Bavarijas Latviesu vestnesis, September 21, 1948

              1
ka
be
pa
tip
ro;
lie
pr
Ml
W
žā
ko
ni;
dā
šli;
ril
nā
Od .
pijiij-;
vi'
J^
m
m
bi
nl
te
CV
m
tē
nf '
bi
kt
'•'.fHiri".
b{
p:
16
IT ' ,
ei
b
K
c: '
k
II
_ 1
a
n
P
t
t
s
i m
i
i
i
fiil iii
Mm *1
l i i i
«
•LATVUA, 1948. g. 21. septeīnbH
Z A C H S E N H A l Z E N A
E
BU. SABIEDRISKO LIETU MINISTRA BĒRZIŅA ATMIŅAS
Ministni Bērziņu, pēc tam kad viņu Berlīnē apcietina GPU, apvai­nojot
Spiegošanā angļu labā, pēc vairāku mēnešu pavadīšanas Berlīnes
<detumā, pārved uz koncentrācijas nometni Zacfasenbauzenā.
xxm
Stetinas dzelzceļa stacijā mūs, 83
cilvēkus, ievietoja speciālā arestantu
vagonā^ ko piekabināja parastajam
pasažieru vilcienam.
Nu varēju tuvāk apskatīt Lieļvā-djas
^ienaidnieku" transpprtu. Tas
bija tiešām raibs: divi žīdi, trīs či-g^
ini, viens beļģis, viens,holandietis,
vairākumā poļi un vācieši. Ari ga­du
un agrākās nodarbošanās ziņā
sastāvs bija ļoti dažāds. Apgāda va­dītājs
no Antverpenes, tirgotājs, poļu
muižnieks no Radomas, redaktors,
ārsts un advokāts. Vientuļi turējās
k?ids gara auguma, gadus 35'vecs vā­cietis.
Sāku ar to runāt. Pastāstī­ju,
ka esmu latvietis no Rīgas. Vā­cietis
izrādījās cinkografs no Ber­līnes.
Jau astoņus gadus pavadījis
ciiHumā kā.. komunistu : , partijas
biedrs. Par Latviju zināja tik daudz,
ka Daugavpils stacijas bufetē varot
lieliski paēst. 1932. g. viņš ar .da­žiem
biedriem slepenā braucienā uz
Maskavu īsā vilciena stāvēšanas
par to pārliecinājies.
Pazīšanās ar šo bēdu brāli man
nStca par labu. Il?os cietuma gados
viņam bija izstrādājusies piesardzī­bas
māka, cik nu to tādos apstākļos
vispār var piemērot. Viņš, mani brī­dināja
sargāties nostāties ' pirmajā
vai pēdējā" rindā. Kā vienā, tā otrā
vietā stāvētāji esot ^ parocīgāki
aizsniedzami sitieniem un kāju
spērieniem.
'Rīta saules pielietā Oranienburgas
piestātnē mūs 'no vilciena izsēdināja
un nodeva SS 'Vīru rokās. Tūlīt va­jadzēja
nostāties kolonnā pa pie­ciem.
Turpat uz perpna: sāka ari
A i d a N i e d ra
Es mīlu tevi ta kā vēl nevienu,
Par tevi dvēselē man dziesmas
•I dzimst
Un manu aizgājušo, seno dienu
Straujš, meklētājas nemiers klusi
I rimst.
Es mīlu tevi tā kā vēl nevienu,
Vai laime, nelaime, bet līksme skan.
Un nemiers manu pagājušo dienu
Bij spēks,! lai tagad piederi tu m.an.
sist Un spārdīt: kājām. Un tfešam —
ciest dabūja vairāk malējās rindās
esošie. Kādu vecu žīdu, sirmgalvi,
nosita pat zemē, spārdīja kājām, la-
, Uzmanīgi vēroju vācu publikas Iz­turēšanos.
Daudzi vilciena pasažie­ri
bija izkf'puši no vagoniem. Citi
sabāzuši galvas logos. Tur bija sie-,
vietes, meitenes, jaunieši,. sirmgalv-jl,
Formās un civilā. Saprotami, ka
.mfviens, ja pats negribēja doties tie­šās
briesmām, nevarēja mums pa­līdzēt.
Bet velti meklēju šo simtu
cilvēku seiās arī līdzcietības iz­pausmi.
