Bavarijas Latviesu vestnesis, November 4, 1948

              r
LATVIJA, 1948. g, 4.
KĀRTOTAS
LATVIEŠU
•VĒTDIENAS
SKOLAS '
ANGLIJĀ
[VESTS E.BERG8INPORMB
^AR ANGLIJAS LATVIEŠU
GARĪGO APRtJpi
[ēs ļoti, priecātos i.flp,-^^
b laimīgi, bet v^^^^^^^^^
tie te ieradušies;. saimniecS
paši anPiV
ar darīt visu to, ko viņi vēla? •«
Anglijas darba ministrijas pār
Ha. atbilde latviešu paaikaidroju-b,
ka ļoti šaurās darba izvelēs ie
jas ārzemniekii vidū rada no'
ļstibas sajūtu. Darba ministriiās
fetāvis vēl teica: „Es ļoti labi zi^
ļ k a pat vienkāršākos saimnieci
grūtumus dažkārt neizprot ari
angļi un tāpēc latviešiem tie
[otami vēl, grūtāk, jo vini para^'
Lielbritāniju uzskatīt par va-un
bagātu zemi. Mūsu vēlēša-gan
ir, lai latvieši mums pa-lētu
atgūt saimniecisko labklāji.
par ko viņiem pretim varam
jumtu virs galvas un arošibu."
'ārba ministrijas pārstāvis pa-
• iroja, ka jābūt pacietīgiem Mra-jebkādu
darbu un jāsamierināa
S)āti6so stāvokli, aizmirstot nereā^
ļsapņus. Viņš teica: „Arzemniekii
irāšanos Anglijas salās tautas
„, jkšā var attaisnot tikai tikTner,
I iēr šie atbraucēji veic derīgu
bu, kam pašu britu darba spēks
• atrodams. Mēs labi apzināmies,
sevišķi grūts ir izglītoto profesiju
roklis. tāpēc ari musu ierēdņiem
tinentā uzdots viņus īpaši bri-āt,
ka vairākus gadus tie nevarēs
boties savā specialitātē. Viņus
;iēma tikai pēc solījuma, ka tie
dās fizisku darbu, cik ilgi tas
nepieciešami." ;
famazām' izveidojies Anglijas, lat-
^,u garīgās aprūpes darbs.' „Gelš
trimdiniekiem ir mana .atpūtā;
,a/70g. V. prāvests E.Bergs, kas
^š aprīļa vadļfi latviešu luterāņu
iUidzes dzīvi Anglij ā. Draudzēs re-
;rējušies vairāk nekā 6000 tautie-
„ w i apzināti 233 bērni. Draudze?
i ikļu skaits vēl vienmēr pieaug.
' .viešu luterāņu baznīcas orgāni-ijas
mazākās' vienības Anglijā ir
:nlcas kopas. Minimālais locekļu
its tajās paredzēts 12. Kopas or-
' lizētas tikai tur, kur nav nekādu
ļiiE sāku despēiju draudzes darbam,
i terānu draudzes nopelns tas, ka
Ineriu hosteļos iekārtotas svētdie-skolas
un tādu drīzumā pa-zēts
atvērt ari Londona. Savā
:sajē darbā baznīca vēl aprūpe
^nos tautiešus. Iespiests un angļu
itādēm izplatīts apskats par bāz­t
a s stāvokli Latvijā. t)ažos jauta-los
baznīca ievadījusi sarunas an
Anglijas 'darba ministriju mūsu
§tiešū 'ikdienas gaitu atvieglinā­mai.
. V„ •
»rāvests E. Bergs saka: „SavS
rbā visur esmu'sastapies ar tau-Ķu
sirsnību un atsaucību, par KO
ns mīļākais paldies!"
B ē r z i ņ š , Lībdcā
CERĪBA
.asoīt laikrakstus redzam, k^
t i rietumu valstsvīru Pi^n^^^
kt mieni, komūnisnia e k ^
[ politiskie saspīlējumi pieauK
in vairSk;
konflikta draudos ^ m e s ^ ^
Ues miera. J ū ^ laikiJ^tS^^^
ktāja vēstule es pat ļ^iju^^^^
aisltu apgalvojumu, Ka •
I r . " • • . ' \
ķs domāju, ka m e s A ^ ^
r vienā, tā otra g a d i j u^
b . gadā mēs ^ ^ e m ^ ^ % ^
fāmies
[ŗš tomēr sakās.
is pielaida domu^ ^ ^^em
flsociālisti ar Kremļa v ^ ļ - ^ .
