Bavarijas Latviesu vestnesis, January 25, 1950

              , 1950. g. 25. janvāiļ.
Trešdien, 1950. g. 25. janvārī
L A T V I J A
REDAKCIJA!
TIES1BA*I;N MALDI
itra vēstule „Mēs un patrU
ijas 1. num.) neatbilst pa.
Mans kādreizējais raksts
114..,num.) nebija domāts,
u naidu pastāvošo organizā-rpā,
bet gan lai atdzesētu'
eprātīgās sarīkojuma idejas
ājiem, ko arī LBL nod.
Ice atzina par nevēlamu.
; kur D saskata naidu Brad-'
irganizāciju starpā.
ikami, ka L B L nod. izdevusi
palīdzības darbam 66 mārc.
'tā summa ir tomēr maza
cijal ar 60 biedriem. Ko D.
latvijBtei, kas nopelna 3,12
edeļā, izdod par istabu 1
ft no atlikušās algas iztiek
nedēļu, bet tomēr viņa no^
uz Vā<iiļu invalidiem un ve-vēkiem
sainīšus par 32 marc
zs ir apgalvojums, ka LBL
odoms sūtīt sainīšus bijis ļa-nerealizējams.
Sainīšu no.
' nO' Anglijas nav vairs
jblēma, vajadzīgi tikai li.
n l^ba griba. Ka organiza-dzeķļi
ir» to zina un neap.
r l pats D
nētk vakara ŗpcošanu attais-drūmām
domām par nezina-otni".
Esmu pārliecināts, ka
āda v^ida vakari veicina un
drūmāg domas. Tad, kad
dā demojāa latviešu stīgu
un dziedones Ļūse \m Sepe,
ja balsis, ka 5 šil. ieejas
uz vērtīgajiem koncertiem
r dārgu. Turpretī šādam
vakaram nežēlojam par
*en i^dot 15 šil, kur pie tam
k vēl pilna bufete un taksa-tpakaļ
uz mājām. Nevie-
)rotams, vņav iebildumu, ja
da veida vakartis rīko pri-ās
mājās, bet biedrības sla-ārds
nav noslīcināmi šņabja
Mūsu-kaŗavjriem abos karos
vēl lielākas grūtības un drū-eziņa
par nākotni, tomēr viņi
omāja par jauku vakaru pa-telpās,.
bet gan par tautas
u un savu tēvzenn. Tāpat
n LCK locekļiem garajās se-rāts
ir pilns drūmu domu par
nākotni.Taču nekur vēl
dzirdēiis vai lasījis, ka abu
u pelētie pārstāvji būtu šis
gribējuši atstāt ,,3 aukā va-pie
šņab.;a glazēs.' Lai Dievs^
inleņi art turpmāk,tikōat paš-
2^1* cmitles,'mekre]ot^\^^^^^tvo
postaļ?— tad varam te ^to-atviias
likteni pasaules sirds-neaizmirsTs.
' V. Ozoliņš, Bradforda
UTSJUMS; KAS PRASA
ZAMU ATRISINĀJUMU
laikrakstā tika ziņots, ķa ļ
izceļotājs var izvest 40 DM. |
bala (area) galvenā mītnē ari
parādījās rīkojums šajā jau-
, kuru vajadzēja darīt zinS-metnēs,'
bet tas nenotika, vis-ircburgā
nē. Tagad no Gro*
ļojošie tautieši raksta, ka
šādu rīkojumu nekas nav zi-
Tā tad tas kaut kur iesālīs,
at laikā šāda pat tiesība pie­vācu
pilsoņiem, un viņiein
Šķēršļi šai ziņā nepastāv.
, gotājiem un rūpniekiem pai
ar Minchenē dabūjamām a>
izvest arī vēl Uelākas na^-
mmas. . Sis apstāklis vareUi
t kā pietiekams pamats rtm
^rsonām griezties attiecīgas
- , lai «iesaldēto'' • rīkojumu
^.ātu. Vēl svarīgāk būtu pā­lai
. ari mēs varētu visu savu
īto un pāri palikušo naudu
ot līdzi ņemt.
