Bavarijas Latviesu vestnesis, March 15, 1950

              'r^2iCileū, 1950. g. 15. martā.
L A T V I J A
f saukSanu nU
agrāk LN^ 2^
"mpetencēs uaS^!
abūja tikai 6 bS
i apmierināsies
esot .aordTvS
^ (trimdā), ieiiiS
I tiem ^nemaz neeS
*ar trimdinieku T
^oa tā, ka pag^
ni^maz nerunljot
i i i
l>5rtnetujnii'_ ^
Jtemi, a«l re8i^
iespriežamie usa
it .pret ķ\iŗiem prin»
i\mmm viņu
I vajadzīgo Vi bata
,1Sp6c statūtu
lieizimta. m
ipmierinfija
* i t Ipašl LCKi
di}a8 pār8t%
statūtus
cdtu priekll ļnļr
ipjiUcē, kas tika g
statūtu lietu.
j ar to saistīti, „
jfcutfijums>^ kNr
ļkt? Šķiet, ka nl^
lirašarif s un tuvi
vēl,lielāka mā^
&Sanā$. Ntat
kā īsti ir «
nostāļu „pret #
ir ml0 nesasili
''^"^-^^ Mirs -
varētu W
Amerikāņi ^
ies arī to^n#i
^_^s. Iznakufl^
fperika ņo p
"^'-^"^1, ka Va
jātŗa m
Aōv kcmiresaoo?
apšauda
^āļii Helākā #^
^bfeti i r tādi cilvSA
ps^iju tuvumi.^
uz acīm un cir"
. Jevums ir a;
lai panāktu ,
likumu pieņem»
Jgā k:abineia M
letsonas. Tomfr^
\V darba ļaudis f
5^šu kustību W »
iru JumSos sp?^\
ļljāiāparASVitJ
^iem brīrtumieiM
teves. Daud!dstwj
pavada nakM
le. atvestajiem^^
gan rīko stAsm
'aUpif^niinētaiSM
r inderu saka:|
a i karu, un tM
rļtis Eiropā un%
pasaulei savuJr
Padomju tauta
!Š. Četru gadu^
iesisti tomēr n^^
^ ^ j r ū p n i e g j
s gan izstra^?rtf8-
(,4o mobilizētI
auz tiemnev^^
Iranči, ne i t a «
trakajiem n o j^
nama. «
ius no vietas^^per^
bet tagad,arfl^a
ASV siev;e^^
īsskapjus, bet i»^
strādāja.
ppnvalda Ata «'jļ;
onvalds fi^l taa'
gribēja latv f Vai5
:iņa vardi V^Ļ p
attiecas «^^^e > *
cmijas
ronvaldam ^
Ī 5 >
visiem J»^^^
TĒVZEMEI UN ORĪVĪBAI
Par gango
samulsumu
Latvijas 25. februāra numurā bija
Ievietots A. Liepas raksts, kas
skāra nereti cilāto jautājumu par
rakstnieka uzdevumiem un atbildību
sabiedrības priekšā. Atstāstīdams un
citēdams amerikāņu kritiķa Mum-forda
uzskatu, ka rietumu literatūrā
vdda samulsums, A. liepa apleci­na
to ari uz latviešu trimdiniekiem
un rakstniekiem, sacīdams: „Ne-vieni
nenoliegs, ka tagad — pēc vi­siem
pārbaudījumiem, kas ir daudz
imagfiki nekā jebkuram rietumu
cilvēkam, latviešu trimdinieki atro­das
visdziļākā garīgā samulbumā un
Vērtn)u pārvērtēšanas stadijā." Par
pārddVojumu smagumu varētu auto­ram
piekrlft, bet apgalvojums, ka
latviešu trimdinieki atrastos «visdzi­ļākā
gatigā samulsumā'*, nepārlie­cina.