Kad zemē notriekto žīdu
siragalvi SS "vīrs spārdīja, kājām,
no pasažieru vidus atskanēja pat
uzmudinājumi un smiekli. Kopš šī
pārdzīvojuma 5. jūlija rītā, ne ru-
:na;s, ne raksti, nedz cita veida ap­liecinājumi
mani' nav varējuši pār^
liecināt, ka koncentrācijas nometņu
zvērībās bijušas tikai nacionālistu
izdzimumu darbs," par ko vācu tau­tai
nav pat nekādas morāliskas at-biildības.
'••^•':'r
Piestātnes priekšā gaidīja ar bre­zentu
segts smagais auto. 'Visiem
J§
Tas tomēr bija tikai sākums, ie­vads
nepārtrauktā pazemojumu : un
šausmu sērijā.
Kad eksekiācija bija cauri, mūs no­veda
uz citu baraku. Tur atņēma
visas nvantas, arī veļu, nogrieza ma­tus
: m aizsūtīja zem dušas. Tad iz-sniedia
strīpaiifo arestanta . tērpu,
koka tupeles un nosūtīja uz izolāci­jas
nodaļu. Izolācijas nodaļā bija
vairākas, dzeloņstiepulem; iežogotas
barakas, kurās uzturēias soda rota,
poļu mazgadīgie apcietinātie, žīdi un
visi jaunpienācēii. Kdz tos sadalīja
pēc Gestapo norā dīj urna Kad no­kļuvām
tur, diena jau bija krietni
pāri pusdienai. Bloka vecākais ko­pā
ar istabas vecāko ierādīja lāvi­ņas
un izsniedza gultas veļu — bal­tu
apakšpalagu, rūtainu galvas mai­siņa
drānu un tādu pat palagu. Ve­cākie
ieslodzītie • mācīja mākslu, kā
pareizi jāapsedz guļas vieta. Tas ne­maz
nebija tik vienkārši Ielocītai
segas malai vaiadzeja būt tik tais­nai
un asi noliektai/ l a i no vienas
uz otru gultu novilkta aukla. sakris­tu
ar segas^malu. • • To varējapa­nākt
tikai ar divu īpašu 10 cm pla­tu
un 80 cm garu dēlīšu palīdzību.
Par labu gultas uzkopšanu izs-niedza
pat sevišķu „godalgu" — vienu kau­su
viras,
Bloka vecākais, inteliģenta izska­ta
vācietis Roteigels • nebija parasts
ierindnieks". Pēc komunistu varas
nodibināšanās Krievijā, vairākus ga­dus
darboiies par Vācijas ģenerāl­konsulu
Pējterpill. Vēlāk bijis reichs-ta^
a deputāts ; komunistu frakcijā.
Vecs nometnes iemītnieks, apcieti­nāts
tūlīt oēc Hitlera nākšanas pie
varas.' Atvēris muti, kurā nebija
vairs neviena zoba, viņš stāstīja, ka
tos izsituši nacionālsociālistiskie
bendes. Mūs gaidot tāds pat likte­nis.
ī/"dzTqas briesmu lietas stāstīja
• arv daži citi vecākie iemītnieki.
Pēc pārdzīvotā un dzirdētā, visu
nakti novārgu negulējis. Bija tāda
sajūta, ka esmu nokļuvis vietā, no
kuras ceļa pie dzīvajiem atpakaļ
vairs nav.
• Gtrā dienā biju atkal kungs par
saviem nerviem. Apziņa, ķa -nav ci­tas
izejas izturēt kā pacietība un
garīga līd-^svara saglabāšana, atdeva
pašsavaldīšanos. '
• Alf r e d s B ē r z i ņš
Turninājumā lasiet
20.000 CILVĒKU VIETĀ NUMURI
1000 Skatītāju Gibral­tāra
vēro baltiežu
P ē t e r i s Ē r m a n is
Calojums no cikla Vircburgas imp^resiias
Atkal ;nēgināju turēties
vidū, bet, kad iekāpu, mašīnā jau
atradās cilvēks pie cilvēka. : Likās,
augstākais vēl 10 personas varēs ie­spiesties.
Bet tad mašīnā ielēca
viens. SS vīrs. Sitieni, lamas,' kāju
sp'^rieni. Mūs saspieda tik cieši, kā
spaļus visus 83. cilvēkus vienā trans­porta
vāģī. '
'Uz plašajiem. Zachsenhauzenas
koncentrācijas nometnes dzelzs vār­tiem,
pa kuriem iegāja simti tūk­stoši,
bet dzīvi iznāca tikai tūkstoši,
bija uzraksts — „Darbs dara brīvu".
•No vārtiem uz abām pusēm stiepās
augsts mūra un plats stiepuļu žogs.
Aļ>mēram ik uz pāris simts metriem
pacēlās sargu tronis ar ložmetējiem
un, starmešiem.
