Bavarijas Latviesu vestnesis, October 21, 1948

              L A T V I J A . 1948. g. 21. oulobrl
. Volfganga Dārziņa raksts. Oskaru
Norīti pieminot
„Ja viss tā kārtīgi norit, tad No-ļ ilustrēt Hofmaņa ,,Runci Mūri", pats
rīti neviens no rīta nevar norīt," pirmais, ko Osis izdarīja, viņš iegā-vlņSmēdza
teikt, un šie vārdi i r tik dājās kaķi, mazu, pelpku, tīģersvīt-dzivl
palikusi atmiņā, i t kā Noritis rainu kaķēnu, un garos diegos s a -
t&al piecas dienas būtu projām, un kāra pie grlesties visādus kribuļ-nevls
jau plecuB garus gadus. krabuļus — nākošajam: runcim M u -
Es atminos: Rrmo reizi viņu re- r im k o spēlēties. Veselu pusgadu
dzeju Vaļņu ielas mākslinieku k l u - Noritis pētīja kaķa izdarības, vēroja,
b l 'VlņS dejoja ar kādu blondu mei- kā kaķis l ē c u n skrien, kā kaķis sģž
čti, visu la&u Improvizēdams tik un guļ, kā kaķis uzmet k ū k u m u un
fantastlBlcus soļus uiļ griezienus, kā- izslien asti. Un to darīja Noritis,
du laikam nav nevienā dejā zemes ar v i su viņa kolosālo varēšanu.
•Virsū. Dāma izmisīgā centībā pūlējās cik maza bija viņa cienība pret
iHdri, nesaprazdama ne nieka no vi- ^gtilu" sabiedrībā, t i k l i e la tā bija
ea tā, ko darījās viņas partneris, pŗgt ^^^^^ mākslā. Cik vienaldzīgs
JSBŪ sich gewesen werden, s i c h ha- ^5^5 t,ija pret bagātību naudā, tik
ben gewesen w?rden s o J l , " Noritis j^tigg pret bagātību garā.
Bvangl noteica,, kad bija izgriezis ^^^.^.^ mākslinieks n o galvas
^ » \ " P ifJS l5<Jz kājām; neikdienišķs mākslinieks
zvērigu fcUņŽen; ted, ceremoi^Sl I ^ neikdienišķs cilvēks,
ptdctailljles, nosēdināja damu viņas ^.^^ ^^.^.^ ^^^^^ ^.^^
^ . VO* ķ atceros, tia-dj t4 o_ rei•z sakas ^mr,u,.s,u, domā,' — . u^ n viņam^^ n.^e b^i ja ie^n^a^i^d^n^i e-
2f/f"*J? "^^"^''ti .^,H - • v t ou neskauda; viņš varēja
kMrd2 ^ bijušas tiesibas saukt sevi ^^.^.^ desmitiem citu kopā, -
' ' l ^f^A tT-"^ ^ T^JZ un viņu neapkaroja; viņam vienmēr
g l 4 daudz bijis ar viņu kopa un L^^^ panākumi, - un viņam nemē-
n^lbTa^s ulie VlajTā, sTta^rojZošSajār ^gaZism.^a. ^ -Z inā^ja kaitēt. Norīti mīlēja, mīlēja
pate tipyJc^ā^kf^. ,^ k^adfu^ LjeJbkIa^d le ^ u ^ ^ par viņa „ēverģēlībām-
^^J^r ^^^l n^^iln Jadzēja dusmoties. Kaut kāda pavi-noJlktas
kārtības, sttngn. pnncipu J brīnumaina burvība un šarms
normu. Viņš mpro^dzeja d m , ka Brūnacainajā zēnā, ko ne-
'^dē ļ ta WiTja^ titkZ k-rā^sa^inta uIn . . . tik ^vi^en^s ^ne^k ad ^-n^^e^b^ ija red^-z^ē^ jis ^īigjnau vkaāi
v ^ o W ( » „ i,«ļ,a„,i««™ MnrT+im uzvilkta stīga, dedzības, aizrautības
wS «tfrnf^air.fl?h» ? r P t « p i l n s , vienmēr gaišs u n . spārnots kā Wja t&ai minimāla cienība pret sa- ^ ^ noteiktas,
. ^ T f noliktas.kārtIbas. Viņš tērēja sevi ar
S ^ t ^ n vfnf np?^Ti»"riS Vērienu Un izšķērdētāja ļoti daudz, viņa ft^el^efLo ns mSu žigi b^iSjah el'ēdību.• varbūt tād,ē.ļ viņ^a mūžs
nenomaksāts, studija nekurināta un fl^. " '^ ^^^^^^ un . . .
elkoņi cauri. J a bija ziema, viņš a l - '
Jaž'sSdSja tūbas zābakus apvilcis.
