Bavarijas Latviesu vestnesis, November 25, 1948

              't • • " innvi^n (īrnīT '•'•ni-;rīti'-iii vm'-f^ i '"LATVIJA, 1948, g, 35. noVmblf
Volfganga Dārziņa feļetons par DP
:• mm-
•0m
' , 1
i 1 •
1
• ii*
Viņdien es iesitu sev pa pieri: jā!
. ^ i r s šaubu nav: mēs esam postā!
Mūsu pretestība zūd, mūsu uzņēmība
gaistļ mūsu darba spējas grūst čupā.
Vēl daži gadi, un būsim kļuvuši ne­derīgi
vraki! ^ n tas viss tādēļ, ka
tiekam par daudz 1 ut i n ā t i ! Bū­sim
beidzot drosmīgi un to atzīsim*
Protam^ šis likums nav skāris gluži
visus: dažs mirstīgais ^ais gados ir
tomēr iicis pie nojēgsmes par to. kās
īstenībā ir reālā dzīve, šeit pēc kara
Vācijā, toties latviešu mākslinieki
Vācijā ir appuišoti un aptecēti . tik
neatlaidīgi uri konsekventi, ka vēl
šo baltu dienu nav tikusi pie atma-^
ņas. Vēl šb baītti dieriu tie peld savā
dzīvē' kā zeltainā lieglaimēs sāpiiī,
meditē kā Nirvānas saldmes čaur-dvestā
pasaku žilgmē: gādība gluži
vienkārši ir bijusi p ā r a k liela. Un
izejas nav, jo mākslinieks ir jūtu
cilvēks, kas nespēj būt • wri^ācižs
pret labdarīgu roku. ,
Jūs varat ņemt kuru vietu, kuru
nometni gribat: visur viens un tas
pats; visur fantastiski dzīves ap­stākļi
un .nereāls dzīves stils.
Lūk, rakstnieks Valdemārs Kārk-liņš:
viņš ir īsts nemiera gars un ce­ļotājs;
Te viņam alkst pēc tuksneša
karstajām smiltīm, te balta | ^ ģ a
okeāna zaļajos viļņos. Un raugi —•
lai Izdabātu viņa ceļotāja tiekiitnēm,
rakstnieks iespējaini bieži un regu­lāri
allaž tiek p ā r v i e t o t s . No
Cj)nstmetingenas uz Gammertingenu,
no Ģammertingenas uz Pfefferlin-genu,
uz Nirtingeilu, uz Sorņdorfu,
uz Karlsrūi. Lai rakstniekam- pie
tām viņa ceļojumos būtu tomēr piee­jama
arī i e r a s t ā dzīves vide, tad
līdz ar viņu' aizvien ir tikusi pār­vietota
arī visā nometne. Bet gādība
ar to vēl nav cauri: lai, tik laicīgu
dzīvi vedot, sātans neaizvadītu ne­ceļos
rakstnieka spalvu, tad viņa mi­teklis
Somdorfā ticis nozīmēts b a z ­n
ī c ā , un lai nelabais nenoskaustu
ēdieifa. tad pavarda vietā tapusi no-l
i k t a a l t i j r ī ; • Vi; :•• V-;;--,;^-"
Pavisam citādi tas i r ar kompo­nistu
Ādolfu Ābeli, Viņš ir rāmas
dzīves mīļotājs un šai sakarībā tad
arī ir darīts viss, lai viņam, pēc ie­spējas;
aiztaupītu katru kustību.
Es atceros, tas bija- kādā vasaras
Vakarā Valkā, profesora istabiņā.
Mēs sēdējām un runājām par mūziku
un Jo un to. „RaibD cimdu" autors
visu laiku sūca vienu no sāVām trim
pīpēm un tikai brīžam pārlika labo
kāju pār kreiso un atkal otrādi. Bet
tad viņš pēkšņi pieliecās, atrāva
krāsns durvtiņas un brītiņu klau­sījās.
„Es tikai gribēju uzzināt,"
viņš tūdaļ paskaidroja, „kāds ārā
laiks." ,v??" ,,Jā, ja put pelni acīs,
tad ir vējš, un ja tek āra ūdens, tad
• līst" ' - 1 :A;:;;•
Es^paliku kā sists: cik gan rafinē­tās
ērtībās aizrit profesora dienas!
Patiesi, ^ lai noskaidrotu kāds ārā
laiks, viņam, cilvēkam, nav pat jā­pieceļas
un jāpieiet pie loga.
