Bavarijas Latviesu vestnesis, January 25, 1950

              I ^ 1
li.;
-iii
'li
I
i
LATVIJA Tr^dto, 1950.' g. 25. janvārt.
Pavils Grūima,
PIEMINEKĻI
iUtaidorfas 365 veco {aužu no»
metaē kā vientuļš trimdas kultūras
dzīves reprezentants stāv dažas ton­nas
smagais betona monuments,
kurā iemūžināts trimdinieku pāris:
vecītis ar pipīti — klausītājs un
večiņa, kas lasa varbūt Oļģerta Lie-
Piņa grāmatiņu Piemineklis. Abi ļ
veciši sēž Māras paceltās svētītājas
rokas aizvēni. Si», pēc idejas aiz­grābjošais
cirtums, ir Baltijas trim-dinieces
tēlnieces Vēberes darbs.
Iedami ik dienas garām šiem tē­liem,
altendorfiešl sev jautā: kam
tas paliks pēc 30. jūnija 1950. gadā.
kad šis azlla ciematiņš likvidēsies?
Vai to betona vecīšu pāri ari vedis
kaut kur līdzi izvietojamo D. P. vai­rākumam?
Jeb atstās te, un to ne­jauši
apgāzis kāds garāmbraucošs
«magais auto, un tad vairs nebūs,
kas to no viršiem un smiltīm pacel?
Te taču nav pieminekļu valdes. Ne­varēs
ari autore to aiznest uz sa­viem
vārgiem kamīniem. Un tad
kļūst tā skumji mūsu trimdinieku
fiirtļis.
Jā, kur vispār paliek pieminekļi
— tie, kuru pēkšņi vairs nav? Dau­dzi
no mums, ir liecinieki tam, kā
1916. gadā nozuda no Brīvības bul­vāra
Rīgā simts tonnu smagais,
bronzā lietais krievu cars Pēteris
lielais ar visu zirgu. Tas pats Pē­teris,
kas ziemeļu karā izkāva V i ­dzemē
gandrīz visu mūsu tautu. Pie­minekli,'
beidzamajam caram pavē­lot;
bija deportējuši uz Pēterpili. To
velci« ģenerālis SaļubovsMs ar zal­dātu
rotu un 36 ždŗgiem nakti, star­mešu
spožā gaismā. Bet tvaikoni ar
bronzas jātnieku torpedēja vācu
zemūdene pie Vormsas salas, un Pē­teris
Lielais nogrima dzelmē. Rigā
ilgi rēgojās vientulīgais jātnieka co-kqls.
Tur reiz, nezin kā, bija uzrāpies
fcSds veikls puisis un apbrīnotājai
publikai rādlia,i ko viņš var. Gan jā­delēja
savu spileķl, gan taisīja salto
mortale, gan ilgi stāvēja uz galvas,
felas puikām par prieku, kājas gaisā
tirinādams; gan iedzēra savu šņabi,
plekoiSaiha desu... Ar pūlēm viņu
no cokola padzina ugunsdzēsēji ar
eavām ūdens šļūtenēm. Kad poli-cijia
painteresējās, kas viņš tāds un
k^ viņš to visu uzdrošinājies, viņš
lepni atbildēja: „Es savā pieminekli
varu darīt ko gribu," un uzrādīja
slapjo pasi, ka viņš ir cirkus akro­bāts
un artists vārdā Pēteris, uzvār­dā
Lielais. •. Policija kļuva mēma.
īsto bronzas Pēteri ar zirgu vēlāk
n%JQrw izzvejojakāda igauņu glāb-šmīaa
akciju sabiebrība.' No tās
Jālnieku par daži«m tūkstošiem latu
atpirka mūsu valdība, lai to uzstā­dītu
Viest^a dSrzā pie tā oša cel­ma,
ko kādreiz pašrocīgi Rīgā dēstī­jis
Pēteris» Bet neiznāca laika to
darīt, ip bija jāceļ pašu brīvības
piemineklis.
Un tā palika.
privātām ziņām no Rīgas, ta­gad
drausmīgie mūsu dzimtenes
okupanti un postītāji kādā vecā
šķūni pie siļķu brāķa zem salmu gu­bās
-raduši toreiz izglābto bronzas
Jātnieku un nu uzstādīšot Staļina
dārzā savam ģenerālissimam un sau­lītei
paŗ godu. Tas būšot laikam
Pētera Liela 225 nāves pieminas die­nā
8. februāri 1950. gadā. Tas pil­nīgi
saprotams. Jo šl saulīte sevi
skaita par tādu pašu un vēl lielāku
mūsu tautas izkāvēju nekā bija Pē­teris
Lielais.
