Bavarijas Latviesu vestnesis, August 6, 1948

              II
!
ļlli ii
MM
»\
i i
mm
l i f
•Iii
i i i . -
lis '
iiir
mmmm -
mm-mm
l i i i :
'• • •
l i f i l •
fliSa .
P f f f f
pil-i ^
ko
be
pa
tir
ro.
lio
pr m
mt
hū
žā
kc
ni;.
šli
ril
n2
m
pi
sa
m
.•vi •.
ja
pi
ni
m
bi
īU
tr
• i
ci
ID'
••te,-
bi
b
a
r
I
I
LArvUA, 1948. g. (j..
Dzejnieces Zinaīdās LāzdāS '
un komponista Volfganga Dārziņa
atbilde dzejniekam Andrejam Egiipm
Zinaīda Lazda:
Vajag diezgan lielas pārdi'ošības,
ja neteiktu vairāk, lai rakstītu par
lietām, ko nepārzina. Šī atziņa, kas
nav nekas jauns, atkal tomēr no
jauna iznira manā apziņā, lasot Lat­vijas
56. numurā dzejnieka Andreja
Eglīša rakstu:; „Ko Zviedrijas lat­vieši
nesaprot".
Man jau agrāk līdzīga satura' rak­sti
Zviedrijas latviešu presē (Latvju
Ziņās) likušies dīvaini savas nega­tīvi
virzītās fantastikas dē] pret tau­tiešiem
Vācijā. Par to privāti arī
esmu .rakstījusi; vēstulēs 'Zviedrijas
draugiem.
: Ka par mums še gānās vācieši, tā­pat
kā pār visiem ārzemniekiem,
tas mums nesāp, bet ka mūsu pašu
tautieši Zviedrijā pārņem nekritiski
tādu^ pašu stāju, tas gan bēdīgil, Vai
tad ar polītiku vien nepietiek? Ka
tas ķildīgais gars saderas ar tiem
skaļajiem nacionālajiem saukļiem,
kas skan no tās pašas puses? Un
pamācību — to arī netriākst. Vai še
nav saskatāma ieviešamies tāda mo­rāle,
ka pārtikušais ir arī gudrākais
un dara visu pareizi. Nabagais brā­lis
ir arvien un visur' vainīgs. Vis­maz
no Vācijas latviešiem nav ma­nīti
uzbrukumi tautiešiem Zvied­rijā.
Kādēļ Zviedrijas latvieši mūs ne-saorot?
— Tādēļ, ka viņi -nepazīst
darba • kontinuitāti. Man nav sa­protams,
ka to varētu apkarot no
nacionālā viedokļa. Man nav arī
saprotams, kā var noritēt studijas
.oģļraktuvēs, ja tās. visiem ieteiktu.
Nedomāju, ka esam svešumā sūtīti
citām tautām kultūru nest;, bet tas
varētu arī , notikt, dažas redzīgas
acis un dzirdīgas sveštautiešu ausis
jau to ieskatījušas, bet mēs katrā
ziņā gribam uztu r ē t dzīvu
s a V u k u 11 ū r u. .Es saviem^ sko­lēniem,
beidzot ģimnāziju, nekad
neesmu, ieteikusi visiem līst ogļrak-tuvēs,
bet lūkot iekļūt Anglijas .vai
Amerikas universitātēs, nepamest
sākto izglītības darbu.
Runājot par mūsu mākslu: mākslu
nevajag dancināt un dīdīt — nekas
labs nebūs. Visi nestrādās nekad
pēc viena saukļa. Mākslinieks, kas
nav atrāvies no savas tautas, pats
vislabāk zina, kas viņam jādara.