Bet neba profesors vien var lepo­ties,
lepna ir arī Velta Toma Pēd
smaga cīniņa dzejniece ir beidzot
pievarējusi savu lielo poēmu „Sēļu
zemes sestdiena", un speciālisti ir"
vienis pratis, ka labāka jaunajā
darbā ir nodaļa „Sievas pirtī", pa­jas
„Sēļu zemes" beigās. „Tas tā­dēļ,
ka mans miteklis nometnē ilgu
laiku ir bijis v i r t u v ē , kur augu
" dienu griežas garaiņi un zili dūmi,"
tā smaidīdama paskaidroja dzejnie­ce.
Arī tē atliek tikai apbrīnā klu-
; sēt. Cik tā gan brīnišķīga gudrība,
— aplaimot mākslinieci ar vidi, kas
ik stundu, ik brīdi izstaro taisni to
specifisko raksturu, tp gleznaino tē­lainību,
kas nepieciešama, lai māk­slinieces
iedvesma atraisītos vespē-jami
krāsainās un pilnīgās dzejas
gleznas! Jāšaubās, vai Kanādā, uz
kurieni viņa devusies, tas viņai tā
būs. '•>•:•••
Gleznotāja Veronika Janelsiņa kā­dā
aptaujā tik tā garāmejot iztei­cās,
ka tā nekad nevarētu piedot
ideālam vīram mākslinieka ārieni
(samta žaketi, mākslinieka kakla
saiti vai galvas segu platām malām).
Rezult*;g ir tas, ka šodien tiek da-rīts
v . i i , lai Janelsiņas vīrs; ķuŗš,
kā zināms, ir AhšlaVs Ēglltis, mak­simāli
tuvotos gleznotājas iedomā­tajam
ideāltipam. Katrā ziņā Eglī-tim
izsniegtās tekstilijās un miesas
drānu gabali allaž ir izvēlēti ar tādu
aprēķinu, • lai augšminētais lugdaris,
tos uzvilcis, izskatītos pēc visa kā,
tikai ne pēc mākslinieka.
Jā, vērā dažkārt tiek ņemti niecī­gi
sīkumi un pat mākslinieku kap-rise.
Mana sieva, k u | ^ oficiālais
titulējiuns, kā zināms, ir gleznotāja
Anna Dārziņa, vairāk par visu ne­cieš
vakarā celties no gultas, lai
nogrieztu elektrību. Tas nekavējo­ties
tapa uzminēts, un vērā ņemts, uņ
sievai tūdaļ piešķīra četrus kvad­rātmetrus.
Anna Dārziņa tagad ir
svētlaimīga. Viņai vairs nav jāceļas,
jo viss ir deguna galā, ,Ar labu
nakti!" viņa ļoti apmierināti vakar
noteica; ar labo roku nolika uz
galda grāmatu, ar kreiso noglabāja
skapītī bundžu ar rozīnēm, ar labo
kāju aizšāva krāsns durvtiņas un
ar kreiso nodzēsa elektrību. „Ar la­bu
nakti!" :
Jāsaka, ka rūpības modrā roka al­laž
svētīgi iestājas arī par mūsu
morālās apziņas kapacitāti Lūk, Os­valdam
Lēmanim; piedāvāja angaže­mentu
Briselē. Diemžēl, viņš neva­rēja
sadabūt vajadzīgās braukšanas
atļaujas. Viņam piedāvāja angaže­mentu
Spānijā, kādā Burboņu prin­ceses
Efemerijas (jeb kā tamlīdzīgi)
vadītā kaukāziešu trupā. Diemžēl,
Lēmanis nevarēja sadabūt vīzu. Bi­rokrātija?
Šaursirdība? Nē, tikai pa­reizu
ieskatu diktēta .gādībā. Patiesi,
ja kāda pilsēta, ko mēs godīgi sau­cam
par B r i s e l ^ i , rakstās Bruxel-les,
tad laikam viņai ir savs pamats
maskēties un tādā gadījumā latvie­tim,
kas sevi ciena, tur nav nekā ko
meklēt. Un savukārt, ja B u r b o ņ u
princese ir spiesta mētāties pa
S p ā n i j u ar k a u k ā z i e š u tru­pu,
tad ar to nekāds labais gals ne­var
būt. Lēmanis, valdīdams savā
greznajā Damniielas barakā, var šo­dien
justies laimīgs. Viņš droši vien
ir jau sapratis, no kādiem posta na­giem
ticis pasargāts.
• Protams, ne jau katrreiz došanās
tālē nozīmē postu; ja piedāvājums
lietišķs, tad tā ir laime, — un paš­reiz
šī laime, pavisam vienreizēja,
fatāla laime ir uzsmaidījusi Lilijai
Stengelei, „Man piedāvā darbu Ka­nādā,"
viņa kādu dienu mazliet ap­jukusi
atzinās. „KanaGā, • se s ku
audzētavā. Kas varot izturēt smaku,
tie labi pelnot. Es domāju, ka es va­rētu
braukt. Pret to smaku, kas ta-gacļ
dominē pasaules polītikS, sesks
taču ir tīrais Sanells."
