Bavarijas Latviesu vestnesis, July 20, 1948

              LATVIJA. 1948.
m
"Kāpēc Viņas P
a?". viņš aizdam-
I
!
I
I
I
i
!
i
I
|ma. velšanās Hnt- '^*4
k kakla, lai novgjf4i
l]u pusi, kad DStŽ:. >'«
UVTVUA, 1948. g. 20. jūlijā
ena, uzmanīgi r Z ,
Jātnieks ISJ* » ™enī asinis" išSuļJis
sparu, kā v ē S
i--
V,
domās ložņāta kari!
l kas mudiSja "^^^^^
, zirga Sānos 4 5 l;^'
ainā pie, Vīle^
1 kustējās kāda 3 S
ut taslr Ēvalbs? Kāi^i, t-a
b « Ēvalds?'' T r S ;
as jautajuTOs un draud i
un turpat uz ivietasi nZ. h
^ ^tiraissap,,;; I
.,Viņs tacu nevar bfrtM I-ia,
apzinoties, ka gģ, f
upaimnis-^
'ā.pka e ēnliāe.l ceļa, un atvilka zzirig u:
jātnieks skaļi ie^aii^
d/^nacejs,. klusi svilpodams^
čaugana sniega pibo grāvi
ātais middi iapstājās. -At-klīiss
smiekliņš.
esmu es," pēc mirkla atsau-. i
itra balss. „Vai tad sardz?.
zobgalīgs jafutājums iecirta
kā pliķi pa ausi, bet nma- p
kavējoties, mierīgu soli gri. I
irpināt ceļu. I Kārlis pacele
zirgs sāka dancot im aizgrie-
^skšā Ēvaldam.
tas • atkaļ pasmējās. „Skaisti
trūkst. zirgu, Tikko vieau pa-i
I s, jau otram mugļi^^
Ijā neesmu pazaiudējis!" dnin!:
Hās 'Kārlis. „Netaisi nekādui
viņš mēģināja, valdīt diL«-
M i varbūt sākumā ar labu vā'
|i|;st brāli pie.prāta. ,,Ēvald,«
P 'īdanu. Ja vēl' Ipnakt Vīlēm
^ is nebūs atpakaļ mūsu staE
liks arestēt par zirga zād&
m0
Is atkāpās soH un mē
t Kārļa seju.| Puisī bija zii-ieglprātīgā
zobgalība,' Kaul
ksts;-āpņēmia ļSirdi.
stēs, tu saki?"
aprauti, kā! tikko dzirdam
rJ is, atbalsojās j atbilde. J o
panācis ar I savu vieglprāti-
__.Jrien žēloties pt'
'rķam?" jauiīākais brālis ^
^acīja. • ...
vai es rīt būtu varējis vf*
uzdevumus, fcejot pa V^P
jain," Kārlimj nezin kapec B;
1 tāda kā atvainošanas, ^
vihš nokaunējās par sevi. ,i<
0 gudrot Gāda līdz ritea»;^
nnš skarbi i^iebilda, _.,N*
as' žēlastības.! Tu
m Mkal viņam sanāca d u *
gkn. i „ieKdāopmēcā jāīJsr lmm,?.r aŅege. nija^.
iesaucās: ..Ēsnepiekapi»»'',
flsibā, to tu zļim." ,
Ētams," Ēvalds teica neno
r | vienaldzība satrauca U.
vairāk.
dā žirgu!"- _ „
Mau to vienreiz teici.
ķ viņš ir Vīleros?" ^,
Ēvalds šoreiz .atbJde^^^^^^^
s, uzlaist jusvel VUeiu
kaklā. ^^
t tu biji Vileros?