K ā r l i s K u r b V ds
Rudens kvēle
Tūkstots vēstules izsūtu gaisos
Tev es rudeni līdzi ar vējiem,
Tūkstots mazu dzeltenu lapu . . .
Un es rakstu vienu vien vārdu
P i l n u ilgu un slāpētai kvēles:
I —' „Nāc!"
Lūk, jau debesg nosarkst aiz laimes,
Vakara mākoņi stājas un mulst.:
Vai gan t ie sludina nākšanu tavu?
Un pār kalniem- nozvigo šalkas,:
Lapas: virpuļos ceļas un krīt,
— Rieta gaismā T u p r e t im man nāc!
Osvalds Lēmanis
utgartes
Noritis aizgāja, nesasniedzis savu
ietuntujojies vecā sieviešu Peldmē-ļ ^^^^^^^^ sŽ^ksnim^'^^a'^u
teli un cītīgi strādāja. K a d aukstums' tn»desmit gadu slieksnim, i acu
draud^a galīgi sastindzināt rokas.
Osis Izgāja ārā, pastāvēja salā un
tad priecājās, ka istabā tomēr ir
eiltāks.
mantojums, ko viņš i r atstājis,; ir
nenovērtējams. Mēs šodien šķirstam
„Straumēnus", šķirstam „Zalomi"
vai„Uguni im n a k t i " , un k a t r a die-
Norītia necieta gatavas mēbeles, ^1^^^ apstiprina vairāk un v a i -
B^vi&ķi grāmatu skapjus nē. Visam ļ-^!^' f ^.^^^il^t f'^^J^'^^? vfl,iflH7?ifl hnf f i k ^ i rSo T>PŽ« 7TmPin J ^ija genija dzirksts. V. D a r z i ņs
operās
meistars
vajadzēja būt t i k a i pēc paša zīmēju
miem. Par nelaimi skapim allaž pie-
•traka dažu latu, un, ja netrūka
latuj tad negadījās laika, u n , kamēr
beidzot kopā satrāpījās 1 latii ir
laiks, Norītis gadiem ilgi dzīvoja pa­visam'
bez skapja. Grāmatas tad k a - Sauksmes 5/7 burtnīcā i r d i v i rak-rājās
gluži vienkārši maisā pie gries- sti, kuros skarta viena un ta pati
tiem. Ja kādas ievajadzējās, Osis Problēma, vienā attieksmē uz glez-steidzās
pie sienas, atritināja kādu niecību (autors N. Strunke), otrā -
virvi un pa b l o ku nolaida maisu zemē. rakstniecību (V. Kalve). Abos r a k -
Tas bija pavisam prasts inaiss, bet stos konstatēta musu mākslinieku
tās bija ļoti skaistas u n dārgas grā- jaunās paaudzes novēršanās no l a i k -
matas. K a d atnāca ciemos Norisa metiskās īstenības un beigās jautā-mazā
meita Inese, tad mājās bija Jumu veidā izteikts kritisks izbrīns.^
lieli svētki ar rībēšanu, dārdoņu im Bet a r ī abos rakstos nav manāmas
vispār elles troksni. nopietnas pūles saprast ši laikmeta
,„Tētiņ/* teica Inese, ,4ūdzu, esi isteniB\i un traģismu. L a i laikmeta
tlģerifi," un Noritis kāp^, j a varēja, aina būtu pilnīga, atliek ^tad piemi-uz
krāsns, rādija zobus u n rīica, k a nēt arī abu minēto autoru novērša-skanēja
visa māja. „Tu eM ļoti nos n o īstenības,
fikadits tīģeris, tētiņ, bet, lūdzu, pa- īsumā pieskārsimies tikai pirma-rēdi,
kā ir iiz laukiem," un Ņorītis jam rakstam par glezniecības prob-metās
zemē, staigāja četriski u n t e i - lēmām,' kas sacēlušas visvairāk pār-ca:
„Sitā ganās govs." • pratuma putekļus. N. Strunke rak-
N o r l t im bija kāda īpašība, k o mēs sta: „Bet jaunās gleznotāju paaudzes
neviens nevarējām izskaidrot: viņš šīsdienas nostāja i r nesaprotama un
