Bavarijas Latviesu vestnesis, June 20, 1951

              L A T V I J A Trešdien, 1951. g. 20. jūniji
Angļu bālētā visfure divās telpās
IZSTĀDE MINOfiNES AMERICA HOUSE
Vellf, MargtriU Poitlia, Mofri
8rrcr«, Stfkaalt tarpMr Harift nflelt# AiM»
rikas turneia — vat tas nav puslīdz viss, kas
mums rādi prtekSstata par angļu baletu?
Mums, kas taču pUsSm pušu ai4 lepnuma uz
savu Nacionālās operas baletu un domājām,
ka b«z tā kaut ko, varbūt, vēl nozīmē pašu
krievu balets Maskavā. Dīvaini Ir, ka taisni
sveinleclbi tagid pnaāct: klCtti vtr Mdtgt,
zirgus var noftit Inntas, |tii4is var likOdi-
Dāt kaŗl, b<it gart «aatif pattak Batdilias.
It kā mēs pail dzimtenē nebūtu varl)o5l nākt
us ilm domām. Ret savā laikā taisni tur
zemnieku frakcija bija t l , kas ierotlalja mū»
ao Nacionālo opem pavltaaa slīgt.
Ja 88 ao clUem avoUen, tad Sal bitādi
apmeklētājs oztlna, ka tas, ko dēvē par ang­ļu
baletu, patlasniā Ir tikai ap 2d gado vacs,
ua tā tapSaiia sālītās ar Djaglleva aāvl 1929.
g., kad Londonas baleta entuiiasiieB ..vairs
oav ko redzēt". An$la dejas mākslas patrons
Vēlreiz ,,Mēs...
(Turpinājums no 5. Ipp.)
tik tSlu neesam aizgājuši. Mēs ne­esam
nonākusi tai kailajā racionālis­ma
im visu vērttbu relāilvisma tuks­nesi,
kaut ari musu gaitā» jau bija šl
tuksneša ērkšķi ivediami. Vai mums
akli bOfi «ekot tai tuksnesi? — Tie,
kas taustās tur pēc atpakaļceļa, lauc
mūs talkl. —
Jo nācies mums taču jau piedalvot,
ka vakareiropleši, iepazīstoties ar lat-viešiem
kā ar cilvēkiem, saka: „Lai-mlgie,
]iis, kas neesat vēl intelekta In­des
«amaitāti, jūs, kas esat ar dzīvi,
dabu un Dievu saskaņā." Un šāds vēr-tēļun
», teikts gurdā balsi, pauž pie­tāti,
Jo Vakareiropa nu reiz alkal
meklē ceļu atpaka] uz dzīvi, dabu un
Dievu, no kā pēdējais gadu simtenis
viņu tālu atrāvis.
Vai mēs varam to tai dot, mēs, kas
piederam Eiropai un tālab jūtam sevi
tieksmi nākt talkā tiem, ka«, varbūt
tikai uz brīdi paguruši, neziņā sev ap
kārt raugās.
Tālab var attaisnot mūsu kritiku,
mūsu īgnumu un sašutumu par visvi­sādām
nebūšanām. Liekas, dzīva mū
SOS vēl lā morāle, kas neatetā] mūs
vienaldzīgus, jo mēs to darām kaut
k ā vārdā. Darām to mūsu ticības vār­dā,
kas vīzijā skatījusi nevis Eiropas
kultūras bojā eju, kā pārgurušie pauž
Vakareiropa, bet jaunu Eiropu, kur
dzīve hm kaut kas vairāk nekā kaila
eksistence, jo tai būs divi imperatīvi:
„D2lve būs kultūra, un kultūra būs
dzīve". Un šai dzīvē aktīvi piedali
sies ari t ā s tautas, kas līdz šim spē
lēja statistus uz Eiropas skatuves, tās
tautas, kas ilgi augušas, mācīdamās
no grāmatām un realitātes, kas Ilgi
briedušas un nu jūt savu spēku un
zina atl, ka pcc šl spēka prasa Va­kareiropa,
kas drusku par ilgu bijusi
priekštilta pozīcijā.
Mēs, Viduseiropas tautas. mācŠ
mies, vērojam, bet arī zimm, ka katra
nākamā audze nes ko jaunu lielajā
dzīves ritējumā* Mēs zinām, tam ticē<
daml, un šai ticībā mēs neiznīkstam
izkalsiU vēju vējos? šīs ticības dēl ap
skauž mūs Vakareiropa, bet šīs tici
bas dēļ lā jau tagad sauc mūs talkā
jo ari viņā vēl glabājas atmiņas par
pašas ticības spēku kādreizējās jau
nlbas dionās.
