Bavarijas Latviesu vestnesis, January 9, 1946

              LATVIAN NEWS BULLETIN
R^dakČija-Editorial Office: Hotel Coiivikt, Dillingen/DoEiau. Bayern (13b) Iznāk divi reizes nedēlā — Published twice a week.
Nr. 2 (4) Auihorized by MHitary Oovernment and UN RRA Dillingenā, 1946. g. 9. janvārī
0»
a
Tieksme mācīties, vairāk zināt,
Tairāk saprast uri kāpt nemitīgi zi­nāšanu
kalnā ir latviešu tautas rak­sturīga
īpa.^lba. Mūsu zeme Latvija
nav bagāta izrakteņiem. Tāpēc lat­vieši
labprāt izvēlējušies otru ceļu —
kļūt bagātiem zināšanās. '.
Ja tagad mēs neredzam Latviju pa­tiesībā,
tas ir — mūsu baltās birz­talai,
pļavas, laukus un pilsētas, ne-dzirdam
mūsu dzimtenes • līkumoto
atrautu čāloAu un putnu dziesmas,
kas kū neatņemama sastāvdaļa pava­dīja
visu mūsu mūža gājumu, tad va­tam
teikt, ka mēs tomēr vēl dzī­vojam
garīgā Latvijā. Garīgā Latvija
izauga no mūsu tautas dziesmu greznā
gudrību pūra. Tautas dziesmu puru
par pamatu ņemdami, to tālāku vei­dojuši
mūsu siržu zinātāji-domātāji,
skolotāji, dzejnieki, rakstnieki un
mākslinieki. Garīgā Latvijā mēs vēl
iodien dzīvojam un arvien dzīvosim
nepārtraukti, ne no yiena neatkarīgu
dzīvi. Tā nāk un nāks mums visur
līdzi, ja mēs paši no viņas nenomal
dīsimies. :-Vv:;V
Viens ņo lielākiem ceļiem, kas mūs
garīgā Latvijā, ir katra miisu
akola. Un, lūk, skola ir tā, kas
mums zināšanu bagātību, tik lielu un
latvisku bagātību, kas tad arī nekad
nepazūd, nesarūs un ko pat neviens
ļaundaris nekur un nekad nevar at-
Aemt.
Ar prieku jāatzīmē, ka ikviens no
mums ir sapratis, ka bērnu mācīšana
iin audzināšana nav vis katra atse­višķa
cilvēka privātlieta, bet gan ko­pēja
tautas lieta. Tāpēc mācības lī­dzekļu
iegādē te trimdā palīdz arī
tie, kam pašiem bērnu tiaļv. Sapratī-aim^-
ka mūsu augumi reiz izudīs^
velēnām un jaunatne kā tauta dzīvos
un veidos mūsu latviešu tautas dzīvi
tieši tā, kā mēs vtnu būsim sagata­vojuši
un kā mēs par viAu būsim rū­pējušies.
Tāpēc vietā ir ikviena at­balsts.;
•, . ' \ .
Garīgās Latvijas ļaudīm;Laima no­vēlējusi
mūžīgu dzīvošanu. Tas, ko
mēs, skolotāji, kā drošāko manto­jumu
varam jaunatnei atstāt, ir —
sagatavot viņus latviska mūŽa dzīvo­šanai,
garīgai Latvijai. Ikviens jau­nietis
savus spēkus un spējas var
attīstīt, ņemot zināšanas no garīgās
Latvijas avotiem. Giti celi, visi inter­nacionālie
celi ir maldu celi.
Latviskā pašapzi:'a un latviskais
gods no mums ikviena prasa, lai jau­natne
būtu labi sagatavota savas tau­tas
sūtībai iepriekšējo paaudžu aiz­stāšanai,
ne internacionālai, bet lat­viskai
dzīvei;
Šī iemesla dēl domas par mūsu jau­natnes
skološanu nedrīkstēja^ un ne­varīga
apstāties arī trimdas gaitās.