Galvenās pārvaldes priekšā pacie­tīgi
gaidījām vairāk kā divas stun-
Atkal tā pati aina: SS vīri
gar rindu, laiku pa lai-iezveļot
kādam ar dūri sejā vai
iesperot ar kāju. Kālab? Mēs stā-vēifam,
cenzdamies pat nepakustē­ties,
lai neizpelnītos sargu bardzību.
Urii tomēr sitieni. Izrādījās, ka pie
uzņemšanas sist sit visus pēc kārtas,
bet ir arī tādi, kam līdzi īpašas at-zīrāes
no Gestapo. Tiem bez kārtē­jās
vēl rezervēta „specLāla" sitienu
U
VĒSTULE LATVIJAI NO
GIBRALTĀRA
: Ceļā uz Austrāliju baltiešu basketbolisti
demonstrēja savas spējas Gibraltārā. Lietu­viešu-
un; igauņvļ sastādītā vienība pieveica
latviešu . spēlētājus ,24—10 (8—4). Mūsu vie­nībā
bija Raiskums, : Svencis, Cīrulis, Jan-sons,
. Zaļums un Stāks, ' Uzvarētāju spēli
pilnīgi vadīja igauņu izlases basketbolists
Valdītie. Sacīkste notika tirgus laukumā,
paša pilsētas centrā. Pirms 80 gadiem tur
atradušās karātavas un izpildīts' pēdējais
publiskais nāves sods. Laukumu sedza: as­falts
' un groziem bija maz līdzības ar tiem,
kas pieredzēti starptautiskajos basketbola no­teikumos.
Spēlēja' a r i , emigrantu futbolisti,; un
zaudēja kādai britu kaŗaflotes vienībai 2—3
(0—1). Abus vārtus viesu labā ieguva bij.
Vircburgas basketbolists Raiskums. Baltiešu
galda tenisisti, to vidū latviešu Auziņš,
Stakle un Serkāvs uzvarēja Gibraltāras
Y M C A s vienību 4—3, bet ar vietējo spāņu
klubu spēlēja 4—4 i neizšķirti. Pirmajā sacen
sibā ar Gibraltāras pilsētas vienību baltieši
Zaudēja 6—7, bet atkārtojuma spēlē uzvarēja
7—5. DP šachisti pārspēja gibraltāriešus
9—1. Uzvarētāju sastāvā bija arī latvietis
Francis (Tlbingena). llaikrakstā „Gibraltar
Chronicle" lai ja plašāks raksts par Baltijas
basketbolistu ļoļmu pirmskara Eiropā.
Gibraltārā, septembrī ; . Sp. K l .
„NEKAD NEESMU REDZEJIS TIK
LĪDZĪGUS CILVĒKUS"
Islandē nav tikai ledus un sniegs. Tur ie­spējamas
ari sporta nodarbības. Sporta ļau-.
dis jau zina, ka pēckara pirmais Eiropas
meistars lodes grūšanā bija islandietis Gu­nārs
Husebijs. ,,lslandes vieglatlētu lepnums
tojpēr ir dvīņu tJrāļi Klauseni^" saka Vāci­jas
valsts vienības kādreiz izcilais futbola
vārtsargs Fricis Buchlochs, kas tagad trenē
islandiešu sportistus. Viņš piebilst: ,,Ņekad
savā mūžā nee'sniu redzējis tik ārkārtīgi
līdzīgus cilvēkus, kādi ir šie abi; sprinteri-"
Viss viņiem, vienāds, un salas galvaspilsētā
Reikjavikā ne mazums smejas par dažādiem
starpgadījumiem, kas notikuši ar abiem brā­ļiem.
Pat māte tos Btšķiŗ tikai tā, ka vienam
uz zoda ir maza rēta. Kad valstu sacīkstē
pret Norvēģiju abiļ brāļi ieguva' pirmās 2 vie-.
tas 100 metros un,, pat pret. vēju skrienot,
sasniedza jaunu Islandes rekordu (10,6 sek.),
treneris BUchlochs steidzās uzvarētāju
apsveikt, bet tas smiedamies atbildēja: „But
that was mv brother .Haukur!. I was onlv
second I". Dažus brīžus vēlāk Buchlochs sa­vus
laimes vēlējumus veltīja Haukuram, bet
atkal: izrādījās i nepareizi. .Spo,rtists, teica:.
„ J ū s jau • m£ļni vienreiz apsveicāt, Buch-locha
kungs!' Es jū^ beidzot aizvedīšu pie
īstā uzvarētāja." Islandē mīt arī labi fut­bolisti.
