Bavarijas Latviesu vestnesis, May 4, 1948

              I^ATVIJA,l948.g.4, ^3
SSTTJLE NO TORONTo
jāsaka, kādas ir rnr,o
r tiem latv^šie"^"^
-u dzīvo Ugākūs ģart,,l^?^^«-
atkal ir _ dažādi 'T^^^
m tautieši. k a s . Z . ^^
un tautai uzbrukušos,daa-
1 tādi, kas to varriif^>
1
i :
visai pasaulei Z f i
[
.u^dzimteneTuTbrSi'"^
. ne tiesāt, ne kritlzr V
atrs var domāt tā, kā viT
vada sajūta rodas dzil^J,''^^
utležl' saprot m' atz ? ' ^
.pažu cUvēki mēģina to ,
tāpat kā vainim.s šeit I.K. ' ^
^latviešu, apmeklē? 2^?::
tajiem iekārtotu Z^^t'^^^
kolu. Mans klases aSLl^^^^^
interesantā veidā,
das valsts uzbūvi jit^
riim citām lietām ko S^^^
der zināt. Kādu dienu
migraj^u uzņemšanu a^lf
skolotājs teica:^^^^,^^
:S-ir^ieceļotajus i«^^^^^^
ot vienu tautu ar otru tā m
ākoSos šis ™ s iedzīvotaiJ
TiadieSus, Bet prakse tas 1^
nepadodas. Ir tautības, ky
sarauj saites ar to zerhi
vh?i cēlušies, bet vairik
, kas ieceļo, no Eiropaakon-
, :/stūrgaivi^i turas pie /ecaj
as/l Kā krasākos piemēnu
minēja žīdus, vācieš\te un
utas.
riju provinču lauksaimniecības
ološ ir ieceļotāju kolonijas,
runā tikai: tajā valodā, no ka.
utibas piederigiemsastādasto
iekl. , Manltobas provincē at-
•ari kāda latviešu kolonija,
saucas „Ļittle Lettohia". • :
gan Kanāda veicina leceļožar
'•1^ . viņai . jauni iedzīvotāj
īgi, taču veco šis zemes ie-eku
nostāja pret jauniebrau-
^, Imŗi nenāk no britu salāni,
ā līdzīgam pret līdzīgu. Vārdj
gner" nav nekāds pagodina-
Arī no britu salām iebŗauk'j'
rņjā paaudze' vēl tiek dēvēta
ie agrākās tautības piederi-pim.
V 'skoti,'velsieši, Iri. Na*:
šeit dzimusi "paaudze tiek
a, piem., par skotu kanadie-un
t^ai to pēcnācēji ir īsti ka*
'1. ••
to,
41
i
1
11
I
I l m ā r s Batraki
ārijas apgabala latviešu komi-iZslvidinātā
skaņražu sacensība
'ziesmām (a capella) pirmo lat-dziiesmu
svētku 75 gadu atce-adījumā,
žūrijas komisija, to-edalljās
prof. A. Ābele, kom-i
— J, Poruks, Ā. Kalnājs«
-rzkalns un, BALK . Pāŗ*;
J, Rutmanis, godalgojusi ar
(RM 1000.-) J. Kalniņ
Ujaiiktam. korim ,,Pirf
• (Z; Lazdas teksts) un VI"
dziesmu ..Pavasara dienas
•dtzeikessmts)ā.m. G'koodpaālg. aA pr iII^ gķod^*i
750.-) godalgota J. Nor • >
^ jaktam korim
es teksts) un ar III
500—V V' B a š t i k a dzie*
a teksts). Laiķrakste..^^^^^
edoto godalgu ^ 500,--ļ
omislja :kā «rtroin^^ļ-r
u s i V . O z o l i j a t o e | j ;
rim „Lūgšana" (iJ^-^^^
^ibalMjaiesūtiti^P^^^^^
42 skaņdarbi
lv
i r
£ •
i i i
1 I
i
ē t r a , Karlsruē .