8
A* t, Rtikals riksia, ka a! Id bi!4l aagļiea
mAāš cita vairik »av »|!8* k l vlaaigt visai
pateicīga un sajūsmiga publika. Bet krievu
resp. vēlāk franču baleta sasniegumi, acīm
rediot, nav īstajā laikā Jāvuši atraisīties
angju paSapiiņai, un Lidija Sokolova, Alise
Markova, Vera Savina. Antons Do}las un pat
Ninete da Valuā — angJu baleta māte, pa-titsibā
tr tirasttiot aogļl, kas slēpušies lem
svdUta vārdlea, radāmi OJaglļava plašās or-g
a i a c l j u locakļl.
Lai alzplliltu rolni, ko radīja Djagljeva nā­ve,
nodibinājās Camargo Soclety ar pieUcigo
nodomu Catru raliM gadi (I) pulcināt angļu
baleta entuziastus īpašās abonementa izrā­dēs,
fils sabladrfbas lieliskie paaākaml drīz
Javira ceļu f^št^vlgt ansambļa noorgaaliē-aitai,
kas pieslējās Sidlara Velsa teātrim un
nodlbialja pie lā art savu baleta skohi. Ta­pa
arf vēl otra gnīpa, kas darbojās Merkura
taātri. No ftlem pleUcIgaJieai paakmlem tā­tad
luudiis brita Nacionālais balets, kas
arbojas gan KaraUskaJā operS, gan Kovent-gārdeal,
gaa Sādlera Velsa teātri. Visu io
tasUtiltv Boorgaaliētāja Ir siavieta — ģeniā­lā
Ninet* de Valuā. Bez tam AagUJā pastāv
arī Marijas ftambēras baleta klubs, kā ari
IttteniacJOBālali balets OB Karaliskā deju aka­dēmija,
kurā pag. gadā, piemēram, pārbau-dlJofliBS
Uturēja 24.S00 bērnu.
Raksturojot angļu baletu. Heskels piebilst,
ka Jēdzienā „aBgļu skola" vispirms Ietilpst
metodiski vienveidīga audiinālaBa casp' ap-māclba,
ko p&rtina īpašs operu sietuvēm
pakļauta centrs. Angļu skolas technlka neko
datidz aaatiķiŗolias no krievu skolas, kas
iBsplrlJītsl aaglB baletu, toties v i ņ u māksU
BlekI teaparanaotā esot dauds apvalditākl.
AagļB mūslkālā smalkjūtība un ..spēja sadar
bolies" radījusi vlenreliēju kordebaleta, kufa
dallb&lakl tajā paiā laikā spēj būt ari ii
ciU raksturdejotājl. ,.Dii|l sakņodamies kla
siskajās tradīcijās," saka Heskels, „ang]u ba
Iets Ir stāstītājs, on to dejo, nevis ļauj tam
Itvlrst par drāmu b«s vfirdlea."
Isstādē radsaml Io aagļo skolu. Izcilo so
listu un paidagogu, veselu uzvedumu un to
detaļu foto attēli, un ari tas. ko parasti ne
rāda skatītāja» — dekorāciju UB kostīmu
meti u« partltaru lappuses, ko aprakstījušas,
svītrojušas un latojnšas pazīstamu meistaru
rokas. Iistādl vaiaago skatuves maketi, kas
mflsn Iedomīgajai adj tomēr dod zināmu
gandarījumu — iespēju izdevīgi salīdzināt
vai nu angļu skatuve ietērpta renesanses at
veidojumos ar visiem mākonīšiem dibenplānā,
vai ari tie ir bezpretenclosl dekoratīvi glet
nojumi „fona • vajadzībām — tla „nespēlē '
lldtl, nalasaka neko un nav ItmaBtotl kā or­ganisks
skatovas alaments. MQso astvarē
vlinosimigākās Ir Seslta BItona ua OSona
Palpara, ari Bdvarda Berra dekorācijas, plem.,
Doaklckotam, tāpat Bodlara Pērsa gleznoju-
• I , plasi., balatam Ādams Zaro. latarasaBti,
ka LesUJa Herrlia dekorācijas un kostīmi
Gulbja ezeram Sādlera Velsa uzvadāmā tik
}oU atgādina aOsu prof. L. Uberta Ipato,
ornamentāli krāšņo skatuves glezniecību, ka
vienīgi uzveduma gada skaitlis 1043 attura no
pārdrolākām parallēlēm.
