Bavarijas Latviesu vestnesis, May 17, 1950

              L A T V I J A
Trešdien, 1950. g. 17. maijā
BAI6A LIECĪBA
SOCIĀLISTU BROSfiRA PAB
PADOaUU SPAIDU DAHBU
NOMETNĒM
Tagad Die Neue Zeitung apgādā
arī Vdcu valodā unākusi D. Daiima
\m B. Nikolajeva 154 ipp. bieisa bro-ftura
Das System der ArbeiUiager in
Sovj^trussland, — izvilkums no v i ­ņu
grāmatas Forced Labor in Soviet
Russia, kas iznāca 1947. g. ASV
Grāmatas autori ir pazistanu krievu
«ociāldemokrati, kas 1923,/26. g. iz­bēgusi
padomju čekai un glab'jšies
ārzemēs. Dallins starp citu bijis So-lovkos
un vēlāk izbēdzis no Kurgā­na
» spaidu darbu nometnes un 1926.
g. sākumā šķērsojis Latvijas robežu.
Brošūrā sevišķi interesants pār­skats
par padomju spaidu darbu
sistēmas vēsturisko attīstību, kas
sākusies ar t s. sociālistiskajiem
noziedznieku labošanas darbiem un
nobeigusies lielajā kollektivizācijas
posmā ap 1928./30. g. un otra pasau­les
kara laikā ar katorgu, spaidu
darbu nometnēm un veselu tautu
deportāciju. Brošūrā, kurai attēlos
pievienoti dokumenti piir 32 koncen­trācijas
nometnēm un kartes, autori
nx)demo padomju vergu skaitu lē^
ur 10—12 milj., kas sastāda maza-kais
16 proc. no visiem pieauguša­jiem
padomju vīriešiem pēc kaj-a.
Daži liecinieki šo skaitu novērtē pat
ux 20 milj. cilvēku.
Lielākie intemēto apgabali ir Zie-meļkrievija
gar Balto Jūru un Le­dus
okeānu, kur nometināts vairāk
neka 2 milj. vergu, Tālie austrumi
un Sibīrija ar 2—3 milj., UrSlu ap­gabals
un rajons starp Altajiem un
Kaspijas jūru, kurā nometināti 1,5
milj. Bez tam koncentrācijas no­metnes
pastāv visos citos novados
un repubUkās, īpašl mežu, og|u un
rddas raktuvju rajonos.
KA notiesāto un izsūtīto skaits
pieaudzis, rāda skaitļi par šo nomet- ?iU iemītniekiem: lt)29. g. 750.000,
9S2. g. 2 mU 1925. g. 5 milj., 1940.
g. 9,5 milj. un 1946. g. 12—15 mllJ.
To priekšā nobāl pat visniknākās ca-rl^
fi režīma reakcija» gadi, kad cie­tumos
ieslodzīto skaits no 96.000
1908. g. sasniedza 170.000 isl pirms
pirmā pasaules kara. Revolūcijai
cara režīmu gāžot, Ieslodzīto skaits
noslīdēja līdz nullei un 1917. g. jū­nijā
bija tikai 24.000, lai tad atkal
#āktu nemitīgi augt un sasniegtu
M.00O 1924. g, un 198.000 1927. g. Pē-dējos
skaitļos Ietilpināti vienīgi cie­tumnieki,
bet ne koncentrācijas no­metņu
gūstekņi, kuru skaits bija
daudzkārt lielāks.
. Tālāk brošūrā attēloti apstākļi, zie­meļu
spaidu darbu nometnēs, kur
iBvietoU galvenokārt politiskie gūs­tekņi.,
Solovkos, Baltās jūras salā
aiz polārā loka, 1925. g., kad tur bi­jis
ari Dallins, ieslodzīto skaits svār­stījies
ap 7000, bet pleci gadi vēlāk
ieskaitot nometnes Kemā, Vorkuta
ūn apkārtnē, pieaudzis līdz 660.000.
Bada nāves, nosalšanas un pašnāvī­bu
gadījumi to bija ikdienišķa parā­dība,
bet vislielāko ražu vāca tifa
uc. epidēmijas.
