Bavarijas Latviesu vestnesis, December 19, 1947

              Ita Pauls tiSs^* «n 3
H^era laika tolite^:.-^^ • ^
uzņemt vffp rtļļf'idltsl,
P^saules^ B^^^ no pS
a<iv(*ātiJru. ^ - Pamen
sarkaniem ka^gSf "faragrt
autoritārs birokratls J W
njpcijaš. pieaugums un spekSlcilaa^
a^as airauģstu anmtpersonu piedS
,h§anos, Paula^ valdībā ieceUi 7 mi*
' ^ 1 ^ ! ? ^i9triju direktori un 78
^ ^ I j i padomnieki. • Pauls pats
,dzIvojls, loti let)ni. šīgada aprīli vln§
defvies.garāka slimībasatvaļinaļuml
to izpllart;ijušās runas, ka vinS kritS
ķrfĢVu ļnie^ēlaštīlpā. Maiji Pauls to*
mēr atģŗie?i^ amatā.
,:\;N^'^eView". min uzskatu,,ka^
lils- visai šai lomai, ko tēlojis &
s gadus, izraudzīts vēl amerikāņi
;fexipācijas laika. Londonas konfe-:
BlD^ce .tiešām izputējusi, tādēļ atliek
pgaidīt; vai angļu laikraksta hipo*
piepildīsies.
im ciešanSm 5i g. vecuma no mgd, mana labā, mri§ meita
[viņa
[decembrī, pīkst. 14 no „Ausmas«
liidzes kapos.
Uate, māsas, svainis Vada
hn':piederīgie dzimtene
4
\. miris 1947. g. 22. novembri
ibri. •
Lettenia's sirime
^StSUtOV PATEICIBŪ
Avikani. rotas viņem,
latviešu l^ondtejajj 2 ^ " !
ķ&a tsuiiešiem, Ķs^j^p,
ķsa sērās un sniedza m'^'
:u fflūsu mīla
ves- goKjunil .
Djavesbiedre un «eiti?»
grāmata
T5L0S CEĻOS ^
Vidberg» vSku un g |
a ar uzliktu, pecm^^ arsstS
Atkalp®<iev,«i«n '
atlaide. . ^„ ». S-
;m»bērs: (14a) E s s ŗ ŗ ^,
ušas Imanta Ku
tko iekārtojumu.
am:, Gruznas^
18.-, Bo
'Vilis Valis, a :10.--'^""gdi»'*'
aiks, ko gribētos saplēst kā
nelāgi iesāktu vēstuli. Bet es to
nerakstu pats.
Ir ceturtais ka;^ gads; bez slēpa
mierinājuma, bez ciešami jēgas.
Un kad man viss ir apriebi^ es
atcCTOj; to, kas palicis prātā ne*
skārts. Tādēļ esmu šeit — mazā
i^eatrsliežu dzelzceļa piestātnē, kur
nav pat bufetes [kur apsildīties. Bet
tur JBU viņš māj, mans brālēns Ed­vīna:
liela bdzveidiga .roka jārādās
kaioķā ņn clipdā, seja zila on pelē­ka
no sala, un tajā Iezīmējušās rie­vas,
kā sšsprēgātiiša malkas kluēa
galā, ias ir spaids, nepārprotams un
labvēlīgs, mazliet jocīgs un neveikls,
kā viss patiesais.
,JNu r-,"brālēns uzsauc zirgam, un
mēi braucam.
Bi^izem tik labi apzināties,^^^^k^ tev
kaiit kur ir^^^^^^ Varbiit tev
tur nepieder niekas vairāk, kā piiSa
izteikts vārds, bet tas nes tevi kā
ragavu slieces labā ziemas ceļā, xm
^m ir tik laba, mierinoša skaņa:
tēva tņājas . . . Kaut kur spīd saule
pār kādu nosūbējušu Jumtu, gar
kuru 1 gadiem neesi licies zinis, bet
K n u t s L e s i ^S
' STĀSĪS
kJ'feia^^'^ istļmā-,taisni tad gadSs tādas neatdarinā-
Su^f ^ mlS^. ZJ^ ceļu mas Metas, kuras, literārā valodā
l n r w . ^ a , f ^ ^ ^ ' ^ pārceļot, visa burviba pajūk. Un JIM^T^ r r , P ^ ' « taustnaāte viņa vārdi ķer kaut k§ atkārpeniski,
prl^šfflitā m lakatiņa. Bet te ii' tik bez asuma un tieša izsmlekh. bet
tao^s, ka viņa kādu bridi šaubās, tā, ka īstenībā n6 tiem^Sfk
}^ "^^^ uzmanās nelcā no visām sieviešu ru-apkampjamies,
mazliet neveikli, nām. Es ari atceros, ka tēvs stāsti-a
lM apraudas, mani redzot. Ja: vecais brāUs esot paskops un
S m^^^ŽS^„Ž^ r^'^'™-' nekā darbdienā Droši vi«i zirgu manā kr«^T,f'visi StX TSmfISdS īSSfVSS
™ ^ - n.ae- šai novērojuma .r kada taisnība, d- stas kājās un sauc: l^s ta(u mūsu Una on biedē, kfi i ^ m
Btet tas ir mazliet nar ^im„ padi varbūt nebūtu bijis lūzuma ar vecā labā daktera zJrgs! Kad ta pazudtatšanaT mirkU iran^uiust
n f n e ^ ^ i h^ - « ^ « s S ' T''^''," • kas iestājas krodznieks saka - tad ta ir gudrākā] baiga nojauona: es saA M«| ^Jlf;Jč^, neatkarīgs, ap- galva, ko šodien esmu redājis; - ļ vis^ elte upr^TmS^Ī^
ŅeUe^
ko parasti izmanto par ēdandste^
gar krāsni uz sdUem'i^^
ar brūniem speķa j^Agiein iwi
piezm rau&ilsm; pl^anie lĒmla
aF^e baltmaizes kukuU ^^oi^iti ^
4a 1 1 - 1 . . , ^ rindā, izbāzuši galiņus ttūf audfik-ja
trgus laukuma, kamēr i)»iikas la dvieļu apakšas, ar kuriem tie
bija sakuM viņu apšaudīt ar kaķe- -pārsegti •
n o i t i rn veterinārārsts, labās burās p Uelās krāsns mute via pUm c^lu
no kiDgus nākdams, bija iežēlojies: un kvēles; kad a t s ē ^ ^ pie tis ie»
tas taeu mūsu daktepa zirgs! I2- šķērsām, kājas pret mOrfli paģ|§]is,
tramda puikas un — vedis jtlrguļacim vem fusta^i^S ituiis
garderobē. Izjūdza, bet tur nctņem kvēlzelfe- pflis un hsm^ Mpnes un
pretl^^^^^^,. . 1^ ^ «aaifiku
mfl7ī!^^^w^^^ 'vecākiem neprasot, milzīgo kurināmo un maizes cei)ja- dza iegriezties Kairēnos tāo autn mkēā- ļūonin šl ieē)dc zirg"a m priekšā visu, ko lo-ļ jad- zlg•a u^g uik
mo msni, un esmu tur. kur spīdēja ļ kādreiz" mans tēvs, kā tagad" es: pa-1 ""idvTns ' atkal uzmet garu. mēi^l « ^ " " l i ^ a s ^ S ^ S ^
^ ^ ^ t i s 4 ft,^S^S^«f 1''?"^ ^mjaņoguisnem. viens otru apstrādāt ar bēm do- strtvām;'%Bt IM ffl
TOjaKaitB ta, ka drenas nevar at-ļlai tad atkal pazustu bez ziņas un | tām. būtu tik uzmicīga. k n u t ^ i«-
brālēns saka, ..pievelk I kvēpina tdj^p&lsiaHi^^^^ta
ru. «ti to s t o ^ sviiflgtds Tliila
saku, ..ne tik traki!" ielīst ItS ga« smO» iAi«](>, ar vi*
. l a ķ mežs, kurā tlk1x)s Ieiet t m l ^
ivrira'^žaiakt, lai, elpu aizturot, betkalsora^^ It «k'rilti sUtl un mteiteL
•mēlinfitu lielo mūžibas f em W ^ varbūt vecais tomēr bija no tā vien plate: ļSuS ^Sfe vk».
• š g ķ š a m t ^ ^ ^ ^ ^ ^ t ^ ^^
ir gal-j rlnātām Jveclt&ū^
kuiiga,^ bi^ ļrtudl
9,.^ nn^ ŗ^zi, ar macn^^ y^^^ ^ ^
nevd(Jas,* rlkivins stāsta.^;^,^^, VUiS iovUdsfeifta
tikai nolasīja no sprediķu grāmatas, kurus butu vērts atcerēties. Lai vi- jām vairāk nekā pa augstskolu, aiz- l^Uzmet vēl!" brālēns sauc. Es salil- kreklu ar tortlt^ tiCa
cos' svārciņos, tā kā visi brīnījās: dzisuši, pie tam škfltava jau ari niav par saimnieku uh par kalpU^ bez kadu laiku ne^ ai^ara^Idm
:kas tas nu par mācītāju! — Skalda l^pata,bet^ u^ ^1-^ ^Mat#
tnajfeu tāpat ksļ dievvārdus ^^"^^^ tmbrsuloa IsM^
: Ceļš vlž saodē, ka ads^^^^^^^^ Viņam iedāvinlijuties dzimtenē, tm^^^^^^^ teratattts pT^I*
.ti€iš,lŗ t£k dīvaini — priecīgi unļpipi» tā ir tā pati, ko viņš kūpina Vļ protams, ir labāk nekā tur. [,,... dakteris ar kartīte ®Ja\v€ '
, : varbūt pasaulē ir maz laba, es redzu to, viņš redz, ka fesmu to Es izkravāju savu ceļa somu. Tur meklēt tālruni, lai kaut kur piezva-ļ un nosvīdusi no darbojtmls pa ylX*
brižiem liekas — nekā, bet kāds ievērojis, šo vienīgo saiti, kas allaž nav dāvtmu, ko svinīgi pasniegt nītu; laikam ne viens, ne otrs nezi-ļ tuvi, viņa tikko paguviasl maa^
#ijtš un neatvairāms skaistule un mēs abi es^im Ziemsvētlm vakarā: , pāris pudeļu nāja, kam uh kur ^. . Ceļā satic^c ļsail^ matu^ fal*
tevi savos valgos, vizēdams pār vi- apmierināti. petroleJajĻ dažas sveces, liels, liks veco Pīlādzi, kas visii to lietu bijā vas lakatiņa v ^ izskatās nefmra^
sām lietām ar lielo, brīnišķīgo pār- Brālēns paņem manu nesekii, iriiēs dārznieksi nazis, jaunais kalendārs UoskatIJies. Pīlādzis muld: Dakteiti it kā^^^^d No kalpu gala'
blāzmu, tā kā pat tava bojā eja var ©Jam gpda istabā. Ir jau gluži kr^fs- un grāmatas. Kaut gan, visu to sa- kungs, vai jūs meklējat zirgu? — HĢ| nāk pāris večiņu un bārdaina klībs
. kādā mirklī likties jēdzīga un skals- 1^» un es tikai redzu, ka pītajā at- ņemot, krustmāte nebeidz piesacīt: jau tevi, vecais nelgai dakteriS vfrs; ^e Ir izbljuāl gājēji, attlU
ta, līdzinādamies maza pantiņa at- ^veltnī pie loga .sakustas kāds stāvs, kam nu esot pūlējies tādas mantas pārskaities brēcJ Tā Pīlādzis itlrirll-ļd^ paveicies; katmn
skaņas atrašanai vēl neuzrakstītā laikam sieviete. Krustmāte s#o sadzīt, es mam^^ ods asaro vai
grāmatS . . . mums ar degleni; šaudīgajā, nedro- katru lieitu ar reizi novērtē un ie- lopiņu tik ilgi uz iela:5 bez siena, ausis vairs nedzird. Viņi dzīvo Rol-un
jaumii?^ mācītājs jauc b ī - g a i s m ā pavīd sārta meitenes dala attiecīgajā derīguma pakāpē, viņš iegāja krogu apsildīties
iles stāstus ar jauno dzejhieto^^^^^ kadredi^u vi­dām
kā vīnu aot' ūdeni, to ir tik de- Par^
dzigs: ka laižas vādniece \m ārpus kūts viņu te n ^ veļu: izkurināta pirts. Kad es arī Nu ari brālēns kāpj lejā, sarkans
no kalna lejā ar slēpēm, bibeli pa- viens neņem īsti nopietni. Viņa nllk grasos līdz, krustmāte noskatās ma-ļ kā jauns viSrīts vēzis to sviedriem
dusē, ka talārs vien plīvo! Ļaudis un iet, kad viņai patīk, reizēm ue- nī mazliet šaubīgi. ļnopltfdis. Es vēl Izskaloju galvu
ņus pirmo relžL Es spleiu di(«boāai
rokas to redzu Itgmia^ galvad, kaK
sakar ļā,JI^ mēs at<feramto, un
tavu tēvu mēs i i t c ® ^ ^ ak
ati^l sakar kas tas hupa^ virtuvē, rčļi- „Ko Itilekus!" Edvīns brēc. ķipī un domāju, ka tā 1^
Vai kur redzēts, ka Dieva vārdam zem šeit, kravājoties gar br51ēim,,Skaidrsrkaviņatm viss j Tad es dabūju veselu špali:^ ^Nu, vai ted sāksim?*^ no-vajaga
slēpju? Ka viņš pats sēv ne- grāmatu plauktu. Istenibā vina ir kā pēc notīm." . auksta ūdiens uz kakla. Manai nwt!5ldliAdi^^ svecītei
paskrien garām . . " glīta meiēa, ar maigu, it kā tēlnle- ' Mēs būsim paši pēdīgie, pārējie arī izsprūd nesaprotamas ākaņ^ galdu, Edvīns aiz-
Priekš gadiem divdesmit pieciem ka Izlīdzinātu profilu, trauslu, m^ jau nopērušies; ižmetamies apakš- acīm redzot mēs esam radinieki; iet už tēva istabu pēc vijoles, mēs
man, prptams, bija citas domas g^- lielu augumu; bet ir kaut kas, ko veļā, kažokus pāri, sameklējam koka bet kādu brīdi esmu noskaities ne dziedam Klusa nakts, svēta nakts",
vā. Atmiņā palikusi vienīgi tēva viņa no mazām dioiām centusies tupeles im laižamies teciņus uz pa jokam, un atgāžu viņam tādu Balsiķ ir vājas un alzlūžušas; krust-balss,
kad pajūgs nogriezās pa sevī pārvarēt, varbūt taisni šo trauļj-J pirti, savus pusotra simts metrus pašu tiesu augsta ūdens atpakaļ. mātei paveicas garā vilkšana, viņas
grumbuļaino, mālaino ceļu to viņš 1^^^^^ mājām, aiz sakņu dārza. ^Rimsties!** Edvīns sauc. „Es tak balss skan diām cauri, savldamās
teica: Redzi, puilča, tās k mana t ē ^ ar vijoli, t^mds tikai drebelīgi ala-
Siem vārdiem viņa mutē pie^^^ ķer augstākās notis, es ari neeanu
' 'nekāds dziedātājs, toties Edylns^^
Iedams dzied U(P sulfeā ibarltoafi
lāgiein, kad saskai^ k ^ pIrSk p^^
na* T W ir dažādtikwato&^
teņu dīvainais, maafet b^ais to»-
riš, kas^iēdējles 5 ^
jas jumta Zlemsvēto i^arft.^^^^^^^^ to^^
tas apklust iestājas sktoiīp, aļtop
klusums, kurā dzirdMs vl«ilgi 4 l l ^
Circeņu yienmU)Bia, aeatlaUfll^
duets. »
SvecfšU atspulgi v i e g l i l ! ^ t i a s^
Ji, nolā^jušajl ļ o ^ atfklfc
VGārfik nekādu $vķilgu izdiril^
nav/ E» īsti nezini^^
tiek ar Dievu, laikaflftviņitma^
ir kāds aaprašanās vdAsv kas U2 I r»
sevišķi heizpaufaa P^^^
stāsta, lottašesot^^^^i^
divi lāgi cauri to kļuviamazll^
vads prātā. Pēc tam Kairēnos jŪta*
ma tieksme nemelsāt Mditājasi
Ieskatīties pārāk dziUpie^^
Mēsiēdam, kdieŗfim }^
zo padarīto d u . P ^ ^
to nākotne, mdu m^piedņu Uktei^
tiek plrdlāti, svērti to vaiti, ap Ai­zu
j k t i k i vai baŽI^^^^
ties,dtu noliekot Stri | ^ tnalas^ k^^^^
bezcerl^ Ttoiatu U2dWl|a paia^
ir krustmāte, Edyi|^
un tēvocis saka gate VIrdu, ^ I
Btoaianai ir i^vas «^kjMm
par kui^m nevar zliil^ to kur
tās iedomlMes izteuzll^ to no?^
KrusftnSte, j^lOk, stāsta.
Vecvfverl to lauavtv^ rsil m
bija allaž tāda sērigi vienkārša un Gājumi ir tieši un asi, naivi uztverti
tomēr līksma skaņa. Tur viņš bija P^r to, kādēļ viņa tik bieži uztunis
dzimis, audzis un ganos gājis, bet par ^^^^ Kairenos, ļaudīm sen nav
saimnieku palika vecākais brālis; vairs šaubu, tāpat Ica par to ka vi.-
jatoākajam vi^m tiesu izmaksāja Pai te nav nekādu l e u izredžu, bet
skolas naudā; tā tika izaudzināta P?r tenkām viņa neliekas zmis. Bra-
• jauna nemiera paaudze, kas prata ^^ns medz viņu piezobot un reizern
iztikt un grozīties pa visu plašo pa- Pats f uc par savu „mužigo bruti.
sauH, bet kuras gara aplokā tomēr ^,Atbraucat no. Rīgas? viņa prasžt
palika tikai: tēva mājas. LPareizi,Jagad visi toutr^vetkos no
Man jau tā bija teiksma, uz pir- Rīgas aii^ur nar ko^est" Ta^ nav
mā^ paskata nemaz ne tik b r i n i š ķ l g a J ^ ^ a , bet, lūk, tā viņai aUaž iz-
Tās ir Vecas Vidzemes mājas, pelē- P^^ļJ* . \r ,4, o
kas, noskrapštējiišas, ar to vienmu- smejos. Ko dtu?
ļo^ mazUet rpncīgo ārieni, kas liek ^ -Ann^^v tev bus
d6māt, ka ēkas ^u vecas uzceltas, "1^ ^ '^J^' u ^'5'''?"'
:ttioju dgārsū tjia uiznMaso. tlGeCan k -ā datsa st ātsa iisznsik ai-r ^ ^^i^l^u ^ghab^a»lu^, c^il^vē^k s. ^ . ;
4 T ? a S bTtas atklājas tikai
i^gāiem. kad pats sād mazliet ap- ^ ^^^^ • •; ^® «^^:L.,^f
tes žrādās gauži vienkāršas. VJ^a sniedz .sUtu,^^m^ ļ f f i ^K kādas durvis, kas h^^ft^
ko velti piebērt ar granti, jo t^
mēr izmin tai pašā vietā; viss tas »s n^v^giasis, K^S vareiu pdut^v
\ i»R<«« ?^«*rKs loo* r . o V etei, ta izdarās ar zēniem Bet
mami un paliekami, tāpat ka k a t r a • v' tu Tarlsi" vina atcērt. i'S'SS^SS^^ n^' ffij^^'SuSinttrtJn St'"'"^'
waiS*ll^Lo ^ll^li^vS: Krustmātei ir bažas, vai meitenes
X . ^ 3 , A ^ l ^ nav mani aizkārusi, viņa it ka
ndzdzeSamo rievu. Kada mi- ^ tis vietā atvainoties . , .
lestiba, ko esi aizmirsto, devusi t^'J^j^^ piUies memmiV brālēns
vam smaidam pinnveidu, doma, ko' ^"^
neesi izteids,
digajā stundā.
tJn tur viņas SP — manas tēva
ļ^e ZletE&sviika eglītes
(Ed. Krauca uzņ.)
,Jtto nu pūlies memmīt,** b r a ^ s ļ Pirts priekšiņa ver savu tumšo,
teiri tflvfi oē-l^^i^^^- «Nemād zirgu auzas est! miklo, drēgmo muti, ož pēc dūmiem,
vcyi uivo Vai tad šis nav taisnas valodas dzir-Uas lāgiem ielien no pirts telpas pa
' dējis? Palūk, dk cūvēku nekrit pusatvērtām durvīm, ka ads sāk
, , kaŗž un krogu: kas nu salīgosies no %s2irot Drebinādamies mēs lelienam
mājas, i^ēpušās aiz ]^Ua ābeļu gkuķa vārdiem!" nirti, bet ari te sākumā nav diezclk
dārza, puse ēku piekalne, puse leja, Edvīns rtmā skali, iedams pa ista- silti, vēsa gaisa strāva velk gar st!l-par
gabalu izskatīdamies kā apsni- bu lieliem soliem, ka brīkš un brāks; biem oa apakšu. Edvīns noliek deg-gušl
zemi celmi, par kuriem katrs Uj^^ |p ļjeļ§ dzīvības brāzma šais jenl 112 logmales un sāk grābstīt
paug^ urs ceļ.m alā rādās augstāks, i t mājjā s,, kur p^ā rējie ir tikai ved cii- ļ kķiioDljuuss.. Lielais iemūrētais katls
