svarīgs nbtikums cil­vēces
dzīvē. Tās galvebais uzdevums
Ir/pasargāt tautas no jauniem kaftem
un no posta, ko karš nes cilvēcei, un
visas pasaules dzīvi ievadīt citā la­bākā
un pareizākā gultne. Lai Dievs
dod, ka šie labie nodomi pilnā merā
piepildītos!
Sevišķi mazām tautām tas ir no
liela svara. Mazām tautām nav mil­jonu
armiju, nav ari atombumbu, lai
viiaas pienācīgi varētu aizstāvēt sa­vas
tiesības uz cilvēcīgu dzīvi un kul-»
turālu attīstību. Bet mazām tautām
ari ir tiesības un pamatotas prasības
pēc cilvēku cienīgas un brīvas dzīves
savā zemē un savā valstī. Tāpēc vi­sas
mazās tautas priecājas par šo
notikumu un sagaida taisnīgu sprie­dumu
par savu tālāku dzīves veidu;
ari mazās tautas Iblo cerības, ka ^at­kal
varēs uzsākt jaunu neatkarīgu un
brīvu dzīvi, kādu viAas pašas no­teiks
ar brīvu un demokrātisku
iekārtu.
Šis jautājums ir ^eviški nozīmīgs
lielajam trimdinieku un Kūiā, cietušo
pulkam. Tāpēc uz katra sola sasto­pamies
ar vaicājumu: kas ar mums
bus? Kādas ir mūsu nākotnes iz­redzes?
Noteikti neviens ari nevar
atbildēt, bet var droši sacīt to, ka
visi labas gribas cilvēki, patiesības^
up^JaisaTbas piekritēji atzīst mazo
tafitu un, uz mums attiecinot, ari
mūsu taisnās prasības i un dibinātās
tiesības un dod mums noteiktas cerī­bas
uz gaišāku nākotni, uz labākSm
izredzēm un uz atgriešanos pēc trim­das
savā brīvā dzimtenē. Lai Dievs
dod, ka lielajā tautu sanāksmē Lon­donā
valdītu iaba griba, ,ka taisnības
un patiesības gars būtu visu tautu
vadītājas aprindās, — tad mēs varam
būt droši, ka miīsu cerības nebūs tuk­šas
un veltīgas!
, Viena doma tātad ir skaidra: mūsu
tautas gaišāka nākotne ir atkarīga no
tautu likteņu lēmēju laba | prāta un
labas gribas. Kur cilvēkiem ir laba
griba, tur nav grūti iekārļtot mier­mīlīgu,
saticīgu un saskaņotu dzīvi,
kurā valda savstarpējās uzticības un
taisnības gars, lai d^īve rjtētu kā
vienā labā, priekšzīmīgā un kārtīgā
ģimenē.
No tā varētu secināt, ka n^kas virs
zemes nav vieglāk panākams, kā miers
un saticība atsevišķu cilvēkuļ lin tautu
vidū, jo katrs tačil apgalvos; ka tam
netrūkst labas gribas. Ikviens teiks,
ka viriš vadās tikai no vislabākās
sirdsapziņas. Vai te kādu reizi neno­liek
pašapmānīšanās? Vai te ne­runā
patīgie nolūki un iegribas?
Pajautāsim vienkārši paši sev. Kad
un pie kādiem apstākļiem mēs esam
sev pārmetuši ļaunu gribu? Šķiet, ka
mēs tādus gadījumus varētu saskaitīt
uz vienas rokas pirkstiem. Pat ne­darbos
un ļaunprātībās mēs ļ apbrīno­jami
ātri atrodam attaisnojumu: ne­laimīgi
apstākli, stipras kaislības,
draugu ietekme un t. t., un nekādā
zinu mēs negribam atzīt sevi vainī­gus,
ka še vai tur ir bijusi ļauna
jgribia. Tā spriež katrs cilvēks pats par
sevi. Ļauna griba met pār cilvēku
savādu tumšu un atbaidošu ēnu. Pat
slepkava un laupītājs mēģina sevi at­taisnot
un pierādīt, ka viAam nav bi­jusi
ļauna griba. To pašu inēs vēro­jam
vācu kafa noziedznieku lielajā
prāvā Nīrnbergā starptautiskā tribu­nāla
priekša. Neviens neatzīst sevi
par vainīgu. Visi grib atkratīties no
atbildības, meklēdami pierādījumus
«avai „labal gribai". Jānāk pie ne­pārprotama
atzinuma, ka noziedznieki,
apgalvodami savu labu gribu, melo.