CILVĒCĪGI
ju Ilitiāra Kraja
nekā cilvēcīgāka,
.ārtika^ p r ō W « / a p s i*
, tiklīdz nok ustem >L
'varam katra b n y „ ,y
rināt savu ēstgribti. y'
gāka, kā aizma{st
^sam nupat bjju^ S^esa* -pašas grat:ibas,tiK^ 5^1,^^
nonākusi labākos^ «^3tij;
mums ir nebf
s -drožibā. Nevlenaŗ
fflūzljas, ka f .^viņu^ jļ^„ r
-inīgi akti LatviJas,sv^^ ,(oŗ
Slīki bazārii vm 5^^^
1 rīcību seviSŗ P^„„ bez^''/
"Tikai' ^'^^^^^^i
.ļok vaļsirdīga *
P
i
t
I
LATVIJA, 1948, g. 4. maijā
L
27. aprīlī pl. 16,30 nļirušo profesoru Jāzepu Vītolu no Libekas
latviešu slimnīcas pārveda uz Sv. Ģertrūdes baznīcu. Zārku klāja
Latvijas karogs un d^udz ziedu. Baznīcā komponists J. Kalniņš uz
ērģelēm spēlēja variāciju par Vītola Gaismas pili; E.Maršausdzie-'
dāja Biķeri miroņa salā un K. Bidiņa Padziedāsim nu balini. Mā­cītājs
Briedis aizgājējam veltīja mīļufi vārdus un draudze dziedāja
korāli. i
28. aprīļa pēcpusdienā prof. J. Vītolu no ļaužu pārpildītās Sv.
Ģertrūdes baznīcas, kur māc. J. Ramana vadība notika svētbrīdis
izvadīja uz LTbekas Forverka kapiem. Tur šodien pl. 16.15 notiks
apbedīšana. Jau vakar iļn aitvakar Lībekā ieradās daudz tautiešu
no tuvuma un tāluma|— organizāciju pārstāvji un mākslinieki, lai
lielo skaņdari guldītu-zemes klēpi .
No 27. apr. līdz 4. maijam Slezvigas-Holštelnas apgabala latvie­šiem
bija sēru nedēla. Nenotika nekādi vieglā rakstura sarīkoīumi.'
Šodien pēcpusdienā Lībekā slēgtas visas latviešu iestādes un
skolas. .„LIB"
Jeans Sibeliuss un Richards
Strauss ir palikuši vieni: trešais
meistars un gadu nastu biedrs Jā­zeps
Vītols šķīries. Dižs un vārīgs
vīrs ir aizgājis un viss, ko mēs va­ram
darīt, ir — noliekt galvas šī
ģeniālā paidogpga. un;
priekšā.; Ir aizgājis ķrīvs, jo Vītols
Ir elpojis latviešu mūzikai jau tad,
kad tā vēl bija rīta ausmā, viņš dzī­vojis
tai, saulei lecot, un : viņš : va-^
dījis tOv viņaV dienai zenītā kāpjot
Ir skmdrs: Vītolu šodien piemin
daudzās - Eiropas malās; piemin
draugi un ,domu biedri, piemin viņa
skolnieku viss lielais pulks: A te
Jērumš Londona,; Ilgonis Šķipsna
Stokltolmā, Tālivaldis Ķēniņš Parī­ze;
•Vītolu pieminam mēs, .virva
audzēkņi^, kas esam šeit ttimdā :Vā^
cijā, uri to piemin; ticv .kas .palikuši
Latvijā; Kas zina, varbūt, ka šobrīd
savus gadus Vītola paspārne atceras
arī Viktors Babins i Ņujorka, Harijs
Ore Pekinā un^: Sergejs Prokoljevs
Maskavā. Jo tie visi un daudzi citi
ir Vītola skolnieki. : ' :
Kā neviļus nāk prātā garie kon-
^.ervātorijas gaiteņi ar viņu drūzmu
in kņadu. Ak Dievs, cik toreiz visi
^ijārn lieli savā garā! Bet neviens
lebija ' nekas sevišļcs, : un Ameļļta
Galli-kurči vispār nebija, nekas. To­ties
lieli jutāmiēsmēs. Bet vājadzē|a
kaut uz bridi pazibēt Vītola baltajai
kakla saitei, un visi daudzsološie te­nori
liri komponisti steigšus nobāza
papirosus un nostājās gar sienu kā
zaldātiņi. Dziedātājas un pianistos
nobijušās kniksēja un bija rātnas, un
pazemīgas skolas meitenes. Jā,
respekts pret Vītolu bija bezgalīgs
un visā konservatorijā viņš laikam
bija vienīgais, kura vārdus ,n ek a d
neviens nebija iedomājies apšau-bit.
Un šis respekts nebija lokāls.
Atceros: tas bija rautā gar godu Igo­ram'Stravinskim.