varēja četrdesmit stundas n o vietas nepieņemama . . . Grosvalda glezno-negiļlējis
dzīrot u n tūdaļ bez kādas jāju paaudzei bija un v ē l tagad ir
atpūtas, tāpat negulējis vēl tikpat
ilgi strādāt Es atminos: Kādā rītā,
pēc modrībā aizvadītas nakts, mēs,-
mīksti u n šļaugani, t ik t i k k o turē­jām
plakstus vaļā. Kā par spīti, No­r
i t i s bija līksms u n mundrs kā cīru­lis
i gaisos. Nicīgi uz mums norau-dzījles,
viņš tikid nomazgājās, sa­meklēja
papīru un, noasinājis veselu
žūksni zīmuļu, metās pie darba. J a u
pēc dažām minūtēm es sablenzu
vieglas kontūras, saskatīju vāri uz-skicētas
figūras. Tas bija sākums
brīnumainajai ilustrācijai „Zelta ābe­les"
izdotajā „Pīķa dāmā" — L i za
un Hermans pie loga.
Bet tas tomēr bija tikai gadījuma
rīts. K a d Noritis strādāja savus „Iie-
1os" darbus, kad viņš gleznoja vai
darināja ilustrācijas „ZaIomei", „Su-lamītei''.
v a i Šekspīram, viņš nebija
sava lielā gleznieciskā doma — sava
Pu. Tad viņš nedēļām neizgāja no laikmeta doma ~ bet mūsu jaunai
majas, stradaļa no agra rīta līdz vē- gleznotāju paaudzei trimdā tās
lai naktj; petga, meklēja, pārlika nav . . ." Nesaprotams šeit kaut kas
un šaubījās -darināja desmitiem var būt t i k a i tad, j a ' n e g r i b skatīt
viņam nebija pie- īstenību vaigā, kura šodien raksturī-tiekami
labs. K a d N o r i t im uzdeva ga ar to, k a mums n a v tāda Gros-
D t . valda, n a v tāda Alkšņa, n a v tādas
rār Ko no āmālā ātCel svaigas, izcilas, vienreizēļas jaunības
nj)W/^m>.« ^^^^Li * personības, kas' v a r veidoļ laikmeta
paaomm reaaKtOms paaudzi, kas ar savu piemēru v a r
Pirms neilga laika nežēlastībā krita un no ^^'^^cināt un- celt „jūsmīgus jaunek-amata
tika .atcelts padomju satiriskā žurnāla ļus", k u vu arī n a v . Manuprāt,rlie-
.,Kroko(.ir šefredaktors G . R i k l i n s . lorn:sl3 ki runāt D a r DPrsonīha^ l i p l n I n mn
bija §ads Joks, ko Riklins publicējis l a i k ā , Uo^- P^lSOniDas l i e l o l o m u.
kad Padomju • Savienībā notika komponistu tī- Tas DUS vesturnieku : U z d e v u m s flk-rlSanas
akcija:. I Sēt u n analizēt tos drūmos otrā pa-
, Pēc Štutgartes operas aicinājuma,
baletmeistars 0. Lēmanis parakstījis
līgumu uz 10 iņēnešiem par operas
galveno baletiļneistaru. Normālos
apstākļos G.'Lēmaņa aiziešana uz
Štutgartes operu būtu vienīgi vēr­tīgs
ieguvums štutgartiešiem, bet t a ­gad,
DP šaurībā, tas nozīmē ļoti
daudz arī pašam baletmeistaram un
reizē atzinību inūsu baleta mākslai
Saistīšanās pie Štutgartes operas to­mēr
nenozīmē, ka' O. Lēmanis aiz­ies
no trimdas saimes.. Līgumā pa­redzēts,
k a ļra^nesī vienu nedēļu, pēc
paša izvēlesf Cļ.'Lēmanis var pavadi
viesizrādēs. C i k paredzams, tad vis.
drīzumā ,0. Lēmaņa grupai pievie-n-
osies Tatjana Vestene, kas, a r E
Leščevska paredzamo aizbraukšanu
uz ASV, paliek bez partnera. ,0. Lē­maņa
vadībā sāksies jaunu deju ie­studējumi,'
un novembra beigās jau­nā
.programma ies ļautā. .