Aptuveni par to spējām; var spriest
pēc rezultātiem pret . Somijas valstsvienību.
Islandieši pieveica somus trīs spēlēs: 2—0,
un vēl reiz 2—0, Agrāk sporta sarīko­jumiem
vislielākos grūtumus radīja satiksme.
A r kuģi vai auto no Reikjavikas līdz zvej­nieku
pilsētiņai Isarfjerdurai vajadzēja braukt
pusotras: dienas, bet tagad lidmašīnā ceļš
paveikts vienā ptundā. • ^ :
(1. turpinājums)
Sakarā ar gatvi un soliņu pavīd
atmiņā maza literāra saruna. Ej a,
staigāju, redzu: sēž solā divi man
sveši nometnes latvieši, kungs un
kundze. Kundze saista ar skaisto
augumu un seju, matu pīnēm. Tīri
instinktīvi klanos, sveicinu. Bet
tad pieceļas kundzes vīrs: viņš v^ē-lējies
man ko jautāt. Iepazīstamies
visi. Viņš saka: ..Man maza strīdē­šanās
ar sievu. Redziet, priekš d i ­viem
gadiem vienā laikrakstā sākās
un aprāvās tāds romāns Janka M u ­zikants.
Sieva saka: tas Anšlava Eg-llša,
es: Knuta Lesiņa. Jūs jau nu
zināsit, kurš tas autors."
•Nu es varu spīdēt ar savām milz'-
gajām literatūras zināšanām, svarīgi
sacīdams: ,-Knuts Lesiņš gan."
Kungs: „Es jau domāju, jo viiiš ir
mūziķis arī, ne tikai rakstnieks."
Es: „Saprotu, ka kundze^ varēja
KĀ DZĪVO URALU KŪPNIEGIBAS PILSĒTĀ
Ko lielā laidcuma Visus ieveda pla-šē
tukšā barakā. Uz gara galda no­sēdās
SS vīri. Izsauca pēc rindas
pie galda. Jautājums — kālab su^
tīts uz nometni? Un atkarībā no at­bildes
— sitienu sērija. Visļaunāk
Mājās tiem, kas vientiesībā pateica,
ka iemeslu viņi nezina. Tos sita līdz
neisamaņai.
Niknākais sitējs bija šarfīrers Bai-jerie.
Sitot viņa acis pieplūda asi­nīm
im gar biezo lūpu kaktiņiem te­cēja
slienas. Savas asinīm notašķī­tās
rokas ietērpis cimdos, viņš no­kāpa
no galda un teica otram:
,,,Sit nu tagad tu." Man tās cūkas
dauzot jau sāp abas rokas."
Tas notika Vācijā, kura lielījās,
ka tai esot vishumānākie dzīvnieku
aiz.sardzibas likumi pasaulē.
•., Ja gribat nokļūt Krasnokamsk^,
no Maskavas pa dzelzceļu jābrauc
četras dienas austrumu virzienā, tad,
šaipus Urāliem, jāpārkāpj Molotovā
un vēl jābrauc 25 km uz dienvidiem,
kur Kama, vietām 700 metru plata,,
veļ savus ūdeņus gar krastiem, kas
pārpilnam piekrauti kokiem. Kok­materiālu
te ir neiedomājami dau-
,dzumi, jo Krasnokamska ir otra lie--
lākā papīrfabrika visā Padomju Sa­vienībā,
ar 12,000 strādniekiem.
Vairums strādnieku rītos ierodas
no apkārtēj ām sādžām, daudzi; sasē­dušies
uz vagonu, jumtiem un apli­puši
ap kāpšļiem. Toties viņiem ir
vieglāk ār':,,izkāpšanu", kas^ i r ļoti
svarīgi-, jo vilciens te- pietur tikai
tieši vienu minūti. Tiem, kas ie­kļuvuši
vagonos, ieteicams aši iz­sviest
savu pauniņu pa logu un vēl
ašāk pašiem lēkt. pakaļ, lai manti­ņas
nenozagtu.
Pilsētas galvenā iela vietām
bruģēta , ar kokiem. Citur gan gada
laiki ielā atspoguļojas tieši. Glavna-jā
dorogā jau trīs gadus guļ kāds
trieciena lielgabals; Dievs vien zina,
kā tas atkūlies te, tik tālu aiz fron­tes.
Trīs gar^:' visi automobiļi met
ap to līkumu. Krasnokamska ir laba
tiesa smago automobiļu,, bez tam
autobuss bez sēdekļiem un veseli
divi vecāka tipa pasažieru auto.
