Bavarijas Latviesu vestnesis, June 20, 1951

              t u
hu V
zemi*
paraug
ies
ar dz^
Ka
5S
darba
(tieēlto,
ivija. Kadā
90 u sardzi. Ar
dziv 0.
no i.
reizi
Itockā strādaj
a novietotas
)ūda * l i
. \ atradis
iriesu apmetDia^
t kontaktu ar n
r neoficiālu aby
^- ka sievietei
pausti tāi izvi.
daza« pat vairj.
s jauns transporti
pamScIja jaunj,!
vuieti! Tas pagi!
agšanas celi."
ot negribot noti.
. Protams, piedr;.
gan pēc noteiku.
mm vajadzSint.
ļl parasti tos atijj.
ļgada un ievieto'j
[e galvenās parvi;.
liecības laika mV^
1 speciālu uzt'jrj
točkl vadijžs p!c
lei lecot un ht\k\
vieta* pārr8ug«B
nātājpulkstenis.V.
da apstājies. Uil
ērais līdz uz Ki.
pie pulksteutjiii.
'ām, ka viņš to ni-t
labošana, bet m.
atavot divus mm
ētu nesat uz rokaf
piotams, pārraugi)
odinatājs ceļoja il-pat!
nelaboli.
ALIDZ UZTUlEī
IVIBAS
uzdevums bija aitu
bija 8000 aitu.^aa
tos noskaitīja 100
un vasaras s5kii«
stepē, bet velSk,
"ziemā, sienu piegl»
omobilos — noteik»
u katrai dienai. AitJ
eciālu auzu pelavi
šķirne* sajaukuis.
uztura deva bija !«•
nekā aitām, tad lo-iest,
ka mh no viļji
ārijām virumu. VJ-n
un kaltējām sienu,
ļice bija elles darbi
ļspeciālo stepju zall,
ļaganiku, biidu nojU-lotu
ziema par kuri;
[aragandas apgabali
|ļu, tās nedrikstSļS
Ari viru pa"sti
ļuguns.
ms piemeklēja m
kas pielīp ari ciM-ludās
ar augstu tei5-
lizes parādibāni. Sl;
mēneši bija j W 3
i točkS darbs bija i
|ar citām apkarte)^
l i š ķ i akmens laui^^
luvēm. Bet ari 8
l i e n s p ē c o t r a e j
kā garīgi. Tiesa»
ilnvērtlgi stradnj
līdz beidzot sasn
L cilvēka vra a !ļ
I sabrukumu notei^^
ari pārtikas nom
fergu darbs ir ja |
f j a r brīva .tiž ^
ļndu diena, bet ^5
L darba norma
finālu par" f fo:
I sodu un." Ljj
savas kapa
ieku
s note icēja*
Trešdien, 1951. g. 20. ]ttiiij5
L A T V I J A 5
TĒVZEMEI U N BRĪVĪBAI
Mūsu lautas
Ja ASV jūtas atbildīgas dzīves RO-drosinisanā
un laicīgas kultūras cel-janS,
tad baznīca šai zemē jūtas īpaši
aicināta būt nomodā par cilvēcīgu ga­rīgo
dzīvi. Seit baznīcas dzīvo rosīgā
«ccnslbā — iegūt tos, kas stāv ār­pus
jebkuras baz^nlcas (un to ir ap­mēram
puse no visa iedzīvotāju skai­ta!),
un gūt iespējami lielākus panā-kuouft
visdažādākajos baznīcas dzīves
veidos. Pastāv sacensība ne tikai
evaņģēlisko protestantu un Romas
katoļu, bet ari protestantu, pat pašu
luterāņu baznīcu starpā. Bet kā zināt
Jls zemes apmierinātajam cilvēkam,
ka pat šis zemes laimīgums nespēj dot
visu no dzimtenes izdzītajam un šeit
ieceļojušam bēglim? Kā zināt to ci­tiem,
ka mea neesam tikai pateicīgie
tagadnes cilvēki vien, bet mūsu dvē­seles
dzīvo ari reizē savas pagātnes
pnecIgajSs ""un sāpīgajās atmiņās un
nāk6tne« savdabīgajās ilgās un cerī­bas?
