Bavarijas Latviesu vestnesis, June 13, 1951

              6 L A T V I JA Trešdien, 1951. g. 13. jūnijs
TĀLIVALDIS PNIŅS
Parīzes
Francija šogad svin savas galvas­pilsētas
2000 gadu pafitavēšanas svēt­kus.
Gandrīz vai katru dienu notiek
kādas svinības; koncerti, teatrāli uz­vedumi,
dažāda veida skates un sarī­kojumi,
vai ari lepnas galā balle!», ku­ras
piedalās ne tikai pašas Parīzes
mākslinieki, rakstnieki un gleznotāji
ar visievērojamākiem vārdiem, bet ari
daudzas slavenas ārzemju prominen­ces.
Parafrazējot pazīstamo teicienu,
ka ikkatram bez savas dzimtenes vēl
ir arī otra — Francija, — vērojot
šeit nerimstošos tūristu plūdus, var
teikt, ka bez savas dzimtās pilsētas
katram ir ari vēl otra, tuva un mīla
— Parīze. To varētu apliecināt arī tie
daudzie latviešu mākslinieki un citi
apmeklētāji, kas pinns kara Ik ga­dus
labprāt mēdza uzkavēties Parīzes
muzejos, koncertzālēs vai vienkārši
baudīja gluži savdabīgo un šarmanto
Parīzes atmosfairu. Par spīti pēckara
grūtībām, materiālai nedrošībai, pat
viens otrs latvietis, kas Parīzē no­kļuvis
bēgļu gaitās, negrib tik lēli
a'.stāt šo skaisto pilsētu un mainīt tās
gnsu pret citiem,, kaut taustāmākiem
labumiem, kas jāmeklē tālu, pat lot:
tālu — kaut kur Sidnejā, Vankuverā
vai Cikagā.
Jau kopš ilgiem gadiem mājokli un
mākslinieciskās karjeras piepildījumu,
Parīzē atradusi mūsu tautiete dejotāja
Mīla Cīrule, ko latvieši vēl lalDi at­ceras
no viņas pirmskara viesizrādēm
Latvijas Nacionāla operā Rīgā un ci­tās
Latvijas pilsētās. Mīla Cīrule,
šķiet, ir vienīgā latviešu dejotāja, ku­ras
vārds ir apstaigājis pasaule^ ievē-rojamākās
operu un teātru skatuves,
iegūstot atzinību un slavu. Parīzē Cī­rule
allaž pasvītro savu latvisko izcel­šanos
un tā allaž godam popularizē­jusi
Latvijas vārdu lielajā pasaules
mākslas pilsētā. Mīla Cīrule, izstudē­jusi
visas dejas technikas, pievērsu­sies
ekspresīvai dejai, plastiskam for­mām,
izstrādājusi savu personīgo sti­lu
un deji'sko koncepciju, tā ka nere­ti,
viņas inscenējumus vērojot, viens
otrs skatītājs spiests izsaukties: tas,
lūk, ir Mīlas Clrules žests vai choreo-grafiskā
atitūde. Izteiksimgāku aplie­cinājumu
talanta oriģinalitātei, šķiet,
nevarētu vēlēties.
Parīzes sarīkojumu virknē īpaši pie­minama
gals Izrāde Eiropa» modernā­kā
un skaistākā teātra zālē — brī­nišķā
Nacionālā Sajo pils teātrī (The-atre
National du Pālais de Chaillot),
ko uzcēla 1937. g, pasaules izstādes
laikā nojauktā Trokadero vietā. Uzve­duma
motto ir: Parīze ~ Franču ūni­jas
galvaspilsēta, un visa prese tam
veltījusi lielu ievērību. Plašais teāt­ris,
kufā ir 4:0(X) vietu, iebūvēts zem
zemes Trokadero augstienē, iepretim
Eifeļa tornim, un tajā jānobrauc ar
liftu vai automaltiskām kāpnēm. Tel­pas
pārpildītas. Lieliskajā fuajē un
modernām fri^skilim greznotos kuluā­ros
apgrozās visai dažāda publika. le-
Opera, balets, ieairis,
filma
MlBCbfBl lAvft pirmajā Vllcljas konctrtfi
dzied&Ja slavenais Kubas kolorātārsoprāns
Anunsiona Garslja, im divas clionas viesojfis
Romas opera ar Vardi Aldu un tā paSa au­tora
mazfik slaveno darbu Simons Bokanegra.
negra.
