Bavarijas Latviesu vestnesis, January 11, 1950

              . J .
U. janvāri. £!^fi!°lWSO. g. u. janvāri.
nemaz lieesot
kamēr atse-ivSs
ģimenēs
senču izcel-teutu
zemēs-ā.
Un viņai
[ihiski, ne fi-
Vviengahalaina
tu, brazīliešu
mto un aus-kurus
va-im
un ame-šinīs
konti-
, ka tie neko
iz \^ai pat ne-konglpmerā.
viņu kādreiz
|]u3šdamies par
msiBjt vai ar-impat
minē-.
Ir ir topošas
idāa ^ s p l i d ā -
pēc vairākiem v
rtsialtoēs savas
Ipatel^a?, kon-
,t ko Jaunu, ko
levaram iedo-ļu
vai rlvā-
;a nesaprot. Iz­ir
taustāmāku
toti (nēģeru
Kujŗ tādas no-
I S ļ ^ , jā vie-
^i^razUieša"
, treša
arī, ja
iitizējušies'V
'BX apkārtnei
vjalodas īpat-.
ņtis atzīst par
[das Masē, kas
Micēju skolēnu
drīz vien ietil-alāmo
finter'e-žls
salīdzinā-asimilēšanas
;Skais un pa-
^ n a tātad
došana kā pie-ijot
piebiedroja-
IttS^rības.
fcs, ka Siiils ze-itņjbu"
saglabā­ts
kāds valsts
tens un ietek-vide^
puses kā
ilgi pašu iein-p
Ja viņi ne-is,
kās ir visos
:&Ss prganizā-ijains,
biedribās,
i^^Mpifefr^ sko-kabatās
tos
ieiādījtnnus va-
" nemāca* šādu
saviem bēr­is
to nelie­li
ari jauno tau-izaug
neti-iēc
valodas kaut
vecāki. Ir no-ar
iJiatviešu" ģi- mt m lat-latviski
ne-fiii
negrib neko
nav (?ienljuši
senču manto-ložaojami
pārde-iku
apsvērumu
ari gādās sadur-
„loģiku", ka
latvieši, bērni,
et dzimumi, teik-
>i vis Amerikas
merikāņi".
itos tautības sa-vienTģi
nelokāms
mīlestības gars
itojumu un cie-valodu
— visas
Tikai no mums
īgs, un nekāda
ir kritiku, jo
jāiztur ari lietu-feldiem,
vāciešiem
^rēJuSi sekmīgi. Ja
itiešu ģimenē sa-jrādltos
^bedIgos ap-ftam
apšaubīt vie-itisko
krietnumu,
iena taisnošanās,
galvojumi no šādu
ķuses, ka viņi to-latvieši,
atzīstami
)U. Kas grib, lai
itzist, lai parādās
un dzīvē!
^aimons Rudzītis.
istu
savu n.
:ūkumā im p^^^^-
kam briesmīgās
lušas pēdējo pa-istlba
var dziedēt
īsirgušo pasauli."
strādnieks piezī-ikS
valdošā uzska-
Trūmens ar šo
itavojis zemi jaunā
ilgai apspriešanai,
uz ASV daudziem
bezpajumtnieku.
Ijās valstīs pēdējā
nosvēries par l i e -
^laišanu.
;i 4 I
II I •i
•••rļ
I i
lvi
I 3
^ i
I !
m
I
fe3
L A T V I J A
BRĪVĪBAI
Pēteris Ermanis
DZtINIECEI
Pie senām minām sirds Jums atkal
tveras:
Skiet, blakus so|o mazais dzejnieks
fauns.
Caur acenēm uz Jums viņš augšup
veras
(Tāds jauks - vien dusmīgs kad,
šņāc, lādas ļauns).
Viņš dedzīgs stāsta Jums, kāds
dievs ir Eross.
Kas saldā laimē, saldās mokās dzen.
