Bavarijas Latviesu vestnesis, December 17, 1949

              , 1949. g. 17. decembri.
Supu diena KNUTS LESiņS
| l . g. 103. n,)
Uetojamiem na*:
rdiem ir daudz
Tie Jau ari ar-no
apgrozības un
dk valodniekiem
[Bet Ja nn kftdam
ļ» ir gaumes lieta,
le Kaira, ne Salma
knuājot), ne Paija,
'ivaig vai Atvars
loams. Bet Lauma
ittn mSnesnlčfi tur
flirta ir kaut ka»
'pārsla tiek MeH
»ln: Melānija ir
)pamfl daudz9i
valodas», kaut gan
Venera (vai kādai
vits vārds sasto-ikllbas,
elks, bet
un dieviete; Vija
fu, zāltt, lapu, ari
, levletes vārdā ap-piemlUgā;
oilta ir
~ un taSu laikam
ievu dlona, Alona,
no. Je|ēna"*Helena
|kaa laikam no Vļ*
^m. Mem vārdiem,
r Jāizturas saudzt-lenās
Indoeiropiešu
īlekn nosaukumus
«a4 pret Alni un
it m seviSķl ne-pārlabot
Oļģertu
Marģera vietā la^
Jaiitālums; man
rda pamatnozīme»
ct, Jo Istā senā
mums nav zl«
, . tleBām raksta
lidos te droSl vien
Gothardus, ļSber-
Bonhardus. Tādēļ
nekādi nav letei*
par Viestarts,
[slartls nn p$c no-
)mysl (,4cas domā
Jau prlekS llglism
Iprof. Plāķis. Bet
We8ter, kas at«
lai Viesturs. Bet
ir vlesturis. ^kas
viesu/* Ir tomēr
tājama kā parastā^
ķt tikai tad Jāsaka
lazināmā forma ir
iš bez šaubām ir
formu Nameisis
ivle8n valodnieks
vlstiicamākl me-rda
pamatā; teow
art Nameltis. At-
Zeinta un likt to
iēr nav tik ^viegli,
id neesam azlrd€««
la Ir stipri levle-ŗslnk,
ka Joprojām
fizioloģija nc„
vairāk pamatots),
Eai Sigrida, J6 rak-
J i^^ima^ jauni,
l^dzu^Jnāls Zelmu
{odnlekieih ileSām
rējis'nav. Bet
tr piešķirta pit
kā mīlestības
ie« grieķu agapē),
»1ltn vērts cīnīties
lējā valodā. Ja
un slavēt, tad
tēlisms «-forma
Jaunvārdu mīla
itn prof. lindze-ozoliņa
iekārto-vārdnīcā
(1941, 3.
mīlas parauga
nekad nav letei-
|ar Bfirdzas v|irdu.
vārds (pirmo
atskanēja val«
plaāi inplatijies,
m0su lielo dzej*
turkms. Bet to
lok]a motivēt LI-Ir
miņa (atmiņa.
Ir skaņa, un pēc
valodā tiešām
„mirgjā. r ^ r -
Ijt mnms ir ari
mirgāt 'sal.
m mirgāt pēc
icas nozīmē ari
II- runāt Ir gan
runa, paruna;
" (no sm^djā-vecajā
vietu
ļUdēl salīdzinājums
fs l^ķirējs. Atkal
>pam kā Jaun-ilrdzums.
Atcerē-icēt-^
priecināt Ir
iiti^ilecas mācība'').
Mirdzas paturē-lleka.
~ Tiklas
I» ir kontaminā-
Teklas un adj,
iām nav ieteica-intonācijn)
apm.
Iprl izplatīts sie-apkārtnē;
tas
i, un ir Jautā-ar
inaigs; var
pārveidojums.
Ismlem mūsu
_ rībētu protestēt
\i ^ mums « a v va-
Itais g mūsu • e
lā ar latv. va«
>pamais Ģirts 1 ir
Gerhard, nn ar
cara. Jau prof.
Ģirta vārds ne-
I atgādinot paģiru
ļska viedokļa va-ļedzēris.