Vai mēs, vislielākā nebrīvībā no­spiestie,
varējām tūliņ atskārst, ka
ienākuši cēlo brīvību zemē, arī mēs
eiam brīvi? —
Tie ir tikai daži no lielā jautājumu
skaita, uz kuriem jau it kā v a r am at­skatīties.
Daloties dižo brīvību zemes dotajās
lielajis iespējās, reizē veidojas arī
pasu dzīve, attīstās arī pašu latviešu
evaņģēliskās baznīcas dzīve.
JAUNAS DRAUDZES UN
DIEVKALPOJUMU VIETAS
Ja mūsu archibīskapa prof. Dr. T.
Grlnberga un Baznīcas virsvaldes do­tie
vadītāji norādījumi bija nodroši­nājuši
veiksmi atsevišķās vietās jau
sākot ar mūsu pirmajām dienām šajā
zemē, tad svētīgu attīstības sā'kumu
mums izdevās panākt, kad Amerikas
luterāņu baznīcu (National Lutheran
Council) vadība bija pulcinājusi sa­nāksmē
bijušos DP mācītājus pag. g.
26. un 27. septembrī Toleda (Ohaijo).
Latviešu mācītāji 27. septembri iesnie­dza
NLC vadībai deklarāciju, kurā iz­teikta
nepieciešamība veidot latviešu
pašu garīgo dzīvi ASV, dibinot īpaši
latviešu draudzes. Sarunās ar NLC
piratāvjiem. š. g. 4. janvārī Cikagā
panācim, ka no amerikāņu ticības
brāļu puses nebija vairs iebildumu
pret latviešu draudru dibināšanu un
latviešu ev. lut. baznīcas dzīves vei­došanu.
Toledā bija arī no jauna izteikta
skaidra vēlēšanās pēc pašu baznīcas
vadības. Tā drīzi varēja izveidoties
Latvijas ev. lut. baznīcas pārvalde
ASV, kuras locekli pašreiz ir Latvi­jas
archibīskapa pārstāvis ASV zv.
adv. P. Eglītis, prāvests A. Birznieks
un mācītājs P. Ķirsons. Pārvalde iz-ifSrtojusi
sakaru sistēmu, kas tagad
ietver visas Sav. valstis. Archibīskapa
vietnieku prof. Dr. K. Kundziņa un
prāvesta J. Ķullīša ierašanās šeit, ce­pams,
dos jaunas iespējas Latvijas ev.
^ut. baznīcai ne vien šinī kontinentā,
^et ari visas pasaules mērogā.
Bet ne visur sastopama labvēlība
pret mums. Vēl nesen pat kāds aug­stāks
amerikāņu luterāņu garīdznieks
^larijis savu, lai kādā vietā izjauktu
Jiiusu pulcēšanos pašu dievkalpoju-
Dažuviet vēl nav beigušies arī
^ākstīgie pārtautošanas mēģinājumi.
visi ir sapratuši, ka ne vien par
grašiem, bet arī nekad par lielāko
materiālo palīdzību nav pirktas un
pērkamas cilvēku dvēseles. Ne visur
ļr ievērota saprašanās, ko panācām
janvārī Cikagā, proti, ka darba 11-
S^nis neuzliek pienākumu dvēselei sai.
ar tai svešu draudzi. Un žēl
^ri. ka mūsu pašu baznīcas dzīves
^^^itāji un draudzes locekļi nav visur
9^'Dējuši darīt iespējamo.
^aut mūsu dzīve vēl ne visur izkār-
^^insies mums vēlamā virzienā, tomēr
ļjn pašreizējais stāvoklis iepriecina.
Jlakus 5 vecajām latviešu luterāņu
Jf^^dzēm jau dibinātas 10 jaunas, un
^^'rak nekā 30 štatos noorganizētas
;?>faknekā 150 dievkalpojumu, vietu.