Līdz 1928. g. lielākā dala koncen­trācijas
npmetņu Iemītnieku vēl bija
vienkārši padomju gūstekņi, bet tad
Bdz ar piecgadēm viņiem pakāpe­niski
arvien vairāk nācās iesaistīties
UelaJSs darba kampaņās. Tā izauga
milzīgās padomju vergu armijas, kas
i«;b0vēja Baltijas un Baltās jūras un
Volgas — Maskavas kanālus, jaunu
dzelzceļa maģistrāli cauri Sibīrijai,
neskaitāmus pievedceļus neapdzīvo­tajos
padomju apgabalos, izmantoja
mūža mežu? un uzc§la jaunas rak­tuves
un rūpnīcas. Baltās jūras ka­nāla
būvē 1933. g. strādāja 300.000,
bet 7 gadu.s vēlāk Sibīrijas maģistrā­les
darbos jau pāri pusmiljonam
v^gu.
1928,/30. g. padomju vald'ba uz­sāk
masu defKirtāciiu praksi, depor­tētos
ieskaitot piespiedu darbā valsts
pasākumos. 1941. g. seko deportāci­jas
no Baltijas valstīm uc. pievieno­tajiem
apgabaliem, kns vēl panlaši-nās
kara laikā un pcc tā. 1941. g.
augstākās pndomes d^^krēts noteic
likvidēt autonomo Vol^f»s vāciešu
padomju republiku, deoortēlot visus
iedzīvotājus, kuru skn'.tu var lesi: uz
600.000. Līd7Ī<!a kārt-l nor kara nnr
ne^ojālu izturēs'\n'><? pret Kremli lik­vidē
InguŠu un Čečenu un K r i r a?
tatāru autonomas remibl'ka?. kā ar!
kalmikus, kopskaitā vairnk nekā 2
mllj. dlvēkv novietf>jot «tnnidu dar­bos
mazapdzīvotos austrumu nn zie-melu
aoRababs Snnidu darbu no-m^^-
tnes novieto nr^ lielāko t'e<;u gūs­tekņu,
kas atf»r'eža?i no A^ici^as un
kuru cVnitu vērt^ \\7. 2 mii' Tie visi
noties'it' uz 5~'*0 labo^^nai? «dar­bos.
B^iJ?as m'1zTf»»^ai v^rtru ar^il-
Jal vēl inn'ovieir» k^d<: mJl^on«: vācu
un 900 000 Inn^nu Vnm sūst^knu.
kas «jftditl nar ..kara noz^'^^u^iem"
ar līdzīgiem sodiem, un daļn repat­riantu.
Brošūras beiffās autori socina ka
padomju piec^a^u v^'^-^^^na bez ^-f^m
notiesāto vermi miljoniem nomiz
vairs nav led'^mā^ama. Au«tn.imas
dem'^kratt^a*» n^ncV^ fTVP'^'^'u.^ir?
TTii^zn '"^^ n'^rct^ōi visu.
ko vēsture šajā ziņā pazīst.
P. P.
eini
Vērojumi Angīnas lauksaimnieciba
Anglijas lauksaimniekus varētu
iedalīt divās lielās grupās pēc to so­ciālā
stāvokļa: lauksaimniekos ^
īpašniekos un lauksaimniekos —-
renUiiekos. īpašnieku ir samērā
maz, apmēram 20 proc. no visiem
farmej-iem. Pie tiem nevar pieskai­tīt
lielos zemes īpašniekus, kas tieši
savu zemi neapstrādā, bet izrentē to
Citiem. Kā rentnieku, tā īpašnieku
vidū sastopami t. s. „farmeŗi-džeinl-meņi",
pilsētu naudīgo aprindu ļau­dis,
kas tur farmu vairāk tikai iz­priecas
dēļ. Viņi lauksaimniecības
ministrijai sagādā diezgan galvas
sāpju, jo, kā statistika rāda, šīs far-mas
saimnieko neproduktivi, un
daudzas no tām pārvērstas vai nu
par medību laukiem, vai arī sacīkšu
zirgu ganībām, bet tik ļoti nepiecie­šamos
pārtikas produktus neražo. Ir
pat dzirdamas balsis, ka arī farme-ŗiem
turpmāk būtu jāieved licenču
sistēma, un licence būtu piešķirama
tikai tiem, kas tiesām domā nodar­boties
ar lauksaimniecību, bet ne
ierīkot farmā sporta laukumus.