Taisni otrādi — nekad latviešu
trimdinieki nav bijuH lielākā skaid-lIM
k i i>ar aavu, tā visas pārējās
pasaulei stāvokli, !>ar dk to vispār
iespējams pārredzēt Mūsu dienās
gtrigo vērtību novērtēšana kļuvusi
^iiAdbd^ M U jebkad agrāk, jo
tumlajleo. >unajitm «)iklem iz*
veidojies īliaholn — visu pasauli ap­draudošais
imperiālistiskais, boļše-vistiskais
komunisms, kas sevi ie­mieso,
uzsūc un atbalsta visu, kas
saindē cilvēku dzīvi: melus, apzinī­gu
un principiālu krāpšanu, var-mficību,
nodevību, nežēlību, garīgu
stulbumu. Boļševisms ir devis mē­rogu,
pie kura var pareizāk no­teikt
tikumu un netikumu samērus.
Ļaudīm, kas līdzīgi latviešu trim­diniekiem
pabijuši abās pusēs dzelzs
priekškaram, daudzi senāk miglaini
priekšstati kļuvuši «kaidri. Par vi­sām
lietām, trimdinieki zina savu
ceļu, zina, ka tas ir — ciņa pret
austrumu hidru, kaut arī šī cīņa
pastāvētu vienīgi neskaitāmo labi
maskēto hidras galvu atklāšanā.
Nedibināts ir arī pārmetums mū­su
rakstniekiem, ka tiem piemistu
«apzināta vai neapzināta^ tieksme
izolēties no dzīves īstenības". Mēs
nezinām neviena pazīstamāka trim­das
autora, kas nebūtu apstrādājis
mūsu diehu sižetus. So darbu māk­slinieciskā
kvallļbāte ir dažāda, tos,
saprotams, var apstrīdēt un kriti­zēt,
bet tā, ko mēs šinī gadījumā
saucam par „garīgu samulsumu",
tajos neatradīsim. Ja A. Liepu at­baida
„eksotika", tad tā ir perso­nīgas
gaumes savdabība, citādi jau
vajadzētu noliegt arī simbolisku iz­teiksmi
un „likvidēt", piemēram,
pasakas formu.
; Turpretim, pilnīgi Jāpiekrīt Mum-forda
domām, ka «rietumos" garī­gais
samulsums patiešām ir bēdīga
īstenība. Daudzi vadītāji rietumnie­ku
gari ir pavisam trūcīgi orientēti
viens no Ievērojamākiem mūsdienu
Amerikas romānistiem Hemingvejs
vlab!^ajā romMifi «Kam stunda si­tīs",
liek savam visādām cildenām
īpašībām apbalvotajam varonim cī­nīties
un krist par sarkanās Spāni­jas
lietu, lai gan plaši apraksta ko­munistu
zvērības, masu slepkavības,
«n ironizē par glorificētiem komu­nistu
vadoriiem kā Marti un Pas-
«ionāriju. Nekā citādi kā par garī­gu
samulsumu nevar nosaukt dau­dzu
slavenu franēu rakstnieku stei­dzīgo
sastāšanos komunistu parti­jā,
it sevišķi tūlīt pēc 2. pasaules
kara. Skaļā un trokšņainā barā vi­ņi
Iestājās, klusu un kaunīgi, pa
vienam, stājās ārā, bet tikai retam,
kā Nobela prēmijas saņēmējam An­drā
2idam, pietiek drosmes ukaļl
apliecināt savu vilšanos. Vienīgi par
garīgu samulsumu var nosaukt dau­dzinātā
vācu Hitlera laiku trimdi­nieka
Tomasa Manna atklāto sim-ml
arī rietumnieku rīcībā. Pārāk
patiku apliecināšanu Kremla impe­riālistiem,
vai kādreiz tik asi redzl-
' gā ^ngļu satiriķa Bernarda Sova
boļševiku slavēšanu, kas mūsu au­sīm
skan kā bērna prātā krituša
Sirmgalvja ālēšanās.
