Bavarijas Latviesu vestnesis, November 16, 1948

              • :.--.V" •••• -Ī'L "L
1 ^ jr
li
P
• •'•Stili
••"liii.'
,1
^^1 M
III.
M
^^5- -I;
• . :-ly.:.:
•I;
i'
ciiil' ••ir,
PSiSi M
vISii :•••#.
I
1
.„ī3K|.ii - l i
331':'; :fS ;||
-•l';iMP;K
.. •> •—.c>;.r,s•.•.•••;'.
•• •Jīiii
: «ii •' īs0ļm
. '..•.iJ"'^;'Vd-?-S
Iii
, v | ļ i i
•\-Cfii'.
m • m
ii
: lv. ^•
•
. •.<RU
li
'(•;.• •
•5v|j
.1!'.
i
i
• ; !•
•iMI ••
i i :
i " li
.11
•i
jlf
i i lP
••mi
i i «
i i i f i ii
• j . j i M - .
• iJ\:-
mmmm : • n
•i::-^iķ^
- "»tii-'l'ii'.^V'«vi,^ •
- i i
•• •i r
' .is sniegu un lietu ir atnākusi
ttuinša rudens nakts. Sēdu sava
trimdinieka kaktā un raugos mel­najās
logu rūtīs, kurās asi cērtas
lietus pātagas. Reizēm nodreb r ū ­tis,
ārā gaudo vējš, kā vienīgais dzī­vības
elements nemierīgi plosīda­mies
nakts melnumā.
Es klausos — ieklausos, un man
liekas, ka es sen jau prastu šīs sma­gās
elsas un gaudus; Tā elso vējš
manā dzimtenē kapu kalna priedēs.
Jā, kaut kur lūzt vēja'raustītie un
pērtie zari. Liekas pat — notraukto
sveķaino zaru un skuju smarža iesi­tas
man sejā.
Veļu laiks
Un es aizmaldos dzimtenē. Es re­dzu
tur kapu kalnus, kur atdusas
mani senči Sukturu k a l n s . . . Dzelz-kains
•.;••.'.••;.•• •.;.;:
Un tad es vairs nezinu, vai tas ir
sapnis, vai nomods: viņi nāk, mani
senči, palsām veļu sejām. Drūzmējas
manā krēslainajā kaktā. Es pazīstu
viņus visus, arī tos, kurus dzīvus
nekad neesmu redzējis vaigā. Un v i ­ņi
runā. Dobji un smagi krīt vārdi
kā kapa velēnas.
Es klausos — ieklausos, un es
dzirdu savu senču balsis. \
Tas ir' Bezdubeņu Ģirts, mans tā­lais
sencis, kas pirmais paceļ balsi.
Jā, tas ir viņš, gariem sirmiem ma­tiem
un kuplu bārdas vainagu pa­zodē.
Cienīgs un lēns, ka jau brīv­laisto
dzimtļaužu pirmais pagasta
vecākais savā novadā.
„Kas valda manu zemi ezera
kraujā?" viņš prasa. Kas aŗ un
sēj manās druvās, kur mežā posu
gabalu pēc gabala, gaiņādamies no
lāčiem un vilkiem, kas līda laukā
no ezermalas brūkslāja? Tur tagad
sveši ļaudis, tie runā svešu valodu.
Kā tie drīkst vākt augļus manos
tīrumos, kas bija lemti maniem bēr­niem
un bērnu bērniem? Un tie sve­šie,
vīzēm un čabatām kājās, nāk
un bradā, arī pa manu kapa kopiņu.
Ir druva, ir kapsēta — visa zeme ir
svēta. Bet tiem nekas nav svēts, to
šķībacainais dzimums piegāna visu
mūsu zemi, pašas Laimas mums
lemto un svētīto z e m i . u . i
Es klausos -—ieklausos* Viņš runā
kā apsūdzētājs bargā balsī.
Bet aiz viņa pleca es redzu savu
vectēvu, sīku, pazemu vīriņu, kailu
galvas vidu, rūpju izvagotu pieri.