M.
J ā n i s K l ī d z ē js
NOVELE
SAULIEŠA
DARBU IZLASE.
grāmata jauniem un veciem;
Saturā: stāsti A i z sniega un tmn-sas.
Purvā, Nelaime, Soda diena,
Veļu tiesa, Noslēpums. Dzejoļu
izlase. Teodora (T. Zeiferta) ap­cere
par Saulieti. Jāņa Zvirbuļa
autora ģīmetne un Ilustrācijas.
Cena D M 3.80.
ī^ieprasiet šo vērtīgo grāmatu
nometņu grāmatnīcās. Vairumā
Latvijas apgādā, Gūnzburg/Do.,
Marktplatz 25.
laikmeta kontakts, zināma garīga at-mosfaira.'
„Jaunatnei taču vajadzētu būt
brāzmaini manifestējošai, bet mēs
redzam pretējo . . ." Ne j au jaunatne
vainojama, valnojkma šī greizā dzī­ve
visumā, k ^m pakļauti arī vairums
audzinātāju tā, k a tie nespēj audzi­nāt
tā, aizraut;tādā garā, kāds val­dīja
Grosvalda paaudzē pirmā, p a ­saules
kara ļlaikā.
Ne tikai Londonā valda ..drūms
noskaņojums", tāds valda visā Eiro­pā.
Cilvēki .dzīvo paši savā tukšu­mā,
neziņā, kas robežojas ar maz­dūšību
u n nevar taču pirmā pasaules
kara beigas salīdzināt ar: p ā r -
t r a u k t o ļotro pasaules karu, k am
seko latviešu i izklīdināšana • visos
četros vējps.
Griba, jdejas, biepūle utt i r lie­tas,
kas v a r laimīgi realizēties t i k ai
konkrētā, dzīvā, auglīgā vidē. Ja
tādas nav , nav inozīmes runāt p a r
īstenību kā ^nepieņemamu". Tā ir
dogmatiski vērtējoša, nevis saprotos
ši analītiska pieeja. L a i c ik drūma
šī īstenība, velti i r pārmetumi šķie­tamām
spoku parādībām; ir jābtit
drosmīgiem ieskatīt patiesību, cik
traģiska nākotnes perspektīvā tā arī
būtu. Herberts S i l s:
(5. turpinājums)
„Tas bija agri no rīta . . . Stāvēju
pie sakristejas un gaidīju, kad nāks
Drāvests.: Man tāda darīšana bija.:. .
^0 viņam pastāstīt..Redzu, pie baz­nīcas
stūra stāv viens un arī skatās
tā, kā k o gaidītu. Kā t i k šis pama­nīja
prāvestu nākam, tā metās skrie­šus
atpakaļ un apgūlās stigas malā
un sāka šņākt, it kā viņš tur būtu
gulējis jau no vakara. Tad gāja ga­rām
prāvests un sāka šņācēju pa­badīt
ar savu vēziņu un pavaicāt:
No kurienes tu? — Garīgs tēvs no
Ļaudāniem. — šis saka. Taisni ta,.
pagāns, saka . . ."
„Saki tak ātrāk, kas tas b i j a !"
„Ak, tā — kas tas bija? Nu kas
tad cits kā Macānu Sukurs."
Viena minūte pakārās gaisā' uz t ik
bieza klusuma, k a neviens no ļau-dāniešiem
nevarēja pat mēli pakus­tināt
' Tad no desmit im divdesmit mu­tēm
reizē kā smags akmens izkrita
šis nīstais vāi»ds:
„Sukurs? — Sukiurs! — S u k u r s ! !"
„Razbaimeks!"
,.Šodien viņam vajadzēja saņemt
to svētību, bet, redzi, ko.šis, m a i t a"
„Šaipien, un tu to redzēdama ne­k
l i e d z i ?"
„Vajadzēja kliegt, lai viss baznī­cas
dārzs skan, k a iļav taisnība!"