Lieliski! Bravo! Lūk, tas ir ass un
pareizs situācijas novērtējums! Jo
nav šaubu, ka taisni šai gadījumā
darba priekšlikums nozīmē humā­nismu
viņa augstākajā, jēgā. Patiesi,
saņemt piedāvājumu, kas garantē la­bāku
situāciju kā to, kādā šodien ir
vairums pasaules politiķu, tā ir
skaistākā liecība lielajai uzmanībai
pret mums.
Es domāju,, ka pietiks, jo nav labi,
ja kaut ko slavē par daudz. Man tik
vēl jāizlūdzas pretimnākšana pašam
sev no Mārtiņā Ziverta par tapināto
feļetona titulu. .Protams, juridiski
man tas nebūt nav jādara, jo, kā jau
zināms, otra teikti vārdi, ielikti pē­diņās,
vairs nav p l a g i ā t s , bet
c i t ā t s . Taču, sava feļetona spār­nots,
arī es esmu kļuvis humāns un
tas man aizliedz apgalvot, ka karā­tavu
komēdijas savā dziļākā būtībā
ir tikpat vecas un mūžīgas kā zeme.
V o l f g a n g s D a r z i ņš
K ā r l i s Kurbads
Zilu debešu diena, apšu līgana salka.
Apkārt ap mani vējš zeltainus
dālderus met.
Vai šis ir brīdis,' ko tvīku, vai šī ir
stunda, ko alku.
Bijīgs kad izeju esi rudens rāmumam
pret?
Dadri kļuvuši gaisi. Plašums pār
laukiem lēnām
rēns. Mierīgs ir
' kļuvis šis laiks,
gludi un vēsi tikko ietrīsas
^ - l : ' y : ēnās.
Nesteidzas trauksmē neviens,-
nopietns kļuvis ir vaigs.
Nemierā steidzīgums viss ir aizmirsts
• - un bijis.
Karsta kur'pļauja reiz bij, rasotus
tīmekļus redz.
Vasaras priekam pn sāpēm sidrabs
pāri nu lijis,
Visu, kas bija un ir, 'sidraba tīmekļi
iia
d
imod KRŪMIŅA 25 D A I^
Jubileja šogai pienākusi arī rfugo
Krūmiņam, kuru plašāka sabiedrība
pazīst pēc viņa komēdijām, kas ar
1937. gadu pārstaigāja Latvijas lau­ku
skatuves, tirmā komēdija sau­cās
Jaunais agronoms un tai sekoja
Vecpuisis, Priekšzīmīga saimniecība.
Sāncenši. Darbi,-vispirms, parādījās
Ceļojošā, Zemnieku drāmas un Pār­daugavas
teātļ-u iestudējumā. Ceļo­jošais
teātris savā laikā Vecpuišus
izrādīja 23 reizes un^ 1931. g, pēc ie­nākumiem,
kas saņemti par izrādī­tām
lugām, uh pēc lugu izrāžu skai­ta
Hugo Krūmiņš i^ŗlēmis otro vietu
aiz Blaumaņa.
Panākumi spārno jauno drāmatiķi.
Viņš raksta lugu pēc lugas, no v i ­siem
citiem darbiem atbrīvojies un
dzīvodams Vitrupes Vecmelbāržos,
apmierinādaihs. daudzos pieprasīju­mus.
Top arī tautas lugas, drāmas,
dziesmu spēles: Silzemnieki, Melan-choliskais
valsis, Druvu dziesma uc.
Silzemniekus savā repertuārā uzņem
Nac. teātris,: bet Zemnieku' drāma
aizsteidzas tam priekšā, ICritika
Krūmiņa komēdijas dažreiz bargi
nopeļ, bet staļtŖ! 20 lugām, kas šarak-stītas
10_ , ir arī vērtīg^i „g rau-di
— Sāncenši, ' Vecpuiši, Silzem­nieki.
A l f r ē d s D z i ļ u ms
NO STĀSTU KRĀJUMA „M1SAS PLOSINIEKI'-
(Beigas)
,J^ikam nē —garais vīrs domī­gi
velk, raudzīdamies uz Vecumnie­ku
pusi. «Augšgalā savelkas gaisi,
varbūt citu rītu varēs. : laisties
vaļā —"
,',Tad nāc līdzi uz Misas k i i !"
Juktims novērš acis no debesīm
un ilgi pētī draugā seju.
„Es gribu piedzerties!" puisis gan­drīz
kliedz.
