Bavarijas Latviesu vestnesis, June 8, 1949

              LATVIJA» 1949- 8- 8- iōiMJā I
v^ldfba bez i * |
llelSkāB grūtība
trakuma, het'to
ka vi?n «DP
pasu aiis^ail«iii
*. lai mm
«s jKTDigraninm,
išanu
paredzēti
nometnes
sana
jad daļai Vircte-kravāt
ceļa
i : kā četru gada
ditiipu pilsētām*
ijvletas. NometiiM
prieik^pusdleDS
IRO galvenh
IšspMIdanu anie-la
ap^enM,).
jties. 2. Jūnijā vi-sāks
pSrcelt
^du. Parattieclfo
t im paziijK» 7-18
latvleSu -
ceļā lau 21. JMl
1, novadu -
;Uļ kara lazaretes
U2ņemt 1600
t o s ,v§l apdJ^ht^it
TraunštelnS * 0 '
l a t v i e S u t m »
itvieSus. Pajaijf
rvietos n e s t »
Vircburga M
nometne
Oallgl"
;ā'Šveicē, lo«*
īgi, m^ās
latviešu ta«^
m
OPA
NES
''Rietēs no*^ I
^ » • «nS
w visai' C
i
31
DAKC10
A.xiStrālij5
'lācīša,»^;,,
gan . S : ^
kSm.
panākumi
Dejotājs krauj ķieģeļus, gleznotajā kopj slimniekus
un dziedone mazgā grīdu
namu saturu. „Pēc nogurdinošajām
darba stimdām slimnīcā, izbeidzo-
^SākumS fLT mākslu AustrālUā ne­viens
maizi nenopelnīs'* — no pašu
pieredzes spriež ķieģeļnicas strād-i^
eks A. Fībig:s un tekstilfabrikas
saiņotāja A. Ezergaiļa
Austrālijas valdībai visi DP imi­granti
tiesībās im pienākumos ir
vienādi. Darba līguma saistības jā­veic
visiem, vai ieceļotājs bijis ārsts,
dārznieks, tirgotājs, katlu kalējs vai
mākslinieks. Tagad visi kļuvuši
strādnieki, uz laiku jāaizmirst ag­rākais
stāvoklis un priekšrocības.
Tikai nedaudziem radusies iespēja
darboties savā arodā, un arī tas,
pa lielākai daļai, sakāms par fiziskā
darba strādniekiem — mechaniķiem,
amatniekiem uc. Pat tiem, kuriem
konsuls savā laikā Vācijā teica —
dārznieks? Jūs dabūsit labu darbu
savā specialitātē, vai — drēbnieks?
0, mums drēbnieki ļoti vajadzīgi,
un tas patiešām tā arī ir. Bet pat
šiem arodu speciālistiem šodien jā­rok
grāvji vai jātīra lokomotīves.
Šī ir realitāte, kurai zīmogu pieliek
Izvietošanas nometnes darba daļa.
Un tomēr, neraugoties uz uzņem­tajām
darba saistībām, atsevišķi
tautieši pratuši atrast iespējas no­doties
savai īstajai profesijai. Vis­pirms
tas jāsaka par māksliniekiem.
Viņi burtiski dzīvo divi dzīves —
vienu veltī līguma darbam, otru sa­vai
mākslai. Tāpēc nav jānovērtē
pārāk zemu tie panākumi, kādus
mūsu mākslinieki guvuši Austrālijā,
liekot šejienes sabiedrībā, presē \m
radiofonā atskanēt savam im Lat-ies
obligātajam līguma laikam, var­būt
savā namā varēšu vairāk laika
veltīt mākslai,** saka Meflerte, bet
•eizē pasmaida. „Ak, tas gan vēl
āceļ, jāpērk būvmateriāli, jāpūlas
ar citām lietām, taču nedrīkstu no-
"aist rokas., kaut nereti speķi sa­rūk..."
Kad savā laikā bikla jaunava L.