Viņš ir varenā Bezdubeņu Ģirta pēc­tecis
trešajā augumā. Ģirta mazdēls,
viņa tēvs, kā dzimtas jaunākā atva­se
nokļuvis bezzemnieku, . rokpeļņu
kārtā. Bet mans vectēvs atkal ir po­sis
druvas un līdis līdumu lielā pur­va
malā un celmainē jumis jumtus
savām piriņajām ēkām. Viņam pie
rokas esmu spēris savus pirmos so­ļus,
viņš man taisījis bērna ,pastali-ņas,
un viņa zābakos esmu sācis sa­vas
skolas, gaitas. Viņš bija sīkstāks
par tiem celmiem, ko viņa rokas vēl
bērnībā plēsa laukā no šaurajiem
lauciņiem uri krāva garās grēdās gar
• ežmalēm, .;
„Vectētiņ, es tevi pazīstu!", man
gribas izsaukties. Bet viņš pats jau
pirmais sāk runāt.
„Es prasu taisnu tiesu!" viņš ie­sāk
ķā citreizējais kalpu kārtas ru­nasvīrs.
„Kā sveši ļaudis kā nnūdži
var ieviesties mūsu purva malā, kiu"
katra pēda slacīta maniem svied­riem?
Tu taču vēl atceries — pats
ar savu bērna rociņu tu felaucīji man
pieri, kad atelpai atkritu uz ežas?
Un' es teicu tev: zeme prasa svied­rus,
ar tiem tā nopirkta uz mūžu
mūžiem. Es prasu taisnu tiesu, sa­vu
sviedru tiesul. . ." •
„Jā gan, mēs prasām savu sviedru
tiesu!" — aiz viņa nodun reizē vai­rākas
balsis.
Es klausos —• ieklausos. Tur runā
vēl citi purva malas līdumnieki. Arī
tos es pazīstu: visi mūsu kaimiņi,
mīļie krusttēvi. Atceros, kā vienu
pēc otra, jau pirms mana vectēva,
aizvadīja uz Dzelzkalna kapsētu.
Viens mira tīrumā, izlauztā; celma
sadragātām krūtīm, otrs saļima zem
labības nastas, riju sērdams, trešais
pakrita plēsuma, vagā . . ^; Te nu nāk
viņi visi, prasa savu sviedru un asins
tiesu. •
Un tad — aiz viņiem vistumšāka­jā
kaktā iezibas divas acis gluži mel­nā,
kā sodrējiem klātā sejā. A, arī
tas es pazīstu. Tas ir Pekas kalējs,
manas mātes. vectēvs. Manā bērnībā
viņš dzīvoja joprojām nostāstos kā
vīrs ar, varenu roku spēku. Bet viņa
kaldinātie rīki ar. gaumīgiem rak-
, 5tiem glabājās no paaudzes uz pa­audzi
kā slavena meistara piemiņa.
Ari viņš paceļ savu balsi. ; : -
, „Tie, bija mani lemeši, kas plēsa
.un irdināja šo zemi. Tie bija mani
cirvji, kas;gāza kokus, tēsa baļķus
un uzcirta ēku .pēc ēkas. Tās bija
manas atslēgas, aiz kuram glabājās
druvu bricdum.% ķlēti's; Un vai tu
nezini; ka tā bija tā pati mana lakta
un mani veseri, kas- dimdēja, kad
jaunekļu rokas kala 'ieročus savai
brīvības cīņai lielajā Piektājā gadā?
Kur nu ir tā brīvība? Jaunā verdzī­bā
smok visa zeme. Vai kāds dimdi­na
atkal manu laktu? . . ."
31 kandidāts
Latviešu centrālās padomes vē­lēšanās,
kas notiks no 25.—27. no­vembrim,
Bavārijas apgabalā pie­teikts
31 kandidāts. Iesniegšanas
kārtībā tie,ir: H. Klarks," V .
Lambergs, L. Rozentāll, J.^ Ven-ners,
J. Drīļva, J . Goldmanis, E.
Andersons, H. Upītis, J. Lave-nieks,
V. Reimanis, J. Turks, E.
Štīpnieks, V. Voitkus, Ŗ Poruks
(Erlangena), A. Snomieks, J.
Amtmanis, K. Lejasmeijers, K.
Karūsa, A. Karnāts, St. Sakins,
Ai pīnbergs, A. Panders, P.