Mēs visi, Skaņra-:
žu kopas biedri, jau bijām sanākuši;
un vienīgi klusēdami gaidījām mūsu
ievērojamo viesi. Tad durvis pa­vērās
uņ tajās parādījās Sn-avinska
nelielais, kalsenais augums.. Brīdi
komponists kāvēja, tad, dažus soļus
paspēris, noliecās un noskūpstīja Vī­tolam
rpku. To darīja slavenākais
pasaules komponists, vīrs j āu piec­desmitos
gados. Vītolu cienīja, un
Vītolu mīlēja, šo vārdu vistīrākā,
lielākajā nozīmē. i
Pie Vītola eksaminēties! Tas allaž
modināja reizē šausmas un Jepnumu,
un bija reizē bīstami un interesanti.
Jo meistars nereti izgāza tx), kas z i -
h ā j a , bet n e s a p l a t a , un nereti
atzinīgi novērtēja tos, kas nez i -
.nā:j a., • bet totiesu sa p r a t a.
Atceros:: kādu pavasari, barga,reu-matisma
pieveikts, profesors gulēja
uz gultas un nedēļām ilgi nejaudāja
kustēties. Viņa klase tad pārc&lās uz
viņa kabinetu. Diendienā mēs pēc
kārtas tad sēdamies pie Vītola brī-numskanlgā
Bechsteiha, spēlējām;, sa­vus
- klases; uzdevumus, debatējām;
klausījāmies meistara aizrādījumos
un, laikam profesorā nevarīgā .izska­ta
uzmundrināti, pirmo; un;, vieņir-io
laiku mūžā, šad tad mēģinājām vi-ņnm
nesekmīgi oponēt. :
Tie laiki- ir aiz kalniem - un ar:
pats profesors šodien ir; viņn Saulē
Tas ir bargs un nepateicīgs' liktenis
pēc slavas mūža mirt trimdā, vaii'āk
kā astoņus desmitus gadu. uz pleciem
turot. Ļauns ^un neDateicīgs- liktenis
„Kāpēc Jūs, profesora kungs, tiķ
vecs • vīrs, -mums braucāt līdzi I uz
Vāciju?'rkāds-bija jautājis'Vītolam.
nEs, redzat, atbraucu tādēļ, ka Aē-,
gribēju solidarizēties ar varu, kas
manai tautai nodarījusi tik daii|dz
posta. Es; atbraucu, lai tie tur ar
manu vārdu nevarētu segt lietas,
kas man šķietas meli, un nekrietnī­bas."
Tas ir cildens ētisks motīvs,
kas Vītolam licis pamest dzimteni
un i;zvēlēties trimdas postu. Vītols
allaž bijis bezkompromisu cilvēks,
un tāds viņš palicis līdz pat pēdējam
mirklim. Pienākums cilvēku' uņ mū­zikas
priekšā ir pavadījis katru viņa
soli. •;;•.;/•••; -/^^
- „Mūzika ir mana reliģija.]' saka
meistars kādā ievadā, un tie nav
tukši vārdi. Patiesi, visu savu mūžu
Vītols kalpojis mūzikai ar svētā aiz­liegšanos
un askēta stingrību. Viņš
savu ir panācis, savu piepildījis un
aizgājis nemirstīgo auras apmirdzēts.
Paliek jautājums, vai m ē s būsim
pietiekami lieli, lai turētu gpdā man­tojumu,
ko mūsu pirmais meistars
mums ir atstājis..
V01 f gangs D ā r z ' i ņš
V i d e v u d s K a va
::r laimīgs tikai tas, kam nav nekā,
Kam sirmā gudrība ir — atteikšanās
Un vient'olība — draugs un mīļākā.
Viņš staigā kluss, tam puķes
mājot klanās.
Viņš glāstīt prot, ne mērot, svērt
un pētīt.
Viņš nekāro un — nezin pievilšanās.
Viņš zina — veltīsi ir pelt un vētīt,
Tam lietu smagums rokas negrožo.
Un: tukšu delnu — viegli visu svētīt.
Viņš priecīgs pamet visu bijušo, •
Tam visi vārdi izkūst klusumā,
Kad iet viņš savu gaitu vientuļo.
— Ir laimīgs tikai tas, kam nav nekā,
Kas viņas varētu būt? Jautri un
paskali sarunājās latviski, veikli ie­ceļ
bagažas plauktā rokas somas, -
ne jau somiņas, tad mazliet apmie-pināti
nopūšas, im aplaiž skatu pa
kupeju.