.^Irākas no pēdējām, saplūstot kopa
ļ[^aisīti dzīvojošiem tautiešiem, vei-jaunas
latviešu draudzes. Tas
iespēju daļai no tiem 80 latviešu
mācītājiem, kas vēl nodarbi-j;^
i laicīgā dzīvē, pāriet garīgajā dar-
'kas arvien v a i r ā k sevī ietver mū-
Dērnus skolās un jaunatnes pulci-
Jv' -^r prieku nākas atzīmēt tieši
akadēmiskās saimes rosīgo dar-
^. ^nos mūsu garīgo celtņu veidoša-
, • Jau tagad ir iespējams liecināt:
^esu evaņģēliskās baznīcas dzīve
'J:^ attīstās Latvijas ev. lut. baznī-
,^°jMrtībā un garā. Pašreizējā Latvi-
[; 1^^' baznīcas locekļu reģistrā-
1 K ^^^^ ^^^^ uzticību dzimte-
^'^ oaznicai un tās vadībai
TICĪBA DIEVAM DZĪVOSIM
NĀKOTNEI
Zīmīgi, ka mūsu līdumnieku dzīve-m
ne vien tās notikumu īpatā secībā,
pretstatu raksturs. Lai cik dzīves cīp«
t5utu mus izmācījusi dzīvot reālu dzi-
V I , tomēr tagad skatiem vēršas jau m b^^Jf,^^^^^ ^^n ja Latvija kļūs
Daudz nezināma slēpj sevī arī Die-va_
nākotne, jo tā sevī glabā arī visu
musu sīs pasaules dzīvi. Ja Latvija
Klus bnva, kadi pienākumi pret taufu
un baznīcu dzimtenē tad būs tai lat­viešu
ev. lut. baznīcas sa:mei, kas
pašreiz izklīdusi visā pasaulē? — Kas
nesis debesu prieka vesti tautiešiem,
kad laicīgas brīvības rīts būs uzaus:5
ari mūsu dzimtenes cietumos un ver­gu
mītnēs, līdz pat visattālākaiām Si­bīrijas
tundrām un taigām? Kas būs
žēlsirdīgie tuvākie, kas lies dziedinā­tāju
ellu tautas brāļu un masu rētas
un centīsies tos atdot atkal dzīvei,
pārvedot viņus dzimtenē? Kas cels iz-postītajā
Latvijā namus Die vam un
cilvēkiem, kur Dievu godināt un mā­jas
rast izmocītai tautai, sirmajiem
tēviem un mātēm, cietējiem varoņiem
un bāriņu audzei?
Sie ir jautājumi, kas nodarbina mūs
un kurus sākam pārrunāt arī ar sa­viem
ticības brāļiem — amerikāņiem.
Redzam arvien vairāk, ka mūsu drau­gu
izpratni varam mantot ar smalk­jūtīgu
un atklātu valodu.
Lielajā baznīcu pasaules misijas sa-nāksmē
Vitbijā, Toronto (Kanādā),
1947. g. pati kristīgā baznīca pazemī­gi
skatīja sevi un pasauli tagadnē it
kā tuksnesī. Vai savā laikā \ika da-rīt^
viss, lai to aizkavētu? Vai tagad
pat kristīgās tautas dara visu, lai
tuksnesis kļūtu par auglīgu zemi? Vai
Dievs ļaus brīvo kristīgo tautu laimī-gumam
pastāvēt reizē ar citu kristīgo
tautu nelaimi un bojā eju? Mēs sā­kam
runāt atklāti, ar cīnītāju pārlie­cību
un drosmi. Kādreiz cieņu un pa­nākumus
var gūt tikai ar cīnu. Kad
šo rindu rakstītājs š. g. martā vieno­jās
ar Augustānas ev. lut. baznīcas
galvu un vadību par pašreizēju dar­bošanos
šinī amerikāņu baznīcā, iz­teicot
savu nodomu tūlio atgriezties
darbā Latvijā, tiklīdz tā kļūtu brīva,
Š Ī 6 amerikāņu luterāņu baznīcas vadi-tāji
pēkšņi atbildēja: „Tādā gadījumā
mes jūs pavadīsim ar savām īpašām
lūgšanām un Dieva svētības novēlē­jumiem."
— Daudz laba no saviem t i ­cības
brāļiem pieredzējušiem, mums
netrūkst labu zīmju, ka vēl vairāk no
saviem draugiem mēs varēsim sagai­dīt
nākotnē.
