Bavarijas Latviesu vestnesis, November 16, 1949

              tļfi^&U 1949. g. 16. novembri.
'"Z/fD/ MĀ7EI
L A T V I J A 7
fer, Bfata LftivUa, kās
linuito
(Jo oebeidz asiņot no šķēpa,
feraodcietā, —
fef ziediis noliekam vissvēdkājā
vieta,
yļ virlks Ifigšahu ceļ augšup, dziļi
Justu.
ļjnui pmti mēlIm saukt un saukt
ļļOš nepiekustu:
netaisnību d^st! — brēc brā}n
asins lietā!
vannidfbu lauzt! Blirst kauni
māsa smietā.
mM paliksim, lai pali
nepazustu!
' ' > • '•
I4y balti izejam pr^t pārspēku un
grēku,
ļi gājft mocekli un bērni, ko vēl
minam,
Tsd D i ^ ^ viesulis graus dalu meln
ēku.
i\ diena novembri, ko liektām
galvām svinam,
Ī4d staro svētibn un raisa milža
, ipēku,
Ui droši ziedoties mēs svētā stundā
dnām. ;
Mums ir...
' (Turpinājums no 6. Ipp.).
stiprināt valsts aizsarazl'bu, kā-
(iam nolūkam jāvāc labprātīgi zie­dojumi.
Bija panākts, ka pirmo
pr&vfiko ziedojumu īpailā zelta grā-niatā
ierakstīja pirmais > pilsoīiis
jffezideņts Čakste. Tam sekoja citi:
nitoigtrl, direktori, rūpnieki, nam-
^mnieki. Jau 1922. gadā. biedrība
uzdftvāja valstij pirmo lidmašīnu.
MM biedru krūšu nozīmi vai saktu
iklitijās par labu stilu.
ŠI pasākuma propagandēšanai,
1021. gadā sāka Iznākt biedrības
taineSraksts Aizsargs ar redaktoru
Kristapu Upelnieku. Lielais sarī­kojums
Virsnieku klubā 18. novem*-
bri ikgadus bija biedrības, monopols
m kļuva par tradīciju. Valde, re-dakdja,
dāmu komitejfi uc. sekcijas
stridija lielā sajūsmā. Citādi tas
nemaz nevarēja būt šai nacionālās
romantikas laikmetā, kad viss tik
strauji gāja uz augšu.
Pazīstu tikai divus latviešu nelai-ķuSi^
s bija b e z k o m p r o m i sa
taisnības c i e n ī t ā j i un cī­nīts
j i ! Valdemārs Zāmuels, advo­kāts,
Letonijas filistrs, deputāts,
rei^m ari ministru prezidents resp.
jnfoļlļtrs, Juŗlskpp^^ļs; pt^rs, ļr Kri­staps
Ūpelnleks, grāmatas Hercogs
M a autors, 5. Zemgales latviešu
strēlnieku pulka kapteinis, Troickas
pulka karavīrs, virsnieks virspavēl­nieka
štāba, L. o. k., Aizsardzības
biedrības dibinātājs un dvēsele, ģe­nerāļa
Kure}a kustības štāba priekš­nieka
un vadītājs, vācu žandarmē­rijas
noslepkavpts itkā par nodevī­bu
1944/45. g. ziemā kaut kur Kurr
zemes ziemeļos.
Ka.d leģendārie trolcklešl pēc^ 6000
kilometru kauju pārgājiena 1920. g.
ieradis Latvijā, viņu ifidu bija ari
Kristaps, Upelnleks. Viņam bija
līdzi no Āzijas atvesta zelta nauda,
5un 10 rubu gabali, skaiti laikam
28. Pāri, gandrīz zemeslodes viņš
bija šo naudu vedis kā dāvanu brī­vajai
Latvijai un to arī nodeva Lat­vijas
bankā, kas toreiz laikam sau­cās
Krāj- un Kredītbanka, Latvijas
Mita fonda stiprināšanai. Kad vi-
?am gribēja izsniegt attiecīgu ekvi­valentu
toreizējos Latvijas papīra
lubļos, kā tas bija parasts, Upel-ōieka
atteicās pieņemt un jutās gan­drīz
apvainots, jo viņa atvestais
lieda,taču bija d ā v a n a Latvijai...
