Bavarijas Latviesu vestnesis, December 17, 1949

              mm
mm
I • •
|t|:iļ^;:ļasp§r:-iMs^ gteznot,",- -žaķa:
|iSļS«lWi^';Latv^ vārdā Stokholmā. —
*|;a|ļi^;i»,lripaviM^^^ pareizi .vārdi.. Ta-
|ip:(»J|*i^^^8ģiilft^ •:iat«ieltt
,ifMil#<>iljasife^^
||ā|^|:;jiBiķoioSo ^-ļau*
llB,iSi«ļSMiBdj^ —
A
mi
Wkfi«t Toir lda^ti8$rtt nāk
ap ģa<fti;^^^^^^^^T
aa lat^ieSii pUisi^
I nauda, māksla vēl nebija
p i i i^lilzi) Baltijas, resp: Rīgas
PurvltifiT sāka
I
11
mm
'jūgendstila i^te^ē,
niehotika airi ar il03«ntālu?
citādi Nevarēja) Ro-
Pēterpils akadēmijās
' Rozentāls izgāja' ātā^
tte]tā^:di^^^
i
i
mm
Ikvienu dēlu, kad tas.paau­gās,
Neptuns iecēla kādā salā^par
karali. Kad jOŗas valdnieka cetur­tais
dēls Albions kļuva pilngadīgs,
tēvam bija grūti izSķirties, kuru sa­lu
dāvināt. Jo tas bija mīļākais dēls.
Neptuns sasauca valsts padomi. Jū­tas
m^tas nāca no visām malām,
un katra ieteica kādU skaistu salu.
Pēdīgi. atpeldēja jūras meita, kas
bija daiļāka par citām. >
„Tēvs Neptun," teica viņa, „lai
Albions nāk uz mūsu salu. Tā ir
brīnišķīga maza sala, kā dārgak­mens
Jūras ietvarā. Koki un zāle
tur zaļi, krasta klintis baltas, bet
smiltīm zelta krāsa."
Neptunu stāsts ieinteresēja. Jūras
padome devās ceļā salu apskatīt.
"Jatf pa gabalu, ieraudzījis daudzi­nāto
salu, Neptuns iesaucās: „Sl
sala man patīk.' Lai Albions te
valda, tā tiks dēvēta viņa vārdā."
Sl teika pauž Anglijas salu aizvē­sturi
un atklāj Albioņa salas daiļu­mu;
Braucot ar auto pa Vidi^an-glijas
līdzenajiem ceļiem, ir ^
iedomāties, ka šī zeme ir rūprā^-
bafi cietoksnis un pasaulei tirdznie-centrs.;
Nelieli ciemi mijas ar
aploku gaiubāni. Apartas
zemes neredz daudz. Lauksaimnie­cībai,
sevlSķi graudkopībai, Angli­jas
lauksaimnieki plevēr$ūšies tikai
pēdējā kara lāikā.^ I9teiubā Angll-
, ^ I ja ļr lopkopības un zālāju zeme.
0 Vien var matē- Vtd ozoli, skābar^des, bērzi, mūžam
1^ M rodod^idronl. Tīrumus
un ļ)ūs ^parasti iežogo baltērkšķu dzīvžogs.
^^^^^^ mākslas darbi Vietām, salas ziemeļos, laukmalu
i¥| p' Sfl-| ^:f-.i'.®.i.:j"*y.. ^ -.t.-..^^^ļ.ķgļŗ^ļjj dienē toij neredz. Zeme smaVgia-,
a pret Viņiem un
| inelna, ļoti audzelīga, vietumis ird-ne
nosēta oļiem.
Zaļajos aplokos ganiās brūnas,
melnralbas un sarkanraibas,' dažkārt
redz arī pavisam bkltas^ angļu par^
m — un
uz
M ; Jānes zināmi mesli toreizē-ai
«i*ii|^j|i; .(modema):
neglītas, kS,
,: ir ;māķsla8 entu-u
vidus* Tāpat ta-c
P Ē T E R I S AIOARS
Vecos laikos dzīvoja milsds Nep­tuns.