Viņš Jūsmo: «Versaijā, tur rožu
ceros,
KS franči mflēt prata kādreiz, sen!"
Bet kvēlot tagadnē pat mēs vēl
varot
Un skūpstos reibt un skavās
aizmirsties.
Un liekas Jums: sāk vins un puķes
garot.
Ap Jums sāk fauna rokas apvities.
Bet — zudis viņš. Cits Jūsu draugs,
cits dzejnieks.
Slaiks, mīkstiem matiem, latvju
lauku zēns,
ViņS, Rigas ielās skumjš kas bija
klejnieks.
Kam miesu, dvēs*li māca Uetuvēns.
Viņj blakus Jums. Un vienkārši un
isti.
Bet drūmi, kā tam dziesmās, vārdi
rit*
„Ai HaijaUJ, vai mīli tu vai nīsti,
\lss vēršas sāpēs, viss tik dzel un
sit.
Ai mqā, neizbēgt tev viņai dienai.
Kad pēdējs gaišais vainags tumsā
irst.
Un stundā grūtākā tev jābūt vienai,
Lidz visu klājot, smiltis sausi
birst."
J. Klid^s
® 9 7
KO LABU LATVIEŠI DARA PASAULĒ
No Eslingenos mākslas
skolas līdz The Clty College
of New York
INTERVIJA P A GAISA PASTU AR
PROF. LUDOLFU LIBERTU
,,Kādu5 mērķus esat sev sprau­duši
jaunajā dzīvē?"
,,yi&s būtu daudz vienkāršāk un
labāk, ja nebūtu ieņēmis galvā savā
mūžā neko citu vairs nedarīt, kā no­doties
vienīgi mākslai. Tātad —
mans galvenais, pirmais un pēdējais
uzdevums šeit i r — gleznot, gleznot,
g l e z n o t . . . "
«Kāda i r vispārējā aina un izre­dzes
Ņujorkas mākslas tirgū?"
«Izstāžu sarīkošanu apgrūtina
rāmju dārgums. Ikvienam māksli­niekam,
braucot šurp no Eiropas,
ieteicams ņemt līdzi pēc iespējas
vairāk labu rāmju. Ņujorkā, kur
mākslā sastopams viss, ko vien var
iedomāties — no visbriesmīgākajiem
surrogātiem līdz labākajam im vēr­tīgākajam,
kas vien mākslā bijis un
ir — tirgus pārpludināts visos vir­zienos,
un mākslinieki bieži spiesti
iipillpilJllliiH^
ĶĪNAS VAZE ŅUJORKA
D^ujorkas Latviešu Teātra
8vatdien. 8. lanvarl 1930 g. pniii. 6<30 vokorQ
ARUMGTON HAU ZAlf
1} Um Muki P I K * (imp ) na I Av. Itu) N X K,
Umdlt Mfirtiņo ZIverto homSdiļu 3 cSllefto&
svaiiiiuzijai
II
Vairs mēs taļiu neesam tik. naivi,
lai neapiegtu uņ nesaprastu, k a Mas^
kavas vai'eniĢ izdod miljoniem zeltā
pat par to vien, lai pēc iespējas ap;
klusinātu mūsu visnevainīgāko gāj­putnu
dziesmu, nemaz nerunājot par
tādām balsīm, kas pazīst Maskavas
valdīšanas noslēpumus un nodomus
un par to stāsta visai pasaulei sa­protamā
veidā. Mēs vairs neesam tik
naivi, lai nesaprastu arī to, ka šī
sarkanā zelta vara pa slepeniem ce-
;iem skedzas.un sniegsies visiu:, kur
;ik mēs pasaulē iesim. Esam sasta­puši
simtiem šķēršļu pat tur, kur
mēs tos ar labticīgu prātu nevarētu
iedomāties. Un šis sarkanais zelts
mūs rej un ries no visiem kaktiem
kā simts elles suņu koris, tāpēc ka
mēs iedami pa pasauli sakām, ka
esam kādas verdzinātas tautas, k|-
das samītas zemes brīvības man­tinieki.