To padzirdējuši, mūsu altendor-fieSt
savā informāciju klubā sāk
spriest ari par sava pieminekļa nā-
\ kotni. Ja pieminekļus var trimdā
deportēt un repatriēt, varbūt ari likt
tiem emigrēt, tad to var izdarīt ari
ar mūsu piemineklim Tāpēc ļoti ap­sveicams
kāda mūsu izcila publi­cista
vēl izcilākais projekts: lai
mūsu tautieši — emigranti ASV,
Kanādā vai Austrālijā nekavējot ceļ
mūisejus mūsu mākslas vērtību ša-glibāšanai.
Vienā no tiem tad no­dosim
ari savu trimdas retumu —
Altendorfas D. P. pārīša monu­mentu.
Un tā mūsu kulturālā raize būs
uzVeikta...
No Atlantijas okeāna
Ziemel-Dakotai
irdz
„Thc Latvian Trio"
vijolniekā Viktorija Ziedoņa vēstule
Vesiule negeru.. •
(Turpinājums no 5. Ipp.)
dzīves traģiskās beigas un to mirkli,
kur Džordžs Selbijs saņem labā
Toma līķi. Redziet, draugs: Staļina
konstitūcijas apspīdētā zemē ari tas
nav iespējams, jo neviens, iz not
NKVD, nezina un nedrīkst -ināt, Klagenfurtes operām Austrijā,
kur pamestas miljoniem nelaimīgo
Pēc koncerta kādā dienvidu Ka-rolinas
pilsētā, kur izdevās sagādāt
vairākus galvojumus latviešu ģi­menēm,
devos uz Selbijas pilsētu.
Tā ir tīkama sajūta — traukties
ar vairāk nekā 100 klm ātrumu
stundā no vienas pilsētas uz otru,
no viena štata uz otru.
Selbijā tagad jau ir vairākas lat­viešu
ģimenes im katru nedēļu nāk
klāt vēl jaunas* Paredzams, ka īsā
laikā te jau būs apm. 200 latviešu.
Par to liela pateicība pienākas vie­tējam
luterāņu mācītājam P. D.
Sepherdam. Latvieši šeit nodarbi­nāti
gan pašā. pilsētā gan uz lau­kiem.
No Karolinas mans ceļš veda uz
Tenesijas, Kentukijas, Indiānas,
Illinoisas, Misuri, Aiovas im dien­vidus
un ziemeļu Dakotas štatiem.
Ceļi visur lieliski un satiksme dzī­va.
Kādā pilsētā apstājos pie grez­na
hoteļa, lai pārnakšņotu. Biju
patīkami pārsteigts, kad kāds glīts
jauneklis, kuram gribēju pasniegt
dzeramnaudu par rokas bagāžas
ienešanu, latviski man pateicās un
piemetināja, lai es to pataupot nā­kamai
reizei. Jauneklis strādā šai
viesnīcā un nopelna mēnesi apm.
200—300 dolārus. Kāda tautiete,
kas strādā šai viesnīcā par viesmīli,
līdzīgā veidā pārsteidza mani, uzru­nājot
latviski. Izrādījās, ka šeit
strādā vairākas latviešu ģimenes,
kas savukārt izsaukušas citas.
Nākošā dienā apmeklēju bij. lat­viešu
pulkveža 0. ģimeni, kas iera­dusies
jūlija sākumā un apsaimnie­ko
putotu farmu ar 800 putniem.
Pulkvedis O. smaidīdams sacīja, ka
tas ir viņa pulks un ka „kaŗavlri"
nemaz nelsot tik slikti disciplinēti.
Sl ģimene ir ļoti apmierināta un
sagaida drīzā nākotnē citas ģime­nes,
kurām iekārtota glīta māja.
Tas būtu labs paraugs tiem tautie­šiem,
kas Amerika nodevušies ,4clu-sai
dzīves baudīšanai" un varbūt
jaui aizmirsuši, ka neskaitāmas lat­viešu
ģimenes nīkst nometnēs Vā­cijā..