Viņš nulēja jūru, un jūra iņī-lēja
Neptimu un atzina par savu
^ Neptunam bija ļoti skaista sieva
Amfltrite. Viņam bija arī daudz
s^aT';'
-, «vciv.'^f^v <vAiyuem ndstājūsi^ un Iztu^**
daļa latviešu ša-ļķ
tad tā sayā nejēdzībā fc|ū-
' - Bet daudzi mūsu
I
mm
m
, .*»v* to
, im ai: visu to radījuši
06'gados glezniecību, i>ar
runāja pasaule. ; - '
iAiSsu trimdas ii^lākf abtedfltoasS^l^^
IgiSdiif^^e
V ^ : iiālrēdņt ļatvlegl — izturēju-t
^ i i t l i w# latvleSuģlmotāJu darbu
tašjaii pa lielai daļai nav
leļetbiii, Dažs labs lat-
^ļiāksliniekslŗ dabūjis tādus
^ettusrka vēl šodien no tiem nav
ll, bfei vēl hav pienācis laiks.
It par to. Rūgtuihš jau daž-ir
bijis par Uelu, gandrīz ņe­ms,,
bet — vai novērsties tāi-a|
? r Nē! Bez latviešu skatītāja
liliļ -liegleznosim vair^ un nebūsim
^:as. Tie ir tikai šķietami panā-
Kad'kādreiz rūgtumā tiku
kādam savam draugam,
dzejniekam^ par to, kā lat-liSI^
JtinteUgentie) izturas pret ma-
V tt^^aarbti šeit trimdā, viņš atbUdē-
: ļHt »iKādi nu tie ķieģeļi mums ir, no
: ftdieiii i t o mūsu tnāja jāxxeļ."
/ ^'Ife sapratu. Un nevajaga jau
daldz. Esmu pārliecināts, ka kat-
^ . 1 ^ gleznotājam ir dažs
^ ^ ^ ļ ^ tautietis, kuŗS
iMl^^^ darbu un ķuŗaiņ tas ir va-
E jiliilš. • Is nupat saņēmu vienu
A tādti vēstuli no man pavisam sveša
' 1 ^ to Jau pietiek. Bet
Jk. arī neviena vairs nebūtu, tad
dtminēsim lido vientuli, pirmo mū-todiņieku,
un vM tad mūsu
paiu' paaudze nesaka: — „Man sa-vttfi^
dzīvības un nāves nav, tik ma-
Aas tiE(Utas."
lilSi'^^^^^^^^^^^^^^^ Jānis 1 Kalmite
i (Turpinājums no 5f. Ipp.)
ievērdijami^ vieta Zeilerta dzejas
vārsmās> - Veltījumi dažādām sie-ku
govis. Vietumis ganās tikai ga­ru
i spalvu melni un brūni vērsēni,
kas domāti V gaļai Lopi Anglijā
kūtis redz tikai aukstās ziemās, bet
tādas mūsu uztverē te gadās reti.
Ganību aplokus i, vēl izmanto vistu
un tītaru ganīšanai. (Tītars ir an­gļu
Ziemsvētku galda ,jkronis".)
Vijtas ganībās atved ar visām viņu
mājām, kur putni var patverties lie­tū
iih naktī un kur arī dēj. Rei­zēm
kopā ir vairāki simti, pat tūk­stoši
vistu. Anglijas lauksaimnieki
vispār dod priekšroku kādai Q>eci-fflsvv
m
m
i
m
un
2«l
Jm-: Nevienojos' pilnīgi ,jpalīdzības lū-
Izējam^* J. C. Gribu piebiedroties
vlflšrātūras «nespeciālistiem" (kuru
, Jlbi'tāČu}^,speciālištr* rada) un pa-l
i p ^ ii^^ latviešu valodas iz-
;^ vjBtu'i t2^^^^ pasacīt, ka
iiēaskas^^ ir augSzemes* patapināts
^ārds/ Tas ir poļu „drzazgi" (izŗu-
' ititllBSžgi), tas ir krievu «drjazg^S
|pb|i^ne^ latviešu ne. sens, ne
t ttigadies; ne. jsargā Dievs, nākotnes
^fc (šņāceņu mūsu valodā pie-
^m n^\p ^Nepārprotamais" «gūrā-vai
naV visiem saprotamais
"? ^ Tā rindu varētu tur-
Mi
imfmt ,' i il?- i •ia iekāpjam pārāk augstā „spe^
Ķi dalitātes" rirģā, ja drusku paliekam
paškritikas, robežās, tad daudzas
tMdences nuisu valodas vieglprāti-
... ļŠf d a r i ^ nepieņemamas.
