Bavarijas Latviesu vestnesis, November 16, 1949

              Idlen, 1949. »
mm
visi s u v S ^«i^Jto
( «esības ua 2^. valsta^
bes valsts territeJ^^
**«n bija la A r ^ S ŗ sjiverena hercoga rit*?
fvadija un p ā r v & kaj
«vuSiS'
ada, vScu, ZviedrļjVl^
tti«Wd« aedi «jgiuTi,!!
|v«lrtu naclMuao^^
om «toli «a
ķmes- vailsts nozīmi toreizējāg
te^ropas ]iolIU8kā vm saim.
dzīvē Izteica tā loma, kida
laijsā MJa Austrumeiropai
t centrs. Jelgava toreliii!
ipmSram to paSy. vwl)ūt vSl
lomu, kā Rīga Latvijai
it8tāvība$, gadļQ$.
arest'-ĻitovskM mler^
iavya labprātīgi atteicā$ no
ipdaivotiem apgabaU^ļn.
la, noveniJbrī latvieiu tautii
li proklamēja neatkarīgo
valstiv .Latvija iiatāJSs no
^ ^ , . J N ) l I J a . , ^ p
ūiļĶ p a t u r S j r l im vecS no-
, bet mēs IzvēlējUmiei Jau»
iW atbllstoSu visai latvieSii
Latvijas vārdu.
{Eanis IBiii^nteto, Haiiav§
Amerikā mantu pftrv^ana no
[otaa m otru ir loti (Jfirga, ti«
Ķ atkārtoju - nevedāt m
u« krāmus.
i leffuvla firsta diplomu prieki
Jums Jārēķinās ar to, ķl
Jfi3trādfi divi gadi par palīgu
ļekām JOa pielaidis pārbaudi-
""arōatl Msu Statu medicīnas
raaa viena gada pralcsl atzīti
ātru gadu ASV liimnicaj
00 palīgu» makaUJot algas no
iru gatiā ar tjrivu wtMru un
pil. Ja esat beidailB augstskolu
» g., jums Ir aiigatas Hvaliii;
Jūs runājat l^bl an£lliHl,
arī .laimēties daijOt pastflvigi
vietu kfidfi privātā alimnicl,
(KMOO dolāru gadā ar brivu
uniformas tSrpu, ari «r
daudz briva laika, lai varfitu
pārbaudliimi^m.
Ir pietiekami daudz naudas,
lalķu varētu «iestrādāti varat
^oties pārbaudījumiem neka*
eit Ir skolotāji, kas prasa no
dolāru par trīs mflneSu kur*
esti kunu konspekti dabļl»
20 dolāriem, bet tādā vetdil
inājas ar to, ka nevarfiait ļz;
ārbaudījumiem ātrāk neki
\03, Jfl jUs pārbaudljumajz'
lv jūs varat pgc trīs mfine*
St vēlreiz un turpināt to, ka-galā.
ot palīga darbu pārliecināt eJ
. American Medlcal Assoca^
g. 1. maija izdevumā par to,
a, kas jums piedāvā darbu
zīto sž^rakdtā» '
Vietu dabūjis, tad atceraties,
pielāgojas Jauniem tikumiem.
skali un neļaujat aevl vieg»
Nemēģināt tēlot Pfir^.^.^':
iletām - neapgalvojat. Ka
rfik zināSanu. nekā Jums
[2^ cik Vien iespējams. P^J;
^os pavalstniecības joku
A I ^ E M T P E R S O N Ī B A S
[ D O K U M E N T U S
krusta birojā. EsUngeļfi.
|7T?rr saņemt pef onibas
Marija BenjamijS.
W i . Helnrichs
ist^ps un Emīlija Jf^ouc»v
irūmlņS, Ēvalds un Anna^j
rds Ādams. Oļžer s Bew
Dunkers, Arvīds
ļārlis un Zelma Ez^8^
idija Ercdorfl jaiiJa
. Alīna un Boriss iļ'^grl. Ļlrēna un Vēra Hofsi
Snis, Anna Sta-
Uze KlavioS. Al-
L Jānis un Anna Lusi.
nis Lazdiņl. Velta C«« ^
iņg. Aleksandrs. Ulijana
' .ari . Kaspcrlauters.
un dzin .nas dati.