PSvU Gruzna, es dzirdu — Tu sa­vs
vlentulībē rakstot lielāku darbu
par Latvijas naudas iestāžu darbi­niekiem
un nedarbinlekiem. Lie-
*M, Jo gadījumu Tev vajadzētu zi-
»št vļn ari attiecīgi dokumentēt,
Par. kureliešiem mēs zinām, ka
Jļ9l bija naidnieki i boļševikiem, i
Wtleriešiem, tāpat kli v ī s t lat-
JJeSl un leģionāri, tikai pie viņiem
«8 naids izpaudās krasi un tieši,
J^Oi bija Anglijas un Amerikas
drau^ un gribēja būt to sabiedro-
«e cīņā par taisnību un demokrā-
"iu, skaitā nedaudz, bet v 1 s u z t i -
jam^kie. Kad lielās demokrāti-ļ8S
to novērtēs? — Ja vien vēl.
«utkur ir dzīvs kāds kurelietis, lai
^^ti saglabā un uzraksta mūsu vē­sturei
viņu lielo traģēdiju.
Miers Taviem pīšļiem, Kristap, un
^ers Tavai dvēselei, kura vismaz
Jiļļa, ka viņas mierīgais grausts sa-t^
d Latvijas zemē.
Tas nu ir atmiņas no tiem lai •
Jiem, kad mēs . valsti dibinājām.
Varbūt 'sīkas, varbūt nevērtīgas.
mums jau atmiņas vien vairs
Palikušas un jo viņu vairāk, jo ba-
KStāki dažbrīd jūtamies. Mūsu
ļauno apmeiļiu saimnieki par mums
°f^nas, ka mēs par daudz skatoties
^^Pakaļ. Jā, tQ mēs darām, jo ir
uz ko s k a t ī t i e s,
Mums ir sava dzimtene; dzīve, ti-
^ļ>a. tradiciļas, kultūra un arī at-
^as. Viss tas ir svēts un mūžīgs.
Andrejs īksens
VALENTĪNS PELĒCIS
1"^^..^^^ a^adfis malie-nas
biezāko mežu vidū. Neviens ne­mācēja
stāstu, kad šos biezokņos
atnācis pirmais no mūsu ciltskoka
^viem — sava tēva Jaunākais
aeis — ar cirvi un maizes donu, un
noUcis salmu kūli zem kuplākās
e^es. sakūris pirmo pavardu un
Klājis pirmās cisas. Lai paldies šim
nezifiamajam vīram vēl šodien!
Kad manas acis atdarījās redzē­šanai,
tad nolaidenos uzkalniņos jau
plja noklāti tīrumi un upes krastos .
ietodtas pļavas. | Tām. visapkārt
šalkdams un stipiļu pirmatnību el-podams
slēdzās niežu loks. Mahs
tevs, māte, vecākie brāļi un māsa
zināja, ka aiz šī zaļā gredzena ir
kāda cita pasaule — raiba un tiK
plaša, ka acis sāk sāpēt tālumos
raugoties, bet man tā bija tikai pa­saka
un nekas. Mana saule rltns
izkāpa no sila un vakaros iebrida
gāršās. Vecaistēvs, kas prata $rl
,»koka darbu" labprāt vāķa mani
līdzi — mežā, kad meklēja līku bēr­za
sakni sakām, osi — ratu lokiem,
vai šmaugi noaugušās lazdu šķeistas
baļļu stīpām. Viņš ari lika uzkalt
manai rocībai mazu laba tērauda
cirvīti un tā mēs bieži ķildām skū­tos,
kur agrāk par cilvēkiem mācī­jos
pazīt kokus.
Tiem arī bija cilvēku sejas un
viņi pārdzīvoja kā cilvēku skaistu­mu,
tā vainas. 1917. gada rudeni
tēvs mani izveda no mežiem lielajā
pasaulē — uz vairāk nekā 20 kilo­metrus
tālo Alūksni, kur brāļi un
māsa jau vairākus gadus apmeklēja
skolu. Bija nemierīgi laiki un ne­kāda
lielā „skološanās'' pirmajā zie«
mā neiznāca. Mainījās armijas un
varas, radās mācību pārtraukumi un
tas viss — itin kā. pēc mana prāta.