Sapale kā brinumu saņēma Kultū-as
fonda stipendiju dziedāšanas
studijām Latvijas konservatorijā,
vijņa necerēja savus lielākos panā­kumus
gūt ārpus Latvijas robežām.
Šodien tas i r noticis. L. Sapale Vā­cijā
papildinājusies pie itāļu māk­slinieces
Edžijas Bonesi, no kuras
guvusi ticību savam talantam. „Jūs
dziedāsit, kur vien iesit," šķiroties
;eikusi Bonesi. Un tiešām, Sapale
vairs nešķiras no mākslas ceļa, kaut
pašlaik jāstrādā ar spaini un grī-daslupatu.
L. Sapale vairākkārt dziedājusi
Vlelburiias radiofonā, skandinājusi
"atviski Jāņa Mediņa dziesmas, ie­guvusi
Alburijas radiofona klausī-āju
nobalsojumā pirmo vietu par
jaukāko priekšnesumu, kuplinājusi
atviešu sarīkojumus un daudzkārt
iepriecinājusi savas darba vietas
personālu im pacientus koncertos
slinmīcās. Austrālieši mūsu māk­slinieci
patiešām iemīļojuši, to lie­cina
daudzie lūgumi piedalīties kon-
Dienā ar spaini un suku» yakara pie
mikrofona Melburnas radiofonā, bet
ikdienas darba pelēkums jnespēj ma­zināt
L. Sapales mākslinieciskos
nodomus
vijas vārdam. Cik lieli upuri, cik
daudz enerģijas, laika un miegam
atrautu stundu pēc dienas darba
tam veltīts, to zina tļkai viņi paši.
Pagājušā gada aprīlī Austrālijas
krastā izkāpa gleznotāja Lūcija Mei-lerte.
Viena gada darba un pūļu
rezultātā viņai raženi panākumi —
sekmīgi veikts darbs slimnīcā, pir-patstāvīgā
gleznu skate Melbur-i^
ā un kopīgi ar vīru — tautsaim-i^
ieku iegūts apbūves gabals. ,JK:aut
gleznošanai varu veltīt tikai ne­daudz
stundu nedēlā, rokas klēpī
neesmu turējusi," saka māksliniece.
Šejienes gleznotāji atzinīgi izteiku­sies
par Meilertes darbiem, tas de-drosmi
rīkot patstāvīgu izstādi.
Panākumi iepriecina. Šejienes
Pi'esē parādījušies plaši raksti,
Mākslinieces attēls, un mākslas mū-
^^ls iegādājies vienu no autores
gleznām — „Puķes". Savs kaktiņš,
^vs stūrītis zemes — skan varbūt
patētiski, bet dzīvošanai tas dod z i -
A n d r e j s ļksens
No Plavi2>ām uz manu dzimto p\Bl —
uz Odzienu — ved lielceļš balte un
plats.
Gan kara gB^čs^ viiszna nodUusl,
jo labots netidc vairs. Tak l^jpat&ā
skats
tur kavējas. Un. pārnācējam acs
top naikla, vērojot šis ratu sliedes,
kur tik daudz gadus soļots, traukts
' • \m braukts.
Tad puscel^ nāk skaistās sila
priedes —
tur jūtos sirdī jauns un it kā mājās
saukts.
Daudz esmu spļojis pa stigām
I ^ baltām,
daudz garus gabalus ir nācies veikt,
tak kaut l^o Kdzigu šīm priedēm
! staltām
man gadījies nav dtā vietā sveikt.
To grūti iedoniāt, v ^ grūtāk teikt,
cik gadu i jau šiem priežu zelta
stumbriem,
cik sen tiem cepures klāj debess zils.
Varbūt tie aug, kopš lāčiem, tau-
' riem, sumbriem
par klusu mājokli blj plašais Odzes
sils.
Kad trakie sumpurņi reiz atkal
nostās,
un ceļš uz dzimteni būs atkal rasts;
kad jaunie kuģi virmos mūsu ostās,
im brīvs ho svešajiem būs
Daugavkrasts —
tad pāri ūdeņiem dažs šmaugais
masts
būs darināts no Odzes sila priedēm—
tam nolūkam tās nocirst nebūs žēl.