Starcs, 0. Kārkliņš, J. Bormanis,
A. Reins,Z. Lazda, A. Rūdzis, J,
Rutmanis, P. Ducmanis un J. Po­ruks
(Fišbacha). No šiem kandi­dātiem
Bavārijas apgabalā ievē­lami
9 LCP locekļi.
Sūtnis Dr. M. Valters lūdzis IRO
pārstāvību : Parīzē ieskaitīt latviešu
ogļračus Beļģijā tajā bēgļu grupā,
kuŗal tālākās . izceļošanas gadījumā
samaksā ceļa izdevumus. IRO šo lū-ģurnu>
pašreiz apspriež. Mūsu ogļrači
priecājas, ka sāk piepildīties daži
IRO agrākie solījumi, jo daudzās
raktuvēs jau atmaksā par ģimeņu
transportiem atvilkto naudu. Dažās
raktuvēs' DP saņēmuši arī ģimeņu
piemaksu' par pirmo: trīsmēnešu
periodu, Vkad . ģimenes vēl bija Vā­cijā.
. ••':•:•.'••
Latviešu ogļraču apvienības Beļ­ģijā
1 gada darbības atceres piln-sapulcļē
nācās konstatēt, ka nav iz­devies
apvienoties ar Latviešu ogļ­raču
biedrību un tā mūsu 500 ogļ­račiem
joprojām ir 2 organizācijas.
Par LOAB priekšsēdi ievēlēja līdz­šinējo
K. Erkenu, bet valdē A. Bēr­ziņu,
O' Svarebachu, J. Vanagu un
P. Āboliņi^. V
4, decembrī LOAB pašpalīdzības
fonds rīkos' plašu mantu • loteriju.
Tīrais a'tlikums paredzēts latviešu
invalidu un organizācijas slimo vai
negadījumos cietušo biedru at­balstam.
.
(1. turpinājums)
• Vakarā tiešām plostnieki kurināja
atkal ugunskui'u pie Sarkanā krastā.
Doles pusē tuvu šalkoja tumšais egļu
mežs, bet pāri pļavām un vecupēm,
Iecavas meža malā garlaicīgi rēja
.suņi. Šķiet, viņi zināja, kādi viesi sa­braukuši
. . .
„Klausies, N"ik, Duksis jau gai­da!
. ." garais Jukums atkal smej.
„Bet suns paliek suns, rej, bet ne­kož,
drīzāk piesargies no meitām!
Tās mežinieces te ložņā gar upmalu
kā odzes pureņus lasīdamas, izceļ
galvas un spīdina brūnās acis kā ka­zenāju
ogas. Pašas sausas un izkal­tušas
kā bērza rīkstes, to vien gaida,
kad varēs tev iecirst pliķi, he, hēj"
Nikolajs valdīdamies kožļāja l u ­pas.
Ko viņš te mūžam grab kā ska­lu
kūlis? Tomēr ilgi viņš nespēja
dusmoties, viņa raupjo plostnieka
sirdi bija pārņēmis kāds vārdos neiz­sakāms
maigums, kas klājās - par
viņu ik rītus un vakarus, gluži ka
mīkstā Misas migla pār pavasara
dzīvības pilnajām pļavām.
Bet. Jukums vēl nebija beidzis.
„Tomēr jāiet tev ir, ko tu citu ie­sāksi?
Es tikai visu laiku gudroju,
kur tu tiksi pāri. Paejies atpakaļ
līdz.Vāverstrāutam, tur redzēju upē
iekārušos līku alksni, tas tev no-
LATVIJAS LĪDZSTRĀDNIEKA^ VĒSTULE
Nobela prēmiju fizikā šdgaJ pie­šķīra
angļu fiziķim, Mančesteras uni­versitātes
profesoram Bleketam.