Labas gribas tiem īstenībā trūkst.
Bieži vien cilvēki laba un ļauna iz­vēlē
spiež pilnīgi subjektīvi, pēc sa-patigicm
ieskatiep, kā to, pie-
(Beigas ik; 2. lappusē)
i i
Kājām no Saldus UZ Bavāriju. — Latviešu cīnītāja gaitas.
Ar varu uz Vāciju atsūtītie latviešu
karavīri 1944. g. rudenī un ziemas sā­kumā
bija novietoti t. s. ,,apmāclbii
vietās", visvairāk Rietumprūsijā. Ne
vien pazemojumi un pārestības no vā­ciešiem,
bet ar! bads viņus nospieda
un mocīja. Cik daudziem gan tad
vienīgās domas bija: kā atstāt šo
nīsto zemi un nokļūt Kurzemē? Hit­lerieši
to izprata: viAi zināja, ka lat­viešu
kafavīru mērķis ir v ienīgi brīva
Latvija un ka vini gatavi izcīnīt šo
brīvību no visiem apspiedējiem un,
protams, arī no vāciešiem. Tāpēc ti­kai
nedaudziem bija izdevies no Vā­cijas
atkal nokļūt Latvijā. So ne-daudzo
vidū bija virsnieka vietnieks
B., kas pēc daudzu mēnešu gaidīšanas
pag. gada 17. aprīli bija varējis do­ties
uz Kurzemi un pēc tās frontes
kapitulācijas 14 maijā kājiīm uzsākt
ceļu uz rietumiem.
„Janvāfa beigās", vii^š stāsta, ;,lat­viešu
vienībām lika steigā atstāt To-ru6u
(Torņu). Daļai kājām bija jāiet
Dancīgas, bet citiem Šneideinīles vir­zienā.
Rietumprūsijā valdība cbaoss.
Neviens negādāja un nerūpējās par
ievainotiem un slimiem. Aukstums un
nepiemēroti i apavi pāi^gājienus pā^
vērta cinā par dzīvību vai nāvi. Da-žudien
bija jānosoļo pa 100 km. Kā­jas
bija noberztas jō^as. Nakeles tu­vumā
nokļuvām puclomju uzbrūkošo
tanku smailu iedarbības' lokā. Bijām
gan vācu formas tērpos, bet bez iero­biem
un municijas. Dzirdējām^ ka pie
pašas Nakeles noiiauti vilraki lat^
vieši un citi aizvesti gūstā. Diršavas
apkārtnē, 24 km no DaņcIgas, uzgā­jām
2 kritušus latviešu karavīrus.
Dokumentu pie tiem neatradām.
Mūsu vairodziAš uz aproces liecināja
k'^a tie ir mūsu ļaudis. Borisakā krita
latviešu zēns no Siguldas, kas bija
Iedalīts kādā vācu artilērijas pulkā.
Vislas krastos dzirdējām padomju
vienības skaļruņos saucam latviešiem
mūsu pašu valodā: ..Nešaujiet un arī
mēs ncšausimi'V Dafcībnd skatrunos
atskanēja arī mūsu tautas dziesmas.
Pārbēdzēju uz to pusi bija maz.
Tā pienāca aprīlis.: Bijām izsalkuši
kā vilki, jo bieži vien 10 vīriem uz
vairāk dienām izsniedza tikai iķukulīti
maizes un kārbu konservu.
