Bavarijas Latviesu vestnesis, October 13, 1951

              mm
Settdien, 1951. g. 13. okto>tI
L A T V I J A
san
Noasa šķirsts Ararafa virsomē
tca; vi «to:
pat:
-Hltlej«ī
(J939.
•1*
i i
Un
11%
un
Stsrto^
vienojis;.
ana
rkff
Hdžtgis
*f"» 5'")».ler«ijP
i «aMmiglnehiniiia'•
P»et Pad. MvieiijkZ ļ
..uzbrukums" Prt'ail
cīņas ptioet vldeSa-
••'tetrSffl.piimjilP
«ao». ka uzticaai
•tfllJt paJdtiāa eMi|.i
eriāllutiem... ,
autori iiŗ ^
kara /noiiiļ
:us,>fca^ otro fronti, v^'^
^snin. Sīki apiakl^ ^
Jūlijs un. ^
^ i i ķ a inttiga^ikasJldil
nl^tu grib ,atbttvollņ'j
ļpieeļfikiena .el^tiaii
Išteba^^^
ļSdei'i^retHitlem Wtti >
iiyttesaitosnolWt.1
tiļiĶteniers eein ķ vli»^;
j B ^ i t i ^ un Montgos»* |
Jai 'kbpS īsr'rieiiiEBVi!*!
'kaŗS pret KrieviKtatl
1^.kļūdas dēļdabtgaiiti
ut.<^. Bel)izot vl(ļf
li^'izlūkošanas vim^
u,^kur tiem pec M4|
lidinscenSuzbrokisil
titas; rejpuiblikal, bet tss
i^^Grāniata iiobeidmtff
u':āSiu. KSds 'vicu
f $avu prfetkomHnl8tIifc|
adomju virsnieka» f^
nebija novirJan»,-,
tiSkotnē mūs nediftī
„Ļoti pareH"
nieks...
U šai gramatikasiiii'.
'vispSrlnepelna, autort|
vairakSm tSdSm persof
rtojā'dal§ J4ubija8p|
lappuses Izrakstīt»^
eniuāriem, ServOd«il*ļ
eltu un Hopkinstt
ius: Spanova gtlBuMi
8'kļūst>r ASVpJfr.,
teku, Baldūru fonSti
irhberga, t5pat.lt f^g
putrotu faktu, cl
ramata liekas l l e «
ītajam. prieka *
ērs Jaik^ ir neierot»'
ju' lasitijs notic mā
Sai grāmata^ tad I
t visam. '
Teikšos par ūdensplūdiem ir ne
^ vien kristiešu un žīdu, bet ari vis-
, pārcilvēcisks vēstījums. Par ūdens-ļiadiem
anSJa stāstīt arf grieķi, t i -
{i^taa ttJ» Indijas, kā ari Amerikas un
«if Attstrālilas iedzīvotāji. Vispārstēi-iļloiSS
ndziba ar Bībelē aprakstītā­j
i ^ ūdensplūdiem ir senai babilonie-ii^
leģendai, kas, akmens plāksnēs ie-lalstlta,
atrasta Ninivē 1872. g. Le-iindas'
autors apdzied bruņinieku,
ffrfflieku un karavīru Hilhamešu,
kam pravietis Utnānistinis par ūdens-piadiem
itasta: „Dievl bija nodomā-jaii
hbdarlt ļaunu viņa dzimtajai pil-
01 Sākļs stiprs lietus un neganta
vStra. Bet, pateicoties labā dieva pa-ļ^
m un aizgādībai, Utnaništims
jsjktt^ tjzbūvēja kuģi, ar ko izglābās
pats tin paglS'ba ari dažus dzīvniekus.
]čsd vētra norima, babiloni^u Noass
^Idaida balodi, bezddlgu un kraukli.