Viņš kļuvis pazīstams ar saviem pē­tījumiem
par atomu skaldīšanu un
par kosmiskiem stariem. Tieši kos­misko
staru nozarē Blekets ar sa­viem
līdzstrādniekiem pēdējos gados
sasniedzis izcilus panākumus. Ble-keta
vadībā institūtā izd.aritt nozī­mīgi
jauninājumi šo ^noslēpumaino
staru pētīšanas metodikā atklāta
vesela rinda jaunu faktu par šo sta­ru
saceltām atomu kodolu sabrukša­nas
reakcijām. ^ ^
Kosmiskie stari ir visenerģiskākie
no visiem līdz šim pazīstamiem
materiālo staru veidiem; tie šķērso
pasaules telpu vienmērīgi, un to
avots nav zināms. Kosmiskie stari
viegli izspiežas cauri ne vien zemes
ātmosfairai, bet spēj izlauzt ceļu pat
cauri bieziem zemes : slāņiem,
metriem biezām betona kārtām un
metallu plāksnēm. Uzduŗoties zemes
vielu atomu kodoliem, tie pēdējos
saskalda, pie kam; katrā tādā sa­dursmē
rodas jaunu starojumu
centrs. Ja kosmisko staru intensi­tāte,
t. i . raidīto daļiņu daudzums,
pēkšņi strauji palielinātos — tie
iegli sagrautu visu zemes matēriju.
Par laimi kosmiskie stari plūst vien­mērīgi
un enerģiskās daļiņas tikai
šur un tur pa retam sagrauj kādu
atomu. Cilvēka spēkps nav ietekmēt
šo mīklaino staru intensitāti, tādēļ
visas runas par šo dabas, parādību
izlietošanu militārā technikā ir bez'
pamata. •:. /M'VJ' ...:'-.,:vf'
Profesors Blekets ir jau trešais
Mančesteras universitātes fiziķis, kas
saņem Nobela prēmiju. Viņš ir sla­venā
Brega (Bragg) pēctecis. Bregs
saņēma savā laikā šo augsto balvu
par kristallu struktūras pētījumiem
ar Rentgena jeb x-stanem.. Vissla­venākais
no visiem trim laureātiem
tomēr ir lords Rezefots ^Rutherford),
kurš šeit lika pamātus •mācībai par
atomu uzbūvi un izdarīja .pirmos
atomu mākslīgas skaldīšanas mēģi­nājumus.
Lordu Rezefotu varam pa­matoti
. uzskatīt par vienu no visu
laiku lielākajiem . zinātniekiem, un
viņa vārdu var atrast; katrā-, pat po-.
pulārā grāmatā, kur apskatīti .zi­nātnes
lielākie sasniegumi.
Jaunā Nobela prēmijas laureāta
prof. Bleketa godināšana notika im­pozantajā
Mančesteras Town HalFā;
(pilsētas valdes namā), kas ir viena
no ievērības cienīgajām .celtnēm šai
lielpilsētā. Interesanti atzīmēt,:' ka
goda vieta galvenā hallē piešķirta
nevis kāda slavena karaļa vai kara
vadoņa piemiņai, bet, pie galvenās
ieejas mūs apsveica divi marmorā
kalti zinātnes klasiķi ^-^; fiziķis
Džūls (Joule) un ķīmiķis Daltons.
Mančestera. pamatoti lepojas ar
šiem saviem slavenajiem dēliem vai­rāk
nekā ar daudzajiem valstsvī­riem,
polītiķiem, rakstniekiem, kas
dažādos' laikos' nākuši no šejienes.
: Mančesterā, 1948. novembrī.
Dr. B. J . :
Es klausos — ieklausos. Dun —
— dun . . . Cauri vēja auriem
es dzirdu atkal dimdam Pekas kalēja
laktu.
Un viņi visi klausās.
Dun — dun — dun . .. . Dun
dun — dun . . . i •.••^
Kaut kas dun, kaļ ieročus jaunām
cīņām par senču zemi, par brīvību.
Un tad pēkšņi manu senču palsās
sejas kļūst gaišas, tās iestarojas sa­vā
gaismā. Un viņi runā. sasaucas.
Paceļas rokas kā zvērēsta:n. .
• ;,,Tā zeme ir mūsu!'' viņi sauc.
..Mūsu uz mūžu mūžiem! Brīvojiet,
sargājiet to jūs, kas esat dzīvi!'' •
:^ Es :klausos — ieklausos. Kā pa­vēle
skan mūsu senču jē:nums, ko
pavada kā tāiu zvanu skaņas;-;
Dun dun — dun . . D
dun — dun , , >
Pēc tam, kad. kļuva zināms, ka No­bela
prēmija ķīmijā šogad piespriesta
profesoram Arnim Tiseliusam,
vislaimīgākā :jutās Upsala, zviedru
Heidelberga, kur Tiseliuss promovēts
un habilitējies un kur viņš vada
vienīgo' • bioķīmijas katedru Zviedri­jā.