' * fill^ ne „valod-
1 i*Vne ņSam' lio Sēļu zemes, ne
^ 1 ^ mēli, bet esmu tīrākais
, J i ; - : ^ Tomēr Ilona Ldmaņe
II | \ ; svešo kontrabandu man par latvie-Šu
valodu nepataisīs. -
\ E. S.> Esļingeņā
vietēm IpaM sastopami viņa pēdējā
dzejoļu grāmatā Saulrieti, pašam
dzejniekam toaši mīļš bija īss veltī­jums
kādai Ārijai.. Reiz. atbrauca
ciemā sirsnīgais mīlestības psīchor
logs platoniķis Augustsi BāltputviņS,
kādreiz krāsotājs un rakstnieks, mū­ža
beigās ideāli labi latviešu valo-.
das skolotājs pr^viaces ģimnāzijā.
Viņš stāstīja Zeifertam: nopiri^s šā,
Zeiferta, Saulrietus, ar prieku izla­sījis.
Sirsnīgi Zeifertapi acīs skatī­damies,
viņš iteica: „Tut tik īsti un pa-patiesi
apdziedāta veca cilvēka mī­lestība."
Zeiferts mazliet saviebās:
gluži patīkami nebija, ķa, cits viņa
vecumu sauc vārdā. Baltpurviņš,
kam tad bija 58. mūža gad§, tur­pretī
nemaz nekautrējās sava vecu­ma.,.,
un tomēr jūsmojac'par sievie-
V tēm, par jaunām meičām. Jā, Zei­ferta
allaž kvēloja kāda pilnam ne­izveidota
dzīve, viņš bija tempera­menta
cilvēks. Ne velti viņš reiz
rakstīja vēstulē Līgotnim: „Lai ko
es daru, lai kur eju — es degu."
Kādā sarunā Zeiferts izteicās, ka
spēcīgākās dzejnieces no' jaunajām
viņam liekoties Marta Griņima (ta­gad
aizmirsta im pazudusi) un Aīda
Niedra — īpaši pēdējā*
Zeiferts iegūla ar grūtu un sarež­ģītu
kaiti. Saslima otrā dienā pēc
tam, kad saņēma ziņji par Raiņa
nāvi. Tā šie abi slavenie laika
biedri, vienā gadā (1865) dzimuši,-
vienā mira (1929). Tā ap novembri
slimnieks it kā atlabojās un 9. no­vembris
—• Teodora diena, bija pat
kā atveseļošanās svētki ar kuplu
viesu pulku. Bet tad radās jauni
sarežģījumi, un 9. decembris bija
aiziešanas diena. Zeiferts mira lē­ņi
im grūti, mokas viņam darīja ba­rības
iešļircinājumi. ,^N^mociet,
ļaujiet man mierīgi nomirt!"! vēl kā
šodien man ausīs skan teiferta
sāpju sauciens un kungstēšahai Arī
9. decembrī ap aizgājēju bija draugu
pulks. Kur tagad, p ē c ^ . gadiem,
viņi? Dažs miris: Zeiferta dēls Val­dis,
slimā ārsts Butuls, sirsnīgais iz­vadītājs
prot V. Maldonis, bibliofils
Misiņš no Skolas ielas sētas nama.
Dažs ļaunās varas aizvests: L. Au­sējs,
skolu vēsturnieks Vičs. Dažs
trimdā: prot L. Bērziņš, prof. Blese,
Jānis Grīns, es. — Pie nelaiķa šķir­sta
goda sardzē nostājās skaisti pui­ši:
mākslas akadēmijas audzāiļii,
korporācijas biedri. Sal akadēmijas
korporācijā Zeiferts bija goda fi-listrsf
atceros, vesels būdams Zei­ferts
reiz stalti ņodefilēja garām sa­vām
dāmām (kundzei un meitai), ap­licis
korporācijas piešķirto krāsu
lenti, uzlicis krāsu cpurīii.
Uz Meža kapiem nelaiķi izvadīja
daudzi, daudzi, pie kapa runāja
daudzi
Tēlnieka V, Jansona Jaundarbs —
ftakstņieks T. Zeltiņš.
alai n6?»rel — vai nu' piena lopiem,
gaļas iopiem, vai arī mājputniem.