Es pat klusībā ienīdu ar tinti aplie­tos
skolas solus, vienmuļi baltās sie­nas
un kņadīgo bērnu pulku! Tā­pat
nepatika mazā pilsētiņa ar badī­gajiem
^zvirbuļrem, nemierīgajiem
cilvēkiem un pakailajiem paugu­riem
ap to. Nekas pasaulē Jiespēja
aizfiitāt mežus, vēju un sniegpute­ņus!
Vakaros gar logu $kanēdamas
griezās sniega vērpetes, bet siltā
istabā klusi slča petrolejas spuldze
un tēvs lasīja „LIdūmu", bieži piemi-iļ|
dams Ulmaņa, NonāSa, Čakstes
un citus man nepazīstamus vārdus.
Pārrunai^ dzīvi piedalījās vecākais
brālis,, kam Skaitījās pilni sešpad­smit,
un tad allaž daudzināja Lat­viju
un brīvību. Nākamā rudenī
viņš jērādas puskažociņu mugura,
technikuma cepuri galvā, pasitis
aizdara sainīti azotē, aizgāja kopā
ar citiem cirst jaunās Latvijas līdu­ma
tiesu.
Ari viņam pieder mana pateicība,
kaut gan šobrīd nezinu, kur -~
Varkutā vai Kaļlm^ sadegusi viņa
straujā sirds? . . . Atceros, ka 1918.
gada novembra sākumā tēvs runāja
par Rīgā braukšanu un viņa domas
ar māti mazliet nesakrita. Māte ba­žījās
par nekārtīgo satiksmi, šau­bīgiem
laikiem un iespējamām kliz­mām.
Savu nodomu viņš tomēr ne­mainīja,
bet vēl piemlnēja^l^ka mu­gura
gan esot sen sadzijusi, * bet
iekšā nemitīgi sūrstot — Orlova ka­zaku
pipkām Iekapātās zīmes dabū­tas
Alūksnes pils pagrabā — piektā
gadā. Un tā tēvs aizbrauca novemb­ra
nakti uz vairāk kā 200 kilometru
tālo Rīgu. Vēlu pārradās māte no
stacijas. Viņa bija norūpējusies. Gu­lēt
iedama viņa kā parasti lika kru­stu
manai pier# un teica: «Lūdz ari
tu, dēliņ, DieviiĻ lai tas viss, kā dēļ
brālis aizgāja un kā dēļ tētis šo­dien
aizbrauca — lai tas taptu par
pilnu un svētu."
Ap Alūksni, tāpai kā Gaidņa
augstienē, sals un ziema mīl nokāpt
pāris nedēļas ajprāk nekā dtur —
Zemgalē vai Kurzemē. Tā atnāk ar
ziemeļaustrumu vējiem, norauj l^r-zu
galotnēm pēdējās lapu saujas, ap^
svilina arumus, sakaļ purvu aka-ēus
un vienā nakti pārvelk atvariem
tumšus ledus spoguļus. Tas ir mans
un vectēva laiks! Jau ar pirmo
gaismas viedu mēs ejam uz „celmu*v
pļavu krūmus cirst Sis darbs ir
pa mūsu spēkam un prātam. Starp
kārkliem, bērziņiem un cerainām
eglītēm viņš allaž atrod kādu raga­vu
balgzdu. dakšu kāti^ vai mazā­kais
žuburu zārdam. Zarus mēs sa­dedzinām
uz vietas un piena iedzel­tenie
dūmu kamoli, smaržodami
stipru sveķu un pumpuru smaržu,
veļas pret zemllku debesipa. - Pēc
kāda laika gan mana sirds prasās
aizskriet upes iedzlrkll. Nozvilies uz.
ledus, raugos dzelmē. Tas nav vairs
skanīgais ūdens, bet tīrais miegs.*
kas gausi pUvina grīšļus. Tik yien
dzīvības, ka melnā ūdens vabule!
„Pulka. kur tu iekriti — tā Jau
mēs nenopelnīsim ne sakārnīSa tie­su,
kad pārbrauks saimnieks!" Sauc
vectēvs izslējis balto bārdas kodeļu.