Tā kā
ļUterāttirā („Ģirts
rptautisks pamats
varētu atļaut,
iuģirtu« Marģlrtu
ieteicams. Ne-
[girtas ar! ir no*
Srles". — Malda
;ociēsies ar maN
[eikli kādreiz ju-
)nis sava uzvārda
ļaz tik viegli ar
Brutāns mums
rds. — Vai Ērma
nezinu; baidos
neasociēJa$ ar
lums Ir saīsini-
5TSK0LU
ļtes medicīnas
grādu bei-pUste.
Viņa ir
meita, prečē-
Jtru Dr. V/ūstu,
>jies Rīga, ie­tin
atzinlbus'
bija jauka, "saulaina rudens
'^^^Ijkādā cilvēki labprāt iet pa-ities.
Arā ejot, es iegriezos pie
•ftoes Hubelmeijera kundzes
.bikšu gludināšanai patapināto
Iii, Gaitenī mani saņēma Ku­rjera
kundze ar parasto laip^
gSiidu un viņas sunīts Aļaska
^5 no pēdējā laikā izplatītās
liaia šķirnes) ar skaļiem, drau-r
rējieniem. Hubelmeijera
^paņēma gludekli, bet Aļaska
platmali, ko nejauši biju no-ildz
:suņa purna līmenim.
mēs ar kundzi pārrunājām
teiku, ļaudami Aļaskai ar
parotaļāties. Nu man l i -
pitu laiks atvadīties — Aļaska
Hļa tikusi Kdz platmales ode-ļĶatņoall
Varētu viegli atņemt
mdzam Šunelim, bet tad bija
"ka oderē varētu palikt viņa
: Mans garastāvoklis sāka lī-ittes
mtoam izmisumam. Aļa^a
ifiļsija ne maniem . lūgumiem,
itubelmeijera kundzes pieru-
Seidzot kundze atrada atri-i%
Viņa izgāja ara, aizcirta
i un pēc brītiņa piezvanīja.
• Aļaska rejot metās uz dur-jaļaizdama
vaļā manu plat-ko
e$ veikli uzlasīju. ^
itmali iztaisnodams, es rāmā
devos pa ielu, ieelpodams
) gaisii un kavēdamies pārdo-ko
no šī atgadījuma varētu
ies ņoēs, mazo valstu pilsoņi,
nodarbojamies ar politiku. —
' pie oderes! Lai zvatīal
t ā rtta stunda, kad kārtīgās
namamātes vēdina istabas un
veļu. Vaļējos logos rēgojās
B $ega0 un tulrpat blakus pa
n. Visi kārtīgi audzināti,
fijīgi šuneļi, rāmi saliktām ķe-
% tīkami blisinādami acis
siltumā. Apbrīnojamā dis-viņi
pavada gaisa ieelpoša-paŗedzēto
stundu. Nabaga ku-
I ar kādām pūlēm viņiem jāap-ļabā
audzināšana. Viņi nekad
I nelaikā. Tikai vienu reizi
gadījies vācu pilsētā naktī
d^l; suni iegaudojamies. Laikam
a par daudz ticis kultūras un
sto mēbeļu suņa dvēselei. Gri-
|ās izraudāties... īsā laikā viņu
Usināja. 2ēl. Es ilgi nevarēju
t. Naktīs vienmēr gribas būt
pdojošo, ne policijas pusē.
Pāstaigādainies es nonācu upma­l
ā , dārza māju rajonā, un mirkli
P$tājos pie skaistās zaļās sētas,
prodams dzeltānsārto rudenīgo
āsu rotaļu kokos aiz tās. Kā ass
itaiības dzēliens mani atmodināja
raksts uz vārtiņiem: Brīdinājums
nikns suns. Uni tūdaļ arī atska-
Ja sīki, ātri kvekšķieni, ar ņur-ļiķniem
pa starpām, it kā rējējam
Ida grasītos atņemt kaulu. — Viņš
| a mazāks par brīdinājuma plāks-
" Labāk būtu rējis neredzams kā-biežā
krūmā. Kas no tāda no-ililes!