Jtkipji no ^^ģ*' c^la upuraltāri
pateicās dievam par glābšanu/'
Haidejaa priesteris ^ Berezijs, kds
(tiivdjli divi gadsimtus pirms (Cristus,
stista par 10 .ķēniņiem, kas valdījusi
ļĻ ūdensplūdu laikam. Pēdējais no
ļiem ķēniņiem (pēc Bībeles, Noass ir
jesmitaļs pēc Ādama) ūdensplūdu
i^ikā paglābjas uz kuģa. Berezijs ari
Itlstai^ ka viņe^ laika biedri kāpuši
lUi Armēnijai kalnā, lai iegūtu dar­votus
dēļus. Se nāk prātā Bībeles
vSifdi, kas rakstīti 1. Mozus grāmatas
Jļa^nodaļas 14. pantāt „Taisi sevim
Iķiisttt no priežu koka; ar mājokļiem
tev to šķiratu būs taisīt un to apsvi­lst
ar darvu no iekš- un ārpuses."
piināmisj darvu gatavo*no naftas,
l2Ķ tik bagātīgi atrodama Noasa
jzimtenēr Ari pirmā gadsimta žīdu
vgaturnlieks Jāzeps dzirdējis par No-
^sa šķirstu, kas saglabājies Ararata
ial?i. . :
,^ Zinātnieki een vairs nešaubās, lea
Odensplūdl tiešām bijuši. I928y29.; g.
erchaioloģiskos izrakumos,.kas notika
ineŗikāņu arjdiaiologa Vuleja vadī­ba,
Ābrama dzimtenē, Haldejā, Uras
plIsStā atrada vairākus dažādu civUi-rleiju
aliņus, no kuriem dziļākais Īle-dnfija,.
ka savā laikā notikuii gran-ioziĶ,
yisu, iznicinoši plūdi.
;f1883.^g. pēc kādas zemestrīces tur­ku.,
iestādes nosūtīja uz Araratu
itrādnlekus. Daži no tiem drīz at-
^gil^zls ,un satraukti stāstīja, ka at­raduši
ledū iesalušu senu kuģi. Vie-lljoš
iedzīvotājus tas tomēr nepār-itaidza,
jo tie jau sen bija dzirdējuši,
h kalna virsotnē guļ kāds dīvains
' Desmit gadu vēlāk Jeruzalemes pa-leizticlgais
arcbidiakone lingvists Dr.
NurI ar lielām pūlēm sasniedz ledus
glabāto kuģi. „... Tas būvēts no ļoti
tumšsarkana koka ar 30 cm
garām naglām..." ^ tā Dr. NurT,
A C U raksta savam draugam
ASV prezidentam Teodoram Ruzvel-fam,
kas par šo atradumu bija ļoti
iemteresēt<$. Taču pārvest noslēpu-maitto
kuģi uz Ameriku neizdevās,
jo turki nedeva atļauju.
Krievu lidotājs Rc^kovickis karsta- iU^^^' '^^"^ pārlidoja Araratu
4500 augstumā un par saviem atklā­jumiem
rakstīja pasaules presē: „Es
aplidoju kalnu, pēc kam nolaidos
drusku zemāk, Jo kalna dienvidu puse
man šķita sevišķi skaista. Taču ēnai­najās
vietās ari še viss bija sasalis.
Ilgi riņķoju apkārt, lai papriecātos
par brīnišķo ainu; Pēkiņi mans pa­vadonis
kaut ko uzkliedza, rādīdams
maza kalnu ezera virzienā. Es ieska­tījos
un biju pārsteigts. Sākumā do­māju,
ka tā ir zemūdene, taču ku­ģim
ar apaļajiem griestiean bija resni
masti. Kāds savāds kuģis! Tas, droši
vien. būvēts ar tādu aprēķinu, lai
pāri tam varētu velties vislielākie
viļņi..
Pēc ziņojuma Krievijas, ķeizaram
Nikolajam U, uz Araratu norīkoja
divi ^spedlcijas, kas kāpa kalnā
katra no savas puses. Abas ari sa­sniedza
kuģi un savu zlmējumi>em un
fotouzņēmumiem papildināto ziņoju­mu
nosiitija ķeizaram. Sai ziņojumā^
starp citu, bija stāstīts:
„Sķirstā mēs atradām simtiem no­dalījumu,
no kuriem daži bija sevišķi
lieli. Pēdējos šķērsoja milzīgi baļķi,
un šķiet, ka to uzdevums bijis atdalīt
vienu no otra lielus dzīvniekus. Citos
nodalījumos bija redzamas būru rin­das,
kas atgādināja mājputnu izstādi.