I". Ēvalds meloja. «J^'^'
ļiājās." , •
(Turpinājums selcos)
i
mi
iBlaumaņa' tautas^^^0.
iestudēs Merbekas^^^,,
s. Pirmizrāde paie^
pkumā. Režisor u^<j;^
Els gars uni Sil^" ^y
Njaķi ieuzt, ambeūrsik^ā^ņ^u^ JlO.k o^^-
[plāno vasaras 0^5^^^
ie^dātājaGaida_TreJ' .^^^
s Arnolds Mazitis no,^^^
feies uz Angliju.^.
yanas,Trezmai^Wic ^^j;
fpaki,:o nmeeērrtbse. kiesu ^atsa c.ib^a. jK, .-
bija, dzīva,u|^^ Ijj.-
fekieši nav bijusj
[i-tikai tad g,^„o;....,
neprasīja telu^2<^ļ,,„,aiJ •>
1os krastos, l laikraksts A&v, ,.,et'.^
Ldod un redige A' „o V .
ļfi ā. Par savu ja'^iviac
aksts min ,,lat«e^;^^^^^^^ „ »•
Lzāciju apvienoja" .p^^^^^^^
L spēkiem gŗ,P,,to.-
ttrteieizseisb ammēn. esrļ'p^e^d^a'l ^c')'*,;sFi
513 N .7 St. Pbila ,^
LEONĪDA OZOLIŅA ZMĒJUm
mu,
vainas.
Reti, jāsaka pat — nekad, es ne­esmu
sastapis tādu cilvēku kā Fran-ļ(
U Gerisu, kam bezkompromisa iz-žkiršanās
par vai pret kādu lietu tik
izšķirīgi būtu nesacījusi dzīvi un
kas šaiīpašībai būtu apzinīgāk pie­lāgojies,
tā "kļūdams pārējiem cilvē­kiem
viegli aprēķināms. :
Kādu dienu, — es tikai neilgi biju
jaunierīkotajā sarimniecībā, un man
bija atlicis maz laika rūpēties par
saviem kaimiņiem — Geriss pie­brauca
ar savu traktoru pie manis
un lijdza nogalināt viņa suni. Tik
tiešām, to viņš man lūdza un. pie
tam tādā balsī,' no kuras varēja
spiiest, ka viņa lēmums bija ilgu un
nopietnu pārdomu iznākums. Tam
tā jābūt, viņš sacīja, ,bet viņš pats to
nevarot un arī negribot darīt.
Sim, acīm redzot^ galīgajam lēmu­mam
es nevarēju atrast izskaidroju-
0 dzīvniekam nebija nekādas
Tas arī nešķita esam tanī
vecumā, kad suni. vajadzētu atpe.stīt
•pa.^u no sevis. Es tādēļ biju pār­steigts
un jautāju Gerisam pēc ie­mesla,
. •
„Cia," viņš s a c ī j a , „ i r nelaimīga.
Tik nelaimīga, ka viņa .pēc savas
vilšanās nekad yairs neatkopsies. Ir
gluži skaidrs, ka šī/vilšanās iznīcinā-jiusi
viņas dzīvi. Jums tomēr neva-jaga
skatīties ar tādu izbrīnu,'- viņš
piebilda ar noraidošu rokas mājie­nu,
„cs zinu, ko.runāju, un tikai, t ā ­dēļ,
ka jūs uzskatu par saprātīgu c i l -
vēku-, es .nācu ar savu lū.i^i^nu pie
jums. Cla ir nelaimīga un neatlai­dīgi
vēlas nāvi, tik neatlaidīgi, kā
tikai dzīvnieks var vēlēties. . Tādē
jums tā viņai jādāvina;"
,,Zināms," es pasteidzos pievieno­ties,
es jums pilnīgi ticu, Frank,
bet vai jūs nedomājat, ka tik stiprs
d/.ivnicks k ā C i a citā apkārtnē var­būt
varētu pārvarēt savas sāpcs'r*'
• Geriss mani neuzticīgi uzlūkoja.
„Vai tad jūs ko saprotat no dvēse­les?"'
viņš niecinoši sacīja. „Bezsir-dis
jūs esat, tipisks, nežēlīgs cilvēks,
ja jūs ko tādu varat teikt. Vai jūs
nezināt, ka pēc zināmiem pārdzīvo­jumiem,
nevar būt nežēlīgāka soda,
kā būt notiesātam dzīvot?"