Pa šiem gadiem esam daudz redzē­juši
un daudz sapratusi, un zinām,
ka šodien pasaulē visu pērk un visu
pārdod. Vecā paruna saka: „Par
naudu velns pat baznīcas dārzā dan­co".
Modernais velns tagad par
naudu dara daudz, daudz vairāk. Ja
tu esi cietis no kāda noziedznieka
uzbrukuma, viņš pasaulei iestāsta,
ka tu esi tas īstais un lielākais no­ziedznieks.
(Te l a i pieminam latviešu
karavīru likteni!) ^
Vai tad nu lai visu to redzot un
apjēdzot mēs turpinām cīnīties tikai
ar runām par četrām'brīvībām, par
sirdsapziņu un neatņemamām tiesī­bām?
Varbūt ar rakstiem, dzejoļiem,
novelēm mūsu avīzēs? Ar sērīgām
dziesmām un noputam?
Ir pienācis pēdējais laiks, kad
vairs nepietiek tikai ar «idejisku"
patriotismu vien, tikai ar dzimtenes
«mīlēšanu" vien. Mums jāuzņemas
upurēt vairāk. Mūsu „sāpēm" vien
pasaules kņadā nav pat ņaudiena
vērtības.
Pirmkārt jārada Vispasaules lat­viešu
organizācija, kurā būtu saistīti
visi latvieši līdz pēdējam. Sai gada
pasaulē būs izkaisīti savi 50.000 strā­dājošu
latviešu, kas sūrā darbā pel­nīs
savu dienišķu maizi. Tad šai
Vispasaules latviešu organizācijai
būs jāvaicā visiem saviem tautie­šiem:
Vai jūs esat ar mieru ik mē­nesi
dot no savas sūri pelnītās algas
2 dolārus tiem mērķiem, kuru _uz-devums
nodrošināt mūsu pastāvēša­nu
kā Latvijas brīvības mantinie­kiem,
kā apspiesto brāļu balsij, ka
palīgiem un glābējiem tiem tautie­šiem
svešumā, kas nespēs paši sev
palīdzēt? Ja mūsu tautieši te dar­bos
gribēs veikt to, ko krūtīs sizda­mi
solījuši vārdos, tad Vispasaules
latviešu organizācijas rīcībā ik gadus
būs 1.000.000 liels fonds. Tas būs cik
(Turpinājums 6. Ipp.).
"Kinas vāze
Si lugo 0 vono no «lipepuldrakoļAia un irls|auirfllio|fira msīisfne»
lotvidlu rokttnisetboi kom>dii4«v
Reiiiori—bi]. lolvi]oi NoelonBIB teotro reiiion un aktierft
Oivoldi Urttein».
Oohrenotdi loRid>
Tomļo Kolvfi, bij. firgoi Dailai tsatro oktriio.
Hildo Prlncd^Jnielnc, b(|-L«tvīiaiNoclonAI8 teotro oltMie,
Eriko ioufflone, biļ. l i e p A ļ o i teotro oktrlia.
Oivoldi Urttein»
Jēkobt Zoķii, btļ Lotviļoi Rodielono retiton un oktierh.
Oikerfiton • gleznet6|s ((flrlis šaumonii,
^ Ķ •
Viii lirddai tiro<> oHikvmi •&» unatpt» Nuierko» tatvteiu ttotrtf
lAldkai izveidolonai, lol tot varitu klOt pa/ ougiivirligu mAkilot
ansambli un («origu liul'urot (oklo'u mOtu dzlv&
taotOt mākto 81 SO PirmoKh 1 rtndte
vietlgo todzive, otspirdiindjumi un mOziko.