Maskavā Lielais teilitris Šogad svin savu
175 g. pastfivēSanu.
Pacohiffll, KaUfornijā. Andželas baznkas
ērģelnieks vccfls notis atradis kādu Līsta
dziesmas kompozīciju no 1886. <|.
Parīzi Elizejat lauku tefitr! viesojās Ķelnes
pilsētas opera tr Mocarta Donhuana uzve
durou.
Bairentu svētku spēlēs piedalīsies slavē
sais SkSlat orķestra koncertmeistars vijoļ-virtuozs
Enriko Minēti.
Parliē FranCu Akadēmija savu lielo litera­tūras
godalgu pieSķlru»! Šveicietim Bcrnāram
Barbcjara par romānu Kaujos laukā nomaldl
juSies zirgi.
realizēta visai iespaidīga sintezē starp
baltām Mllaa Cirules dejotājām un
pazīstamo Keitas Fodebas melno nē­ģeru
dejotāju ansambli eksotiskos
tērpos un ritmos. Tā pārmaiņus re­dzam
tipiskās Āfrikas burvju un
uguns dejas, kas mijas ar balto, cēli
iecerēto Lūgšanu ar Bacha h-molla
fūgas skaņām. Baleta apoteozē visi
vienojas kopējā veidojumā, kur vare­nā
elpā šalc ērģeles ar nēģeru motī­viem
darinātā Agnus Dei lūgšana. To
pavada daudzu tam-tamu ritmiakās
a^regācijas. Noslēgumā pievienojas
slavenais Parīzes Koka krusta bērnu
koris, kuram vokālās izteiksmes dzid­rumā
līdzīgu zinu tikai Vīnes zēnu
kori. Mīla Cīrule šajā baletā ielikuē
ne tikai savu lielo pieredzi un inte­liģento
personību, viņa ari dejisk
pārliecinoši veido ticības spēku un
otrā daļā personificē Sv. Madonnas
simbolu.
Lielā publikas piekrišana, suminS-jumi
baleta autorei un Izpildītājiem
liecināja, ka š! patiki vienreizīgā
un oriģinālā ideja sekmīgi realizēta
un ir pelnīta atzinība Mīlas Clrules
darbam.
P a r ī z ē , jūnijā.
radušies vairāki ministri, vēstnieki,
diplomātiskais koirpuiss, dāmas vaka­ra
tualetēs. Kā uz skatuves, tā ari
zālē blakus tiem redzam ari gluži ek­sotisku
publiku: tumišādainus arābus
baltos turbānor» un platās togās, traus­las
indoķlnietiBs iiaurās kurpītēs un
garos kimonoveida zīda tērpos, gan
arī nēģerus, zābakziedes melnumā
kas tērpti savādos svārkos un ievīstī­ti
krāsainās šallēs, Tie visi ir Franču
ūnijas locekli, jo kopš pēdējās konsti­tūcijas
Francijai vairs nav koloniju
ir tikai Frauču ūnija, kurā visi ir
vienlIdzIgL (Jāpiezīmē, ka šl vienll
dziba pa dajai pastāv tikai uz papīra
jo vēlēšanu un citas sabiedriskas tie
sibas piemēro ar zināmiem noteiku
mi^m.)