Kā tad nu dzīvo un .Haimnieko
„ī8tie" farmeŗi? Var sastapt ļoti lie­lu
dažādību, ir modernas farmas, ir
ari pavisam vecmodīgas, bet nevie­nai
gan nav līdzības ar Latvijas
^mnieku sētām. Tas sakāms ipaši
tīrības un kārtības ziņā, jo farmeris
parasti domā, ka tīrīšanai izlietotais
laiks ir zemē nosviesta nauda. Vis­labāko
kārtību var sastapt farmās,
kas nav ne pārmodernas, ne arī
vecmodīgas. Tajās tad nu arī ne­redz
tādus skatus, ka cūka*rakņātos
dzīvojamās māja« durvju piiekM . ..
Protams, ir Anglijas laukos arī
lietas, no kurām varam ko mācīties.
Viena no tām ir lielā ekonomija, se-viiķi
lopkopībā. Lopiem pasni(3dza-mo
barību iedala tā, lai tie visu ga­du
saņemtu vienādu barības vienību
daudzumu, bet bez kādas izšķērdī­bas.
Neko neaudzē vai iiepērk, kas
varētu sadārdzināt piena ražošanas,
izdevumus. Mazs piemērs ir k^'da
25 ha liela piensaimniecības farma
Surejā (Surrey), kas tur 60 slauca-^
mas govis un 2 buļļus. Jaunlopus
netur, tāpat nav arī zirgu. Teļus t ū ­daļ
pēc piedzimšanas pārdod, jo to
audzēšana izmaksā tikai par 30 proc.
lētāk nekā pieaudzis un ražot spē-i'i^^
liellops. Caurmērā katru dienu
laiž tirgū 600 1 svaiga piena, par ko
dabū apm. 25 mārc. Ar tām tad nu
jāsamaksā algas 10 strādniekiem un
jā§cdz visi pārējie ražošanas izde­vumi
— spēkbarība, elektrība, og­les,
zemes rente (2 mārc. par akru
gadā), remonti utt. Lai palētinātu
ganāmpulka barošanu, audzē daudz
miežu un cukurbiešu, ko oārdodot,
saņem atpakaļ par ļoti zemu maksu
lopbarībai derīgos atkritumus. Au­dzē
arī lucernu, ko īsi pirms ziedē­šanas,
kad tā satur visaugstāko ba­rības
vienību vērtību, nopļauj, iz­žāvē
speciālā mašīnā un samaļ mil­tos.
Tos tad, attiecīgi sajaucot ar
graizījumiem, izbaro govīm. Lai arī
ziemā lopi dabūtu iespējami ;aifūk
zaļbarības, audzē kacēnu kāpostus
un lopbarības bietes atlikušajiem
ziemas mēnešiem. Vienas govs die­nas
deva ziemā Ir apmēram šāda:
cukurbiešu graizi jumi 8—10 kg, kok­vilnas
sēklu rauši 1--1,2 kg, kacēnu
kāposti 16—20 kg, brūža atkritumi
kopā ar lucernas miltiem 8—10 kg
un siens vai mistra siens 8—10 kg.
Izbeidzoties kacēnu kāpostiem, tos
aizstāj ar lopbarības bietēm — ap­mēram
20 kg. '
Tā kā pienu tieši no farmas nodcKi
patērētājiem, tad lieto speciālas ma­šīnas
pudeļu pildīšanai, kas reizē
pienu arī pasterizē un atdzesē. Ne­pārdoto
pienu uzglabā saldētavā. V i ­sas
ierīces darbina ar elektrību.
Vispār lielu vērību velti trauku tī­rībai
un desinfekcijai. Katru mē­nesi
farmā ierodas veterinārārsts, lai
pārbaudītu lopu veselības stāvokli,
it īpaši uzmanot tuberkulozi. Farmā
pastāv arī stingra un sīka grāmat­vedība.
Bez tam iekārtota speciāla
farmas gada grāmata, kurā ir atzī­mes
par lopu ražību, vecumu un
lauku stāvokli, ražu, mēslojumu, au­gu
slimībām, lail^a apstākļiem utt.
Farmeris, kas vienā un tai pailā far­mā
saimnieko lū—20 gadus, f^c šās
grāmatas atzīmēm var labi noteikt
jau nākošo gadu ražu.
J. Pētei-sons
Vai pienocis laiks sjukt
komunistus pie otbildibas?