„ V a i ec bez prāta? Kā es k l i e g ­šu
— turpat prāvests. Kā t ik Sukurs
pateica, k a no Ļaudāniem, tā t ik es
l i k u projām, jo zināju, k a l a b i vairs
nebūs. Vēlāk gan es . . ."
„Vista!"
„Es saku — palaid kaut k u r tādas
vecenes, tad j au savārīs kaunu. Tā
Saipiene varēja būt labāk jau sen
nomirusi, • nekā kustināt savu kāpost­galvu."
^ '
„Ļaudānu maizi ēd, bet k u r vajag
mutes nav."
Kas gan b i j a vainīgs, j a ne tād
muļķe Šaipiene!
Dievkalpojums jau bija beidzies
pilnīgi; No baznīcas sāka nākt ar
v i s i tie, kas b i j a palikuši, aizlūgt.par
Ļaudāniem.
,'Bēgsim! B r a u k s i m ! " sauca ļaildā-niešu
sievas. „No kauna lien k au
vai zem ratiem."
Orupiene un Cauniete paslēpās aiz
zirgiem.
„Nekur neaizstaigājiet. Es iešu šo
un to palūkot," teica Orups un .ie­juka
laužu burzmā.
Nepagāja ne desmit minūtes, kad.
viņš steidzīgs un elsdams nāca at-paka'..
. ,,Vīri, ;šurp!" komandēja Orups.
„Esmu izdomājis, ko'darīt.Visi, visi,
kas te esat! Varbūt vajadzēs spēka."
,,Kur jūs i e s i t ? " pār zirga muguru
sabijusies parādījās Orupienes galva.
„Notversim Sukuru un — pie V a ­sara!
A c i pret a c i !"
Četrpadsmit Ļaudānu vīru priekš­galā
O r u p s soļoja uz to pusi, k u r sa­vus
zirgus bija piesējuši macānieši.
,.Kā tik es pamāšu, ^ t ad visi •—-
caps! Sapratāt?"
V i r i ' p a m i e d z a ar acīm.
Stebers vairāk nobijies kā prie­cīgs
par S u k u r a medībām, •palika
iepakaļ un kaut ko i l g i slaucīja no
acs,, it. kā t u r būtu sabiris vesels
sieks smilšu.
Turpat j a u b i ja arī Sukurs. Pama­nījis
t ik l i e lu ļaudāniešu puiku nā­kam,
viņš samīdi jās tā kā gribē­dams
kaut k u r • aizslēpties,. bet bija
jau par vēlu.
„Nāc šurp!" viņam uzsauca Orups
tādā balsī, k a pat vienmēr smīnīga--
j am Sukuram lūpas sakniebās no­pietnībā.
Angļu zinātnieks ieteic attīstīt jaunas
cilvēku \ rases dzīvei uz citām planētām
A S V un Padomju Savienība kād­reiz
cīnīsies! plecu pie pleca kā s a ­biedrotie
lielākajā no, v i s i em kariem.
— pret zemes invāziju no citām p l a ­nētām,
izteicās I angļu . filozofs un
sociologs Dr. Olafs Stelpdons Britu
starpplanētārajā biedrībā. Starppla-r
nētu satiksm^ biedrība uzskata par
technisk"i| atrisinātu problēmu. Tā­dēļ
tā esot uzaicinājusi pazīstamo
autoru un l e k t o ru iztirzāt ētiskās un
reliģiskās problēmas,: kādas rastos,
kad zemes lodes, iedzīvotāji sāktu
uzturēt sakarus i r mēnesi, Marsu.
Venēru, SatjUmu. vai eitām. planē­tām,
kuļ'as uzskata ,par piesniedza­mām
ar vatomenerģiju, dzītos satik­smes
līdzekļos.
Stepldons izteicids: ka, ievērojot
^ . , —— . — p a r v e c a j a . ..
„Hm, ja - bet pirms es .atbildu, .c.s labprāt h ^ ā m - "Rp? h ^ r m n n i ^ V a lTH75^rar:) no
gribētu zināt, kas šo dziesmu komponējis^" naimonisKa iicizsvaia ne-
* • • : I v a r iecerēt nākotni tagadnes nedro-
Kāda Berlīnes
imdas tra^
gribu
vecAi.