Jo tauta, nākusi par tūkstots
sliedēm,
būs atkal dzimtenē, kas tagad
mokās kvēl.
1945.746. g. gūstā.
P ē t e r i s E r m a n is
ANA PAGRABA
VIESI
No ialojumu cikla Vircburgas impresijas
Pēc izciliem panākumiem Izstādē
gleznotāja L. MeUerte nodomājusi
Austrālijā celt ģimenes mājiņu un
i ^ r t o t tur sev darbnīcu
certos, taču i r viens bet — dienas
darbs. Savā laikā šejienes presē
parādījās Sapales attēls \m raksti,
ka latviete ar brīnišķīgu balsi spies­ta
strādāt vienkāršu darbu. Tas to­mēr
nav varējis ietekmēt likumu.
Un nākotnes nodomi? 0, tādu ir
daudz, taču visi saistās ar dziesmām,
neizslēdzot iesaistīšanos kādā ope­ras
uzvedumā. — Dziedāt un mācī­ties
— mākslinieces nodoms, ko ne­spēj
aizēnot arī ikdienas darba pe­lēkums.
Viņš — ķieģelnīoas strādnieks.
Viņa — saiņotāja tekstilfabrikā. Tā
šodien varam teikt par dejotājiem
Arvīdu Fībigu un Ainu Ezergaili
„Manas dienas aizlido kā tauriņi --
neatliek laika pat vēstules uzrakstīt.
Pirmā uzstāšana bija Kanberā, ta­gad
gatavojamies baletvakaram Mel­burnā.
Viss b*ija jākārto pašu spē­kiem,
bet nu, paldies Dievam, tik
daudz paveikts, ka 3. jūnijā stāsi­mies
publikas priekšā.** Melburnas
laikraksti jau paspējuši informēt par
latviešu baleta vakaru, pieminot A i ­nas
Rīgas vārdu — tāds tagad ir A.
Ezergaiļos mākslinieces vārds. „Ja
rakstāt tautiešiem Vācijā, tad pa­sakiet
gan, l a i neviens necer sāku­mā
maizi pelnīt ar mākslu — vis­pirms
fabrika vai slinmīcās darbs,"
saka allaž kustīgā un spriganā miss
Aina — paceļot acis no šujammašī-nas
— viņa pati pūlas arī ar tērpu
gatavošanu. Un vēl — Austrālijā
par baletu liela interese, kupla ari
speciālā literatūra, bet — kad lai to
izstudē — dienai stundu pārāk maz.
Z. B.
Angļu joslas
mācītāju konference
Luterāņu mācītāju konference
angļu joslā prof. K Kundziņa vadī­bā
sanāks Imbshauzenā Luterāņu
pasaules savienības studiju centrā
laikā no 8.—10. jūnijam. SĒ konfe­rence
uzskatāma par pēdējo tik pil­nīgā
sastāvā, jo daudzi mācītāji pa­redzējuši
.emigrēt uz citām zemēm.
Konferencē bez prof. K. Kundziņa
referātus nolasīs mācītāji Feders,
Meistere. Mitulis uc. Konferencē ie­radīsies
un paskaidrojumus sniegs
Luterāņu pasaules savienības LWF
Joslas direktors māc. Nelsons.
tautā
Pats ,JLaika*ļ izdevējs, kur tas
laiks, jau prom. Bet viņa žurnāls
vēl turpina iznākt, tā palikdams
pēdējais no tiem, kas savā laikā
kuiplināja grāmatu galdus. Labi,
ka ta. Vai sagaidīsim arī S5. nu­muru
— tas, laikam, visvairāk at­karīgs
no pašiem lasītājiem.
„Laika" 34. numuru Ievada Pē­tera
Aigara dzejolis Bende, im ve­seli
trīs autori snieguši stāstus vm
tēlojumus no jau gataviem krāju­miem
^ tur i r Jānis Jaunsudrabiņš
ar tēlojumu Amatnieki no ,^aļās
grāmatas". Allreds Dziļums ar Au-maļu
vēršiem no „Savas puses" un
Oskars Kalējs aŗ Justi no „Gri-vām".