Tāpēc neviens skolotājs neliedzās
iekļauties arī bez atalgojuma jaunor-ganižējamas
latviešu tautskolās un
Augstākās skolās. i
. Latviešu audzinātāji trimdā ne ti-t
a i dod žināšarias, bet pieradina lat­viešu
bērnus — trimdas skolu audzek-ihis
arī pie skolas kārtības un liet­derīga
laika izmantošanas, māca cie­nīt
saderību, izpalīdzību, veido jau­natnes
pienākuma apzitiu, I raksturu,
gribas spēku, drosmi, uzinēmību, neat­laidību
ūn tautas kopības sajūtu.
Mums ir jāapzinās, ka katra šķelšanās
un nevienprātība traucē latvisko stāju
un var pagarināt mūsu ciešanas vai
4UĪ mūs pazudināt. Tātad jaunatnei
Jiuzaug latviskā gkrā, lai tā: būtu vien­mēr
spējīga aizraut sev līdzi no tau­tas
kopības noklīdušos, sīkumainos
.ei kūtros. Jaunatnei sko gaitās Jāuzaug latviskā pašapziiiā un paš-epnumā
— tēvzemes mīlestības ga-rt.
Viņai jāaug pieklājības ietvaros
pret sevi un citiem cilvēkiem.
Mēs esam pārliecināti, ka audzinā­tāju
nesavtīgā kalpošanā garīgai Lat­vijai
ari kafa apstākļu uti svešuma iz­laidības
un paliEudriiības skārtā jau-natnes
daU atmetīs šos nelatviskos
netikumus un atkal atgriezīsies lat-
;viešu skolēnu agrākā stājā. Tā riiēs
visi audzinātāji un jaunatne iesim
vienTio pereiso ceļu, mūMi garīgās
iatvijfts CĀA.
< 1946. gads gan. sagaidīts un apsveikts par miera un cerību gadu, kam jālabo tas, ko kai^S, raizes, smags uo
bieži vien veltīgs diarbs cilvēcei nodarījuši vairāk kā 10 gados, bet arī šis uzdevums jānodrošina «r armiju. Pa­saules
uzmanība šinīs dienās pievērsta Vienoto Nāciju pilnsapulcei, kurai jāsākas 10. janvārī Londonā. Tai jāliek
pamats visu tautu un valstu aktīvai uia praktiskai sadarbībai miera nodrošināšanā. Šī pamata varenākais balsts
bōs Drošības padome un lidz ar tās radīšana eilvē^s vēsture vēl nebijusi un ne armija.
Londonas diplomātiskās aprindās
jau decembra beigās rēkināj ās ar
ASV ģenerālštāba priekšnieka ģene­rāla
Ēizenhauera ierašanos britu gal­vaspilsētā;
kur viņš sastapsies ar pārējo
4 lielvalstu militāriem vadītājiem. Vie­noto
Nāciju charta nosaka, ka īpašai
militāro štābu komitejai jādod padomi
un jāpalīdz pasaules Drošības;pado­mei
visos jautājumos, kas prasa mi­litāru
spēku miera un drošības uz­turēšanai,
kas attiecas uz Drošības
padomes rīcībā esošo bruņoto; spēku
izlietošanu un vadību, kas nosaka
bruņošanās apmērus un, beidzot, kas
saistīti ar iespējamo atbru6oŠflinos.
Visā pasaulē lielu ievērību; radī­jušo
ASV prezidenta T r u m e n a
runu amerikāņu tautai istenībā bija
ievadījuši ASV ārlietu ministra B e r-n
esa gadu mijā radiofonā teiktie
paskaidrojumi par ASV un citu valstu
no jauna uzņemtām saistībām Mas­kavas
konferences rezultātā. Bļerness
izkliedēja amerikāņu šaubas pāri to, ka
šinī konferencē ASV un Lielbritānija
esot atklājusi atombumbas noslēpu­mu.