Jā. šovakar būs tētis mājās, un es
atkal ar visu dūšu cilāju mazo
cirvīti:
Pusdienā mēs atsēžamies nošķf-bītās
egļu skujās. Uzduram iesmā
gaļas šķēles un cepam, taukus pili­nādami
maizes ņukās.
„Vecotēv, vai drīz būs ziema un
sniegputeņi?"
„Sniegs var uzkrist Jau šonakt
Raugi un ielāgo: Ja pūš rīta vējš,
bet mākoņu plankl duras tam pre­tim
no vakariem, tad vasarā gaidi
lietu, bet ziemā negantus puteņus.**
Novembra pēcpusdiena ir īsāka
par Jūlija brohasta cēlienu. Mēs at-topamies,
kad sārta ugunis sit mūsu
sejās sarkanīgu atspīdumu, bet sila
valnis jau šalc kopā ar padebešu
krēsllbu un ziemeļrīteņa elpa ir ta­pusi
pavisam itemieriga.
„Puika, ķūsamies nu sētā, lai ne­atdziest
putra!" teic vectēvs, vandī­dams
izdeguļus ugunī un ar īkšķi
uzspiezdams pīpei ogli kā sirdīgu
vilkaci. Bet iekams mēs savāķam
atliktos lietkokus, pāri aizsalušajiem
ūdeņu sokļiem nāk mans tēvs. Viņš
pat dievpalīgu mums lāgā nepamet
bet sapurina mani aiz ausīm, no­mutē
pieri un saka: „Tev, dēls,
vairs rente par šiem celmiem nebūs
kurtgam jāmaksā, ne mugura pret
savu gribu kuprī jāliec! Mums nu
ir Latvija, un tu pieredzēsi, cik
skaista viņa būs.**
Neko lielu gan tad nesapratu, bet
palsie mākoņi bija palaiduši vējiem
baltos pārslu spietus, un es priecā­jos
paretiem. Krēslainā kailsala at-maiga,
un smilšainajā „salas" kal-
^niņā iekāpuši mēs redzējām gaismu
savu māju logos. Tēvs turēja manu
rokeļi lietajā delnā, aiz mums nāca
vectēvs un, kas zina — varbūt aiz
viņa viss mūsu senču pulks.
Vēl tagad, svešos klajumos un
derdzīgajos pilsētu graustos maldo­ties,
man ir sajūta, ka tēvs tura
manu roku un ved mani uz mā­jām
— Latviju.
(Stāsts)
Riekstu Ogstam iet līdzi savād­nieka
slava. Tiesa. Audums un balss
viņam ir tik sīka, ka viru pulkā
viņš pazūd ka puteklītis. Bet neba
auguma un balss dē] vien cilvēks
dzīvo? Tepat tui^jam kaimiņam
Dzidru Klāvanam balss nāk kā no
tukša kubula, bet tfidlļ viņā nevar
pateikt vairāk kā citi. Ft«t Kiā-vana
un citu balsīm Ogsta ausis ir
kurlas. Viņam nttvajaga ne baznīcas
ne citas kādas saiešanas. Svētdienas
rītos Dievvārdus viņš notur pats.
Gabalu no blbeles vtņā nolasa pa­cilātā
balsi, bet dziesmām spēka pie­trūkst
Tās noskandina sieva un
meitas. ,Tieši meitu dēļ viņš pie­kop]
svētdienas rīta saiešanas.* Ja
tomēr pēc ritišķa meitas sēstas pie
radio un uzgriež dievkalpojumu no
Rīgas baznīcas, Ogsta viņām to ne­aizliedz,
bet izmanās ārā no istabas.
SI8IIMIIIIII8iSIII8g|IMIIIIIII88mfillllHIIII
Jinls Jaaasudrablņi
REĀLA PASAKA
Tas bija otr| rītā pēc rakstnieku
vakara kādā latviešu nonMtnē, Vā­cijā.
Siltai pēcvasaras saulei spī­dot,
es gāju pa ciema ielu. kad man
piepeši ceļā aizstāja jauna māte, pie
katras rokas vezdama pa meitai.
Visām trim viņām bija gaiši mati
un zilas, lina zieda acis. Pasveici­nājusi,
māte atstādināja bērnus sa­vā
priekšā un teica:
,>£s tikko dabūju zināt, kur jūs
apmetušies, un mēs ejam pie junns.