Visi jau nevar vienādas vaimanas
izvaimanāt, tāpat vienādus triepie­nus
triept. Bez brīvības māksla ne-paskataities
uz Latviju.: Arī
mūsu dzīvi. Nav redzama arī; no­pietna
vēlēšanās iepazīties ar mūsu
dzīves apstākļiem. Viņiem pietiek
ar to. ko zina teorētiski, un uz tā.
nepilnīgā oaņiata vēl piefantazē ko
negatīvu klāt; Viņi zina, ka IRO
mūs apgādā ar pārtiku. Viņi zina,
ka mums ir savas mītnes un par
tām nav- jāmaksā. • ^Tas arī viss,
• Tiešā.rn, ja kādam • ar šīm z i ņ ām
0ietiek, un ja darbs šķietas strādā­dams
tikai maizes dēļ — var rasties
fantāzijas par sliņķiem un slaistiem,
kā tas arī notiek. Tāpat jau runā
arī vācieši. . . • , -•
Ja Zviedrijas latvieši tā domā ne­zināšanas
dēļ — tad labāk būtu, ja
viņi iepazītos ar mūsu dzīvi — tad
varētu rimāt par to, ko zina. At­brauciet
kāds šurp paskatīties — šo
to redzēsit. Redzēsit, kā rit mūsu
dzīve un darbs. Redzēsit mūsu pa­jumtes
ar ķieģeļu grīdām un bieži
arī cauriem ]umtiem, redzēsit mūsu
saspiesto dzM vienā šaurā telpā,
dažreiz tik iMdas istabai . stūrī —
cik daudz tur sīku rūpju un neērtī­bu.
Un tie vēl laimīgi, kur ģimenei
vienai pašai kāda sava telpa. Tur­pat
taču norit arī'kāds garīgs darbs.
Gandrīz katrā ģimenē ir kāds sko­lēns,
vai kāds ģimenes loceklis ir
garīga darba strādnieks. Jonass Mies­nieks
Ingolštatē, piegriezis galdiņu
pret sienu, raksta savus stāstus, tur­pat
viņa meitenes blakus veic savus
skolas uzdevumus, un tālāk stūrī
norit saimniecības darbi.' Gleznotā-jiem
vēl sliktāk. Bet tā kā Andrejs
Eglītis atzīst tikai f i z i s k u d a r-b
u (par ko jābrīnās), tad jāzina būtu
ari tas," ka fiziska darba spējīgie to
ari strādā.
Es gan nedomāju, ka visi mūsu
tautieši jāpadara * tikai par fizisku
darba spēku citām tautām. -Mums
kā kaut cik brīvai latviešu tautas
griipai ir jāsargā arī latviešu gara
dzīve, nacionālā gara kultūra,: jāno-drošinatās
pastāvēšana un jānoorga-
: nizē tās tālākās raganās iespējai Mēs
nedomājām, ka talanti nav nekas,
ka gara spējas ir tikai sliņķu amats.
Mēs doņnājam, ka talanti jāsarga,
jānodrošina to attīstība iin dai^bS;
Nedomājam arī, ka savas tautas' acīs
gara darbinieki tiks „svērti par
viegliem". Tā ir bīstama doma na­cionālās
kultiaras politikā, ko palaiž
Zviedrijas dzejnieks, pats piederē­dams
gara darbiniekiem. .• ,
Vācijas latviešu dzīves organizā-
'cija tā arī virzīta, lai būtu iespējams
ari garīgs dai'bs. Jau 1945. g. vasarā
Vācijas latvieši noorgaiiizēja taut­skolas^,
ģinmazijas, organizēja tūdaļ
latviešu kultūras skates un sarīko­jumus
, un citus tagad jau visiem
zināmus pasākumus. Skolas še strā-dā
jau 3 • gadi, te turpinās latviskās
izglītības darbs; tās ir vienīgās brī­vās
latviskās skolas, kas latviešiem
ir, jo arī Latvijā tādu nav. Tās sā-kott
neviens neprasīja, kas man par
to būs, to neprasa arī tagad. Bet ka
tas darbs, vajadzīgs, to gan gan sa­pratuši
še "visi tautieši. Mūsu bērni
vēi ninā tīri latviski, jaunieši uz­ņem
skolās latvisko gara pasauli
Vācijas latvieši domā, ka ir vaja-daga
ari augstākā izglītība, un ir
labi, ka mūsu jaunekļi uzņemas
grOituinus studēt svešās universitātēs
un tā nodrošina latviešu kultūras
pamācībām ir īpašība, ka tās lāga
negrib pielipt. Ko par mums sprie­dis
nākamās paaudzes, to mēs,
diemžēl, nekad nedabūsim zināt, un
daudzi jau nomiruši, būdami par to
labās, bet maldīgās cerībās.