Pēc oficiālām atklāšanas runām un
retrospektīvām aii:tām, kurās demon
strētag visas Francijas provinces un
aizjūras zemes, nāk galvenā program
mas dala: choreografiskais uzvedums,
kura nolūks ir piisvitrot šis ūnijas
reālo ^amlbu, ax Brar^avilles Sv. An
nas katedrāli kS simbolu, jo to cēlus
franču architekti ar iezemiešu pieda
llšanos, eeno nēģeru tempļu koncep
cijā. Sis katedrāles mets stilizētā vei
dā attēlots ari dekorācijās.
Pie šī baleta choīreogra^fijas jau vai
rākua mēnešus strādājusi Mīla Clrvle
ar sava baleta solistēm un dejas stu­dijas
teicamākām audzēknēm, sadar
bibā ar pavadītājiem prof. Jāni Su
chovu un šo rindu autoru. Ir tiešām
PlTEllS llMANIS
Par dažiem piemiņas gadiem
Latviešu baletmeistaru
panākumi Stokliolma
Ņina un Alberts Kozlovskis, paz!
stamie Liepājas operas un teātfa ba­leta
solisti, trimdā vada Stokholmas
Karaliffkās operas baleta skolu. Stok­holmas
Intimā teātri rīkotajā skolas
audzēkņu vakarā ar motto: ko mēs
gribam, ko varam un pēc kā cenša­mies,
bija ieradusies arī princese Si­billa
ar meitām princesēm Brigitu,
Dezirē un mazo zviedru princi Kārli
Gustavu. Kā zināms, Sibillas mazākā
meita, — princese Kristina ir viena no
apdāvinātākām Ņinas un Alberta Koz-lovska
baleta skolas audzēknēm. Viņa
baleta vakarā dejoja Pelnrušķītes lo­mu,
skrandās slaucīdama grīdu ar
slotu. Jāpievienojas Stokholmas pre­sei,
ka to viņa darīja tiešām karalis­ki.
To apliecināja ari publikas aplau­si,
kad beigās Pelnrušķītei uzģērba
zelta kurpītes un galvā uzlika kara­lienes
kroni.
Priekšnesumi —• Ansitis un Grieti-ņa.
Sniegbaltīte, Pelnrušķīte uc. lie­cināja,
ka audzēkņos ir stingru mei­staru
veidota disciplīna un smalka
dejas mākslas izjūta.,
Stokholmas prese cildina Kozlovska
pāra baleta mākslu un rūpīgo pieeju
audzēkņu izveidošanai, uzsverot psi
choloģisko izpratni zviedru jaunā ba
Ieta audzināšanā. V. V.
KULTŪRAS CHRONIKA
Cellists Ingus Nāruas sesen koncertēļls da
fos Kanādas ceatros, spēlēdams arī radiolo-
Qā. Savu kOBcerto larnetu vtQl tarpIna ASV,
kur pirmais sarIko)ums parediēts Bostoni jū­nija
ftākum«1. To rīko nesen dibinātā Latvju
mākslas ajķeatara.
Glessot&ls Frldrlchs Mills. Ieradies Ņo
Jorkā, strādā par nama kalpotllo, bet brl^ā
laikā turpina glesnot.
Maz būs tSdu, kas atcerēsies Got­frīdu
Ansabergu un kauj ko par viņu
zinās. Sl gadsimta sākumā viņa ro­mantiski
noskaņotos dzejoļus (parak­stītus
ar nepretenciozo šifru Fr. Ans.,
arī ar Hijgo Sudrabiņa vārdu) sasta­pa
latviešu žurnālu un literāro alma-nachu
lasītāji. Sevišķi atmiņā palicis
dzejojums Trīs mirkli (Austrumā,
igoi. g.), kur tēlota (mainīgā pantmē­rā
kā Plūdona Divās pasaulēs) vis­pirms
Sodomas un Gomoras orģiju
trakošana, tad Jāchves sodības ne­gaiss
pār grēcīgām pilsētām un bei­dzot
nāves klusums pār drupām. Fr.