Sileiu i«pri«kipdrdoianai *ioimi
Orouditv nomd, 564 Sacond St., Breoklvn, N.Y., pi« mdc. R. Zeriņo
lolvion Rdlitf 92 lib<rty $lr««l, N Y. C, P<« H. Tauriņo kungo
loikrokito "laiki* redakciiS, M43 &arg«n Pl^ Sroeklvn, N Y., p l»
t4 Ruditla kunga,
i. U D O » (piattuvS, 171}- 3 r d A « o , ti T C. t?6thStrMt)
Augšējā attēlā -» Vācijā saņemta
programma, kas pieteic tikko dibi­nātā
Ņujorkas Latviešu Teātra svi­nīgo
pirmo izrādi 8. janvārī, uzvedot
Mārtiņa Zīverta Ķītias vāzi.
Kultūras chronika
Bij. Latvijas Nacionālās operas te­nors
Arturs Priednieks-Kavarra dar­bojas
par mūzikas profesoru St. Pē­tera,
Gustava Ādolfa kolledžā, kur
viņa vadībā studē ap 50 skolnieku.
Mākslinieks ķēries pie Mocarta
Burvju flautas iestudējuma, ko ar
saviem audzēkņiem drīzumā uzvedīs.
Šveices starptautiskā čellistu kon­kursa
laureāts Ingus Nāruhs p. g.
decembrī koncertēja vācu publikai
Hamburgā. Laikraksti „Hamburger
Echo" un „Hamburger Allgemeine"
savās slejās cildina Ingu Nārunu kā
Starptautisku mākslinieku ar augsti
kvalificētu techniku un daiļu toni,
kas savienots ar dabīgo muzikalitāti
interpretācijā.
• •— 1
Kurp vel dosies merbe-kiešu
Spoku vilciens ?
Mērbekas latviešu teātris savā
viesizrāžu braucienā pa amerikāņu
joslu svētdien un pirmdien sniedza
divas pilnīgi izpirktas izrādes Es-lingenas
nometnē, uzvedot Arnolda
Ridleja lugu Spoku vilciens. Teātra
līdzšinējo izrāžu skaits līdz ar to
sasniedza 508. Svētdien reizē bija
arī aktiera Rūdolfa Mucenieka j u ­bilejas
debila, māksliniekam uzstā­joties
savā 500. izrādē.
Vairāku aktieru saslimšanas deļ
mērbekieši savā turnejā devušies
mainītā sastāvā, tomēr sniedzot ļoti
spraigu un raitu soēli. Spoku v i l ­cienā
līdzi spēlē arī pats režisors J .
Zariņš. Recenziju par viesizrādēm
dosim Latviias nākošajā numura.
Pēc apmeklētām Vircbureas, Ans-bachas,
-§v. Gmindes, Kleinkecas,
Dilinsenas un Kslinsenas nometnēm
teātris savā tālākaiā maršrutā vie­sosies
šādās vietās: Traunštema
(13. janv.), Minrhenē (14. Augs-hurgā
(15. \X Kem^tenē (16. 1.),
Memingenā t.. •.), Ulmā . >. .) un
Karlsrūē " ~"
Jo bieži dzirdētas domas par mūsu gara dnves krizi vid pat tuk­šumu,
par uzdevumu trūkumu, spēku apsīkuma un pat strupceļa māsu
kultūras gaitāo trimdā. Tiesa — forums, prasības un uzdevumi ir citi,
nekā dzimtenē. Sniedzam šeit dažus redakcijas ricībā esošos materiālus,
kas atspoguļo mūsu gara darbinieka sasniegumus trimdā, un atstājam
lasītāju ziņā spriest par to, vai zaudēta dzimtene un patstāiāga ciešāka
kontakta irukums ar nacionālo vidi degradē latvieša rakstnieka, glezno­tāja,
mildķi viņa kulturālās un nacionālās siitības veikšanā vai pat pil­nīgi
laupa šo iespēju
atdot gluži labus darbus pat par 10
dolāriem gabalā. Sī nežēlīgā dzīves
kondīcija mani, paldies Devām, nav
skārusi — pārdodu pa gleznai un sā­kumam
eksistence nodrošināta."