rētu sdēgt kādus d r a i ^ ^^
L, : b e t tas tomēr
IMŪSU cerības ^nekadnev^^^
k e m t par fakti^^
lēks; kās var stinn^e^^^^^^^
bet tas nesper 1^^^^^
attīstīaju M ^ ^
':Ibas loka. '
K r a u k l i s v l^ri^^^^^
p . : TAS IETAS:
L t v i j a s 26.^^ 0 ^ ^ ^
sors Pikārs apzin^^ts^P ^- ^
ofesoru. Tas iŗ nege^^^^
Ijas 28. numura teikts, F
beļģis.
r ^ " " " ^ pa P^*"
Pārvedot mums aaumi_
^ .mirstiet uxPārved%^^^
pusē atsdtoiēt. P^l
UI^TVUA, 1948. g. 4. novembri
:jCnutg L e s i yš
Volfganga Dārziņā Tsāpskāts pār apdāvinātību
Ja saimnieka papum ceļā salūzt
ritenis vai ilkss, vajaga, lai viņš
katrā krogu vai kooperatīvā var da­būt
jaunu: rati ir j ā s t a n d a r t i -
Jātaisa visā Latvijā pēc viena
m6ra/* tS kādu dienu pateica mans
draugs Pēteris un nodibināja firmu
^^Latvijas rats". Viņam toreiz bija
tikai; septiņpadsmit gadu,; taču rats
griezās teicami, daudz labāk, kā bija
cer&ts, un divdesmit gadu vecumā
p^erls"bija turīgs vīrs.
I)iemžēir šinī laikā paš^^^ Latvijas
Fortilna« rat5 iegriezps ļoti slikti: ko­munisti
nāca virsū, un jaunajam -Pē­tera
uzņēmiumām bija jāpiesit ' ar
lāpstu.:r;-y;;/V'• .••••.^ 'V/"^V
1944; gadā ļaudis paklīda kur ku­rais.
Es, tāpat kā daudzi citi, biju
atkūliesD^ncigā. Bija taisni ,,folkS''
iturma" laiks. Uz katra stūra de-iOrēJatandarms,
un, ja nebija„stip-ru"
papīru*, tad • ierakumu rakšana
pie Ooldapas vai Gumbinņenas bija
garant^a. Padoms, -ko apsākt, bila
djrgs. Bet taisīji tad, kad neredzēja
Vairs tikpat kā nekādas izejas tikt
no Danclgas laukā, pie manis pēkšņi
i^|āza$ . . .Pēteris!
:,,VecIt!** viņš bez kād^^ ievada no­grāva,
„ t e vairs nav gaisa! Riposinl
tSlāk! Še š ^ p e l e l ' V ^ , , N u -
ja,*' vlņ^^
tak ir i z V r a u k š a n a a at ļ a u ­jat
Esi drošs: tā i r labāka par v i ­siem
papīriem. Neviens žandarms
nekad nenSk klāt vtādam, kam pār
plecu šķipele! Aiziet!''vUņ^^^^^v^^
metās pa durvīm, ka nopļīvoja vien.
P^eŗa izgudrojums:patiešām bija
ģeniSlsI lāpstai bija pavisam vien­reizējs
ma&sks spēks/ Bez grūtībām
m§s atstājam Daricigu un izbraucām
cauri visai;Vācijai, līdz pat dienvi­diem,
kur Pēteris nozuda tikpat
p§kiņi, kā,bija uzradies.
Kfidu laiku par viņu nebi^
ņas, līdz kādu dienu, tas bija dažus
žmineSus pirms ^vērunga"; «sablenzu
asteri pie kādas komunistu partijas
centrāles nokrāv\išo3 ar milzīgiem
brošūru saiņiem, '|
..Neuztraucies, vecīt!" viņš iesāka
atkal bez kāda ievada. „Tas ,nav
tas, ko tu domā: es tikai tirgoju ar
koferiem. Stutgartē, 1 redzi, koferis
maksā 10 kilo vecpapīra un 25 mar­kas.
Es tad nāku pie šiem te (viņš
pameta ar īkšķi uz komunisti pu5i)
un paņemu 10 kilo propagandas. Vis­labākā
i r tā grāmata \ ,No Marksa
līdz Ļeņinam*. Tas ir smags papīrs,
iznāk tikai septiņas .markas par k i ­logramu.
Esliņā aiz tilta par koferi
dod 150. :Man tad sanāk: 50 marku
tīrā par gabalu! Braši! Sis te^'^ viņš
parādīja uz savu brošūru saini, ,,ir
Partijas; īsais kurss', bet tas; nav
labs, deviņas markas kilo.. Uz to ne­kā
nevar nopelnīt.; Pašam 'atliek
tikai trīsdesmit no kofera. Nav gaisa.