Kas vainīgs pie §1 samulsuma? —
Liekas — zināma kūtrība, negriba
Iedziļināties un orientēties Izziņā un
faktos, kuru, saprotams, Ir pietieka­mi
ari rietumnieku rīcībā. Pārāk
bieži redzam, ka šī kūtrība pazūd
flkai sastopoties ar austrumu var­mācību
aci pret ad. Izjūtot to, kā
saka, uz paša ādas. Saprotams, ne­būt
ne visas problēmas, kas Ietilpst
«garīgā samulsuma" lokā, tiek at­risinātas,
pareizi novērtējot boļše-vismu,
bet mūsu standartizāciju ml-
Idlajā laikā tā ir kļuvusi par pamat­prasību.
Prooagandas un aģitācijas
triku Iebiedēti, mēs esam kļuvuši
aizdomīgi un nemaz neklausāmies,
iekams neesam noskaidrojuši runā­tāja
vai rakstnieka pamatstāju. Un—
lai cik spožs un slavens būtu rakst-ftl^
ka vārds, trimdinieka acīs tas tū-iōļ
nodziesi ja redzam, ka viņš nav
^ ATMINU BRIŽ Eln Ķeibere
(1. turpinājums). ļ
Bet Virza bij pārāk latvisks un
pārak dziļš savās aistētiskās izjū-tas,
lai varētu labi iejusties dtā ze­mē.
Kosmopolītisms un viss, kas
tam līd^gs, bij viņam „nožēlojama
abstrakcija". Un kuŗS liela vēriena
dzejnieks tad ir varējis būt pāma-donāls?
Ceļojumi bij viņam aug­līgas
ierosmes kā bitei, Virzas mīļai
bitei, dažādu ziedu putekļi, no ku­riem
viņa rada savu, gan dažādu
smaržu un garšu, medu. Viņu pār­liecināja
Gētes dziļais teiciens: Du
bist am Ende, wer Du bist.
Par visāfn vietām pasaulē viņam
tādēļ bij mīļa un tuva viņa Zem­gale,
Balgales novads un Lielupes
rāmie krasti Tur, mūsu dzimtenes
Panteonā, viņu sagaidīja vismaz
divi UeU priekšteči: Manceli» un
Pantenijs. Zemgales «jautājumā"
diskusijas bij pilnīgi Uekat^ te va­jadzēja
bez Ierunām piekrist vai
doties atklātas cīņas naidā: kā vi­duslaiku
icholastiem: tertium non
datur (trešais nav iespējams). Lie­lus
garus vienmēr ceļ im vada kāds
liels fanātisms un tā saucamā ob­jektivitāte
— ko Virza mēdza saukt
vai nu par mīkstčaulību vai par
«grābstīšanos ap mūžības stende­rēm"
— viņu kaitināja līdz kaitētas
dzelzs baltumam. Rāmākos brīžos
viņš šo to žēlīgi «deva" arī citiem
Latvijas novadiem, tā reiz to dzir­dēju
izsakāmies par Siguldu, ka tur
jau esot «sava čurkstēšana", bet jā­saka,
šo brīžu nebij pārāk daudz.
Liels fanātisms un dziļa ticība, ne­laužama
pārliecība un neizsīkstoša
iedvesmo, tās taftu ir lietas, kas ra­da
lielus dzejniekus, dievu izredzē­tos
un cilvēku apbrīnotos. Bet cik
gan sarežģīts ir viņu mūžs! Cik sā­pīgi
griežas viņu kaislo siržu šķaut­nes
a^akaļ viņu miesā, uzgrūžoties
grūtās pelēkās ikdienas akmens
plāksnēm: .
«Nav skaisti panti tie, kas pārāk
gludi lejas.
Tāpat kā tīkamas nav bezrakstura
sejas.
Mums tīk ja vēstījlens kāds
liesmains plūst no tām «
Par cīņām paveiktām vai arī
zaudētām."
Cik skaisti skan, bet ko tas maksā?