Līs
ļļOHiaif 1949. g. IB. novembri
PREZIDENTI
J ā n i s C a k s t e, pirmais Lat­vijas
valsts prezidents (1918—
1927.); G u s t a v s Zemgals
- otrais LatvUaa valsts pre-sidents
(1927. —1930); A l ­berts
K v i e s i s — trešais
Latvijas valsts prezidents
(1930. —1936.); Dr. K ā r l is
Ulmanis — pēdējais Latvi­jas
valsts prezidents (1936.—
1940.); F r i c i s Vesmanis
- pirmais Latvijas Saeimas
prezidents; Or. P a u l s K a l -
n i ņ S—pēdējais Latvijas Sa­eimas
prezidents.
18. novembris! Si atceres diena
iekļauj sevi veselu laikmetu, m
pie tam varonības laikmetu, ko' ne-izazest
no tautas atmiņas nekādām
varmacibām, nodevībām un nežēlīgā
likteņa sitieniem. Ir cilvēcīgi, ka
atsevišķam tautas loceklim pašlaik
pārdzīvojamos pārbaudījuma brī­žos
zud ticība labākai nākotnei, vi-ņam
uz bridi liekas, ka viss jau zau-aets,
un visai latviešu tautai drīz
izbeigsies šis zemes gaitas.
Lai atļauts katram šādam maz-dūšīgam
atsaukt atmiņā dienu
pirms 31 gada, kad tauU tāpat ^at­radās
bezdibeņa malā. kad ceTibu
uz labāku nākotni bija tik maz, tik
maz, un tomēr — kā brīnišķa ^ ļ -
veza zvaigzne baigajā vācu okupāci­jas
tumsā atmirdzēja šis lietainās
rudens dienas pievakars — 18. No­vembris,
kas kļuva par Jaunās Lat­vijas
valsts ritu un jauna laikmeU
iezvanītajā
Zemi bija skārušas kara vētras,
latviešu tautas ceturta daļa bija iz­kaisīta
bēgļu gaitās pa plašo Krie­viju,
cauri Sibirijai lidz pat Klusa-,
jam okeānam. Zemi smagi spieda
vācu okupantu naglotais papēdis,
kas nebija vieglāks par austrumu
varu. Un tieši bridi, kad šī tumsai
bija sabiezējusi visbiezākā, dzima
mūsu valsts. Tas nenozīmē, ka turp­mākās
dienas Jau tūliņ būtu bijušas
vieglākas, nē, jo jaunajai valstij ne­bija
vienotas territorijas, ne armi­jas,
ne naudas. No austrumiem un
rietumiem draudēja naidīgas varas,
kas viena spiedās zemē iekšā, bet
otf'a bija jāizdzen. Un tomēr, Latvija
auga un Izveidojās-
Mēs saviem pašu spēkiem kara
virpuļa radīto tuksnesi pārvērtām
auglīgā dārzā, par valsti, kas kļuva
par paraugu un piemēru citām tau­tām
visdažādākās dzīves nozarēs.
Mūsu tautas labklājības līmenis pa­cēlās
jo gadu, jo augstāk.
Tās visas Ir lietas, kas mums šo­dien
liekas daudz saprotamākas un
pārskatāmākas, nekā tad, kad, vēl
dzimtenē būdami, tās viegli un var­būt
pat pārāk maz piedomādami bau­dījām
zem brīvās Latvijas debess.
Atceroties un apcerot šodien 18. no­vembri,
mēs vienkāiili nevaram ne­domāt
par visiem tiem gadiem, kasi
sekoja tai dienai, kad pēc gadu sim-'
teņiem tautu kori atkal atskanēja,
latviešu balss, proklamējot savu
gribu pašiem brīvi veidot tautas,
dzīvi. Un, pieminot mūsu valstiskās!
dzīves panākumus, mēs darām to
ar pelnītu lepnumu, apzinoties, ka
esam lieti izmantojuši visas iespē­jas,
ko apstākļi deva.