„Kādi ir Jūsu nākotnes nodomi
un izredzes?"
„Public Library of New York jan­vārī
rīko ceļojošu izstādi. Tā turpi­nāsies
veselu gadu, apmeklējot da­žādas
ASV pilsētas. Piedalīšos šajā
izstādē ar apm. 30 darbient Bez tam
sākot ar martu esmu saistījies par
profesoru The City College of New
York, kur mācīšu divus priekšme­tus
— eļļas glezniecības techniku
un temperas glezniecības techniku
un teoriju."
Atsaukmes par Zentas
Maurinas Sirds mozaiku
N O AUSTRAS CIELENAS
V Ē S T U L E REDAKCIJAI
Hanss Karossa, viens no Izcilākiem
vācu literatūras meistariem par
Sirds mozaīku raksta:
„ . . . Lai kuru lappusi šai grāmatā
uzšķirtu, vienmēr sastopam kādu
teikumu, kas mūs aizkustina, kādu
sirsnīgu vārdu, kas spēcina un ap­laimo,
nav nevienas tukšas vietas,
kas liecinātu par nogurumu. Ļoti
daudz kas man bija pilnīgi jauns:
par latviešiem un viņu dzeju, arī
par daudzām citām lietām es nekā
nezināju.
Aiz katras eseģas jūt tēlotājas
brīvo garu, viņas sirdi, kas visam
rada atbalsi. un visas daļas isatur
kopā, tā kā gaisma' no viena tēla
pārslīd uz nākošo."
Valters Blēms piiebUst:
«Dzejniece smeļ no pieredžu,strau­mes,
kur satecējuši ūdeņi no tūksto­šiem
gadu vecās pasaules kultūras.
Zenta Mauriņa pazīst tautu litera­tūru,
tēlotāju mākslu, un viņas mu­zikālie
pārdzīvojumi i r tik dziļi, ka
lasītājs arvien no jauna i r pārsteigts.
Bet šī pasauli aptvērēja bagātība
gūst savu vienreizējo krāsu latviešu
dzejnieces nacionālajā izjūtā un na­cionālajā
lepnumā. Viņa izteikusi
savas tautas garīgo īpatnību un
izzūdošo pacēlusi mūžības pflāksnē."
Dr. Margita Abenius, Bonners L i t -
terāra Magasin, saka:
„Sī mazā, koncentrētā grāmatiņa
ir kultūrfilosofisku eseju kopojmns,
veltīts gudrībai un dzīves mākslai.
Tās pamattonis i r ilgas pēc dzimte­nes.
Zenta Mauriņa pieder pie tā
dzejnieka tipa, kas pats sev izlej
formu, tā i r rituāli zīmogota, suģes-tīvi
iedarbīga stila māksla . . . V i ­ņas
instrumentā vibrē kā smalkas im
maigas, tā ari patētiski dižas melo­dijas.
Viņa ir uguns un intensitāte,
un temā, par kuru viņa raksta, viņa
neapšaubāmi i r iedziļinājusies."
Viena no izcilākam izstādēm
VĒSTULE NO STOKHOLMAS
Strādājot maizes darbā, māksli­nieks
Eduards Dzenis cītigi turpinā­jis
nodoties arī savam tiešajam uz­devumam
— glezniecībai. Neseno
izstādi Kalmarā, kur mākslinieks kā
bēglis izkāpa krastā tieši pirms pie­ciem
gadiem, apmeklēja liels skaits
mākslas entuziastu un no izstādīta­jiem
40 darbiem pārdoti 17. Par
šo piekto Ed. Dzeņa izstādi piecu
trimdas gadu laikā zviedru prese
sniedz atsauksmes, kas liek dziļi res­pektēt
viņa gūtos panākumus.