Viens pieder elektrības uzņēmuma
direktoram, otrs —: NKVD komisā­ram.
Ir arī modema paskata slim­nīca,
tīrākā ēka pilsētā. Sievieti ar
cepuri galvā Krasnokamska neierau-dzīsit,
tikai galvas lakatiņus un be­retes,
ko parasti nēsā uz pakauša,
bet vīriešiem militāra parauga gal^
vas segas. Pārējā garderobe: priekš­auti,
ķiteļi, trinīšu bikses un daudz
vecu karavīru kreklu, kas dabūjami
par klaipu maizes no kara gūstek­ņiem.
; Standartkurpes no linolejam
līdzīga materiāla maksā 150 rubļu
pārī. Tik daudz nopelna papīrfabri­kas
saiņotājs vienā nedēļā. Ziemu
vīri) un sievās, lieli un. mazi nēsā
vatētas cepures, vatētas jakas, vatē­tas
bikses, vatētus cimdus vtn filca
zābakus;, likvidētā šķiru starpība iz­paužas
vienīgi kažokos.
Nu jau kofiš vairākiem mēnešiem
pārtikas kartītes • likvidētas,. un
valsts kooperatīvos pārdod mantas,
kādas kuro reizi atsūtītas. Reiz asto­ņas
nedēļas n'p vietas bija tikai grū­bas,
bet. par to neviens neļaunojās.
Maizi parasti izsniedz uzņēmumos,
— trīs rubļi kilogramā. Sviests mak--
sā 70, gala 40, cūkļirs 15 rubļu. Aug­us
te lāga nepazīst, vodka ir reta
n^nta. Galvenais ēdiens — putra,
kāposti un oglēs cepti kartupeļi. Dē­ļu
būdelēš ielas malā var da.būt pirkt
kvasu. Katrii nedēļu pilsētā ir ba­zārs:
katrs atnes pārdot vai samainīt
to, ko var pieciest. Tikai jaunu
mantu - parasti neredz.Toties melnais
tirgus pazīstams- Jau no seniem lai­kiem.
Stacijā vads.gūstekņu izkrauj ma­šīnas,
speciālinstr umentus zīmuļu
rūpniecībai. Bet' inspektors, biedrs
načaļņieks ir nemierā. Vilņam jā­pilda
norma, tas ir — vilciens jāiz­krauj
līdz pl.. 12. ,iŅemiet laxizni,
biedrīši," salta ņa^aļnieks. Lauznis
i r galvenais instruments Padomi jā —
vad nu jāatver vagonu durvis, vai
arī jāsalabo šujammašīna. Un tad
viena mašīna pēc otras lido pie pā­rējo
lūžņu kaudzes, pašās beigās i z ­kārtne
v.ācu valodā: „Strādniek,
darbs i r tavs • godsļ". To nejauši pa-vākusi
līdzi demontāžas strādnieki
Elzenachā. Līdz pl. 12 vagoni
gan.
domāt par Eglīti, jo Lesiņa frag­mentam
zināma radniecība ar Homo
Novus."
Visbiežāk solu sēdētājos redzams
vecs latviešu vīrs ar paplānu baltu
Ūsiņu, naga cepuri galvā. Viņu gatvē
var sasapt labā: laikā ikdienas un
nekad viņš nesēž viens. Allaž solā
blakus sēž citi, vismaz kāds otr.^, kas
klausās, ko stāsta tas ar balto Ūsi­ņu.
Jo viņš ļoti mīl īsināt, vārdi rit
un tek viegli, bez apstājas vn liek:^s
domāšanas. Tā viņš tur sēž — maz­liet
uz priekšu vai sāņus paliecies
un runā, pats,, šķiet, tīksmīgi ap­reibis
runāšanas priekā. Balss viņam
svarīga, pašapzinīga, pat dedzīga.
iekas, nav tādas lietas, Kupā viiiš
nebūtu zinātājs, nav notikvmiu im
situāciju, ko viņš nebūtu pi4'dzīvojis^
būdams kungs katrai situācij.ii. Jā,
tā viņš ikdienas sēž un stāsta un
pūlas kaut ko pierādīt, klausītājus
pārliecināt, bet šie' arī neko daudz
Dretī nerunā, vairāk noklausās in-eresantos
stāstījumos,: autoritatīvos
spriedumos. Klausītāji vairāk tādi,
kas nav vairs jauni. Ja nav latvie­šu,
viņš pūlas švanderēt ar vācie­šiem
vāciski, un arī tie klausās un
runā no savas puses, iemezdami švā-bisko,
visur lietojamo „gel".