Es pārliecos pār sētu un pa­liktu
viņam kliņģera stūrīti, ko no-
|tizu mēteļa kabatā. Kveksis mitē-
Is riet un neuzticīgi apošņāja ēs-iti,
aiz pieklājības apslienāja un
liimeta. Labi audzināts tm barots
'^litoiS. Taču — mēs jau bijām pus-
'^:fl|augi un, drusku pazīstot vietējo
Itļilektu, man izdevās ar viņu ap-
;t|lunāties.
t i,Nu ko tad?" viņš teica. „Lifelais
<itSiiēpa kājas tūdaļ pēc kara. Ņe-Šitoēja
miera režīmu. Es agrāk
''iistējos tikai pa māju, piekārto-
X4ams paklājus un rīta kurpes. Ta-
Siad jāraujas par diviem. Naktis
^^liekam ai' brīdinājuma plāksni
iv^6smu radis aukstā nakts gaisā,
Prt pa dienu - jārej vien ir." _
;..Nez kādēļ promejot man ienāca
^^ī»itā Bonnas satversme, tukšās
llfindenburga kazarmas un Bismar-siļķes:
Viss paiet, tikai uzraksti
, paliek...
flVPi^ mazās dzelzceļa pārbrauktu-ifes
bija apstājusies lokomotīve ar
Ipis preču vagoniem. Un raugi,
.Jretl lokomotīvei, ausis atmetis, re-
; i i sparīgs, melns taksis.' Tavu rie-liimi!
Vai nu tur kāda jēga? Tacu
II- lokbmotīve nosēcās un sāka ku-tpētieg.
Taksis sasparojās, it ka
Igrasītos ķerties tai riteņos, bet^ ap-iiertnājās,
redzot, ka tā paatrma
.s^itu. norēja vēl dažus spalgus
-•4)rotn, prom../' un apmierināts
-^atgriezās dzelzceļnieku remontbu-
, 'da. ~ Tagad man kļuva skaidrs,
. I kSdēļ mazi šuneli rej uz vilcieniem
::Un smagajiem automobiļiem: citaai
*;"tie nekustētos!
• .SīS atziņas tālejošās konselcvences
ž^lVeku dzīvē un literatūrā pardo-
«tjiidams, es atsēdos alejā uz so iņa
sāku grauzt pārpalikušo kliņ-teri.
Tikko biju vienu kumosu no-
: grauzis, piesteidzās paprāvs suns.
#ft grūti ēst un skatīties pr^i sedo-
';S8a suņa. acīs.. Tas nelikās tjk labi
•?*aŗots, mēs sākām kliņģeri d^līt bi
vSuņa audzināšana bija mazliet sa-
>:^Sda. Pēc katra apēsta kumosa
» š rēja uz mani stiprāk. Beidzo
^ilHņģeris bija galā, mān atlika tika^
t ;!v?!naids, ko piedāvāt če^kājamajam
biedram. Bet^ tā viņam
par maz. Viņš rēja.. Gaŗam^
^«5}i>sāka apstāties un vērot mani
temīgiem skatieniem. Jāteic,
ssaaif Hdrronšts'. Man gan esn avn cjūntoeks āHvii­,
d?ēsSf V'^^^^^ ^krSm'bas
ts i! !: f- ^^^^^ gadās... Un
rkfā. vvaajāStaSis!r Mr an pi.e tikal^ ^su^n^u^ is^G< ^ ira s
„Jf.g'^Sriezos pie paziņas, kam pa­gadījās
vārda diena. Bet ari viņam
ir suns. Tas ir liels un labs E Ī^J^^^l Stukass. uh mēs mm J""?*-^ Es nemaz nedabūju ap-micinaties
ar namatēvu, kld Stu-kas8
metas man virsū ar parasto
draudzīgo apkampienu, bet - aiz-
^usku nokaunējies- paviļāja asti
ierejas un mēģināja lēkt otrreiz -
atkal gandrīz garām. Es noķēru
viņu aiz^ķepam, un mēs apkampā­mies.