„Ka labi laiki tiešām bijuši tie DP
laiki" — dažā ziņā to varbū't varēs
teikt kādreiz tiešām par mūsu sveš-
: niecības laiku, ja tas būs vēl ilgs un
nekur, citur neizdosies noorganizēt
lielākas latviskas kopības. i
Lielīties un žēloties man arvien
bijis ' kauns, un tomēr tas .še it kā
jādara. Mēs Vācijas latvieši iztie­kam
ar sliktu pārtiku, mūsu dzīves
apstākļi ļoti primitīvi, bet mēs kopā
nesam visu tautas postu un esam or
ganiskas tautas šūnas ar visam dzī­vības
funkcijām. Tā varbūt i r kā­da
drošība nākotnei. Par velti tik
neapdomīgi jūs mūs nievājat, Zvied­rijas
brāļi. • •
Par bāreņu sūtīšanu uz Zvjiedriju
es gan nekā noteikta nezinu,
attur0s;runāt. Tikai gribu piebilst
vai ar. mūsu bāreņiem; Zviļ|drijā ne­var
notikt tāpat kā ar tiem kara­vīriem,
ko ar varu-aizveda uz
niju. i/-::: ^
Aizmirsīsim materiālos grūtumus,
lielību - un uzpūšanos, neliksim tās
paf šķērsli saprašanās ceļā.:; • Visi
esam ar vienu postu iznākumi no
atvijas, tas posts nav mazinājies,
bet audzis. — Kā to, novērsīsim?
Tur • vajadzīga visu kopība, ģudrīb
un cīņas spēks. Latvija gaida -—' uļn
ko darām mēs? • -:
Z i n a ī d a L a zda
A r t u r s K a u ^ a rs
Dziesma vakara
mākonim
Paliec vel, vakara mākoni, :
Gaismas vijumā maigā,
Lai man'a > dvēsele atpūšas, •
Iekams aklumā, staigā. .
• Met vēl, vakara mākoni,
Rožainu atstaru tīklu,
Lai tanī pasaule šūpojas, :
Pilna tumsas un mīklu.
Nelaid, vakara mākoni,
Vaļu vēl tumsas plūdiem.
Brīdi lai pablāzmo augstumi.
Pāri lietām, ļaudīm un trūdiem.
Ģ i r t s Salnais
,,.... un kaut viņa balss būtu labi
skolota, kaut viņš prastu uz audekla
uzburt skaistas klusās dabas,, sve­šas
tautas acīs visi viiii tiks svērti
par viegliem, un ari savas tautaļs
acīs tāpat. Ir labi, ka esam lepni uz
savu mākslu ^ un talantiem, bet vēl
labāk būtu, ja mēs kļūtu- lepnāki uz
savu darbu, uz darba tikumu, kas
melnām un stiegrainām rokām ; pa­ver
augšupceļu."
Tā sāka Andrejs Eglītis savā rak­stā
,,Ko Zviedrijas latvieši nesaprot",
un šie vārdi ir tik dīvaini, ka grūti
ticēt, ka tos teicis dzejnieks.] ^ •. 1
Visstingrāl^ās • rokas ir grāvracim,
vismelnākās •.,[•:—• ^ursteņslauķim.
Vai šis būtu amats un darbs, ar ko
mums vajadzētu vairāk lepoties kā
ar mākslu? Un vai šeit būtu meklē­jams
mūsu augšupceļš? Mēs esaijn zu­duši,
ja tam ticam, jo šis ceļš mūs
var aizvest tikai līdz slvursteņa gai­lam
un ne par matu augstāk. Un
tādēļ mēs, Vācijas latvieši, domājam
citādi. Vismaz mēs negribētu lepo­ties
ar Andreju Eglīti kā ; skursteņ­slauķi,
kaut arī viņa rokas būtu
stiegi'ainākas par virvi un melnākas
par piķi. Mēs gribam ar viņu lepo­ties
kā ar d z ej n i e k u ; kā ar
lielu dzejnieku,. kas var vairāk kā
visi pasaules skursteņslauķi h kopā.