āda abu au­toru
konstatējumi), .vajadzīgs dzīvs
Arābietes i gudrība
. P a Z i e m e ļ a f r i k a s ceļu u z ē z e ļ a o m u l ī c i j āj
a r ā b s , ber nopakaļus-, n e s d a m a - s i e n a s a i n i u z
m u g u r a s , soļo,- vaņA s i e v a . - C e ļ ā abus satiek,
j a u n s a m e r i k ā ņ u ' - v i r s n i e k s , k a s j a u t ā ļātnie-k
a m , k ā p ē c v i ņ a s i e v a n e s s m a g o n a s t u , - k a ­m
ē r _ v i ņ š . p a t s j ā ļ . ] A . r a b s . k l u s ē , bet s i e va
a i z s \ v . - s a v u v ī r u , j a ū - ā d a m a : , . \ ' a i a m e r i k ā ­n
i e t ēm natīk^' k a v m u : v i n , v a k a r o s ; m ā ; ās
nāķ- n o ? . u r u š i ? " • ' . V'
'•••I- •A-tbiiu^r saGen^^īoa,; k u f . , b i i ^ ' , j a u i , ā i s : • „Ko
,es pec.. :nāk:imā: kaļj^ velētos^- savā;, m ā j ā ?"
k ā d s ' d a l ī b n i e k l š . icsūtīļia ''rikai .'divus- '.-vārdus.:'
. , . S e v : ' pašu''-.
pašreizējo pasaules nespēju šepat
zemes virsū izlīdzināt austrumu un
rietumu pretišķības, esot maz cerī­bu,
ka cilvēce varētu saprasties ar
saviem kaimiņiem pasaules telpā.
Tādēļ varētu izcelties sava veida
universāls karš. Dr. Stelpdons ne­esot
drošs par dzīvu būtņu esamību
uz citām planētām, bet viņš nere­dzot
iemesla, kādēļ cilvēce nevarētu
attīstīt jaunas rases, piemērotas dzī­vei
uz citiem debess ķermeņiem,
Marsa apdzīvotāju rasei labs pamata
'varētu but tibetieši, kas pieraduši
dzīvei šķidrā. gaisā un aukstumā.
Karstajai .Venērai piemērotāki būtu
ekvatoriālo joslu cilvēki. Dzīvei uz
Jupitera, kur i r loti liels gravitāci­jas
spēks, būtu jāattīsta četrkājaina
rase ar ziloņa snulcim līdzīgu de­gunu,
ar jūtīgu tausti, kas varētu
aizstāt rokas. Vēlami būtu d i v i , var­būt
pat trīs. šādi snuķi, piezīmēja
Dr. Stepldons.
Līdzīgā garā bija arī viss pārējais
Stepldona referāts. Ja citas planē­tas
būtu apdzīvotas, tad cilvēkiem,
^^ēc viņa domām, būtu jādara viss.
lai statos sakaros ar šīm butēm,
izDrastu tās un sāktu' a r tām sadar­bību.
ka_s varētu kā vienai, tā otrai
p i 'Soi nākt par labu materiāli un
galīgi. ^ NYHT
„Kur? Ko tev vajag?" viņ^ vēl
gribēja tēlot nesaprašanu.
Tu — bezkauņa, melis! Žēl, ka te
svēta vieta . . . Mēs ar tevi tad
citādi runātu! Tava laime, ka te tevi
satiekam! N u — tūlīt! Nāc! Nav lai-va
gari runāti"
„Nekā - nesaprotu, kas ^ par iešanu
un kur," Sukurs atmeta ar roku, at­sēja
zirg'u un taisījās iekāpt ratos.
„N espelē puiku! Nekur nebrauksi** • •
„Kas tad būs?" .
„Elles vārti un suņa kauciens!"
Sukurs ielēca ratos un gribēja iz-riezt
zirgu uz ceļa, bet desmit roku
satvēra zirga galvu, grožus un viņu
pašu.
„Ko jums no cilvēka vajag?" i ^ . :
rūcās macānieši, bet: apskatījušies, .
ka viņi ir tikai seši pret piecpad­smit
ļaudāniešu vīriem, parāvās ma.
lā.
Sukurs. vēl raudzīja ķepuroties,
bet, četru vīru sagrābts un pilnīgi
uz i^kām nests, beidzot padevās
pārspēkam.