Laikraksts Barometern zem virs­raksta
Izcilus pasteļgleznotājs starp
citu raksta:
„Izlasījām avīzē mazu nenozīmīgu
sludinājumu, ka kāds kungs, vārdā
Eduards Dzenis, nodomājis atklāt
savu gleznu izstādi. Gājām turp ne
bez zināma aizsprieduma, bet — to­ties
pārsteigums bija sevišķi pati-kams.
Gar sienām karājās pasteļi,
kādus reti varam dabūt redzēt . . .
Dzenis glezno vienīgi pastelī. Re­dzēt
veselu izstādi šāda veida darbu
ir jau pats par sevi retums. Gleznas
ir augstas kvalitātes darbi, turklāt
to i r bagātīgs skaits.
Dzenis pasteļu techniku pārvalda
virtuozi im i r bez tam izsmalcināts
un jūtigs kolorists . . . Sīs technikas
īpašības Dzenis pratis izmantot r a ­finētā
un ļoti iespaidīgā veidā. Māk­slinieks
i r izteikts romantiķis, kas
pārsteidz arī ar dramatisku un spē­ka
pilnu izteiksmi, īpaši bēgļu dzī­ves
motīvos. Apbrīnu pelna gaismas
un ēnu pārejas, bet visumā darbi
izceļas ar kompozīcijas viengabalai­nību,
tās stingrību, un labu zīmē­jumu
. . Izstāde i r patiess pārdzī­vojums
un mēs ieteicam visiem
mākslas cienītājiem to apmeklēt."
Ostra Smāland rakstā Augstas k l a ­ses
pasteļmāksla starp citu teikts:
„ . . . Dzeņa izstādi varam neap­šaubāmi
nosaukt par vienu no vls-izcilākām,
kādas jebkad notikušas
Kahnarfi. Dzeņa pasteļtechnlka ir
neiparasta, ja, varbūt, viņš pat ir vie­nīgais
šāda veida gleznotājs . . .
Ko Dzenis pārvakia meistarīgi, tie ir
viņa ēnu un gaismu spēles kontrasti,
kustiba un dramatiskais spēks . . .
Izstāde ir noskaņoti viengabalaina.
It sevišķi Izceļas tādi darbi, ka
Dievkalpojums ar dzīvajām veco
ļaužu sejām; Trauksme — ar gandrīz
bai^u dramatismu izbaiļu pilnās
kustibās. Viņš briljanti glezno ari
zirgus. Dažos portretos viņš iet at­pakaļ
klasicismā ar pilsētas ainavu
vai ēku masīvu fonā. Neviens no
izstādītiem pastētēm neatstāj ska­tītāju
vienaldzīgu , . ."
Kalmar I^ns Tidning'a slejās l a ­sāms:
„Dzenim ir sp^dāla krīta
technika . . , ViņS šajā savā mākslā
ir sasniedzis un spēj dot vairāk, ne­kā
daudzi viņa koUēgas šajā māk­slas
nozarē . . . Dzenim dara prieku
gaismas un ēnu rotaļa, un viņš prot
radīt noskaņu ap saviem tēliem.
Viņš bieži tver tos dramatisku noti­kumu
brīžos im spēj dot to sejās
pārdzīvojumu atspoguļojumu . . ,"
Dzenis pirms šis izstādes ar izci­liem
panākumiem piedalījies gleznu
izstādēs Liljevalcha galerijā Stok­holmā,
Malmes mākslas muzejā, L l -
dingō privātā salonā un Jāmtiandes
Lensmūzejā. E. B.