Dancīgā valdīja baismas, ļk uz
stūra, ik uz ceļa krustojuma rēgojās
pašu Vāciešu pakārti karavīri. Pēc
drēbēm spriežot, daži ņg vilkiem bija
arī virsnieki. Pie pakārtiem bija iz­likti
plakāti: „Es esmu par daudz
mazdūšīgs, lai būtu īits vācietis.-*
Zvēriskā ārprātā trakoja vācu žan­darmi
un ,,SD" formācijas. Uz vie­tas
nošāva ikvienu ^pat par to, ka ve­zumnieks
uz brīdi aizkavēja atkāpjo­šos
vācu kolonnu satiksmi. Tā vācu
ģenerālis Rechs ,,aizstāvēja" Vācijas
kādreiz tik kāroto Dancigu.,.
Pilsētu apšaudīja padomju artilēri­ja
uft ikdienas no gaisa bira lidmašīnu
bumbas. Vācu artilērija klusēja, jo
bija izšautas pēdējā» granātas. Vācu
..Luftschutzpolizei" vienībās iedalī­tiem
latviešiem bija zaudējumi. Kri­ta
kareivis Līcis, ievainoja daudzii^.
Smagāk ievainotos vācieši lika atstāt
turpat ierakumos vai slirnnīcu priekšā.
Dancīga bija elle. Sprakšķēdamas
dega mājas, ielās plīsa granātas. Visu
pilsētu ietina kodīgu dūmu mutuli.
' Palikt še? Meklēt; glābit^u gūstā?
Bijārti gatavi uz visu, bet tad nāca
pavēle:
uz Hēlul
Latviešiem bija teikts, ka visus ve­dīšot
uz Dāniju, bet tas — citādi jau
nevarēja b ū t— bija parastie vācu
meli.
Man laimējās. Pulkveža Ŗēbetga
vadītus 30 latviešus piedalīja kādai
jaunsaformētai vācu vienībai un 17.
aprīļa rītā ar kuģi sūUja no Hēlas uz
—- Kurzemi! Mūsu pulciliš bija nācis
no papildinājumu bataljona, bet daži
ieradās pēc ievainošaiaas frontē. Gara
stāvoklis bija možs, — lai kas mūs
gaidīja,' mēs braucām savu dzim­teni.
i\tskaitot nedaudzus, gandrīz
katram Kurzemē vai Vidzemē bija
palikuši piederīgie. Mūsu virsnieki
un mcs visi cerējām, ka drīz piedzī­vosim
jaunu Latvijas neatkarības ritu.
Hēla, kurā vācieši bija: sadzinuši
tūkstošiem arī latviešu cīnītāju, aiz
mums palika miglā. Tur tikos ar dau­dziem
15. divīzijas karabiedriem. Vii^i
bija savās vienībās, no kurām, cik
atceros, Hclā bija nokļuvuši plkv.
Rēberga un kpt.Jenkes latviešu arti­lērijas
pulks, darbnīcu bataljons, kpt
Klētnieka 1. sapieru pulks, kpt. Seg-liiia
orķestris, papildinājuma batal­jona
orķestris ar diriģentu Itn. Broicu.
Atceros Hēļas sastapšanās ar maj.
Šmitu (no 3 Jelgavas kajn. p.),
kapteiņiem Gūtmalii, Tiltiņu un Bir-jemu,
virsleitnantiem Gulbi, Balodi
un Rutkasu^ ar Itn. Krastu, virsnieku
vietniekiem Birjāni, Zvirbuli, Breki,
Gulbi, Krleviiiu un BēržiAu un ar
kaprāļiem Vītolu, Balodi, Koku,
Sašftirinski, Vanagu un Bērziņu.
ā
Kūlim iebraucot Liepājas ostā,
mūsu prieku nomainīja skumjas.
Smagi postījumi bija visapkārt. Ielās
neredzējām neviena civiliedzīvotāja,
jo bijām iebraukuši naktī. Pēc dažām
stundām mūs jau sēdināja automašī­nās.
Esot jābrauc uz Saldu. Un visur
redzējām drupas un tikai drupas.
Ceļš bija gandrīz, neizbraucams, un
mašīnas iestiga dubļos pēc ik pāris
nokļūsim latviešu vienībās. Mūs to­mēr
iedalīja pie vāciešiem. Manas
jaunās vienībās štābā sastapu vltn.