Nāk man prātā kāds gadījums ar
viņa ,.Straumēniem". Reiz iedevu
to (vācu tulkojumā) kādam Eiropā
pazīstamam kungam, kas nekad ne­bij
redzējis mūsu zemi. Kad pec
kāda laika .to atkal satiku, dzirdēju
šādu spriedumu: «Tiešām savāda
grāmata. No sākuma man bij jā­piespiežas,
lai iedziļinātos tās īpat­nējā
pasaulē, bet jo tālāk lasīju, jo
stiprāki jutu, ka viņas iespaids pa­liek
neizdzēšams. Biju ilgāku lai­ku
viņas varā." Kādēļ gan? At­bilde
man liekas īsa: tādēļ, ka īstā
konkrētā Uetu redzēšana un attēlo­šana
tikai tad kļūst obligāta citiem,
ja to nes un savā svelmē kaitē cil­vēka
piepildījiuna alkas, viņa per­sonības
spēks un dzimtās zemes
mistiskā dvaša, — dtiem vārdiem,
ja šīs konkrētās lietas saskatām vai
sajūtam dziļu im fatālu perspektīvu
projekcijā, ja lietām, i l priel^šsta-tiem
un ainām ir, kā teic glezno-
Pl^OF. A. SPEKKE
tājs, dziļums. Konkrētisms un tā
saprasts mistidsms man šljiet Iz­sakām
visu Virzas dabu:
«Un zemē svešinieks un visiem
ļaudīm lieks
Ir Dieva komedjants Ikkatrls
dziesminieks.
Kas uzved allažiņ, pilns viņa mīlas
kvēles,
Sai trokšņu pasaulē tam patBcamas
spēles,
Un lai līdz dziļumiem viņš lietas
skatīt spētu
Arvienu uzlaiš Dievs tam ārprātibu
svētu."
D^vā elpa, kas nes šīs lietas, tā
taču nāk no zemes, no d^mtās ze­mes.
Nav pasaulē liela dzejnieka,
kas nebūtu liels savas dzimtenes
patriots, vienalga, vai vārdos vai
jušanā. Un te nu mumi visiem
Virza Mjla, kā teica K. Ulmanis, da­būjis
fiņu par viņa nāvi: Ueli dzej­nieks
un liels skolotājsl
*
Virza bij dzimis karotājs, garā un
patiesībā. Viņam bij tāds pārlieci-i
bas spēks kā reti kādam, liela vī­rišķība
un savu uzskatu nesaudzīga,
bruņnieciska paušana, ,4e coiu^age
des ses opinions", kā mēdz teikt Sal
pantā Virza bij neiecietīgs līdz ga­lam,
līdz varenai mūsu dzimtenes
atdzimšanas dievināšanai. Vienīgais
cilvēks pasaulē, kura spriedumus
viņš respektēja pilnā mērā, bij pre­zidents
Kārlis Ulmanis. Liktenis
Virzām bij piešķīris reto lomu būt
par ŠIS atdzimšanas pravieti, un te
pat dievu skaudība viņu nespēja
dragāt Cik reizes tiku viņu re­dzējis
melnu dusmu pilnu, kad kaut
kas «negāja", un Ievērojot viņa tālu
spraustās prasības, nabaga lietām
ne vienmēr bij tik viegli «iet". Cik
reizes viņu tiku redzējis smagas
grūtsirdības nospiestu, kad augstos
mērķus likās apvelkam nezināšanas
vai neprašanas miglāji Tad dzej­niekam
palika viens ierocis, im tas
bija bīstams: sarkasms. Ja pazīst
tikai to, kas iespiests rakstos, arī
jau pietiktu, bet ja būtu uzrakstītas
un sakopotas viņa — it sevišljd ani-mētā
sabiedrībā — izteiktās asprā­tības
un kodīgās piezīmes, būtu Iz­nākusi,
bez liekas pārspīlēšanas,
viena no visinteresantākām grāma­tām
Tikai to uzr€i:stīt būtu varē­jis
rakstnieks ar viņa stila spēku.