Berness sacīja, ka t ee h ņ i s k i e
v a i z i n ā t n i s k , i e šī n o s i 8>
p um a j a u t ā j um i n e m az n c e-s
o t p ā r r u n ā t i un ka krievi par
atombumbu pat neesot prasījuši. Pa­domju
valdība esot tikai nedaudz pa­pildinājusi
Trumena - Etlija -Tmia
plānu atomenerģijas starptautiskai
kontrolei, un arī šie papildinājumi
konferences gaitā revidēti, panākot
PSRS piekrišanu šim plānam. Berness
piekrita, ka Maskavā noteiktie miera
līgumu sagatavošanas plāni n^v ne­kādi
ideālie, bet esot panākļts vi«h
maz tas, ka „lieiivaļsttt priekšlikumus
var iztirzāt un publiski kritizēt visas
karā aktīvi nācijas. i i
Bijis grūti vienoties Rumānijas un
Bulgārijas valdību atzīšanas jautā­jumā,
jo „šo zemju demokrātiskie
iestādījumi nefunkcionē atbilstoši
mums ierastajām tradīcijām." Atbil­dot
Alf neapmierinātību, ko AS Val­stīs
radījusi Rietumu Sabiedroto pie-
!cāpība Japānas pārvaldes jautājumā,
Berness attaisnoja PSRS iekļaušanu
Tālo austrumu komisijā, jo bez PSRS
līdzdalības šī komisija nespējusi pie­nācīgi
darboties.
Lai neatkārtotos Iepriekšējo konfe­renču
lēmumu realizēšanas novilcinā­šana,
trīs lielvalstis nekavējoties stā­jušās
pie pienernto lēmumu iedzīvinā­šanas.
Bukarestā jau ieradušies ASV
un Lielbritānijas vēstnieki PSR Savie­nībā
ar PSRS ārlietu vicekomisāru
ViSinski, kuriem tiešās sarunās ar ka­rali
Michaēlii jāpanāk rumāņu valdī­bas
papildināšana ar nacionālās «libe­rālu
un nacionālās zemnieku partijas
pārstāvjiem, pēc kam būs iespējama
Rumānijas valdības atzīšana arī no
ASV un Lielbritānijas puses. PSRS
savukārt dod norādījumu B u 1 gar i -
j a 8„tautas frontes" valdībai uzAemt
savā vidū citu partiju pārstāvjus, lai
amerikāni un angli arī šo valdību va­rētu
oficiāli atzīt.
Pali iaut^
spiesta atgriezties pie maizes racionē-šanas.
Līdz 1. novembrim, kad šie
ierobežojumi bija atcelti, katrs fran­cūzis
saņēma 350 g maizes dienā. Ta­gad
maizes deva noteikta 300 g dienā
ufi^personu.^ ^.•
Atjaunojoties kafa noziedznieku
prāvai Ņīrnl>ergi, prokuratūra stāju­sies
pie atsevišķu iztiesājamo personī­gās
atbildības un vainas precizēšanas.
Prāvas pirmajā posmā bija formulēti
visvairāk organizāciju un grupu no­ziegumi,
bet tagad prokurori atklā­tību
Iepazīstinās ar pierādījumiem,
kas vēršas individuāli vispirms pret
Kaltenbrunneru un Gēringu.
F r a n c i j a jau tuvākā laikā pa­redzējusi
ievērojami samazināt savu
okupācijas armiju V ā c i j ā , dodot
pašiem vāciešiem lielākas pašpārval­des
iespējas. Ar Sabiedroto lēmumu
noteikts, ka visi līdzšinējie viicu kon­jaka
un alkoholisku dzērienu krājumi
ASV okupācijas joslā līdz ar visu
turpmāko alkoholisko dzērienu pro­dukciju
šinī josla ir jāeksportē, lai
mēģinātu radīt dolāru kreditu vismaz
daļējai samaksai par arvien pieaugo­šiem
amerikāņu pārtikas un ražojumu
ievedumiem. Sākumā ik mēnesi pa­redzēts
eksportēt 75.ŌO0 litru, kuru
vērtība gan nepārsniegs 50.000 dolāru.