Pat vismazākiem zemniekiem ir
iespējams^ savus laukus apstrādāt
ar ,motori2ētiem vilcējiem, tie ir ti­kai
dažu zirgu spēku stipri un va-dāml,
arājam soļojot līdzās, nevis
sēžot kā uz traktora. Viduvējam
saimniekam parasti ir vairāki īsti
traktori. ZlrgUs vēl tur izjādēm
un medībām. Tās' gan piekopj pa
lielākai daļai muižnieku kārtas ļau­dis.
Medībās te vēl saglabājušās
gadsimtu vecas tradīcijas. ^Jvēmis,
sevišķi lapsa«{, nešauj, bet vajā me­dību
suņiem; pie kam medībās pie-dsaās
nevien vīrieši, bet ari dižcil-t
ī ļ ^ dāmas,
liiļlgurās. Vajājot medījumu, ne­žēlo
ne sējumus, ne dārzus. Pro­tams
— medību rīkotājiem noda­rītie
zaudējumi pēc tam jāatlīdzina.
Zemnieku mājas stāv savrup, bet
dažkārt arī ciemos. Pie katras re­dzam
labības kaudzes, jo kulšana
parasti notiek ziemā uri dažkārt ot­rā
pavasarī. Augļu dārzi pie mā­jām
nav lieli. Ir gan savukārt spe­ciālas
. augļkopībai veltītas saimnie­cības.
Zemnieku ēkas jumtas ar
Sifeŗi. vai kārniņiem, vietumis ar
salmiem. Labības šķūņi uri pajum­tes
parasti no skārda, jo koks An­glijā
ir dārgs. Pie māju vārtiem
bieži stāv Britanijas ģerboņa lau­vas,
parasti veidotas visas pēc vie­na
pāraiļga. Mājas sargs ir suiis,
bet visneparastākais ir tas, ka An­glijā
suņi nerej svešnieku. Tie visi
ir laipni, luncina astes un nāk klāt.
Sunim art auto braucējs griež ceļu.
Sabraukt uz lauku ceļa suni nozīmē
sabojāt savu auto vadītāja reputā­ciju
uz bērnu bērniem.
Rūpniecības centriem stāv līdzās
idilliskas mazpilsētas un kokos
iegrimuši ciemi, kas vēl dzīvo pa­gātnē.
Senatnīgais te tik nešķirami
savērpies ar tagadnīgo, pat ameri­kāniski
moderno, ka tos grūti vie­nu
ļio otra šķirt. Un tomēr senās
tradīcijas angļu ģimenē ir tik stip­ras,
ka katram jauninājumam jā-
.pārdzīvo diezgan ilgs «kandidāta"
laiks. Tamdēļ nav nekāds brīnums,
ka pat liberālie strādnieku valdības
sociālās apdrošināšanas likumi, kas
angļu strādniekam ir liela priekš­rocība,
ne arvien gust pašu darba
ņēmēju atsaucību. Visumā šī zeme
ir pilna pirmatnēja, veselīga spēka,
to rāda ari kuplas angļu ģimenes.
Vecais jūras dievs Neptuns stāv
vēl nomodā par, sava dēla salu.
Latvju enciklopēdija
iznāks 30 burtnīcas
Apgāds Trīs Zvaigznes paskaidro,
ka Latvju enciklopēdiju paredzēts
izdot pavisam 30 burtnīcās. Sākumā
katru otro mēnesi iznāks viena burt­nīca,
bet vēlāk vairāk. Katrā burt­nīcā
būs 6 iespiedloksnes. resp. 192
numurētas slejas petita salikumā, ar
40—50 attēliem un vienu attēlu uz
krīta papīra. Visus enciklopēdijai
domātos rakstus un sacerējumus
raksta pilnīgi no jauna.
Sakarā ar pēdējā laikā visai bieži
notiekošajām valūtu, devalvācijām,
pašreiz nav iespējams noteikt, cik
dažādās valūtās maksās viss izde­vums.