Pirmais sniegs mani pārsteidza
Aiovas Štatā. Virzoties vairāk uz
ziemeļiem ceļi kļūst sliktāki. Par
dienvidus Dakotas galvaspilsētu
; Pjerru varētu teikt, ka tā ir pilsē­tiņa,
kas atrodas it kā tukmša oa-
^ zē. -Dakota ir savāda un reti apdzī­vota
zeme. Visu laiku braucu cauri
prērijāīKv Hedzu neskaitāmus fa­zānus,
ar ko šis štats ļoti bagāts.
Dakotā visai populārs ir mācītājs
R. Krafts, kaš pazīstams plašā ap­kārtnē.
Viņš man noorganizēja vai­rākus
koncertus dažādās pilsētās.
Apbraucot Ds^otu kopā ar māc.
Kraftu, radās daudz izdevību strā­dāt
pārējo latviešu labā. Arvien
vairāk un vairāk māc. Krafts iein-
Osvalds Lemanis
un Mirdza liliaka
uzaicināti darboties Helnca Hilperta
i^tri Getingenā
Kopš Berlīne politisku apstākļu
dēļ pa daļai zaudējusi savu kādrei­zējo
Vācijas teātru metropoles apa-mējumu,
Rietumvācijas pilsētas ta­gad
to cenšas iegūt sev.
Heincs Hilperts, Makša Reinharda
spožo tradīciju turpinātājs, kā vār­du
pašreiz min kopā ar pārējiem
Eiropas lielākajiem skatuves māk­slas
teorētiķiem un režisoriem, ar
nākošo sezonu atver sava teātra
durvis Getingenā. Hednca Hilperta
mākslinieciskais ansamblis komplek­tajās
no ievērojamākajiem Vācijas
māksliniekiem.
Sinis dienās Heincs Hilperts iera­dās
Stutgartē im uzaicināja balet­meistaru
Osvaldu Lēmani uzņemties
baleta ansambļa vadību jaunajā te­ātri,
piedāvājot iespēju darboties arī
filmā. Ari baleta solistei Mirdzai
Tillakai Heincs Hilperts piedāvāja
līgumu nākošajai sezonai.
Tāpat Stutgartes valsts opera cen­šas
ari turpmāk saistīt Osvaldu Lē­mani,
piedāvājot ļoti izdevīgu līgu­mu.
Bez tam vēl saņemti angaže­menta
piedāvājumi no Gracas un
teresē amerikāņus, tm ikdienas ro­das
jaunas iespējas mūsu tautiešu
pārvešanai no Vācijas uz ASV. Lie­kas,
ka tik ilgi, kamēr mums būs
pašaizliedzijgi viri, bēgļu stāvoklis
nebūs bez izredzēm. Savam darbam
māc. Krafts izmanto lidmašīnu un
tādā veidā var runāt vienā dienā
vairākās vietās. Radiofonos, baz­nīcās
un visāda veida sapulcēs viņš
attēlo dzīvi aiz dzelzs priekškara un
pašreizējo stāvokli DP nometnēs.
Amerikāņi ir jūtu cilvēki un ja
tos prot aizkustināt, gatavi palīdzēt
kristiešiem, kas bezcerigi nīkst no­metnēs.
Apceļojot dienvidus un ziemeļu
Dakotu, man bija izdevība sniegt
koncertus vairākās pilsētās — Bis-markā,
Aberdlnā, Getisburgā, Ona-idā
un Pjerrā un arī spēlēt radio­fonos,
kā arī dievkalpojumos.
Esmu apmierināts, ka šajā ceļo­jumā
man bija izdevība ar mūziku
kalpot latviešu lietai.
Selbijā, janvārī.
V. Ziedonis
Teodors Zeltiņš
BĒGĻA IbVRtlZt
Slēdzis ar tēviem un brāfiem reiz
derību
Kauguros. TIre|u purva vai Raunā,
Dzivs vēl es svešumā turos ar
cerību,
Dodi, Dievs, spēku, lai nekrītu
kauna,
Pelavu kūlējiem līdzi tukšs nerību.
Kozdams tik maizē, ne ticībā jaunā.
Lai kādos ūdeņos kuģis maiis
V skalotos,
Hlumā vezdams, lai majas tur
rastu,
L^i man jau galva kā ābele balotos.