Stokholma (Is). — Stockholms'Tid-ningen
igauņiem veltītajā lappusē ie­rosina
jautājumu saukt pie atbildī­bas
Padomju savienību par Igauni-
:as valsts prezidenta K. Petsa, pa­zīstamā
politiķa un tautas vadoņa
Jāņa Tenisona uc. vadītāju valsts dar­binieku
deportāciju. Rakstā norādīts,
ka krievi par deportācijām atkār­toti
paskaidrojuši, ka tās nozīmē t i ­kai
attiecīgo cilvēku „pasargāšanu
no fašistiem". Tā kā tagad visi fa­šisti
padarīti nekaitīgi, tad pienācis
laiks deportētos cilvēkus pārvest at­pakaļ.
Padomju savienībai jāprasa
atbildība. Raksta autors uzsver, ka
ja Padomju savienību pie atbildības
sauktu igauņi, tad, protams, atbildi
neviens nesaņemtu, bet ar Igauņu
nacionālā fonda informācijas biļete­nu
un citiem izdevumiem iespējams
šo jautājumu izraisīt un novadīt ā r ­zemju
presē un prasīt, lai rietumu
valstis attiecīgos memorandos prasa
krieviem paskaidrojumus. Ja igauņu
ierosinājumam pievienosies' arī citas
cietējas tautas tad šim pasākumam
būs panākumi.
U6 apgabala cietuma
ES IEPAZĪSTOS AR KAJVIERAS IKDIENU
AUGSBURGA TOP JAUNA
DP FILMA
Amerikāņu armijas laikraksts Stars
and Stripes ziņo, ka Augsburgā ie­radušies
divi augstāki IRO informā­cijas
nozares darbinieki no Ņujor­kas,
lai veiktu priekšdarbus jaunai
filmai par DP problēmu. Sle paši
IRO ierēdņi — informācijas nozares
vicedirektors Artūrs Zegarts un v i ­ņa
kundze, kas arī strādā IRO i n ­formācijas
nozarē Ņujorkā, vadījuši
režiju iepriekšējai filmai par DP, kas
saucās Mājas bezpajumtniekiem. So
filmu, kas atspoguļo DP dzīvi vis­pār,
patlaban Amerikā izrāda un iz­plata
Fox filmu' sabiedrība.
Jaunā filma īpaši domāta neizvie-toiamo
DP parādīšanai, lai tā veici­nātu
viņu emigrāciju un atbalstīša­nu.
Zegarts izteicies, ka jaunajai f i l ­mai
jākalpo diviem mērķiem: jāiz-skaidro,^
kādi ļaudis veido ts. neiz­vietojamo
DP grupu un ko darījusi
IRO šo ļaužu atbalstīšanai.
Vispirms mani aizveda uz pārval­di.
Tās tuvumā izgājām caur trim
sardzēm. Bija jau vēls, un todien
mani vairs nepratināja. Atņēma t i ­kai
naudu, bet pašu ar auto aizveda
uz cietumu. Cietuma pagalmā sar­dzē
gan stāvēja poļi, bet tie neiz­skatījās
laipnāki par krievu čekas
uzticības vīriem — šķībacainajiem
mongoļiem. Priekštelpā mani pār­meklēja
līdz ādai. Mētelim, svār­kiem
un cepurei atplēsa oderi, C i ­garetes
salauza mazos gabaliņos,
sērkociņus, siksnu, kaklautu un
kurpju saites atņēma. Tad p ā r -
lieklētājs uzsauca kādam sargam:
„Iebāz šo velna vācieti, kur vairāk
smird."
Smirdēt tur patieSām smirdēja,
kur mani iebāza, bet nedomāju, ka
vairāk nekā citās kamerās. Kad pa
kāpnēm un gapem gaiteņiem bijām
nonākuši trešajā stāvā, pavadonis
atvēra kādas durvis. Tūdaļ iekšā
atskanēja sauciens:
„Kamera 48! Sastāvs 17! Viss
kārtībā!"
Ar troksni aiz manis aizcirtās ap­kaltās
durvis, un mani apstāja ieslo­dzītie.
Jautājums sekoja jautāju­mam:
Kas? No kurienes? Kādēļ?
Kas jauns brīvībā? Vai gaidāma
amnestija? Bija jauni un veci ieslo­dzītie.
Vēlāk uzzināju, ka visi tie
atradās izmeklēšanas cietumā jau
ilgāk par pusgadu, {)et daži vēl ne
reizi nebija pratināti. Viņi bija bāli
un nervozi. Arī še neizturējās pret
mani naidīgi, kaut gan jau pašā sā­kumā
pateicu, ka esmu vācietis.
Telpa bija maza. Tajā atradās t i ­kai
divas divstāvu gultiņas un daži
ķeblīši. Kameras kaktā smirdēja z i ­nāmais
skārda trauks. Gaiss bija
smags.