Būs jāmeklē kas cits." ' '
Šodien saņēmu vēstuli no Ameri-^
kas;; Atplēsu. NoPēter^iJ „Šveiks
vecīt!*V.viņš man rakst^,,,nupat sa­ņēmu
atvaļinājumu un br£^uk|u ap­skatīt
Niagaru. Man ir galdniecība
un:strādā četri zeļļi. t a t l A m^
ir standartizēti, ar tiem neka.' Rak­stāmgaldus
gan pagaidām taisa; katrs
citādus. Kā tu domā, vai t i s ska­nētu
labi „ A m e r i k a s r a k s t ā m -
Apropos, man Svarcvaldē palika
norakts koferis- ar bruņihibka krus^
tiem. Aizej pēc klātpiMiktā plāna,
izroc un atsūti '--^:dabūsi maisu k
fijas. Ziemu strSd^u universitātē.
Eksāmeni jau nolikti; Sveicini Zig­rīdu,
Ainu un Melita.: 1 Site tādīi nav.
Pēteris.'-:..
PS. Kā tu domā, vai nebūtu tomēr
labāk: ,A me r i | a s: s pkļretē^rs7'*
Lūk, tāds .ir mans draugs Pēteris,
un. es :vrņu apskaužu/ .jb Viņš:nekad
nav bezpalīdzīgs' uh nqkad^ ņe parīko
.negaužas. Trakākais ^ir^tas, ka D
cigā viņš neprata vēl np vārda vā­ciski,
ne angliski. :/
V o l f g a n g s b ā r z l ņš
Vecā dziesma
Ātri nozied puķe, izgaist prieks.
Lēni medus nobriest kārēs.
Ātri sirds no milas • smaga t i ^ ,
Lēni savas sāpes vārēs.
Ātri uzplaukst bērzu zaļums košs,
ēni sūna aug uz ciņa.
Atri krīt. kas kaujā iziet drošs.
Lēni runās ļaužu miņa.
Atri saule ziedoņrītā aust,
ēni riet pār mežu galiem.
Ātri izskan dziesma, tukšs i r kauss,
ēni skumjas nāk — un paliek.
Rakstniekā
un žurnālistā
25 darbā gadi
vienu
SOŅA IIENUA SAVUS DOLĀRUS TUR UZ LEDUS
' Starp 14/ un 23.
mūža gadu ^ Soņa
Henija: desmit rel-.
zes ieguva pasau-:
Ies meistares no­saukumu
daiļslido­šanā
un trl9 relzos
no vietas uzvarēja
olimpiskajās spē­lēs.
Bet tad viņa
nolēma, k a aplausi
un karalnamu lo-i
laimes vēdljuml Vien viņai ne­spēs
nodrošināt bezrūpīgas vecuma
dienas. 1936, g. viņa pameta savu
amatieres stāvokli, kļuva par profe­sionāli
un pirmajā turnejās braucle--
nā ,,iztaisīja" 100,000 do^
^ Kopš tā laiko Henija savu slid-skriešanas
mākslu^ labo izskatu ūn
vdkftlnieces spējas ieguldījusi milzu
^ln\nieciskā pasākumā, kur apgro­zās
miljoni. Henijut^g^^ pieskaita
Holivudas bagātakajānv sievietēm.
Viņa amerikāņu ,i izpriecu rūpniecī­bā"
radījuši jaunu: nozari — ledus
y rēvijas.--:/:;
: Veikalnieciskās 'sarunās ,un dari--
Jumos Soņa i r til<pat>mierīga; uh sal­ta
kā ledus, uz kura viņa 9ļrlGŽ savas
figūras, bet ļabpi'āt: nemīl,: ka pie-,
rcin viņas miljonus. :„taudis domā,
ka es to daru naudas dēļ, bet patie-sibā
daru to tāpēc, ka man patiks^
dot,'* viņa pa£diaidroja:,,Nevi^week^
korespwidentam. / Bet aļ* patiku uz
Silidošanu vien laikam būtup maz,
lai uzrīkotu tādu: saimniecisku pasā­kumu,
kā Henijas „ledu$ rēviju fab­riku".
Nesen viņa Ņujorkā : piecās
dienas izdeva 375.000 dolāru par kos-ttmiem
vien savas ,,Hoļivudas l^dus
^}as'- jaunajam izlaidimiam, "ķo,
sākot ar novembri, paredzēta uzvest
^2 izrādēs piecās lielākās ASV p i l ­sētās.