Turpat savas- laboratorijas tuvu­mā,
maZjā dzeltenā mājiņā pilsētas
nomalē, profesors arī. dzīvo, vaļas
brīžos,] cik , spēdams, nododamies
ūdens .sportam —- burāšanai,, pel­dēšanai,".
makšķerēšanai.' 46. gadus
vecais zinātnieks i r vidēja auguma
vīrs^ llielām ļDrūņām acīm, sportista
rokām un liti. mierīgu, rāmu valodu.
Viņa darba istaba ir ļoti maza un
ļoti. gaiša, atgādinādama verandu. ^ •
• :• Prēmiju piešķiršanas brīdī profe­sors
Tiseliuss piedalījās kādā zināt­niskā
apspriedē Geteborgā un.-.tikai
nākamajā dienā ^ atgriezās Upsalā.
Visa pilsēta bez ^ kāda. aicinājuma
bija karogota, stacijā stāvēja stu­dentu
rindas un vēdināja savām bal­tajām
cepurēm. Viens no studentiem,
teica runu, ļun profesoram un viņa
kundzei pasniedza daudz puķu. Dzel­tenajā
koka mājiņā viņus sagaidīja
desmitiem telegrammu • un telegra-fiskik
puķu velšu no visām pasaules
malām. Ciemos pie dēla bija ieradu­sies
arī ļ profesora māte; '
Par ko īsti profesoram Tiseliusam
piešķirta Ņobeļā prēmija? Tās i r di­vas
ķīmiskās analizēs metodes —
elektroforēze un adsorpčijas analizē.
Ar elektroforezes palīdzību iespē­jams
sadalīt un analizēt ķīmiski
trauslas ijin jūtīgas substances, pie­mēram,
olbaltumu; hormonus, vīru­sus
uc, Elektroforezes • principu ' Ti--
seMūss' tomēr neatzīst par savu, viņš
...tikai" esot .atradis tās izlietošanas
iespējas ķīmiski ļoti jūtīgu vielu
sadalīšanai un analīzei. V
Elektroforezes. metodei .ir arī i'vi
praktiska vērtība, ar to gūti labi pa-
^nākumi medicīnā un patologijā, pē­tot
.asins serumu," kas savukārt sva­rīgi
a sins grupu petn i ecīb a u n asins
-pārliešanā. 1. ;
. Arī adsorpčijas analizē,, otrs prē-miētais
atradums, ir līdzīga rakstura.
Ar tā palīdzību, piemēram, profe­sors
ar saviern līdzstrādniekiem pat­laban
izdarot pētījumus, kam sakars
ar biernu triekas vīrusiem, bet par
to profesors vēl nevēlas izteikties tu-
H. B.;
!l!iiinii;H[liIi!!^!ili)i!}l|ļ^
IZNĀKUSI..:-:.;..;
prof. Kārļa Kundziņa
: Uri- Nikolajs aizgāja. Svilpodams
viņš attālinājās uz Vāverstrauta pu­si,
tad brīdi .apklusa un sāka atkal
no jauna, kamēr skaņa izdzisa Ieca­vas
. egļu tumsā. Toties mežmalas
mājās sāka .skaļāk riet suņi, sirdīgi
raustīdami dzelzs važas. Beidzot arī
tie draudzīgi iesmilkstējās uņ ap­klusa.
Taču visur Nikolaju pazina
gan suņi, gan bērni, gan greizsirdīgi
puiši.
Pāri pļavām nolaidās tumša nakts.
Tikai pie Sarkanā krasta zem mel­najām
eglēm spīdēja plostnieku
ugunskurs, un garais. Jukums, laiz­damies
snaudā, sniedza atkal saviem
puikām sastrādātās rokas. Šonakt
viņš gulēja vēl tālāk no mājām, tā­dēļ
arī domas žiglāk vērpās turp.
Bet citu rītu Nikolajs atkal pir­mais;
uzlēca uz plosta. Viņš veikli
brauca tālāk līksms un starojošs.
Vīri tikai nobrīnījās vien pa kuru
laiku viņš guļ.