Pēc brīža durvis skrapšķēja atslē­ga.
Vienā acumirkli visi ieslodzītie
uzlēca kājās un nostājās divās rin­dās,
viena otrai pretī. Durvis atvē­rās,
un kameras vecākais kareivīgi
ziņoja.
„Kamera 48! Sastāvs 18! Viss
kārtībā!"
„Kuŗš te nupat ieradās?" jautāja
durvju atvērējs.
„Es."
„Vai esi jau iekārtojies jaunajā
dzīvoklī un savu bagātību novie­tojis?"
„Jā."
Tad jautātājs — gaiteņa uzraugs
pagriezās pret kameras vecāko:
„Vai labvakar viņš pateica, kad
ienāca?"
„Pateica."
„Ja nē, tad es iemācīšu viņu."
„Viņš pateica."
Durvis aizcirtās, un tūlīt kamerā
nodzisa spuldze. Tā bija degusi t i ­kai
tāpēc, lai es varētu «iekārtoties
jaunajā dzīvokli". Laiku ieslodzītie
zināja pēc pulksteņa sitieniem baz­nīcas
torni. Pusstundu pirms va­kara
pārbaudes visi ieslodzītie poļi
nometās ceļos un lūdza Dievu. Tā
darī'a katru dienu. Man stāstīja, ka
pirms diviem mēnešiem bijis kāds
gaiteņa uzraugs, kas neatļāvis lūgt.
Kad pieķēris, trenkājis visus pa gai­teni.
Bet tā uzrauga vairs neesot
šajā cietumā. Par labo dienestu viņš
paaugstināts un aizsūtīts uz citurieni.
Drenas DP sanatorijā
Latvijā ati'cferētie notikumi Heil-bronas
DP tuberkulozes sanatorijā no
ārstnieciskā un humanitārā viedokļa
uzskatami par ļoti smagiem. Ja kaut
puse no visa tā atbilst patiesībai, tad
jākonstatē, ka šīs iestādes vadība
nav īstās rokās un slimnieku veselī­bai
nodarīts kaitējums. Jāpanāk, lai
iestādē, kuj'ā ārstējas komunistiskā
terrora upuri, nepaliktu darbā ārste,
kas atrod par iespējamu deklarēt, l;a
gaida ierodamies koimūnistu policiju,
kas pakārtu viņai uzticētos slimnie­kus.
Ārsta ētika uzliek pienākumu būt
absolūti neitrālam darbā un leļaut
tanī izpausties politiskām kaislībām.
So medicīaiskās ētikas pamatprasību
Heilbronas notikumu iniciātoi*e ar
savu neparasti nejauko izrunāšanos
ir vulgāri pārkāpusi, un tādēļ slim­nieku
izrīcība ar ārsti gūst att^ilsao-jumu
ne vien psicholoģiskajā, bet arī
juridiskajā plāksnē.
Slimnieku apgalvojums par ā r s t es
nandrīz jau neticami neglīto izturē- ,
šanos varētu likties arī pār>pīlēts.
Bet ir grūti iedomāties, kn visi slim­nieki
no dažad;īm tautib'īm. ieskaitot
akadēmisku grādu īpašnieku?, bez
iebkāda iemesla savas antinntiva?
būtu koncentrējuši tieši uz vienu un
to pnšii personu un snknpinnui^i tās
līdz tādiem apmēriem, ka beidz^^t p a ­dzinuši
ārsti no iestādes un iesākuši
bn-'i streiku!
Tuberkulozes >l'mn-ekiem. «^evi^k'
smagākajiem. rak>tur!es ārk^rt'-^s
iūncum?: tie neparasti v^rīci pret
dvēseles kairinājumiem. Šinī ziņā
viņi laikam seko tūlīt aiz nervu sis­tēmas
slimniekiem, kas pat uz gluži
niecīgiem psīchiskiem insultiem ne­reti
reaģē ar lēkmēm. Heilbronas pa­cientu
stāvoklis turklāt kļūst sevišķi
kļūmīgs vēl ar to, ka šie divk u\>iie
likteņa pabērni, kas zaudējuši ne
vien dzimteni, bet arī veselību, ta­gad
paliek Vācijā gluži atstāti, bez
draugiem un piederīgiem, kas visi
emigrē. Viņi, bez šaubām, to smagi
izjūt. Vēl vairāk — ļoti pielaižams,
ka šie nelaimīgie klu.'^ībā rēķinās pat
ar varbūtēju nokļūšanu krievu ro­kās,
ja sāktos karš. So cietēju stā­voklis
ir tiešām neiedomājami tra-ģi.
siv?.