Ans. dzejoļus atzinīgi atzīmēja arī tā
laika kritika (Zeiferts, J. Asars u. c),
kaut grāmatā dzejoli neiznāca. Dzej­nieks
piedalījās 1905. g. brīvības ku­stībā,
pēc tam bija projām no dzim
tenes un, kad atgriezās .brīvajā Lat­vijā,
— lietojot tādu pafražainu tei­cienu
— viņa kokle bija pārstājusi
skanēt.
Reti kur vēl parādījās kāda virsma
Ansabergs darbojās par laikrakstu zi­ņotāju
(šifra Fa), vēlāk kļuva tautas
labklājības ministrijas ierēdnis. Jau­nībā
bija Jāņa Poruka un Blaumaņa
draugs, Teodora Zeiferta draugs, al­laž
būdams ar savu gādīgo draudzī­bu
klāt arī Z. pēdējās dienās. Vispār
— jaukā atmiņā katram Ansaberga
pazinējam viņa Ideālistisks (ši vārda
īstākajā nozīmē] personība. Atceros
manā 40. dzimumdienā viņš valsts
bankā uz mana vārda noguldīja zinā­mu
summu — manam ceļojumam pa
Grieķiju un Palestīnu. A. bija cieš
pārliecināts, ka man nepieciešami ap
ceļot tieši šis zemes... (Ceļojis ne
tiku, naudas summa palika neaizkārta
bankā.) Ansabergs palika dzimtenē
par viņa likteni neko nezinu. Vai vēl
dzīvs vecais ideālists? Tagad viņš
klust 80 g. vecs (dzimis 1871. g.).
Dzimtemē palika arī Edvards Cālī­tis,
kam šogad 70. dzimumdiena. Arī
par viņa likteni nav ziņu. Cālītis pa­zīstams
ar saviem stāstiem, kuru vi­ņam
daudz. Sācis tos publicēt jau no
1898. g. Savā pasmagajā, cietajā iz­teiksmē
viņš ar vienlīdzīgu objektivi­tāti
un rūpību tēlojis gan sirdī šķī­stu,
bērnišķīgi tīru lauku vientiesiti
(Sķesteris Pluncis), gan cilvēku bez
sirdsapziņas (Ints Grīns), kam neko
nenozīmē nogalināt un aplaupīt kādu
vecīti, pie tam vainu uzveļot citam.
Bet Cālītis nav rakstījis reāli natu­rālā
stilā vien. Diezgan tuvs viņam
arī simbolisms (fantastisko stāstu un
simbolisko pasaku grāmata Pa saules
teku). Cālītis ir arī viens no deviņiem
..dekadentiem", kas parakstījis neat
karīgās mākslas deklarāciju Dzelmes
l ^ . g. 5. burtnīcā.
Nav zināms arī Fr. Bārdas brāļa
dzejnieka Antona Bārdas liktenis. Sis
dzejnieks, kas šogad 60-gadnieks, gan
Augsburgā izdotajā antoloģijā Latvian
Poetry izsludināts jau par 1944. g.
mirušu (?), bet skaidrības šai nāves
ziņā tomēr nav. Ant. Bārdu Pēteris
Aigars pareizi apzīmējis par „sīko
lietu un mūžības dzejnieku".' Radnie­cīgs
brālim Fricim (tāpat kā Fricis ilgi
mīlēja gludināt un „sllpēt" dzejoļus),
arī Antons dzejojis par mūžību un
mūžīgu dzīvību („Ir simtām dzīvību,
bet nāves nav nevienas"), bet Antons
mīl cietāku formu: rakstījis tonētus
t. t. Sī klasisko formu mīlestība
bija par iemeslu, ka apl9l7./l8. g.
daži .„jaunklasicisma" teorētiķi —
Rozitis, tā laika Sudrabkalns, pa da­ļai
art Erss, par dzeju runādami, Fr.;
Bārdu gandrīz nepieminēja, izceldami]
tikai Antonu, kas taču toreiz vēl bija^
tikai iesācējs.