Miegs ? Fiuvit! — Nikolajs
pasvilpoja. Vai tagad bija vaļas gu­lēt,
kad steidzīgie ūdeņi viņu nesa
no viena ciema uz otru kā satrakoti
zirgi? J ā pāris nakts stundas iznāca
nosņaust,. labi, ja nē, viņš pievēra
acis apsēžoties tepat uz baļķa. Kad
plosta priekšgals iedūrās krastā,
viņš atkal veikli pietrūkās kājās un
satvēra ķeksi. Viņam, bija jāsteidzas
tālāk, jo Plakanciemā gaidīja
mīksta, balta gulta, no Olaines jau
pavasara ..vējš atnesa pilsētnieču
smaržas. Visur viņam māja pretī
maigas rokas kā ūdens rozes, kā rā­mas
lēpu lapas, kā padevīgās sēkļu
niedrēs . . .•
; Kādreiz garais Jukums līdzjūtīgi
noskatījās draugā un teica: „Pagāns,
tu vienreiz nokritīsi ceļmalā, tu pa­liksi
viens kā sabraukts zaltis r i ­teņa
ēzē . . . "
„ K ā d ē ļ ? " Nikolajs plati atvēra
acis.
„Tādēļ, ka tu nedrīksti precēties,
pagān! Tādēļ, ka tev visu mūžu būs
jānoklimst kā apskabitam kokam!"
: , „Hā, hā!"' Nikolajs valšķīgi smē­jās.
„Nē, visas es nevaru, apprecēt,
nudien nē!" Puisis tiešām nezināja,
kura būtu īstā, kurai viņš visu mūžu
varētu, noturēties blakus ^ vai nam­saimnieka
meita Jelgavā, vai Mil-grāvja
bufetniece? Vai kāda no šīm
meža rīkstēm, upes niedrēm tepat
Misas malā, kas viņam līgojas ap­kārt
domās un nakts sapņos? . . .
Protams, Elīna viņu gaida visvai­rāk,
tO Nikolajs zina, jauž un saprot,
Kā satumsa viņas acis kad vakar-rīt
viņi šķīrās! Viņam kļuva • baigi
tajās ieskatīties.
.MISAS PLOSTNIEKA
Nikolajs zina, ko viņa domāia
kaut viņa klusēja kā .pievaka^/
mezs. Viņs redz viņam visām cauri'
visām viņām vērpās līdzi vienas ^
mas — precē mani! Kur nu' Ne
viņš to var, ne drīkst. Tad viņš vai^
nepiestās ne pie Sarkanā krasta ne
Plakanciemā, ne pie Daibes tilta.
Tad viņam katru vakaru būs jāmēro
septiņi vai desmit kilometru uz
mājām tāpat kā Jukumam. Tad ra­dīsies
arī puikas, sabirs viens p§c
otra kā kartupeļi pār slieksni!
Saskries ap galdu, mētāsies ar tuk­šām
karotēm, līdz beidzot viņu pašu
izkliegs no mājām laukā! Nē Eltn
to es nevaru! —^ viņš runājās ar
sevi. — To tu nevari no manis prasit
tu nedrīksti nolaupīt manu mieru
un putna brīvību!
Kad pirmie plosti tika aizvadīti
hdz Lielupei, vīri pameta nolietotos
ķekša kātus turpat upes krastā, bet
paši steidzās atpakaļ uz- Vecumnie­ku
mežiem, lai nolaistu vēl lejup pē­dējos
kokus pirms nebija iestājies
vasaras sausums,
Tomēr upes līmenis jau tagad bija
nokrities zemu, sausais sējas laiks^
kaltēja pļavas un laukus. Mežos jau
kūkoja dzeguzes, ik rītus rasainajās
Misas pļavās mirgoja jaunā zSle.
Tādēļ arī pie Zīļu salas sēkļa plost­nieki
atkal mocījās dienām ilgi.
„Pie velna! Kas ir, ka nekust?"
šoreiz kliedz Tīļu Nikolajs, gaidī­dams,
kamēr svešie plostnieki atbrī­vos
ceļu. „Cik ilgi te kaltis sausā
upes krastā?"
Arī Jukums noplāta . rokas. Viņš
mazliet brīnās par drauga steigu.
„Vai tad tu šoreiz — ?"
„Kas — šoreiz — ? Mani tur vel
negaida četri bērni!"