Tajās Soņa cer apgrozīt 3
nialjonus dolāru. : \
- No savām ledus- rēvijām, filmām,
līdzdalības stadionu un^ arēnu uzrvē-niumos
no Klusā līdz Atlantijas oke-
^ •anam, no nekustamiem īpašumiem
procentēs par „Soņas Henijas Sli-
W'\:,,Soņas Henijas lellēm'^ūn c i ­tiem
ralojunniem, kam viņa pārde­vusi
saVu vārdu par fabrikas marku,
Soņa, kas nemīl runāt /par naiidu,
/nopelna/gadā tuvu pie i mil]ona:do-:
Imu Pagājušā gadā viņa /samaksā-
: J^isd ienākumu nodokli 6Q0:000 dol.
'; . /Henijas-ledus rēviju pasākumi ar
savu-žilbinātāju krāsainību un svai­gumu
rod milzīgu piekrišanu^ ameŗi-
^^^u'publikā. Pat kur
Roķfelera: centra ledus teātrv izrādes
notiek -jau devīto gadu no vietas, ap-n^
eklētājiv netrūkst/; Kad .Kokfelera
/: centra direktori/1940. g;. lāvās/pieru-
Aāties un- pāŗverta • Ģentra teātri .0r
./ !3200 'skatitāju vietām^ par vienigo 1 : - '
:.; ^Uš teātri/ASV,-tie/baidīja?/ ka būs
.' iekrituši. Bet kopš tā. laika- ledus: re-
• ' Vijas. šinī:.-teātrī; noskatījušies - 8 mil­joni
čOvēku, samaksājot pavisam 12
miljonu dolāru. ;: ' • I
• Pirms pāHjs nedēļām, šinī veikali,
branžā stājusies arī jaunā ;,ledus
karalienes" kandidāte, pasaules meis­tare
un ; olimpiskā:'/' uzvarētā:
Barbara: Anna Skote. paraksto
Jīgumu ar kādu mazāku Ņujorkas
teātri Ziemsvētku sezonas izrādēm
ar 10.000 dolāru honorāru nedēļā. Pa­gaidām
viņa izvairījās parakstīt lī­gumu
ar pašu lielāko „ledu5 trestu"
bet vispirms mazākā mēroga: grib
izmēģināt, vai viņa spētu pārņem'
,.ledus karalienes" kroni no līdzšlnē
jās neapstrīdētās karalienes Sonas
Henijas. N
Dzintars Freimanis
HUMORESKA
„Un kas tā par dzeltenu puķīti tur
stūrī?" Oskars jautāja savam bla­kussēdētājam
Celmiņu Jurim, kas
bija šīvakara gavilnieces rada ga­bals
un ka m tādēļ vajadzētu ciemi­ņus
labāk Dazīt.
„Ak tā?" Juris paskatījās norādī­tajā
virzienā, kur sēdēja maza, spož-:
acaina gaišmate, rātni salikusi klēpī
abu saules brūnināto roku slaidunau.
„Tā ir Rog^ Mailīte, mūsu Elgas mā­sīca
. . . Dzīvo Meža parkā, palīdz^
mātei ganīt jaunākos brāļus, vakaros
lasot grāmatas un spēlējot klavie­res
. . . vļairāk patiešām nezinu,"
Juris beidza ziņojumu.
„Būs jāiepazīstas," Oskars nolē­ma..
Juris gribēja ko bilst, bet Elga
pie klavierēm patlaban bija padevu­sies
viesu glaimiem un sāka jaunu
gabalu. Uzstāties šādos vakaros bija
viņas vājība; to visi zināja, kaut
Lībeka, kādā Valderzē ielas blokā ļ gan viņa izlikās, ka nemaz negrib
dzīvo rakstnieks, jurists, publicists spēlēt, ka šau.smīgi ilgi nav vlngri-uii
kritiķis 01 ģerisLiepiņS, kas no- nājusies un ka nekas neiznāks. „Bet
vembri var atskatīties uz 25 darba Elgas jaunkundze, — jūsu piesitiens
gadiem, ir tik burvīgs," klausītāji mēdza iz-
Zurnālista gaitas Liepiņš uzsācis saukties. „Tik dzidri dziedošs," Os-
1923. g. Arveda Berga „Latvī". Pēc kars mēdza piemetināt ar uzsvaru
tām strādājis „Pēdējā Brīdi", „Mū- un Elgas pretošanās salūza kā plāns
su Mājas Viesī" un citos izdevumos lāmu ledus. Šoreiz gan Oskars ne­par
redaktoru. Latvijas laikā sa- teica nekā, un Elga padevās viņa
rakstījis arī pirmo stāstu grāmatu vārdus nesagaidījusi. Juris pasmai-
/•Cetras mīlestības", kam sekojušas dīja. Pēc kafijas Oskars ar Elgu
monogrāfijas par Kronvaldu, Vid- bija bridi palikuši divatā ēdamlsta-bergu,
Veco Kalniņu un 2lļa Verna, bā, un iznākot Elgai bija drebējušas
Dēfo, Kesela, Mopasana, Ed. Po, lūpas un Oskaram pierē raukusies
Strindberga uc darbu tulkojumi, stāva rieva. Dejojis viņš nebija. Un
Dailradīšanā visaktīvāks Liepiņš bi- nu Oskars, jautāja par Rogu.