Es gribēju savām meitām parādīt
rakstnieku, kas sacerējis Balto grā­matu
un Piemini Latviju, ko mā­kam
no galvas. UzskatM viņu la­bi,
meitiņas, lai paliek mūžīgi at­miņā.
Grūti ticēt, ka vēl kfii^lz
redzēsimies. Mēs, zināt, esam tik­pat
kā ceļā uz Austrāliju. Vienīgi
mazais brālītis, kam tikai astoņi
mēneši, mūs aizturēja. Ar zīdai­ņiem
jūras ceļā nelall**
Es Jutu bērnu skatus tik cieši uz
sevi vērstus, ka man kļuva neveikli.
Vaicāju, lai* būtu ko runāt:
„Clk tad meitām gadu?" ,
„MārItei seši, Annitei ēetri. Vār­diņi
mums tādi vienkārši. Mēs
esam no Latgailes, no SprOdža dzim­tenes.**
Es biju jau no valodas noskaņas
vērojis, ka tas tā. Saņēmis savām
domām apliecinājumu, es priecīgs
teicu: ^
„Tad iesim uz manu mītni! Ko
mēs te uz'ielas stāvam?*'
„Nē. Paldies par aicinājumu. Nu
Jau viss ir izrunāts. Sniedziet, bēr­ni,
krusttēvam roku un sakait: mēs
būsim krietnas latvietes.**
Bērnu sīkās balstiņas atkārtoja
mātes vārdus, un tie skanēja tik ti­cami,
ka acis man pieskiļja pilnas
asaru aiz tīra prieka. Es ,nespēju
atbildēt ne vārda, es varēju tikai
noglaudīt bērnu gaišās galviņas im
ar abām rokām satvert viņu mātes
atvadām sniegto šauro plaukstu.
— Lūk, šis pasakas morāle: kriet­na
latvietei Krietna latviete auklēs
savā sirdi visus senču tikumus.
Krietna latviete runās un dalnos
latviski, lai nonāktu kuŗfi pasaules
daļā. Krietna latviete—- māte ne­sīs
Latviju gadu simtiem cauri, pa­audžu
paaudzēs.
Lasot mūsu rakstniecības vēstures mā-čības
grāmatas, kaa domStas skolām,
līds ar citiem trdkumlem duras acis
lielā atpalicība dsivel. Liekas, skaidrs,
ka no V ē s t u r e 8 grāmatas nevar pra-jlt,
lai tur būtu apskatītas visjaunākās
parādības.
Ir gan tādi ast momenU, kad visu
tautu dEllI saviļņo vfilras un katastrofas,
un tad parasti Izlaužas spēcīgas patrio­tisma
jotas un dabīgi tiek Jatelktaj art
flMjā. 'rakstniecībā. Tā b Ja ar R^U^
.Daugavu". Vireas patriotiskajām bālā-dēm.
Andreja Bgma „ī)ļev8, Tava f me
dee" Dabīgi, ka tad atbalss lei^c arī
skalas sienās un dažrels Jāsāk runāt par
pavisam Jauniem autoriem. ^ ,
Kādfi latviešu llterfltiiras skoloaju ne­sen
notikušajā sanāksmē tfļ»*^
pārdzīvojumi bUa atsītl par Pje^^^^"»
svarīgiem latvieSu tautai . ^^f^^i^
imts, ka skolu programma JOtu papU-dlnāma
ar svarīgākajiem rakstniekiem,
kas P5dējfi kara laikā sSJj«8l bolS vd
ari atrodas līdzi mums em'^jf^"^; ®'^f
runa par Kārli Zariņu, m\ ^^f^l^^'
Aldu Niedru, zmaidii
sell. AnMavu un Andreju Ēgnsiem. ve
roniku StrRcrtl un vienu Ro mOsu mo-
5ļ?nās rakstniecības ciltstēviem, Jāni
"^Llmuins. bez §aubSm ^f^^'^tt
rsms tikai neviļus duras acīs atsevISJ^u
vārdu ivMf^ī^^ un ^onsekvenfes trn-kums.