Sis lepnais latvju vīrs, kā man
rakstīja pēc viņa nāves, esot pat
savā zārkā gulējis «bargi varens".
Viņš „bez jebkādas mazaslnības sa­vas
domās vai jūtās" (kā par viņu
senus laikus teica kāds redzams lat­viešu
darbinieks), bij spīdošs pie­rādījums
tam, ka augstas idejas un
svēti mērīji spēj lauzt ikdienas de­sās
važas, spēj pildīt šīs zemes tel­pu
ar brīnišķu liesmojumu, vienal­ga,
kaut arī to nesējiem būtu pa­šiem
jāsadeg šais liesmās. Gandrīz
priekš 20 gadiem, reiz tā rakstīju
par Virzu (Brīvā Zeme, 1931. g.):
,,Ir sava dzīves gudrība tiem ļau­dīm,
kas cenšas piemēroties šai dzī­vē
un viņā iekļautiefi, bet ir arī sa-mācējis
tikt galā ar sava laikmeta
degošāko problēmu — nav pratis
atšifrēt boļševismu.
Mūsu dienu kritika mīl vai nu
pārvērtēt vai nenovērtēt rakstnieka
spējas un darbu. Kritika labprāt ru­nā
par lietām, kas notiekot rakst­niekā
«neapzināti". Tā ir atskaņa no
vecās skaistās, bet appelējušās le­ģendas,
ka rakstnieks «rada transā".
Tie, zināms. Ir nieki. Rakstnieks, lai
cik viņa darbs liels, veido to
vienmēr pie pilnas apziņas, izņemot,
varbūt, nenozīmīgus pataloģiskus
gg^dījumus. — Jo bieži tagad^ no
rakstnieka prasa «Jaunu evaņģēli­ju",
kas vestu dlvēd «pie gaismas
un labākas nākotnes". Tā ir pārmē­rīga
prasība. lidz šim vēl neviens
rs&stnleks tādu evaņģēliju nav spē­jis
radīt (Neaizmirsīsim arī, ka
Kristus evaņģēlijam Ir veseli četri
evaņģēlistu). Tautu dzīvi nekad ne­vada
tikai viens vienīgs cilvēks, bet
nelākas grupas, reizēm šķiras, jo
viens bez atbalsta nav cīnītājs kau­jas
laukā. Rakstnieks parasti sum­mē,
iegrāmato sava laikmeta centie­nus,
noved tos pie vienkāršotām,
skaidrām formulām, uz kurām tad
vieglāk balstīties nākošajiem laik­metiem.
Tādi summētājl Ir, plem.,
SeksDĪrs, Gēte. Balzaks. Ir arī rakst­nieki,
kas h^nrāt pieņem profetu
cfniii, -niem mūsu Raims,
B3t arī viņi nebūt
nav stāvējuši savā cīņā vi«ituļi,bet
gan plašas, uzticamas grupas v:dū,
plašu aprindu labvēlības atbalstīti.
Ne vienmēr rakstnieku veidotie
„evanģēliji" īstenojas. Dostojevskis
daudz un kaislīgi nodarbojās ar ceļa
meklēšanu un noteikšanu krievu
tautai. Visa pasaule pazīst viņa
dziļdomīgo Liellnkvizitora leģendu.
Neviens nenoliegs augstās morālās
vērtības Dostojevska rakstos, bet
kurp tagad aizgājusi Krievija? -
Negaidīsim, līdzīgi Mumfordam, ka
nāks kāds un ar burvju vārdiem
«Izvilks cilvēci no purva". Tāds
darbs nav pa spēkam vienam, tas
jādara visiem.
Var pabrīnīties, dk llgstoSu at­balsi
guvis I. Vīksnas raksts Zvied­rijas
latv. presē, kurā viņa ieteica —
ienīst ļaunu. Slm rakstam uzbruka
vesels bars atspēkotāju, pārmetot
mums «naida evaņģēlija** Sludinā­šanu.
iSo pārmetumu atkārto ari A.