Nerimstīgā līksmē Stukass
ļ AUGUSTS GAIUTS
^
mēģināja izrādīt man savu laipnību,
pie tam viņa kustības bija dīvaini
nenosvērtas un .mīkstas.
,^tukas, ej gulēt, nu-^marš! Ne­zini,
kui^ sega?" namatēvs iejaucās.
«Kas tad sunim kait?" es prasīju.
Namatēvs' drusku īgni iesmējās.
«Stukass piedzēries. Bija atnākuši
daži zēni mani apsveikt un iedevuši
sunim vīnu. Paskat, kāds tagad! Ne-var
ne nogulties pareizi...."
Stukass pacilāja ķepais, kā mušas
no ausīm dzenādams, nožāvājās un
atstiepās kaktā uz paklāja, skumji
raudzīdamies cilvēku sabiedrībā,
kas viņu nesaprata, vai — saprata
pārāk labi.
„Nez ko tāds darīs paģirās?" kāds
viesis iejautājās.
„Ko darīs"? Skaidrs — laks ūde­ni!"
namatēvs piezīmēja, līdzjūtīgi
noglauzdams Stukasa purnu. Suns
iesmilkstējās, viņam tā gribējās sa-biedrībā
un pie galda...
Tā beidzās mana suņu diena.
pMHois SUofiM jukonU
Fragments no, romāna „Pm nemierīgajiem irdeniem"
\
4
Mārtiņa Zīverta ĶĪNAS VĀZE
ēnas latviešu teātrī
No kreisās: Andrejs Lindbergs (Jānis), Skaidrīte Straumane (Lellija),
LUiJa Stengele (Cērpa kundze), Ance Rozīte (Ella), Olga tJdre (Leksite),
Gunārs Vēmieks (Valdis) un Valfrids Strelps (notārs).
Lilija Stengele (Cērpa kundze) un Valfrids Strelps (notārs)
(1 turpinājums).
Viņš pārdomāja bridi, pacēla tad
savu zibenīgo skatu un tiurpinfija:
„Vai nonākuši svešumā sāksim
platām mutēm stāstīt par savu iz-glltibu,
politisko noskaņojumu, zau­dēto
valsti un brīvību? Diezin kam
tas varētu inter€|ēf? Vai sāksim
pieraudāt namatēva piedurknes un
ubagot līdzjūtību? Nē, asaras vairs
sen nav cieņā, un līdzcilvēka sirds-ēsti
izraisa tpieēduSaJos tikai nepati­ku
un rada riebumu viņu maigajās
sirdis. Tfidēļ ir prfitigfik atstāt savu
tīro dvē*li, sāpes un izmisumu
dzimtenes krastos — varbūt kādreiz
nākotnē, kad atgriezīsimies, mums
to atkal vajadzēs, tāpat kā manus
lieliskos ^tulmeņus svinīgiem gadīju­miem.
Tā; un kā rīkošos es pats, no­nācis
svešumā ? Nostāšos pazemīgi
imigrācijas ierēdņa priekšā un sa­cīšu
tā: izglim>a8 nav, politiskas no­virzes
nekādas, esmu trīsdesmit* tris
gadus vecs, vārdā Tēts Sipria, un
pēc nodarbošanās, pledodiei esmu
atejas vietu tīritfijs!"
Notmējfis pie sevis, patiksminfijfis.
„Un pēc nodarbošanās esmu at­ejas
vietu tīrītājs, tieši tā!" atkār­toja
viņš ar uzsvaru. „Kā Jums tas
patīk? Darba devējiem noteikti, jo
nemaz pasaulē nav zemes, kur ne­vajadzētu
tādus, kas rakņātos netī­rumos
un smirdoņā. Tā ir vialgfi
profesija pasaulē, kuŗal nav skauģu
un kājas aizlicēju priekšā. Tur aiz­iet
šis nolādētais smirdoņa! -~ sacīs
ar nicināšanu, piespiedis iesmaržoto
kabatas lakatiņu sejai un zibe­nīgi
«kries projām. Bet es, šis nolā­dētais
smirdoņa, pasmaidīšu pie se­vis
un savā sirdi uzsaukšu muļķiem:
Ahol, idioti, vācieties tālāk — šeit
uz savas mucas Joņo Eiropas Jau­nais
pilsonis, dodiet ce|u un telpu
kungam! Un vai man klāsies slikti?