Svešajās mēlēs vien lādēt tik prastu,
Krāšņumā svešā tik saltu un alotos,
Mocoties ilgās snie^ dzimtenes
krastu.
Dodi, Dievs, dvēselei spītu kā
skabargu
Svešumu vairīt kā skaistules
skaujas.
Ņemot par da|u sev likteni pabargu.
Sardzei mums jābūt, kas mājup iet
aujas.
DĀVANU MĒNESIS
0 ANVĀRIS
„KrusttēvuTomu" mirstīgās atliekas.
Es ceru, Jūs būsit mani sapratu­ši.
Es nelūdzu no Jums nekā, kas
būtu negodīgs, kas būtu netaisns,
apvainojošs. Es lūdzu no Jums tikai
augstu sava cilvēcīgā pienākuma ap­ziņu,
ko taču katrā skaidrā, taisnī­bas
un mīlestības apgarotā dvēselē
ir ielicis Dievs. Es zinu: Jūs neļau­sit
tālāk valdīt smacējošam klusu­mam
un apātijai bridi, kņr miljo­niem
nomocītu, izmisumā un nāves
draudos iedzītu cilvēku sirdis sauc
pēc brīvības un mūžīgās, ^ dievišķas
tsdsntbas.
Jūs taču neklusēsit? ^ ^ „ „
Mag., iur. A, Ozoliņš.
Jau Ķīil sezonā Klagenfurtes ope­ra
telegrāfiski uzaicināja Osvaldu
Lēmani viesoties vairākās izrādēs
baletā Kopelija, bet jauniestudē-jums
In scribo Satanis Stutgartes
valsts operā kavēja šo uzaicinājumu
pieņemt.
24. janv. pl. 19,30 Stutgartes ra­diofons
pārraidīs interviju ar Os­valdu
Lēmani sakarā ar jauniestu-dējumu
Stutgartes operā.
J. B.
Indriķis Ļipla)vskis, bij. Latvijas
baleta un Nimoergas operas baleta
solists saistīts Stutgartes valsts
operā.
1500 jaunu romānu un stāstu
krājumu goda
Pārskatā par pagājušā gada Ame­rikas
grāmatu ražu Times norāda,
ka tā bijusi gan skaitliski visai ie­vērojama,
bet neesot neviena jauna
talanta, tāpat maz izcila devuši pa­zīstamie
rakstnieki.
Sinklera Luisa divdesmit pirmais
romāns Dieva meklētājs piedzīvojis
pavēsu atsaucību. Otrs pazīstamais
ASV autors Džons Dospasos izpelnī­jies
visai mērenu atzinību par sa­va
pag. gadā nobeigto triloģiju Lie­lais
plāns (The Grand Design), ku­ras
pamatā Ruzvelta sociālā reforma.
Amerikas lasītāju plašākās masas
joprojām aizrauj vēsturiska satura
un dēku stāsts, kam bieži mēdz būt
ari reliģisks apakštonis. Visā pagā­jušā
gadā Amerikā iznākuši vairāk
nekā 1500 jaunu romānu un stāstu.
Visu pirmiespiedumu kopskaits
pārsniedz 9.000. Apgādi apstiprina,
ka viņu apgroriba 1949. g. bijusi par
veselām 10 proc. lielāka nekā ie­priekšējā
gadā.
Visvairāk lasītās grāmatas Ame­rikā-
1949. gadā bijušas tiklab «fan­tāzijas
stāstu" (fiction), kā ari do­kumentāras
literatūras (non-fic-tion)
nozarēs, ts. bestselleri bija dar­bi
ar reliģisku saturu. Lasītāju gau­mi,
pēc recenzenta domām, šajā
virzienā ietekmējusi vispārējā pēc^
kara vilšanās, kā ari lasītāju dv^
seliskā nospiestība, ko radījis sa­spīlētais
politiskais stāvoklis.
Divas pirmās vietas ieņēmuši jau­nā
mūka Tomasa Mertona darbi.
Mertona autobiogrāfija, kā arī viņa
mūku ordeņa vēsture izraisījusi
milzīgu atsaucību amerikāņos. Ari
populārais Ņujorkas mācītājs Ful-tons
Sins ieguvis neiedomājami lielu
lasītāju skaitu savai grāmatai Dvē­seles
miers. iSeko Eleonoras Rūzvel-tes
memuāru krājums To es atce­ros
(This I remember), kas vēstur­niekiem
sniedz bagātīgus materiālus
par prezidenta RŪ2^velta dzīvi. Ruz­velta
politiskās darbības otru pusi
apgaismo bij. ārlietu ministra Ed­varta
Rj Stetiniusa grāmata Rūz-velts
un krievi — Jaltas konferen­ce
(Rooswelt and the Russians —
the Valta Conference).