Elza Ķezbere sniegusi dze­joļu
ciklu Alpu ceļojums, kurā pa­staigājas
pa to galotnēm, iegriežas
kaUnu būdā. palūkojas aizā un no­glāsta
Alpu govi. Rūtas Skujinas
dzejolim Brauciens seko Pētera Ēr-maņa
ar apbrīnojamu atmiņu un
faktu zināšanu uzrakstītas Mazas
piezīmes par Helmāru Rudzitl un
Grāmatu draugu, bet Paula Jēgere-
Freimane risina jautājumus par
Varas problēmām Mintauta un Min­dauga
iemiesojumā Raiņa xm ZI-verta
traģēdijās. Veselas 36 lapas­puses
žurnālā aizņem Stefana Cvei-ga
viena no pēdējām novelēm K a ­raliskā
spēle.
Apskata daļā K Dziļleja raksta
par Kalevalas 100 gadiem, bet
Ēriks Raisters vērtējis Jonasa Mies­nieka
roinānu Lībju gala soģis.
Zumāila beigās plašs prof. L. L i ­berta
raksts par Jāni Šiliņu un viņa
darba „Puķes" reprodukciju.
Betherstas itnigrācijas centrā, Aus-trali
jā. par angļu valodas skolotā­jiem
darbojas 3 latvieši — J . Zieme­lis.
J . Baltāks un K. Freimanis.
Iznācis Dzirkstelītes 4, un 5. du-bultumurs
Baltiešu kristīgo studentu
apvienības latviešu kopas apgādā.
Toronto par | latviešu draudzes mā­cītāju
izraudzīts māa A. Lūsis, un
viņa ierašanos jaunajā darba vietā
sagaida visā drizumā.
Komponists Pf icners, kas mira drīz
pēc savas 80. dzimumdienas, apbe­dīts
Vīnē Bēthovena un Mocarta
kapu tuvumā.
3. Jūnijā pagāja 50 gadu kopš
valšu karaļa Jbhana Strausa nāves.
JPie skaistās. I zilās Donavas" autors
savā drīves laikā lielu slavu im go­dinājumus
piedzīvoja ne vien E i ­ropā,
bet pirms 75 gadiem v^elu
mēnesi viņam uzgavilēja arī Ame­rika.
No 9. jūnija līdz 12. jūlijam Min-chenē
Arci ielā. militārās pārval­des
atbrīvotajās Collecting Point
telpās notiks pirmā lielā pēckara
laikmetīgās vācu mākslas izstāde.
Tajā būs skatāmas ap 250 repre­zentatīvu
gleznu, kuras no visu
četru Vācijas joslu mākslinieku ie­sūtītajiem
darbiem izvēlēsies vācu
un amerikāņu lietpratēju komisija.
Vēlāk tajās pašās telpās notiks
amerikāņu iespiešanas mākslas un
• (Beigas)
Retāk msmi apm^ējuši rakstnie­ki,
kas mit citās nometnēs Vācijā,
bet tāda di^ia tad kā svētku diena.
Visus šos mīļi retos viesus tomēr
nav ie^>ējams uzskaitīt. No ame­rikāņu
dzīvojošiem visbiežāk
biju^ laime un gods manā pagrabā
apsveikt Fišbachas iemītnieci, trim­das
diždzejniedL Angļu joslas lat­viešus
dabū redzēt pavisam maz.
Dzīvā atmiņā man no vecās Hanzas
pilsētas šad t?id iebraukušais nepie-kusušais
grāmatu vērtētājs, kas,
piiTOo reizi mani apmeklēdams, iz­saucās,
durvis vērdams: „Un nu tu
esi pagraba dzīvoklī drūmā!" No
franču joslas rakstniekiem reiz ma­ni
ar apciemošanu pagodināja lat­viešu
tagadnes spēcīgākais daiļpro-zas
meistars. Ddžs rakstnieks itin
bieži redzams Vircburgā, b%t pie
manis pagrabā ne reizes nav no­kāpis.