Un tomēr, mēs zinām, ka uz mūsu
kristīgo mērķu īstenošanu šinī pa­saulē
Dievs aicina visupirms un visu­pēc
mūs pašus. Tāpēc, lai cik lieli
būtu mūsu nodomi, kas īstenojami jau
tagad, mēs kā kristīgi latvieši jūta­mies
aicināti dzīvot savu dzīvi arī
mūsu tautas kristīgo nākotnes mēr­ķu
labā. Kristīgās latviešu tautas nā­kotnes
mērķus kopā ar mums īsteno
mūsu dēli un meitas, pār kuru šūpu­ļiem
latvju tēvi reiz metuši krusta
zīmi. Mēs zinām, ka mūsu tautas kri­stīgās
nākotnes īstenošanai būs ne­pieciešamas
mūsu zināšanas, veselība
un manta, bet visnepieciešamākā būs
mūsu kristīgā^latvieša sirds! Kas šo
V. GROTĀNE
Vēlreiz JdK» m Eiropa"
pazaudējis visu, un dažreiz to nespēs
vairs glftbt nekas.
Sagaidīdami daudz no visuvarenā
Dieva, arī mēs cenšamies darīt iespē­jamo,
lai kļūtu par jauniem cilvēkiem.
Kristus gaišajam tēlam sekojot, mēs
sagaidām Dieva atjaunoto dzīvi. Mēs
ceram pastāvēt smagajā dzīves cīņā,
kurā esam izturējuši vairāk nek& des­mit
gadu. Ticībā Dievam mēg gribam
dzīvot savas latviešu tautas kristīgai
nākotnei savos tSlajo» ceļos, kamēr
s i r d i būs pazaudējis, tas varbūt būs pa tiem pārnāksim dzimtenē.
IHHIlilililltflfiilllltlIitlIllItJiililIliJHlIlJllllltlIlIHlitn
zinātmeku
COGITO ESGO SUM
Mēg nu reiz piederam Eiropai —
vismaz neviens to nev&r apstrīdēt
ģeogrāfiskā ziņā. Bet tas pats ģeogrā­fiskais
atlants rada, ka tas stūris,
kur esam novietoti, nav tas, ko ap­tver
jēdziens Vakareiropa,— jēdziens,
kas pastāv jau tik iJgi. Arī tas, ko
par „Eiropa8 kultūru" mēdz dēvēt, iz­riet
galvenokārt no Vakareiropas, no
tās Eiropas, ko radījusi Romas impēri­jas
un ģermāņu tautu kopdzīve.
Par cik mēs, latvieši, esam piedalī­jušies
sai kultūras veidošanā, un par
cik šī kultūra, kas šeit Izaugusi no
antīkās pasaules, kristiānisma un Va­kareiropas
tautu nacionālajām ten­dencēm,
ir veidojusi mūsu, latviešu
tautas dzīvi, —tā ir problēma, kas in­teresējusi
mūsu domātājus jau Latvi­jā,
bet ar ko tagad sadūrāmies katrs,
kas turpinām savu eksistenci ārpus
mūsu robežām. Ja mūsu filoz<^i —
prof. P. Jurevičs, prof. T. Celms, V.
Reiznieks rakstīja par šim problēmām
agrāk, tad tās bija dzīvas vairāk vai
mazāk mūsu intelektuālifitiem un tiem,
kas ar kādu Vakareiropas valodu va-rēja
piekļūt tiešajiem Eiropas kultū­ras
apcirkņiem — literatūrai, zināt-
SPECIALRAKSTS LATVIJAI NO UPSALAS
nos mainās arī koku sakņu izskats,
un, piemēram, pie priedēm īsās sān-saknes
zarojas dicbotomiski, resp.
Kad pagājušā ziemā Upsalas uni­versitātes
fizioloģiskās botānikas in­stitūtu
apmeklēja zviedru mežu dar­binieku
ekskursija, institūta vadītājs rodas ts. dakšas. $ī parādība jau
prof. Melīns tai starp daudzām ci-• kopš gadu desmitiem saistījusi zināt-tām
lietām parādīja arī sēriju paprā-| nieku uzmanību, un daja domāja, ka
vu priedīšu un vaicāja, vai speciālistu - mikorica veicina augstākā auga at-kungi
varētu noteikt to vecumu. Eks-1 tīstību, daļa uzskatīja to par nenozl-kursijas
vadītājs ar iepraktizējušos
lietpratēja skatu apvērtēja kādu no
šīm priedītēm un bez lielas šaubīša­nās
atbildēja: ,,Divi gadi." Profe­sors
pasmaidīja: Astoņi mēneši tikai,
mani kuņģi."