Tikpat v?rtT«a vieta ķl JSn«
Ererlnam latvleSn prozā un diejā pie­krīt
ari Antonam Austrinam. kļioj ^n
^nš Jnazāk nopulilrs. Līdz ar Kār l Za-r<
nn mocek'n nSv? t'^fifāla ari Jlkton
r^mu un KSrtls JPk:»J«ŗns jf<
rol^ma, figūras, ve;5ki J?ŗ'rt«»^.ŗ^J'
cavā i*iwībS nara^ tfir^ m\nm ķ^nj
*r Alliu «aumani. Jtnim Metenim
hi«ku* stādams nar vīna jaunskals^ aj-turā
tikpat patriotiskais, forma stiprā-kali
Vilis Cedriņi. kam Upat bija lemts
krist krievu rokās. Strēlerte raksta la­bi,
bet Ja trimdas lirika svarfga, Ud ne­kaltētu
lepaslstināt ar Ermaņa, Svābes,
Rūtas Skujiņas dzeju. Par prosatorlem
runājot, tikpat sUprs un Izcils kS An*
Ilavg EgUtls ir ari Knuts LesiņS.
Sajās grāmatās no pēdēio SS gadi li-terātOras
i z ķ e r t i ' t i k a i atse­v
i š ķ i autori, bet trOkst siņu par
virzieniem un to apauglotāju lomu lat-vieSu
rakstniecībā. Skolu mācības pro­gramma
sastādīta tikai ar dažiem no
kopsakara izķerilem gadījuma vārdiem.
Tā iznāk, ka skolniekam nekā nestāsU
par Viktoru CglīU, kas vienu laiku bija
veselas paaudzes garīgais vadonis, un
netiek pieminēts art Pāvils Gmzna,
kaut gan tas raksta Jan vairāk nekā SO
(!) gadu. Par spējīgākiem Blaumaņa
pēctečiem Vulfu un Jflllju Pētersonu,
kaut gan tie abi Jau mlruit un vīnu lu­gas
Izrādītas simtiem relSu, skolēniem
netiek stāstīts ne vārds.
Var iedomāties, cik neērti ifltas rakst­nieki
skolās, kad tie uzaicināti uz rakst-nieku
vakariem. Izcilākie, mums anelu
jftslā Ir Paula Jēger-Frelmane un Pāvils
Gruzna, bet ja Jau pat vlnl nav atzfti
par skolas trrSmstu un skolotljo lekcliu
cienīripm. Ja skolēni nar tiem nekā ne­zin,
kSds respekts tad viplem var bflt
pr«»* oā^?»!em.
Bntu art vairāk iāstāstJi nar ļauniem
virzieniem, par milsu rakstniecības, sa-s*
»ar?anos ar modernajām pasaules vēs­mām.
T'*^ h^tn noticis oaN no sevis, )s Hdz-
!liT»8ll?i $yr^^n profniramā« pia«'Va
vieta Ierādīta (izņemot daiļus altrldl-
Inmus J. vesela <?rāma'') d e k a d e n -
r e I. Par TT vlry««»na of1elJ»in man*f«»»ta
na]tf<*«mo 8om5i!| ..nzelmes«« de-kist-
SHln \m. kar? plPprasT^
m'voīnlt'ka r»'<Ti«na<i briv^ba un n^«*-
kariba no sabledribas prasībām. Tis
ptrakstUSJtt bija pavisam deviņi, proti:
Kārlis Skalbe, Strāls, Jēkabsons. Krtl-sa.
Tad S Itņl: Akurfiten un 4aunsnd-rablpS,
Vil Zemgaliešu Blmta, AugusU
Baltpuiviņi tin Eduards Cālītis. Dekla­rācija
nepan^Ja, bet dekadences ku-
Btibas centri lUvēJi VUctors Eglltis ar
saviem * audzēkņiem „podie|ņlkleffl'*
Dambergu un Virzu Vēl lai grupai
pieskaltims Antoni Austriņl, tad Pi-vils
Gruzna ar saviem draugiem i^flllju
Pētersonu, Edvardu Vulfu un Birutu
Skujenleci. Vārdu sakot — dekaden-
Msmš plaiSkS notlmS aptvēra gandrīz
visu fflOsn <li!vo rakit&leeībti II gadu
timteoa iākuoā. Nav tā, ki taka Dal|-
leja savi Poltiki. ka „8pēJlKikla no U
novēršas** (jauni lid. m lapp.). Deka­dence
ar saviem pirspīiejtimlera ua ne-ikaldribām
pagāja pati no sevis ki ,tjau-nlbas
slimība'*, bet no dekadentu vidus
Ir nlkuSl virdi — mdsn llterictkras ko-lucns.