Zv, adv. J. Preisbergs
,NORAKSTU SISTĒMA"
ieši, kam tālākās emigrācijas
sākumā rocība maza,
pašus pirmos ietaupījumus 1^-
ar latviešu laikrakstu, ^ 3? '
vā saite ar tautiešiem visa P ,
asaulē. Kam iespējams, aDon
en Latviju, bet arī laikrak|tus.
ir
es
znāk atsevišķās zemes.^^
ku laikrakstu lasītāji biezi VJ
loti vīlušies un sarūgtināti, K»
vienu un to pašu kāda autora
u divos vai pat triļos • zdevu^
eizē. Jau no agrākiem lapeni
azīstami autori, kas savus
iptus rakstīja ar norakstiem
ja reizē vairākām red^kcf»
dzams. tādi autori darboja
n, kaut gan tagad tas nebūtu.»
bjarfis. Atstājot pie malf
iu, vai te vainojami raksti^
rl redakcijas, gribētos j^i?
t, kāpēc ŠI kaite iet plasum
āju vēlēšanās un cerība ^.^
lai šī ..norakstu sistēmas »
ana Jaunajā gadā mus vairs
tinātu. ^
A. 0., Virdžīnijā, ASV
IIIHIIIIIHIIIIIIIIIIIH""""
VATIKSNA RAIDIJUBO
LATVISKI j
< pirmdienās un piektdienās P'
ar vitoi 41,21-31,10.
NE PAR
īCad biju ieradies imigrantu no­metnē,
steidzīgi vajadzēja ķerties
pie darba meklēšanas. Parādīju sa­vas
apliecības kādam šejienes lat­vietim,
kas sajūsmināts iesaucās:
„Jums nav ko bēdāt! Ar tik labām
apliecībām dabūsit darbu, kas dos
vismaz 3000 kruzeiru mēnesī!" Tas
mani iejūsmoja, bet jūsma drīz vien
saplaka, kad pārliecinājos, ka no
Latvijas līdzņemtajām vai Vācijā
iegūtajām darba apliecībām te nav
ASV vislabākās darba
iespējas
AUTOMECHANipEM, NAMDA­RIEM,
ŽĒLSIRDĪGĀM MĀSĀM UN
KANALIZĀCIJAS STRĀDNIEKIEM
Amerikāņu žurnāls Look, pamato­joties
uz ASV darba ministrijas zi­ņām,
raksta, ka vislabākās darba
iespējas un nākotnes izredzes Sa­vienotajās
valstīs ir automechani-ķiem,
namdariem, žēlsirdīgām mā­sām,
ūdensvadu strādniekiem, kvali­ficētiem
labklājības darbiniekiem un
stenografiem.
Iestrādājušies automechaniķi, pēc
Look informācijas, pelnī 1,60 dol.
stundā, iesācēji 1,15 dol.; augstākās
algas ir Klusā okeāna piekrastē un
Lielo lezeru apgabalā, zemākas ma­zajās
pilsētās. Jāstrādā 40—50
stundu nedēļā samērā grūts un ne­tīrs
darbs. Darbu iespējams atrast
allaž, atvaļinājuma laikā maksā al­gu.
Pašreizējās un nākotnes izre­dzes
ļoti labas, kā arī iespējas atvērt
pašam savu darbnīcu. Mācīšanās i l ­gums
automechaniķiem 3—4 gadi;
amatu mācīties iespējams gan prak­tiskā
darbā, gan īpašās arodskolās.
Namdaru amata iesācēji pelnī ne­dēļā
35—45 dolāru, bet arodbiedrību
biedriem alga noteikta 2,09 dol.
stundā, pie tam tā augstāka ASV au­strumu
un rietumu daļā. Mācekļi
amata mācīšanās laikā saņem 50o/o
no iestrādājušos amatnieka algas.
Darba nedēļa 40—48 stundas, darbs
netīrs, dažkārt saistīts ar briesmām,
lielāko tiesu tikai sezonas un atka­rīgs
no būvniecības rosības. Iesācē­jiem
iespējas lieliskas visu vddu
jaunbūvju darbos, darbnīcās, kuģu
būvētavās, lidmašīnu būvētavās, f i l ­mu
rūpniecībā; pieprasījums vien­līdz
liels visā valstī. Mācekļa laiks
namdariem .4 gadi, arodbiedrību
biedriem mācīšanos garantē biedrī­ba,
kas arī apgādā darbu.