Ko lai dara — nav man tās
garīgās valgmes, kādu viņš, jādomā,
bagāt!^ atrod citm-. No aktieriem,
kas viesojušies mūsu nometnē, vis­biežāk
mani pagrabā apciemojis
eslingenietis, kas agrāk mūs prieci­nāja
Dailes teātri — aktieris, pilns
sulīga vitālisma, sācis ar dabas zē­niem
un tagad visvairāk tēlo intri­gantus.
Jauks zīmētājs un tik jauki
skaita no galvas Ālantu Viļa „Poem
pa kulšen". Mūs allaž ielīksmojis
viņa brīnišķi labsirdīgais smaids
(pāri visai sejai) un nesatricināmais
optimisms. Beidzamajos viesu ie-braukumos
šis labais ciemiņš gan
pie maiļis nav bijis.
Patīkama un gaiša atmiņa. Četr­desmit
septUā gada ziemā no Fiš­bachas
atbrauca divas jaunas mei­čas
ģimnāzistes, lai mani intervētu,
jo par mani vajagot ielikt nelielu
rakstu skolas izdodamā žurnālā. Sito
godu, Sito prieku: pirmā intervija
mūžā! Tikai — es šādam apciemo­jumam
nebiju sagatavojies, nekā
lāga neizstāstīju, un arī runīgākā
meiča iit kā mddējās, ko Jautāt; ot­ra
bija tik brīnum khisa. Bet bija
jauki, ka esmu iepazinies ar divām
neapšaubāmi apdāvinātām topošām
dzejniecēm. No viņām viena vēlāk
iekļuva ari ,JielaJā presē", otra pa­gaidām
redzēta tikai tanī Fišbachas
žurnālā. Vasarā atnāca inteliģents
jauneklis, pieminētā žurnāla redak­tors,
un nofotografēja mani nomet­nes
tā saucamajā baznīcdirzā. Arī
šai bildītei vajadzēja būt žurnālā,
diemžēl, uzņēmums nederēja kli­šejai.
Vēl pie manis pagrabā biežāk vai
retāk ienākuši dažādi citi šīs no­metnes
cilvēki, no kuriem saņemti
dažādi iespaidi,, bet visu to grūti
attēlot, tālu nepārsniedzot šim ča-lojiunam
liktās robežas. Daži tādi
kā pusclemiņi palikuši tikai viņpus
pagraba loga. Brīžiem aiz loga ro­taļājās
šis ^ a s augšējos stāvos dzī­vojošu
vecāku bērni. Nesen tādi,
kas Sedt pārceltišies no cita bloka,
pie loga, tā sakot, stādījās manai
sievai priekšā. Zēns svarīgi skaid­roja:
„Mēs esam bērni. Es esmu
Juris. Tā ir Agnese. Silvija Ir
augšā istabā.**
Bērnus, protams, var pieņemt ari
šaipus loga, bet kustoņus mana sie­va
neparko negrib laist dziļāk. Pāri
ielai no vāciešu puses šurp uz mūsu
logu skraida dzeltens, ne visai glīts
suns, tāds ar nelielu bārdiņu. (Še­jienes
suņiem daudziem vēl garāka
bārda un tāds spokains skats; lie­kas:
viņiem tikai pa naktīm vaja­dzētu
skraidīt.) Pieminētais dzel­tenais
suns traki izbadējies un ri­jīgs.
Sieva viņam šad tad pasvie­dusi
kādu kaulu vai maizes gabali­ņu,
im tad viņš nu vai divdesmit
reizes dienā skrien šurp un pat
garāmgājējus aprej no mūsu loga
priekšas — tīri kā no savām mā­jām.
Reizēm sēž veseliem cēlie­niem
im tā žēlīgi skatās uz pagraba
logu. Sieva saka: esot žēl, bet ne­varot
taču viņu ieradināt, tad te
vien tupēšot. Un reizēm viņš aiz­triec
kaķi, ja tam pa logu pasniegts
kas ēdams. Tad nu gan suns arī
nedabū neko, mazais trauciņš ar
kaķa baribu tiek ierauts istabā.