„Vai tad —?" Jukums smīnēdams
meklē vārdus, bet Nikolajs steidzas
viņam aizbāzt muti. :
„Es tā velna sēkļa dēļ esmu nolādē­jies
līdz nabadzībai, mana mute ir sau­sa,
man slāpst! Man jāpiedzeras līdz
nesamaņai, ja nē, es lamāšos ar pašu
Dievu, es ižkaušos ar vīriem, arī tu
dabūsi savu kārtu, par to es gal-
.Uz veselībām!"
Komēdiju Vecpuiši, "starp citu, pēc
atmiņas restaurējis kāds karavīrs
Cedelhemā un tur tā izrādīta četras
reizes. Autors ir labs skatuves pazi­nējs
un viņa darbiem netri^kst rai­tas,
kūsājošas darbības, atjautīgas
intrigas un 'skatuviska dzīvīguma
Trimdā s ar ākstīta • 'drāma Brīvie ļau­dis
un daži, viencēlieni nometņu an­sambļiem.
No jaunajļem un restau­rētajiem
dzejoļiem sakārtota arī grā­mata
Zemes vējos, kas gaida izde­vēju.
, Kā dzejnieks Hugo Ki'ūmjņš
seko klasiskajām dzejas tradicijām
kā saturā, tā formā, „ un viņa vār­smās
raksturīgs. mierīgs plūdums un
atturība dzejas līdzekļu izvēlē. Šajā
ziņā viņš vairāk rada Tomnieku kla­siķiem
un Jiļrim AUunānam nekā
modernajiem, laikiiietīga j iem liri-
4*
Latvijas Nacionālās operas baleta
soliste Aina Jansone, kas apmēram
gadu strādāja kādā Londonas slim­nīcā,
tagad nokļuvuši Spānijā, kur
viņai iespēja tālāk kalpot savai
mākslai. Pēc debijas Spānijā māks­liniecē
izpelnījušies spāņu preses vis­labākās
atsauksmes. Par,sevišķu no­tikumu
atzīmēts Sibeliusa ' Valsē
triste izpildījums.
Madrides un Barselonas' teātros
sekriiīgi dejo arī rīdzinieki V. Leo-naitiš
un V. Krauze-Ozpllapa, kas
tur ieradušies jau pirms' vairākiem
gadiem. '
ārzemes
A S V: 1 dolārs par eks. mēn. Pārstāvis:
H. T ā u r i ņ 5, 156 East 28th Str«et Brooklvn
28. N. Y.
ANGLIJA: 2/6 Sh mēn. par eks. abonējot
kollektīvi vairāk par 3 eks. 3/~ Sh raēa. par
eks., abonējot individuāli lldz 3 eks. iesk.
Atsev. eks. cena 4 d. Pārstāvis: A. V e i n *
bergs, West«Wratting R. A. F. Airiield
WrattiM Common, Sulfolk Nr Cambridge.
AUSTRĀLIJA: 3/.-^ sh par eks. mēnesi.
Pārstāvis A. Strazdiņš, Acton Guesthouse,
Canberra N.$.W. Australia.
BEĻĢIJA: 25 fr. par eks. mēn. Pārstāvis:
K. E r k «Q s, 127, rne du Fleurus, Chatelet,
Bel^aue.
DĀNIJA: 3. D kr. par eks. mēn Pārstāvis:
y. Bendrup s , Flygtningelejr Prags
Boulevard, Kobehavn S., Danmark.
FRANCIJA: 80 fr. par 6ks. toēnesl. Pār-stāvls
m-me E. Baumanis, 56 Rue Mchal
Foch, Lorient-France.
KANĀDA: 1 dolārs par eks mēnesi.
Pārstāvis: J. B a t raks, 287 Palmerston
Ave Toronto, Ont. Ganada.
ZVIEDRIJA: 2 Kr. par eks. mēn. Pārstā­vis:
N, Segienleks, Klabbacken 39/11,
5tockholm;
SLTJDINAJtl^^
., par vārdu
ASV un Kanādā - 5 centi, bet ne mazāk kā
1 dolāru par slud. Anglijā un Austrālijā -
2d., bet ne mazāk kā 3/sh par slud. Beļ^jā
— 1 fr., bet ne mazāk kā 25 fr. par
shid. Francijā - 10 Ir. par vārdu, bet ne
mazāk kā 250 tr. par sludinājumu. Zviedrijā
— 10 ēras, bet ne mazāk, kā 2 kr. par slud.
Dānijā - 15 ēras, bet ne mazāk kā 3 kr. par
slud. - •;. •
Lai neceltos traucējumi laikraksta kārtīgā
piegādē, lūdzam maksātājus āriemēs atjaunot
abonementus savlaicīgi — ne vēlāk kā ļidz
20. datumam par nākošo mēnesi.
drāmas un dzejas jubilārs
bijis medicīnas students, ierēdnis,
aktieris un režisors, zīmētājs, redak­tors,
šadīists, auto vadītājs un bei­dzot,
okupācijas gados, tautskolotājs.