MOsikaa aatoru vldfl atrodam paslstamu
angļu tagadnes komponistu vārdus — Ben
diaminu Britenu, Baltu Viljemsu, Viljemu
VolttBB, ABtOBB BHSB 0. c. Vissl plašt re«
prezēBtfita UterātUra par baletu — no mo­nogrāfijām
un vēsturlskiea aprakstiem līdz
tagadnes biileta apcerē» UB tachalskām rokas
grāmatām skolai UB skatuvei. No autoriem
vlsvaliāk duras acTs Kirila Bomona vārds.
Si izstāde vairākos apcerējumos paver ari
kādu maz pieietamu lappusi, kas runā par
baleta māltslu aiz dzelzs priekškara. Sal ziņā
it kā paiivltrota angļu saistība ar krievu
iradieljām, aa tas ari objektīvi atzīmēts vai­rākās
grāmatās — ar atskatu vēsturē līdz
Ludviķa XIV galma teātrim, iesniegSanos ro­mantismā,
pāreju us Petipā u. t. t., sikl
pleskarotlas krievu aotorltātēm Djaglļavam.
NlUaskim u. e. fiajā UterātOrā īpaši usskal-titl
ari pēdējo gadu baleta sniegumi Ļeņin-oradā,
Madkavā a. c. Visvairāk dufas acis
kompdBisU Sostakoviēf rplam., balets Platā
Straume} cboreografs lapokovs), Asaljevs,
ProkoIJavs, Oranskis (plem., balets Futbolisti;
clioraografii MolseJevsJ, Solovjevs-Sedins (ba­lets
Tafasi Buļba; u. e.
Tlaai, kam baleta ssāksla vēl tuva no BIgas
laikiem, U Izstāde noder ne tikai informā­cijai,
bet vēlreiz ari atziņai, ka mOsu kul­tūras
tftivg ka|9 UB okupācijas situšas ro­bus,
kuru alzptldlSaBal rels varbūt vajadzēs
dauds vairāk laika, nekā angļiem vienas
mākslos mmm itkopianal. K.
as vācu mēneš­raksts
par Rīgu
Atzīmējot Rīgas 750 gadu pastāvi*
šanu, Baltijas vicu mēnešrabits Bal-tische
Briefe, kas iznāk Mārburgā,
sniedz skaistu pilsētas attēlu un vai­rākus
rakstus tekstā. Zīmīgi, ka tie
nepieskaras Rīgas vēsturei Latvijas
brīvības laikos, bet apcer tās tapša­nu
un nozīmi līdz 1919. g. Barons G.
Manteufels-Szoege kā centrUo notiku­mu
Rīgas vēsturS izcēlis 1919. g. 22.
maiju, kad landesvērs kopā ar citiem
vācu spēkiem ieņēma Rīgu, tā izdarī­dams
pakalpojumu Prūsijai, kas bijis
krievu ofensīvas nākošais mērķis. Par
ģen. Baloža brigādi resp. Kalpaka ba­taljonu
nav minēts nekas. Raksturo­jot
mūsu metropoli, barons Manteu-fels
raksta: ..Blakus nacionālajam ele­mentam
stāv pārnacionālais. Rīgā
dzīvoja vairāk žīdu. krievu, lietuviešu
un latviešu nekā vāciešu,"
Kāds cits raksts Rīgai veltī uz­manību
tikai līdz 1910. g., kad to ap­ciemoja
cars Nikolajs II. Mēnešrak­stā
ievietots arī kāds Irīnas Saburo-vas
romāna Die Stadt der verlorenen
Schiffe fragments, kurā attēlota Rīgas
krišana 1941. g. 1. jūlijā. (Darbs iznā
cis 1950. g. Kārla Pfeffera apgādā Hei
delbergā un aptver 651 lapp.)
dl E OzoUļs atklijis jaonn
panimieiiii slindbu notaiksana
Dr. H. Ozoliņš atklājis asins seru­ma
reakciju, ar kuras palīdzību ārsti
nedaudz minūšu laikā var konstatēt
pacientu slimības, kā arī sekot slimī­bas
gaitai. Sis atklājums ir viens no
svarīgākiem pēdējā laika medicīnas
panākumiem. Dr. Ozoliņš par šo at
radumu sarakstījis monogrāfiju Ny
serumproteinreaktion (A new reaction
for serum proteīns), kas iznākusi
Upsala.
Pētniecības darbu viņš veicis Upsa-las
Karaliskajā akadēmiskajā slim­nīcā,
laikā no 1947.—1950. g., iz­meklējot
ap 600 dažādu slimnieku, kā
arī ap 130 v^elu cilvēku asins seru­mus.
Dr. H. Ozoliņa atklājumam
īpaša nozīme v^ža un aknu slimību
gadījumos.
ELZA ĶEZBERE
Sonets
MOIRAI SlREREI
Kam, zeme, Tgni grieiies vecās sliedēs,
U Q kfidēļ. bēda, vaļās laimt sien?