Tādēļ šo slimnieku ārstēšanā un
kopšanā jāievēro vislielākā rūpība.
Nepietiek tikai ārstēt viņu miesu —
tikpat nepieciešanii arī v*;audzēt viņu
dvēseli, jo cilvēka fiziskās un ab­straktās
funkci-as ir cieši saistītas.
Eksperimentāli pierādīts, ka patkuņ-su^
as sekrēcija, kas gandrīz pār­valda
baŗc^anls procesu, kurš savu­kārt
tik izšķirīgi ietekmē tuberkulo­ze?
ārstēšanu, un vsdažādāko dzie­dzeru
darbība ir tiešā un lielā at-kanbā
no dvē-elef; toņiem, no tā. vai
cilvēks ir priecīe? vai noskumis, vai
vinu a'^ciro cerība vai tas grimst *z-misumā.
Vai sir«;nīeās. uz pilnicas
snvctarpēia? uzticības dibinātās at­tiecības
starp artu un slimnieku, ir
vispār iedomājamas, ja ārstē^amai.^
ir komunisma upuris, kam komu­nisms
nolaupīiis itin visu. bet ā r s t ē ­tais
izrāda komunistiskas tendences.
Tas nav i e p ē j a m s , un tādēļ vadība.
paturēdama tādu ārstu amatā pēc
atkārtotiem slimnieku protestiem, ir
izdarījusi fundamentālu terapeitisku
kļūdu, kas kaitējusi ārstēšanai un b i ­jusi
griezīgā pretrunā ar pienākumu,
ko^ārstam uzliek viņa diploms —
„pēc labākās apziņas palīdzēt sirg­stošam
cilvēkam".
Lai kā arī būtu — tuberkulozes
ārstēšanas iestāde, kupā notiek tādas
lietas, kā šīs protesta sapulces, ārsta
padzīšana, dienām ilgs bada streiks,
ieskaitot pat terapeitiskās ordināci-jas
nepieņemšanu, tik vulgāri skati,
kā smagu, pat asiņojošu slimnieku
piespiedu izraidīšana utt., ir tādā
mērā dezorganizēta, ka pat aptuveni
neatbilst saviem mērķiem, un nav
vairs nopietni ņemama. No mierīgi
nosvērtas, ar klusu, solidu autoritāti
apveltītas vadības, kas pamana nesa­skaņas
jau dīglī un ar sapratīgu rī­cību
tās tūlīt arī izlīdzina, neļaujot
tām Izvērsties brēcošu skandālu virk­nē,
~ no šādas lietpratīt^as vadības,
kas mūslaiku dziedniecības iestādei
absolūti nepieciešama. Heilbronas
DP sanatoriiā nav jaužama ne vēsts.
Izklīstot pa pasauli un atstājot Vā­cijā
savus tuberkulozos, invalidus un
citus nespē'niekus, mums jādara viss
Tsrēiamais. lai tie še paliktu saudzī­gās
un lietpraticās rokās. Siem tau­tiešiem
savukārt iāsaprot, ka, atro-dotios
^vešā vidē. viņiem jāievēro
vislielākā p-eklāu^a un Iniālitāte.
T'-'.d tr-m-'as vadībai būs vieglāk tos
-•••rcnvēt nepelnītu uzbrukumu gadī­jumos.
Dr. J. Knosienbergs.
Vakara pārbaude. Iedegās spul­dze.
Ātri vajadzēja izģērbties un
drēbes novietot uz ķeblīšiem. Va­kara
pārbaudi izdarīja divi gaiteņa
uzraugi, jo tās laikā notika uzraugu
maiņa. Divi ieslodzītie aiznesa i z ­tīrīt
kameras ateju. Ķeblīšus ar
drēbēm iznesa un novietoja gaiteni.
Jaunais uzraugs izošņāja visus ka­meras
kaktus.
„Sis te ir jaAins," parādījis uz ma­ni,
teica tas, kura dienests beidzās.
Otrs pienāca pie manis.
„No kurienes?"
Pateicu.
„Kādēļ te esi?"
„Nezinu."
„Ak nezini!? Tāpat kā tie citi ne­zina.