Kalniņu un Itn. Rebaku.
Diena Saldū rādija, kas te vairs ve­sela
nav neviena māja. 15 km līdz
m
saviis varenos
a atkāpies. — NKVD Krug-lova
rokās
PSRS tautas komisāru padomē
un komunistu partijas vadībā no­tikušas
pēkšnas pārmainās. Tās
ārēji skārušas pazīstamo NKVD
— padomju iekšlietu komisariātu.
Maskavas radiofons 16. Janv. klau­sītājus
pārsteidza ar paziņojumu,
ka NKVD galva 46 g. v. Berija,
kas komunistu partijai pieder jau
no 1917. g., esot pārpūlējies no
lielā darba un tāpēc atkāpies.
Par NKVD jauno vadītāju iecelts
ģenerālpulkvedis Kruglovs, kas
jau priekš kāra bija Ber i jas viet­nieks.
Tanī pat laikā no PSRS
augstākās padomes kandidātu sa­rakstiem
pazudis Beri jas vārds un
tā vietā lasāms NKVD jaunā vadī­tāja
— Kruglova vārds.
Ne mazāk zīmīga ir ģenerālpulk­veža
Žikina iecelšana par sarkanās
armijas politiskās centrālpārvaldes
priekšnieku mirušā ģenerālpulk­veža
Sčerbaķova vietā. Arī Zikins
ir kandidāts augstākai padomei, lai
gan līdz šim viņš nav bijis ne ko­munistu
partijas centrālkomitejas,
' nedz arī PSRS noteicēja — parti­jas
politbiroja loceklis.
The Stars and Stripes
frontes līnijai nebija palicis neviens
lauku cilvēks un dzīvnieks. Drupas,
ierakumi, bunkuri, — tā izskatījās
mūsu skaistā Kurzeme pērnajā aprilī.
Lauki, pa kuriem citgad ar sētuvi
plecos lēni gāja latviešu sējējs, tagad
bija nosēti granātu šķembām. Pat
cīruli nedziedāja šajā nāves apstai­gātā
zemes joslā.
No 19. aprīļa līdz 9. maijam mūsu
sektorā valdīja klusums. Zinājām, ka
cī6as rit ap Lielauci. Un zinājām arī
to, ka Vācija ir tuvu savam galam.
Domājām jau mūsu laika sākšanos
26. aprīli izziņoja pavēli, ka visiem
karavkiem jānodod radiouztvērējV lai
neviens nevarētu klausīties ienaidnie­ka
stacijas un neuzzinātu par Sa­biedroto
uzvarām. 1. maijā mums pa­ziņoja,
ka kritis Hitlers. Gavilējām
Un netikai latvieši, bet arī vācieši,
kam vJlrers" bija sariebis jau ar to
vien. ka mūžīgi solīja „jaunus iero-cus
.
Lai cik bijām izolēti, tomēr ari \\dz
mums pienāca. zi6as, ka Kurzemē vei­dojas
mūsu paŠu -—Latvijas valdība,
kas jau esot uzņēmusi sakarus ar
ārvalstīm. Un tad 9. maijā vācu vie­nībai
lasīja admirālai Dēnica pavēli
par kapitulāciju. Pārsteigums, kā
visā pārējā Kurzemē, bija liels. Te
vismaz ieroSu, munīcijas un pārtikas
vēl nebija trūcis.
Dzirdējām, ka 19. divīzija no fron­tes
gājusi uz divi pusēm: dala ar cliu
lauzušies Polijas virilenā, citi mēģinā­juši
sasniegt Jūhi, lai no turienes
dotos uz Zviedriju vd Dāniju.
Kapitulācija vācu vienībām bija
vienkārša. Norādītā vietā nogādāja
ieročus un gaidīja. Nakti ieradās pir­mās
krievu patrulais, bet nākamās die­nas
ari NKVD daļas, kam bija pleda
lītas privātpersonas. TieSi tās latvie­šiem
draudēja ar drīzu norēkināSanos.