Reģistrētās žēlsirdīgās māsas pelnī
153—200 dol. mēnesī, augstākās algas
saņemot valsts ziemeļu un rietumu
daļā. Darbs slimnīcās 40—48 st. ne­dēļā;
iespējas strādāt arī skolās,
rūpniecības uzņēmumos, pie ārstiem;
ļoti labas nākotnes izredzes. Re­ģistrētās
māsas izglītību iegūst 3 ga­du
ilgos slimnīcas kursos un sa­ņem
valsts licenci. Praktiskas žēl­sirdīgās
māsas privātā darbā pelnī
5—10 dol. dienā, slimnīcās 70—100
dol. mēnesī; jāstrādā slimnīcās 40-
48 st., bet privāti darba laiks pēc
vienošanās. Pieprasījums pēc prak­tiskām
māsām liels, mācīšanās
iespējas 9—18 mēnešu atzītās sko­lās;
arī praktiskās māsas ir licen­cētas.
Cauruļu licēju iesācēju alga ir 45
dol. nedēļā, bet iestrādājušos 75 dol.;
arodbiedrību biedriem noteiktā alga
svārstās 1,75—2,85 dol. stundā; mā­cekļi
saņem pusi no kvalificēta
amatnieka algas. Darba nedēļa 30—
40 stundas, jāstrādā smags, netīrs,
dažkārt bīstams fizisks darbs, mazas
avansēšanās iespējas. Lielākā tiesa
šo kanalizācijas, apkures, ūdens un
gāzes vadu strādnieku nodarbināti
celtniecības darbos un fabrikās, gal­venokārt
lielās pilsētās. Iespējas at­vērt
pašam savu uzņēmumu. Mācī­šanās
laiks īpašās skolās 5 gadi vai
arī gūstot pieredzi praktiskā darbā.
Ja "šajos 4 arodos strādāt iespē­jams
arī jaunajiem ieceļotājiem un
pāc laika, kļūstot arodbiedrību bied­riem,
saņemt arī visaugstāko atal­gojumu,
tad nākamajās divās gru­pās,
pilnīgi nepārvaldot ar*gļu valo­du,
izredzes ir mazākas.
Latvieši visa pasaule
® Hamiltonas latviešu biedrība
(Kanādā) par savu priekšnieku 1950.
gidam ievēlējusi Aleksandru Lej-n'eku,
bet par valdes locekļiem:
Elzu Gulbi, E. Zīvertu, E. Meijeru,
I. Putnu un A. Bajāru.
''^ M'ncsotas štata latvieši 6. 1.
rīkoja veca strēlnieku piemiņas
• bridi. Dievkalpojumu Mineapolisas
ccntrālaiā luterāņu baznīcā vadīja
māc. P. Lans^ins. Pēc dievkalpojuma
notika svinīga sanāksme ar mūzikā-
' li?m priekšnesumiem un referātu
par strēlnieku cīņām, ko lasīja
vēsturisko kauju līdzgaitnieks Arv.
Kleistbergs. Sanāksmes dalībnieki
savāca ziedojumus mūsu bij. kara­vīriem,
kas ārstējas Heiligenhāfenas
sanatorijā Vācijā.
® No Dānijas uz Austrāliju līdz
Sim pavisam emigrējuši 238 latvieši.
/ Manas darba meklētajā gaitas
miljonu pilsēta Brazilij
nekādas nozīmes. Visu izšķir pras­me
un spējas, bet darbs iebraucējam
jāsameklē par katru cenu, jo citādi
viņš netiek ārā no ieceļotāju nomet­nes,
kas atrodas 50 km no Sao
Paulo.
Nometnes iemītnieki parasti ceļas
pL 4 rītā, lai jau pl. 5 ar pirmo vil­cienu
dotos uz pilsētu. Lai gan sta­cija
tikai 10 min. gājiena attālumā,
nepatīkami soļotāju saņem tumsa
un dzestrums. Tikai retajam mu­gurā
mētelis, tā ka viss 100 galvu
lielais darba meklētāju pulks lēkā
no vienas kājas uz otru, drebinoties
un gaidot vilcienu. Dzestrs ir arī
vilcienā, Jo vagoniem nav atsevišķu
kupeju, un dažs labs logs stāv vaļā,
cilvēkiem kārojot pēc svaiga gaisa.