Manā-sejā .droši vien bija tikpat
pamudinājuma, cik nesapratnes, jo
pēc neilga starpbrīža Franks turpi­nāja:
,,Es juras gribu pastāstīt Cias
'slāstu, — Kad Cia ieradās manās
mājās, viņa bija četras nedēļas,; bet
mana meita desmit gadus veca. Jūs
varat iedomāties, ka abi jaunie ra­dījumi
jau pēc dažām dienām bija
pilnīgi saauguši. Tikko Cia mācēja
uzvesties, tā gulēja Huanitas gulti­ņā
pie viņas kājām un visu dienu
neatkāpās no viņas ne soli. Tā kā
dzīvnieki attīstās ātrāk nekā cilvē­ku
bērni, drīz likās, ka mtimajā at­tiecība,
kas saistīja manu meitu, un
kuci, Cia uzņēmās jo rūpīga un sa-r
prātīga vadītāja lomu. Būdama
daudz gudrāka par manu mazo, ni­ķīgo
Huanitu, tā ļoti labi zināja,
gan kādas meitenes izdarības drīk­stēja
pabalstīt-.'gan kad viņu vaja-
•^^ēja viltīgi novirzīt uz citām lie­tām,
pasargājot no nelaimes. Tādos
gadījumos Cia izlikās, ka tai dārzī
vai-mājā būtu jārāda Huanitai kas
gluži svarīgs, lielisks un jauns,'skrē-projām,
nāca uztraukta atpakaļ,
.^')ļka aiz svārkiem un. tikmēr ne-v'^^^^
lās, vaļcā. kamēr mans draiskulis
kļuva ziņkārīgs vai arī, smiedamies
.par dzīvnieka viltību, padevās un
i^liklās uz šo joku. Tādēļ savu mei-
^^'^^'^ ^'s, mierīgi varēju uzticēt viņa
, Pa^ai.
Savu māti Huanita nekad nebija
pazinusi, un es biju pārāk smagnējs
^'^ izrādītu savu mīlestību; — tači
1^ viņa vienmēr manīja — suns t;
J^a pilnīgi bija cilvēka lomā. Tf
turpinājās piecus gadus. Kad
LATVI AWWrWiPAPCP
man kāds vakāja, es jokodamies rti-nāju
par savām divi meitām, kas ir
nātnākie bērni un, priekšzīmīgākās
māsas.
Piecpadsmit gadu vecumā Huani-a
jau bija uzplaukstoša jaunava. Tā
Kā viņas mate bija bijusi dienvid-niece,
meksikāniete no Ksočimilko,
viņa nobrieda ātrāk nekā viņas ve-'
cuma biedrenes šeit Kanzasā'; tādē
arī saprotams, ka jaunie puiši no
Kornfīldas un citām vietām drīz
sāka mest acis uz Huanitu. Sākumā
meitene nemaz nešķitās. Es pat
dažreiz dzirdēju, ka viņa izsmiedama
un nicinoši stāstīja Ciai par bēr­nišķīgajiem
puišiem, — vārds vīrie­ši
viņai vēl nebija ienācis prātā. Es
domāju, ka iemaisīties būtu ' b i j is
negudri, jo kur nav aizlieguma, nav
arī tieksmes to pārkāpt, un es va­r
ē j u apzvērēt, ka viņai bija kārtīgas
asinis.
. Tad kādu dienu, kad sākās kuku­rūzas
novākšana, . i e r a d ā s meksikā­ņi.
.Kā ziniet, viņi ierodas katru
gadu^ sezonas darbā nopelnīt dolā­rus
un tad atkal pazūd, lai siltajos
dienvidos. varētu pēc p a tik a s sl i nkot.
Tie ir labsirdīgi puiši, viņu vidū ir
„Nekļūsti tādēļ nelaimīga, n^tns
bēms,"i es mēģināju Huanitu piela­bināt,
I kad domāju saskatām viņas
acīs noraidījumu un nesapratni.