^^^^^^^^^^^^^^^^^^ Ķ
Bijām 3 draugi. Piekravājām savas
muguras somas ar cigaretēm, konser­viem
un sa usiniem. Naktī uz 14. maiju
teicām ardievas dzimtenei un uzsā­kām
cdu uz rietumiem, kur domā­jām
\itrast pvus ;tuvipiekus.
Piedzīvojām grūtas dienas, nedēļas
un mēnešus. Naktis izgājām cauri
Rucavaisi mežiem, pārgājām pāri Bār­tai,
un visur mums palīdzēja padomju
posteriu siešanās, jo dzērumā kriev
Šaudījās dienu un >nakti, tā rādot
mums ceļu. Lietuvas robežu pārgā­jām
nepamanīti 17. maijā. Pie K^lai-pēdas
sastapāmies ar pirmiem polu
policistiem, kas uz rokas valkāja lenti
ar burtiem „MP", bet mūs neaiztika.
Bitovā vaļā vairs netikām un gandrīz
nodoti krievu rokās. No cie-sargiem
tomēr par cigaretēm
dabūjām pat dokumentus piederīgo
meklēšanai Tīringā. Pāri stingri ap­sargātai
Oderai pratāmies pārairēties
ūdens puspiesmēltajā laivā. Briesmas
draudēja kā no krievu patruļām, tā
no pašu soliem, jo meži un ceļmalas
bija pilni mīnām. Un visur liki, pa­kārti
civiliedzīvotāji, izlaupīti ciemi,
izbadējušies iedzīvotāji, kam atņemti
lopi un pēdējā maize. Pārtikām no
kartupeļiem un bunkuros atrodama­jiem
sausiMem.
Reiz mūs atkal sat\ēma un ievietoja
Fichtenvaldes koncentrācijas nomet­nē.
Krievu valodas zināšana un droša
uzstāšanās tomēr līdzēja. Koman­dants,
mums pašiem par brīnumu,
lāva turpināt ceļu. Peldus pārkluvām
straujajai Muldai. Priekā skūpstījām
viens otru, bet — bijām pievilti. Tieši
tai dieriā krievi sāka okupēt Tiringu
Tālu priekšā Jau rūca viriū bruņuma­šīnas.
Ar tramvaju izbraucām cauri Leip-cīgai.
Un atkal soļojām. Dienām un
naktīm. Ceilenrodā, kur cerēju at­rast
savu ģimeni, atkalredzēšanās
prieki izpalika. Neviens nezināja, vai
manējie aizvesti uz auiJtrumiem vai
rietumiem. ''•• L, .•'
Un tpmēr vēl cerēju. Gāju tālāk,
uz Bavāriju. Robežu izdevās pāriet
pie Hofas, bet tad mani spēki bija
galā. Saslimu ar pleurītu. Par saVu
dzīvību varu pateikties tautiešiem,
kaš mani vēlāk ārstēja gan Vircburgā,
Zviedrija baltu karavīri
izdoti PSRS
Zviedrijas vācu kafavīrus ^izvedis
padomju kuģis „Kuban", kas Trele-borgas
ostu atstājiis pag. gada 3. de­cembrī.
Balti tai dienā' atradās vēl
slimnīcās un bada streiku, kā jau zi­ņojam,
turpināja līdz 6. decembrim.
Līdz 18. decembrim baltu bij. kafavīri
nebija izdoti. Pēc tagad ienākušām
zinām tie tomēr jau izdoti un aiz­vesti.
„petmoIda8 Vēstis**
Atkal
Augsburgā iznākošais vācu lai­kraksts
,,Scb wabi8che Lande>
2eitung" 15. janv. rakstā „PzIyo- .
jamās telpas ārzemniekiem" min par
ā cirkulējošām baumām, ka
Ivo veseli māju kvartāli*
kā žīdiem no Polijas nav pajumtes
u. 1.1. Vācu laikraksts tālāk saka ^
„Vat šiem nabaga cilvēkiem ir
gādā, tas ir skaidrsK^^B^
jautājums: kā? Grōtl rast atrisinā­jumu,
kas savukārt neskartu nevkinī-goft.