Ja abonenti ļ pieteiksies pie
tiekamā skaitā im zviedru kronu
vairs nedevalvēs, iespējams, kaabo
liešanas maksu varēs pazemināt.
maiŠL idillidcā un senlaicīgā Strat-forda
pie Avonas' vēl šodien dzīvo
no tā vīra slavas, kura ^dzīves gaitas
starp 1564. un 1616; g. saistījušās ar
šo pilsētu. Stratfordas 14.000 iedzī­votāji,
Hekas, citu nedara, kā spod­rina
durvju rokturus, .kas veras, lai
rādītu Šekspīra dzīves laika relik­vijas,
vai slauka putekļus no rakst­nieka
piemiņas Vietu palodām. Ve­selā
iela atstāta tādā stāvoklī -im
architektoniskā ietekā, kadā bijusi
Šekspīra laikā. Turklāt visa pilsē­tiņa
ir pilna Seķspira krodziņiem,
rakstnieka vārdā bodēvētām *viesnī-cām,
maiznīcām, garāžām uri, pro­tams,
arī muzejiem. Pietāte pret
rakstmeku, kā liekas, nevien tautai
dara godu» bet arī atmaksājas.
līdzenajā un zāļainajā Avonas
krastā, stāv Šekspīra piemiņas te­ātris.
Tā ir sarkanu ķieģeļu, mo­dema,
taisnās līnijās veidota celtne.
Kādreizējais Sekspira teātris node­ga
laikā starp pirmo un otro pasau­les
karu. Sajā no saziedotiem lī­dzekļiem
celtajā skatuves mākslas
mītnē dažus mēnešus^ vasaras sezo­nas
laikā pulcējas labākie Sekspira
darbu tēlotāji gandrīz m visām pa­saules
valstīm, Bet tagad, klusā
laikā, j)ie Sekspira dzimšanas vie- «ļ
tas apstājas amerikāņu tūristu grez­nās
mašīnas, pār Sekspira' mājas
slieksni kāpj indi^i, malajieši un
nēģeri: StratfoHa patiešām jāuzlilko
par Eiropas kultūras Meku.
Pretim teātrim AVonas otrā kra­stā
gludi koptā zālāja vidū paceļas
Sekspira piemineklis. Meistars sēž
bronzā liets uz augsta postamķita
maaiiet uz priekšu salīcis* Rokā
viņam manuskriptu vīstoklis. Ne­lielā
attālumā no pieminekļa kodola
stāv bronzā veidoti četri meistara
radošās^ izdomas tēli: lēdija Mak-beta,
Hamlets, princis Henrijs un
Falstafs Pieminekļa tēli īsts tēl­niecības;
meistardarbs. Četri Šeks­pīra
vaiŗoņi paliek ilgi atnUņā, tie
seko simtiem jūdžu un simtiem
dienu katram Stratf ordas apmeklē-
Pa rāmo upi peld balti im pelēki
gulbji. Ūdeņos spoguļojas Anglijas
pelēki zilās debesis, un vara krāsā
nodzeltējušie ozoli, un skābardes, ^
kais izkaisītt upes krastā, bet mei- ļ
Stara' pieminekļa pamatā iecirstie
vārdi: „I am not only wltty in
my self, but the cauše that' ^It is
other'men" liek domāt pac rakst­nieka
un sabiedrībās mijiedarbību,
kas vienīgā var radīt paliekamus
un daudzveidīgus darbus.
Anglijā, decembrī.
Piteris Aigars
Krof. Ŗ Blese
m
par
mieili
i.
a mājā patlaban remonta
darbi. Amatnield vienā istabā cen­šas
atbrīvot ozola un kaļķa pildī­juma
sienas rio apmetuma virskārr
tas. Te pirms pāris simts gadiem
bijis miesnieka veikals. Tagad mā­jā
restaurē senatnību. Kamīna
priekšā vēl redzami iesmi, uz kuriem
meistars, draugus uzņemot, brūni-nājis
cepeti. Tur liela, gara panna
tauku uztveršanai, lai uz iesma ce­peti
grozot aizdars ' nenopilētu v ze­mē.