,,Pēc četrām nedēļām Jorge būs prcn
jām, un jūs nekad vairs neredzēsities.'
Bez taņi par precēšanos . tu droši
vien nedomāsi, jo tu, cerams, sapro­ti,
ka l^v vajadzīgs īsts vīrs un ne­vis
kāds sasapņojies, rupjš un skaists
indio. -U Ak, es jau runāju muļķī­bas,
jo kādēV man jālasa pamācības
savai meitenei! Seko tikai mūsu
Ciai, .ta<^i;jau viss būs kārtībā." "
Huanita nenosarka, .kā es to biju
sagaidījis, tikai mani ļoti nopietni
uzlūkoja, tad sacīja: ;,.Bet ja nu es
Jorgi mīlu,, ko tad tu teiktu, tēv?"
Diej/a vārds, jūs varat man ticēt,
tas mani ķēra. „Meiten," es sacīju,
.„ēs tev nekā neaizliedzu, tikai vien-ņiēr
mēģinu tev paskaidrot, ko uz-skatlu
pari labu un pareizu. Jorge ir
tuk.šinieķs, taču tam nav jābūt par
ielneslu viņu nemīlēt. Jorge vēl ir
bērns, pie tam indio, meitēn, un'tu
šo indios nepazīsti. Vēlākais pēc
desmit gadiem viņi kļūst vai nu^ res­ni
ļ un aptaukojušies, val-arī. izkāmē­juši,
slimi un. apāti.ski.: Katrā: ziņā
viņi' ir bezcerīgi, slinki un neglīti.
Ta'gadf tev Jorge: patīk. Esmu go­dīgs
un' .piekrītu, ka arī man viņš
patīk, bet tikai tāds. kāds viņš' ir
pašlaik: skaists kā. bilde un veikls
kā kaķis. Viņš nav arī kritis ne uz
galvas, nc; mutes; es gribu pat pie­ņemt,
ka iemīlējušamies, kāds. viņš
tagad ir, viņam, nav nekādu sliktu
nodoitiu, Bet tici • man, bērns, tā tas
nepaliks. Ja viņš ierastos nākošajā
gadā atkal, es .gribu derēt, ka: viņš
vai'rs nekādā veidā neatšķirsiet no
m lauiie.šicim: viņš: tevi nekaut-aplidos
un pie tam domās par
)āmi lietām." '. • , v
• būtu varējis • runāt vēi ,.stun-b
e t il-11 a n: l a m a h i JD ā rt ra u ca:
ši vien zini. visu to la-pie
betus mucas un kā skaists, du- gan kuce. k ā es to vēlāk iodonļiājos,
soSs dzīvnieks vērīgi klausījās sa- visu laiku: pūlējās vērst uz sevij ma-traucošajās
skaņās. nu uzjnanību. Kur bez Cias v'ai'ēja
Es ilgi pārdomāju, vai man . " a - būt Huanita? Es jau domāju,
jadzētu viņu nostrostēt, taču ...ms nolādētais indio suiTis! Es paķēru sa-lepnimis
beidzot .guva. virsroku. Es vu pīto suņu pātvgu un- milzīgiem
cerēju, ka Huanita galu galā gluži soļiem drāzos uz meksikāņu nomet-tā
nepaļausies. ni. Jorge, es kliedzu, Jorge! Atbil-
Divas dienas vēlāk es aiz īleuzma- des nebija. Vīri. kas kūpošo petro-nības
biju savainojis roku im at- lejas spuldžu gaismā spēlēdami sē-braucu
no lauka mājās, lai to pār- dēja baraku priekšā, pai-austīja pie­sietu.