— Vai- šl vieta vēl brīva? — pie-jTs^
ā vācu valodā, pēc kuras vien
tomēr nevar pateikt vai vaicātājs ir
vācietis, dāmas uzrunā pusmūža
Jā — lakoniski, ne laipni, ne ne­laipni
atbild viena.. • • •
— Ļoti Datcicos — un kungs iziet
vaf^ona ?aitonr.npc čonod^^.niem..
— Vai viņš tik nav ārsts? — lau­tā
viena. >— Laikam ftan, kabatā bi­ja
klRūsamais stobriņš.
—Kuš. kuš. viņš nāk atnakal •
Pasažieri klusē, vilciens šūpojas
Acis visiem kāvēias Pie līdzbraucē­jiem.
Ikviens pēta tos; pašus lot
cilvēcīgos i autā jumus — kāda brau­cējam
profesija, cik tam ; gadu, cik
viņš gaumīgi •;vaļ negaumīgi Ģērbies'
cik zilas acis vai cirtoti mati. Un
visu laiku rāmi dunēdams vilciens
traucas tālāk. Pazib mazās stacijas
tajās nepietur — 'šis i r ātrvilciens.
— Atvainojiet — pēkšņi skaidr
latviski: jaunniennku^ms kungs uz­runā
vienu no abām dāmām, — va
Jūs neesiet latviete? Abas mbment
pietvīkst. ' mazliet aniūk,. bet tūdn
uznmātā tikpat skaidriatiautā:
24. aprīļa rītā — ap vienpadsmi­tiem
Jāzepu Vītolu Lībekas latviešu
slimnīcā apmeklēja Jānis Kalniņš^
Jānis Rudzītis, Ksenija Bidiņa, -Ro­berts
Zūika, Ernests Maršaus, lai
•kopā ar profesoru un tā-dzīvesbiedri
pānunātu Lībekas latviešu kultūras
h€ldēļas. programmu. Rīkotāji lūdza:
; )rofesoru uzņemties kultūras nede-as
organizēšanas komitejas goda
priekšsēdētāja pienākumus. Jāzeps
Vītols uzmanīgi klausījās mākslinie­ku
nodomus, vaicāja par saviem uz­devumiem
un kas būtu darāms šo
sarīkojumu sekmēšanai. Mākslinieki
izteica ari ierosinājumu Kultūras
nedēļas laikā īpašu vakaru veltīt
Vītola dziesmām, bet profesors bija
griiti pierunājams un teicās apmie­rināts
ar vispārēju latviešu kompo­nistu
dziesmu koncertu-. Varbūt, at-
«acīdams šiem labi iecerētiem vēlē­jumiem,
- Jāzeps Vītols domāja par
26, jūliju im to plašo sarīkojumu
virkni, ko lībekieši bija paredzējuši
viņa 85. dzimumdienā. Viņš it kā vēl
glabāja savu dziesmu daļu šai lic­ē
j a i svētku dienai . . .,
24. aprīlis Lībekā bija dzestrs un
vēss un profesoram vajadzēja: at­teikties
no iemīļota atpūtas brīža
^imnīcas dārzā, kur pāri ezeram
paveras skaists skats liz pilsētas tor-
^em,: Bet vēl dienu pirms tam —
23. aprīlī pusdienas; saulē profesors
priecājās dārzā par ziedošām ābe­lēm,
pieminēdams sarunās ar slimnī­cas
māsām pavasara rotājumu, 24.
•aprīlī āp vieniem Jāzeps Vītols
sūdzējās kundzei par sagurumu; un
spiedienu pakrūtē. Slimnīcas iekšē­jās
nodaļas vadītājs Dr.med. Pa­kalns
konstatēja sirds, vājurnu.- Ārsts
nekavējoties deva profesoram stip­rinātajās
zāles kofeīBU, izdarīja
vairākus iešļircinājumus, bet sirds­darbība
arvien vairāk pasliktinājās.
Ārsta pūles bija veltas. Stundenis
rādīja desmit minūtes pirms
četriem, kad profesora Jāzepa Vlto-
(2. turpinājums) ba stunda. Viņa skatījās pulksteiaī un
Es sa!^ vēl vairāk un teicu: .Es I P^^!S^^^\ - ... _ , ,
domāju tu varētu teik^ vēl kaut ko I "^^^ ^^^^^^^"^
bez
nāju.