Pa dienām slaistiSos gultā, tīksminās
šos, pacūkoSos, spļaušu griestos un
pret sienām, bet vakarā došos darbā ^
ar mucu, sūkni un pievadu Vai
mans vēders netiks piepildīts? Vai
man jābīstas arestēšanas vai šāvie­na
pakausi? Protams, nē. Jo nemē­tāšos
nevienam pa kājām. Lai kāda
valsts iekārta ari biitu, lai pārņem
pasauli kaut vēl baismīgāka slepka­vošanas
vilnis, atejas vietu tīrītājam
nav Jābīstas nekā. Tiem nerīko pat
sociālistiskās sacensības, neliek Tal­linai
izaicināt Maskavu vai Stokhol­mai
Ļeņingradu, Jo Šādas sacensības
vispirms izraisītu tautā izsmieklu,
tās nebūtu piemērotas proletārietim,
kas apzinās savu šķiru, un otrkārt—
neviena pilsēta Eiropā nevarētu ne-tīribā
pārspēt Krieviju. Tfipat viņu
nespiež soļot zem sarkanajiem karo­giem,
tam nemāca konstitūciju un
partijas vēsturi, nealgo par okšķeri
vai kadru priekšnieku — viņš Ir Iz­redzēts
kungs ārptis laika un telpas.
No vļjņa neprasa pat uzticības un
padevības telegrammas, ne ari piec­gades
plāna pārsniegšanas solīju­mus.
Jo pasargi Dievs, — kuŗS bledts
gan vēlētos atejas vietu tīrītāja uz­ticību
un padevību! Padari savu dar­bu
\m pazūdL
Tiešām, So Jautājumu esmu ilgi
un pamatigi pārdomājis un atzinis,
ka ši Ir vienīgā profesija, kas ne­prasa
risku un nodrošina dzīvību.
Tādēļi non&ot svešumā, mana at­bilde
būs skaidra un isa: izglitibas
nav, politiskās noviaes nekādas,
esmu trīsdesmit tris gadus vecs,
vārdā Tēts Sipria, un pēc nodarbo­šanās
esmu atejas vietu Uritājs,
piedodiet! Jo mēs nedrīkstam ne
uz bridi aizmirst, ka krievu lieli­nieku
roka aug garumā, un drīz tfi
varēs aizsniegt katras tautas un
katra cilvēka rikli pāri visai pa­saulei
Nekā nelīdzēs, ka dosimies
pāri lielajiem ūdeņiem, mūs atradis
pat sīkākajā /spraugā un alas dziļu*
mā, Jo SI meklētāja acs Ir ļoti vē»
rīga, un tā neatstās nevienu avtlņu *
neatšķirtu no āžiem. Tādēļ mums
jākļūst tirlem no grēka un Jābūt pa
prātam tiklab mīļajam Kungam, kā '
ari lieliniekiem. Tad varēsim llgl#
dzīvot, un mūsu labklājība būs ne­beidzama.
Ar valsts un brivibas
zaudēš^u esam kļuvuši nelgas, un
twid lai mūsu cesišanfis būtu tikt
ai! par atejas vietu tīrītājiem. Jo
tāpat kā Uutu vēsturē, ari indivīda
d^vē Jāvalda loģiskai *attīstibal un
nemltigai centībai uz augšu, uz pil­nību,
vai nē? Nemaz nav Jābīstas
vai Jāizsamist, ka sāksim profesio­nāli
smirdēt. Tagadējā pasaule ar
saviem darbiem smird tūkstoškārt
stiprāk — tiJc smacējoši, ka paiet
gadsimti, bet dlvēka sirds netiks
vaļā no nelabuma; un tie, kas būi
Andrejs Lhidbergs (Jānis) un Ance
Rozīte (Ella).