Te es ieraudzīju virtuvē sē- cus im pievērsās atkal savām kār­nam
Huanitu un Jorgi. Abi likās tīm. Es atgriezos mājā. Cia. kur ir
pilnīgi nogrimuši sarimā Un Cia — Huanita? Cia, meklē Huanitu! es
tas bija tas trakākais -~ sēdēja uz saucu, un Cia iekaucās, kā būdama
Jorges ceļiem, omulīgi ņurdēja, ļā- pateicīga par to. ka es biju sapra-:
va viņam sevi glāstīt un, kad ienā- tis viņas rūiK^s. Smilkstēdama un
cu, nepameta uz mani ne skatu. Jor- ārkārtīgi uztraukta viņa slvrēja man
ge bija pirmais svešinieks, kas bija dažus soļus pa priekšu, pārliecinā-ieguvis
tās uzticību. Jaunekļa jās, ka es viņai tiešām sekoju, skrai-priekšā
stāvēja glāze piena, ko H u a - d ī j a turp. un atpakaļ. Un tad? Jā,
nita droši vien viņam bija iedevusi, tad es viņus abus atradu karstos ap-lenākot
es savādā k ā r t ā viņos ne- kampienos vēl nenovāktā kukurū/.as
māniju ne-mazākā samulsuma. Hua- lauka malā, gandrīz sauciena attā-nita
mani uzlūkoja vēsi un nogai- lumā no mājas,
dosi. Jorge mierīgiem malkiem iz- Y.S ierēcas kā vērsis im ar pa­dzēra
savu glāzi. pa.<.niedza manai celtu pātagu metos uz šo kauiia .vka-meitai
roku un pateicies g a j ā arā pie tu; — tagad es zinu, ka es viņiem
mašmas, lai atkal ve^tu izkrautos abiem nodarīju netaisnību Tas ne­rātus
uz lauku. Es viņam nosaucu bija nekāds" kauna skats Sava t r a -
pakaļ, lai pagaida, kamēr pārsien h^^niā es visu redzēju duļķainā, ne­manu
roku un varēs mani ņemt lidz. tīrā gaismā, par ko vēl tagad c.i
.Pa to laiku Huanita bija atne-' ļ-^^j^os
susi zāļu kasti un taisījās pārsiet ^īdz' nāvei nobiedēti Huanita un
manu roku. Viņa ne vārda neruna- ^^^^^ ^^^.^ ^ . j ^ ^ ^.
ja, un an e. klusēdams noraudzijus „^ ^y y„ j ^ , ,
viņas pn-kstu veiklajā un rup.gaja i ^,-ļ ^^.^^^
d.iiba. Kad pec tam ar puisi aucall ^
zbraucu lauka, es Jorgi vispum. L j^,^ , j^^„-.
laic.ņu uzlūkoju un tad, cik vien pg.motums.
varēdams auksti un noraidoši, v a i - ' . ,
cāju: „Kas tev ir padomā ar manu ^^'^^^ ^'^^ -^^^ ^'^^^^ ^l^a
meitu?" Jorge pameta uz mani tikai '^P^^^-^ ^^^''^^''-^^i^^^^^^ ^^'''^^
vieglu, izbrīnējušos-skatu, tad atkal h^^^^- tani-pa.^a mirKli ~ Hua-sāka
mierīgi vērot ceļu. 1^'^^^'^ šausm,-is iekliedzas. Jorge kā
es saŗ
ipes la-
„Mēs mīlam viens otru, šef. vai-h'-^^^^^^^'ķ^^^'^-'^- ^-^'"'''^ ~
rāk nekā " ^^^^^^ degošas, nepanesamas s:
„Un kā tu to visu iedomājies, kasP^'^s i-okas locītavā,,, ko es pašlaik
gandrīz, neprātā eribēju celt- nako^;
bajāni.';sitienaiin'. • Cia:, • :es vel-• ive^::
kadvņebijU: labo, dzīvnief
k u :tik:;satlauķUi'; —
bija piēlēkusi-mari/pie;rokas -un kļi
-no tā iznāks?" — man kļuva .'^rkans
priekš acīm —.,vai tu, vieglprātīgais
vēja suns, iedomājies, ka es ,|au.su
tev savu meitu darīt laimīgu?"