jis tieši pēdējos gados, jo, kā pats Jā, jā. Juris pazina Oskaru. Tā
izsakās, dzimtenē literāro darbu bija kārtējā šķiršanās un kārtējā
bieži kavējumi pienākumi saimnie- jaunu tīklu izmešana. Tikai savādi,
čībā un darbs iestādēs un redakcijās, šoreiz abas darbības notika
Pēc .-.Rožainā smaida", kas iznāca gandrīz reizē.
Vēl Rīgā, trimdā 1946, g. Vācijā pa- Parasti tās šķīra vismaz dažu n<?-
rādījās Kultūras fonda godalgotais Meļu starpa, „melancholiskais
„Dzejnieki un valdnieki", „Jodu ga- periods", kā draugi to mēdza dēvēt,
di" (1947.), „Piemineklis" (1947.), Bet Oskars to viņiem neņēma ļaunā.
„Dēklas ratiņš" (1948). Sagatavoša- Gluži otrādi, šajos posmos viņš
iiā atrodas apceres par Ed. Virzu,- J. nereti mēdza atklāt draugiem savu
Veseli, A. Grīnu, E. Adamsonu, J- sirdi, īpaši, ja nelielam pulciņam ga-
Ezeriņu, Bez iedziļināšanās vēsture, būt kopā zem kāda vīna pag-kuras
rezultātā radušās noveles rabiņa vēsajām velvēm. Kā jau
..Teofila Gotjē diena", „Gija Mopa- studentu cilvēkiem, nereti gadījās
sana nāve" un citi darbi, Liepiņu kā arī. Jo, lūk, Oskars Rumaks bija
rakstnieku saistījuši ari svešniecības gHts, jauns cilvēks, studēja farmāciju
dzīves motīvi. • un drnuru viņam netrūka.
Liepiņš ir beidzis Latvijas univer- sirds atklāšana vairāk gan izpau-sitr-
tē juridisko fakultāti. 25 gados, dās dzeji>kā * Oskara uzskatu dekla-iarbodamies
dažādns laukos, vi>iš rgcilā mazāk konkrēti notikumu tē-izšķiedis
daudz enerģijas, taču nav lojumā. Tos apstākļu pazinējs varēj
apsīcis. izmanīt tikai tā — caur puķēm. •
„Mūsu nākotne ir nezināma," saka ,,Ak, draugi," Oskars mēdza sacīt,
jubilārs savā trimdas istabiņā, kūpu kad glāzes jau bija vairākkārt pa­rotā
H. Vīkas un Fr. Milta gleznas, celtas, „ka$ gan ir visskaistākais? —
,bet cilvēkam ir jābūt optimistam. Tikai jaunais, neizpētītais • un neie-,
Cilvēkam ir jābūt vispusīgam un da- gūtais. Skai.sts ir pirmās atklāsmes
Žādos virzienos jāattīsta .savi .spēki, mirklis, mirklis, kad tu jūti, ka viņa
DzTvē viss mainās, prieki ar bēdām varētu būt tā; par kuru domājot, tu
un augstu kāpšana ar zemu krišanu, rakstītu „Viņa" ar lielo burtu.
Visās lietās vajadzīga mērenība, ne- skaista ir pirmā tuvošanās, pirmais
kad negavilēt par skaļu un nebēdāt tev domātais smaids, pirmās satrau-par
agru . . ." kuma trīsas viņas balsī, pirmais uz-
O, A k m e n t i ņ š | llesmojums viņas acīs. Skaista . i r
piiTiiā diena divatā vējainās kāpas
Me jūras vai ^pirmais^^ vakars
smeldzošas mūzikas^pielletā terasē,
vai pirmā nakts zilgani baltā jasmī­nu
reibumā. Skaista ir pinnā dre­bošā
roku saskaršanās, viņas pirmā-noslīgšana
tavās skavās, elpas joņi
un locekļu spriegums. Skaists ir tas
viss. draugi, — bet tālāk? ~ Atkār­tojums,
tikai atkārtojums! Bet atkār­tojums
ir ikdiena im tirgus prece
Tie paši vārdi, tās pašas kustības . . .