C i i r debess velvi Jauna zvalgtne 9krlen «-
Tā iilto miglu mirkli projām kJledēs.
Nu skarbā dtivē alkal maigums sledēs,
A! vieglām kājām smaida pār ikumjām brlea
Sārts matu mākonis iķiet uguns vien.
Kas salstošos ar liegu gaismu sten.
Sal glesaal aaglietai, ko dievi mīl pārlieku,
Ir burves spēks ar mākslu dāvināts.
Tās trauslai varai dauds Ir pavalstnieku.
Zem kurpē© sarkaaām Ir viņai klāts
Sfs seaes Isslsums ar dsiļu prieku. —
Lai dejas daiļums mūlam slavināts.
Ilona Leimanc atgriezās Francija
PSc vairāk neki mēneša viesošanās
Lielbritānijā, rakstniece Ilona Leima-ne
devusies atpakaļ us savu trimdas
dzīves vietu Parīzi.
Anglijā viņa mērojusi gaŗus ceļus,
apceļodama lielākos latviešu centrus
un lasīdama savus jaunākas darbus.
Visur rakstniece jutusi spirgtu un ro­sīgu
latvisko garu, interesi par mūsu
IHerātilru, garīgām vSrtībām vispār,
Bet ari materiālā ziņā latvieši šai
salā Leimanei likušies labāk situēti,
labāk pārtikuši nekā, piemēram,
Francijā. Tur vēl daudzi nav iespē­juši
nostabilizēties, un viņu eksi­stence
ne katru reizi ir apskaužama.
Lepnas sabiedriskas ēkas un privātas
mītnes, kādas rakstniece redzējusi
latviešiem Anglijā, ir tāls un laikam
nekad nesasniedzams sapnis Francijā.
Tuvākie nodomi? Strādāt, turpināt
savus darbu6 — ir Leimanes atbilde.
Viņa ir laimīga, ka tas ir iespējams,
- piebildīsim mēs no savas puses.
Bet tai pašā laikā jāsaka — tur va­jadzīgs
liels spēks un drosme. Pa­rīze
ir gan, varbūt, skaistākā pasau­les
pilsēta, varbūt tā ir visauglīgākā
vieta radītājam garam, taču tā ir
cietsirdīga pret trimdiniekiem, bez­jūtīga
pret tiem, kas bēgļu gaitās vi­su
zaudējuši.
Taču rakstniece cīnās un elrādā.
Parīzē viņa iespiedusi savu dzeju
grāmatu Uguns putns, turpat paredzē­jusi
arī izdot jauno romānu Kailā
dzīvība, vēl pabeidzamo darbu Es tas
neesmu un Parīzes piezīmes. No Aiz­vestās
meitenes dienas grāmatas, ku­rai
dots tituls Kailā dzīvība, Leimane
iiiiiiniiiiiiiiitiiiiiiiiuiiiiiuiīnmiiiuiiiniiimntuiHmni
KULTŪRAS CHRONIKA
Hugo Puriņg, kura pirmais noveļu krājums
Ekselences piesimes guva atsaucīgu krlUku.
kārto Jaunu noveļu krājumu un ķSrlas arī
pie romāna rakstīšanas. ^ . .
Elsa Ķesbere, Mintauts BgUtts aa Nlkalajt
Kalniņi mailā pārkipufit 40. mOia gadu sliek­sni,
bet Klāra Zāle viņiem piebladrosias 8. g.
II. decembri.
Austrālijā Jau kopi gada darbojas lietnvlalu
kultūras fonda nodaļa. Melburnā pastāv ari
lletuvUiu mākslas InsUtūta. Igauņu gara
drīve koncentrējat Sidnejā, kur darbojas viņu
akadēmlķtt apvienība. Tās biadrl Ir augst­skolu
beigušie, kā ari studenti.
Mārtiņa Ziverta luga Kāds, kufa nav pār­tulkota
Igauniski, un to uivedls Igauņu te-ātrls
Sidnejā. PJrmās igauņu grāmatu au­tors,
kas Itnākusl Austrālijā, Ir fCterls Llud-sārs,
un stāsU Vecala lirgs ir viņa pirmais
darbs.
Glatnotājs KirUs Braacēns miris Latvijā un
apglabāts Mela kapos n g. vecumā. Viņs
absolvējis Stlglica mākslas skolu un bija
Latvijas mākslas akadēmijas figūrālās glei
niecības klases vadītājs. Brencēns bija pa
zlstams speciālists gleznoSanas tecknikās un
sarakstījis Sarbu Kā veda meistari darināja
savas gletnas.