Nav zināms, ko tālāk teica pār­steigtie
mežu speciālisti un ko viņiem
izskaidroja zviedru profesors, bet tas
arī vairs nav svarīgi. Šoreiz svarī­gākais
ir fakts, ka šīs 8 mēnešus ve­cās
„divgadīgās" priedītes autors bija
Latvijas universitātes asistents Vis­valdis
Slaņķis, kuru nupat, 31. mai­jā,
Upsalas universitāte promovēja
par filozofijas doktoru, un kura atklā­jumi
nākotnē, iespējams, var rridīt
lielas pārmaiņas visā mežsaimniecībā.
Pamati, kaut loti attāli, šim V .
Slanķa darbam likti jau L. U., kur
viņš strādāja par asistentu pie doc.
M. Taujas-Tīlmanes. Viņa pētīiumu
temats toreiz bija izolētu lakstaugu
sakņu kultivēšanas metodika. Audzē­jot
nogrieztas saknes izolētas sterilas
barības šķīdumos un tā izslēdzot au­ga
augšzemes ddlu asimilācijas pro­duktu
ietekmi, toreiz tika pētīts da­žādu
faktoru iespaids uz 50 sakņu at­tīstību.
I
So darbu pārtrauca karš. V. Slaņ-ķim
1944. g. rudenī laivā izdevās pār-kļūt
Zviedrijā, un te nu 1945. g. viņš
nonāk kā archiva darbinieks Upsalas
universitātes fizioloģiskās botānikas
institūtā pie prof. Melīna. ievērojama
zviedru speciālista mikoricas jautā­jumā.
No viņa V. Slaņķis arī saņem
uzdevumu, izmantojot savu Latvijai,
pieredzi izolētu lakstaugu sakņu au­dzēšanā,
atrast metodi i7olētu priržu,
tātad koku sakņu kultivēšanai sien-
1os apstākļos. Tā bija problēma, gar ļ
kuru bez panākumiem jau bija
dājuši tiklab pašu zviedru,
amerikāņu zinātnieki,
devās to atrisināt.
Bet atrastā metode bija tikai viens
solis tālākās, daudz plašākās - mi-koricas
problēmas pētīšanā. Mikori-st
ra­ka
ari
V. Slaņķim iz^
ca jeb „sēņsakne", kā zināms, ir īpa^s
sēņu kopdzīves veids ar koku sak­nēm,
kad sēņu bīfas ir ieaugušas ko­ku
saknēs. Pie raikoricas sēnēm pie­der
arī daudzas mums pazīstamas
ēdamās sēnes, kā sviesta bekas, bara­vikas,
apšu bekas, rudmieses un ci­tas
arī mušmires. Mikorica novēro,
jama kā pie skuju, tā arī ^^pu ko­kiem,
viršiem, papardēm, orchide-jām
uc. Līdz ar mikoricas izveidosa-migu
vai pat parazītu. Rezultātā bija
izsmeltas visas iespējamās hipotēzes,
bez kā tām būtu dots kāds eksperi­mentāls
pierādījums.
1923. g. 'Melīns pirmais eksperi­mentāli
pierāda, ka ar mikoricas sē­nēm
inficēti priežu un egļu dēsti at­tīstās
daudz labāk, < tāpat arī daudz
labāk tādā gadījumā attīstās sēņu mi-cēlis.
Arī praksē pierādījās, ka prē­rijās,
kur mikoricas nav,* meži tāpēc
neaug un nīkuļo. Zeme jāinficē ar
vecu mežu augsni.