Uz kamīna veclaicīgs .peļu
slazds, istabas vidū īpata ierīce
:,,bēmaukii.s". Bērņaukļa pienār
, kums pasargāt mazbērnu, ja vecāku
nav istabā,-lai tas neietu pie iekurta
kamīna. Bibliotēka m muzejs sa­karā
ar remontiem slēgts. Sekspira
laika gaisotne tomēr jūtama visā
mājā. Zemie ozola» griesti un ma-*
zie lodziņi, kuru rūtis atgādina prā­vāka
tīkla acis, liekas kā gabals no
senas gleznas. Sekspira viesnīca,
kas atrodas pie skolas, kur meistars
mācījies, ir veclaicīga ēka, toties
iekšpusē var justies mājīgi, sēdēt
pie kamīna, dzert glāzi stipra alus
vai portvīna un vērot, kā laika zobs
pamazām sagrauž ir cieto ozolu, ir
rūsa saēd dzelzi., Durvju viras un
rokturi, griestu verbaļķi —' viss
kopts un remontēts, lai pretotos ni­cības
varenībai, tomēr reiz arī līs
celtnes, kas glabā Vēl Sekspira vār­du
un soļu atbalsi, aizies nebūtībā.
Pie kamīna angļu dāmu sabiedrībā
sildās kāda Indijas dižciltīgā. Ka­mīna
liesmas apgaismo dižciltības
zīmi starp tumšajām uzacīm. Tā ir
jauna sieviete, gracioza, vijīga kā
viņas garais, zelta uzšuvumiem ro­tātais
tērps. Ko viņa meklē un at­rod
mazajā Stratfordā, viņa, kas
redzējusi Indijas pasakainās pilis im
neizmērojamo bagātību?
Par rakstnieka personības miJdu
vēl strīdas literatūras vēsturnieki
(daži apšauba, ka Sekspirs ir savu
darbu autors: apkārtceļotājs aktie­ris
taču nevarot sarakstīt nemirstī­gus
darbus), bet Sekspira gars to­mēr
dzīvo. Cilvēka dvēseles ko­dols
ir nemainīgs cauri gadu simte­ņiem
un Viljams no Stratfordas. to
ir parādījis visā daudzveidībā nai­da,
mīlas un gudrības mijiiedarbīgā
košumā, un pasaules tautas noliec
galvas pie viņa dzimšanas vietas
zemās mājas.
(Sk. Latvijas S. g. m lu
Ka starp mūsu tagad lietojamiem luu
cionālajiem persona variem ir daaS
nederīgu, tas t^niba, tiē jau ati
vienu ir skausti laukā nb apgroznias un
no mūsu kalendāriem, cik valodniekiem
tur bijusi teikSana. Bet ja nu kSdam
tie-tomēr patīk, tad tā ir gaumes lietai
Ne laida, ne Daira, ne Kaira, ne šStana I
(par Sārmu nemaz nerunājot), ne Paija,
§^ Rauna nedz ari Aivars vai Atim
eSām nav nekas ieteicams. Bet Ļatuna
jau i r kas dzejisks (»un[ mSnesnIčā toi;
laumas vij dejas<% Pārsla Ir kaut kas
gaiSs, balts, uni sniega pārsla Uek bieti
lietota ari par simbolu; Meiabija Ir
starpftautisks vārds, sastopams daudiāl
tautās, nāk no ģS!^ķvL valodas,, kaut gan
^ tieSām nozīmē inelna; Venera (vai k l ^
sievietei kādreiz tiešām 81s vārds sasto-papis?)
nebija tikai netikUbas elks, bet
visai cienījama dlevn^a un dieviete; Vija '
ir upe un kaut kā (puķu, zālu, lapu, a i l '
teikumu) savijums un sievietes vārdā ap­zīmē
vijīgā, glaudigā, piemīlīgā; Olita Ir
laikam Uetuvisks vārds un taču laikam
kaut kā saistās ar krievu Olona, Alona,
kas ir pārveidojums no JeļēnaeHeleoa
(sal. kr. vārdu U}ita, kas laikam no UI«
jāna»Jul|āna). Tādēļ pret. šiem vārdiem,
ja tie kādam patīk, ķ jāizturas saudzf-gāk.