Piezīme Dnļ.Sartdera rakstam...
Olga tJdre (Lefelte)
(lurpia no 6. tpp..
Jums no Arvīds. - Vai vids kādreiz no-zīmējis
baltu, es neatminos nekad dz^-
dējis (vai te nav pārpratums ar vāca
welB. lejasv. virlt, mūsu vltēt. kas, plem.
Kotu valodā skan hvelts-hvits un rada
musu latv. svīst Izteicienā gaisma Jau
^Ist svīda), ne ari ka Vidzeme varfelu
tikt 'saprasta kā Baltzeme. Un' ko tad
tas īsti nozīmētu - vai smlltszeme? -
to dzirdu pirmo reizi. - An?wj«'*»
stopams jau tagad un ir ^^JJ»
sveša vārda latviskojums: laikam no An-dine,
kas savukārt pārveidojams no vā-cu
Undīne. - Kaira mums atgādinās
kalna vārdu un tādēļ nav Ieteicams. —
NOda neko neizsaka, bet skaists tas nav
Kas prot latīniski, tam tas a80C*!«««?.f
nu^u?, nūda - ,,ķails. kali»''; . ArnGda.
GemOda utt. ir tikpat maz
Agnis neskan tik nelabi, bet ja nemal-dosT
tad EM. vārdnīcā iŗ vārds agnsaf
nozīmi „1otl kārs uz ko", tt tad pefa-
Sva rakstura ipa§Iba. Ka ml«w;to««
metateze no riems, to dzirdu pirmo reizi.
Tāoat nezin' vai musu miers butu aiz-
Jemt^ So kr. mlr „mlers. P^f" «
ean ir rada. - Mūsu jauns (lat. i«vanls,
funior- kr junyj, v. jung u. c.) nek^a
zmā nav pā^tatijums no senās indpeir.
«Sfncf neS - lai novui, kr. .novyj. y.
neu Uet nanjas, bet ir patstāvīgs vel-
SojJms lldzTšlii neu. ~ Vārdm j^iius
laikam ir sakars ar musu i^^^^^^l: lāvu) .Jaukt, maisīt**, un Ir pamais au
mā^ ka j a i n s Ir vecs partlclpals Ide.
femojumi no J^^t un^/^^K^Ln
garā sajauktu, nenobrleduSu cilvekp.
Kopseclnājums Ir SSds: Individuāla
jo interese P « " ruitSmo
nebūt nav
spiest valodai vairāk vai maiik ftva
IndtvidnSlo gribu, ko valoda reip. tfti
runātāji ne visai cleS. Jo valoda tomēr
Ir vlsplrmā kfiitS koUektIvs veidojumi.
Valodu ietekmē tās attīstībā vītas nt*
nātājas sabiedrības psīches attīstība, un
SI dabiskā attlitn>a ir visai daudzpusīga.
Tās rezultāti ir jārespektē. Ja pret tiem
valodnieki dažreiz uzstājas, tad tāpēc,
ka runātāju psiche dažreiz kādu īsu
laika sprīdi var būt nokļuvusi kādu |au«
nu ietekmju varā. kas to ir bojājn^iai,
nebūdamas tai palS laikā saskaņā ar tās
dziļākiem pamatvilcieniem (piem., kādas
svešas valodas Ietekme). Bet ja. plem.,
līdzīgas, kaut ari negatīvas Ietekmes
valodā tIeSām levlesuSās, tad ari valod­niekiem
tās jārespektē kā viss. kas tr*
veidojies valodā dabiskā attIsUbas ce ā.
Saprotams, kāda jauaa laikmeta runā­tāju
valodIskS psTche var ari vairs ils
vecās Ietekmes neatzīt, var ienest va­lodā
ko jaunu (un parasti ari ienes, un
U jaunā Izpaudējas tad pirmā kārtā tie­sām
ir atsevišķas valodas zinā apdāvinā­tas
un izglītotas personas), bet atkal
tikai par tik. par cik viss tas aUtaI sa­skan
ar laikmeta dominētāju valodisko
psichl. Bet tajā arvienn paliek laba
dala senā, konservatīvā, un tas tad pilnā
mērā valodā art jārespektē.