kā^
viņa
- Ļ
imies
mr
eez^^ „yvaarrDbūutt , «'^^„^^n^^e^ un, „to.e8 nezd pj^g^jj^g j^^Pn^l^ u^^n^ ^ noVlieiņcaā s ^pd^lvņaeiiņx^\1
,.To es nezināju," viņa gandrīz P^^^^^^^^^ . . ^
ekliedza man sejā uzsvērdama l ' ^ ļ j ! ^ ^ ^ '
tJ^K- -^I" ' ^ ^ ^ - K ^ '^'l' nTu laikam pārstāvi manus lecā-spitigi
klabinādama zaba:.us Pre vai vingrošanas skolotāju!''
lielceļu, ka ar pūlēm turējos viņai l^^^j^^. ^^^^^^^'^^
^P~e c t. am mēRs ,b raucāRm u_z -Benrchu- - nTo e^^s^ .n^e^z^i^n āj{^u^," ^^e^-^s^ csmeniteodsa uu.-
tesgadenas skaistaiiem_ ezeriem imUdām pilnām mutēm sniegu, kal saV
ceļa neparmijam ne vārda Es lesa- L ^ ^ , ^ ^ izčākstēja, >edevis ļī.^^
ņus skatījos viņas .spītīgajā sejn;iaL,^ļ^^^g ' / f ļ
un sabozies gaidīju, kad viņa pa- ^ad mēs rāpāmies augb^tāk, ^pbrf-raudz^
isies mani un pasmaidīs, ^,,^,^3 ^^ļņus, ka^ p$1
Kad Karaliskā ezera ^ ļ i e viļņi L^^^j^^^^^ākā vasaras saulē neiāais^
lezni ..skalojas pje musu kājām, viņa kj^j^^^^ ^ ^^^^^^ ^^^^^^^^^^ ^^j.,
acumirkli pārvērtas .glumas un apledojušas. Es kāpu
Skaties, cik skaL^ti! viņa Jautn L^i^j,.^^ ^ ^ ^ ^ ^ ^ sniegdams viņai ro-iesmejas,
noliecās un laistna ūdeni ..^^^^ ^ j . ^ ^ g,^^ ^^,^^^3
Plaukstās. Tad divas pilnas vi^sa viņa smiedamās atraidīja.'
udens^saujas iesitas man seia, un es, ^,svempies taču ātrāk augšā,
slaucīdams lielas lāses sev no vai^L^^j j^^^j^^ j^^p^j^ neskatās atpakaļ
giem, pelēni atkal sajutos laimīgs L^iņa sauca, un nebUa nosakānil, v;;.
, Y^^^ ^^^^^ ^^^^^ viņas balsī ironija vai tikai jlautf,
smejas un es, nalīdzedams vmai i ^ ^^l^^^^ sevi vairāk miH
kapt Ijelaļa laivā, kam vajadzēja Lj^^āt. Ari mani biia saņēmis kālijā
mus^parvest otrā kra?tā. klusu vai-Kgp^anas gars savās cietajās, leaļ-
, 1, , . „ vairāmajās rokās, un mēs bijām vie-
„Es laikam esu Hels lācis?" ^as domas varā — aug.stāk, tik d
; „To es nezināju." viņa atsmeja un U^^gtāk!
jautri pašūD6ja galvu pr^z es sēdēju uz augsta.-ūdcņ^
Mēs braucam, leni šūpodamies, un noskalota klints bluķa/un skdtījoķ
:atiļamies ūdeņos un kalnos. Kalna vina vēl cīnījās ar W ē j ām .stf
galotnes biia augstas un nekustīgas, ^ajām' vietām. Vēss, mitri? gaiss nli"
bet stāvie klinšu krasti ātri slīdēja Lja'no alas, un ūdens pilieni kusdami
gar^aclm. Ari,taj?ad mēs nerunājam Uļtēja gar sniega kalniem un ķril6t
gandrīz neka, ^et šT klusēšana biia U^j^itās pret akmeņiem i,m pelkonh,
savdabīga un jau]<a.<^Saule krita tie- pie kam nebija iespējams atšķirt,
šl sejas. Ezers dvesmoja ramu un vai tās ir priecīgas čalas vni autsl
vēsu elnu. Pārēlo braucēju sarunas L^r^^^ji^^^, ^^^-^j^^e puksti
šķita kā tala čalošana. Kad vina bija atvilkusi elpu, mes
Vai tu redzi to krustu klintī?" es iej^aiām ^^i^ kaodami gar st-auļa
vaicāni. .,Tur reiz nogrimis ku;^is ar j^j^]^^ i^u^,^ .salkošāna ledus skan
visiem braucējiem, tikai viens izglā- Uaīās sienās biia ieguvu<^i divknr.št