Kājceliņš uz prāvesta māju bija
šaurs. Zem Sūkura nesēju kājām ,
šņakstēja prāvesta kartupeļu un
burkānu vagas.
„Laidiet. Es v a r u iet ari pats,"
beidzot jau lūdzās Sukurs, .nojautis
gājiena virzienu..
,.,Nē! Nelaidiet tā blēža kājas pie
zemes. Es viņu pazīstu! Grib bēgt.^
Turiet kā z i r gu zagli!" rīkoja Orups
un pieskrēja vēl d i v i no ļaudānie-šiem'
un tagad, sešu vīru roku
žņa'Ugts, Sukurs tikko spēja pa­elpot.
Pārējie deviņi gāja aiz viņiem.
. Di v i no jums ejiet tūlīt un vediet
šurpu Šaipieni. Vajadzīgs lieci­nieks,"
atgriezies atpakaļ, norīkoja
Orups un tūlīt Rašpils un Deiduļs ,
teciņus devās atpakaļ, l a i notvertu ;
Šaipieni.
Simtiem, baznīcēnu drūzmējās uz. :
prāvesta mājas pusi, jo daudzi šo
gājienu' a r Macānu smago Si^uru
uz ļaudāniešu rokām jau bija pama­nījuši.
„Laikam stiepj uz piekalni pakārt,**
kāds no pienākušo vīru pulka smē­jās,
jo ziņa par Sukura joku ar ļau-dāniešiem
jau pieckārt bija apšal-kusi
visu galvas.
,.Sukur, turies!" kāds vēl noklie­dza
no muguras.
Sukurs viens pats nesvēra mazāk,
kā divi ļaudānieši. kopā, tāpēc pa
prāvesta mājas augstajām kāpnēm
viņu dabūt augšā ļaudāniešiem nā­cās
visgrūtāk. Pie tam, viņš nebija
v i s nekāds kristāmais bērns krust-:
tēva klēpī, bet. slavens baļķu cēlējs
meža talkās u n tagad ar rokām uii
kājām raudzīja atsperties visās sten-;
derēs.
„Nestaipies! Vēl pārlūzīsil**
„Sābri, sābri . . . Netaisiet traku­mu,
nudien! Sev pašiem un man tā­du
kaunu . , .Salīgsim tāpat . .
Vainīgs jau b i ju . . ' . " Sukurs sāka
steidzīgi un dedzīgi lūgties.
„Turi muti! Tūlīt būs tiesa, kur
tu varēsi lūgties."
Kamēr viņi /cīnījās ap durvīm,
tās spiedienu neizturējušas ar sparu'
atsprāga vaļā un viņi gandrīz kri^
šus iegāzās priekšnamā.
Par pārsteigumu visiem, tur i t kā
viņus gaidīdams, stāvēja prāvests
Vasars.
Neviens uz reiz nejaudāja, ko lai,
īsti iesākumam saka. Ļaudānieši no­laida
Sukuru uz grīdas m sāka
slaucīt sviedrus no pierēm.
Plats kā vārti, neveikls un nosar­cis
līdz k r e k l a apkaklei, Sukurs stā­vēja
prāvesta priekšā un elsa.
„Lai slavēts Jēzus Kristus!"^ sa­cīja
Orups attapies, u n pats sev! ļoti
nopriecājās, k a vēl laikā bija apķe-:
ries pateikt šo ikkatra-īsti ticīga cil­vēka
sveicienu.
Tad tālāk pēc tam:^
„Te Ir tas razbainieks. Gribēja gan
izbēgt, bet notvērām kā serm^uli-ņu
. . ."
(Turpmāk beigas)
Chronika
Pazi-slamai^; lietuvju tautas dzies­mu
un deju ansamblis, kas nosaukts
gleznotāja un komponista M. K.
Curļoņa vārdā, tuvākā laikā pārcel­sies
uz A S V . Vajadzīgās darba un
dzīvokļa garantijas visiem 41 _an­sambļa
dalībniekiem sagādājusi
Klīvleridas lietuvju biedrība.
Jāna__ Ezeriņa noveles Dāma sēras,
ar J . ' Ūdra vāku izdevis Gaujas ap­gāds.