Tā tas ir no rītiem. Bet kad esi
iebraucis pilsētā un kādu stundu
čakli soļojis, saule jau krietnā ga­bala,
kļūst karsti un gar kaklu sāk
pilēt sviedri Naudas satiksmei nav,
tāpēc jāsoļo vien ir.
Pirmā ^jieta, kur apstājos, bija
kāda kanādiešu būvfirma. Gāju no
stāva stāvā, bet nevienam manis ne­vajadzēja.
Beidzot nokļuvu plānu
nodaļā, kuras vadītājs bija ar mieru
runāt. Izpildījām plašu aptauju an­gļu
valodā (portugāliski vēl nepro­tu,
pēc kam lūdza pienākt pēc di­vām
nedēļām uz pārbaudi.
Iznākot no lepnā nama, biju tīri
priecīgs, bet tad iešāvās prātā bra­zīliešu
paraša — darba meklētāju
nekad nenoraidīt, bet likt pienākt
rīt, parīt, pēc nedēļas vai mēneša.
Tāpēc noprātoju pārāk nepaļauties
uz doto solījumu, bet pa ceļam ap­skatīties
vēl kādas citas izdevības.
Kabatā bija vēl dažas citas darba
vietu adreses, bet pirmā diena ne­deva
nekādu panākumu. Kā nodzīts
zirgs pL 7 vakarā devos uz staciju,
lai brauktu uz nometni. Vilcienā
skanēja gandrīz vai visas Eiropas
valodas, bet tās grozījās tikai ap
vienu lietu — darbu \m dzīvokli. Iz­rādījās,
ka dažs labs to meklē jau
trešo mēnesi. Labi, ka par dzelzce­ļu
maksā nometne resp. IRO.
Līdz ko sasniegta nometne, steigā
jāiekož vakariņas (šķīvis viras, šķēle
baltmaizes un glāze saldas tējas), jā­apgādājas
dzelzceļa biļetes rītdienai
un jāiet gulēt. Pirms pusnakts no­dziest
arī ugunis. Viena diena ir
galā.
Krita stirnas, un krita
mednieki 0
^ Medibas Viskonsinas stata
Latviešu mednieks un mežzinis S.,
kas pag. gada pavasari aizceļoja uz
Viskonsīnas štatu, strādā par trak­toristu
farmā, paspējis iegādāties
savu auto un tā apciemot vienu otru
tautieti. Kādā vēstulē S. pastāsta
par savām mednieka gaitām šoziem
Amerikā:
„Tuvojoties stirnu medību sezo­nai,
farmeris arī man pagādāja me­dību
atļauju, kas maksājot 2.50 dol.
Atļaujai klāt medīšanas noteikumi
un 10X30 cm liels numurs uz_ sar­kana
papīra; tas medību laikā jānēsā
uz muguras. Šai sezonā medības
bija atļautas tikai 5 dienas; drīkst
šaut tikai kazas un kazlēnus līdz 2
collām gariem radziņiem. Stu-nas
atļauts Šaut tikai ar ložu bisēm^
stirnu medību laikā citus medīju­mus
aizliegts medīt. Tālāk noteiku­mi
paredz, ka bises pielādējamas ti­kai
mežā, ne tuvāk par 200 pēdām
no ceļa, im uz stirnu atļauts šaut ne
tālāk par 200 pēdām. Stirnu medī­bās
nav paredzēti ne dzinēji, ne
suņi.
Apbruņojies ar visām zināšanām
un farmeŗa vinčesteri un ievērojis
citu mednieku ieteikumu — ieģērb­ties
sarkanā tērpā, kopā ar viņiem
devos uz paredzēto medību rajonu.
Apmešanās vietā vēro]u, ka arī ame­rikāņu
mednieku paradums ir vaka­ros
kavēt laiku kāršu spēlē un
iedzerot pa glāzītei.