Bet es zinu. Jūs visi te atro^
daties tāpēc, ķa esat nolādēti suņi.
Fašisti! Viena banda!" To teici.«^
viņš uzlūkoja katru pēc kārtas. Tad
atkal pagrieziis pret mani.
„Uz kurieni 1;u gribi braukt?"
„Nezinu, uz, kurieni mani sūtīs,"
„Uz elli!"
Tad uzraugi aizgāja. Spuldzes vēl
brīdi dega, kad cietuma gaiteni at­skanēja
skaļš sauciens:
„Gulēt!"
Astoņi vecākie gulēja gultās, pa
divi katrā. Pārējie uz grīdas. Segas
bija plānas un saplīsušas. Lai būtu
siltāk, cieši saspiedāmies kopā.
Auksts bija ārā \m auksts kamerā.
Pēc tam no<izisa gaisma līdz ritam.
Nākošā dienā mani aizveda uz
UB apgabala pārvaldi pratināt. Par
pratināšanu nav daudz ko teikt.
Jauns UB ierēdnis, gribas teikt zēns,
uzrakstīja protokolu. Bija pieklā­jīgs
un uzrakstīja to pašu, ko ap­riņķa
pilsētas UB vecākais izmeklē­šanas
virsnieks. Viņa laipnības
iedrošināts, jautāju, kas ar mani no­tiks.
„To es nezinu,"
Naudu vajadzēja nodot attiecīgam
ierēdnim. Protokola rakstītājs gāja
līdzi. Pa ceļam jautāju, vai nav
iespējams nopirkt maizi un cigare­tes.
„VelkaU ir tikai pilsētā," viņā
teica.
„Bet jūs taču brauksit man uz cie­tumu
līdzi tāpat kā vakar?"
„Jā, bet pa ceļam apstāties nav
brīv."
Visu mimu naudu Ierēdnim viņS
tomēr nenodeva. Kad aizgājām at­pakaļ
viņa darba Istabā, viņš atstā­ja
mani uz dfižām minūtēm vienu
un atgriezies iedeva divus kukulīšus
maizes un trīs paciņas cigarešu.
„Nopirku mūsu kantīnē," viņš
teica.
Tad mani vēl fotografēja un ņēma
pirkstu un delnu līniju nospiedu­mus.
Pēc tam aizveda atpakaļ uz
cietumu. Tur jaunais UB ierēdnis
vēlreiz parādīja savu labsirdību. Kad
mani pārmeklēja atkal un grijDēja
salauzt cigaretes, viņš pateica:
„Nelaužiet. Tajās nekas nav pa­slēpts.
Tās es pirku," Cigaretes ne­salauza.
Uzturs bija slikts un nepietiekamā
daudzumā: 400 gramu gandrīz mel­nas
maizes un puslitrs viras pusdie­nās,
rītā un vakarā kafija. Trīs rei­zes
dienā pa t. s. kameras aci deva
uguni Lai ilgāk to uzturētu, smē­ķējām
pa vienam. Kad visi bija pēc
kārtas smēķē]uši, pirmais sāka jtkal
no jauna. Bija gadījumi, kad ieskrē­ja
gaiteņa uzraugs un neticēja, ka
tik ilgi uzturēta viņa dotā aguns.
Meklēja pēc sērkociņiem. Visu, kas
kamerā bija, sasvieda juku jukām.
Piecās minūtēs vajadzēja sakārtot.
Ja uzraugs nebija apmierināts, vjfas
mantas izsvaidīja par jaunu. Dažs
nedeva ugiAi visu dienu, bet ieslo­dzītie
zināja izlīdzēties. No .nēte-ļiem
vai svārkiem izplēsa drusku
vates un izklāja to plāni uz ķeblīša.
Vati pārkaisīja ar cigarešu pelniem,
ko speciāli šai vajadzībai krāja. Tad
to satina kā cigareti un ar gultas dē­līti,
spēcīgi spiežot pie ķeblīša, ntrl
viļāja. Vate aizdegās. Tad, pro­tams,
smēķēja paslcpus, loga tuvu­mā,
ko drusku atvēra, jo gaiteņa uz­raugs
neaizmirsa, ka uguni nav de­vis.
Katru rītu mus modināja sešos un
īsā laikā ledus aukstā telpā vaja­dzēja
nomazgāties. Ar ārpasauli sa­zināties,
izņemot gadījumus, kad
kādu izsauca uz tiesu, nebija iespē­jams.