Jā, tie četri puikas! — garais Ju­kums
pēkšņi apklust un domā par
māļām". Šovakar viņam būs jāaiz­staigā,
šovakar gan. Dievs vien zina,
ko viņi patlaban dara? Varbūt sa­skrien
mājās' no lauka ar kailam
kājām, ar netīrām rokām, iegrūž de-
'gunus_ piena podā un sauc: „Mem,
kas bus vakariņas?" — Jāiet, jāiet,
sieva viena netiks ar tādiem vilcē­niem
galā! Un garajam Jukumam
nav vairs vaļas domāt par Nikolaju
un Zīļu salas Elīnu. Viņš aiziet uz
sēkli, izpētī, cik ilgi kaimiņiem pie­tiks
darba, un tad aizslīd gar mež­malu,
pārsviedis pustukšo maizes
kuli pār pleciem.
Nikolajs paliek viens. Protams —
puisis īgni. norūc — Jukums- aiziet
atpakaļ neatskatījies,' bet viņam jā-'-
nīkst tepat krastā taisni pretī Zīļu
salai. Vai tie giiļšņavas, miega' viri
nevarēja ieķerties Briežu tiltā, vai
sagrūzt lāviņas vienu otrai blakus
Vāverstrauta atvarā, bet nē, viņiem;
atkal jāuzsēžas taisni š^jā vietā!
Lūk, vai gatves galā Elīna jau ne­māj
ar roku? • Protams, protams.
Varbūt viņa naks šurp un čukstēs,
slēpdama acis •— Nik, tu ^nu esi
mani diezgan mīlējis, būtu tā kā
laiks —'! Jā, to viņa varētu pateikt,
šī mazrunīgā Elīna. Citādi viņa klu-;
sē stundām ilgi un ļaujas glāstiem
kā līdz nesamaņai noreibuši ostas
meitene. Bet ja viņa ko saka, tad
vārdi plūst mierīgi un pārdomāti,,
nē, tad viņa nebūt vairs nav tik
naiva. Ja viņš neklausīs, viņa, pro­tams,
neskrāpēs • un nekliegs, viņa
tikai čukstēs un skatīsies viņa acīs
tik, padevīgi, ka. viņam par to do­mājot
vien kļūst nelabi. Kaut viņa
labāk klieojtu' un lamātos, pie ta
viņš ir radis, cīnīdamies ar sēkļiem
un viltīgo upi.
(Turpinājums sekos)
" LATVIJAI
. uggļu transports
?<«P•^ - „kaosc iiafuy VISI laukos_. (^fli Pn^^Sži iet labāk, "Sāti Tautieši bie
'^M SP'""!!^ as Ar visliela t?"^'"''^ Latviju" no ta
.<visi "g^ noti
•SsStviJu. dzīvi satrici
»r*bas'^^*^,Sis vulkāns V i ;.i;>iLin?km dienvido
h ?''r-5āna tuvuma S^'^'f nSnasviesmtras 1^
^«^°'' '^n va ar verdoš
W^ZS cierous. Maza
«1 ' 4 v S s par trakojošai
^ C m cilvēku aizgaj
^TIS Svaini bet d_audz
# u nāvi, patiesība pa 'firnu pVi?cāJās, jo tā
laiku aiz
J ' ļ ; S u n e s a l I d z W v a i ra
m
r, c^vādi ka Eiropā tuvo ja
^he pe mums kļūst.arvie"
i l S i o s k i l s t sniegs, ienaka
S^uLn. „ē dam rp,wirmŗnāast zemenes.
^ ^ " ' T d f L a i p e n i e k s
M. pļnno V
•1«
ranču joslā
) vispārējo latviešu dziesm
OTU 75 g. atceri Vācijā pēdēj*
rjoja franču joslas tautieši. Ro
ŗjila 6. un 7. novembrī pulcēj
.-^Sabenīiauzenas, Eslingenas, Memi
' laias, Rotvdlas un Vurcachas ko
1150 .dziedātājiem. Tos vadī,
vfirjsdiriŽenti'J. Dūmiņš, J. Austrun
t T. Ilstere. Ap ^500 apmeklētāj
V| Mldausijls ļ 7 dziesmu.