Krājums ietver 5 meistara
darbus — Apstarotā galva, Dāitia
sērās, Prātnieka atriebšanās, :
ripšas dārzā u n Peles.pēdējie.gadi^
un būtu pelnījis, l a i pie tā p i ^ o -
mātu, īpaši ceļa somas uz tālajām
zemēm saiņojot.
Dzimtenes mežos saucas Herberta
Brieža atmiņas par Latvijas nie-žiem.
Grāmatiņa ilustrēta un inte­resēs
īpaši bij. mežsaimniecības dar-,
biniekus un m e d i ķ u s .
a * ot'SS SPĒKA
,Hflc-laiku
^'^'^t^ 5 vismaz tiem
t sW"^.''S?io austrumu
^r,iārd.pziabkatsa ^vat,ls!tTtrma 'c e n t r ā^, -^j^
i
Pievērsies
rriPkiia jau v i su laikia:
0 savu bruņoto:
Hi to i ^ ^ S a i PeografisM
^^^S^ Savienībai
* ^ ' M ^ / £ m ā t i s k ā spiedie-fSSaStevienu
no l i e l a .
Eiropā. Daudz ne-
Srrstāvoklis Grieķija.
! i t a te nav vēl devusi ce-:
tus Pretēji dažiem o p -
X t f Īese; ziņiumien, ņ^^^ fSm kad un kā _A enu:
r tiks galā ar partizamem,)
I S a S var^u turpināt saiŗn-
Kimuzbūvi. Palīdzība^Grie.
radījusi domstarpības ari pašu
Aibas devēju pusē.
fl amerikāņu amatpersonu a,iz-
.,.,/u2Wu, ka ASV Jāiejaucas
tajaalctivāk, lai iō^beigtu^ sta-
'[^ palīdzības summas pieaug,
paiet, bet stāvoklis neuzlabo­tai
Citinorādarka šāda lejaukša-ijsbiitU'pret
amerikāņu principiem.
stāvoklis i r kaut k u r v i ­ii
starp abiem uzskatiem. Skaidrs
'^jtas, ka ASV'nevar atteikties no
1 talu ievadīta pasākuma. To ži-
M ari grieķi un rēķinās, k a A S V
^iajidziba viņiem nodrošināta pašu'
imerlkāņu interešu'dēļ: Grieķiļa uņ
Iiirciļa robežo ne vien ar Dardane-
'ian, bet arī Tuvo. austrumu telpu
~i:.tas naftas rezervuāriem. ,Šādas
ŗķ nostājas dēļ daži amerikāņi,:
|iU neapmierināti ar i l g i nenokar-;
I Wo stāvokli Grieķijā, runā par
^itajptautisku izspiešanu" no Griē-r.
ķ puses. • : v A
vasani) turpinājās a m e r i k l -
ņnķ sarunas par grieķu arrņi-
;,3J^?Jvajadzīgo lielumu un apbruno-
; | m Ministru prezidents Sofuliss
ar amerikāņu vēstniecības
>! Mecibu, starp citu, piemrasīja
V : ^ * armiļas palielināšanu no
" līdz 250.000 vīriem! Tai pašā
'>i4l
„.„„.,., palielināšanu
- « | « lidz 250.000 vīriem! T a i pašā
« a p ministrs Stratoss stāvotdi
•i 1^ apbruņos MIT ' '^^•'^ Grieķijas iQ-
?|WJiu, un tomēr nebūtu iespē-twi(^^±
T"*'^ nodrošināt:
mm km gaŗ,) robežu ,ār
H Dienvidslāviju un B u l -
st
'^''rmet,
ins politbiroj
pārba
•ā Svei
savā -ti
•l^vu sacelšanos pret li
i^^'' S n f J ° ^ ^ ^ a s dēl V
• f ^ » StS^l.P^°^^> nav:
locE ^i^a P o - ^^'IS*14vK„ politbirojā 1a ' tievas, tsIS Privātsekretāri
mm'
'a '
:ēlu
^4%?^^ ar r i e w ' ^^^l^^s
«y*MSbiJļ^^^^kara :3
1 W ^^«ci^' vai^^f Ā
a / H ^ l : ^ Ir^' PHekš- TC
Beru- J^i
V
A
b
V .
si
B
*
1
V
l i
ju
m
l i
V i
1it
cī"