Mēs abi vecie — es un nmlgais ar
balto Ūsiņu — esam, tā sakot, šīs
gatves neatņemams inventārs, gat­ves
„štamgasti.". Citi tur reizēm ir,
reizēm nav, mēs esam ik dienas
neiztrūkdami, tikai runātājs vairāk
mīl sēdēt, es staigāt.
Tā es staigāju zem kastaņiem* un
brīžiem nāk prātā ceļš manā dzim­tajā
pagastā, • braucamais ceļš Kna-pes
māju robežās, ceļa gabals no
melnās smēdītes (tai atbilst melnā
baraka) līdz vecajām baltai ām
vējdzirnavām — ceļa gabals, kura
malā abās pusēs rindā auga lielas
Vāczemes apses, senus laikus Kna-pes
saimnieka iestādītas. Apses, lias
svešādi rūgteni smaržoja. Tomēr
kastaņi nav apses un gatves gal
vējdzirnavas nemētājas savām ga^-
ŗajām rokām, nē, atveras skats uz
svešām drupām, svešu pilsētu, jau­no
Mainas tiltu. Staigāju, staigāju
bet reizēm ij man gribas apsēsties
Sēdu un skatos. \
Viņpus laukuma, viņpus krasta
Mainas ūdeņi tikko saredzami. Aiz
Mainas viņa krasta akmens valnis
un augšā aizstīdz dzelzceļa līnija
Pašlaik no ziemeļrietumiem tuvojas
vilciens, dzirdama klabēšana un lo­komotīves
nosvilpšanās . . . tā gauž
viņa nosvilpjas un reizē arī brīvi un
kā Vilinādama, kā saukdama. Cik
skaisti bija dzirdēt tādu svilpienu
zēna un pusaudža gados! Likās: dzī­ve
tur saaic un aicina . . . un arī k
pažēlo mani: sak, nāc vien, brauc
vien, bet bez grūtuma un sāpēm jau
nu nebūs . . . Jā, rau, jau nāk v i l ­ciens,
garš, garš, kādu puskāometru
vagons pie vagona. Un tad citāds
svilpiens, griezīgs un spalgs, iecērtas
manos nervos. Kad izlaiž tvaiku, tas
notiek ar tik varenu.čššš! — ka vi­sas
apkārtējās sīkās skaiias pilnīgi
izgaist šai čušššā.
Aiz dzelzceļa līnijas augstāk atkal
mūris,: aiz tā šoseja. Lūk, pa zemi
aizlido limuzīns putna vieglumā un
pakaļ tam aiztarkšķ motocikls, *it kā
bārdamies ķertu limuzīnu. — Un tad
paceļas vīna dārzi aizvien kalnup un
kalnup, slīpā stāvumā. ^ Atsevišķi
dārzi vai lauki mūra žogiem atdalīti
Jā, tas ir īsts vīna kalns uii, šo vār­du
pieminot, jāatceras Jaimā Derībā.
Tomēr, no tāluma skatoties, daži šie
vīna lauki, īpaši, zaļumā tumšākie,
kaut kā liek domāt par Latvijas kar­tupeļu
laukiem. Bet mūra žogi atgā­dina
ko kapsētniecisku. Un pašā
vīna kalna galā, vairāk pa labi. uz
pilsētas pusi, koku apņemts celtnes
pudurītis, staltākai celtnei logu rin­das
ik vakarus tik "skaisti spīd tum­sā.
Man licies, ka tur dzīvot būtu
jauki. Kas tie par cilvēkiem, kas var
mājot tur? Varbūt tas kāds vīna
dārzu pārvaldes nams — nu. ko es
v^ru zināt? Bet tad labs draugs maa
pastāstīja, ka tā escļt kafejnīca.
Ir arī tādas pēcpusdienas un pie­vakares,
kad gatvē tomēr nav ne­kāda
dzīva kustība. Es staigāju zem
kastaņiem kādā no šīm pievakarēm.
Mierīgs, tukšs. No krastmales kāpj
pa valni ieliktām kāpnītēm mazs vācu
?uika, monotoni, bez sevišķa uzbu­dinājuma
salikdams „omāā, omāā!"