atbalsi. Sarunāties mēs varēiāmt-
„ J ā , " vina atteica, un viņas pierē h^ai kliedzot. Jo tālāk' gājām, ](
uz mirkli iegula ena. / aukstāks k1uva. Kājas kf^rās -:r;
:,;Luk. un šeit." es stāstīju. ..laivas U],,fļ|en^^ ļp^^^j, ^^^ns nobrāstiei
vadīta iam vajadzētu nūst ra^n, lai akmeņiem un no griest/fon
mē.s_dzirdētu s^^-M^kāriīgo cntbnl-i." kompilēja ledainas. lieļ(ns ū
la spēki bija galā. Pēdējā, brīdi - pie
profesora bija klāt tā uzticama dzī­vesbiedre'
Annija Vītola. • • ; ^' ;
„Mēs darījām visu, kas bija mūsu
spēkos," apliecina; Dr. fned. Pakalns,
„bet bijām par vājiem kādas lielā­kas
varas priekšā." 1 '
Jāzeps Vītols šķiries pēc darba
dienas. Vēl atvadīdamies no Lībekas
latviešu māksliniekiem 24. apriļa
rītā, profesors nodeva Robertam
Zuikam savu jaunāko kompozīciju
Kalēj s — ar Īpašu veltī jumu i! Zuikas
viru : korim. Jau pirms vairākiem
mēnešiem Vītolu bija ieinteresējis
Skalbes pazīstamais dzejolis un kā­dā
no pēdējām sarunām profesors
sacija kora diriģentam: „ArI solīju­mu
jums izpildīšu. Ātrāk eš neno­miršu,"
Šis nodoms ir īstenots.
Dziesma uzrakstīta — 1948; gada j 23.
aprīlī. Un, skatoties Gaismas pils
autora pēdējā nošu rakstā, mēs do­mājam
par to brīnišķo varu, kas vēl
dienu; pirms nāves ļāvusi izteikt sa­vas
tautas ģēnijam dziesmā Kārļa
Skalbes vārdus: — „Kaļu rotas lī­gavai,
mīļai skaistai Latvijai".
V i k t o r s N e i m a n is
m un sic
... ... ., ūdens-lasc
„Jā, bet nerunāsim par to," viņa tei-K^; j^i^^^c;^ lietusv Kad' iņē^
ca, un kaut kas no pirm^nē^ās spīts; j^ļ^,^ iŗ],^^^
un vēsuma bija viņas valodā. . tumsa.' Alas pamats piirka'salt
^..Knncc," ēs vaicāju, bet viņa neat- ūdenī, un nemitīgajā;krākšanā.
vTiATiv ^r,« ^ ^ ^ r . ' i r . 4 . i « ^ _ bildēja. krita ausis. Otras izejas nekur non'
Kadeljus domājiet. V ka,esmu :1a kā maza, balta skaida Ladām. Sa^ērušie^ rolcns, lai neni
r, , , ^ , : . kustējās .starp au{7.staiām klintīm, kustu, taustījāmies ārā." Es turēiu vi ļ
Redziet, jusu^^^^^^ sajūta, domājot, ka kas roku, ko vina paļāvīgi bija idi '
lielt secmat. . • > ; šīs klintis un ezers nemauiīgi stāv k ^ s i manā, maigi un uzmanīgi V
Dāma paceļ roku, apskata gredze- (?adu simteņiem ilgi un paaudžu pa- niazu. siltu, trīsošu putnu,
nu im kapitulē. —- Jā, tiešām, - esmu audzes to vēro kā šodien mēs. Bezc^ala Biinm nosalu.^i un slanjl, kad i
latviete. - .daudzas dvēseles izjutīs to našu skai- nācām ārā, un man šķita, ka viņ;
' Pavasara iedus upē neiziet ar tik ^tumu un aiznesīs to sev līdzi. Var- Lejā redzēju bailes,
lielu sparu, ar kādu tagad sākas sa- \^^^ ^'^^ '^^^^ glabādamas sevi ka kaut ,,T-da ledus velve jau nevar s:
runas ko dārgu, bet paši kalni stāvēs auk- brukt, ari no mūsu sīkajiem kli
TTn i f l Q P d ^ ^ nejūtīgi, un neviens vienīgs kzioniem nē," es teicu, apsō-^ami
nf d5m«^^^^^^^^^^^^^^^^^ ^ nenoripos, ne balta ūdens Šla-Liltaiā pnsdienē saulīte.