PEN kluba starptautiska konference logad
notiks Lorannā. Šveicē, BO 22. Udt 21. ja
nijam. Kā latviaāu p&rstivis pledalIslM A
Skrebert. Konferences darba kārtībā rele
rāts par vēsturi un llterātaru. Žana Žaka
Ruso manuskriptu Izstādes apmeklēiaaa, da
Šādas ekskursijas, ta&tŗa izrāda uc.
GRĀMATNIECĪBA
Redakcijai piesūtīta Jāņa Jaunsudrabiņa Bal
tās grāmatas U daļa. E. Alaina apgādā iz
nākušais darbs aptver 232 lappuses, un tā
titulu grezno latvIeSu literatūrā vienreizēja
pieilme: Astotais iespiedums.
Iznācis Latvju Zeltenes 2. flO.) numurs. Sa
turā daudz zīmējumu un latvisko rakstu da
rinājumu paraugi tērpiem. Uiuvumiem utt.
lasīja Anglijas tautiešiem dažus frtg.
mentus. Tie pārliecināja un aiikusU-nSJa
— tāds vispārējs \xn vienprātīgs
klausītāju spriedums. Rakstniece sa­ka,
kā neviens darbs līdz šim'nav
prasījis vairāk spēka, kā tieši šis.
Anglijas latvieši gaidīs rakstnieci
drīz atkal savā vidū un novēl veikt
nodomāto. -H IS
Grāmata par zemi kur
puse viriesu nomirst
līdz 2i g. vecumam
Nlklāss UzdiņS - Koreja. FiladalUJS, llSt^.
BiJ. Baltijas universitātes lektors mag. r«r.
nat. N. UzdiņS tikko laidis klaji ratitara
technlka i24-f Ipp. Mesu ..BIta klusuma te*
me$" apskatu no satmalKlskI pontlskās ģia-graujas
viedokļa. Prleklvirdos viņS pttt
ka. ka Ierosinājumu Korejas studijām „tiii.
mā mfrā deva paSrettēJla deauSla »atft|.
m l ' . Izmantojot Jo plUu lltaritflru. dti at»
toru 171 darbus, ua lidarot vairākus apriķl.
aus. Jaunais latvieSu ģeogrāfs apcer Kafa|as
stāvokli, virsu, lekSēJos ūdeņus, kUmili,
savvaļas augus un dslvnlekus, ledilvaiijii,
s«lmnleclbtt, pilsētM, admintstrāUva laSdI.
Jumu, Korejas valsts attīstību ua vaidaiaaāa
gaitu. Beigās pievienots lltarātSrat Mrakili,
Dabūjam tlnlt. ka lai lauksalmladbaa w
• B ar 220.700 kv. km pladfbu • • ap M sUl,
ledtivotftju 183t. g. 73,0 proc. ladslvutt|i M.
Juāl laucinieki. Saimniecību skaits saaaknb ap i
3 mllj.. no tām 2 mllj. Dleavldkara|| l a tļ
mllj. Zlemeļkorejā. Sls salmalacibas It dk-saimniecības.
SalmulKlbas ar plafl¥« pārt
par 5 ha Korejā Jau skaitās stipri Ualai, m\
visā lemē tādu Ir tikai 1,4 proc. tu ktpikiS.
ta. kamēr slksaimnlacību, saaUku par t la
- 03,3 proc. (DleavldkoreJI 11.4, Zlaii«|kafa.
Jā 34.0 proc.j. Ārkārtīgi Uala nomu aalmile*]
cibu daudzums: 1043. g. bijli 40 prac.
nieku ua 32 proc. pa daļai Boaalaku. tmm]
apstrādātāju stāvoklis augstās aamas dē||
stipri smags. Parasta parādība viņu dsl
..pavasara bads", kad mēneilam Jāpāfliak
kal no koku mizām, augu sakalm u
lēm. Vai tad brīnums, ka. pēc J. Taoil
pētījumiem, puse koreJieSu virlaiu aasli
llds 21 gadu vecumam, bet puse alavialf tki
33 gadiem. Kļūst ari saprotams, ka, Ja|
varai beidzoties, korejiešu slmpaUJao
ŗas tās varas pusē. kas sola lamao
Un pirmā io solljuain dod Pad. uviatibt»,
Ar interesi lasām, ka rakstu zīmes «i
liekami metalla burti koreJieSiem ir bijiil
ap 50 gadu prieki Gutaabarfa (30. lpp.J.
gad, k»4 Korejas vārdu min katru dleaa, Ji
nais itdcvuBs savllķl laM lodarSi tlaa li
viešiem, kam sveivalodās sarakstītu grii
tas nav pieejamas.