Formas cietība, apbrīnojami skaid-|
ra redzēšana, plastiska tēlošana unļ
sirds siltums dara par īstiem dzejail
darbiem Ant. Bārdas daudzos ianŗai
dzejojumu^ un dzejoļus, kas sastopa*
mi gan autora vienīgajā grāmatļ
Dziesmu Dievs (1930. g.), gan vēli
publicētajos darbos. Te pieminamļ
tādi dzejojumi, kā Zirgu saruna, R i^
(par govs mūžu). Vecā vijole, vēlši
kie: Zosis ziemā, Irbes, Sūna u,
Tā ir žanra dzeja, skaista un bez bUi
kus nolūkiem, kādi ir, piem., Pērsii
ša u. c. fabulās, kur «runāšana lldil^
bās" un morāle. Tādēļ gluži nepāri
L. E. slejās Ant. Bārdas dzejoli pii
līdzināti fabulām, (Vispār lai cltldj
vērtīgajā izdevumā tieši llterātūri
nodaļā, diemžēl, dauds nenosvli
spriedumu un nepareizu faktu, piei
es dabūju zināt, ka esmu Jau 1950.
izceļojis uz ASV.)
50 g. veca šogad klūtiu dzejnii
Marta Grimma, kas klusēja jau vāci
Uikā. Pēc trijām dzejoļu grāmatai
(Tavai mīlestībai un mūžībai, Mai
balss un Sēru vītoli), kur daži glU
gan liriski, gan balādiski (Poēma pi
strēlnieka līgavu), gan satīriski (Dl
ma ar suni. Moderna līgava) noski
nots dzejolis, — klusēšana. Kādēļ? Uj
kas noticis šais baigajos gadoi
dzejnieci un viņas vīru Jāni Ķelplļ
Jā, ir daudz zvaigžņu un ivalt
nīsu, kuru spīdēšanu slēpj paši luī
šākle šī laika mākoņi.
etmt
Kārlis Rasips
jubilārs
Izdevējam Kārlim Rasinām 8. jūnl
piepildījās 65 gadi. Viņa apgādi
grāmatu vidū pirmā vietā minams m
numentālais Latvju tautas dainu p
nlgs, ilustrēts izdevums Prof. En(hi
līna re^iakcijā, Latviešu literatūras v
stūre, Latvijas atbrīvošanas kara v
stūre u. c.
Emigrācijā K. Rasiņš sagatavoji!
vus ka|>itāldarbus — Latviešu dz
svētku vēsture, kuras redakcijas kol
lēģijā ir diriģemts Teodors Reite
u, c, un Latviešu kuģniecībai vēst
ri Malvesa redakcijā. Sos darbus
Rasiņš cer izdot, atgriežoties dzl
tenē.
K. R. dzimis 1886. g. 6. jūnijā h
los. Pirmā pasaules kara laikā bēg'
gaitās nonāca Kaukāzā, 1920. g. a'
griezās Latvijā un darbojās laikraks
Brīvā Zeme par administratoru, b
vēlāk laikrakstā Rīgas Ziņas un i
nālā Nedēla. 1926. g. viņš nodibina
savu aj^gādu Literatūra. 1944. g. R
siņš nokļuva Zviedrijā un tagad str
dā par archīva darbinieku bibliotēBļ
Gēteborgā. P. Kalniņi '
peldviesus
Ingrida Vlkan»
ROMĀNS
(80. turpinājumos)
„K8« to zina. Fronte ir Iesaluši, un vaAūt nāk kāds lūzums
rietumos. Skaidrs, ka vāciešu dienas ir skaitītas, bet ja vien
sabiedrotiem būtu kaut drusku jēgas, tie varētu mūs vēl iz­glābt
— ar desantu, kamēr vel turas Kurzemes fronte. Apmē«
ram tā domāja arī Kurela štāba veči. Bet man liekas, ka tā ir
pasaka. Es neticu angļiem — pat ne drusku. Mums jau nav n®
kokvilnas, ne kaučuka, ne naftas un tērauda tirgus, bet mūsu
ciešanu un taisnības Ir daudz par maz, lai par to kāds no
malas cīnītos. Nekad!"