ilvēks ir par nabagu, lai izdomātu
vēl ko citu. Bet vai tā,tam jāpaliek^
— Nē, draugi! Visam dzīvē.ir jāaiz*
iet: aiziet vakarēļā'^ diena, aiziet zie­dainā
vasara, aiziet zeltainā jaunī­ba
. . . Lai aiziet arī Viņa — kaut
vai ar lielo burtu!" Tā vai līdzīgi ^
Oskars mēdza sacītļ tad /piepildīt
glāzes un piemetināta ~„Un ari šis
glāzītes, draugi . . . aizies ari tās.
vai nav tiesa?"
Tikai vienu reizi Oskars bija pau­dis
citādus uzskatus. Tas notika, ie­priekšējā
ziemā, Jaungadu gaidot.
Draugi lēja laimes. Oskaram iznāca
pavisam trausls un plāns laivas rež-ģi$
un citi apgalvoja, ka-tas esot lī­gavas
Šķidrauts: Oskars šogad appre­cēšoties.
„Aljā," Oskars nopūtās, „tur gan
nekas neiznāks. Dodiet man vienu
vienīgu īstu, skaidru, sirdi, — do­diet,
un es apprecēšos! Bet tādas
nav. Sirds, kurā nepietrūkst mīle­stības,
mīlestības uz visu radību,
katru jauko putniņu, katru mazo tār­piņu
. . . "
„Nu," draugi iebilda, „tas gan bO»
drusku grūtāk: atrast sirdi, kas mtt
tārpiņus. Vai tu nevarētu atlaist uņ
palikt, ja daudz, tad pie putniņietp
vien?"
„Nē!" Oskars rādījās nelokāms, Jo;
bija jau itin dziļi glāi'-ē ieskatījies.
„Visu vai neko! Tārpiņus arī!"
Tā palika. Oskars dzīvoja atkal pa
vecam un likās ar dzīvi visai apmie­rināts.
Allaž viņš bija-iznesigs un
eleganti ģērbies, allaž valodīgs un
sabiedrībai tīkams. Viņa valodjguņif
VĒSTULE LATVIJAI NO VENECUĒLAS
īr milzīga starpība, kā Venecuēlā
dzīvo mazaig cilvēciņši kas pelria t i ­kai
-dažus bolivānas dienā, ' un to
lepno greznību, ko te denionstrē ba­gātnieki
Skaidrs; ķa -Eiropas 'biju­šais
DP šajā greznības parādē ir^^^
kai nožēlojams vērotājs,- jo i;zšķērdī-:
ba^: kas laistās ap viņu, tikai vēl
vairāk pasvītro milzīgo atšķirību
cilvēku dzīvē šajā zemē, kur melna
darba strādātājs priecīgs,! Ja spēj sa­gādāt
sev iztiku un kādu apģērba
gabalu. Ūn nav jau arī mazums to,
kam jāstaigā skrandās. •
: Katrs iebraucējs Venecu'ēlā vēro
divās skaistas lietas ~ automašīnas
un sievietes.—visdažādāko rasu sa­jaukumu
un visdažādāko krāsu nian­ses.
Gandrīz visām sievietēm ;ir ogļu
melni mati un tādas pašas uzacis un
skropstas. Arī acu krāsa melna vai
vismaz tum^a. Gaišmatainas ir tikai
ieceļotājas — eiropietes un anrierikā-nietes,;
bet pēdējās ielās tikpat kā
nemaz neredz, tās dzīvo, savās: ele­gantajās
savrupmājās vai tŗraukā
tikpat elegantās automašīnās. ; /'••
Venecuēlietes ir labi noaugušas,
slaidas, veselīgu izskatu, īpatnēji
ģērbušās, :im, kas vēl īpaši: jāuzsver
--apģērbi ļoti tīri.: Tāpat kā auto­mašīnas
te mazgā un spodrina pie
katras izdevības, tāpat bagāto ap­rindu
sievietes te maina savus: tēr­pus,
pieskaņojoties dienas un klima­tiskai
i em apstākļiem. M(Xii arī Ve­necuēlā
diktē Parīze. Veikali. pilni
ar / visdažādāko krāsu audumiem.
Dominē baltā, bet loti. iemīļota arī
dzeltenā .un rozā, kās audumos sa­kombinētas
pat veselos dabas skatos.