Lasot 80 darbu, rodas Iespaids, ka
runājot par vidējo saimniecības Ualmu,
nlbā operē tikai ar vidējo aramsaaao
dzumu saimniecībās (28. Ipp.J. Ja l i bfitl«
iai JautāJuBsā, Ueku, derētu ilaāat
rektura. —
Vēl pāris sīkumu. Vārdi .,rlsl'* droild|
mainās ar ..riss'. .,Iespalda" vlati
vietās pareizāk būtu teikt ,.ietekma".
maz pazīstamam augam mlletal darīti
vienot latiņu nosaukumu, tad lasītāji pir
viegUk ko varētu atrast aadklopSdltii.
tia tikai sīkumi. Paldies autoram* kai,
un savus personīgos Ildiakļus ziedojot,
dājis mums 8o laikmetīgo grāmatu
Jas apskatu. A. P l i k a
JAUNI AKADĒMIĶI
MaJJa sākumi Gatinganas universitāti
agr. grādu Ieguvusi Austra HlJdabraado*lfli
Viņa dzimusi Skrundas pagastā, bolgiol
gavas klasisko ģimnailju un Jelgavai 1
saimniecības akadamliu, bet kaŗi tUkavIJ
diplomdarba IzstrldāBaBU. A. HlldObraaf
Bāra Getingenfi pasākusi kāda ttaSI
darbu piensaimniecībā.
Meniandes universitātes inlenle|ztiitņu
kultā! ASV (Glenn L. Martin C6llega
Biiglneering and AeronaulicaI sdeieos]
bakalaura grādu nule beidils Andrejs Jl
Studijas viņi sācis BalUJu universitāti
cijā.
Ingridā VIteift
EOMĀHS
B e i g a s
Te pēkšņi šķūņa durvis atrāvās strauji \ia plail, un tu?
parādījās Blr2u|a druknie pleci.
^Sagatavojieties ceļami" viņš čukstēja. ,^jiet; khsi pie pa­jūgiem
un paņemiet mantas. Tad sekojiet mums pāri kāpām."
„LaiV4i B ā k . . . Laiva nākl" pāršalca kaktus apslāpētas ga­viles.
Ar strauju grūdienu gaidītāji izbira uz klajā lauka un,
pakampuši savas nastas, gandrīz skriešus devās augšā pa
pieputinātām kāpu mugurām līdzi baltajiem sardzes vīriem,
kaa rādīja ce]u.
Brīdi nojukusi burzmā no savējiem, Dagnija Ieraudzīja tumsā
Elgu ar Andri plecos velkamies augšā pa pieputināto teku.
Līdzi viņa stiepa vēl paprāvu maisu ar savām un bērnu man­tām,
bet Ieviņa, klusu ciezdama un saliekusies, steidzās līdzi
mātei ar brālīti. Dagnija saņēma meitenes roku, palīdzēdama
tai rausties uz priekšu pa dziļo sniegu, un, pamanījusi aiz se-vi6
Taivēnu, kas brida netālu sāņus, klusu svilpodams, parāva
to aiz plīvojošā mēteļa stūra. Taivēns saprata. Pakampis kā
skaidu no Elgas rokām maisu, viņš uzsvieda to pleci.
Raugoties tumšajos plankuma, kas virzījās augšā pa balto
kāpu, likās, ka ļaudis pārņēmis skriešanās trakums — els­dami
un atpakaļ neskatīdamies, tie dzinās augšā, pretī vēju un
viļņu šņākoņai, kur gaidīja laiva un jūras bezgalība. Pieaugu­šie,
kam nebija līdz bērnu, drīz atrāvās no pārējiem, un Dag­nija
neredzēja neviena vīrieša, kam būtu ienācis prātā palī­dzēt
mātēm un bērniem, kas soļoja vēl aiz >aņc"is un Elgas
Pļavas. Vienīgi bruņotie Birzula puiši stiepa pa sainim, bet
tiem bija jāuzmana ceļš un jātur gatavībā pietoles, ja gadī-tos
kas negaidīts, tādēļ nekādi lielie palīgi no viņiem neiznāca.
Drīz Dagnija redzēja, ka viens pēc otra ātrie skrējēji attā­linās,
vēl viņām blakus turējās kāds vīrs ar sievu un pāris
bērniem, bet visi citi bija jau pazuduši aiz kāpu virsotnes.
Elga soļoja cieši sakniebtām lūpām un noliektu galvu, Dagnija
dzirdēja, ka viņa smagi elsoja, un, palaidusi vaļā meitenes
roku, Dagnija atņēma Elgai satuntuļoto Andri.
,JEs panesīšu," viņa čukstēja. „Atvelciet elpu,"
Andris bija neganti smags, un Dagnija manīja jau pēc paris
soļiem, ka uz pieres tai izspieža^asas sviedru lāses, bet laika
atpūsties nebija.