No pārējām grāmatām recenzenti
izceļ sociologa Vanevera Busa dar­bu
Modernie ieroči un brīvie cilvēki
(Modēm Arms and Free Men), ko
tie uzskata par labāko un «prātī­gāko"
1949. gada grāmatu.
Diemžēl — Triju kungu diena sen
jau garām. Mēs sakām — diemžēl,
jo nu jau Jēzus bērniņš paaudzies,
iet pretim Golgatai, un aiz Lielās
piektdienas }audis jau tagad zīmē
Lieldienas. Zemes griešanās prasa,
lai divpadsmit mēnešos būtu atkār­tots
vismaz atcerēs viss tas, ko Kri­stus
piedzīvoja sava mūža SO gados.
Mēs sakām — diemžēl, jo trīs gud­rie
no austrumiem savas džvanas
ir nolikuši un šogad nenāks vairs—
tas bija it kā pēdējais bībeliskais,
mājiens, ka dāvināšana ir dievišķīgs
iestādījums. Bet nākamie Ziemsvēt­ki
— tie, kuros ļaudis tā sakot mas­veidīgi
apdāvinās, tie v;ēl tik tālu.
Vai tiešām šajā laikā paliksim bez
devēja un saņēmēja prieka? Ari
dzimumdiena katram ir tikai viena
vienīga visā gadā. Kā tad mēs tā­dās
reizēs darījām agrāk, Rīgā?
Ak, tajos laikos viss bija cikādi.
Pats liktenis iekārtojas tā, lai pēc
Ziemsvētku un Jaungada lielajiem
izdevumiem ]audīm būtu tikpat maz
naudas, cik veikalniekiem. Nu, un ko
tad šie? Ha! — veikalnieks nebūtu
veikalnieks, ja neprastu iekārtoties.
Vienu dien' kā uz burvja mājienu
Rīgas skatlogi bija balti: Armijas
ekonomiskais veikals un Bodnieks,
Moris Feitelbergs un Zokejklubs un
vēl neskaitāmi, citi Marijas un Kaļ­ķu
ielā rādija spodru, baltu un lētu
veļu no palagiem līdz dāmu nakts­krekliem,
no virtuves galdautiem
līdz kafijas servjetēm. Tā bija baltā
nedēļa! Un, ikā par brīnumu, ļaudīm
un* veikalniekiem atkal uzreiz bija
nauda, tie vieni izdeva, tie otri sa­ņēma,
un abas puses bija visai ap­mierinātas.
Bet bija vēl trešie ap-,
mierinātie — tie, kurus apdāvināja.
Tā varētu sacīt, ka lētās izpārdoša­nas
nedēļas Rīgā bija ar lielu taut­saimniecisku
un ētisku nozīmi. At­ceros,
reti par kādu dāvanu biju tā
priļecājies, kā par tiem sešiem svai­gajiem,
žilbinoši spodrajiem kaba­tas
lakatiņiem^ ko tādā baltajā ne­dēļā
saņēmu no mātes. Viens no tiem
man vēl tagad glabājas — tikai da­žas
reizes mazgāts im arvienu vēl
tik pat balts kā janvāra sniegs uz
Brīvības bulvāra Rīgā.
Dāvināt, vajag dāvināt; ej un sa­zini,
kurā brīdī dāvana pārvēršas
tādā tik vienreizīgā suvenīrā, Ķo ne­kad
vairs nevar iegūt nOtji^iH^ jan­vāris
ir dāvanu mēnesis plrmalft
Svētajā gadā un pēdējais IRO pe­riodā.
Vienu vakaru, un tas bifa Janvāri,
tā ap desmitiem, pie durvīm zvanī­ja.