Ja šodien pārlaižam skatu pagā­jušam
gadam, mums, diemžēl, ar sā­pīgu
sirdi nākas atzīt, ka gaišu brī­žu
tajā daudz mazāk, nekā tumšu.
Mums šodien nenākas runāt par kā^
diem jauniem sasniegumiem, kā tas
kādreiz bija dzimtenē, bet vai vie­nīgi
par zaudējumiem. Un ja mēs
visi to pārdzīvojuši un, neraugoties
uz visām grūtībām, tomēr paļāvīgi
turpinām raudzīties nākotnē, tad
izskaidrojams tas ar ticību, ko ro­dam
dzimtenes mīlestībā un kas
mums jātura svēta, jo tā ir visas
mūsu dzīvības avots.
Mums svešumā neiet viegli, bet
neaizmirsīsim nekad, ka simtreiz,
grūtāk ir tiem, kas palikuši viņā
krastā, kamdēļ dzīvosim un darbo­simies
tā, lai varētu atgriežoties
mājās tur palikušajiem lūkoties acis
ar skaidru sirdsapziņu.
„Savam godam, latvju slavai, tēv­zemei
Un brīvībai" — svinīgi solījās
jaunais latviešu virsnieks, atstājot
kara skolu un stājoties dzīvē. Lai
šie vārdi apgaismo arī mūsu ikdie­nas
ceļus svešumā, kur pēc katra
atsevišķa indivīda uzvešanās spriež
par visu mQsu tautu.
Katram vienīgi par sevi domājot,
mums nebūs pa spēkam apturēt tau­tas
sairšanu un novērst tās bojā eju,
bet, visiem kopā turoties, atmetot
sīkās ķildas un Šķelšanos un visiem
spēkiem saglabājot savu iekšējo spē­ku
un cēlumu, mēs ar Dieva palīgu
arī šoreiz izturēsim lielo pārbaudī­jumu
un, kad mūsu stunda nāks,
savā kodolā veseli un nesalausti va­rēsim
sākt jaunās dzīves celšanu
brīvajā tēvijā.
Stāvot šodien likteņa veidotajos
krustceļos, mēs kā izslāpuši ceļinie­ki
ar skatiem un visiem saviem jū'-
tekļiem meklējam ieurbties nezinā­majā
nākotnē, meklējam lāsīti
valgmes, ar ko atjaunot spēkus, lai
spētu noiet pēdējo un varbūt grū­tāko
ceļa posmu. Un tad mēs saska^
tām šo avotu, kas dara mūs stip­rus
turpmākiem pārbau^lijumiem,
mēs dzeram no ticības avota, un
liela, nešaubīga ticība rodas ari mū­sos,
ticība par taisnības un veselā
prāta uzvaru.
Ticam, ka lid2Jīgi gāju putniem
atkal atgriezīsies savās sētās svešu­mā
klīstošie bēgļu pulki, birs atkal
sēkla svētītā latviešu zemē, dīgs as­ni,
līgos kuplas druvas un mierīgi
ies savās ikdienas gaitās zemes
arājs, strādnieks un gara darbinieks.
Fr. Igals.
L A T V I J A
Karoga meži un ļaužu tūkstoSi brīvās Latvijas debesim bija liecinieki tiem lielajiem brīžiem. ku«
is fos iezīmējās Latvijaji vēstures soļi* Uzņēmumā redzama Latvijas valdība pēo svinīga dievkalpojuma
<^Brā|a kapos Rigā. Vidū valsts prezidents Dr. K. Ulmanis, no viņa pa labi armijas mācītājs Apkaiits,
kara ministrs ģen. Balodis un prāvests Bergs. Aizmuguri? no labās — zemkopības ministrs Kauliņi, fi-nančo
ministrs Skojenieks; armijas komandieris ģen. Berķis, izglītības ministrs J.Camanis. satiksmes
ministrs Einbergs, tautas iabldājlbs^ ministrs Bubulis un valsts prezidenta adjuiants pulkv. Lukins,
Tālāk redzami ģen. Goppers, sabiedrisko lietu ministrs Bērziņš un aiz viņa—«titnis Berlīnē Celmiņi.