• nezi* māti, neziv vecomāti meklē-m
ķa' Maskavž vel
S" rSu^Valstii f runas
S'J*'". Zm, izteicās BBC
W^lS&t, ka trīs
sļflnoffto.Apvieno-
T§dā gadī,ntma
vai iesnieg'i'^ ^ ļ ;
•patiii^Joadomei vai UN
MP^ļj^ gķ neesgoati-mm
•Visapkārt piapīra fabrikai sacelti
sargtorņi. Posteņos stāv sievietes
formas tērpos ar karabīnēm. Tās ar
patrulē gar ie^jū' ,,un dziedādamas
solo pa pilsētu. Arī strādnieku lie­lākā
daļa ir ļ sievietes . — viņām ir
vienādas tiesības ar . vīriešiem, bet
to ir pamaz. ļ ••>;'•'•'- ••f C ' - •
Baznīcas Krasnoļkamskā nav, tāpa
nav arī svētdienks. Katram strādā­tājam
reizi nedēļā ir brīvdiena, šim
otrdiena, tām piektdiena, kā nu iz­gadās.
• ^: •
Tā par dzīvi Urālu rūpniecības
pilsētā Krasnokanaskā pastāsta ,,Die
Neue Zeitung" līdzstrādnieks Vladi-
.idrs' Donskojs.
dams. Kāpj augšā divi, trīs latviešu -it^i ^ij^ U I K ^ — J t-^, Mnlo-puikas,
kuplas mammas pavadīti, 'Mi;jtbi»ld e U"Z^ ^n^ctTu:mn.vfaalMst ur npec -
''^'^S^^irili^'^ nākamās ap-tC^
edzēta šodien,
o&a.vas uz Pa-ķorespon-pieprasījumu'
apspn
Tie smejas un atdarina vācietēna
„omāā" tādā pašā skaņā. Bet māte y-^\M-'^ ^vt^--.- , _^_p,4.p,'v
šos apsauc: tā nevajagot mēdīties. -Imi^ ^^'^ ^Ta^r^^
Vācu puika latviešus neievēro itin "-"-'Sc+mPki Dna prabijuM
nemaz, aiziet, vienmuļīgi blēdams
„omāā". Blēdams . . . ĪMe jau zēns
vien, reizēm ieblējās arī i aitas, kas
prāvā ganāmā pulkā ganās zālīte
starp drazu un atkritumiem. Sīs ai­tas
jau te bija no rīta un miglā, pe­lēki
bālas un nekustīgaSj likās gan
kā daļa īpatnēji sabiezējušasmiglas,
gan kā noburtas, akmeņos pārvēr-
IVis vēstnieki bija prasījusi
Mka dīvaino nostaiu mil tar-
Mtm apspriedes Berlīne,
''^c Sokolovska viedoklis ne-
0^ ar agrāfejām norur
č3 Maskavā. Krievu atbilde.
4 iriaidrots, ka' SokolovS'kls
viņam ;dotās;ins^
^ , , . ^i'ljjufl no atbildes varot secināt
stas. Tagad tās dzen uz' māju pusi, ^ll^.DecMaslfevas domam, vaini-lēnām
viņas kāpj pa vaļņa stāvumu 'igliiarjiiu izjukšanā i Berlīnē esot
gatvē, bet priekšgalā šim gājienam /^Hii^nvaMu militārgubernātori.
i'iģmm no trini svarīgajiem
palīdz kārtot gājienu. Aitas slīd man :;]:|jfiifiiiein-: par i^erimes blo-gaŗām
uz ciema pusi, es jūtu viņu i:r,0
dažas tumšbrūnas un ,melnas kazi- /.(*^^
ņas, daiļas un graciozas kā stirniņas. ' - g ^ i neesot panākta vienoša-bivi
lieli un gudri suņi klusi ganam
i
raksturīgo smaku. Un, ja vīna kalnu JjĶ^
uzskatot, jādomā par Jauno Derību, >gi
tad aitu gājiens sauc atmiņā Veco. .'j
īpaši vecderībīgs un patriarchāls rā
dās gans, vecs, bārdains, rokā gara
nūja kā zizlis. ,i
Kādā saulainā pievakarē gāju uz
gatvi, bet prāts nebija saulains. To-mēr
gatve, ^kā parasti, sniedza savu iķr^
skumjo labo mierinājumu. Apsēdos ':,"||
solā. Tukšs, neviena cilvēka, pat '{ļf
baltūsainais, mūžam mundrais runā-tājs
nav atnācis. Tikai lejā sporta
laukumā dāma audzinātāja darbojas
ar 9—10 zēniem 9—10 gadus vecumā.
Vai tie bija mazskauti? Mazpulcēni?