Ienācējs bija karavīrs, spalgajā
salā gluži sasarcis. Istabā to bridi
kurējās krāsns un karavīrs ilgi brau­cīja
rokas, pret uguni izstiepis. Un,
kad bija kaut cik apsildījies, mēs
sēdējām, dzērām tēju un lūkojāmies
ugunī. Un runājām, runājām, — ne­bijām
gadus pusotra tikušies. Viņš
nāca no Volchovas un stāstīja par
fronti, par krieviem un sprunguļu
ceļu purvā, Par braukšanu pa tādu
elles kratiklu, kas drebina žokļus
pavisam bez bailēm tik ļoti, ka pat
pīpi grūti zobos saturēt. Viņš izvil­ka
tādu lielu, liku, trīsdaļīgu pīpē-
'jamo daiktu — iemutis atsevišķi,
kāts atsevišķi un galva ar niķeļa vā­ciņu:
atsevišķi. Neesot ērta, viņš tei­ca,
bet kur, velns ar ārā, kara laikā
citu labāku lai ņem?
Man bija divas, trīs — īsu kātu,
strupas, kā radītas kabatā glabāša­nai.
Iedevu vienu, teikdams: „Pīp^
un kad pieliec uguni, atceries i^ās-ni
Rīgā." — „Un tu paturi* šito,"
viņš nolika savu trīsdaļīgo uz Ķeb­ļa.
Tā arī tur palika.
Februāra beigās vai marta sākumā
pienāca ziņa, ka viņš kritis. Kopš
tiem laikiem pagājuši septiņi gadi.
Brinums, cik daža lieta ilgi sa;?U-bājas.
Zelta pulkstenis palika Rīgā
už galda, dažs koferis kritis liesmām
par upuri, bet tā trīsdaUgā pīpe 'nan
vēl ir un ir. Vāciešu taisīta, krievu
zemē pirkta, tā tagad kūpina am«*-
rikāņu tabaku un tajos dūmu gredze-
IIIIIIIIIII8IIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIII
KULTŪRAS CHPONIKA
Kanādas latviešu laikraksts Brīvā
Balss, kas līdz šim iznāca fotolito-grafijas
technikā, sākot ar pag. gada
Ziemsvētkiem pārgājis uz parasto
iespiedumu un aptver četras liela
formāta lappuses, kurās vispusīgi at­spoguļojas
tautiešu dzīve Kanādā,
kā arī veltīts daudz telpu latviešiem
Vācijā, kultūrai un politikai.
P. Mantnieka kartogrāfijas insti­tūts
Briselē izdevis Latvijas karti
mērogā 1:450.000. Izdevums visai
glīts, ar sīkiem vietu apzīmējumiem,
rotātas ar greznu viņetl.
Lielākā igauņu trimdas apgāda
Orto izdarītajā nobalsošanā par po­pulārāko
pēdējo gadu grāmatu at­zīts
nesen Iznākušais jaunā rakst­nieka
Arvēda Virlaida romāns Vēt­ras
gadi. Otrā vietā sekoja Augusta
Gailīša romāns Liesmojošā sirds un
trešā — V. Uibopū Neviens mūs ne­dzird.
nos, kas paceļas griestos, pie no­metnes
krāsniņas sēžot, var sapilēt
tādu kā Volchovas purvu miglāju,
ķā vakara krēslas zilganumu, kad.
ienaidnieks vinā pusē kluss m ir
laika uzpīpēt un šo to padomāt.
Tādas drauga pīpes man nekad
vairs nebūs, šī ir vienīgā, un to es
glabāšu arvien.
lUn tad vienu reiz* man gadījās būt
Zagrebā, Jugoslavijā. £s staigāju pa
svešo, noklusušo pilsētu, nezinādams
kur likties, jo bija sestdienas pieva-'
kare, laiks, kad viss ir jau slēgts,
bet vēl nekas nav atvērts. Es kāpu
pa šauru un stāvu ielu kalnā, no ku-rienes
varēja redzēt visu pilsētu, un,
te starp veciem namiem apstājos pie
grāmatu veikala, kura i vienīgam
logam bija aizcelti priekšā lieli ma-ļļvi
režģi un pieslēgti ar priekškara^
mo atslēgu. Pa to spraugām varēja
redzēt Eiropas atlantu, kādus kopo­tos
rakstus, kaudzi brošūru un Iran-ču
parauga formāta jaunāko Adrijas
pievārtes literatūru. Un pašā vidū,
uz pabiezas grāmatas, gaiši dzeltenā
vākā es izlasīju melniem burtiem
iespiestu vārdu: Edvarts Virza. — Uh ,
zem tā bija tituls — ikviens, kas
drusku prot krievu valodu, būtu sa­pratis,
ka šl grāmata nav nekas cits
kā Straumēnu tulkojums no vācidcā
Himmelsleiter. Lasīju daudzas rei­zes,
cenzdamies iemācīties to no gal­vas.