Un kaut. desmit tautas savā nela-dzībā
būtu nosvērušas. Andreju Eg­līti
par vieglu — mēs mainīsim do^
mas par šīm 10 tautām,' bet nemai­nīsim
tās ne par vienu Eglīšā rin­du.
Ja - Andrejam Eglītim ir šodien
spalvas kāta vietā jātur roliās kalts
vai āmurs, tad tā ir tikai bēdīga ne-pieciešamība.
Mēs p r i e c ā j a-mi
e s, ka viņš ir fiziski un garīgi
tik stiprs, ka to var. bet nožēlo­jam,
ka viņam tas ir' j ā d a r a .
Mēs nožēlojam, ka viņam savi siDēki
ir jādala stai'p spalvu un , āmuru,
^arp lielu- d z ī v e s un- sīku ek­s
i s t e n c e s ieroci.
,.Latviešu DP Vācijā pārlieku spe­kulē,
ar savu mākslu, talantiem, z i ­nāšanām,
it kā tie būtu svešumā sū­tīti
citām tautām kultūru nest . . ."
saka tālāk Andrejs Eglītis. — Pa­reizi,
kas attiecas uz zināšanām, tad
laimīgs ir tas, kas var ar tām spe­kulēt.:
,.Jcf tev ir. zināšanas par
100.00(f frankiem,- nopērc vēl par 5
sū, ja. vari dabūt," kādreiz teicis
iDegā. Diemžēl, man nav piecu^ su,
bet ja man būtu zināšanu , par
100.000 frankiem, tad mans ,,augšup­ceļš"
būtu drošs, vēl vairāk, viņš
būtu liels arī bez melnām rokām!
Kas attiecas uz aicinājumu
ment.ēt savu laiku. mākslā, tad at­bilde
ir tikai viena:' tas ir skaists,
bet bīstams aicinājums. • Jo nekas
nav sliktāks par iaikmeta dokumen­tu
mākslā, kas nav mākslas darbs.
Ja Andrejs Eglītis dzejo par Kur­zemes
pēdējām dienām, vai Struņķis
glezno Rīgas sagrautos mūŗus^ tad
ne tādēļ, ka tie ir gribējuši doku­mentēt
savu laikmetu, bet tādēļ, ka
tā ir pavēlējis virīu mākslinieciskais
Es. Un tādēļ šie - darbi ir lieli. Uz­spiesti
dokumentējot savu laikmetu,
mēs varam panākt tikai to, ka mūs
fīpos no mākslas muzeja un no­vietos
kultūras vēstures archīvos,
vai arī mēs nonāksim tur, kur no­nākuši
lielā kaimiņa, gleznotāji, kas
jau 20 gadus nekā cita nedara, kā
vienīgi dokumentē. Lūk, te ir vietā
Andreja Eglīša izsauciens: „Nablaga
tauta, nabaga gleznotāji."