Tie vēlāk sagrupējās vUdatidl-kos
virzienog. Kādreizējais dekadenoos
karOgnesls Viktors Egnus ar taviem
skolēniem pieslējās klasicismam.
SkoUt grāmatās ir legijis tikai Ed­varts
V i r z a - liekas ne tidēl. ka
vlQa krSloā ttīlai lirika, kas Istelkirnefl
drošumā pārsnēl daļējos laika biedrus,
noklusētos ntlaiķus Pāvilu Rozīti un
Adol/ii Erstt. pēklaf bcitu klovnsi ^rāt-na*<
un beriliem piemērota, bet tidēl,
ka tas bija viens no Kārla Ulmaņa au­toritārā
laikmeta Ideologiem, kāds an-stāklls,
protams, nemazina Vlnaa sace-rēlnmu
vērtību. Abiem dāņiem Ir lai-mīgšks
liktenis - tie lekluvull vēsturē.
AkurSferv kS romanUķls. Jaunsudrabini
kā'reālists. Turpretī — no ēetriem K'r-
Hem m^tu paldarogu atzinību lmlnTii»«
Hkal vtens — romantiķis fikalbe. Pro.
lAms. Skalbe ir Iteis dzejnieks, bet ari
Jēkabsons nav pSrāk zemu nAvēriē^ams,
lānat Rrl^ze on strāls. cik derVgl bfitu
ari uzrakstīt nlaSu nodalu par dekaden-tipm
un ..Dzelmes** gruou. aizrādot, V«
WA. CāTTtu istrrlia ns natnrāllsran.
»>9v«1< firuvpit turas 8tmfw«1tfr«~'>*
Par to "riinpii^ mfl*n nākamfs li»iī»*
bas politikas BoteleSJiem
Olfterts Liepipl
„Kas tfi par modi mēt^t vārdus
zilam gaisam?. Ne iit nāk no sirds,
ne atrod izslāpu&os!** pa ežmaļiem
iedams Viņš sirdās Vasarā viņš pie
tā paša apskata laukus. Rudeņos uņ
ziemās gan Jālāēo pa dubļiem un
Jābrien dziļi sniegi, bet skaidrā gai­sā
prāts neapsikst kā pagraba stāds.
Dančus un blēņu mūziku viņS aiz­liedz
meitām klausīties. Meitas pa­klausa
bez liekas kurnēšanas. )o au­dzinātas
tā. ka t ē v ^ v ^ s ir likums.
Vasaras laikā priekšpusdienas pa­staigas
Ogstam patik. Viņš aiziet
lldi lauku viņam galam un, pārdo-
RUidams nākošās nedēļas darbus un
projektus, nāk atpakaļ. Bet ne katru
svētdienu viņš var kavēties tikai
sevi. Vainīgs atkal ir Klēvans. Tur­pat
aiz Riestu dārza atrodas Dzidru
istaba. Klfivana lauki un pļavas guļ
visgarām Riestu daļai. Riestu lau­kos
nevar ir godīgi attupties, kad
kāds no Dzidru ļaudim to neredz.
P^ts Klfivans ir tādu ļaužu, kas
meklē Ūkai otru izsmiet
Ogsts nāk pa robežas stigu, kur
iemīts gludens kāiceliņš, un labpa­tikā
raugās kā vilni labība, bet aiz
dārza nostūra, priekšā kā no zemes
izaug Klāvans
„Kur nu tā pa pašu baznīcas lai­ku?"
viņš labdienu nepadevis >autā.
Vai tā ir godīga kaimiņa valoda?
Pat labdienu nepadod, Ogstam jāap­stājas,
jo brist labībā vai cirsties
āboliņa laukā nevar.
„Dievs nav nolicis īpašu stundu»
kuŗfi viņš jāpielūdz."
„NAV gan, bet tā pierasts. Manē­jie
visi aizbrauca, es tas mājinieks,"
Klāvans saka, lūpas greizā 'sminā
savilcis.