Venecuēlas bagātnieces: pagarinā­jušas
savus tērpus līdz puslieliem un
nereti pat lidz .potitēmĻoti'moder­nas
ir piegulo.^as talļas ai- uzsvērtu
gurnu Hniju. gan dažādu volānu :un
ri^U: veidā/ kas sakārtotas visapkārt
svārkiem, gan. arī priekšaļutu veidā.
No tērpu apakšmalas nereti raugās dai iebraucējai no „intcriora" — ze-ārā
greznu apal^šsvārku mežģīnes, un
lai tās varētu vēl labāk redzēt, tad
svārkus priekšpusē uzkārto uz aug­šu.
Divdaļīgi tērpi — svārki un blū­zes,
ļoti iemīļoti. Iecienīti ari apdru­kātie
audumi, gan nenoteikto rakstu
veidā,- gan veselās gleznās. Tādā vei­dā
uz dāmu kleitām daudzreiz var
skatīt veselu indiāņu dzīves stāstu
vai gaučo piedzīvojumus. Lai vēl la­bāk
pasvītrotu tievo vidukli, valkā
dažāda platuma jostos. Dominē kā­da
caurspīdīga materiāla Jostai bet
loti daudz redz arī ādas jostas vis­dažādākos
veidos un izstrādājumos.
Bieži jostas saskaņotas ar kurpēm.
Rokas somas valkā maz.
Turīgiem še ir zandaļu paradīze:
zelta un sudraba zandales, ziemišķa
un brokāta zandales, ar augstu un
zemu papēdi. Visvairāk valka mel­nas
ziemišķa ādas "ar zeltītām
siksnām, vai arī baltas ādas zanda­les.
Apavi tomēr ir skaisti tikai dā­mām,
vīriešu kurpes, vismaz eiro­piešu
vērtējumā, liekas pilnīgi bez­gaumīgas.
Veikalos dabūjams tikai
viens vīriešu kurpju veids, kas Ir ar
loti smailiem purngaliem. Izplatīti
gumijas apavi vai ādas kurpes ar
gunaij as zoli. Pie laba stila skaitās
arī zeķu "valkāšana.
. Par Venecuēlu var sacīt — neskati
sievu no cepures, citādi :to nemaz
nesaskatīsi. Cepures šeit nevalkā.
Varētu'domāt, ka loti izplatītas būs
cepures platām malām.— sombrero,
bet līdz šim tādu esmu redzējusi t i ­kai
vienu, un tā pati bija galvā kā-
Smālkjūtīgi
/Laipns kvēkers nakti dzird aizdomīgu
troksni, ceļas augSā un ierauga iclauzēju, kas
paSrtiz nadzīgi strādā gar viņa rakstām­galdu.-
Kv&Kers klusām paņem saru ieroci
un. nostāiieg uz durvju siiekSņa, uzsauc ne-lūgvaiam
vieslmv „.MI]ais draugs, ne par ko
pasaulē es-- tev neaiztiktu ne matiņa, bet tu
par Delaimi stāvi, taisni tur, kur es šaušu."
mes iekšienes. Galvas segas sievie­tēm
te ir melnas un baltas mežģiņu
šalles, vai apaļi, maziem mežģīņu
galdautiņīem līdzīgi lakatiņi, ko uz­sedz
galvā pirms iešanas uz baznīcu.
Venecuēla ir stingri katoliska zeme
un baznīcā iet katra pienākums. Bez
galvas segas sievietes baznīca iet
nevar. Tāpat ejot baznīcā nepiecie­šama
kleita ar garām piedurknēm.
Dāmas bieži staigā • arī gariem
vaļējiem matiem. Dažām tie ir
sasprausti zelta sprādzēm. Izskatās
gan ļoti īpatnēji un sievišķīgi, bet
jau lielā karstuma dēļ vien tam
vajaga būt ļoti neērti. Ari ilgviļņi
nav sveša lieta, bet ilgviļņu likšana
maksā apm. 25 bol., kas ir laba
amatnieka dienas alga, • vai ari kva­lificēta
strādnieka 2—3 dienu alga.
Iecienīti arī lūpu zīmuļi. Pie • tam,
jo tunn^āka dāma, jo spilgtāk .sar­kanu
lūpu krāsu tā izvēlas. Skais­tuma
kopšanas piederumi, sākot ar
tualetes ziepēm un beidzot ar pū­deri
un smaržāna, ļoti dārgi un pie-ietami
tikai turīgajiem. Auskarus
venecuēlietes, liekas, valkā jau no
dzimšanas, jo esmu redzējusi pat
3 mēnešus . vecu zīdaini ar zelta
aii&kariem. Visvairāk redz lielus,
gredzenveidigus zelta auskarus.