No Melīna un citu zinātnieku mē­ģinājumiem
izveidojās vesela zviedru
skola idažādu jautājumu pētīšanai;
kas saistās ar mikoricas un augstāko
augu attīstību. Tomēr vēl 1947. g.
dāņu mikoricas pētnieks Mellers dek­larēja,
ka, kritiski vērtējot līdzšinē­jos
panākumus, mikorica jāuzskata
par nenozīmīgu faktoru augstāko
augu attīstībā. V. Slaņķa pētījumi,
inficējot izolētas priežu saknes ar
mikoricas sēnēm, pierādīja, ka ne ti­kai
var būt runa par sēņu hīfu lo­mu
barības vielu pārnešanā, bet ka
šīs sēnes arī pašas izdala kādas vie­las,
kas lielā mērā veicina sakņu
siftēmas attīstību, pie kam rodas tās
pašas raksturīgās pārmaiņas sakņu
attīstībā, kāda6 m:koric<5s gadījumā
vērojamas daba.
Meklē'ot pēc šīm vielām, izdevās
noskaidrot, ka tās pieder !s. augša­nas
\.e'.dm, no kurām viena no vis-pazīstamākām
ir heleroauksīns, kas
augos gdn bieži sastopams, bet dau­dzos
gadījumos, arī pie priedēm, ne-pietiekamos
daudzumos. Trūkstošo
daļu papildina mikoricas sēnes.
!>o augšanas vielu nozīmi pārbau-d
i i d arī pie veseliem augiem, izstrā-ddiot
metodi, pie kuras i'^ka; sakne
<rug sterilā šķidrumā, bet virszemes
dala brīvi gaisā. Ar to iegūti tie
paši rezultāti, p.e kam augšanas vie­lu
ietekmē ne tikai labāk attīstās
sakņu sistēma, bet arī stumbra dala.
Par šiem rezultātiem Upsalag uni­versitāte
V. Slaņķim piešķīra Dr. phil.
grādu. (Upsalas universitātē visas z i ­nātņu
nozares, izņemot teoloģiju, ju­risprudenci
un medicīnu, apvienota
vienā — filozofijas fakultātē. — Red.)
Gūtie panākumi ir vairāk nekā daudz­sološi,
un viens no tiem bija jau sā­kumā
pieminētā ..divgadīgā" priedī-te.
Izdarīti arī izmēģinājumi brīvā
dabā, laistot priežu jaunaudzes ar 6in-tetiskā
ceļā pagatavotām augšanas
vielām — arī tur panākumi bijuši
labi.
Kaut arī V . Slaņķim bija zinātniska
darba iespējas Stokholmas mežkopī­bas
augstskolā, viņš tomēr izšķīries
par Kanādu, no kurienes pienācis ļoti
vilinošs piedāvājums — ievadīt miko­ricas
pētīšanas darbus Ontario apga­bals
un noskaidrot līdzšinējo atklāju­mu
praktiskas izmantošanas iespējas
apmežošanā. Ontario pētniecības
padome (The Research Council of
Ontario) praktiski nodod viņa rīcībā
visu mežu pētniecības darbu šajā vir­zienā
Ontario apgabalā. V. Slaņķim
jāsaskaņo vietējo mežu pētīšanas sta
ciju darbs, un viņam atstāta© pilnī­gi
brīvas rokas zinātniskam darbam
Toronto universitātes jauniekārtotā
botāniskā dārza laboratorijā. V. Slaņ
ķis stāsies darbā jau jūlijā.
Vienam latviešu zinātniekam ar to
pavēries plašs darba lauks, un. po­zitīvu
panākumu gadījumā, vērsies
varbūt arī jauna lappuse mežkopībā.
Kādas vērtības iegūs mežiem bagātas
valstis, paātrinot mežu pieaugumu
kaut vai, teiksim, par piekto daļu,
tas viegli aptverams, atceroties miljo­nus
un miljonus, ko meži dod valsts
saimniecībai.
Dr. phil. V. Slaņķis dzimis Rīgā,
1907. g. 16. jūlijā. Beidzis Latvijas
Jaun. sav. vakara ģimnāziju, dienās
strādādams maizes darbu. 1928. g
iestāļies LU matēmatikas-dabzinātņu
fakultātes dabzinātņu nodaļā, ko tā
pat, VISU laiku turpinādams strādāt
beidzis 1935. g. Atstāts sagatavoties
zinātniskam darbam pie augstskolas
bijis subasistents, vēlāk asistents au­gu
fizioloģijā pie doc. M . Taujas-Tīl­manes.