„Tā ir," Dagnija nopūtās. „Un agri vai vēlu mūsu leģionam
būs jāpadodas — vai arī jābrien jūrā. Mēs esam ieslēgti un
bez atkāpšanās ceļa."
„Jā, tā ir skumīga patiesība. Bet mūsu ciņa tomēr nebūs
bijusi veltīga — tik daudzi būs paspējuši izglābties, aiz Kur­zemes
frontes vīru mugurām steigdamies drošībā."
Pagājuši garām jaunajam lidlaukam, viņi ceļmalā atkal re­dzēja
izmilztam mirušā māju, un turpu aizgriezās aizputināts
lauku ceļš.
uAiziesiml" Dagnija nenocietās. „Kaut kas mani tik [oti
velk turp."
Paraudzījies ātri apkārt, vai tuvumā nav kāds vācietis, Jiiiris
satvēra Dagnijas roku, un viņi ātri iegriezās sniegainajā ceļā.
Kūtsgalā bija sadzītas lielas, čauganas kupenas, un, lai ie­kļūtu
pagalmā, bija jābrien līdz ceļiem pa irdeno sniegu. Lai-dara
vārti bija izgāzti, un kūts platas durvis rēgojās ki§ klie­dzienam
pavērta tumša, bezzobaina mute. Novērsušies viņi
pagriezās pāri pagalmam uz dzīvojamās ēkas pusi, un ne gailis,
ne suns neapsveica nelūgtos viesus.
„Paliec mirkli šeit, es paraudzīšos, kas tur iekšā," teica Juris
un izvilka pistoli. „Nekad nevar zināt, kas tādā mājā var
slēpties.*'
Izstaigājis visas istabas un augšieni, Juris drīz atgriezās un
māja Dagnijai sekot.
Pārkāpusi augsto slieksni^ Dagnija ienāca lielā virtuvē, kur
Izgāzies pavards un auksta maizes kriāsns dvesa atdzisušu pelnu
dvašu. Logi bija izsisti, un, kaktā iegrūsta, stāvēja gulta ar
salauzītiem dēļiem. Liels saimes galds, prāvu putekļu kārtu
pārklāts, snauda otrā kaktā, blakus zirnekļu tiklos ieaustai
slotai.
Viņi iegāja nākošā istabā, kur bija palikuši daži salauzti
krēsli, bet pie sienas karājās apklusis pulkstenis, kam kāda
ļauna roka bija norāvusi bumbas un izrāvusi mēli, atstājot ka­rājamies
saraustītās važas.
Skapim bija atlauztas durvis, un plauktos mētājās dažas
vecas avīzes un pagājušā gada kalendārs, no biežas šķirstī­šanas
atlocītiem stūriem. Paņēmusi putekļaino, biezo grāmatu,
Dagnija starp brūnajām lapām lasīja ar smagu, neveiklu roku
vilktas burtu zīmes, tur bija skaitli un raibaļu vārdi, ar svītru
pavilktas vārda dienas un ģimenes svētki.
„Kur gan viņi visi Ir tagad?" klusi teica Dagnija un atlika
rūpīgi kalendāru atpakaļ plauktā. ,,Iesim labāk tālāk."
Viņi iegāja nākošā istabā, kas reiz laikam bijusi saimnieku
goda kambaris, bet nu visas zīmes liecināja, ka kādi klaidoņi
šeit nesen rīkojuši dzīres. Istabas kakli bija pieoļ^tāti pudel^n
un sakaltušu maizi, tukšām konservu kārbām un izšautu patro­nu
čaulītēm.
nSeit ir gājis jautri..." Juris savilka pieri un uzlūkoja kādu
aizdomīgu, tumšu plankumu uz grīdas. „Iesim labāk ārā!"