T,x>ti skaistas laikam šeit ir līga­vas.
Redzēju līgavu tērpus kādā
skatlogā. Tie būtu katras līgavas
sapnis.: Pusrokoko. .stilā, ar daudzām
mežģīnēm un brīnišķiem plīvuriem.
Līgavu tērpi ir tikai garām piedurk­nēm.
Eksotiskajā Venecuēlā ir puķu na­badzība.
Kad venecuēlietēm rādiju
foto uzņēmumu ar ziedošām; Latvi-ia.
s pļavām, tās izbrīnā sasita ro^
kas: „Vai tiešām, pie jums ir tik
daudz- puķu!"
Valensijā, oktobrī.
Dr. E d ī t e K l i š ā ne
nebija pārspīlēts, bet tomēr diezgan
vaļīgs. Jo Oskars teicās .dzīvē no­vērojis,
ka vismaz trijās ceturtdoļās
gadījumu esot taisnība Laura vār­diem
Blau maņa „Se"stdienas vaka­rā":
.,. . . Tie'klusie un godīgie pie
meitām brāķa cenā!" Lai nu kā,
Oskars pie viņām bija labā cenā-
Tāpēc, ja kādā pievakarē iegribē­jās
sarīkot mazu kompāniju, aiz­braukt
uz Baložiem vai jūrmalu, vai
arī tāpat pasēdēt teātri, tad ilgi gar
tālruni nevajadzēja darboties: mek- :
ētās drīz vien bija rokā. Tfi/Cs-kars
rādījās' mierā pats ar sevi, bet
tie viņa draugi, kam tS nevedās iz­runāšana
vai izdarīšana, vai kam
bija cits kāds trūkumsrtle savukārt
rādījās mierā a(f viņu, jo kā -citādi
tie tik patīkami pavadītu laiku. Un •
savs labums atlēca visiem, —
šovakar Oskars, daudz neklausī­damies
Elgas Vspēlētajā Suberta
impromtā, vēroja Rogu. Jo ilgālc
skatījās, jo labāk patika. Patlkīa
viss: matu medalnums, vaigu svai­gums,
stāva līniju slaidie viļņi. Kad
spēle beidzās un iešķetlņājās drusku
gurdenas sarunas atsevišķos pulci­ņos,
kā jau uz viesību beigām, Os­kars
piecēlās, straujiV aizgāja līdz
brīvajam krēslam Roga\ blakus un
teica, drusku palocīdamies:—
„Vai drīkstu?"
Roga pamāja. Oskars apsēdās.
„Jūs tāda vienpatīga," viņ.š uz­sāka.
„Es klausījos mūziku."
„Jums patīk Suberts?'* — Tik
daudz Oskars atcerējās, 'ka beigās
spēlēts ^uberts.
,,Ne. sevi.sķi/' Roga noraidīja. . . P ā -:
rāk sentimentāls un lipīgs. Ko jūs
sakāt par Rachmaņinovu?-V ;
(Turpinājums sekos 2 numuros)
ronikā
Gleznotājs J. Tldemanis olUobŗa
vidū no Šveices cauri Francijai l i o '
Havras ostas devis uz Kanāfdu, kur^
paredzējis darboties par rhācibas
.spēku; Montreālas mākslas kKadē-mijā.
Vēl Šveicē dzīvodams,/ vu^š
saņēmis pasūtlnājumus gleznot ^dažu
prominentu kanādie.^u ģīmetnes un
ceļā gleznojis kuģa kapteiņa;
portretu.
Dziedātāja Elfrida Karlsone-Ki>"
kaine ieradusies Kanādā.
Jāņa; Jaunsudrablņa tēlojumu
Piemini • Latviju^ miniatūrformātā
izdevis -Selgas apgāds Kemptenē.
Jaunatnes rakstu / krājums L ā^
iznācis. Saturā J . Jaunsudrablņa, L.
Bērziņa, Z. Lazdas, K\Ļesiņa, J. Slr-maņa,
L, Pērļupes, A. Iksena, M
Timmas, A Dziļuma, 0. Kalēja, R
Skujiņas, N. Kalniņa, Fr. Jajisona,
Andreja Eglīša, H. Mora, E. Medņa
M. Cuibes,-V. Vaļuka, A. Rudīša, P.
Retēļa un K. Zu^a darbig vaidi-
J. Brēmaņa lasānjnnat rī-tautskolām
1. daļu Sif;;inatajiem
izdevis J. Mikelsonatingras sa-' \
burgā.
MMM • i: