1946-01-30-01 |
Previous | 1 of 4 | Next |
|
small (250x250 max)
medium (500x500 max)
Large
Extra Large
large ( > 500x500)
Full Resolution
|
This page
All
|
• I I ir m :as JJIS [ies lat-it-un ļa's-rļe-leši las icu lār- >at lā: lēja ļat- :ir- Icii at-iž.- reiz ties isu icu :st& listi :16 ^as rln-un cT-jpēv līsts ^V) ta-liešu ina" idv. Jtēs 1.rv. lada ina iits tors lupu .at- ^ern JuU La- >p). Eeld, itriJk un 10, •ils, A8- Lo- 'ern >pi). lildai Bad :. H . \ - - / i6ne-irk". ļučai, ^iirt- .ak. lekle Irosse tl3b). 1 2 5 . m ļaisa-ļgzne, llden-is pālo RI-jerne. 1 «4 LATVIAN NEWS BULLETIN Redakcija-Editorial Office: Hotel Convikt, Diliingen/Donau. Bayern (13b) Iznāk divi reizes nedēlā — Published tw!ce a week. Nr. 8 (10) Authorized by Military Government and UN RRA Dilllngenā, 1946. g. 30. janvāri Jānis Goldmanis, ļ Latvijas bij. kara ministrs un Krievijas Domes un Satversmes sapulces loceklis. . , ' Es atbildu „Die Neue Zeitung*^ redakcijai Jūsu laikraksta 4. janvāra numurā teikts: „Kāds amerikāi^u Militārās valdības oficiāls ziņojums pasvītro, ka lielāka dala no Baltijas valstīm nākušo bēgļu atbēguši Vācijā savu sim-patiju dēl pret nacionā 1 sociālisrau un arī Šodien nemaz neslēpj šādu no- BkanojuriTu." Tas ir pilnīgi nepareizi un metaisni. :^Kad mūsu zeme' bija viens vienīgs kafalauks,. tīts ugunīs un ložu krusā, kad vācu karapulki dedzināja un postīja itin visu, kur tik vien tika klāt, it nebūt nevadoties no stratēģiskām vajadzībām vien, kad nekur nevarēja rast patvērumu, tad gluži dabīgi, ka cilvēks;bēg no tādas vietas. Pie visa tā veļ pievienojās tas, ka vācu iestādes kā ar slotu tīrīja visu mūsu zemi tīru no palikušajiem cilvēkiem. Tā Rīgā 1944. gada oktobi^a pirmajās dienās veselus kvartālus ielenca un cilvēkus, kaut tie atrastos vai rīta kurpēs uz ielas, dzina uz kuģiem, lai vestu tos uz Vāciju. ' Kad nacionālsociālistiskā: Vācija, slēpdama ā r p a s a u l . k a tā, kā okupācijas vara, izdara piespiedu mobilizāciju okupētā zemē un ar kaņfi tiesu palīdzību organizē , „brīvprātīgos'-, tad vai tas lai būtu bijis apstāklis, kas varētu radīt simpātijas prc!t šādu „brīvprātības" 'falsifikāciju no nacionālsociālistiskās Vācijas puses? Savās cerībās vīlās tic, kas pa visiem ceļiem bija sabēguši Kurzemē, tas ir Latvijas dienvidus daļā, cerībā, ka varbūt tur varēs rast iespēju doties uz Zviedriju. Uz Zviedriju laimējās aizkļūt tikai kādiem 5000.cilvēku, jo vācu iestādes, uz jūras tik cieši noslēdza šīs iespējas, ka tur varēja noklut vienīgi tad, ja: riskēja ar savu dzīvību. Par Kurzemē sabēgušajicm nāca ^ viens par otru bargāks vācu rīkojums: jābrauc iiz Vāciju., Netrūka arī turienes vācu noteicēja .Hana rīkojuma, ka mežus pārmeklēs ar suķiem. Vietējiem iedzīvotājiem piedraudēja ar apcietināšanu, ja tie pie sevis slēps mežos, sabēgušos cilvēkus. Un tomēr latvieši aizvien vēl kavējās atstāt savu zemi, zinot, ka kai'ojošā Vācijā,tie būs ne mazāk bīstami padoti kara darbībai. Tā kā tai pat laikā no austrumiem nākošie karotāji arī neapstājās, —-to pusē /palikt nevarēja, atceiroties agrākos ļaunos piedzīvojumus 1919. nn 1940. gadā, — tad ar vissmagāko sirdi latviešiem bija jādzer visrūgtākais liktei'ia kauss - un jādodas uz Vāciju. Latvieši nojauta, ka karš vairs ilgi nevar turpināties, jo vācu 'armijas sabrukums bija saredzaijis pat aklam, un tad vii'ii varēs patverties angļu, amerikāņu vai franču aizsardzībā. Ja tagad latviešiem jādzird ka vini ,„simpatiju dēl pret nacionālsociālismu** atbēguši uz Vāciju, tad tas liecina vienīgi to, cik vājas zināšanas ir tiem, kas to saka par mūsu tautas attiecībām ar Vāciju. Ir jāzina, ka latviešu tauta vairāk kā 700 gadu pieredzējusi vāciešus nokalpinām un verdzinām latviešu paaudzi pēc paaudzes; jāzina, ka neviena tauta pasaulē nav vairāk rūgtuma un naida ielikusi pret vāciešiem^ savās desmitiem tūkstošu skaitāmajās tautas dziesmās, kā tieši latvieti" tauta. Mēs savu augstāko kara ordeni esam nodibinājuši, vadoties no teiksmainajām varonības cīilām, kā- :das latviešiem bijušas pret vācu bru-i'iiniekiem, un nosaucām šo ordeni varoņa vārdā. Jāzina, ka. vācu okupācijas vara Latvijā 1044. g. 2. oktobrī deva rīkojumu, ka visiem no 1906. ~ 1012. g. dzimušiem latviešiem jāierodas mobilizācijas komisijās, lai viņus ieskaitītu vācu armijas dienestā. / Bija noteikums, ka latviešus no šā pienlākuma var atbrīvot tikai tad, ja tie atstf^j latvijtt un dodas uz Vāciju. Jāzina, (Beigas sk. 2. lappusē) , 9 mēneši mūs škif no pirmajām .cerību un arī nezinās dienām, kad kapitulējušā Vācijā arī mēs; latvieši trimdā, sakām "nb jauna cīnīties par savām cilvēku un darba tiesībām; Tas nebija Un :nav Viegli, jp atbrīvotājai okupācijas: varai tad nebija īstas skaidrības, ko iesākt un ko atļaut Vācijā, no tik daudz un dažādām zemēm savestajām pārvietotām personām. Mūsu kopības un organizētības sākotnējām pārstāvībām, gan ne visur vēlētām, bet tautiešu visumā akceptētām, jau pēc nepilniem 3 mēnešiem nācās piedzīvot kā araeri-kāAu, tā arī anglU iestāžu oficiālās atzīšanas atsaukumu. Arēji tas tā palicis vēl līdz šim. brīdim. Mūsu iekšējā sadzīvē un arī att!-clbās aŗ mūsu visu aprūpētāju — UM RRA's vadību uz vietām tagad daudz gadījumos mūsu pašu izraudzītie pārstāvības orgāni par laimi bauda cerēto atbal-stu un pretimnākšanu. Tas uzliek jo lielas pienākuma, pašaizliedzīga darba grūtību un veselīga saprāta saistības. Mūsu pārstāvības orgānu un to locekļu — Vēlētu vai ieceltu amatpersonu rīcība sīkākās ikdienas lietās un nozīmīgākos gadījumos, kad mums rodas izdevība līdzrunāt, ierosināt un kaut vai tikai lūgt k;:i".t ko pašu un pārējo tautiešu labā, . i r spogulis un mcraukla, pēc kā novērtē visu mūsu stāju un. morālu vērtību. Tāpēc tik liela mūsu vēlēšanās, lai mūs pārstāvētu aktīvi un zināmi cilvēki ar labu vārdu un: darba spējām, jo ar to mēs ceram, ka būsim' cēlušies vismaz izredzēs uz nākotnes drošāku nokārtojumu, bet tagadnē už mūsu ikdienas 'vajadzību un vēlējumu labāku piepildījumu. Emigrācijas dienu vienmulums, bet reizē ar to ari kārtējo problēmu loti mainīgās atrisinajuma iespējas mūsu vidū radījušas diezgan īpatnu nostāju. Mēs esam •sapratušies vismaz tajā. ziiiā, ka mums jābūt kādām pārstāvībām — komitejai vai vismaz nometnes vadībai. To prasa pati dzīve, Tanī pat laikā vienas vai otras pārstāvības; tik bieži neauglīgais darbs daudz vietās nogurdina vai savā piespiestajā maznozīmīgumālieKas mazāk vērtīgs tieši spēj ii gākaj iem, aktīvākajiem nn gai*īgi saturīgākajiem no mūsu vidus — mūsu pārbaudītajiem valsts un sabiedriskiem darbiniekiem, akadēmiskiem spēkiem, saimnieciskās dzīves pārstāvjiem un citu nozaru va-dītājiem un lietpratējiem. Vini bieži atsakās kandidēt sabiedriskās dzīves uzticības amatiem un atturas no tiešas līdzdalības emigrantu ārējas repre- "zentēšanas un pagaidu vadības jautājumos. Dažu vi et tas bijis par iemeslu tam, ka mūsu pašu pārstāvības orgānos ~ komitejās un komisijās, jāievēl, volens nolens, tie paši nedaudzie kandidāti, kas bijuši ar mieru vai arī pavisam īpašu personīgu apsvērumu dēl loti vēlējušies klut par mūsu lielāku vai mazāku sadzīves kollektīvu. reprezentantiem. Un cik nav piedzīvots, ka tieši šādi „pilnīgl likumīgi ievēlēti" tautiešu pārstāvētāji atnes savu vēlētāju kopai vairāk vilšanās nekā apmierinātības un prieka. Savu uzdevumu pārprašana, personīgās godkāres apmierināšana un vispārībai domāta darba ignorēšana vai pat aizkavēšana un nonicināšana, ja vien tas kaut kādā zinā neatbilst šādu nejau šī bas un gadīj um a „ama tp e rso-nu" sāpraŠanas līmenim vai' patmīlī-bai, — tās reizēm ir negatīvās parādības, kas atsevišķās, vietās pat sagandē tautiešu kopējas attiecības un saticību nometnes vai latviešu kolonijas dzīvē. Ja viss tas nepieņem pārāk ļaunus atveidus, mēs samierināmies arī' ar to, savā vidū nopukoja-mies, par nepadevušamies vaļ citādi nclāga „koniitejas kungiem", ļaujam dzīvei ritēt' tālāk un nākošās vēlēšanās — ievēlam dažreiz, tos pa''us. kas mus neapmierināja, jo, lūk, nav bijis labāku, kas ar labu saprātu gribētu tā no visas tiesas runāt un rīkoties mūsu visu vārdā. Neko nevar darīt, sakām, jāsamierinās, — nav jau tas viss tagad tik svarīgi. Ļaunāk ir, ja. mūsu mazāk laimīgi izraudzītie pārstāvji sasirgst ar iejaukšanās un „lemšanas" māniju kā visas tautiešu kopas, tā tās atsevišķu luens - trancijas Ists prezii Francijas ceturtās republikas sat-. versmes sapulce 23. janv. ar 497 no 55.5 balsīm par Francijas valsts prezidentu ievēlēja augumā sīko 61 g. V. sociālistu Fēliksu G u ē n u (Gouin). Ģuēns kopš pag. gada oktobfa bija ļsatversmes sapulces prezidents un valsts prezidenta amatā tagad ir pēctecis geri. Šaŗ-lani de Gollam, kas no Šī pōsteria atteicās 20. janvāri. Valsts prezidenta jaunajās vēlēšanās par de Gollu bija nodotas tikai 3 balsis, par mirušā „Francijas tīģera** dēlu Marselu Klemanso 35 un par zemnieku partijas līderi Žaku BarkO 17. Guēnu atbalstīja visas 3 lielākas partijas ~ komunistu, sociālistu un pretestības kustības ,,MRP'*. Viiiš bijis franču parlamenta loceklis Jau kopš 1924. g., bet vācu okupācijas laikā nostājās pret Vi-šijas valdību un aizbēga uz Angli- ^ jui, aktīvi darbodamies pretestības cīnā. Guēns studējis jurisprudenci, bet nekad nav praktizējis, De Golls vi nu bija iecēlis komisijas priekšgalā, kurai bija jāizstrādā padomdevējas sapulces satversme, •uii par šīs sapulces prezidentu viinš kļuva 1943. ģ. novembrī. The Stars and Stripes valdībā no laikraksta I izdošanas atļaujas (dīvainā kārtā „apkārtr-akstā" pieminēta iestāde, už kuru nemaz neattiecas šāda laikraksta atļaujas lieta), atkārtojot to divi lāgi, ir ļaunprātīgs izdomājums. Nepatiess ir ap-g a 1 vo j u iiļļ s p ar p iem i ne tā s a tlau jas izsniegšanu Bavārijas apgabala latviešu komitejai resp. Latviešu aprūplbas birojam Minchenē, jo atļaujas saņemšanas laikā šādu organizāciju vēl nepag, gada auto reiz tas šķita locekļu dzīves un darba jautājumos. Patvaļīga vai ļaunprātīga rīcība tād§š reizēs apdraud un kaitē ne tikai personām, kuras kļūst par tās objektu, bet arī dažam labam pasākumam^ kas lieti un svētīgi kalpo ātsevišķai. tautiešu kopai vai pat visiem emigrācijā esošiem latviešiem. Tīidū. dījuma ilustracijai lai bOtā ALK** uzbrukums „Latviešu Vēstnesim" un man, tā izdevējam un atbildīgajam redaktoram, ar „hp-kārtrakstu nr. .8." ko lasītāju informēšanai sniedzām 26. janvāra numurā. Gribētos, to izskaidrot mazāk ar ļaunprātību, kā ar vienkāršu pārprašanu vismaz tādā zinā, ; ka ,,apkārtraksta" parakstītājiem vai vifiu līdzlē-mējiem trūcis pietiekamu zināšanu svešā, kaut ari tagad oficiālā — angļu • valodā. : • • X'' • 1944. g. 7. decembri atteicos no paša radītā uh rediģētā laikraksta „Bavārijas Latviešu Vēstnesis" vadības pēc tam, kad Bavārijas apgabala Latviešu komitejai Minchenē bijii pie-dāvājis paša noskaidrotas un pilnīgi reālas iespējas/mazā laikraksta paplašināja n aj, bet sanēmis sēdē piedalošos komitejās locekļu noraidījumu. Dažu savu locekļu iespaidā šī pati komiteja, gan citā sastāvā, jau iepriekš bez sazināšanās ar redakcijas vadlbļu bija „iecēlusi" par vienu no redaktoriem kādu komitejas locekli, nosakot tam arī pienācīgu a^gu no laikraksta ienākumiem, kaut arī šī persona redakcijas darbu . ne m az nes trūdā ja. Lai. līdzīgā rīcība nebūtu kaut kādā veidā-pies a is ti t.a. man • arī ; p ēc atteikšanās no laikraksta vadības, nodevu spiestuves vadītājam sākumā Militārās valdības preses daļai-adresēta paziņo-^ .junKi (anglu valodā) norakstu. KUf ā no-rādiju, ka turpin'"•k laikrakstā, vairs nedarbojos un to izdot ar manu vārdu. mip< i mani par galveno redaktoru, var tikai ar manu īpašu pie-crišanns rakstu. „B(4)ALK" apgal- V 6 j um i par in n n u a t teik.- anos Mii itārā maz nebija. Atļauju gūsta sākumā, lai cik neiespējams un fantastisks, dabūju pēc paša iniciatīvas. Nekavējoties to piedāvāju kopējai reāhzēšanai toreizē-jai Latvijas Nacionālai komitejai Bavārijā, kā tas atzīmēts arī tās sēžu protokolu grāmatā un visas komitejas apstiprināts.: • • . '^X:--'^^ Cik tas bija darīts pareizi vai nē, to var raksturot manas pag. gada oktobri red. J; V . L-āļ un red. V. S. H-ā rakstītas vēstules] kui^āš valsir-dīgāk stāstīju: — Ar manu laikrakstu gāj is ra i bi. Pašā sākumā bija ķīvii^š ar komiteju, bet vēl ne par tādu laikrakstu, kāds iznāca mans „BLV**. Komitejas vīri, neskatoties uz to, ka es jau vasaras sākumā gribēju rast iespējas laikraksta izdošanai (tad; mani atrunāja X., jo komitejai visā tās darbā neesot neviena cita, kas prastu sazināties un saprasties ar amerikāņu iestādēm), bija kā sazvērējušies, ka projektējamās ,,avīzes" vadība jādod kungam R. Bija domāts izdot tika uz rotatora novilktu lapu. Tas man likās par maz. Viens pats mēģināju : laimi, apmeklēju amerikānu iestādes un, vai nu nejaušības vai arī kāda no teicēj a a m'erik āfia lab v ē libas pēc, dabūju atļauju izdot pārvietotām personām - latviešiem un parakstīt iespiestu informācijas biļetenu. Ar šo gandrīz vai necerēto koncesiju piedāvājos komitejai: ja vēlaties, tā ir mūsu kopējā rīcībā, lai varētum kopēji kalpot ar informāciju latvieši bēgtiem. Kungiem** šāds; problēmas atrisinājuins, laikam nemaz nebija pa prātam, bet iespiestais laikraķsts arī viīiiem likās vērtīgāks, kaut arī kāds komitejas loceklis sevi jau bija iecēlis par rotatora lapas „virsredaktoru" u. t. t. Un tā tas sākās: 10 nedēlu cīnījos viens pats, bez telpām, bez vi en?@>p alīga, pat n e mašīnraksti tajās nebija (un nav vēl). Daži komitejas 16 c ek li, cik vien Varē d am i, lai krāks ta tapšanu un augšanu ignorēja, bet kad bija redzams,v ka mazais organisms var sākt dot pat materiālu pelAu, tad centās manā darbā iemest pa sprungu-lītim lielās „bažās", ka visa „lielā pelna" tikai nepaliek man vienam pašam. Nogāja pat tik tālu, ka kungs X. u 2}\ ē m ās r ev i dē t m an is pa pus otra mēnešiem pirmo reizi izcenotos laikraķs tina honorāru numurus, nokon-statēja, ka honorāri esot par augstiem, ka par visiem rakstiem honorāru nemaz nedrīkstot maksāt un ka tāpēc tie esot jāmainot. Kad parastā nevaļā (vienam pašam esot, redakcijas darbs atricnia dienas un naktis) atkal uzmeklēju kungu X., tad izrādījās, ka \]]\\ jau aizbraucis uz citu vietu jaunā amatā, g^n iepriekš iekasējis naudu par saviem' mazā laikrakstā iespiestiem darbiem pēc tām pašām „pārāk augstām" honorāru likmēm, bet aizvien vēl aizturējis maksājumus citiem. Komiteja palika bez sava kunga X., bet man bija vēl jāgaida, lai par savu darbu paša izcīnītā laikrakstā sa.':enļtu pirmo naudu un honorāru pēc nostrādātiem divi. mēnešiem. Citādi nekas daudz negrozījās: laiku pa laikam man, kas tīri nomināli vēl skaitījos arī par komitejas locekli', piesūtīja pa aizmuguriski pievemtam ..vienprātīgam" lēmumam, ka laikraksta man . jādarot tas vai cits. ka informācijas izvēlē es nedrīkstot nevienu vārdu pieminēt par dzīvi mūsu tēvzemē, ka komiteja attiecībā uz (Beigas sk. 3. lappusē) no nometnes Dacliava^ Pirms dažām dienām no vācu „SS** gūstekilu nometnes Dachavā atbrīvots 41 latviešu karavīrs. Nometnē vel palikuši 79 latvieši, kas tur atrodas jau vairāk mēnešu. Šoreiz atbrīvoti kareivji un dižkareivji. Šie mūsu tautieši izkļuvuši no nometnes reizē ar lielāku skaitu vāciešu. Ir izredzes, ka amerikāņu militārā komisija tuvākā laikā gūstekņu atbrīvošanu turpinās, un no Dachavas nometnes izklūs ari pārējie latvieši. Mūsu karavīru dzīves apstākli Dachavā, salīdzinot ar pirmajām dienām, tagad ir labi. Latvieši apvienoti kopējā rotā. Rīko pat priekšlasījumu —/ vakarus. Trūkst vienīgi informācijas^ par pasaules notikumiem un mūsu tautiešu dzīvi. Pēdējā laikā gan izdevies saņemt dažus latviešu laikrakstus. Uzturs labs. Visi latviešu karavīri nodarbināti un par tb saņem atalgojumu. Viens no tikko atbrīvota-, jiem tautiešiem nometnes darbā ^nopelnījis 42 dolāru. Nometni atstājot, katrs saņem 40 marku ceļa izdevu- ' miem braukšanai pie piederīgiem. Tas mums lika dpties trimda Latviešu strēlnieku tēvs Jāni^ Goldmanis sayā rakstā —• Es atbildu „Die Neue Zeitung" — Jau min par vācu okupācijas varas pavēli visiem latviešiem 1944., g. oktobri, ļpēc kuras, latviešu vīriešiem vai nu vajadzēja stāties vācu bruņoto, spēku kalpība vai ari jāizbrauc uz „Liēlvāciju".' Mums nupat piesūtīts rīkojuma teksts, kas parādījies vācu okupācijas laikā Rīgā iznākušā laikraksta „Tēvija** 1944. g: 10. oktobra 24L a-rā, t. i. 3 dienas pirms vāciešu okupantu galīgās padzīšanas no Latvijas galvaspilsētas un Rīgas noklļūšanas boļševiku varā. Rīkojuma teksts ir šāds:, . f ^Iesaukšana kara dienestā k 1) 1900.-1905. gados dzimušajiem latviešiem nekavējoties stājas spēkā kara dienesta jiienākumsV^ 2) Kafa dienesta pienākumam pakļautajiem 1900. līdz 1918. gados dzimušajiem vēlākais Š. g. 11. oktobri pīkst. 12.00 jāierodas Rīgas pili, riemdt līdzi savas personīgās mantas. Tos iekļaus dzelzceļa būves darbos Kurzemē. To piederīgie ar savām mantām var pievienoties transportam. Pienākumam ierasties nav pa-a) ostas darbos^ nodarbinātie; b) dzelzceļa dienestā esošie; c) elektrības un ūdens saimniecībā nodarbinātie; d) tie, kam līdz š. ģ. 10. OIJ:- tobrim pīkst. 20-tiem ir iespēja izbraukt uz Lielvāciju. 8ī8 pavēles neievērošanas sekas būs smagākie sodi pēc pastāvošiem kafa laika likumiem. ! Jeckeln,' 'r^'^ SS-obergrupenfIrers un policijas ģenerālis. Rigfi, 1944. gada 9. oktobrī." V ^ Šveicieši ziņo par baltu izdosanii Bemes radiofons zino, ka 23. janv. sākta Zviedrijā internēto atlikušo vācu un baltu bijušo kara vīru izsūtīšana uz krievu okupācijas joslu Vācijā. Arvien vaīrakvaHešuiepI^ amerikāņu joslā : Amerikānu Mi 1 itārāis vaidības gene-rālštābs 19. janv. pazjnoja, ka jaunne- : dēl amerikāņu okupācijas joslā Vā-• cijā no Ccchoslovākijas un Ungārijas : ieradīsies pirmais vilciens ar pārvietojamiem vāciešiem no tiem 2,25 rriilj. vāciešu, kurus šīs valstis izraida. V i - šās četrās okupācijas joslās izvietos no Austrumeiropas 'izraidāmos 6,5 milj. vāciešu. Katrs, vilciens, kas Iebrauc amerikāņu joslā, ved pa 1000 cilvēku ar visminimālāko bagāžu. The Stars and Strīpos 7
Object Description
Rating | |
Title | Bavarijas Latviesu vestnesis, January 30, 1946 |
Language | la |
Subject | Latvian Canadians -- Ontario -- Periodicals |
Publisher | McLaren Micropublishing |
Date | 1946-01-30 |
Type | text |
Format | application/pdf |
Rights | Licenced under section 77(1) of the Copyright Act. For detailed information visit: http://www.connectingcanadians.org/en/content/copyright |
Identifier | Bavari460130 |
Description
Title | 1946-01-30-01 |
Rights | Licenced under section 77(1) of the Copyright Act. For detailed information visit: http://www.connectingcanadians.org/en/content/copyright |
OCR text | • I I ir m :as JJIS [ies lat-it-un ļa's-rļe-leši las icu lār- >at lā: lēja ļat- :ir- Icii at-iž.- reiz ties isu icu :st& listi :16 ^as rln-un cT-jpēv līsts ^V) ta-liešu ina" idv. Jtēs 1.rv. lada ina iits tors lupu .at- ^ern JuU La- >p). Eeld, itriJk un 10, •ils, A8- Lo- 'ern >pi). lildai Bad :. H . \ - - / i6ne-irk". ļučai, ^iirt- .ak. lekle Irosse tl3b). 1 2 5 . m ļaisa-ļgzne, llden-is pālo RI-jerne. 1 «4 LATVIAN NEWS BULLETIN Redakcija-Editorial Office: Hotel Convikt, Diliingen/Donau. Bayern (13b) Iznāk divi reizes nedēlā — Published tw!ce a week. Nr. 8 (10) Authorized by Military Government and UN RRA Dilllngenā, 1946. g. 30. janvāri Jānis Goldmanis, ļ Latvijas bij. kara ministrs un Krievijas Domes un Satversmes sapulces loceklis. . , ' Es atbildu „Die Neue Zeitung*^ redakcijai Jūsu laikraksta 4. janvāra numurā teikts: „Kāds amerikāi^u Militārās valdības oficiāls ziņojums pasvītro, ka lielāka dala no Baltijas valstīm nākušo bēgļu atbēguši Vācijā savu sim-patiju dēl pret nacionā 1 sociālisrau un arī Šodien nemaz neslēpj šādu no- BkanojuriTu." Tas ir pilnīgi nepareizi un metaisni. :^Kad mūsu zeme' bija viens vienīgs kafalauks,. tīts ugunīs un ložu krusā, kad vācu karapulki dedzināja un postīja itin visu, kur tik vien tika klāt, it nebūt nevadoties no stratēģiskām vajadzībām vien, kad nekur nevarēja rast patvērumu, tad gluži dabīgi, ka cilvēks;bēg no tādas vietas. Pie visa tā veļ pievienojās tas, ka vācu iestādes kā ar slotu tīrīja visu mūsu zemi tīru no palikušajiem cilvēkiem. Tā Rīgā 1944. gada oktobi^a pirmajās dienās veselus kvartālus ielenca un cilvēkus, kaut tie atrastos vai rīta kurpēs uz ielas, dzina uz kuģiem, lai vestu tos uz Vāciju. ' Kad nacionālsociālistiskā: Vācija, slēpdama ā r p a s a u l . k a tā, kā okupācijas vara, izdara piespiedu mobilizāciju okupētā zemē un ar kaņfi tiesu palīdzību organizē , „brīvprātīgos'-, tad vai tas lai būtu bijis apstāklis, kas varētu radīt simpātijas prc!t šādu „brīvprātības" 'falsifikāciju no nacionālsociālistiskās Vācijas puses? Savās cerībās vīlās tic, kas pa visiem ceļiem bija sabēguši Kurzemē, tas ir Latvijas dienvidus daļā, cerībā, ka varbūt tur varēs rast iespēju doties uz Zviedriju. Uz Zviedriju laimējās aizkļūt tikai kādiem 5000.cilvēku, jo vācu iestādes, uz jūras tik cieši noslēdza šīs iespējas, ka tur varēja noklut vienīgi tad, ja: riskēja ar savu dzīvību. Par Kurzemē sabēgušajicm nāca ^ viens par otru bargāks vācu rīkojums: jābrauc iiz Vāciju., Netrūka arī turienes vācu noteicēja .Hana rīkojuma, ka mežus pārmeklēs ar suķiem. Vietējiem iedzīvotājiem piedraudēja ar apcietināšanu, ja tie pie sevis slēps mežos, sabēgušos cilvēkus. Un tomēr latvieši aizvien vēl kavējās atstāt savu zemi, zinot, ka kai'ojošā Vācijā,tie būs ne mazāk bīstami padoti kara darbībai. Tā kā tai pat laikā no austrumiem nākošie karotāji arī neapstājās, —-to pusē /palikt nevarēja, atceiroties agrākos ļaunos piedzīvojumus 1919. nn 1940. gadā, — tad ar vissmagāko sirdi latviešiem bija jādzer visrūgtākais liktei'ia kauss - un jādodas uz Vāciju. Latvieši nojauta, ka karš vairs ilgi nevar turpināties, jo vācu 'armijas sabrukums bija saredzaijis pat aklam, un tad vii'ii varēs patverties angļu, amerikāņu vai franču aizsardzībā. Ja tagad latviešiem jādzird ka vini ,„simpatiju dēl pret nacionālsociālismu** atbēguši uz Vāciju, tad tas liecina vienīgi to, cik vājas zināšanas ir tiem, kas to saka par mūsu tautas attiecībām ar Vāciju. Ir jāzina, ka latviešu tauta vairāk kā 700 gadu pieredzējusi vāciešus nokalpinām un verdzinām latviešu paaudzi pēc paaudzes; jāzina, ka neviena tauta pasaulē nav vairāk rūgtuma un naida ielikusi pret vāciešiem^ savās desmitiem tūkstošu skaitāmajās tautas dziesmās, kā tieši latvieti" tauta. Mēs savu augstāko kara ordeni esam nodibinājuši, vadoties no teiksmainajām varonības cīilām, kā- :das latviešiem bijušas pret vācu bru-i'iiniekiem, un nosaucām šo ordeni varoņa vārdā. Jāzina, ka. vācu okupācijas vara Latvijā 1044. g. 2. oktobrī deva rīkojumu, ka visiem no 1906. ~ 1012. g. dzimušiem latviešiem jāierodas mobilizācijas komisijās, lai viņus ieskaitītu vācu armijas dienestā. / Bija noteikums, ka latviešus no šā pienlākuma var atbrīvot tikai tad, ja tie atstf^j latvijtt un dodas uz Vāciju. Jāzina, (Beigas sk. 2. lappusē) , 9 mēneši mūs škif no pirmajām .cerību un arī nezinās dienām, kad kapitulējušā Vācijā arī mēs; latvieši trimdā, sakām "nb jauna cīnīties par savām cilvēku un darba tiesībām; Tas nebija Un :nav Viegli, jp atbrīvotājai okupācijas: varai tad nebija īstas skaidrības, ko iesākt un ko atļaut Vācijā, no tik daudz un dažādām zemēm savestajām pārvietotām personām. Mūsu kopības un organizētības sākotnējām pārstāvībām, gan ne visur vēlētām, bet tautiešu visumā akceptētām, jau pēc nepilniem 3 mēnešiem nācās piedzīvot kā araeri-kāAu, tā arī anglU iestāžu oficiālās atzīšanas atsaukumu. Arēji tas tā palicis vēl līdz šim. brīdim. Mūsu iekšējā sadzīvē un arī att!-clbās aŗ mūsu visu aprūpētāju — UM RRA's vadību uz vietām tagad daudz gadījumos mūsu pašu izraudzītie pārstāvības orgāni par laimi bauda cerēto atbal-stu un pretimnākšanu. Tas uzliek jo lielas pienākuma, pašaizliedzīga darba grūtību un veselīga saprāta saistības. Mūsu pārstāvības orgānu un to locekļu — Vēlētu vai ieceltu amatpersonu rīcība sīkākās ikdienas lietās un nozīmīgākos gadījumos, kad mums rodas izdevība līdzrunāt, ierosināt un kaut vai tikai lūgt k;:i".t ko pašu un pārējo tautiešu labā, . i r spogulis un mcraukla, pēc kā novērtē visu mūsu stāju un. morālu vērtību. Tāpēc tik liela mūsu vēlēšanās, lai mūs pārstāvētu aktīvi un zināmi cilvēki ar labu vārdu un: darba spējām, jo ar to mēs ceram, ka būsim' cēlušies vismaz izredzēs uz nākotnes drošāku nokārtojumu, bet tagadnē už mūsu ikdienas 'vajadzību un vēlējumu labāku piepildījumu. Emigrācijas dienu vienmulums, bet reizē ar to ari kārtējo problēmu loti mainīgās atrisinajuma iespējas mūsu vidū radījušas diezgan īpatnu nostāju. Mēs esam •sapratušies vismaz tajā. ziiiā, ka mums jābūt kādām pārstāvībām — komitejai vai vismaz nometnes vadībai. To prasa pati dzīve, Tanī pat laikā vienas vai otras pārstāvības; tik bieži neauglīgais darbs daudz vietās nogurdina vai savā piespiestajā maznozīmīgumālieKas mazāk vērtīgs tieši spēj ii gākaj iem, aktīvākajiem nn gai*īgi saturīgākajiem no mūsu vidus — mūsu pārbaudītajiem valsts un sabiedriskiem darbiniekiem, akadēmiskiem spēkiem, saimnieciskās dzīves pārstāvjiem un citu nozaru va-dītājiem un lietpratējiem. Vini bieži atsakās kandidēt sabiedriskās dzīves uzticības amatiem un atturas no tiešas līdzdalības emigrantu ārējas repre- "zentēšanas un pagaidu vadības jautājumos. Dažu vi et tas bijis par iemeslu tam, ka mūsu pašu pārstāvības orgānos ~ komitejās un komisijās, jāievēl, volens nolens, tie paši nedaudzie kandidāti, kas bijuši ar mieru vai arī pavisam īpašu personīgu apsvērumu dēl loti vēlējušies klut par mūsu lielāku vai mazāku sadzīves kollektīvu. reprezentantiem. Un cik nav piedzīvots, ka tieši šādi „pilnīgl likumīgi ievēlēti" tautiešu pārstāvētāji atnes savu vēlētāju kopai vairāk vilšanās nekā apmierinātības un prieka. Savu uzdevumu pārprašana, personīgās godkāres apmierināšana un vispārībai domāta darba ignorēšana vai pat aizkavēšana un nonicināšana, ja vien tas kaut kādā zinā neatbilst šādu nejau šī bas un gadīj um a „ama tp e rso-nu" sāpraŠanas līmenim vai' patmīlī-bai, — tās reizēm ir negatīvās parādības, kas atsevišķās, vietās pat sagandē tautiešu kopējas attiecības un saticību nometnes vai latviešu kolonijas dzīvē. Ja viss tas nepieņem pārāk ļaunus atveidus, mēs samierināmies arī' ar to, savā vidū nopukoja-mies, par nepadevušamies vaļ citādi nclāga „koniitejas kungiem", ļaujam dzīvei ritēt' tālāk un nākošās vēlēšanās — ievēlam dažreiz, tos pa''us. kas mus neapmierināja, jo, lūk, nav bijis labāku, kas ar labu saprātu gribētu tā no visas tiesas runāt un rīkoties mūsu visu vārdā. Neko nevar darīt, sakām, jāsamierinās, — nav jau tas viss tagad tik svarīgi. Ļaunāk ir, ja. mūsu mazāk laimīgi izraudzītie pārstāvji sasirgst ar iejaukšanās un „lemšanas" māniju kā visas tautiešu kopas, tā tās atsevišķu luens - trancijas Ists prezii Francijas ceturtās republikas sat-. versmes sapulce 23. janv. ar 497 no 55.5 balsīm par Francijas valsts prezidentu ievēlēja augumā sīko 61 g. V. sociālistu Fēliksu G u ē n u (Gouin). Ģuēns kopš pag. gada oktobfa bija ļsatversmes sapulces prezidents un valsts prezidenta amatā tagad ir pēctecis geri. Šaŗ-lani de Gollam, kas no Šī pōsteria atteicās 20. janvāri. Valsts prezidenta jaunajās vēlēšanās par de Gollu bija nodotas tikai 3 balsis, par mirušā „Francijas tīģera** dēlu Marselu Klemanso 35 un par zemnieku partijas līderi Žaku BarkO 17. Guēnu atbalstīja visas 3 lielākas partijas ~ komunistu, sociālistu un pretestības kustības ,,MRP'*. Viiiš bijis franču parlamenta loceklis Jau kopš 1924. g., bet vācu okupācijas laikā nostājās pret Vi-šijas valdību un aizbēga uz Angli- ^ jui, aktīvi darbodamies pretestības cīnā. Guēns studējis jurisprudenci, bet nekad nav praktizējis, De Golls vi nu bija iecēlis komisijas priekšgalā, kurai bija jāizstrādā padomdevējas sapulces satversme, •uii par šīs sapulces prezidentu viinš kļuva 1943. ģ. novembrī. The Stars and Stripes valdībā no laikraksta I izdošanas atļaujas (dīvainā kārtā „apkārtr-akstā" pieminēta iestāde, už kuru nemaz neattiecas šāda laikraksta atļaujas lieta), atkārtojot to divi lāgi, ir ļaunprātīgs izdomājums. Nepatiess ir ap-g a 1 vo j u iiļļ s p ar p iem i ne tā s a tlau jas izsniegšanu Bavārijas apgabala latviešu komitejai resp. Latviešu aprūplbas birojam Minchenē, jo atļaujas saņemšanas laikā šādu organizāciju vēl nepag, gada auto reiz tas šķita locekļu dzīves un darba jautājumos. Patvaļīga vai ļaunprātīga rīcība tād§š reizēs apdraud un kaitē ne tikai personām, kuras kļūst par tās objektu, bet arī dažam labam pasākumam^ kas lieti un svētīgi kalpo ātsevišķai. tautiešu kopai vai pat visiem emigrācijā esošiem latviešiem. Tīidū. dījuma ilustracijai lai bOtā ALK** uzbrukums „Latviešu Vēstnesim" un man, tā izdevējam un atbildīgajam redaktoram, ar „hp-kārtrakstu nr. .8." ko lasītāju informēšanai sniedzām 26. janvāra numurā. Gribētos, to izskaidrot mazāk ar ļaunprātību, kā ar vienkāršu pārprašanu vismaz tādā zinā, ; ka ,,apkārtraksta" parakstītājiem vai vifiu līdzlē-mējiem trūcis pietiekamu zināšanu svešā, kaut ari tagad oficiālā — angļu • valodā. : • • X'' • 1944. g. 7. decembri atteicos no paša radītā uh rediģētā laikraksta „Bavārijas Latviešu Vēstnesis" vadības pēc tam, kad Bavārijas apgabala Latviešu komitejai Minchenē bijii pie-dāvājis paša noskaidrotas un pilnīgi reālas iespējas/mazā laikraksta paplašināja n aj, bet sanēmis sēdē piedalošos komitejās locekļu noraidījumu. Dažu savu locekļu iespaidā šī pati komiteja, gan citā sastāvā, jau iepriekš bez sazināšanās ar redakcijas vadlbļu bija „iecēlusi" par vienu no redaktoriem kādu komitejas locekli, nosakot tam arī pienācīgu a^gu no laikraksta ienākumiem, kaut arī šī persona redakcijas darbu . ne m az nes trūdā ja. Lai. līdzīgā rīcība nebūtu kaut kādā veidā-pies a is ti t.a. man • arī ; p ēc atteikšanās no laikraksta vadības, nodevu spiestuves vadītājam sākumā Militārās valdības preses daļai-adresēta paziņo-^ .junKi (anglu valodā) norakstu. KUf ā no-rādiju, ka turpin'"•k laikrakstā, vairs nedarbojos un to izdot ar manu vārdu. mip< i mani par galveno redaktoru, var tikai ar manu īpašu pie-crišanns rakstu. „B(4)ALK" apgal- V 6 j um i par in n n u a t teik.- anos Mii itārā maz nebija. Atļauju gūsta sākumā, lai cik neiespējams un fantastisks, dabūju pēc paša iniciatīvas. Nekavējoties to piedāvāju kopējai reāhzēšanai toreizē-jai Latvijas Nacionālai komitejai Bavārijā, kā tas atzīmēts arī tās sēžu protokolu grāmatā un visas komitejas apstiprināts.: • • . '^X:--'^^ Cik tas bija darīts pareizi vai nē, to var raksturot manas pag. gada oktobri red. J; V . L-āļ un red. V. S. H-ā rakstītas vēstules] kui^āš valsir-dīgāk stāstīju: — Ar manu laikrakstu gāj is ra i bi. Pašā sākumā bija ķīvii^š ar komiteju, bet vēl ne par tādu laikrakstu, kāds iznāca mans „BLV**. Komitejas vīri, neskatoties uz to, ka es jau vasaras sākumā gribēju rast iespējas laikraksta izdošanai (tad; mani atrunāja X., jo komitejai visā tās darbā neesot neviena cita, kas prastu sazināties un saprasties ar amerikāņu iestādēm), bija kā sazvērējušies, ka projektējamās ,,avīzes" vadība jādod kungam R. Bija domāts izdot tika uz rotatora novilktu lapu. Tas man likās par maz. Viens pats mēģināju : laimi, apmeklēju amerikānu iestādes un, vai nu nejaušības vai arī kāda no teicēj a a m'erik āfia lab v ē libas pēc, dabūju atļauju izdot pārvietotām personām - latviešiem un parakstīt iespiestu informācijas biļetenu. Ar šo gandrīz vai necerēto koncesiju piedāvājos komitejai: ja vēlaties, tā ir mūsu kopējā rīcībā, lai varētum kopēji kalpot ar informāciju latvieši bēgtiem. Kungiem** šāds; problēmas atrisinājuins, laikam nemaz nebija pa prātam, bet iespiestais laikraķsts arī viīiiem likās vērtīgāks, kaut arī kāds komitejas loceklis sevi jau bija iecēlis par rotatora lapas „virsredaktoru" u. t. t. Un tā tas sākās: 10 nedēlu cīnījos viens pats, bez telpām, bez vi en?@>p alīga, pat n e mašīnraksti tajās nebija (un nav vēl). Daži komitejas 16 c ek li, cik vien Varē d am i, lai krāks ta tapšanu un augšanu ignorēja, bet kad bija redzams,v ka mazais organisms var sākt dot pat materiālu pelAu, tad centās manā darbā iemest pa sprungu-lītim lielās „bažās", ka visa „lielā pelna" tikai nepaliek man vienam pašam. Nogāja pat tik tālu, ka kungs X. u 2}\ ē m ās r ev i dē t m an is pa pus otra mēnešiem pirmo reizi izcenotos laikraķs tina honorāru numurus, nokon-statēja, ka honorāri esot par augstiem, ka par visiem rakstiem honorāru nemaz nedrīkstot maksāt un ka tāpēc tie esot jāmainot. Kad parastā nevaļā (vienam pašam esot, redakcijas darbs atricnia dienas un naktis) atkal uzmeklēju kungu X., tad izrādījās, ka \]]\\ jau aizbraucis uz citu vietu jaunā amatā, g^n iepriekš iekasējis naudu par saviem' mazā laikrakstā iespiestiem darbiem pēc tām pašām „pārāk augstām" honorāru likmēm, bet aizvien vēl aizturējis maksājumus citiem. Komiteja palika bez sava kunga X., bet man bija vēl jāgaida, lai par savu darbu paša izcīnītā laikrakstā sa.':enļtu pirmo naudu un honorāru pēc nostrādātiem divi. mēnešiem. Citādi nekas daudz negrozījās: laiku pa laikam man, kas tīri nomināli vēl skaitījos arī par komitejas locekli', piesūtīja pa aizmuguriski pievemtam ..vienprātīgam" lēmumam, ka laikraksta man . jādarot tas vai cits. ka informācijas izvēlē es nedrīkstot nevienu vārdu pieminēt par dzīvi mūsu tēvzemē, ka komiteja attiecībā uz (Beigas sk. 3. lappusē) no nometnes Dacliava^ Pirms dažām dienām no vācu „SS** gūstekilu nometnes Dachavā atbrīvots 41 latviešu karavīrs. Nometnē vel palikuši 79 latvieši, kas tur atrodas jau vairāk mēnešu. Šoreiz atbrīvoti kareivji un dižkareivji. Šie mūsu tautieši izkļuvuši no nometnes reizē ar lielāku skaitu vāciešu. Ir izredzes, ka amerikāņu militārā komisija tuvākā laikā gūstekņu atbrīvošanu turpinās, un no Dachavas nometnes izklūs ari pārējie latvieši. Mūsu karavīru dzīves apstākli Dachavā, salīdzinot ar pirmajām dienām, tagad ir labi. Latvieši apvienoti kopējā rotā. Rīko pat priekšlasījumu —/ vakarus. Trūkst vienīgi informācijas^ par pasaules notikumiem un mūsu tautiešu dzīvi. Pēdējā laikā gan izdevies saņemt dažus latviešu laikrakstus. Uzturs labs. Visi latviešu karavīri nodarbināti un par tb saņem atalgojumu. Viens no tikko atbrīvota-, jiem tautiešiem nometnes darbā ^nopelnījis 42 dolāru. Nometni atstājot, katrs saņem 40 marku ceļa izdevu- ' miem braukšanai pie piederīgiem. Tas mums lika dpties trimda Latviešu strēlnieku tēvs Jāni^ Goldmanis sayā rakstā —• Es atbildu „Die Neue Zeitung" — Jau min par vācu okupācijas varas pavēli visiem latviešiem 1944., g. oktobri, ļpēc kuras, latviešu vīriešiem vai nu vajadzēja stāties vācu bruņoto, spēku kalpība vai ari jāizbrauc uz „Liēlvāciju".' Mums nupat piesūtīts rīkojuma teksts, kas parādījies vācu okupācijas laikā Rīgā iznākušā laikraksta „Tēvija** 1944. g: 10. oktobra 24L a-rā, t. i. 3 dienas pirms vāciešu okupantu galīgās padzīšanas no Latvijas galvaspilsētas un Rīgas noklļūšanas boļševiku varā. Rīkojuma teksts ir šāds:, . f ^Iesaukšana kara dienestā k 1) 1900.-1905. gados dzimušajiem latviešiem nekavējoties stājas spēkā kara dienesta jiienākumsV^ 2) Kafa dienesta pienākumam pakļautajiem 1900. līdz 1918. gados dzimušajiem vēlākais Š. g. 11. oktobri pīkst. 12.00 jāierodas Rīgas pili, riemdt līdzi savas personīgās mantas. Tos iekļaus dzelzceļa būves darbos Kurzemē. To piederīgie ar savām mantām var pievienoties transportam. Pienākumam ierasties nav pa-a) ostas darbos^ nodarbinātie; b) dzelzceļa dienestā esošie; c) elektrības un ūdens saimniecībā nodarbinātie; d) tie, kam līdz š. ģ. 10. OIJ:- tobrim pīkst. 20-tiem ir iespēja izbraukt uz Lielvāciju. 8ī8 pavēles neievērošanas sekas būs smagākie sodi pēc pastāvošiem kafa laika likumiem. ! Jeckeln,' 'r^'^ SS-obergrupenfIrers un policijas ģenerālis. Rigfi, 1944. gada 9. oktobrī." V ^ Šveicieši ziņo par baltu izdosanii Bemes radiofons zino, ka 23. janv. sākta Zviedrijā internēto atlikušo vācu un baltu bijušo kara vīru izsūtīšana uz krievu okupācijas joslu Vācijā. Arvien vaīrakvaHešuiepI^ amerikāņu joslā : Amerikānu Mi 1 itārāis vaidības gene-rālštābs 19. janv. pazjnoja, ka jaunne- : dēl amerikāņu okupācijas joslā Vā-• cijā no Ccchoslovākijas un Ungārijas : ieradīsies pirmais vilciens ar pārvietojamiem vāciešiem no tiem 2,25 rriilj. vāciešu, kurus šīs valstis izraida. V i - šās četrās okupācijas joslās izvietos no Austrumeiropas 'izraidāmos 6,5 milj. vāciešu. Katrs, vilciens, kas Iebrauc amerikāņu joslā, ved pa 1000 cilvēku ar visminimālāko bagāžu. The Stars and Strīpos 7 |
Tags
Comments
Post a Comment for 1946-01-30-01