Viņi atgriezās atkal virtuvē, kur cietais pelēkais klons dobji
klaudzēja zem Jura smagajian soliem, un, klausoties šai auk­stajā
dunoņā, Dagniju pēkšņi pārņēma bezgalīgs gurdenums
un bailes. Viņa atbalstījās pret plato maizes krāsni, kas sen
nebija izstrāvojusi dzīvīgu siltumu un maigo maize^ smaržu,
un pastiepa rokas pret Juri.
„Es gribu būt mājās," viņa teica klusi, noliekusi galvu. „Es
gribu atpakaļ uz Biržarājiem. Kā man riebj šī bezjēdzīgā klai­ņošana
. . ."
„Es tevi vedīšu reiz atpakaļ. Vienalga, kad tas būs — bet
reiz mums būs atkal mājas. Es ticu tam, Dagnij, jo mēs esam
upurējuši daudz. Un nekas jau nepazūd — ne domas, ne
darbi."
„Ak. Juri. vai tu esi izdomājis kādreiz, kas viss vēl mūs
škiŗ no tā miera un tās vietas, ko sauc par mājām? Varbūt
tie būs gari, briesmīgi gadi, un varbūt mēs tos vairs nesagai­dīsim.
Un ja mēs tomēr reiz atgriezīsimies savās mājās — kas
zina, varbūt tur nebūs vairs nekā — pat šo tukšo sienu un
izdzisušas krāsns tur nebūs?"
.Bet mēs dzīvosim." Juris teica cieti. „Un sāksim visu no
gala."
Dagnija raudzījās mirkli viņa kalsnajā, gaišajā sejā, platajos
plecos, kas bija pieliekušies tik tuvu viņas augumam, un
pēkšņi viņai bija jāpasmaida, un viņa noglāstīja Jura roku.
,,Es gaidu bērnu, Juri," viņa teica klusi. „Tev būs dēls."
XXVI
Pagāja janvāris, un lēnām aizvilkās februāra saltās diena^>^
Visu šo laiku nebija ne vēsts no viņa krasta, ne vēsts no laļķ;
vām, un Akmenāju stūra istabas iemītnieki tikko vairs pacē|i^
acis viens pret otru. Tie bija apnikuši klausīties paši lav'
samocītajos, tvarstigajos sapņos, kam neviens vairs lāga n
ticēja, raudzīties viens otra kalsnajās, vājajās sejās, klau:
ties sen nodrāztos jokus un dzēlīgo bakstīšanos. Dienas tecē
pretī pavasarim čakli kā skudras, un marta pirmajās dien
piesaulē ap pusdienas laiku sāka jau pilēt paspārnes. PēdēJ
Kurzemes pavasaris nāca draudzīgs un gaišs, vēl neapja
dams, kādu postu iezvana tā vēji.
No šaurās istabas Dagnija muka kā no cietuma, un aug
dienas pavadīja, klaiņodama pa apkārtējiem ceļiem un tuvi
jām meža tekam. Kopš viņa bija skaidrībā pati par savu i
vokli, viss bija pārmainījies un kļuvis citāds. Pazudusi bi
trulā vienaldzība pašai pret sevi, izgaisis ledainais stingu
kas bija uzgūlies viņai kā lietuvēns, pametot aiz sevis Dau
vas tiltus, un tai vietā viņa juta savās dzīslās strāvojam sil
dzīvīgu un modru spēku. Tas spraucās viņā pamazām un 1
kā sula plaukstošā bērzā, un aizvien biežāk Dagnija pac
acis pret sauli, lai ļautu savu seju siltumam un gaismai. Vi
bija pilna mīlestības un miera, kaut visu pamali «mācēja tu
un draudīgi nelaimes mākoņi, un nākotne bija baigas nezi
pilna,
^„Tu nedrīksti palikt šeit. Tavs pienākums ir braukt," nepil
lūdzami un stingri bija izšķīries Juris, un katru dienu no jaun'
pārliecinot un lūdzot, viņa vārdi urdīja Dagnijas strldlg
jūtas.