Pirmajā medību dienā agrā rītā
ierodoties meži uz ceļa, bija redzami
daudz mednieku. Kaut vēl bija
krēsla, mežā jau sprāga šāvieni. No­gaidījis
vismaz vāju gaismiņu, arī es
ievirzījos mežā soļu 400, bet tad
visapkārt sākās īsta „kanonāde", tā
ka nopietni domāju par atkāpšanos
uz ceļu, tikai nevarēju izgudrot, kā
to izdarīt. Šaušana beidzot apstā­jās,
un redzēju divas stirnas pa-skrienot
garām, bet nevarēju skaidri
saskatīt, vai kāds no abiem nav
āzis. Pēc kāda laika atkal, bet ār­pus
200 pēdu joslas, garām paskrēja
kaza. Beidzot, pēc divu stundu pa­cietīgas
gaidīšanas uz 40 soliem pie­nāca
kazlēns, kas arī kļuva mana
pirmā medību trofeja Amerikas kon­tinentā.
Jāatzīst, ka t ā d a veida medībās
sarkanais tērps tiešām, nepieciešams,
lai pats mednieks nepārvērstos .par
medījumu, jo, par spīti šai piesar­dzībai,
šinī stirnu medību sezona
Viskonsīnas štatā saskaitīti 7 krituši
un 20 ievainotu mednieku. J. S.
Otrā dienā ceļos stundu vēlāk un
mājās dodos pāris stundas agrāk. Tā
atliek vairāk atpūtas, jo skraidīša­na
pa pilsētu karstajā saulē prasa
milzīgu ei.erģiju. Taču, kamēr ka­batā
vēl darba vietu adreses, parasti
dienā apstaigāju vismaz kādas 5.
Adreses esmu savācis no IRO darba
apgādes biroja, paziņām, laikrakstu
sludinājimaiem un no ielas. Jā, arī
no ielas — no nejauši satiktiem cil­vēkiem,
no kāda, kurā esmu pazinis
eiropieti. Tā kādu vakaru nejauši
sastapu poļu bū)iuzņēmēju, kas
Brazīlijā ieceļojis pirms 23 gadiem.
Izmaksādams man tramvaju, viņš
mani pavadīja līdz stacijai un pa­stāstīja
dažas darba vietu adreses.
Pēc nedēļas parastās brazīliešu at­bildes
— pienākt rīt vai jaunnedēļ
— sāka dergties. Vakaros nometnē
lādēju dzīvi, bet no rīta sāku savu
gājienu atkal. Lai to izturētu, vaja­dzīga
stingra griba, vajadzīgs tas,
par ko Knuts Hamsuns kādā darbā
saka: „Vai tevī ir dzelzs."
Veltīgi pagāja arī desmitā diena,
un, kad kādam paziņam stāstīju par
savām neveiksmēm, viņš domāja, ka
esmu iebraucis Brazīlijā par vēlu.
Pirms pusgada darbu dabūt bijis
pavisam viegli. Protams, darbu va­rēja
dabūt arī tagad, bet tad bija
jāapmierinās ar kuru katru gadīju­ma
darbu. Citi atkal stāstīja, ka ne­esot
vērts darbu meklēt m
pārceļoties vairāk uz ziemeuem vai
dienvidiem.
Pēc divām nedēļām atcerējos, ka
jāiet uz pārbaudi kanādiešu būv­firmā,
kur biju pašā pirmajā dienā.
Pārbaudei gatavojoties, izmantoju
tautiešu inž. N. un R. laipnību, viņu
kopējā dzīvoklī šad tad pavingrinot
roku rasēšanā.
Kad ierados un pieteicos pie no­daļas
vadītāja, viņi mani atceras
gan, bet tagad liek pienākt pēc mē­neša
. . . Noskaitos ne pa jokam
un taisnā ceļā dodos uz IRO darba
apgādes biroju. Kad tur norādu, ka
konsuls Ventorfā man Brazīlijā so­lījis
darbu savā nozarē, biroja sek­retāre
Rakele drošina: „Noteikti
jūs to dabūsit, tikai pacietību!" Bet
man pacietība ir galā. Darbs jāda­bū
par katru cenu, jo nometnes ap­stākļos
saslimusi sieva un vecākā
meita, vajadzīgs ārsts un zāles. ,
Kad biroju esmu apmeklējis vai­rākas
dienas no vietas, beidzot sek­retārei
ir darbs, ko man piedāvāt.