Vecā gada beigās un jaunā gada
sākumā norisinājusies zīmīga pār­maina
A S V 0 k u p ā e l j a s j o s ­l
a s pārvaldē. ASV 7. armija, kas
līdz šim noteica par Militāro valdību
amerikāņu joslas rietumdaļā, un 3.
armija, ikas bija noteicēja joslas
austrumdaļā, nodevušas savas valdī­bas
pilnvaras īpašai A S V M i l i t ā-r
a l ftdrminištrācijai. Vēl
56 no Vācijas fabrikām, ieskaitot
Krupa tērauda rūpniecības, uzņēmumu
Esenā un „I. G. Farben" rūpniecības
uzņēmumu Reinfelbenā, paredzētas
reparāciju maksājumiem. Ar to Sa­biedroto
Kontroles padome reparāciju
umiem ieskaitījusi pavisam 82
(Turpinājumu skat. 3. lappusē)
3. amerikiniiii afihija^
izlīīkošanas virsnieki sadarbībā ar aagļtupretizliikošanas dienesta virsniekiem T e g e r n z ē J ā p^^
raduši Ā d o l f a H i t l e r a p o l ī t i r k o un p r i vt
bas apliecību, pavadvēstuli, ar kufu Sieļ dokumenti biju^ jānogādi admirālim Dēnicam uo 3 fotogrāfijas, ho kufim
ļ attēlojot Ievu Braunu,^b^^^
Pēc angļu pretizlūkošanas dienesta
norādījumiem T e g e r n z ē j a s cie­mā
pie Bad-Tēlcas! bija izdevies ap­cietināt
nacistu partijas ministra
Mārtiņa Bormana adjutantu ~ „ S S -
štandartenfīreru" Vilhelmu Caiideru,
kas te bija dēvējies par Paustinu.
Kādā majā atrasta ceļa soma ar do­kumentiem,
kurus pēc Hitlera nāves
meklēja visā pasaulē. Visi dokumenti
datēti ar 1945. g. 29. aprīli. Ģenerāl­leitnants
Traskots izteicies, ka šo do­kumentu
yērtību ,,nevar nemaz pie­tiekami
novērtēt". Dala no atrasto do­kumentu
teksta jau atļauta publicē­šanai.
Nacistu pēdējo dienu izmisumu
skaidri izteic lieladmirālim Dēnicam
rakstītās Bormana pavadvēstules to­nis:
,;Tā kā visas mūsu divīzijas iz-palikušas,
mūsu stāvoklis rādās bez
cerībām." Bormanis piemetina: „Va­donis
vakarvakarā nodiktējis savu
polītisko testamentu. Heil Hitler!"
Savā p o l ī t i s k a j ā testamentā
Hitlers iecel jaunām valdības locekļus
un uzdod viņiem ..turpināt karu ar
visiem līdzekļiem." Jaunajā valdībā
par valsts prezidentu bija paredzēts
Dēnics, valsts kanclers Dr. Gēbclss.
partijas ministrs Bormanis, ārlietu
ministrs Seiss-Inkvarts, iekalietu mi­nistrs
Gīslers (Minchenes „gaulei-ters").
ķafa ministrs Dēnics, armijas
virspavēlnieks Šerners, kara flotes
virsfpavēlnieks Dēnics, aviācijas virs­pavēlnieks
Greims, „SS^reichsfīre/rsV
un vācu polīcijas Šefs Hānķe (Silēei-jas
„gauleiter8"), saimniecības ministrs
Funks, lauksaimņiiiolbas ministrs Bfike,
pārtikas mmtstrs @^ins, ttesHetu
ministrs Tīrāks, baznīcu un Izglītības
ministrs ,,SS-obergrupehf īrers'' Dr.
Sēls, finanču ministrs Sverins f. Kro-siks,
darba ministrs Dr. Hupfauers,
bruņošanās ministrs Zaurs un vācu
darba frontes vadītājs Dr. Lejs. Te­stamenta
liecinieki bijuši Dr Gē-
MārtiĀš Bormanis, „B6hemijas
ers" Hanss Krebss un Vilhelms
Bergdorfs no „Hauptsicherheitsamt",
Testamentam paraksts blāviem bur­tiem:
„A. Hitler,"
Līdz turpmākam atļauts publicēt
to Hitlera testamenta dalu, kurā viņš
mēģina pierādīt, ka viņš neesot atbil­dīgs
par 1939.—1945. g. pasaules karu.