,.Vai jūs redzat, šef, an Cia mani
mīl?"
Es paliku bez valodas par viņa
nekaunību, taČu, kad pui.si uzskatīju,
viņi likās' gluži nopietns un, mierīgs,
bez kādas ironijas. Tā tad tik tālu
jau. bija .nonākusi viņu vienošanās,
es :pie sevis rūgti nodomāju..
„Jorge," es lēni sacīju, J3f tu ma­nu
meiteni samaitāsi, es tev salauzī­šu
kauliņus, —. ]:)ar to tu
drošs."
, V^-dīt, vai tu beidzot nevarētu iz-
J'>;'tie,s par skaidru atbildi. Es niā-
? apsolīju divpadsmitos būt mā-
Jas.
m „Saturday Evening Post"
Skaisti, zeļļi: ar tādām acīm, kurais,
liekas, vienmēr kas kvēlotu. Tie tie­šām
spēja padarīt meitenes trakas.
.Taču par Huanitu man nebija bai­ļu.
Ziniet, man bija jādomā par se­rumu,
kas padara, imniūnu: Huanitai.
pašai ir meksikāņu asinis, tādēļ šie
puiši viņu nekairinās.
Bet es biju maldījies. Starp mek­sikāņiem,
kas šinī gadā strādāja ma­nā
farmā, bija arī kāds dieliski no­audzis
indio: astoņpadsmit gadus
vecs, inteliģents, lokans kā jaguārs,
reizē mazliet rupjš un mazliet jūtīgs.
Viņa lielajām, mitrajām acīm biia
melnu, eļļā peldošu pērļu 'aizturētā
kvēle. *Pat vīrietis būdams, vīnā
gandrīz vai'ēia .iemīlēties, tādēļ es
sapratu, kāpēc Huanita biia kļuvusi
daudz klusāka, kopš Jnrae — tā .<o
jaunekli sauca — pie mums strādā­ja.
Jorge šo to saprata no trakto­riem,
tādēļ es viņan-i jāvu braukt un
vest ratus mājās, lai pats varētu uz-
^^anīt pārējos ļaudis kukurūzu lau-
^t. Beidzot lieUi ar abiem man iz-
:ikās bīstama, tādēļ k:",du vakaru rU|-
iiāju ar Huanitu: viņa pa.-!a:k tai-
•;ījās iet gulēt un gribēja man novē­lēt
labu nakti.
,.Huanita." es sacīju. ..tu zini. ka
es tev nekad nekā neaizliedzu, laēu
Cia un es. mēs dnmā;am. ka icv ta­gad
nopietni jāpārdomā, kas tu e.-.:
un ko tu sev vari atļauties." Suns,
kas jau bija ai.^cāus mana\ nvoitai
pa priekšu, dzirdēdams savu vārdu,
iznāca atkal pa durvīm Tas ni-alau-ļ'
dās meitenei, kas palika nekustīga
gar ceļiem un beidzot nolikās viņai
oie kāiā:n, Tad Cia mani uzskatīja
savām gaisa iām. neizdibināmāir.
acīm. kas ^/"kās sakām: es pa
šu. ja mana, kundze nonāks
mās.
? n 7 Q -
brie's-bāk
par mani; bet, saki: ja nu eš
Jpŗgi mīlu tādu, kāds viņš pašreiz
ir. bez" — meklēdama piemērotu
Vārdu, 'viņa savilka augšlūpu —
..bez kādām saistībām, četras ne­dēļas
.viņu vienkārši mīlēf'bez.' jau-
:ā-'umiem, bez plāniem. Tēv, puķes
pavr. -arī arī neatsakās ziedēt, lai gan
tās zina, ka ziema visu nogalinās un
padarīs nejauku."
So dzejisko, izteicienu viņa ņēmu­si
no manis, es īgni nodomāju un
domīgi sakodu lūpas.
..Pir \'olna. moiton. zināms ka nē.
taču ar ziedēšanu vien tā lieta ne
nukm\'ne arī meitenēm nebeidzas.