Liepa. Tomēr cīnīties pret ļaunumu
aicina arī visi «naida evaņģēlija"
apkarotāji, bet dņā gluži bez naida
laikam gan neiztikt Absolūtās mī­lestības
sludinātāji tiecas kļūt kristī­gāki
par pašu Kristu, kas taču tomēr
reiz ņēmis virves galu un sizdams
padzinis naudas mijējus no tempļa.
Ar mīlestību var labot ļaunu tiVai
līdz zināmai rob'^^^i. Un •HTK^'-
n^eVi loH^ļ^ par citiem zina, ^'tir at­rodas
šl rcbeža. Elmārs Cmi'"^.
va pasaules gudrība Uem, kas c^-
šas šo dzīvi pagriezt savas iedves­mos
un straujo nojautu virzienos.
Un Ir ^ k l , nepārvarami kā cilvē­ka
daba, kā likteņa dieves deviuns
šūpulī, kas rada un vada šo ledves-mi
un veido dzīves pretešķībās vi­ņas
vingrumu un ^;)ēku." Un dtā
vietā tai pašā rakstā: ,3et karstas
ilgas prasa lielu piepildīšanu, augsti
centieni prasa lielus žestus, un Vir­za,
ir meklējis dzīvē un dzejā, vēs­turē
un politikā vienmēr varenus
žestus. Ne tik daudz gara spekulā-djas
vēso lepnumu, ne tik daudz
Iekšējo refleksiju pašsadegSanas
prieku un mokas, dk saudenus un
roku mājienus, kas vddo likteņus
un vada tautas."
(Turpmāk beigas)
BEIGAS
Rlūpu, c^os — šodien, rit»
Vakar, sen — bei miņai.
Mierā, sirdf! Teikts, nenokrīt
Mats bes Dieva liņas!
Nedriksi komit! Ļauta lalkt,
Drebēt, laudēU Nava
Pārāk mai tas. Tleēt, alkt
Vēl ir dala tava.
Ticēt? Aikit Laiki mlii un iild
lediel smieklu iķindai.
Bl caur laoitu prlmii i^d
Skumja lada rindas.
Dubļi. Sniegs. Tad visam gali.
Ce|os. KldpiL Eelgas!
Laipni* vienaldilfl aala
Stindzina bei stdgaa.
Vļtaut» Kalve
Par Irejadiem
II.
Dažā ziņā līdzīgs aplūkotajai^
kritiķim Ir lasitājs-vēsturnieks. Ari
viņa skats nekrīt tieši pašā dzejā,
bet ārpus tās, arī viņš dzeju redz
tikai refleksā, lauzumā. Tikai vlņŠ
dzejas vietā neskata autoru (un ja
skata, tad tas ir tikai neliels posms
viņa darbā), bet vai nu laikmeta vi­di,
no kuras dzeja izaugusi, vai ari
dzejas attīstību, bet to tad ne vien
autorā, bet aiz autora, atsegdams
dzejas izaugšanu cauri gadu sim­tiem,
cauri daudziem autoriem.
Tipiski tas parādās ts. motīvu vēs­turē.'
Piemērs — epi^ais motīvs, kā
ķēniņdēls, lai Izglābtos no dzimtas
ienaidnieku sazvērestības, izUdcas
par jukušu. Var noskaidrot, ka mo­tīvs
parādās daudzu tautu pasakās
jau pirms gadu tūkstošiem Tas iz-veidpjas
par gudrā muļķa motīvu,
kad simulants gara spēju pārbaudī­tājiem
dod nesaprotamas, šķietami
muļķīgas atbildes, kas īstenībā tikai
ir simboliskas im ļoti asprātīgas. Var
novērot, ka šis motīvs izkopts kla­siskajā
folklorā un pārgājis pēc tam
romiešu rakstnieku darbos. Citur
šis motīvs vēlāk im pastāvīgi saistī­jies
ar atriebības motīvu. Tā radu­sies
ziemeļnieku teika par Hamletu.