Tas Viņš ir arī trimdā Flensburgas
Antverpes nometnes tautskolā.
Ē r i l t s R a i s t e rs
Jukums brīdi vilcinās, tad lietišķi
saka: ,,Tad gan jāiet—" \
Viņi klusēdami aizslīd gar upmalu,
Nikolajs steigdamies pa priekšu, Ju­kums,
sperdams garus soļus, min
ūdens zābaku zoles puiša pēdās. '
Visos' upes līkumos guļ plosti, pus-vasaras
vīri jau gozēja/ saulē un
nezina ko iesākt. Arī pie Briežu til­ta
spiežas baļķu sastrēgums, • upe
piedzīta līdz dibenam ar apglumēju­šiem
priežu im egļu stumbriem. Brī­vais
ūdens ceļš aizsprostots, cik tālu
vien acis spēj saskatīt.
Nikolajs steidzīgi nopērk
šņabja. Viņš dzer bez sāta un lād
untumainos Misas sēkļus. ; Bet drīz
vien šīs valodas viņam apnīkst,
skurbulī puiša • domas top īstas. Pie
otrās pudeles viņš vaļsirdīgi saka:
„Jukum, kā būtu, ja mēs aizietu uz
Zīļu salu?
Arī Jukuma mēle kļuvusi veiklā­ka,
prāts vieglāks, spriedums asāks. ;
„Tu esi liels maita, Nik!"^
„Ko? — Ak tā tu domā?. He, he!
Jā, es viņai gan • pielipu mazliet āt­rāk
kā citām, jau pirmajā naktī, kad
es uzsēdos uz sēkļa. Es to nevaru
aizmirst, Jukum, kaut gads jau ap­kārt!
•-- Es viņai nedarīšu nekā ļau­nai
man tikai rūp viņu redzēt, kāds
velns mani dīda, Jukum, un tur ne­kā
nevar darīt!"
Viņi soļo atpakaļ gar upmalu. Pļa­vu
ielejās spoguļojas pret- zilajām
debesīm spīdīgais, grīsli^, meži svel­maini
klusē kā pirms pērkona lietus.
Arī Jukums nerunā ne vārda.
: „Vai tu nāksi līdzi?" pēkšņā Iedo­mā.
•Nikolajam : deg smadzenes. •
„K6 es tur darīšu, Nik?" . .
„Ak tā! Redzu, tu esi ērcīgs aŗ
visu lēno domāšanu. Bet ko es citu
varēju darīt? Ēs viņu gaidīju, vai
neiznāks gatves galā un nemās man
ar roku kā pagājušo gadu — nekā!
Es gan lādēju sēkli, bet domāju par
Elīnu. Pie velna, vai viņa tiešām
mani būtu aizmirsusi? Tas mani
apvaino līdz pirkstu^galieni, tie maz­liet
ni^ez .. .•:
Jukums smīnēdams klausās drau­ga
Vaļsirdībā. Arī viņam, niez, tikai
mēle . •••
: ,,Liec to skuķi'mierā!" viņš stingri
saka. „Nemoci vairs!" - ^
„Tu -esi tiepša, Jul:um!" Nikolajs
iekarst arvien vairāk. ,,Es tak ne^
varu aizbraukt : viņu neredzējis.
Varbūt viņas tur nemaz vairs nav,
varbūt viņa ir aizbēgusi vai pat'no­mirusi.
Pie velna, varbūt viņa ir
NEPAREIZI MĒRĶĒTS
Francis Ļisis diriģēja Veimarā orķestra
mēģinājumā vienu no savām jaunajām kom-pozicijām.
Orķestris spēlēja neparasti vāji.
Meistars noskaities nolika takts zizli un
nikni teica: „T.ā vienkārši ir cūku mūzika,
mani kungi!"
Piecēlās pirmais trompetists, - bravurīgs
zaksis, un mierīgi atbildēja: „Mēs jau ari šo
mūziku neasam komponējuši/'
Mīt
; Latviešu preses b-bas amerilcāņu
joslas kopas ļjiearu kopsapulce no­tiks
Eslingena, latviešu teātra zālē
svētdien, 5. decembri, pl. 10. Pl. 16
turpat notiks' rakstnieku pēcpusdie­na,
kurā referēs red.' J. Kadilis, bet
darbus lasis, rīcības komisijas aici­nātie
amerikāņu joslā dzīvojošie
rakstnieki. Pl. 20 turpat preses bied­rības
biedru slēgts val^ars.