Ar blakus kamerām sarunā­jāmies
morzējot. Bet ne tikai ar
blakus kamerām vien. Neaizmirsīšu
J^adīiumu, kad divi, kopēii apvaino­ti,
īsi pirms tiesas sazināiās cauri
^ešām kamerām Tiesas z^ālē viņi
tāpēc nenonāca pretrunās, un tos at­taisnoja,
kas not'ka visai reti. At­griezušies
no ti'^sas, viņi nodeva vi­siem
starpkameru ,.telegrāfistiem"
pateicības telogrammu.
Nākamā turpfnāfuma lasiet:
MANI GPfn PA'^ATSĪT PAR
NODEVĒJU
1950. ^
TE
turas propa««f,^ Irftivs
i""' mūsu trimdas saa
S kritika atzim
kf"*^- IT konservātivisi
glezniecības - f "'..jvēto ai
^LiS simfonija" pa L-
^iSiia b S ū r a par tēl
• V ā r u izdevumi gan
mSksIiniekiem. Un Kurj^^vu
lektiem nav tikts. Un fmj
kā varēja un vajadzēja, viei
S l a Jablovska gleznu reprj
i^apUit,e , vtēāl ppaietim ianuatmoraa. Mm
ļS^pulārizēšanaundoķ
šana aprobežojusies ar rak^ļ
noteliem laikrakstos un f uŗ
gara dzives josla - Ka ^ai
cilā - saimniekots bez merlļ
nopietnas aktivitātes.
• Mūsu mākslas mamiestāclļ
jā un Zviedriji, kur rosib'
mūsu mākslinieku draudzit(
kļavu Struņķi priekšgalā,
visnotaļ garīgu sastapšanos'
karu tautām. Jāliecina, ka šo
šanos latvju mākslinieki god
stīvējuši. Kādas pārmaiņas^
jaunas ietekmes vērojamas,;
mSkslinlekiem darbojoties svei
tiiras vidē? Jāliecina, ka mOs;
MiSli paturējuJi agrāko ievli
^bSļot savu māksliniecisko
liim Dail taisni trimdas gai
v lM eavas spējas un dbtiba
dšdami un meklēdami.
KapItSililBi, darbuIzveid'
sraffli'ecibas gadi visumā nav.
Isbvēligi. Jāatzīmē izvairlšanl
«kstrēmiem modes virzieniem
straktās mākslas un ts. slneā'
Miisu mākslinieki ir šai ziņā kf
vativākl, palikdami zemniecis'
vSki dabai sava romaniiski-j
liskaji Izjūtā. Igauņu, pa da
lietuviešu mākslinieki vairāk
vušles modernisma ietekmei,
žu gleznotāji, uz reālisma uh
sionisma drupām brivā formu
veido šādu patstāvīgu izteiks:
gātl Izkoptā apdarē. Glezniedi'
mu valoda ir mūsu stiprā pui
Jikā mūsu kaimiņi par mum:
ki. Ainavā un klusā dabā pie
gūti lielāki panākumi nekā
un žanrā. Protams, te ir sa'
mumi. Tamlidz ari saskare
tualo dzfvi, laikmetisko tio'
telojumi vērojami daudz maz fLtZ^ kara un
trimdinieku gaitas un sava«
^«Žiku (N, StrunkirrS
Dra^e ^afikā Solkāns uc?
enes tad ari Izralsllušies se
stami Ideoložlskl strīdi par
f par tematiski ievirzītu
wi gan Šaurs alstētisms &•
mākshn eku no dzives und^v
"bam tomēr mūsu subjekti
virzītais laiks neatzīst, k f
f ™ : f f u dot priekšr'l
a aM»° -"^"^'«ā)- Viss
2'if58labāšana, un tu^
jaunieši auni ^T-P'^'^ H
f «taSdami ^'«8 mākslai. Māks f, ,
studijas FSSI ^SK^
centušās aiTniiiV^ 1
•«i P»nāSm ' b ?u / V,?^"' grafikā PišhaoK,. , ^^"nge
ir radies p ē d ē i n . P ^ ' ^ ' * ^ •
fr, l i k v i d ē f o S / * ' ' «'"^"V
™m. Protam? ~ ^"^igrācili
atradu «m'
'^rmas. ' «latīvi at»
^n^igrāc-r''''^^^- I :^?^anu a ">"«u i
'ntereses, r "av ne
Vitāli .^^^'^^^ lip<.^
>asj
'•^^ bija V -