Testamentā teikts: „Tā nav patiesība,
ka es vai jebkurš cits Vācijā vēlē­jāmies
karu 1939. gadā. To gan vēlē­jās
un izprovocēja internacionālie
valstsvīri, kas ir žīdi vai arī kalpo
Žīdu interesēm. Es esmu nācis ar
pārāk daudz piedāvājumiem bruņo­šanās
samazināšanai un ierobežošanai,
lai pēcteēi to spētu noklusēt uz vi­siem
laikiem. Atbildība par kara iz­celšanos
tāpēc man nav uzkraujama.
Un bez tam es nekad neesmu vēlē­jies,
lai pēc pirmā briesmīgā pasaules
kara izceltos otrs pasaules kafš pret
Angliju vai pat pret Ameriku. Var
paiet gadsimti, bet no mūsu pilsētu
un pieminekļu drupām celsies un aiz­vien
atjaunosies naids pre t cilvēki cm,
kas ir vienīgie vainīgie: internacionā­lais
-žīdisms un tā algādži. Vēl trīs
dienas priekš vacu-polu kafa sāk­šanās
es britu vēstniekam Berlīnē liku
priekšā vācu-polu problēmas atrisinā­jumu,
kas bija līdzīgs tam, ar kuru
Sāŗas apgabalu pakļāva starptautiskai
kontrolei. Arī šo piedāvājumu nevar
noklusēt."
Tālāk Hitlers^^k^
saprast, ka šīs slepkavojošās cīnās
patiesajam vaininiekam — žldismaoi
būs jāsamaksā tādi kad internacio­nālie
naudas un ftnanču sazvērnieki
apiesies ar Eiropas tautām kā ar ak­ciju
žūkšņiem. Bez tam es liku
skaidri saprast, ka, pirms īstais vai­nīgais
nebūs saņēmis savu taisnīgo
sodu, to necietis, ka miljoniem āris
kās izcelšanās eiropiešu bērnu jāba­dojas,
ka miljoniem pieaugušo jācieš
un .ka simttūkstošiem sieviešu un
bērnu jāsadeg un jāatrod nāve bumbu
Panze bēgļiem nav
Par dzīves apstākļiem F r a n c i j ā
kāda latviete, kasi pēc dēkaina gā­jiena
kopā ar dažiem angļu gūs tek-
Dokuments, kas saucas „ M a n s
p r i v ā t a i s t e s t a m e n ts", izteic
Hitlera vēlēšanos, lai vinu un Ievu
Braunu ..nekavējoties sadedzina šai
vietā, kur es radīju lielāko dalu no
sava darba, divpadsmit gadu kalpojot
manai tautai." āie vārdi nepārpro­tami
attiecas uz valsts kanceleju. Ieva
Brauna, kuru vihš bija apprecējis, pa­ziņojusi,
ka dalīšoties ar Hitleru viAa
liktenī aplenktajā Berlīnē. „Es un
mana sieva labāk izvēlamies nāvi,
nekā kaunu būt piespiestam atteikties
vai padoties," rakstīja Hitlers savā
testamentā. .
Dokumentu izpētīšana liecina, ka
Hitlers saviem pavadoņiem bija pa­vēlējis
Berlīni atstāt un turpināt CĪĪHI
ārpuS; Berlīnes.
Laulību apliecība rāda, ka Ieva
Brauna dzimusi 1910. g. 6. februāri
Minqhenē un Ādolfs Hiders 1889. g.
20. aprīlī Brauaavā. Laulību fieoinieki
bijuši Gēbelss UA Bormaeia.
niem cauri visai Vācijai beidzot
nokļuvusi amerikānļjļ joslā un pēc tam
Francijā un kurai tagad izdevies
nokļūt Zviedrijā, stāsta:
iešu kolonijii P a r^ī z ē nav
tāpat samērā neliels ir vispār
latviešu skaits Francijā. Dzīves ap­stākli
tur sveštautiešiem, it sevišķi
latviešiem, ir loti grūti. Parīzē, pie­mēram,
oficiāli nav iespējams saistī­ties
nevienā darbā. Uz ielas lāga
nedrīkst latviski pkt sarunāties, jo
nezināšanas un pārpratuma dēl franči
latviešu valodu bieži notur par vācu
(!), un tad tūdd neizbēgamas nepa­tikšanas.