„Es varēju pieņemt tavu upuri, ka tu paliec šeit pie man
kad^ es vēl neko nezināju, bet nu man vairs nav tiesību
darīt Arī tev nē! Mēs neesam vairs brīvi, un tev ir jāsatausļ
jauna zeme zem kājām, kamēr šeit atkal varēs atelpot cilvē''
un meža zvērs. Tev ir jābrauc pāri, un jo ātrāk, jo labāk. '
pati taču saproti, kādēļ!"
Simtām reižu Dagnija jau bija klausījusies Jura izmisī
lūgšanos. Viss bija kļuvis tik grūti un līksmi reizē. Bet vi
vēl vienmēr nevarēja saņemties, lai izšķirtu savus ceļus.
„Ja tu pati vilcināsies, es runāšu ar Kapteini un izstāsti
viņam visu. Ar pirmo laivu, kas nāks, viņš tevi aizsūtīs pāri
tīri izmisis draudēja Juris.
„Un tu?" Dagnija pacēla acis pret Juri un ieslēdza viņu sai^
skatienā. Tur iegrima viņš viens, un visa pasaule pazuda tf
tālā, svešā miglājā.
Juris pasmaidīja, skumji un lēni nolieca galvu. „Tu jau ziflt/
kā tas ir — man ir jāpaliek. Bet es būšu ar tevi — ar jums —
^'^enmēr." (Turpinājums «eko^
akiīajies,
un
meld^
kuģu
Beidio*
is
t€rtlb«-
nogr
vai ai
Vipa ^
liraiiot
ijnuSo m
iius
-.Idffļ.
ūkstos
kopi))»
ersitSte!
tikvārl un ne
ko: Btinenta
bēt/
un Cl turiene'.
ar pirātu, »P«
"•^ dolāru
50.'
meklēt
Uatmijas» vin
u ^ Kdd »ākā» o H
Rtfba pasaule
rkin Bitti»^^ .-Skat. LUWst
pantu." ierēdņi uzSķlrd irdli- . l i «ievu esmu apņē-i
.KftI^.l«'6^ot Lūkasa 7,
ī l " i tad nekavējoties de-
Kiimi vietu, Jo attiecīgajā no.
to» ,.Jo «I es esmu cUvēks,
KiivWams,unapakJmanlf
ttmaušiin! ej.jad viņš letj,
m; ib, tīd viiļiS nU."
'ijulodilto Jntii cietumi, Amerika,
' I m ttPJr Izdemolēja., telpai.
w,tl ōn l»«idzot piepiaitja sev U - '
IJuiiprtttlM. Tikai kad sodīto ie-jiļliitiTJl
» - 3 «gliem, 1 īlepķa-īlithBtfitu
viltotSjam - apsolīja,
|fi{i imeU!!, cietumnieki daadzmaz
ijb n dfivSs atpakaļ k&merfis.
S M i D2oni Zabedijs Oklahomi
JpiiAiTiaijt tavu aiziešanu pensijā,
imum iptveikumi bija tik sirsnl-kfisimdli,
cSlu jūtu pārņemts, de-pidtUa
direktora un pateica, ka sava
liiliioblidllis 20.000 dolāru.
Micittual kSds ieslodzītais pie-ikititi
ittKdz&ieka amatu iest&dei
i« cietuma vadība no-to
sakāmvārdi
*IWiiiTlrtIba, aizdod to.
I» brlc pir muļķi.
^ »aUi,^naSJol par nedo.
Ud viņu lauc par pte*
sadoi dari to, ko «tki
' podu. viņi
Ditva oierfi
— aizgfijusi mana a
EMMA KAl
9' 8. oktobri Te
1951. g. 7.
^ t l ba
'^«J^ad nebeidzas.
J- ^2. maijs Kopenhagļ
Tev
«^«fiaja zemē.
" ™ vecmāmiņ,
AULiNE K