P.rmās zinātniskās publikā­cijas
parādījušās jau Latvijā, Zviedri­jā
tagad 7 publikācijas zinātniskos
izdevumos.
Kaut arī intensīvi strādādams uni
versitdtē, V. Slaņķis daudz darbojies
arī Upsdjas sabiedriskā dzīvē, starp
citu noorganizējis latviešu sestdienas
skolu, kas tagad ir lielākā un labāk
nostādītā visā Zviedrijā. Mīl dzies
mas, bet visvairāk mežu, sevišķi nak
tīs un vasarās, un ja vien ir laiks
viņš pēcpusdienās nozūd no pilsētas,
lai, otrā rītā atgriezies, teiktu: ,,Kas
par brīnišķu nakti! Kaut jūs zinātu,
kā saulei lecot, mežs smaržo un
skan!' Tagad nu mežā būs apvienots
darbs ar mīlestību.
V. Slaņķa ģimene jau pirms pāris
gadiem izceļoja uz Sav. valstīm, kur
kundze, kas pati arī ir dabzinātniece,
strādā Harvardas universitātē. Ta­gad
arī viņa pārceļas uz Kanādu,
darbā Toronto universitātē.
A. Striutmanls
U p s a 11, jūniji.
nei. Nebija daudz to, kas ilgāku laiku
varēja uzturēties ,.ārzemēs" un tieša
kopdzīvē uzņemt sevī organiski „ V a -
kareiropu". Kad tagad pavērusies šī
iespēja, — būt diendienā šai garīgajā
atmosfairā, kas apņem Vācijas, Fran­cijas,
Spānijas. Itālijas ļaudis, ne tikai
viņu izlasi, bet pašu būtiskāko —
visu tautu tās organiskajā dzīvē, da­biski
esam uzdūrušies šai; problēmai
jaunā gaismā.
Vai mēg neesam pārāk ilgi mācīju­šies
no sekundāriem avotiem, vai ne­esam
pārāk ilgi paļāvīgi kultūras ne­sējos
klausījušies? Tā mazā saujiņa,
kas mūsu patstāvības laikā mēģināja
patstāvīgi reflektēl par mums un mū­su
skolotājiem, bija īsti tikai Dekar­ta
,,cogito ergo sum" laika biedri.
Varbūt pareiza ir R. Mūka glezna,
ka iemīlētā Eiropa mūs lnakas pievī­lusi,
jo mūsu ilūzijas nesaskan ar tie­šamību,
un mēs jūtamies apkrāpti.
Tiesa, ja pasekojam bēg]u sarunām,
vēstulēm, korespondencēm avīzēs, j ū ­tam,
ka tā nav jūsmīga apbrīna, ar
ko ejam pretī svešajiem iespaidiem.
Tā ne reti ir neuzticība, kritiska ana­lizē,
kas bieži jo bieži neved tālāk
par „pie mums bija citādi", un šis
„citādi" ietver sevī vārdiņu ,.labāk"
Lūk, arī tas liek pārdomāt. Skaidrs,
ka mūsu īpatā garīgā struktūra, ko
rada vēl neizkSrtotā dzīve, un mūsu
Ipatais, gluži personīgais trimdinieku
uzdevums, kas mūs atšķir psīchiski
no ļaudīm, kas nav bēgli, — ir šādai
pieejai pamatā. Bet skaidrs, ka varē­tu
meklēt arī vēl citas saknes mūsu
un vakareiropiešu dvēseliskai un ga­rīgai
diskrepancei.
DIFERENCĒŠANAS STARP DZlVI UN
KULTORU
Moderni ir jēdzieni ..Vakareiropas
kultūras krize, tās bojā eja un Eiro­pas
savienotās valstis'. Teorētiski
mēs to zinājām, mājās skolās ejot, z i ­nāja
jau mūsu tēvi un mātes, kad
Nlče tapa lasīts, zināja vēl agrāk,
kad Gēti tulkoja. Kara un okupācijas
gados mēs sadūrāmies ar to tieši,
bet toreiz mēs nespējām meditēt, jo
mūsu instinkts atvairīja to, lai neap­draudētu
pašu dzīvības avotu. Tikai
tagad mēs sadūrāmies ar to pašā dzī­vības
procesā un pārdzīvojam to in­tensīvi,
daudz intensīvāk nekā agrāk
tie, kas brauca ..ārzemju ceļojumos".