Un ja jau nu ienās Indoeiropiešu
«lutas lietojušas dzīvnieku nosaukumus
par personu vārdiem, tad pret Alni un
zni, ja tie kādam pafik, ari seviSķl ne-l^
atu ko iebilst. ļ
Ir tiešām pamatoti p^Ņabot Otteita
par AlģirtUi bet vai Marģera vietā la:*
bāk teikt Marģirs, ir jautāiums; man
nav skaidra an šl vārda pamatnozīme,
. Viestui^s var ari palikt, jo īstā senā ;
SI vārda zemgaļu fonha mums nav Jrt«
nama. Latviešu Indriķi> tieSām raksta
Vestbarduis, bet -v bardus te droši vien
vācu vārdu paraugā kā Gk>thardus« |!ber-bardus
un jauktā ; Leontaardus. Tādēļ"
forma Viestards (ar d> nekādi nav Ietei­cama.
Varētu būt runa par Viestar^
kas atbilst Uetuv. Viestartis un pēe no­zīmes
senkrievu Gostomysl („ka8 domi
par viesiem") — uz to jau priekš UgTem
gadiem Ir aizrādījis prot Plāķis. Bet
Atskaņu cbronika raksta Wester, kas at^*
kal Ir tuvs mūsu formai Viesturs. Bet
vai tas tomēr tiešām Ir viestaris, „ka| .
viesus tur, kam daudz viesu/* Ir tomēr
jautājums. Tāpēc atstājama kā parastām
kā forma Viesturs, bet tikM tad jāsaka
dat Viesturam, un panjfazdnāmā forma Ir,
VIesturiņS. — Nameisis bez šaubām Ir
labāks par Nameju, un fbrmu Nameisis
(iiet Nameisis) ari lietuviešu valodnieks
Būga atzina par to, kas vlsticamākl me­klējama
šā zemgaļu vārda pamatā; teo­rētiski
būtu Iespējama ari Nameltls. At­mest
vārdus Zelma un Zentā un likt to
vietā formas ar S tomēr i nav «ķ \vleglU
Ar S 5os vārdus nekad neesam dzirdēm
juši, un it īpaši Zelma ir ^tlpri Ievje-sies
vārds (neaizmirsīsim, ka joprojām
rakstām filozofija, fizika, fizioloģija uc„
lai gan arī te s būtu vairāk pamatots),
Es ieteiktu rakstīt tikai Sigrida, jo rak­stām
Sigurds; 5le vSrdi Ir iania«^^^^^
un tos esam ar s arī dzirdējuši; Zebna
un Zentu es Ieteiktu paturēt • V
Mnas vārdu no valodniekiem tie|SBI
nekad neviens īsti aizstāvējis nav. Bet
tas nu Ir Ieviesies, tam Ir piešķirta pit
drusku citādāka nozīme, kā nOlestnias
vārdam (vāc. die Minne, \ grieķu agapē),
un tādēļ nezinu, vai būtu vērts cīnīties
par tā Izskaušana tagadējā valodā; Ja
sidīdzinām formas slava un slavēt, > tad
mums ārēji ir arī paraUēlIsms — forma
mīla un mHēt. Un kā jaunvārdu mfla
sastopam, piem., uzņemtu iprof. Endze-
Una rediģētajā un Ed. Ozoliņa Iekārto­tajā
latviski-vāciskajā vārdnīcā (1941, 3.
lesp.). Saprotams, pēc mUas parauga
darināt Daila neviens nekad nav Ietei­cis.
Līdzīgi tas Ir ar Mirdzas vārdu*
Tas Ir Aspazijas Ievests vārds (pirmo
reizi latviešu ausīm tas atskanēja Vai-delotē
1893. g.), pēc tam plaši izplatOies,
un jau aiz cienības pret mūsu lielo dzej­nieci
Men tas būtu paturams, v Bet to
var arī'no valodas viedokļa motivēt LI*
dzās minēt'mums taēu ir miņa (atmiņa,
piemiņa), līdzās skanēt Ir skaņa, un pēc
šiem paraugiem mūsu valodā tiešām
iespējama mirdza (no „mirgjā- ,4nlr-dzums**.
Līdzās mirdz^ mums Ir arf
mirgot un varētu būt arī mirgāt 'sal.
lietot un lietat; mirgot un mirgāt pēe
nupat pieminētās vārdnīcas nozīmē ari
fein regnen). Bet līdzās runāt Ir gan
runa, paruna, bet arī runa, parunai
mums ir arī smarža, smarša (no sm^rdjā-un
smard^jā-), un tikai . vecajā vieta
vārdā Ir Smārde. Tādēļ salīdzinājums
ar dzirde nav vienīgais izšķīrējs. Atkal
jau minētajā vārdnīcā sastopam kā jaun­vārdu
mirdza. līdzās mirdzums. Atcerē­simies,
ka līdzās priecēt»prieclnāt it
prieks, prieca, priecē <»priecas mācība").