Vācu Valoda Parīzē oficiāli
a. Politiskā ziAā latviešu
bēgļu stāvoklis ir neskaidrs. Franči
gan neizdod vihus krieviem, bet no
otras pusesi nonākot kādās sadursmēs
ar krievu polītiskajiem aģentiem vai
krievu GPU ierēdņiem, franču iestā­des
nekādu atbalstu nesniedz. Šai
krievu policijai Parīzē ir diezgan
liela vara, un tā sadarbojas ar franču
policijas iestādēm. Nāk priekšā gadī­jumi,
kad krievu aģenti, protams tēr­pušies
civīlā, ierodas latviešu dzī­vokļos
un vi Aus dažādi pratina. Ne
pie viena ar sūdzībām šādos gadī­jumos
iet nevar, tās arī tikpat būtu
veltīgas pūles, franči nekādus solus
pret tiem nespertu."
Interesanta ir stāstītājas un viņas,
meitās pāglābšanāļs no- lielās krieva
nometnes, kufā tās bijis paredzēts
ievietot, un uz kurieni frančul robež­apsardzības
iestādes tām izdevušas
visus pavaddokumentus. Šādas lielas
krievu nometnes Francijā esot vairā­kas.
Tur koncentrējot visus padomju
pilsoņus, lai nosūtītu viAus tālāk uz
Padomju Savienību. Kad abas sievie­tes
nonākušas pie šī^ nometnes, tās
tudal sapratušas, ka, iekļūstot tajā,
atpakaļceļa vairs nebūs. ViAas paglā­busi
tikai acumirkļa i attapība. Vihu
dokumenti un pavadraksti bijuši iz­gatavoti
franču Valodā. Tur vairāk­kārt
figurējis arī vārds „Lettonie".
Redzot, ka krievu sardzes virsnieks
no šiem dokumentiem un franču va­lodas
nekā nesaprot, abas sievietes
viņam kategoriski paziņojušas, ka
tām jāierodas „letonu" nometnē. Vai
šī tāda esot? Virsnieks kļuvis do­mīgs.
Nē, letoftunpmetne gan neesot.
Nu tad viņas meklēšot šo nometni
citur.—- Jā, jā, lai darot gan to, —
un krievs bijis gluži priecīgs, ka ticis
no šādām viņam nezināmas tautības
sievietēm vaļā.
No latvietes stāsta vēl atzīmējams
fakts, ka sabrukuma dienās, viņām bē­got
no krieviem un ceļoties pāri Elbāi
pie ameŗikā/iiem, Sādu pat ceļu gā­juši
neskaitāmi vācu kafavīri. Pār
Elbu cēlušies simti laivu. Angļu gū-s
tek Ai, kas atbrīvojušies no vācu
gūsta, visi bēgušii no krieviem, un
neviens uz vietas nav gribējis palikt.
Turpretim franči, no tiem lielais vai­rums
agrāko kafa gūstekņu, kufus vā­cieši
jau pirms pāris gadļem atbrī­voja,
iesaistot darbā rūpniecībā, ne­kādu
vēlēšanos bēgt nav izrādījuši.
Vi Ai bijuši pārliecināti, ka tos, agr*
vai vēlu, tāpat pārvedīs mājās. Cik
gadījies vēlāk Franciji dzirdēt, šie
strādnieki bijuši par krievu rīcību
augstākā mērā pārsteigti un sašutuši.
Krievi atņēmuši viAiem visus viAu
ietaupījumus un mantas, tā kā gūsta
gados sakrātais (vienam otram pie
tam krietni padaudz) nozudis pāris
dienās. To franči nespējuši aptvert.
Polītiskos apstākļus Francijā latviete
raksturo šādi: kamēr dienividos, lie­lajās
ostas pilsētās vairums strādnieku
ir noskaņoti loti kreisi, pat komuni­stiski.
Ziemelfrancijā un visos tajos
apgabalos, kur frančiem iznākusi kaut
kāda praktiska sastapšanās vai pie­redze
ar krieviem, AOskaAojuras tieni
naidīgs.