Šajā sakarā mēs gribam norādīt,
ka Augsburgā atrpdas daudz ārzem­nieku,
kas pirms Eiropas atbrīvoša­nas,
ko panāca Sabiedrotie, par nacio­nālsociālismu
bija gatavi atdot visu
(mit dem Nationalsozialismus durch
dlck und diinn gingen) un no sava
vidus deva bēdīgi slavenos, (beruch-tigte)
„SS" u. policijas" vienību
locekļus. Kas gan nav pazinis tipus,
kas ,,vācu policijas dienestā" uzstā­jās
fašistiskāķ par visiem laijpijļienļ
partijas bleanem ļijn^TEim^^
priekšrocības, kādas trūka vācu {iedzī­votājiem.
Vai daudzi no Baltijas val­stīm,
no Ukrainas un — gandrīz neti-cami—
no Polijas nebija brīvprātīgo
itn
tuma
„vadorfa sekotāju*; vidū? Latviešu,
igauņu un lietuviešu novietošana uz
dzīvi Hochfeldā biītu vēlreiz nopietni
politiski jāpārbauda ar lieciniekiem
un aptaujas lapām. Pēc tīrīšanas šiem
ārzemniekiem vajadzētu vienreiz da­būt
skaidrību par savu nākotni.
Katrā ziiiā ar pieminēto^ ārzemnieku
lielākās daļas novietošanu pagaidu no­metnēs
(Wartelagern) rastos brīva
telpa mums^'^bmātiem nelaimīgiem
atpakālnācējiem vai vāciešiem, kas
nav bijuši partijas biedri un kam, kā
godīgiem «trādniekieni un darbinie­kiem,
drīz btts vajadzīgi vidu dzī­vokli.
Ar gandarījumu konstatējam,
ka Militārā valdība dara visu, lai cil­vēcīgi
un taisnīgi atrisinātu neatlie­kamās
problēmas."
i
u
Nometnēs, kur kopīgi wnemtō8
produktus iemītniekiem sadala pašu
ieceltie darbinieki, bieži izpaužas ne­miers
par sadales kārtību, kas daž­kārt
noved pat līdz sūdzībām angļu
iestādēs. Angļu iestādes savukārt aiz­rādījušas,
ka vairākkārt konstatēti
umi, kur nometņu iemītniekiem
domātie produkti un citas mantas
jušās privātā tirgū. Lai šādas
gan arī Bambergā. Un te nejaušs ga­dījums
mani saveda kopā ar tuvinie­kiem,
kas vairs nebija ticējuši mani
dzīvu redzēt.
No Saldus līdz Svāndorfas pilsēti-
6ai Bavārijā ir pāri par 2000 km. Ap
1800 no tiem biju nogājis kājām.
Arī pārējie mani ceļa biedri ir Ba­vārijā
un kopā ar savām ģimenēm.
Visi citam:: reiz mūsu celŠ vedis uz
tēvzemi, mūsu brīvo un dārgo
vijuT* Juiris Velens
parādības novērstu petmoldas apga­bala
nometnēs, 2. apgabala Latviešu
komiteja^ Deļmoldā uzdeva saimnie­ciskai
komisijai kopā sar revīzijas ko­misiju,
pieaicinot arī nometņu koman-dantus,
-izstrādāt vispārējus notciku-/
mus par produktu sadales un jzsniegv
šanas kārtību. Noteikumi tagad ap-\
stiprināti un piesūtīti nometņu ko­mandantiem
ievērošanai. Bez tam
saimnieciskai komisijai uzdots rūpē­ties,
lai visās nometnēs pieņemtu
vienveidīgu vienkāršu, bet skaidru
grāmatvedību par produktu un citu
niantu apgrozību nometnēs, lai katrā
laikā būtu viegli pārbaludāmi savemtie
daudzumi un to sadale nometAu
iemītniekiem. Tas nodrošinās tais­nīgu
'produktu sadali un .radīs uzticī­bu
sadales orgāniem uņ personām,
itDItmoldas Vēstfe*