„Vai protat. kaligrāfiju?" viņa man
vaicā. „Esmu atradusi jums piemē­rotu
darbu. Vajadzīgs cilvēks, kas
prot rakstīt ar elektrisko adatu. Vai
esat ar mieru?" Brīdi padomāju, ko
darīt, bet tad esmu ar mieru. Ja
varu rakstīt ar spalvu uz papīra,
kāpēc gan lai nerakstītu ar elektris­ko
adatu metallā?
Darbs ir rokā, im otrā dienā ar
visu ģimeni varu atstāt nometni.
Pats vēlāk brīnos, ka varu veikt
darbu, par ko agrāk neesmu pat sap­ņojis;
Tas ir graviera darbs. Bet
tas tikai pagaidām. Pēc mēneša
laipnā sekretāre man pagādā citu
adresi. Tā ir no kāda? angļu būvfir­mas,
kas taisa ielas un ceļus..Iera­dies
tur, velku no kabatas atkal sa­vas
apliecības. Tās laipni noraida,
bet lūdz otrā dienā ierasties uz pār­baudi.
Nu jau pagājuši četri mēneši, kopš
strādāju minētajā firmā. Esmu
iebraucis īstā laikā, ne par vēlu, ne
par agru. Darbs, sevišķi piemērots
darbs, saldina dzīvi.
Brazīlijā, janvārī.
A. Rasa
Pie mums zemestrices ir
parasta lieta
(VĒSTULE LATVUAI NO JAUNZĒLANDES)
Nu jau apkārt daži mēneši, kopš
Dundalk Bay noenkurojās Veling-tonas
ostā ar pirmo DP transportu
Jaunzēlandei. Laipnie un izpalīdzī­gie
jaunzēlandieši toreiz saņēma 900
Eiropas emigrantus, kas bija bezga­la
izvārguši no vētrainā un pār­dzīvojumu
pilnā ceļojuma.
rudzu niaize. .iu eiropiešu ēdienu
karti viņi vēro ar lielu interesi, un
tā gūst daudz cienītāju.
Caurmēra strādnieka alga svār­stās
no 7—10 mārc. nedēļā. Ar virs­stundām
iespēj., .s šo skaitli dubul­tot
Triju cilvēku ģimenes uzturam
un dzīvoklim nedēļā vajadzīgas
Kāda daļa latviešu Izceļotāja nonākuši arī Kalifornijā — zemē, kur brā*
līgi blakus aug kaktuss un ābele. Leonīda Ozoliņa uzņēmums.
Šodien jau visi DP izvietoti dar­bos
pa abām Jaunzēlandes salām.
Darba roku trūkums šeit tiešām ne­iedomājami
liels, un šobrīd tā lai­kam
ir vienīgā zeme pasaulē, kur
darbs meklē darītāju visās nozarēs.
Tādēļ arī visi Vācijā parakstītie
darba līgumi-ceļu būvēm, meža dar­biem
un hidrdspēkstacijām zaudē­ja
savu nozīmi, un vairums izceļo­tāju
novietojās savās specialitātēs,
izņemot ārstus un nedaudzus ska­tuves
māksliniekus. Jaunzēlandes
valdība šajā ziņā iebildumus neceļ,
jo visādu speciālistu liels trūkums.
Vienīgais šķērslis ir dzīvokļu jautā­jums,
jo te ir galvenokārt tikai ģi­meņu
mājiņas, un to telpu iekārto­jums
nav paredzēts īrniekiem. Taču
visi DP atraduši labas pajumtes, un
šodien gan dzīvokļu, gan labu darbu
piedāvājumu ziņā auguši piedāvā­jumi
tieši latviešiem.