: Lai. Andrejs ' Eglītis raksta par
Kurzemi, 'lai Struņķis glezno strēl­niekus,
lai - Vidbergs apcer bēgļu ce­ļus:
tā ir viņu un mūsu tautas lai­me,
ka mņi to var. Bet neaizmirsī­sim,
ka m ir ga d Ij u m s, ka viņi
to var — tāds pat gadījums, kā tas,
ka Eglītim un. Struņķim vispār ir
talanti. Un tādēļ- Andrejs Eglītis
velti zākā „aktu apmālētājus un
puķu pušķu ķipiņātājus". Jo kat­ram
māksliniekam ir nolemts kas
cits. Nav\ cildināmas un nav
peļamas tematikas; puķes nav
mazāk mūžīgas kā Lāčplēša ciņa, un
Struņķa kādreiz ņogleznotais saplī­sušais
zābaks nav mazāk Tiels, kā
viņa Dante vai Don Kichots. Svarīga
ir tikai mākslinieka ; i e k š ēj ā
p i e d e r ī b a. Tāpat ka Pučini, kas
savās operās ,,Turandota",
ma", „Manona", „Beterflejā" vai
,.Meitene no Kalifornijas"; apcerējis
gandrīz tikai' sveštautū tematiku,
savā mūzikā ir itālis iio galvas līdz
kājām, tāpat kā Sillers, kas savas
dzimtenes tematikai veltījis vienīgi
,,LāupItājus", ir viens nO; visvāciskā­kajiem
rakstniekiem, tāpat Stmņķis
ir latvietis arī tad, ja glezno Kapri
vai Venēcijas tiltus, un Andrejs Eg­lītis
paliek latvietis, ari dzejodams
par Hjervikas zilo kapā mirti, jo
viiii ir latvieši pēc sava g a r a u n
p i e d er I b a s. Tā tad ne temati­kās,
bet gara' kosmopolītisms ir pe­ļams.
Kas jūsmo par Eiropas ie­spaidu
krāšņo simfoniju, nejuzdami
zem kājām dzimtenes pelēko «smilti,
tos velti ir aicināt un velti ir pa­mācīt.
Nav tematikas, kas tos var
(22. turpinājums)
Vīleru niāte arvien vēl sēdēja uz;
^ultas malas un raudzījās spidela
fiesmā. „Vai tikai es pareizi darī­ju?
• Vai tikai pareizi darīju?"
šis jautājums šķita rakstāmies lies­miņas
dūmos, kas viegli virpuļīgi
šad tad uzgriežas augšup. .„Bet ko
līdzētu atzīšanās? . . . Nekā . . •
Mīļais Dievs! Viņiem taču tur viņā
pusē būs tik daudz prāta un spēka
sevi pasargāt . . ." vecenīte domā­ja
bez gala šo neizdomājamo domu
un neatbildamo jautājumu: „Ko ta­gad
darīt?" Viņa. nejuta, ka aiziet
minūtes un stundas. Nakts bija dziļi
iegrimusi telpā un atkal sāka atkāp­ties
tās kaktos, kad pēkšņi satrūku­sies
Vīleru māte izbailēs pacēla acis:
kāds cilvēks, pieliecies pār ; galdu,
izdzēsa uguni.
,,Kas? . . ." vecenīte nespēja ie­kliegties,
kad atskanēja klusi vārdi:
„Mieru, Vīleru māt. .Pie tevis ir
Ēvalds." .
,,Ēvalds," viņa vel nesaprata, kas
noticis. 'L . ^
„Jā, māt, es tev un Elzai atvedu
viesi."
Vīleru mātes rokas sāka drebēt.
Viņa nojauda kaut ko neiedomāja­mu,
necerētu un neticamu.
„Tikai mieru, māt," Ēvalds, mēģi­nādams
-būt jautrs, turpināja.. Pār­steigumi
nakti ir bīstami un tomēr
dažreiz jauki: Tu taču vēl pazīsi
Valdi."'; ;
„Valdis!" vecenīte mēģināja uz--
rausties kājās, bet dēls jau bija sa­ņēmis
viņas rokas. , :: ; / •
,^NenobIsties,. māt, tas tomēr esmu
1948. %'
te
S T Ā S T S
paglābt no piederības • v i s a m un
n e k a m. .•Z:':':^^'-
V o l f g a ng s : D ā r z iņ.š
es.".... •:; : ^ -•
Viņa ilgi taustīja pirkstiem dēls
mitrās drānas, noglāstīja biezi .sa­augušos
matus, līdz atguvusies dr\
mi izdvesa: „Un Elzas tagad nav.-
Tas bija čuksts, kas abiem vīriem
šķita sakustinām telpu.;; . •
viņi reize lesau-
Puisis brītiņu Idusēja".