Jā, pie mūsu loga nāk kaķi, im
kāds nieks jau viņiem tiek atmests.
Kādu rudeni sāka nākt pirmais,
liels pelēks runcis; tāds manos ga­dos,
ja „pārrēķina*' kaķa gadus cil­vēcīgajos.
Kādu laiku viņš bija
tāds sadilis, sanīcis, pat ēst lāgā
neēda, citu laiku pavisam pazuda,
jo bija atradis ideālu sainmieci
kimdzē, kas vēlāk aizbrauca uz
Austrāliju. Nu runcis atkal atgrie­zās
pie mums, lieliski" atkopies tm
izskatā cienīgs ar savām sirmajām
ūsām, tikai pazemīgi žēlais ņau-diens
īsti nesaskanēja ar ārieni. Es
viņu iesaucu pai Lordu Rensimenu
(šis vārds taču jāraksta Runcim);
agrākā sainmiece vijciu gan, laikam,
sauca par Janci. Tā viņš nāk ik
dienas un arī paēdis ilgi sēž aiz lo­ga,
gan aizvērtām, gan vaļējām
acīm — apcerē, prāto, vēro, snauž.
Sāka nākt graciozi daiļa 'baltraiba
kaķene, raudzīdamās izteiksmīgām
gaišzaļām acīm. Sākumā viņa vēl
jauna, mīlēja rotaļāties, skraidīt,
kaut ko ķerstīt, pamazām auga no­pietna,
pat šņācīgi īgna, biĢZi ar
asti lamādama, ja Kas nepatīk. Arī
lords Rensimens ne visu ņem pretī,
ko viņam dod, un, ja ēdamais šķiet
sevišl^ prasts, aiziet, cienīgi pakaļ­kājas
notirinādams, it kā pišļu{> no­kratīdams.
Bet baltralbā kaķene
vēl izvēlīgāka, tīri kā lutināta kun­dze.
Turpretī tumšpelēka kaķene,
kas šad tad Ierodas, neapsmādē'*
neko kā nabaga sieviņa. I^^rds
Rensimens un baltraibā zina, ka
istabā nevar nākt, bet tiunšpelēkā
ļoti manīga tur ielavīties; te \nņ-pus
loga, te jau gluži nemanot uz-
ISrusi uz galda un vēro, vai lo \e
atstās vai nē. — Logā mums puķu
podā aug savāds stāds kā ;inini-ātūrā
zaļu palmu birztaliņa. Un
visi kaķi, diezin kādēļ, bāž g;alvas
pa logu, lai palaizītu, pazelētu šo
palmiņu zariņus. Bet, kad sieva
reiz aiz loga izlēja mazliet baldri­āna,
kas tās bija oar dzīrēm! Visi
kaķi tur tīksminājās „^cauru dienu,
reibdami kā chašišisti Tad bija
aiz loga vesels kaķu klubs toreiz,
bija pat kāds dzeltenraibs, agrāk šai
pusē nekad neredzēts. Vēl nākošā
dienā viens otrs no viņiem atnāca,
paošņāja, palaizīja to baldriāna vie­tu.
Kad aiz loga. pabārstītas drus­ciņas,
skrien zvirbuļi, mazie, ikustl-gie,
žirgtie čiricstinātāji. Papriekš
viens izlūkos — barvedis vai drošāv
kais. Tad nolaižas vesels putniņ^
mākonis un knābā, un knābā. Bety
zvirbuļi tik ļoti tramīgi un acīgi;
vajaga tikai kādam no mums pa­grabā
pie galda viegli pakustēties
— spurkš! — jau visi projām kā
pēc komandas un čirkstina liepiņas
zaros viņpus ceļa. Nāk arī lielāki
putni pie pagraba loga. Pavasaros
cienīgi im atturīgi palēkājas, kaut
ko uzlasīdams, melnais strazds,
dzeltenu knābi, baltu astes galu.