Tā uzrakstīta dažādos veidos, vis­plašāk
to izveidojis dāņu vēstur­nieks
Saksis Gramatiķis savā Dāni­jas
vēsturē. Ilgi, sarežģīti pētījumi
pamazām atklā], ka Saksis izmanto­jis
veco ziemeļnieku teiku, kas var­būt
jau pirms viņa lokalizējusies,
pierakstīta teiksmainam dāņu ķēni­ņam
Hamletam. Bet, to uzrakstot.
Saksis Gramatiķis iespaidojies ari
no līdzīgiem klasisko autoru nostās­tiem
Apvienošanai un Izskalstbiā-šanal
viņš pielids klāt ari savas pie­devas.
Savukārt šo Sakša Grama­tika
teiku izmantojis Šekspīrs. No
vēsturnieka stāsta viņš atmetis to,
kas spraigi dramatiskai darbībai ma­zāk
noderīgs. Viņam arī patstāvīgi
bija plašāk jāizveido blakus perso­nas.
Ir arī pietlikumi, kas saprotami
tikai Šekspīra laikmetā (plem. te­ātra
trupas ierašanās dāņu ķēniņa
galmā).
Tā skatoties pazūd rakstnieka un
ari paša dzejas darba vienreizība.
Tajā vietā Ierauga cauri gadu tūk­stošiem
tekam m attīstāmies kādu
episku vai drāmati^ motīvu. Lie­kas,
ka motīvs dzīvo savu apslēptu
dzīvi un tikai galda, lai to kāds uz­tver
un beidzot Iemieso vispilnīgākā
un izkoptākā veidā. Liekas, ka ša­jā
attīstībā Ir kaut kas dabīgs \m ne-piedeSams,
un atsevišķi rakstnieki
un viņu darbi Ir tBcal nejauši fakto­ri
šajā augšanā. Tā ir kā apslēpta
straume, ko parastais lasītājs ne­redz,
vai redz tikai tās atsevišķās
viļņu virsotnes, kuru sakaru viņš
neapjaul Pašu straumi atklāj vēs­turnieks.
Lasīdams dzejas darbu,
viņš patiesībā tajā Masa dzejas
plūdumu, kas tek no tālas senatnes
m nākotni
Parastākais dzejas vēsturnieku
dart>s ir kāda dzejas dait>a iesaistī­šana
viņa laikmeta sakaim Ari l i ­ni
gadījumā apgaismojums nekrit
pašā dzejā, bet fonā. Taču, kad fons
izgaismots, no tā it kā refleksā
nāk gaisma, kas padara dzīvāku ari
pašu dzejas darbu.
Sāds laikmeta kopsakaru apgais­mojums
Ir nepieciešams, ja ^bam
tuvoties mirušiem dzejas daifelem.
Patiesībā ari ikviens svaip un mūs­dienu
dzejas daxt>s tāpat sakņojas
uz visām pusēm sava laikmeta gariU
^Tēs to nejūtam, Jo paši esam SI ga^
ra pilni. To nejūt ari r^stnleks',
"iŗiš mierīgi Izlaiž lielus posmus vi­des
aprakstā, Uusi vaifik
stāsta. Iezīmē tikai atsevišķu Hoi»
jas, dzejo arvien it kā ttkal traff»
mentos, tā kā viņa diejā robu ir
daudz vairāk n^ā satura. Mis tol
nemanīdami un Instinktīvi pali la^
80t aiq;)ildam, Jo laikmeta dzīvība ir
ari mūsos. Ar mirušu dieju mis to
nespējam. Citu laiku un dtu tautu
dzīves kopsakars mums Cl*
tas Ierašas, dta dvUizādJa, dta do«
nm gaita, cita valodas siirihollki
mums liek Ik mirkli apstāties nesa*
prašanā. Un tikai tad, kad vēsturi
nieks mūs ar ilgām pūlim ievada
svešā laikmetā, apgaismodams, ii*
tulkodams, pamazam atdzīvinādami
mirušā pagājušā laikmeta kopsaka*
rus, vidi, no kuras barojas tā laika
dzejas darbs, — mums kļūst sapro*
tams un atveras ari Us dasjas darbs
pats.