Galā var rasties arī augH. un tad nu
e< ":-.b.^:a lū;4." — tas man tomēr
k'|u\a ļ)ar stipru un es runāju skaļi
un '<\ — ..v> gribētu liīgi. lai
•uy\u: ma djērni būtu tevi< un manis
, ; i(Mi: L : ' . r.'nus kaut kādi šaubīgi bas-
^t.ird:. \'ai tu tacad mani saproti?
Un mc.'one tu esi tiitai vienu reizi.
\':e-iļu vienī^^u reizi." Drusku mic-r;
..i ā k f> < i o b i 1 d u: . T: >. g a^l t u z i n i. k o
'Cs d'^n-l^u: ej gulēt! Cia tevi'uz­min's
vi:::a^ d;uves gudrībai uz-ncKa
tev." • Ar . . š i em
ierai:os laikrak:?tā. lai
āiākos iebildumus.
ncDarasti mie-istnbā;
sekoia
va:ra
v.āt:d:em::;es
iaižļkāvēlu"
Huanita-;-!
r::qi^.'-iin-;n
Cia -.pieciēiās
.viņai.,' - r'-'/^'/^
: r Pēc.::vi<a tā ,man. :biia: kļuvis' -karsti
ļUn cribē'ā.- iziot ārā. Svaigais nakts
saiss ma:i dari;a labu. Netālu no
:y.a:t:t-^ , : n ' uz lauku:na. kur bija
as baracinas. ņieksikāņi
;.lielu- sārtu.. /Viņi- dzie.-
karstā>.• kaisli s ,dzies-nvas.
Kas da.u-eiz var būt skumjas
Xoe'' ' ' ::*p vīriem es
sameklēju Jorgi. \ o:ja pieslējies
\-:ņas 1
^ti.-mic:
•utīg;i..,uG-2.āiā- s-a\tā;:.
noDurinājās:^ un
:'a?
I r <; 1
.-a:vas
kas
lāvei:
Viņš nekā neatbildēja Līdz brau­ciena
beigām mēs palikām kā divi,
pielādēti negaisa mākoņi, kas gata­vi
katru mirkli eksplodēt. Beidzot
vāģis apstājās. Mēs izkāpām".
„Sef." sacīja Jorge, „es jums dodu
vārdu, ka nekā nedarīšu, kas varētu
jūsu meitai kaitēt. Bet viņu mīlēt,
to jūs man nevarat aizliegt." •
Es visiem spēkiem pūlējos palikt
mierīgs, un klusēdams gāju pie sa­viem
ļaudīm, kas strādāja laukā;
Atkal. pēc trim dienām, kad jau
bija uznākusi nakts, es pārrados mā­jās
no apriņķa pilsētas. Neatradu
neviena, Huanitas istabā bija tikai
Cia. kas uztraukti skrāpējās gar
durvīm, kā mani jau ilgi • gaidījusi.
Sākumā es to nemaz neievēroju, lai
traka iekodusies locītavā. Dzīvnieka^
lēciens un skaudrās sāpes :mani
pēkšņi atžilbii^aja. A r kvēlo.šām acīm
Cia .stāvēja blakus st(M"iošajam .Jorŗ;
gem un nenolaida tās vairs no māir-niS;
Taču šinīs -acīs nebijā ņāidā,
bet tikai neizteicamas šausmas: uņ
paniskas bailes — ne no manis.;bet
drīzāk no ncai:)tveļ'amajiem' spokiem,
varf būt I ^"^'"^ bija likuši man pacelt pātagu
I pret cilvēku, ko Cia mīlēja, Tās bija
bailes no spēkiem, kas bija panā-
Angļu veikali
Kādām pārtikušam angļu tirgotā­jam
izdarīta operācija, par ko ķi­rurgs
viņam piesūtījis rēķinu -400
mārciņu apmērā. ,^Es negribu par
summu kaulēties," pacients saka
ārstam, „jo es to varu samaksāt.