: Eslingena^ latviešu teātris atgrie­zies
no divuvnedēļu ilgas turnejas pa
amerikāņu jbslās 'nometnēm, ķuŗā ar
Anšlava Egliša, „Galma gleznotaj u"
viesojās Berchtesgādenā, Mīldorfā,"
Rēgensburga, Veidenē, Graf envērā
pie darbavīriem, Hersbrukā, Fišba-diā,
Valkā, Ansbachā,Augsburgā un
Kleinkecā. Spēlējot dien dienā, te­ātris
sniedza pavisam 14 ļoti labi ap­meklētas
izrādes. Izrāžu skaits trim­dā
jau sasniedzi? 391. Viesizrādes bi­ja
jāpārtrauc, neapmeklējot Minche-ni
un Ingblštati, jo Irma Graudiņa
saņēmusi ziņu steidzami atgriezties
Eslingena izceļošanas lietu kārtoša­nai
uz Kanādu. Pēc īsas atpūtas te­ātra
ļaudis decembra sākumā dosies
viesizrāžu braucienā ujs Vircburgas
un- apkārtnes nometnēm.
Tēvijas kalendārs Ed. Alaina sa­kārtojumā
. uņ Laikmeta izdevumā
iznācis, uzsākdams 21. gada gājumu.
Ievadā sūtņa • K./ Zariņa veltījums.
Vāku un illustrācijas zīmējis J.
StembBrgs;
apprecējusies! Man tas taču jāzina,
man un nevienam citam! Ja es tur
kādu manīšu savā vietā, tad es v i ­ņam
iecirtīšu sānos ķeksi uri pagrū-dlšu
zem plosta, goda vārds, es. to
darīšu! — Vai tu nāksi?"
„Ja tā, tad būs jāiet Jukums
9tkal piekrīt, aizdomīgi noskatīdā-tīdamies
trakā puiša gaitā,
Viņi pārlec upi, pamezdami aiz se­vis
'Valējus baļķus. Viņi iet tieši uz
Zīļu salu. Svaigais pavasara gaiss
mazliet atsvaidzina plostnieku sa­karsušas
galvas, tomēr Nikolajs vē.
turas : lielīgajā^ omā un reizēm pa­tausta
bikšu kabatā iebāzto šņabj
pudeli.
legricžoties ; ciema; gatvē. Jukuma
prāts ātri noskaidrojas. Viņš jūtas
gluži neērti. Kam viņš te nāca, ko
viņš te^ maisās citu mīlestības lietās?
Vai viņam nevajadzēja soļpt uz otru
pusi, lai vēl šovakar satiktu savus
„Uz veselībām! Dgi neesi mūsu
pusē redzēts . .
„Jā, tā tas laiciņš paiet —" Niko*
lajs novelk. Viņš stāsta atkal par
untumaino upi, par plostiem un
sēkļiem un par miegainajiem vīriem,
kas arvien viņam aizsprosto ceļu.
„Un mums ar Jukumu jātērējas kro*
gos, vai tas nav smieklīgi, ko? Ka-lējien,
vai tavam vīram nevajaga
zeļļa, es protu smago āmuru dlāt!
Viņš ar mazo — tanks,' tanks! — es
ar lielo — blaiks! Pakavs salieksies
vienā metienā! — Jeb vai tu, ēveļu
dancinātāj, nevarētu šajās brīvajās
dienās mani palaist pie sava galda?
Nedomā, ka es maku tikai plostus
stūrēt,, es arvien savam cirvim pats
esmu ielicis kātu, kaut man rokā bi­jis
tikai kabatas nazis!"
Nikolajs pļāpā un čālo ar visiem,
tikai Elīnu viņš nepiemin.. Viņš pat
neieskatās viņas sejā, viņam pietiek
ar to, ka viņa atrodas laužu pulkā un
dzird, ko viņš spēj. Viņš kļūst ar«
vien lielīgāks un plātās ar rokām, jo
pudele driz atkal būs tukša.
iBet Jukums arvien vairāk jūt un
redz Elīnas sirdi, šķiet, tā guļ viņa
cietajā plaukstā. Viņas mīlestība at­kal
strauji kāpj no tumsas saules
gaismā, kaut Nikolajs stāsta itikai
par sēkļiem un aizsprostiem, par to,
cik viņš šodien zaudējis naudas un
ka viņš gluži izputēs, ja līdz svēt­dienai
netiks Plakanciemā.
„Vai tur būs balle?" vīri un sievas
smej.
„BaUe —? Varbūt. Kur es kāpju
trastā, tur vienmēr notiek balles.. .**
Garais Jukums it kā atvēzējas si­tienam.