Jaunzēlandes ģimeņu mājiņas ie­kārtotas
ar visu iespējamo luksu
un labierīcībām. Visu dara elektrī­ba
un mašīnas, jo jaunzēlandietis
nemīl daudz strādāt. Produkti sa­gatavoti
ar aprēķinu, lai namamā­tes
darbu vienkāršotu, bet no otras
puses, lai tā savukārt izdotu vairāk
naudas, kā jaunzēlandiešiem tiešām
netrūkst. Jaunzēlandē nav daudz
miljonāru, bet katram vidusmēra
pilsonim ir sava mājiņa un auto.
Ir dīvaini, ka šajā pārtikas para­dīzē
sviests ir racionēts (ap 250 gr.
ned.). Toties vislabākās kvalitātes
pienu un piena produktus var pirkt
bez ierobežojumiem. Pārtika visumā
ļoti lēta. Neparasts jaunzēlandiešiem
ir biezpiens, rūgušpiens, skābi gur­ķi,
speķis, tomāti skābā krējumā un
jōpabrinas..
LATVIEŠU AGRONOMS SAŅEM 20 ASV KAROGUS — PASTAIGA
PA KAPSĒTU RADA UZTRAUKUMU DP KOMISIJĀ
Amerikāņu prese apraksta pāris
neparastus bij. latviešu DP dzīves
epizodus Savienotajās valstīs. „Kāds
džentlmenis no kaimiņu pilsētas
Viltonas ienāca nesen mūsu redak­cijā,"
raksta Viskonsīnas štata laik­raksts
The Sparta Herald, „un jau­tāja,
vai mēs pārdodot ASV karo­gus.
Tā kā mēs to nedarām, pie­zvanījām
pa telefonu vairākiem vei­kaliem
un armijas noliktavām, lai
noskaidrotu, kur karogi dabūjami.
Starplaikā izrādījās, ka mūsu viesis
ir latviešu agronoms Voldemārs
Grozgalvis, bijušais DP, kas tagad
apmeties Monroes apgabalā. Viņš
vēlējās nelielu ASV karodziņu, ko
novietot kā galda greznojumu bla­kus
savas dzimtās zemes Latvijas
standartam."
Laikraksts tālāk dažās rindās pa­stāsta
par latviešu agronoma paš­reizējo
dzīvi, un raksta beigās aici­na
savus lasītājus sameklēt attiecīgu
karodziņu un piesūtīt vai nu redak­cijai,
vai arī tieši V. Grozgalvim, jo
izrādās, ka redaktoru telefoniskās
pūles atrast savas zemes karogu pa­likušas
bez panākumiem. Raksta
rezultāts: apm. nedēļas laikā latvie­šu
agronomam piesūtīti vairāk par
20 Savienoto valstu karogiem, pie
tam visdažādākajos lielumos.
' Par kādu citu gadījumu ziņo laik­raksts
Sun Island. Vieta: amerikā­ņu
farmeŗa saimniecība. Laiks:
pag. gada beigas. Galvenajā lomā:
kāda latviešu laukstrādniece. Sta­tisti:
visi pārējie farmas ļaudis —
amerikāņi.
Darbības pirmais cēliens. Visi
farmas amerikāņi pēc vecas tradī­cijas
katru svētdienu brauc uz baz­nīcu.
Latviete nē. Latviete katru
svētdienu dodas vairākas stundas
staigāt pa tuvējO kapsētu. Ameri­kāņi
brīnās un domā: tā nu gan
sirgst ar neglābjamu grūtsirdību un
pašnāvības nodomiem. Latviete ru­nā
gandrīz tikai latviski. Amerikā­ņi
— tikai angliski.
Otrs cēliens. Farmeris par savu
„grūtsirdīgo" strādnieci nosūta zi­ņojumu
štata DP komisijai. Tur
ziņojums rada lielu uztraukumu.
Komisija nekavējoties deleģē uz far-mu
tulltu un speciālistu — psīchiat-ru,
lai mīklaino gadījumu noskaid­rotu.
Psīchiatrs arī noskaidro: lat­viete
ar savu dzīvi un darbu īstenī­bā
gluži apmierināta, no grūtsirdī­bas
ne vēsts. Staigāt svētdienās pa
kapsētu un lūgt Dievu, — tā vismaz
teikts Sun Island informācijā —
esot bijusi parasta parādība nņas
dzimtajā pilsētā Latvijā,.,
3—3^ mārc. Vispārīgais dzīves /
standarts ļoti augsts. Sociālā no-"
drošināšana stāv pirmajā vietā pa­saulē.