kā spētu nosegt veselu paaudžu roku pusē ar karstu ūdeni, sāņš — muca
darbu, i ^ „Nes^ vis, Ediņ, vārds dažreiz ar auksto, bet pavarda au,gšā tumši,
:Mā|u (^ļa sākumā, pie liepas pie- ķeŗ ļaunāk nekā slimība," krustmā- tumši kvēl sakarsušu akmeņu kau-naglots,
drusku sašķiebies dēlītis: te, lēni nopiizdamās, bOst
Kairēni. Pretī skrien Duksis, kura meit's pa māj* un cūk*s pa
reju skaļums nav nekādā samērā ar laidar* aizvien vairāk runās," — tā
viņa labsirdīgo dabu un par kura tēvoča balss, kas klusām ievilcies
senčiem būtu velti taujāt visas čet- mums nopakaļ istabā un atbalstījies
ras debess puses. ļ pie krāsns; starp klepu un pīpes
Vāja uguns spid vienā logā. Tas pakšķieniem es sadzirdu mazu
ir saimnieka gals, un no šī miklā sifiiekliņu. Viņš te ir vienīgais, kas
spīduma nāk kāda neizsakāma smel- reizēm ierunājas tamniedski, bet 7-
dze. Ir zilā stunda, kad mainās gais- ko garāku stāstot, runā kā dti, jo
mai - i no dienas uz vakaru — un zina: kad tā īsti laiž vaļa pa savai
kādu bridi viss kļūst tik nepridcš- modei, nezinātājiem jāpiespiežas, lai
nietigs, kfi sasapļiots. Irunai pilnībā izsekotu, kaut ^
dze. Brālēns uzlaiž tiem pāris ķipju
ūdens: 0 — gaiss šņāc to sic, un
balts gars veļas uz mums kā pasau­les
radīšanā, aizpildīdams visu telpu,
tā kā labu bridi nevaram viens otra
saskatīt; liekas, kaut kur iztālēm
spid deglene^ miklu apdārzu, kā bā­ka
jūras braucējiem.
Mēs mazgājamies, un brālēns atkal
st"5ta, jo viņš ilgi nav runājis ar
kaduV kam var samelot pēc patikas
un bez aplinkiem: „ . . . vecā daktera
Straujāņa zirgs, palūk, tikām stāvē-pārskatljos,
domāju, ka tas slltaisP , , , . . , ^ t & ^
Bet skaidrs, ka viņš ņlrd2L,.Un k a s ^ ^ ) ^ ^ ^ ^ ^ J ^ ^
tad vainas?'* viņš mierinoši piebilst k a^
.Tēvi vēl skrēja pēc pirts sniegā^^^P^^^
vārtīties!" iMmSi, vBĒk^ brāļfem ^ina.
,.Es gribētu redzēt, k ā t u t^
Bet to nu viņš vis nesolās darīt i e ^ ^ ņaidu . P^J^^nito, m
Mēs ejam priekšiņa noslaucīties un nobelĢiSl ar t i n i ^ ^ ^ ^ SS
velkam tīrus kreklus . . . 1^''^^^^^^ KiS^ „ . . . tad dakteris brinās: Ko jūs, rakt, tadr-^irach, ^ - ^ ^ ^
velna; esat tam lopiņam devuši^^ ^f^T^^
viņš manis vairs n^^^ ^J^^if^Z
topašu vien, k^ jitosdakteŗakuhgsJ^š^^^^ ^ 1S
to lašu vien! -.krodznieks^ ^ ^
Un vai jums nav gadījies, no manis ^ProJam ^Iztiekc^ ar
iznākot, ka pats sevis nepazīstat? kas,^ tagad, pi^ms, ^ g ^
Vai nevarētu reiz būt ari tā, ka ne- neka. Ja jauni aka vispār nebūta
vis zirgs Jūs/ bet jūs zirgu vedati ... «
mā^ās? >-^Un tā saligušl.'V ,.Abi raženie mi f ^ J ^ . ^ J "
Mēs ejam mājās, spid zvaigznes, ^ ^ ^ ^
sniegs gurkst zem kājām, un man otram p r ^ , > ^ ST^^JT^' lieS esmu skaidrībā, kādēļ tēvi fvētīdami ^ n s o ^ ^ ^ ^ ffiS
gāja pēc pirts sniegā vārtīties: ar- p e m j i n ^ " ^ ^ ^ ^ ^ . ^ ^ " ^ ^
vien v ^ ^^^^ ^
patīkamais un nepatīkamais mītos,
uzturot lokanu garu to mie^
i k
\ h
-i (:•
: V- i' •
•Ir.
•f ii. ilf
:fi|-
,. •: i.
Iii
\
\>::\ii m