Tāpat pavasaros, kad sakņu dobī­tes
vēl neierīkotas, cieši aiz mana
loga kašājas vistas, reizēm pa s m i l ­šu
graudam pret rūtīm sviezdamas,
reizēm ar knābi rūtij piesizdamās:
vilina zaļiuni puķu podos. Man
īpaši patika dažas pelēkas vistiņas,
kas atnāca pāri ceļam no vāciešiem,
jo tādas man bija Latvijā. Šopa­vasar
kašājās mūsu paša bloka vis­tiņas:
divas pilnīgi baltas, pilnīgi
viena otrai līdzīgās, spilgti jsārtām,
tīri vai gaillskām sekstītēm, Bija
ari gailis pats, arī gluži balts. Es
ļoti vēlējos, kaut viņš jel reizi, pa­griezies
pret logu, uzdziēdātu tā, ka
viss mans pagrabs atskan. Bet ne­kā,
šl laime man nebija lemta. —
Putni jau nu pa logu. iekšā nemā­cās,
toties to dara paši sīkālcie pa­galma
viesi — skudras. Kad laiks
pavasari metas maigi silts, skudras
rāpo pa logu iekšā. Jau viņas ņudz
papīros, kas palikti zem puķu p o ­diem,
jau viņas virknējas gar sie­nu
lejup, jau viņas istabā te un tur.
Beidzot jāmin vēl viens gaužām
nelūgts viesis, kas sūcas un beidzot
pat gāžas pa logu pagrabā: lietus.
Kā nervozē, kā skumdina un bēdina
Bavārijas rietumu vējš, kas allaž
pūš tieši mūsu pagraba logā! Šķiet,
dzimtenē vējš nemaz tā nemācēja
izgaudot, izkaukt, izvaimanāt, kā
šeit, lai'gart šeit dienvidi un tur zie­meļi.
Un kad vēl vējam piebied­rojas
ilgs un stiprs-lietus! K ad
bedrē, kas aiz mūsu loga, pieliju.<?i
pilna, lietus nāk istabā, īpaši, ja
vējš viņu dūšīgi dzen. Pagrabā
plūdi! Tad jāceļas, jāiet ārā, jā-izsmeļ
pielijuši b ^ e , jāuzmana,
vai nav atkal pilna, jāizsmeļ atkal.
Un ja tas jādara naktī, vēl nejau­kāk!
Tāda bija nakts uz 19^t8. gada
13. janvāri — ne jau v e l t i trīspad­smitais
datums. Tāda vētra, ka c i l ­vēku
triec gar zemi, lietus līst
straumēm, un straume skrien no lo­ga
pagrabā. Pagrabs turklāt tumšs,
elektrība bojājusies.^ Celies nu,
apmiegojies cilvēk, stundā piēc pus­nakts,
ej vētrā un lietū un ismcl!
Bet sava jēga arī te. Nometnes
ikdienas mierīgumā vējš palīdz at­gādināt
lielās bēdas un visu zau­dēto.
Un lietus liek atcerēties, ka
mēs joprojām pakļauti visādu laik­meta
plūdu patvaļai.
Latvieii Eiropas Federālas
jaunatnes kongresā
Np 22. līdz 29. maijam Sv. (3oaiā
pie Reinas notika Eiropas Federāifls
jaunatnes II kongress, kurā pieda­lījās
delegāti no dažādām Rietum­eiropas
valstīm. Apspiestās Aus­trumeiropas
zemes reprezentēja at­tiecīgo
tautu trimdas darbinieki,
viņu vidū 2 Latviešu apvienības
„Eiropas Onija" pārstāvji. Kongress
pieņēma lēmunau izveidot Eiropas
jaunatnes ciešāku sadarbību, Eiro­pas
Federālās jaunatnes kustības
federālā komitejā ievēlēja 2 frančus,
2 vāciešus. 2 holaniiešus. l anj^ļi,
1 itāli un latvieti M Gulbi, kam
uzdeva vadit Austrumeiropas daļUi