Vēfftumldca, tl^at kā kritiķa ika^
UJums Ir aktīvs. Viņi abi
dzejas darbam ļoti daudz klāt no
sevis. Tādēļ vēsturnieks izlasa ^
vien dzejas darbā kaut ko dtu nekā
tajā rakstīts. Arī vēsturnieks iegūst
dzejā to pašu — īstenības atdzīvina-jumu
un savas personības papialini*
jumu ar to, bet tā ir dta īstenība,
ko viņš skata savām pētnieka adm,
nevis pašā grāmatā atmodinātā.
īstais, vlaikāršais dzejas lasītāji
ir pasīvs tajā ziņā, ka viņš pieņem
dzeju pašu, kamēr kritiskais lasītājs
un vēsturnieks patiesībā dzeju pašu
noraida un tās vietā paši aktīvi ra­da
kaut ko citu: kritlķls-rakstnleka
personības tēlu, vēsturnieks turpretī
iztēlo rakstnieka ^i>iedaIīšano8 dzejas
vi^ārīgajā plūdumā vai visas kul­tūras
kopsakaros. Citādi ari vien­kāršā
lasītāja dzejas pieņemšanā Ir
slēpa aktivitāte, dzeja Ir apgūsta­ma,
ir pieņemama tikai sUtfii dar*
bigā, akUvā tieksmē pēc tās.
Kritika skatījumā pazūd dzejas
darbs, bet aiz tā parādās sacerētājs;
vēsturnieka lasījumā pazūd viens un
otrs un parādās dzejas mūžīgais plū­dums.
Noteiktam, konkrētam dzejas
darbam paiet garām abi vai, labāk
sakot, iziet tam cauri, lietodami to
Ukal kā līdzekli Bet katrs dzejas
darbs Ir vienreizīgi dzīvs un grib
dzīvot pats, tieši tverts un pārda^-
vots.
Mēs negribam un nevaram kriti­ķiem
un vēsturniekiem aizliegt viņu
Izpriecas. Tās mums Ir ari ar kaut
ko derīgas. Kritiķis var Izdevīgā
gadījumā rakstnidcam nostāties pre­tī
kā viņa sirdsapziņa. Vēsturnieki
atdzīvina un atdod mums mirušus
dzejas darbus ifCritiķl un vēsturnie­ki
ar savām grāmatām uzrunā kri­tiskās
un vēsturiskās tieksmes mū­sos,
un tām jau ari vajag barības.
Bet īsti dzejas lasītāji viņi nav.
Kritiķi var lēti apmānīt ar izteiks­mes
trikiem Dzejas cirku viņš jū­tas
tikpat labi kā dzejas skatuvē.
Vēsturniekam kļūst vēlīgs ari vis­vājākais
dzejas darbs; ja vien tas
atbUst viņa iztēloto Uelo līniju vlr-zienlem.
īstais dzejas lasītājs Ir
vienkāršais lasītājs, pasīvais dzejas
uzņēmējs un pieņēmējs, kas dzejā
dzīvo. Tam vajadzīga dzeja pati,
abiem otriem tā ir tikai Udzcklls.
Un Us vientiesīgais lasītājs ir va­jadzīgs
dzejai Par tām blēņām,
ko par viņu raksta kritiķi, rakst-n
l ^ var mleri^ nelikties zinis.
(Vēsturnieku gudrības viņu parasti
neskars; tās viņa dzeju mēdz uz­meklēt
tikai pēc viņa nāves). Rakst­niekam
jāmeklē vienkāršais, īstais
dzejas lasītājs. Ja viņš atrod sa­skari
ar to, viņš piedzīvo, ka viņa
dzeja dzīvo, VĒi viņš pats saņem
kāpinātu dzīvi Dzīvodami savi
tautā un piederēdams tai