: k . . i • kata neuzsitlsies gaisā cilvēkam par ,,Tev, droši vien taisnība; bet n
— Ja, man ir diploms, esmu zo- prieku. sēdēsim Šeit, laika mums nemaz n;
"^^^3.; ; ' Laiva lēni austajās un mēs iz- k g r ā k daudz. Varbūt tur augšā
Zobārsts! Gik brīnišķīgi — prie- gājām pa platām, dobji skanīgām ktita izeja šai ledus alai."
cājās dāmas, veikli ievadot sarunas laipām krastā. ' „Diez," eš,' atbildēju. „Augstāk-n
par šo profesiju. Skaidri manāms, „Tagad kāpsim," viņa teica, un, ķ ē r i s kāpt, .skaistāka skata le'jup t
ka arī dāmām ir zināšanas šajā lau- aplēsuši, pēc cik il^a laika mums j ā - k r o s i vien nav."'
kā. Stunda paiet kā dažas minūtes, būt atpakaļ, mēs sākām iet. Pie vie- ^jr gan." viņa teica zinātājas bal
- L a i m ī g u ceļu!-PaM^^^ kārtīgās ēkas. kas kādreiz bi- ES pārsteigts skatījos viņā.
domiem! ^ Ne par^k^^^^^ pecjam medību pils, ,,Kā tu to zini? Vai tad tu tur
tn^ami • bet tagad noderēja par viesnīcu, bijusi."
^. vl . ; , - 1 ^: • i-1 r A - « J ^ ^ ^ ^ apstājās. . ' „Mē3 tur bijām." viņa teica
T^esam,^:bija^^^^^^^^^ skaņu. Viņas acis atk
ta dabūju zmat.^ būtu par kāpšanu kalnā ar k i j a aizķērušās kaut kur augstu kc
nav zobārsts, bet .kato^^^^ vare-J ^^^^^^^ mugurā?!" nos. Es' sekoju viņas skatam.' dom
jis „paķert^ - iestāstot par sevi ^ val jaunā dāma nenosals? Tagad, kļams par tx), ko viņa nupat bija tr
varenas lieta^^^ kalnos vēss, un jūs v ^ gri- kusi. Bridi lūkojies mirdzošai
tādam ^iestādēm .^ieguvis^^^^^^^a^^^^^ ledus, aizu?", glumā laipni- kalnu mugurās, es noliecos un san
Tagad kimgs ir doktors, esot celi Uā vaicāia sārtā viesnīcniece, bet k i j u mīkstu sniega piku.
vaļā uz Ameriku vai citur. lepneks nevērigi atmeta ar roku. Viņai Kādi mēs?" es vaicāju un pagri
tikai jāpacīnās ar tirdzmecibu. Aug- ^^§^1 bija sava galva un savi no- kos lai viņai sviestu, - bet aķmc
sti. vīri kungam esptlabi draugi. V i - Lļomi ^ kadzi, uz kufa^ vina nupat biia 5
sur viņam laba .pazīšanas: piezvani vieglt^ un pieticīgi mēs sākām kējusi. glaudīja tikai vieglas vē a v
tikai pa telefonu un apvaicājies, ku- kāpt. Brižam rudenīgie, krāsu košie kas /
ŗā pilsētā var pirkt tādas preces, ķu- koki un baltās klinšu sienas aizsedza Ak tu viena!" es izsaucos „Vi-ŗā
citādas. Kurš latvietis esot liela- skatu, brīžam pa kādu spraugu pa- tomēr kāpusi augstāk!"
kais.bagā.tnieks,kul« nākošais ~ ari ^^ras ezers, zaļš un laipns. Mūsu , Pakāpos gabaliņu, taču pārkar,
to viņš zinot. / mērķis bija Ledus Kapella, Pētījām gjes klints mala aizsedza šauro, ino
Arī es zinu daudz, ; bet netieku ceļa zīmes. Ledus aiza — 2 stundas k m ī t o taciņu manam skatam. N
skaidrībā kādēļ tas man viss jāzina, uņ 15 minūtes, tur bija rakstīts. La-Uļnu, kāpēc man negribējās iet tālī
kādēļ vilcienā jāklausās lietas par sījām un smējāmies. Netālu aug.stāk liekas, mani pēkšņi traucēja tas,
cilvēkiem, kuri nevar paši stāstīto mēs jau redzējām ledus balto sienu, kiņai bija atmiņas par šo vietu, 1
ap.stiprinat. Galu galā — ne viss ir Viņa savilka sejā raiiu vaibstus:^ gan es nezināju, kādas tās bija. N
zelts kas ŠP"'' *^r% •trir,\ »«i»>«^ f M - i f l Air tmrtn c^^1Ty^'^ trSv^tnfrt rv»r»C^Ar»ofQ I V r - . ; ^ . . . ^^^^iJirt. ^,A^ 7 i ^ » » < v \n
dimantiem,
Bet lielītiem . V ; K " V . . V « V . V . . .