Be>t vai jūs varat iedomāties, ka
man, pastāvot tagadējam papildus
nodoklim, jāieņem ne mazāk par ļ kuši to. ka Cial vajadzēja' uzbrukt
16 000, mārciņām, lai juins varētu sa- pašas kungam, saprotiet, vajadzēja/
maksāt šīs 400." . jo dzīvnieks bija daudz gudrāks paiļ
Ārsts iebildumam bez vārda ru- " ^ ^ " i , tas taču redzēja manu ap.stul-na.
s pievienojas. Klients turpina; bumu uņ labāk par mani pazina
..Jūs kā ārsts esat paša augšā savā I Huanitu, manu
meitu, un ari Jorgi,
nodokļu grui}ā. Arī jums tie ir
smagi. Cik jūs domājat, varē.sit no
šīm 400 mārciņām paturēt sev?"
Ārsts ātri pavelk skaitļus uz pa­pīra
un atbild: ..Apuiēram 2.5 niār-ciņa.^."
„Nu redz^it," t'' -lacienis. tātad,
ja es jums ma'- *'k dnudz, lai
lūs saņemtu 2.5 i .'^'is-, man jā­ieņem
16 000 mārciņas. Vai tur kāda
jēga*^ Kā jūs d')mājat. vai nenokār­tosim
to lietu ar ka^ti vi.^.kija?" .
..Norunāta." niokr ārsts;
Q[[ ļ ŠO nabaga'velnu,-kam palika ii^glīla
rēta.
Un tādēļ viņai tagad jāmirst, glu­ži
ātri un maigi, b^z sāpēm, jn kās
aan var būt dzīvo šādam dzivnie-:-
kan'i sajauktajā, b'''ZCfTĪt)u pa.s<]uiē,„;
kur vairs nav dro-^-^ par savu tuvāko
cilv^-i'u mīlostību?" •>:;-
Es iW\ neuzdrošinājos nekā sacīt,-:
un Franks Geriss bez ŗnitē'anc'ls ar
.-"avu smago, cieto farmeļ'a 'roku
glaudīja suņa gludo galvu. Tagad^:'
arī es -sapratu tā-savādo .skatu: tasi
man likās bez padoma, b^z cf.'rībām:,
gandrīz ar cilvēciskām .sērām, .
Dzemdību klīnikas uzgaidāmā | Tad Franks Gefi:v> atkal sāka ru-telpā
no viena gala
cietīgi soļo anglis. •
kopēia: ,,Jūs e.sat
uz otru nepa-
Beidzot icn
uvis". 'trīnīšu
tēvs,'' viņa ziņo, ,,trīs skaistas mei-t'jnes."
Min'iiti vēlāk viņa laimīgajam tē-nāt.
klusi
kā tikai ar pūli
sapra:^t: ..Jorge
ļ):rms dažām dif
pie .^;rd.^ un. p"
.sevi. nolēnli.s aiz
:iepnais
Vai tad mēs
gribat;paturēt, ņemat
..Vienu?!" izsaucas
..Kāpēc tikai vienu.
ne\'ara,m paturēt visus tr:-?"
..Pie pašreizējās valdības." pa­skaidro
kopēja. ..viens pienākas
jums, divi eksportam."
vam ienes trīnīšus. ..Vienu, kuru jūs ļ n'-kurinātu ui^'ur
H'oanita' • to bija'
tēvs. [vakarā,.^kad esi :
tas. bija
ardi^'vas.
^t;'u.-,e^'.-
un novērsies no man..s. la:
m es vīnu varēju:
|)iia ņēm.is.-manus
i,iām teiktos: vārdu:-
••ilgām cīņām ^
ļ l , lai vnirs-il
[ Huanitas .-Siŗcīlv
inopratusl ūn -tajā
itr:i^*zo> np; nil^ē^-
aizgaiu"! nie vna pa.'^ar.t
Lk;ii re;zi skūp-
I.-..-- fV:
Vini
r.
No
'Ar ;.aixjgu.
e 0 B a r d B Z a • a e