Katrs uz savas ādas mēs izbaudām, ko
Eiropas 20. g. s. lielie gari — B. Kro-če
Itālijā. P. Valerī Frandjā, T. S.
Eliots Anglijā, H. Ortega i Gasē Spā­nijā
— savos darbos teikuiU, apzīmē­dami
to par progresīvu diferencēšanos
starp dzīvi un kultūru. Viikar^iropas
kultūra ir atsvešināju«ies no dzīves
un kļuvusi tālab ..nedzīva". Tas, ko
Nīče savā darbā Ārpus laba un Jauna
teicis ~ „morāle, kas ir lietišķi kor-rekta.
bet kas mūs atstāj vienaldzī­gus,
aukstus un nepamudina mūs uz
darbību, ir nemorāliska" —, ir simt­reiz
piepildījies, un katrs bēglis par
to varēs nodot vairikkārt^lju liecību.
Tiesa, pēdējā gadu simteņa notiku­mi
spieduši Vakareiropu pārveidot sa­vu
nostāju pret kultūras vērtībām.
Un mēs redzam, ka tautās zūd ticība
agrākajām vērtībām, redzam, kā tiek
nopulgoti 19. g. simteņa dižgari, kā
krīt Kanta cietoksnis, un no visam
pusēm uzbrūk lielajiem .,r-ismiem" —
racionālismam un relātivismam, abiem
kavalieriem, ar ko Va-kareiropa savu
laiku aizrautībā dejojusi. Jauni vār­di
sauc pēc jaunām cilvēka izpaus­mes
iespējām, runā par organisku dzī­vi,
un Ortega prasa pakļaut saprātu
bioloģijai. Un ļaudis sāk klausīties
viņos, jo taisnība bijusi kaut vai tam
pašam Ortegam, kas 30. gados teica:
.,Vēl dažos gados būs redzams, c ik
absurda bija kādreizējā prasība, ka
dzīvei ir jākalpo kultūras vērtību ra­dīšanai."
Pēc 10 gadiem šo absurdu
piedzīvoja visa cilvēce.
EIROPA MEKLĒ CEĻU ATPAKAĻ
Tādu mēs redzam vaigu vaigā Va­kareiropu.
Diendienā mēs skatām, kā­dās
šaubās, kādās garīgā« sāpēs tā
mokās. Un tad mēs jūtam, ka mūsu
mīlestība uz viņu ir pārdzīvojusi vil­šanās
posmu. Ik brīdi ar to kopā esot,
mēs sākam saprast to, sākam izprast
tās grūtības, kur viņa, šī mūsu ,.ie­mīlētā",
ir iestigusi. Un ja mēs jūta­mies
tai piederīgi, mēs gudrosim, kā.
tikt no šī chaosa laukā, meklēsim pa­līgu
un raudzīsimies, vai mēs paš' te
kaut ko nevaram līdzēt.
Līdz šim mēs bijām vairāk skaļjtā-
]i, novērotāji, varbūt pa daļai līdzi
gājēji un līdzi jutēji. Vismaz kamēr
mēs sapņojam par Eiropu savā« mā­jās,
kaut kas no viņas mokām iet
mums secen, kaut kas mūs neskar tik
dziļi, un mēs jūtam, ka bijām gan
gājuši pa Eiropas kultūras ceju, taču
(TurpinSjumi 8. Ipp.)
i-:•
'; i
mm.w
||t|'
'•ii'fip'
-i-
• i'
i i i
i i i
i i i..'•iii'-» t -i-r-.ļS \
liii'
Iii iii
Iii f
fļļ
IiIi
ii
š:-:4}m'if'':'^^t - ••••••
n • -.(-.-'-•••ii •*
t-^; ;:-•.•••:• .'•'••Hl: '•• ^
uhizrmu ^
. • - •-•.• : ; . - ^
?^"(' VI -i'
I