„Viņi taču mūs neatstās?" Elga teica klusu, un Dagnija pir­mo
reizi saklausīja trīsas viņas balsī.
„Nē, droši, ka nē," viņa atčukstēja, domādama par Kap­teini,
kam taču vajadzēja būt kaut kur tuvumā un kas zināja
savu saimi. Tomēr Dagnija sakoda zobus un pielika soli, soli,
lai ātrāk nokļūtu augšā, kaut a i ī kaklā asi sūrstēja katrs elpas
vilciens.
,,Dodiet man somas un bērnu," pēkšņi no kBrkla krūma
izlēca vīrs ar šauteni un piesteidzas klāt abām sievietēm. „Kur
jūs bijāt, es jūs visu laiku meklēju."
nJuril" Dagnija nočukstēja sagrīļodamās Xm atdeva viņam
Andri. „Kur tu biji palicis?"
^Nolādētais Birzulis, aizgrūda mani vakarā vēl pārbaudīt
tālos posteņus. Domāju jau, ka netikšu atpakaļ. Tikai tur da­būju
zināt, ka ir trauksme uz laivu. Mans Dievs, kā es skrēju
šurpl"
īsu mirkli Dagnija saskatīja Jura acis, kas to ātri noglā­stīja,
tad viņš satvēra ar brīvo roku tās elkoni un rāva sev
līdzi augšā.
Vēl daži soļi, un viņi atradās kāpas galā, un turpat drusku
zemāk aiz piesnigušu krūmu puduriem bija sapulcināti visi
, ātrie skrējēji. Laivas vēl nebija, bet kaut kur tālu tumsā dzir­dēja
pukstam it k ā satrauktu, ātru sirdi — tur dunēja laivas
motors, taustīdams šaudīgo signālu gaismā ceļu uz krastu.
nVisa tā skriešana par velti, tā jau es domāju," noteica
Taivēns un ar elkoni noslaucīja pieri. ,.Kur tie ātrie t i k u š i . . ."
„Labi, ka jūra šonakt tik rāma," Dagnija sev blakus dzir­dēja
Jura balsi. Tā šķita dīvaini dobja un aizsmakusi.
„Jā, labi," Dagnija atkārtoja un brīnījās pati par savu vārdu
skaņu. Tie iekrita sniegā kā nosaluši putni, bez spēka un bez
skaņag.
Tumšais vijņu klajums, kas izplētās lejā aiz liedaga sniegai­najām
smiltīm, šūpoja uz savas muguras blāvu, tikko jaušamu
mēness svītru, bet šī gaisma bija pārāk niecīga, lai atdalītu
mākoņu smagumu no^^ūras pelēki zilās bezgalības, un kad pēc
dīvaini gara un reizē īsa laika sprīža, — kas bija it kā atlūzis
no visas dzīves vienmērīgā plūduma, izgriezdams mēmu ne­maņas
telpu starp divām pasaulēm, — no tumsas pēkšņi iz-milza
melnas, smagas laivas siluets, tā šķita izpeldam no de­besīm,
kas saplūda kopā ar jūru turpat aiz laivas tumšās mu­guras.
Aizvien tuvāk un tuvāk tā slīdēja krastam, lēna, melna
"un klusa kā veļu laiva, izslēgtu motoru un kailu mastu, līdz
apstājās, rāmi gāzelēdamās, dažus desmit metrus no krasta.
Ļaužu pulciņš aiz krūmiem nepacietīgi sakustējās, bet puiši
ar mašīnpistolēm kaklā aizkrustoja tiem ceļu un sakārtoja v i ­sus
slēgtā rindā.
„Sievietes ar bērniem cels pirmās," teica Juris un satvēra
cieši Dagnijas roku. .,Pēc tam naks vīriešu un saiņu kārta."
Lejā ūdens malā baltie vīri iebīdīja viļņos divas nelielas
airu laivas, un pa kapu uz leju sāka virzīties pirmās desmit
sievas. Elga Pjava pamāja Dagnijai un ar bērniem uz rokas
devās pretī ūdeņiem, un kaut kur tālāk viua dzirdēja Pulciņa
ģimenes satrauktās balsis.
.,Vai man patiesi ir jāaizbrauc? Patiesi?" Dagnija čukstēja
i un mēģināja saskatīt Jura seju.
fo'tJdoj»
ItJllfP»
ioiclnitlC
iis atvil
^ BO ZUDU.