„Vei^īgāl(ais draudzīiias
aicinājums pec otrā
pasaules
VĒSTULE NO UPSALAS
Konstantīna Raudi ves triloģija
„Silvestŗa Pērkona memuāri" (Maxi»
milian Dietinch Verlag, Memmin-ģen),
vācu kritikā guvis atzinīgas un
ievērības cienīgas atsauksmes. Snie­dzam
te vienu no visai raksturīgām
atsauksmēm par pirmo sējumu Mek­lētājs
un otro — Gaisma:
„Konstantins Raudive apbalvots
ar neparastu tēlošanas spēju un pār­steidzoši
plašu skatu, kas liek no
viņa ārī turpmāk gaidīt ievēroja­mus
darbus. Viņa romānā Silvestra
Pērkona Memuāri rādīts jauns lat­viešu
skulptors, kas traucas uz Pa«
rīzl, kur saduras ar grūti pārvara­miem
šķēršļiem.
Silvestris Pērkpps mūsu priekšā
nostājas kā austrumu pasaules dēls,
kas sīksti lauž cev ceļu no dziļās un.
noslēpumainās, bet reizēm ari bezdl-benlgās
austrumu gara pasaules us
dzidro un līdzsvaroto Vakarelropas
mākslas formu stingrību. Mēs no-j
aužam, ka autors tēlo paša dvēselei
pārdzīvojumus. Sal romānā, kurā iz­teiktas
daudzas dziļas im viedas do­mas
par pasauli un dzīvi, viņš muma
atklājas kā lielo krievu epiku gara
radinieks. Te slēpjas Raudi ves spēks
un vājums. Viņš uzstāda grūti atri­sināmas
problēmas, spiež lasītāju
līdzdomāt, bet reizumis atstāj no­vārtā
savu varoņu reālo vidi; tā r o ­das
iespaids, ka rakstnieks tos tikai
radījis, lai paustu savas domas.
Bet otrā sējumā mana, ka Raudi­ve
vAdojot savu lielo romānu, ari
pats iekšķīgi audzis. Viņa tēU kļūst
īstenāki, dzīvei tuvāki. Mazā novele
otrā sējumā Kādas draudzības
stāsts, rāda divus kareivjus, kas karā
viens H pret otru cīnījušies un tagad
saistiti ar dziļu pašaizliedzīgu drau­dzību.
Tā pieder,pie visvērtīgākā-*
jiem draudzības aicinājumiem pāri
valodas un zemes robežām, visverli-gākajiem,
ko esam dzirdējuši pēc
otrā pasaules paŗa.
Varbūt daudziem liksies, ka r o ­māns
nav viegli lasāms, bet kas
meklē dzīves jēgu, jutīsies no šī dar­ba
dziļākās jēgas aizgrābts". (Dr.
Wirth, Staati. VolksbuchereisteUe
Regensburg).
Milzis, jeb nesimpQtisl(s ciivel(s
MARISA VĒTRAS VĒSTULE LATVIJAI NO HALIFAKSAS
Kanādas franču im angļu laik­raksti
sniedz plašas apceres sa­karā
ar Jāņa Tidemaņa trim glez­nu
izstādēm lielākajās Kanādas
pilsētās. Cerībā, ka jūsu lasītājus
interesēs mūsu mākslinieku darbi
un sasniegumi, līdz ar sirsnīgām
labdienām nosūtu šo rakstu, kura
viela ņemta no Kanādas preses
atsauksmēm par Tidemaņa panā­kumiem.
Pirmo reizi es viņu nemaz ne^mu
redzējis, jo pirms viņa es pazinu v i ­ņa
darbus. Un rets i r tāds cilvēks,
kas spēj un „vēlas visu sevi parādīt
ar savu vienīgo darba rīku — pa­leti."
(Le Devoir) Es viņu pazinu
pirms redzēšanas.
Pēdējo reizi sastapos ar viņu
Montreālā, nakti, spilgti gaišajā sta­cijā.
Viņš viens stāvēja milzīgās tel­pas
tukšumā. Lielu, drūmu stāvu,
iesirmām krēpēm viņš atgādināja
vientuļu lauvu. Pienāca vilciens,
un stacija piebira cilvēkiem. Dažs
viņu pamanīja, daudzi dusmojās, jo
viņš nevienam negrieza ceļa, un ar
savu neizkustināmo stāvu traucēja
pūļa steigas nopietnību. Viņš atgā­dināja
„milzi" (The Standard), k u ­ra
% «personība parādās visos siže­tos
im nekad neatsakās no sevis,"
(Le Canada) — pat ne mierā stāvot,
un pat ne krāsās par mieru runājot.