Viņš tiešām gribētu gāzt šim
neapdomīgajam pļāpām, kaut viņi
bijuši labi darba biedri jau vairākus
gadus. Bet viņš valdās, viņš tikai
strupi saka: „Tad iesim taisīt ceļu:
vaļā, ja tev tāda steiga!"
Sajā brīdī arī Elīna izslīd no ļau­žu
pulka, viņa ieskrien istabā, zemu
noliekusi galvu.
Nikolajs attopas. Viņš aizsviež
tukšo pudeli pa roku galam un pa­ceļ
cepuri. „Arlabvakar!"
Nikola 1 s ātri atvadās no Zīļu salas
audīm. Viņš bijis diezgan jautrs; un
daudz runājis, viņš spējis sevi para­dīt
"un licis par sevi ilgi domāt. • Lai
šis būdinieka skuķis zina, ka viņš
nav tikai vienkāršs plostnieks» bet
cilvēks ar plašu pasaules vērienu.
„Kalējien —!" viņš vēl atgriežas
gatves galā. „Vai es tev neesmu pa­rādā
par pienu? — Nē —? Tad lābi.
Es negribu nevienam palikt parāda,
es esmu zolīds līdz galam, vienalga,
vai es dzeru no krūzes, vai no meitu
lūpām . . ."
Jukums norauj iereibušo puisi no
iekalnes un steigšus velk taisni pāri
pļavai uz upes pusL Nikolajs lokās
pie viņa stingrās rokas kā nevarīga
slieka pie āķa.
„Kādēļ tu to darīji?" viņš stingrā
balsi prasa, gluži tāpat kā saviem
puikām pēc lieliem nedarbiem.
Nikolajs sāniski pagriežas pret ga­ro
vīru, pārsteigts ieurbjas ar savām
sastingušajām dzērāja acīm viņfii cie­tajā
sejā. Šķiet, viņš nekā nesaprot
. „Man taču jābūt pieklājīgam,
velns parāvis!"
j,Val tu ceri, ka viņa šonakt aiz
laimes negulēs un skries tev pakaļ?''
Un Elīna! Tikko viņš meitu ie­rauga,:
viņš skaidri redz, kas guļ vi­ņas
tumšajās acīs. _tā i r tā pati pa­gājušās
vasaras mīlestība, kas,, visu
gadu slēpušies kā zem velēnām, ta­gad,
ieraugot Nikolaju, pēkšņi sāk
atkal liesmot. ;: " ;V '; .
^ Jukums gribētu bēgt, : viņš jūtas
vainīgs. V/-;/•:•
• Bet kur nu! Gatves vidū stāv arī
galdnieks, kalējiene, tur Zīļu salas
sievas un vīri slinkodami gudro,
kāds rītā būs laiks, vai varētu • jau
runkuļus un tabaku stādīt, vai sal­nas
nenokodīs lapas. Un ieraudzīju­ši
plostniekus, viņi tos ielenc no v i ­sām
.pusēm, lai dzirdētu, kas pasau­lē
jauns.
: Tad arī Nikolajs tūlīt izvelk no
bikšu kabatas pudeli un, sargāda­mies.
Elīnas acu, sniedz to pirmajam,
kas gadās blakus. •
Ja skries, tad ņemšu, ja nē, pār­metīšu
krustu! — Hē, Ji^um, upē
tak ūdens cēlies!" puisis izraujas no
garā vīra rokas un sajūsmā pieskrien
pie krasta. „Rit- ar gaismiņu —
atdā! — parīt Plakanciemā —!"
Patiesi, ūdens bija ' stipri cēlies.
Sēklis krāca un mutuļoja kā pamo­dies
milzis. Plosti griezās straimie,
nostiepdami izturīgās atsaites kā spē­cīgi,
dīkā nostāvējušies zirgi.
„Hei, vīri, neguliet!" Nikolajs vēl
kliedz. „Pat man jātiek garām, velns '
parāvis!"
Tomēr Jukums nepriecājas. Viņam
jādomā par tām divām kautrīgajām
acīm, kurās reizē uzliesmoja saule
un satumsa debesis . . . Asaras pār
viņas vaigiem neritēja, tās palika aiz
tumšajiem plakstiem, vēl smagāk no-spiezdamas
sirdi.
Jukums zināja, ka Elīna šonakt
neaizvērs acu.
Un citu rītu agija stundā, kad ga­rais,
lēnais vīrs kāpj lejup no krasta,
viņš n e l ^ n i saka: „Nik, es šorit
manīju rfīnu pie sēkļa! Kā tu do­mā,
ko viņa te meklē? . .
,,Vai es zinu?" Tīļu Nikolajs, izgu­lējis
paģiras, vienaldzīgā, aizsmaku­šā
balsī iesaucas. „Varbūt atnesa
kaķēnus slīcināt . . ."