Gunārs SaliņŽ
DVĒSELEI
Raugos rotaļā: bērni lapas tver,
Lapas lāsainās, ko vēji gana
Vienam vienu met, otram klēpi beŗ,
Trešajam tiek tikai lapa sana.
V
Dārzu dseltaino, kas mums vārtus
ver,
Vētras vilki Jauc nn izklīdina, —
Steidz, Jel pasteidsics, kādu lapu
tver,
pinns vēl visu sniegi aizputiaal
V. Kalniņa zlmSjums
Vāji, arvien no. jauna kritis histē­rijā
un nesamaņā. Viss, kas lajos
gados darīts, pārsniedz katru nozie­gumu,
mu]ķību un grēku. Visi
valsts vadītāji, politiķi un gara
milži devuši no tautu stulbuma to
labāko — ko tad vēl lai kautrējas
vai baidās Individs? Vai aizvien
vēl grib mocīt mazo, niecīgo cilvē­ciņu
un prasīt no tā vairāk nekā no
valsts vadoņiem?"
„Sl8 vīrs runā gluži trakas lie­tas
I" noteica tagad Jānus Alandl
pāri plecam.
„He^e-hd," smējās Tēts Sipria.
„trakos laikos arī trakas runas! Lai­kam
Jau tā bQ8 bijis, ka joki Uelā-ko
asprātību Iegūst zem karātavām.
Gudrais saprot un Iegaumē, bet
muļķi neizmāca pat nāve."
Bet pēkSņl Tētam Slprlam kļuva
žēl, ka par fto Šķiņķa šķēlīti tērējis
tik daudz vārdu — par tādu ellīgi
sālītu un sīkstu šķiņķi! Jo cilvēks
nekad nav pietiekami gudrs, ne jau
mīļais Dievs viņu veltīgi būtu pa­dzinis
no paradīzes. Visa viņam
bija diezgan: no ribas radīta sievi­ņa,
galds dienām — naktīm svinīgi
klāts, piedevām vēl svētlaime un
siltums, bet viņam ar to nepietika,
viņš gāja'zagt no tā Kunga koka.
Vai drīkst būt tik' rijīgs un nepie-pildāms?
Tfipat kā viņa dārgā
Maijrozītc. Vai viņai nebija diez­gan
laba ēdiena un mīksto spilve­nu?
Cik ilgam laikam pietika vi­ņas
augstā lidojuma? Pāris mene-
Sus dabūja spīdēt un guldināt va­renos
krievu brūtgānus, tad bija
zem velēnas! Nobendēja, velni,
jauko cilvēku un daiļāko skaistumi-ņu.
Viņa^ kapa vietu neatrada vē­lāk
ne Nemmes smiltis, ne Saku
purvā — Dievs vien zina, zem kā­da
pagrab# grīdas vai kādā purva
akacī iegrūduši šo vienreizīgo mī­ļāko.
Bet ja MaijrozUe būtu pali­kusi
pie Siprias, vai tad bOtu no­ticis
kas tamlīdzīgs? Tagad viņa
skaisti sēdētu laivā, joņotu pretī
jaunajiem krastiem un kļūtu visā
drīzumā par cienījamu atejas vietu
tīrītāja kundzi, par jaunās Eiropas
izredzēto un izvēlēto kundzēni. Ie­dzertu
savu degviniņu un kaijiņu,
grauztu cūkas ribiņu vai lasīti, gul­šņātu
diennaktīm mīkstajos spilve­nos,
un vainas nebūtu pat visniecī­gākās.
Bet. lūk, cilvēks ir akls un
muļķīgs, arvien viņam labpatikas
uzlēkt garāmbraucošu ratu pakaļā,
nemaz nezinot, ka šie rati ir tieši
tam, lai niecīgo cilvēciņu ātrā gaitā
vizinātu uz kapa pusi
(Turpmāk beigasj
8i
m
II
i i
n
* 1
It
'i [
* f
i. i
(• it
• i
41 li