0 BiTijoiu tir
llii^ttiablad
JittflktllBI Dlļ}
iHrocL Vi«pļ
imeļfinijuin
, . M M vil ir
'ibSot vieoigii k
iraililgfifliki
baigas sika
tt tediniskS
i i i t i M v i l
ktt |auj Itoncefit]
lim punktu
b lidini ekspl
llniittklljuns ir
ttUfi alkotfln'
pir Vita iip
rittibii kmtfbi,
plMtaporhi. Sr
UQ gaili
JHvilisajon Q
tidai pilnībai,
ktn saticas^ un
1 Dodeviti pir
Pk būtības tl
Utikajpieīnlro
tin iii prak
bija re(
i i oigtnizlcijl
MttaiirKorij
m\k karar
^ pinvliim'
\m sUliīgo
ļNi«i organlilja
ļ ļw ir 82 itpll
avir aot
ļltruuporta
„Tomēr... Nemocīsimies vairs."
„Cel mani pašu pēdējo uz laivas. Pašu pēdējo pftc pēdi,
v ī r a . . ."
„Jā. Labi."
„Saki nwn vēl kaut ko. Vēl reiz, mans mīlai»..
„Tu jau viau zini. Visu. Neaizmirsti to nekad."
Viens pēc otra cilvēki atdalljāfi no kalna, atkal un at
vīri lejā iegūla airos, un jau trīs reizes laiva* bija miriju
ceļu līdz melnajai ēnai aiz sēkla. Vēl tikai nedaudzi Ja
puiši stāvēja kāpas galā, tad arī tie uzcēla plecos savai pa'
nas un devās lejā.
„Tev nu ir jāie^t, ir laik«. Mēs esam pēdējie."
„Jā," Dagnija teica neskanīgi un lāva Jura rokai aevl vi
uz pludmali. Apakšā krastmalā stāvēja līdz jostas vietai
mirkuši vīri, kā murgā Dagnija atcerējās viņu s^jas no
nāju puskrēslas, tad viņa ieraudzīja Kapteiņa īso puskažo!
un blakus tam vēl kādu redzētu un aizmirstu ceju. Pati
tas bija tuklais vācietis no krasta komandanta mājām, un
reiz tas ātri paspieda Kapteinim roku un tad iebrida ūdi
steidzīgi iesvempdamiies laivā.
..Sveiciniet viņu krastu no manis," teica Kapteinis un
māja. tad Dagnija juta, kā Jura rokas to pacēla no zemei
dzirdēja, ka viņa zābaki šļakstēdami šķēla ūdeni.
Apkampis cieši Dagnijas augumu, Juris spēra gausus, ne
bīgus soļus, nejuzdams ūdeni, kas cauri apaviem ētindzin
viņa kājas, bet mazā airu laiva gaidīdama šūpojās tik neg
tuvu, tik nežēlīgi tuvu krastam.
„Nes mani atpakaļ, nes mani malā..." viņš dzirdēja Da
čukstam, un vipas vaigs piekļāvās cieši viņa pierei.
Sakodis zobus, Juris grīļodamies spēra pēdējo loH, kal
šķīra to no laivas, un, pieklāvis Dagniju sev cieši klāt, aiz
dza viņas muti savām lūpām,
„Es gaidīšu tevi atpakaļ, lai kad tas būtu. Abus... -j^™^«u, „
viņš pārcēla Dagniju laivas malai un ātri atraisīja savai • H ^ T ^ ' ^ ^ » bruiv[
kas no viņas skāviena. l^BiL. ōinniH
**iiikaitii,p!e
paņemt II
Ir^^Paritttnt
WJ lauku gi
ff^ti vilti'*'
% fl^iia tr
«taniinu ua
Airētāji saguma uz priekšu, un mazā laiviņa pārlēca pin
viļņa mugurai.
Dagnija nemanīja, kā ātras un straujas rokas to Ierāva
torlaivā, nejuta, kā viņas kājas atdūrās pret laivas llld
klāju, kam vienā galā pavērās kajītes tumšā lūka, un kā
maza mirkļa žvadzēdama saritinājās enkura smagā važa.
streipuļojusi līdz motorlaivas pakaļējam galam, kas gurdi
želejās pret pamesto krastu, Dagnija ieurbās acīm tumsā
mēģināja izšķirt palicēju augumus kāpās. Tie lēnām virzi
projām, un vairāk ar nojautu nekā ar acīm Dagnija saska
kāpas virsotnē nostājamies viru, kas nekustīgs izslējās '
mēness sirpi.
Kad motora pirmie puksti sadrebināja laivas melni darv
sānus, un tā strauji metās pret jūras plašumu, v i r i kāpas
lotnē pacēla roku un palika tā stāvot, līdz tumsā laiva sap!
ar viļņu krēpainām galotnēm.
Tad vīrs kalna galā aizgriezās un iegāja mežā.
» b l ! i ,