neviens tuvumā latviski liesaprot, un vajaga divas stundas un vēl 15 mi- Pelēkās klintis, dzeltenīgi zaļās pri
tie kas saprot, izliekas, ka nesaprot, ļ nūtes, ko atpūsties!" des, zemāk rudenīgo lapu koku br ;
Tāpēc — lielīsimies vilcienos latvis-ļ „Jā, bet kur nu mums, mācītiem kais mirdzums un tālāk ezera blā'
kalna kāpējiem!" es smējos, bet viņa at.spīdums laistījās skaistā,
pēkšņi paskatījās .manī. Viņas skatā turīgā vijā. Es baudīju to, bet ka
ki, v^iski būtu kauns.
M M e t u m s
um^musu
Trimdas laikam ieilgstot, rodas
jautājums par svešumā pieejamo
tautas tradīciju saglabāšahu. Ja arī
esam zaudējuši savas materiālās
vērtības, taču daudz kas mums vēl
būs saglabājies no miīsu gara kultū­ras,
it sevišķi tas sakāms par tau­tas
. tradīcijām. Vecākās paaudzes
atmiņā, droši vien vēl glabājas idaudz
skaistu tautas dziesmu, teiku, pasa­ku,
mīklu, sakāmvārdu, buramvār-du,
ticējumu vai arī citas tautas
tradīcijas, kam liela nozīme mūsu
nacionālās kultūras izpratnei, tāpēc
lūdzam skolu jaunatni, jaunatnes
organizācijas un visus tautiešus
IJU
bija kaut kas izbiedēts.
„Vai tad tu arī" . . . viņa uz^sāka ļ ^ļnu.
jautājumu, bet viņaf sejā un īsu,
viena vien plakstiena mirkli iegulās
kaut kas sāpīgs. Tad viņa negaidot
kur zemapziņā risinājās doma p
ķerties pie mūsu tautas tradīciju apgriezās un sāka strauju kāpienu
vākšanas darba. Šie, niateriāli^ jāuz- augšup. Viņa kāpa un lēca pāri
raksta .tieši tā, kā tie dzirdēti no saknēm un - akmeņiem pa negludo,
teicēju-mutes. No grāmatām no- ēnaino taciņu arvien ātrāk un ātrāk,
rakstīti materiāli nav derīgi. Tautas Reiz viņa apstājās, aizgriezis un
tradiciju vācējus lūdzam katrā ziņā smaidīja, mazliet piesarkusi, strauji
pievienot uzrakstītā ja un teicēja elpodama, un atspiedās pret iielas,
dzimšanas vietu un pēdējo dzīves vecas skābardes sudrabaino .stumbru,
vietu Latvijā. ,.Tā, lūk, tā vajaga! Tā man pa-
(Turpināj ums sekos)
ronlkō
Laikraksts Tēvzeme, kas ko;
1945. g. iznāca Hanavā, kā mūsi i:
formē, pāriet uz jauno latviešu 1 n<
metni Karlsruē. ļ
.Prof. Jēzepa Vītola pēcnāves mask
pagatavojiiši gleznotāji Fr. Mii
Materiāli sūtānti. bij. Latviešu tīk!" viņa sauca, un Soikāns. J. Soikāns aizsācis, a:
folkloras krātuves darbiniekam 0. „Tā ir labi!" cs atsaucos, un mēs prof. J. Vītola ģīmetni, ko^apņēmi(
Līdekam: (21a) Greven, b. Mūnster, kāp^.m tālāk, līču loču, arvien aug- '
Antoniusstr. 22. Šos materiālus lūdz stāk un augstāk.
Latviešu humanitāro zinātņu aso- Kad mēs nākamo reiz apstājāmies
ciācijas folkloras sekcija. ļ un satvērām saujās čaugano, virspu­sē
pelēcīgo sniegu, bija pagājusi la-nobeigt
arī, tagad, pec profesora ņj;
ves. ' _ ļ
Apī.su Jēkaba .s'tastu Svešos lau
dīs izdevis Sauksmes apgāds Kemp
teaē.