„Jātiek pāri ezeram." i i
„Sai laikā, kad vētra iin nai; i '
ledu?" ievaidējās māte ^ ^ l ^*
„Cita ceļa nav," mierīgi an^v' .
nāja Ēvalds. ,Un tad^vēl '
:īgs pavadīt tavu
braucienā . .
„Ak, Ēvald, . . . KārUs jau vi.ni..
maksājis." ^
»IesimrKamēr vēl nav §
teica Valdis, pieskardamies^'^'
-ātes pierei. „Un tu, māf>-
,1.aujiet man tikt galā
sevi Es taču nevaru ~atstāt^"i5;a,'--
„Uz redzēšanos," viņi steiWt
gāja. , ^ 5-
Vīleru māte brītiņu sēdēja sa<;tin.
gusi, tad strauji piecēlās, aizgāja
kūtij un atlaida vaļā suni no VaSĪ
Milzīgais dzīvnieks priekā — ^
cās. . y:[
„Viņa ir pārezerē un . . Ļaujiet
man visu izstāstīt no sākuma līdz
galam," Vīleru māte nevarīgi teica.
„Tātad man vairs nav sievas,"
Valdis Vīlers tukšu skatieiiu raudzl-jās
logā, kad māte bija nobeigusi
savu stāstu, i . -^-^^^
„Viņa nekad no tevis nav aizgā­jusi.
Bet: vai tu gribētu, lai viņa ta­vu
brāli.un sevi, un tavu bērnu bū­tu
nodevusi šo mežoņu rokās? Un
tad. v; Tu zini, kas notika vakarva­karā.
Ja tu tā domā, tad jau viss
varbūt būs sekls. Dieva sods. ^ v
,,Kas?" Valdis Vllers pietrūkās
kājās. „Par ko: tu marti turi, māt?"
„Paŗ vīru, kas mīl savu sievu."
„ U n grib sodīt to ar nāves sodu,
vai nē?" Valdis nikni iesmējās. ,,Un
vēlas, lai viņa brālis, goda virs, aiz­ietu
bojā tādēļ, ka mīl' to pašu sie­vieti?
Un lai dotu Tev pēdējo trie­cienu,
māt? .
, „Es nezinu, dēls, ko tu domā?"
„Esi" mierīga, māt. Varbūt es ne­varu
būt laimīgs", bet pāri manai
laimei šodien stāv kaut kas vairāk..'
Tie taču ir mūsu cilvēki. Un 'kā$
arī notiktu šeit," viņš saspieda pieri
saujā, ,,tas neglābj no pienākuma....
Ēvald," viņš pagriezās pret pavado­ni,
„miliči jāj apkārt ezeram, kas jā­dara
mums?"
„Nu,. Maksi, mes sargāsim nžju«
viņa noglaudīja Maksi un iegsSi
kūti, piekrāva lopiem ^ ābbliņu S
sUēs nedaudz auzu un pati dk^t^
klēti. Pēc brītiņa ievīstijusies kai^
kos, Vīleru māte meklēja-miegu tt»
kur daudzas naktis bija pav^ i
viņas jaunākais dēls, '
15.
s pija pieņēmies spari mi v&i'
u domīgi skatījās viens M
šad tad pamezdami skatu ledus laC
kā. No ledus robežas, kilometrj
pusotra līdz ezera salai, viss bija mi?,
rīgi. „Mazais ezers** — Bedenis, kas
vasarā bija stāvu grūdām pieaiKklj
meldriem un niedrēm, bija mierigsT
ledus sega stāvēja kā_ ziemā, bett^
lumā aiz salas jau^cēlis im grūdis
viens uz otra salauzīta ledus uzkak^^^
Ēvalds spēcīga/grūdienā ar
pagrūda laivu uzUedus. Laiva
turēj ās virsū, bef^pēc dažiem »
kļlem ledus zem tās.bija sabruca
,,Putra,'' puisis pagrozīja galvīT
,,Viens sēdēs priekšgalā m
dis," norūca Valdis.