Medicīniskā aprūpe, slimnī­cas
un medikamenti bez maksas, un
pa slimošanas laiku jūs saņemat
pilnu algu.
Pie Jaunzēlandes negatīvajām pa­rādībām,
bez šaubām, pieder zemes^
trīces. Sos nedaudzos mēnešus, ka-^
mēr esam šeit, esam dažas piedzīvo­juši.
Taču man neizdevās ne redzēt,
ne dzirdēt ko līdzīgu Sanfrancisko
filmai. Vienīgi paši jaunzēlandieši
zināja par to stāstīt, un otrā dienā
lasījām laikrakstos. .Gadoties gaa
ari dažreiz, ka ^jot pēkši;d cilvēks
nokrīt no kājām, bet nezinātājs-ad
tad nevar saprast, kāpēc tas noticis.
Biežo zemes triču dēļ Jaunzēlandē
ir vairums vienstāva koka mājiņu,
un tikai lielpilsētu centros' paceļas
augsti mūra nami.
Jau Eiropā dzirdēju, ka jaunzē-^
landieši daudz patērējot alkoholu*
Tas, varbūt, zināmā mērā tā arī ir»
taču pavisam citādā veidā, kādā to
mēs esam pieraduši. Esmu ticis ai­cināts
vairākās jaunzēlandiešu vie­sībās,
bet nekur man nav piedāvāta
glāze vīna vai džina. Kur tad viņi
dzer? Parasti restorānos, kas atvērti
līdz pīkst. 6 vakarā. Katru vakaru
ap pīkst. 5, kad beidzas darbs, re^o-rānu
priekšā milzīgas auto un ve­losipēdu
rindas. Tur tad nu katrs
cenšas izmiantot atlikušo stundu, un
krodzinieki raujas vaiga sviedros.
Starp citu Jaunzēlandē nav resto­rānu,
kur vīiueši ietu dāmu ga*
biedrībā.
Negribu apgalvot, ka jaunzēlan­dieši
atpalikuši kultūrai. Bet gribot
negribot eiropieti pārņem tāda sa­jūta,
dzīvojot zemē, kurā nav ne
teātru, ne operas. Tāpēc sajūtamas
neizsakāmas ilgas pēc izklaidēšanās
un mākslas baudas. Diezgan bieži
te gan viesojas dažādas aizjūras
trupas un atsevišķi mākslinieki, bet
jaunzēlandieši vairālc mīl regbiju
un zirgu skriešanās sacīkstes. Kino
ir galvenais ārzemju mākslas im­ports,
kādēļ šeit var aizvien noska­tīties
labākās angļu un amerikāņu
filmas.
No latviešiem izcilus panākumus
jau šeit guvusi dziedātāja Latiševa,
kas devusi vairākus atzīstamus kon­certus
un dziedājusi radiofonā. Tā­pat
daudzas sporta avīzes jūsmo par
mūsu pazīstamo vieglatlēti Zinaīdu
Ringenbergu Viņai pareģo spožu
nākotni, jo Ringenberga jau labo­jusi
vairākus Jaunzēlandes rekordus.
Beidzot vēl dažus vārdus tiem,
kas iecerējuši Jaunzēlandi par savu
emīgrācijas zemi. Labas izredzes te
kvalificētiem speciālistiem. Jaunzē­lande
ir jauna, plaukstoša zeme, un
tajā plašas iespējas visāda veida
pasākumos. Jaunzēlandes klimats
eiropiešiem labs. Vasaras mazliet
karstākas nekā pie mums, bet zie­mas
maigākas. Daba visumā jauka,
cilvēki laipni un vienmēr izpalī­dzīgi.
Tautiešus, kam bīitu speciāla in­terese
par Jaunzēlandi, par šejienes
latviešu dzīvi un par emigrācijas
iespējām, lūdzu man rakstīt uz šā­du
adresi: Mr. Vladimirs Auzins, 8.
Cracroft terrace, Cashmerc. Ch|ist-church,
New-Zealand
K r i s t č e r č ā, decembrī.
Vladimirs Auziņš.