Jukums nikni iecirta krasta smil­tīs
ķeksi.
Strauiais^ ūdens viegli aiznesa lā­viņas
pāri sēkļiem, arvien tālāk ska-neja
vīru klaigas. Tikai Elīna sa­stingusi
palika krastā, kaunīgi slēp-dāmās
jaunajās niedrēs Tās glaiida
savas smailās, vēsās lapas pie viņas
kārstās pieres, čukstēdamas par-auK-stu,
lietainu vasaru. Viņa jutās ša-iā
brīdī kā-noliekta un saplēsta sek-
"aglīvene, kurai pāri alzbrāzušas
smagās plostu virtenes.
ari paklausīgāki:
•
'&u Vici ai".-Ar
Sāk "^'^^
'iSmI Kremļa poi-
-.•.^jSa^vrrknei
aoJ'J'.Vvas gan MV ne tik at
* f i . ' iali h arī tik dros-
I.'"^if„Trulai? raēiinājumsļ
„0!'
I )0$
m
• i
hMas komunistu vaļai-
" ļ ' kJwT m ledus" K \Stvm Komunistu
Visas tās i r atva^
'Sm curtain" ir4orroae|^
'Tka nP^Stš tīrīžana un pil,
S a Somijas Ivonr.mistu
t l a j vasarā līdzšinēja
8si kritizēja un at-
BW4itPiska''. Taga4
gt jau galīgi pie m^las pal^'^l"
; iJyteta« ieņēmusi mm sarr
T'K redzamākie locekļi esot
. \ihm. InHeri I^htineņs m
:;CWnž, te visi joprpjām w
'^iļiiii Savienība^ pilsoņi un, ka
minētās aģentūras līdzstrad-;
inii, Jlsajā trimdas laikā sķiet
''"ļiļi sizffllrauii savas saites ar so-
•jļaiiti)".'
s a
m
m
%?{iifnM'Rikrsl?sto3 jau vienu otm
*|)flrāfi]iiš|s,g&viļu pilna? ziņas,
Udzimelu citās
Ijļ a r t no komunisma. Bet šīs
]ķ \M^hs no aplama uzsķģ--
iacmūnlsms m boļševisms ir,,
-.jiļfl identiski jēdzieni. Ne jau velti
ii ideologi lieto divējādu? no-ļiļps
- fio šeTļki un 1 komunisti,
ļ^ņieviki,. trocļcisti, slnovjevieši
|Ai'citi^ kuŗois Staļina ar nesau-m
roku iznīa^ējis vai apkaro, ir
""^"hnbād, karstasinīgi uņ — par
lietam — rie.^umu kultūrai un
Uztverei bīsta'nii idpjas cīļiī-
- Bet pretstatā bo^lževikiem, viņi
imb ?rib locītīei? pēc Kremļa
* i Šķietami i,auno „tļtoistot''
'feienu laikam būtībā visparēi-'
ttrotu vārds — nc^cionālkp-.
vai, kā nesen kārfā rakstā
Jes angļu ārpolītiķis l o r * Van-l^
t: „koinunacisti". Visi tie fcomūr
% kas tagad sagādā galvas ^m^es
.^m,īi2 m matu negribētu no-
^5|:!ie3noMarksa mācībām, bet \ ^ i -
-^'«DD]a$ tikai atskārtusi, ka bol-
Skrn5ciba rūp/mazāk nekā ļ
„„ ^f?a-Brļesniīgā, Pētera li ; t .^''"^^^^^ imDe-
Viņi atskārtusi to pārāki
fa^sturig^ kārtā liekas, k a '
IvT!' attopas pārāk ^-%kJr^ Ji^^ nekasi^
''4i 'Si^'Vva!i m'^u'š^u^ na§n vpc ravr.ā^d. ījiesI n;
M
rimpDj;
'Mm-
-.^Sann? r . ^ ^ - ' " ^ saulītes I"
2 valstīm? K
^ms, nezmam, kādi hiia 2
i i V s r
*iraāri • ^^^"s mē- ra
^^ ^rmacigais imperiā- kr^
sevib ļ J ^ . ^^Ities pār kxi
W m S'^'^^''"' VienotJ IM
.:jU#Atai|ni'ļ,nil ^^^^^^a lero- \«
•'••ilij.,.. Hasxvel x\av bo
«fviii« a ļ f kas tos sa-mm
'•-"^••^PatneTifn ^"^2 šim
10 auVa * . ~~ nav i z - 1,
'•.;,ļ7fm fleL,-to pierāda'
•31
m
kul
ŗā
m(
VĪJ
tral
ugi
at^
m ^^r^"^ taua f^'^,
kal>! liek
viei