Laiks, kas saistās ar io latvi^u personību vārdiem un viņu darbu, uz mūžīgiem laikiem ierakstīts
tautas apzb^ā. Par savas dzīves pilnestigākajiem gadiem tā palikS pateicīga Siem vīriem, no kufiem
daudzi kļuva mocekļi un atdeva savas dzīvības par to, ka viņu darbs bija veltīts, lai il zeme un Iii
pilsētas botu mtisa, par to, ka viņi bija cčluSi un veidojuii Latvijas valsti
NERIMSIM
Vēstures laikmeti Ir krasā atšķi­rībā.
Viens — ievērojams ar cilvē­ces
progresu, auglīgām problēmām
un kultūras Jaunstrāvojumu. Kā
gigants tas Izceļas vēstures pozitīvi
sekmīgo posmu rindā un lepnu pa­dara
cilvēka prātu. Otrs — liels sa»
yā Idejiskā tukšumā un regresā, kur
pamatos nodreb viss, kam sakars ar
civilizāciju un progresu. Sāds vēstu­res
posms sācies kopš tā laika, kad
visa cilvēcīgā pretinieks un nolie­dzējs
komunisms Izrāvis sev ceļu uz
vecajām Eiropas kultūrvalstīm un
saskāries ar rietumiem. Sai laikitte^
tā ir sācies visbriesmīgākais — cil­vēka
brīvības un valsts patstāvības
iznīcināšana. Un ja tas ir noticis,
tad, diemžēl, daļa vainas ir arī rie­tumu
valstīm, kas pašā nelaimes
dīglī un arī vēl tagad bīstas saslie­ties
senajā bruņnieciskumā, lai zie-dpties
gatavas, veidotu spēcīgu aiz­sprostu
sarkanam vilnim, kas nu
jau šļāc blstaifnl augstu un tālu.
Mūsu patstāvīgā valsts, kopā ar
pārējām Baltijas valstīm, ir bijusi
pirmā; kas kritusi par upuri austru­mu
Idejai, ko vienkāršāk varētu ap­zīmēt
par slepkavību un inkvizīciju
brālību. Kad pirms trīsdesmit un
viena gada lepns un brīvs, svētās
trīsās un pateicībā Dievam, augšā
slējās neatkarīgās Latvijas karogs,
neviens latviešu vīrs, neviena lat­viešu
sieva nespēja iedomāt, ka šis
cīņu un darba iestādījums — brīvas,
atkarīgas Latvijas veidā — varētu
zust vai iznīkt. Karavīru ieroči un
politiskais saprāts, brīvības gara un
patstāvības skaistuma apdvesti,
mums tolaik deva to, kā bijām cie­nīgi.
Velti un noziegums ir runāt
par mūsu neatkarīgo valsti kā ne­jaušību.
Lai šādu Iedomu sagūstītais
paskatās krustu rindās un Latvijas
valsts vēstures rakstā!
Bet žilbinātājs augšupejas laik­mets
tagad pārtraukts, un mēs ca-šutumā
un Izbīlī par cēlo Ideju sa-kurtumu
stāvam lielceļa malā bez
savas dzimtenes, bez brīvas un lai­mīgas
valsts. Bet tas Ir tikai viens
ļaunums, ptrais, tas glūn mūsu ma­zās
tautas agonijā, kas bez nostājas
tiek malta austrumu spīdzlnātavās.
Un kopš mums nācies atstāt savu
dzin\teni un atrasties svešā zemē, ar
katru gadu 18. novembra diena mūs
noskaņo sāpīgāk pārdomām par
laikmetu, kādā mums nākas dzīvot
un klausīties tā nežēlīgi cietsirdīgos
pukstos. V^i mūsu gadsimtā tas
drīkstēja notikt, ka eiropiskai, neat­karīgai
un miermīlīgai tautai divu
tirannu sazvērestības rezultātā jāiz­iet
ar ubaga spieķi pasaules lielce­ļos,
lai tur satvertu gabaliņu mai­zes
dzīvības vilkšanai? Jo arī tam
m a z ā k am ir tiesības uz dzīvi, ir
tiesības būt aizsargātam un ievēro­tam.