Viss-4as runā par labu Mirdzas paturē*'
Sanai, un Mirdze ir lieka. — Tiklas
vārds, Ja tas sastopams, Ir kontaminā-
Gija («sakausējums) no Teklas un adj.
tikls. Forma Tikla tiešām nav ieteica­ma,
— Maiga (ar stiepto intonāciju) apņu
priekš 50 gadiem bija stipri izplatīts sie­viešu
vārds Liepājā un apkārtnēm tas
katrā ziņā ir tautas vārds, un ir jautā­jums,
vai tam ir sakars ar maigs; var
būt ka tas ir Maijas pārveidojums.
Pret jauniem iituānismlem mūsa
krustāmvārdos tomēr gribētu protestēt
Ne Gerdaugi, ne Gervlli^mums.«3v va^
jadzīgi, jo nemīkstinātais g mūsu - e
priekšā ir tomēr nesaskaņā ar latv. va­lodu.
Mūsu tautā sastopamais Ģirts ir
pārveidojums no vācu Gerhard, nn ar
Uetuv. girtas tam nav sakara. Jau prof.
Endzelīns aizrādījis, ka Ģirta vārds ne­būtu
kultivējams, jo atgādinot paģiru
vārdu un no tīri latviska viedokļa va­rētu
nozīmēt apm. piedzēris. Tā kā
Ģirts sastopams mūsu literatūrā («Ģirts
.Vilks) un tā kā tam starptautisks pamats
(sal fr. Gērard), tad to varētu atjaut
bet ievest no Jauna Dauģlrtu. Marģlrtu
Jeb Marģiru nekādi nav ieteicams. Ne-aizmlirsisim.
ka lietuv. girtas ari 4^ no-
'zīme „apreibls, piedzēries". — Malda
latvietim bez šaubām asociēsies ar mal­dīties
(atceros, cik neveikli kādreiz Ju­tās
nelaiķis prof. Maldonis sava uzvārda
dē|, lai gan tas nemaz tik viegli ar
maldīties neasociējās). Brutāns mums
ir] uzvārds un suna vārds. — Vai Erma
tiešām nozīmē mierigā, nezinu; baidos
tikai, ka tas latviešiem neasociējas ar
vārdu ērms. — Arvis mums ir salslnl-
1 rTurpin. 7 Ipp.)
BEIGUSI AUGSTSKOLU
Maincas universitātes medicīnas
fakultāti ar ārsta grādu bei­gusi
latviete Jolanta Wuste. Viņa ir
nelaiķa pulkv. Tonēs meita, precē­jusies
ar vācu profesorti Dr. V/ūstu,
kas savā laikā darbojies Rīga, ie­gūstot
latviešu cieņu un atziiiībuj'
mmāmmm
liem
kundzes
• ^ a i M vaļā nwnu
m |8l«u tm
a
'li ii^Davada gaisa l«^lpo|
Btuņdvu NabagĶJS
ar
labā' mdzināS^^ . ?iyr ^
gadījies vācu mm
i» suni iegaudojamies.
i|adi«iK::«c»€p^i
«itomSbeļu suņa dvēselei. G
KUstlcsT:. Is8 laikā yi
lusināja. 261 Es ilgi "
ŗapslāios pie skaistās zaļa set
I vētodams' dzeltānsārto rudenj
aiz tās. Kā ;j
it(toibaš/'^^^ iņanl atm<)4§
m
uii, iruiku; pazīstot
, m a r i izdēvāa^a^
^^**"*'ļ^ ml^a r^īmu. Eš :aj
un rita kuTDe».:!
ig«,TOas pāri diviem. nUk
tefifkam aŗbridinijtima .jpiāksnt
Nwsmji^radis aukstā nakts m
promejot man, ieni
wmm^ Bismi.
Mg, ; ^ p a i e p ;m
iJa^apstājusies lokomotīve;:
preču vagoniem. Un m
'^[:m m tur kāda iicaV^
•V-'-rV-'" un apmierina
«elnieku remonT
J'im man kluvā skrii