Mēģināsim;" m viņijķ^a
darba. ž^z--^^ •--'^-••.••"••'•^
i ' ! , trīs *
^- fkārtā naks
j-s*. Ka.
a?30 kaujas sp|
S« kara i
stundas pārmaiņus viņi strS-.
dāja, vienam daiizot priekšgala ie<ii
un lauzot ceļu, ofeam; stirnijot laivi'
Brīžam likās, ķ ā M ^ ^^
ne :ūz priekšu, ne atpakaļ. Brijatn
tā\ uzsēdās rudens vētru ar .vijam
saknēm izrautien^ un augšup pg cel*
tiem niedrāju vai meldru ceriem, kas'
bija iesaluši kā peldošas salas, bri-žam
seklākās vietās, kur ledus
bija bieza līdz pat dibenam, viiii.mi»'
'Cljās: pa dūņām, zūdot pēdejienl'^ ;p5-
kieni. Nometuši biezās drebe^,; A
suta sviedros, bet, tikai mirkļi^f;
laižoties, klusēdami atkal un atkal-turpināja
strādāt. Atvelkot elpļi
vrņi^ dzirdēja di'ausmīgas klaigai,
vaidus, gaudas, svilpes, it kā nelabo
garu 'pulki būtu sapulcējušies ,U2 tns
kilometrus garās, šaurās salas. Tur
pulcējās ceļojošo putnu bari, kas ir­tas
drtši; už paaūgstās un applūdu­šās
zemes sti'ēles, ko visapkārt, ielep-ca
^ ledus un ūdens lauki. Taču, 11
tuvāk, soli pa solim, viņi nāca širp
tracim, ^ jo vinu nogun|!r
m/m-1
i Bet tam jau Sodieri
i 5* 150dlvizljasar q
pSrskrlet d
. « ā §0-speķu-ļļdi
220 divIzijSm,
paliktu rezerve
. iijoj austrumos. Bez
. uarl vlsSm tām v
muskuļi : darbojās vieglāk . VJ
nāja, ka tad, kad viņi atradīsies
vaino trokšņotāju-tuvumā,-Vim
"bils pārvarējuši smagāko ,ceļa daļij:
kaut pēc tam sāksies ņāves; '
mas. ••^•:-V:'-:'^^^^
(Turpmāk beigas)
m
I K. Dziļlejas dzejojumu Cilvēks
trimdā angļu un franču tulkojumā
izdevis apgāds Brīvais vārds. Tul­kojumu
angļu valodā veicis Džons
Brauns, bet franču valodā Valda
Bergmanc.
Jāņa Klīdzēja stāstus Pajumte iz­devis
apgāds Ceļš. Anša Bērziņa vā­ka
zīmējums.
Lokaitiesi. meža gali — 175. tautas
un oriģināldziesmas ar notīm izdevis
J. Liepiņa apgāds Esiingenā. .Cena
DM 1,80.
Ar visminimalākām devām
' . Kopš 1945. gada Hohenheiiiias
lauksaimniecības .augstskolu Stut-gartē
beiguši 9 latviešu agr«,'nomi.
no kuriem V. Dzenis un V. Stakle
jau ieguvuši arī doktora grādu.. Paš­reiz
doktora darbus strādā vēl
5 mūsu. jaunie agronomi. Ar naudas
aizdevumiem iespēju robežās viņus
atbalsta daži tautieši, taču darbs
— Ā! Sveicināti! Jus majā gan?
Nu, ko tad dzird jaunu?
— Neko īpašu. Esmu ļoti noguris,
neesmu gulējis, biju izbraucis.
man jau ar neko nevaja-ga.
Ienācu tik paprasīt, vai nav kas
jauns, jūs jau vairāk apgrozāties pa­saulē.-
Ak tad tiešām nekā jau­na?
. . .-Bet varbūt varat man\iz­mainīt
desmit markas sīkākā nauda?
— Nezinu, vai būs . . . .
— Paskatāties, gan jau būs. Man,
ārkārtīgi Sg^r^ūttos,. -.JO īdzeklu truku-ma
dēļ jaiztiek ar visminimālāl^aiam
uztura devām. Pagaidām visu . to
vel izdevies pārvarēt, un latviešu
Jaunie . zinātnieki ar savu centību
izpelnījušies vācu mācības spēku
vislabāko atzinību. . J. •
redzat, • nepatīk vāciešus raucēt ar
mainīšanu. Viņi dažreiz nelaipni.