Tas bija Džons Tidemanis. Nesim­pātisks
cilvēks, jo viņš neprasa, bet
— ņem; pat no viņa aizejot cilvēkā
paliek kāds satraukums, kas negri­bot
un nedomājot tomēr izraisa it kā
mazvērtības sajūtas. Un tas nav sim­pātiski.
Jo „viņš spēj novērot bez
žēlastības,"un viņa «neizmērojamo
aizrautību, mirdzumu un galējo ne­mieru
cilvēki vairs nesaprot . .
(La Presse) «Vajadzētu vienkārši
skatīties un klusēt . . . un tomēr
viegli izcelt iespaidu, kas nenovēr­šami
pārņem katru Tidemaņa Izstā­des
apmeklētāju — impulsīvitāte,
varens spēks, kaut kas cilvēka prā­tam
netverams, pārdabiskiem līdzek­ļiem
sasniegti krāsu efekti, nemiers,
kas tomēr nespēj traucēt vispārējo
harmoniju . . . laimīgs ēnu un gais­mu
kontrasts... kas liek padoties
kopiespaidam, ko viņš spontāni
sniedz. Ik cilvēks izjūt varenības
iespaidu Tidemaņa audeklos. Tomēr
šī varenība nav Tidemaņa amata
,,triks" Sis varenības avots ceļas no
ziemeļu tautas iedzimtās tieksmes uz
noslēpumu..." (La Presse) Nu, sa­kiet,
vai tad tas ir simpātiski — sa­just
citu varenāku un stiprāku par
sevi? Un es ar visu godīgu pilsoņu
atbalstu pilnpilnam pievienojos The
Standard kritiķim; ,,Ja Tidemanis
ir ļauns, viņš ir briesmīgs," — bet
baidos, ka visi godīgi pilsoņi gan ne­pievienosies
šī kritiķa tālākam sprie­dumam:
,,Bet ja viņž ir labs — viņš
ir milzis, kas pat savās kļūdās patiu'a
grāciju un savās krāsās liek aizmirst
ik kļūdu," Jo mēs nemīlam milžus,
ja viņi nav muļķi, kā dažreiz mūsu
pasakās, un ja viņi dzīvo tikai sa­vam,
bet ne mūsu uzdevumam, Un
tomēr «viņa Kanādas koki i r skais­tāki
hekā citur . . . un katram ir
ieteicams studēt šī latviešu glezno­tāja
darbus . . . jo Tidemanis pieder
tiem retajiem, kam aizejot kaut kas
ievērojams paliks pāri . , ." (Le De­voir).
Ir raksturīgi, ka divas avīzes — Le
Devoir un Le Canada — salīdzina
Tidemani ar Paganini, tikai «Pagani-nl
bija vairāk virtuozs, Tidemanis —
mākslinieks" (Le Canada), Zīmīgi,
ka ne latvieši, bet divi francūži, kas
vadās tikai no Tidemaņa mākslas,
ir atraduši šo savdabīgo salīdzinā­jumu.
Šim rakstam negribu pievie­not
savas domas, jo baidos, ka tās
tikai mazinātu manu uzdevumu —
parādīt, kā sveši ļaudis vērtē sve­šus
darbus. Un parādīt, ka arī vien­tuļš,
«tiešs, robusts, mežonīgs" cil­vēks,
H a tikai viņam zināms savas
dzīves mērķis un sava darba vērti-ba,
— var cilvēcei un savai tautai
bieži vien dot vairāk nekā gudri
vārdi un tukšās domas.
Darbs, sirds un asinis spēj allaž
. sasniegt pat šķietami nesasnie­dzamo.
Marlss Vētra