Diemžēl, —• neatceros vairs.
Ja kādā nometnē ir Jugoslavu DP,
varētu pajautāt Uem, kā viņu mēlē
!skan Himmelsleiter, ja nē — to va­rētu
pajautāt skaistajai kroatu pia-nistel
Brankal Musulinai, kas palai­kam
koncertē šajā vai citā Vācijas
pilsētā.
Ko tas dotu? Vismaz statistiku mū­su
bibUografiJai, kas šā vai tft turas
ari uz atmiņām. Bet tas dotu vēl vai­rāk,
ja kāds optimists aizrakstītu
pašam Tito un lūgtu šo grāmatu at­sūtīt
trimdas archivam 28. Janv&rt
NUf bet nav ko cerēt — 2000 jadu
laikā austrumzemju ķēniņi aiainf*
juši dabu tm tikumus — tia ndco^
vairs nedāvina.
Bet nu laiki ir dtL Un lld« IRO
perioda sestdienai^ kad Eir(g>fi lai*
kam gan patiesi viss ^ūs slēgts,
atlikuši daži mēnešL Taču pats la«
bākals no tiem \x janvāris. Jo tajā
I^Mte^Bl^tJj^^ #iclnfir,
piebilst, lai viss raksts neizskatītos
^ reklāmas gaidāmajai grāmatu
nedēļai Eslingenā.
Severins Dflins,
ooo—
127 milj. dolāru zi­nātniskai
pētniecībai
ASV valdība im saimniecības ap­rindas
atvēlējušas milzīgus līdzekļus
zinātniskajam pētniecība^ darbam
1950. gadā. Valdība šo darbu at­balstīs
ar 100 milj. dolāru, rūpnieki
ar 25 milj., un viens pats privāts
ziedotājs dos 2 milj. dolāru, kopā 127
milj. dolāru vai vācu naudā 535 milj,
marku. Sl summa ir par 600 proc,
lielāka nekā šiem pašiem mērķiem
izlietotie līdzekļi priekškara gados.
. šo milzu līdzekļu atvēlēšana ra­dījusi
ASV visās zinātnes nozarēs
pētniecības darbā ievērojamu rosmi
Aizsardzības ministrija, atomenerģi­jas
komisija, flote un aviācija, lauk­saimniecības
ministrija un valsts
drošjbas pārvaldes devušas pētniecī­bai
tiešus uzdevumus. Atvēlētās
summas galvenā kārtā aizplūdīs pie­lietojamam
zinātnēm: technlkāi, da­bas
zinātnēm, medicīnai, (ab)
Elsija Mekkormika
„Vai pasaulē ir kāds vīrietis, kas
saprot sievietes?" es jautāju Gudri-bai,
kad viņa vienu dien* atnāca pie
manis uz tasi tējas.
„Viens ir," atbildēja Gudrība, .,€s
tevi aizvedīšu pie viņa."
Pēc gara, nogurdinoša ceļojuma
Gudrība parādīja man vīru, kas raka
zem kāda koka, meklēdams tā sak­nes.
^ „Bet viņš ir akls," es Iebildu, vel­tīgi
izmēģinājusies ar svešo vīru uz­sākt
valodas.
„Tas tādēļ, lai viņu nevilinātu jū­su
skaistums," Gudriba atteica.
„Un viņš ir mēms."
„Tas tādēļ, lai viņu nemānītu ari
jūsu maigā balss."
„Un vispār viņš neliekas arī die­zin
cik gudrs"
„Tas tādēļ, lai viņam nebūtu ne­kādu
iztēles spēju, kas samulsina
prātu, un nekādu teoriju, kas viņu
padarītu neprātīgu."
„Un kāpēc, galu galā, viņš dzīvo
viens pats šajā biezajā mežā?"
„Vai es tev neteicu, ka viņš saprot
sievietes?" atbildēja Gudrība.
4 u viens "^..iTfnflii l * * ^
tadff sacīkste!
un Blleilm,
AMERIKĀŅU JOSLAS
innwce\u departM
Mocarta
mīli Gautingas
VltlUi
f ^ īd