Pasaule, kas tagad iestigusi drau­dīgā
dūksnājā, lai gan gausi, tomēr
sāk apzināties, ka tai jāizkļūst uz
cietas zemes, kaut arī tas prasītu
upurus. Mēs nedrīkstam izmist un
pakļauties, bezcerībai. Ne tas, kas,
apstākļu vajāts, spiests palikt Eiro­pas
krastā| nedz tas, kas to atstāj.
Lai tam jaunās pasaules naudas zī­me
nenokauj cīņas sparu par neat­karīgās
Latvijas atgūšanu! Mūsu
cīņa tikai sākumā, Jo mūsu saucieni
sāk aizsniegt dzirdīgākas ausis.
Mēs nerimsim domāt, strādāt un
cīnīties, lai attaisnotu upurus, kādus
Latvijas neatkarības labā nesuSl
d i v u paaudžu kaŗavIrT. Tolaik
mēs ticējām vienai taisnībai, un ta­gad
tik daudzinātai humanitātei, bet
nekad nevarējām iedomāt, ka mūsu
Latvijai, gudri domātājai un raženi
strādātājai, varētu aprautles aug­šupceļš.
Mums nav vairs savas f i ­ziski
tveramas brīvas Latvijas. Bet
tā ptrā — sirdī saglabātā, Ir tā pati,
kas bija toreiz, ciņu ugunim mir­dzot.
Nedz trimda, nedz smagie
dzīves • apstākļi, nedz brīžiem uz
mums ļaunumā vērstais un neuzticī­bas
aizplīvurotais skats mūsu sirdlf
nav mazinājis ticību un vājinājis
apziņu, ka viss tiesiskais un taisnī­gais
reiz celsies godā, Jo tā Iznicinā­šana
nozīmētu kultūras un civilizā­cijas
bojā eju. Ir tikai laika Jautā­jums,
kad taisnības dieve izkļūs
pasaules notikumu forumā.
Mēs raidām saucienus pasaules
telpā — bez brīvas un neatkarīgas
Latvijas mēs nerimsim! Mēs ne­rimsim
klauvēt pie pasaules sirds­apziņas,
lai brīvību un taisnību mī­lētājai
latviešu tautai atdod to Lat­viju,
kas dzima 1918. gada 18. no­vembrī!
Mēs nerimsim savās domās un
darbos, ticībā un upuros, līdz mūsu
tauta, no malu malām atkal kopā
sasaukdama? atradīs ceļu uz savu
neatkarīgo tēvzemi!
Mēs nerimsim norādīt tiem, kam
dārgi cilvēcības un taisnības Ideāli
(Turpinājums 4. Ipp.).
Jātnieku marga skaņas, zirgu pakavu dipoņa un Vienības laukuma putekļi, kas reiz
It^gā piederēja pie mūsu karaspēka vienību parādes gleznainākiem posmiem, tagad
pieder pagātnei. Bet pagātne nav zudusi dzīve — Latvijas armija, valsts varas repre-zentants,
piedzima un izveidojās uz tradīcijām, ko cauri gadu simteņiem iznesa Uutas
atmiņa — no tiem laikiem, kad ..no zobena saule lēca". Skats artilērijas un kavalo-rijas
jātnieku smuidrajā solī, vairāk par pagātnes rezignētu pieminēšanu, atraisa pai-apzinīgu
lepnumu — tā bija n M^. kas grrmojās ar savu dēlu staltumu, tas bija
musu karavīrs, kas viņas rīcībā nodeva daudzus mēnešus no savas dzīves. Sīs pagājušo dienu krāšņās
ainas, šie valstiskās brieduma apziņas svētki, kufā tauta un valsts vadība pieredzēja sava darba aug|us
un nacionālās sūtības izpausmi — tie no jauna atgādina, ka pagātnes ieguvumi rniedzas nākotnē. Tas.
ko varējām, mēs ari varēsim. Mūsu saule lēks, kad latviešu karavīra rokā atkal zibēs zobens.
7w' 1
•i
'ii.
i, •
t -
a
ts •fi
4
a
u
u
* *
ja