— Ko lai dara. Te, liekas, kopā
iznāks desmit markas. Liidzu. .
— Paldies. Iztraucējii šoreiz. Uz
redzrti!
— Piedodiet, vai . . . oā ~ pats
kungs istabā! Kur tad tik ilgi bijāt?
Nemaz neredzēju visu laiku.
— Biju izbraucis, krietni iznīku. ^
— Jā, traki, ja jābrauc. Ko nu par
to runāt .' . . Sakiet, vai tas pulk-steņtaisītājs,
, kas jums pazīstams,
vēl pulksteņus pieņem?
—. Nezinu, neesmu viņu ilgi sa­ticis.
— Vai, tas nekas. Man viens' mo­dinātājs.
;^aņemiet, lūdzu, to pie
sevis. Ja kādreiz satiekat — iedodat.
Hm. vai jums • nebūtu papīrītis kur
ietīt? Man visi papīri izgājuši . .
Es tiešām nezinu,,kā ar puH^'
steni
- Nu, ko nu jūs, jums jau ta t
nāšana labāk veicas. Ņemat vien ļ •
-Sveikiņi!: Skaties,: tād^^^K;^.^^^^^^ t « ^^
guris!;rDusmīgs, k o ? v I ^ ^ V^^^
darāt? : Man gan nekā nevajag^ | t t^'T^^'^^^
palika gaŗlaicīgi.,:Šak. oaatnak t
plāpāties. • •'i^'^H^'J^nkurentl
Vi
'isf turpi^ti^ir lielj
rūpniecības pote
i vlepe un modern
roļi Amerikāņu,; ģeneļ
tendence lidz-1952.
• .ra^eSu atombumbu i l
vStu no ne mazāk kal
: noKikam konstruētai
. !,abl informētās aprij
d^ļu skaitu, ar kuŗiei
• Riba jau žodien varēti
•.. ļingtōnu,^ Cikagu im-
....'\12 50O..Bet arī Mž
/cenšanos lidz taim' -ps
dam izbūvēt atombu
.savas krievu taiiku
. lediīīiski, tā:.skaiMslJ
_viena līmeņa ,ar amļ
, fMem. V • • .
Fa.ktu, ka atomburļ
-lana vairs nav tikai!
: Iļa, pa daļai apstipi
• fardzibas ^ministra. -.
J'*0jumsļ ka krie^
ilnams ..atombumbas
noslēpums/bet trūkst
l^spacitātes, lai tās ^
vot, -v;: ••
:No visa teiktā varā
^W-n&kotne ar'iri
J^in no Pad.. Saviet:iq
»nebūtu jārek-inf
Esmu patiesi "noguris. Biju i'
braucis-, nu'^ nāk miegs ka. udenf
virsū. ,
Kā tad tagad ir ar vilden^^^^^
Vai tiešām tukšāki? Man stāstīja,, ^
varot braukt kā kariete . . . ^,j
- Jā, ir ērti, bet kad nakt5
vada ceļā, nīkšana tāpat. ~
- Nu, un kā ar biļetēm? Leta^
Tad -jau braukt, varēs tin la&).
- Ir biļetes ar' lētākas.
. ~ Zināt, jūs rīt laikam \^
pastu? Paņemiet man viena v
Es vēlāk uzrakstīšu^Hicjial^^^
kar vai rīt, no rīt^. Ko? ^^^^^^.^
neiznāk uz pastu aiziet.
'dikti interesantu' grāmatu, f ^ ,
kami palasīt., ^
- Protams, protams; nesiet
vēstuli š-urp. ^ ^.jj
- Tā jau domāju, ^ai /^^^
kāds grūtums. Tad es velaiJ •
sišu. Uz redzi! i '
Mets Metii^
n:||"'M«WiriomEiarpIb|
5"''''iw™ I ^'iM
t?''*"Si te viļ