Ak, vai es viņus varu izzināt! Viņi
pēc komandas skraidīja^ rotaļājās
un tad viņu vadone lika tiem minēt |J
mīklas, vai kā citādi garīgi nodar- ||
bināja. Un beigās zēni korī nodzie-dāja
dziesmiņu. Tas bija 'tik saska- ^
nīgi: kastaņu zaļais miers, novakara ;/|;
saule, bērnu vienkāršā dziesmiņa, r.o.^^Ķ
kuras skaidri sapratu .gan tikai bei- i ^ f t .
dzamos vārdus; tos zēni sparīgi at-kārtoja,
kā jau nobeidzot:
Ja kāds nevar pirmais kļūt,
Pēdējais aizvien var būt.
Kas tā par jauku . nomierinātāju ri;
filozofiju! Tiešām, nekad es neva- .^f
rētu būt nekas, ja ne citādi, es taču ; 5 | '
varu būt pēdējais, kaut pats „pēdē-jākai5".
(TurpmMc beigas)
^sistēmu Berlīnd un par
fjpjiSii tirdzniecību. '
' BBC
featcĢlsapnrpari,;kQpēju- va-
Ka
ierad
cekļi,
ja ie-diplo
šais,
BerP
vēst
varot
nāto
lietpr
F
,sprie
stund
gube
bērts
politis
aizka
apspn
tisk<
nas v
piedal
riem,
angļu
Parīzē
Vacij?
tājūm
un g
no
a
pozicifu: nevar a
padomju vir
VĒrkAmA CDV KONFE
Konfer
visu I*
domju
tājs '
^SV
vienīgi
W
i
'm
Mtiju padomju varai Vād- '"^•ņn Mi. jani Ivairākkārtī-f
» t6 liecinai ari nesenā
fmci Ērfurte, kas ilea
«atradāsļott daudzi d-
S knevn virsnieki domiū
«overstjdemonstrā- tuipināj
i meta,
SLUDINAfUMI
DM 100 atlīdzība personai, kura varētu uz­rādīt
zagli vai vietu, kur atrodas radio apa­rāts
VEFiri Rīga MD, 39, nr. 12678. Nozagts
31. augustā Kleinkecas nometnē. Ziņas lūdz
nometnes policija: (13b) DP Camp Klein-kōtz
bei Gūnzburg/Do. (103)
Latviešu grāmatnīca
K. GRAVELIS UN K. ERDMANIS,
(14a) Esslingen/N., Wehmeckarstr. 1, pie­dāvā
:
J. Raiņa Uguns un nakts (iesieta) DM 15.-^
Dr. phil. E. Turkinas Latviski-angliska
vārdnīca, maza formāta,
izdota Dānijā DM 6.50
A. Egliša Dievs, Tava zeme deg,
kantāte, • Soikana ilustr., izdota
Dānijā DM 1.80
Dipi. inž. K. Kaurāta Techniskā
rasēšana DM 5.50
un citas grāmatas lielā izvēlē.
Atkalpārdevējiem 10 proc. atlaide. (101)
Anoa Reķe no Rīgas meklē piederīgos.
Adr.: 15. Warwick New Rd., Leamington
Spa., Great Britain.
' Nerātu T>ā>. r vi
.JLATVIJAS" ABONEMENTS,
pasutinot laikrakstu pa atsevišķiem ek­semplāriem
(Iidz 3 ehs. iesk.), maksā
DM 3 . - mēnesi + DM 0,50 par piesO-tīšann;
pasutinot koUektīvi vairāk p8'
3 eks. — DM 3v— mēnesi par eksem­plāru;
pasutinot uz ārzemēm un maksājot
Vācija DM 3 . - mēnesi DM 0,80 paj
piesūtīšanu. Sludinājumi maksā DM 0,70
par vienslejlgas nonpareille iespiedrindas
aizņemta telpu. Darba meklēšanas slndi-nāfumi
par puscenu.
Abonementa pieteikumi. sludinājumi,
naudas pārvetltuni un korespondence adre­sējama
: „Utvijai" (13b) Gūnzburg/Do.,
Bflrj^erraeister-Landmannplatz 7.
Latvija iznāk tris reizes nedēlā otr­dienās,
ceturtdienas ttfl Sestdienās,
Uzlabot
Repub
•«S5-S^ CDU deJd^ē^:
mmmmmifmassmmsmmmt
Dziļas sērās paziņojam, ka š. g. 15. sept. tragLskā nāvē
no mums šķīrās mūsu cīņu biedrs
prāvests"
Jānis Briedis
Apbedīts 18. septembrī Eslingenas kapos.
Sapni par dzimteni pagalvi likšu . . . ^
LatvieSu pretestības kustības
daKbnieku apvienība
' Bet 1^ie Nāties p
laka pasa
stāvoklis,
dās, vai
nās."
^ ? ē r nevi
^a pierā-