'•;| Svētkus Ievadīja /ar dievkalpoj
;'S| i , l^ufā sprediķoja prof. L. Bē
'I rļJiinA. Piebalgs. Apvienotais^ k
liļj, Palēna vadībā nodziedāja^D
^iria 19. dziesmu un J . Austru
; | irlļļēto Dieva lūgumu. Dievkalpoj KTgeio uieva lugumu. uievKaiPDO
aa nobeigumā koris T. Ilsteres y
.;^^iHziedāja Es Dievu lūgt'.^p
tēvuzeme, mācījos. ~ Dziesi
Chronikd
L A S :
grāmata jauniem un veciern
SATURA:
Stāsti
i:
Aiz sniega un tumsas,
Purvā,
Nelaime,
Soda diena,
Veļu tiesa,
Noslēpums;
Dzejoļu izlase,
Teodora (T. Zoiferta) apcere par
Saulieti
JāŖa Zvirbuļa autora ģīmetne un
iUustrācijas
m Q n o g r a f i j a
KRMm
;Grārriutd' pasū-i'n^i-Tia .pie iP.ācirāja Ed. .Put-n
i n a : (13^. Havern,; Kleinko.tz •b*-:G'ūnzhurc;.
C e n a DM 3,80
Pieprasiet šo vērtīgo grāmatu:
I nometņu grāmatnīcās. Vairumā i
LATVIJAS APGĀDA. Gūnzbui^g |
Dō. .Ma.ŗktplatz 25. - j
Amerikāņu joslas latviešu rakst­nieku
dienu 5.. decembrī Eslingena;
latviešu teātra zālē rikos Latviešu;
preses b-bas amerikāņu joslas l^opa.
Tad pat notiks arī kopas biedru sa­pulce.
Rakstnieku • dienas rīkotajU
komisijā piedalās redaktori J. Kaai-lis
un J. Porietis un biedrības sekre­tārs
red. L. Švarcs.
Elza Žebranska uzņēmusies W
ļorkas latviešu ev. lut. draudzes ko­ra
vadību. Līdz šim kori vadīja pr:oi'
V. Stots. L
Latviešu daiļamatnieku
skati, ko 8252. latviešu darba rota^
protektorā!ā rīko Mmchenes latviebu
salons, 18. • novembrī atklās baQ'
Nauheimā.
Rakstu krājums Daugavas vands
iznācis K. Krūklīša redakcija, r^^,
jums ietver V. Januma, K. Skai^^ >
Andreja E.^līša, V. Strčiertes, j •.;
Dziesmas, Z. Lazdas. A. Plensnei ..^
P.^ Aigara, Ed. ^ Virzas, A. Dziļu^
V. Tomas, V. Mores, Fr. GuiDja- '
Vc^dres. Plūdona, J. JaunsudraDii?^'.
E. Raistera. J. Medena, K.
Miesnieka, V. Codriņa. A.
Raiņa, H. Vītola uc. darbus, no K .;
i-iem daļa ir- pārspiedumi. J. ^ [.
v'āk? un zīmējumi. Krājumu iza^^,;
aprūpes b-bas „Daugavas vanag
nnerads Latviias valsts dibinaSan^^
30 radu atceres dienas 2ai''uma
--^ vcirts varon^ara a-:"
i«Y, wvuzeme, macijos. ~ uziesn
; | * koncertu ^ ar uzrunu atklā
% rtala komitejas priekšsēdis
a fce. Tautieši bija ļoti atsauci
jgtdgās suminot dziedātājus^^
! | Firsdlrlžentus. Rīcības komiteja (
Mms, inž. J. Dāvis un A. Bērzi"
; f ^50 sarīkojumu, kas izvērtās p
ļ | ^dlti notikumu franču joslas la
:ļ| ^esu dzīvē, izkārtoja teicami. Rd
I * tautieši koristiem ziedoja pā
'/I 5 un agronomei E.^trēlei, kas r
4 f ŗ dziedātāju ēdļnāša^nu, k
I nodziedāja Te ir lafia saim
f,<^ziesmu dienu Rotvei
:|*rakstnieku vakars. Tajā pi
^ffm. L. Bērziņš V Kal
ļ^īl^- ^^^M.'RaksSe
•jāraksta «Latvija
^Donemeiits ārzem
•m itt .t ?'fak par 3 av' 57 ^T^- ^Don
b'"-'] i^'^' par
^^^^vyv>A^vy>,f»^»vy^ i pieteicies ieceļošanai uz AuiuaMi :.
^ .