„Mana baznīca ir visa lielā Dieva
pasaule,'* Ogsts paceļ roku un r^da
uz debesim.
Neba tāda atbilde var Klāvanu sa­triekt
Viņš savelk lūpas vēl grei­zākas
un iemet kā ar akmeni pa
Ogsta pieri.
„Savfi mājā tu esi labais gans, bet
vai neesi jau kādu avi pajpaudējis?
Meitas tik citigi sargādams, nodari
viņām vairāk ļauna kā laba. Pātari
viņām nu vairs neder. Ļauj pašām
atrast pareizo ceļu. Uz redzēšanosl
Kā jau teicu, esmu šodien vienīgais
mājinieks." Klāvans apgriežas un
viņa garie stilbi aizlokās pa taku.
Ogsts blenž Klāvana stilbos un
čāpstina muti. Viņš attopas, kad kai­miņa
vairs nav.
„Lai tava mēle sasienas mezglā!*
Nu tev manas, godīgi audzinātās
meitas mutē. Pats atskrēji no Rīgas,
pametis mācības pusceļā, kad vecā­kais
brālis, krietns cilvēks, klepoja
un dila. Nebl]a vēl brālis godīgi ap­rakts,
sāki ļaudis izsmiet Precējies
jau esi diVi reizes, kad tikai neesi
uzdomājis kādu no manām meitām,
dzird jau, ka otrā sieva vairs neesot
laba."
Lāstus kā slapjus mālus mētā­dams,
Ogsts iet uz māju pusi. Viet'
vietām viņš apstājas un domā. Viņš
nav atkritējs un sava ceļa gājēji kā
Klāvans iedomājas. Dodams viņš at­ver
sauju plašāk kā citi. Baznīcā
viņš nav bijis nu jau desmito gadu.
Viņš apņēmās tur ļcāju nespert ka­mēr
svešas tautas gaitnieks ir par
mācītāju. Bet vai tādēļ tāds mutai-nis
kā Klāvans viņam var kaut ko
pārmest? Viņam ir trīs meitas. Un
domas rfiršķeļ Klāvana tikko izme­stie
vārdi: meitām pašām jāļauj
vaļa.
Hm! Cilvēki, ilgi sprostā turēti,
nevar atšķirt baltu no melna. Valli
sprukuši viņi metas greizos ceļos.
Vai tajj tas ir sprosts, Ja viņš mei­tas
gudri pamāca? Ogsls domā un
pūš. Meitas ir, bet cits prieks būtu
par dēlu. Tas viens atsvērtu visas
trīs. Tēvam pieder dēli tāpat kā
zirgi. Kozāru Pāvuls, lielais-meitu
tēvs, iedzēries lielās: Kam meitas,
tam znoti. Kam znoti, tam sava
lāse vierimēr mājā turēsies!" Tās
ir aplamas domas. Labs znots atsvef
dēlu, bet paša asinis nav un na\^.
Ogsta pleci nošļūk tā ka rokas gan­drīz
skar zemi. Tikai pret Dzidru
istabu viņš atkal saslienas. Istabas
logi līdz galam vaļi un skaļa mūzi­ka
veļas kā viļņi pār krastu.
„BaznIca8 laiks. Mani viņš apsmej,
bet pats laiž danēu.s vaļā."
Ogsts ^Izma^s Dzidrāni garām
un savā ābeļdārzā apstājies vieglāk
atelpē. No gājiena viņš nav pieku­sis,
bet Klāvana runa dara soļus
smagus. Kura no meitām ir tā pa^
klidusē avs? Marika, Antra un Mi-lite
visaS'klausa uz vārda un iet
savus jaunavu ceļus tikuSas. Ogsts
ilgi prāto, kamēr cita, jauna doma
ieBitas galvā kā vēja sipa. TJeSi šo­dien
viņš nostāsies mcit^i^m priekšā
kā labais t$vs un atvērs vārtus uz
pasauli. Tad viņu nevarēs izsmiet
ne Klāvans, ne citi. Viegli soļus
mezdams viņš ieslīd pagalmā un
sauc no visa spēka: „Mārika, Antra,
MiliteI"
(Turpinājums gekos)