Kā kuģis, tā iekšiene bija izbūvēta ar
lielu rūpību un prasmi* izraugot iztu­rīgu
koku un pārklājot to ar,dar­vai
līdzīgu vielu, i Senās būves sagla­bāšanos
sekmējis ari pastivīgais sals.
Sķirata tuvumā atradām upuraltāri un
apdegušus dēļus..." Drīz pēc tam
sākās revolūcija, un ziņojums ar klāt-pieliktajām
liecībām pazuda. Tā, droši
vien, nebija nejai^Iba, jo komuni­stiem,
kas apkaroja ari Bībeli un re­liģiju,
šāds atklājums, nebija vēlams.
Taču ari vēl pēc revolūcijas majors
Moskaļini savukārt ziņoja, ka izlūki
Ararata kalna virsotnē atklājuši senu
kuģi,
^ Pagājušā gadā bija paredzēta jauna
ekepedicija — šore^ amerikāņu, Dr.
Smita vadībā, bet padomju protesta
dēļ turku iestādes ekspedīciju norai­dīja.
Un tā Noasa šķimta noslēpums
pilnībā vēl nav atrisināts. Taču nav
šaubu, ka ūdensplūdi patiešām bijuši
un Noasa brīnišķā izglābšanās nav
tikai Bībeles stāstīta leģenda, bet gan
visām tautām zināms vēsturisks fakts,
ko apšaubīt nevar pat reliģijas ie-nai<
lnieki*
VAIBNANS PELĒCIS
(NO KRĀJUMA MANAS DZIMTENES DIVPADSMIT MlNSlJ)
Dzīvi izbijušos un vēju iikalinātos
rugājus rudenībai iederigā un nestei­dzīgā
solī pārstaigā arājs ar saviem
rāmajiem un klausīgajiem zjrgiem.
Skumjais un dīvainu ilgu uzvandī­tais
nemiers par vasaras aiziešanu,
kas ar gāju putnu klaigām un tālu
saulrieta apvāršņu alkām no padebe­šu
sarfcaņian atsita savu spīdumu ze­mei
pielipušajās sirdīs, pamazām no­rimst,
un acis aOtal pievēršas valga­jām
velēnām. Redz, ka tās, kukuržņus
mētādamas, aizslīd pār lemešu un
taisnām svītrām nogulstas vagās, tā­pat
kā dažbrīd mākoņi pāri arāja gal­vai
— debesīs. Cīruļu, strazdu uii
cielavu vietā nu ar viņu sarunājas
sīkie pazemes oli un akmentiņi, kas
te ir sēbijusi neminamus laikus un,
ap lemešu trīdamies, stāsta par aiz­vadītiem
arābjiem un neiznīcīgiem tī-rumtem
— vienīgo vietu, kur pa­tverties
lietām, kas. grib būt un pa­likt
kopā ar dzīvajiem tikumiem.
Ir tik daudz niecīgu, bet šim lai­kam
iederigu sīkumu. Turpat nokoptā
GRĀMATNIECĪBA
VU ue« tfdevfilecn» plesOtllusI lldas grS-
@at89 Ittgalleiii itiolunt.» bisliapa ,AiitoBi|a
UrbSa — S?atS Antosa dtive mOsti pU*
Bākoiat; Aatona Ettpalņa etatts lauoS slio*
lotija.
V. K. Arseņlava. Taigas ©edntelit. Dtlv« m
medības Slblrtja. Amotdd Sfmaņa vāks un
JlusUāclļas os fiUavlSķSra lapfim. Aodr. Oto-llņa
apgāda. laslata raakfS DM 10. TS paSa
apļSļāda ffdetmeia Uailmsl Fr. Bola Bte*
Barba Botlēpoias (Jflraa bao)as aUS p«feal«s
barā) 9. Kupča tnUtoJosia ar Ara. Slmaņa
v8ba tm AlT. Boņjķa kartlm. BroS«t« DM e
Bat \m k, OioHņa apgādi patlabaa ietpieS
J. Abaratara soveU DegoSa aala A. Sodoiaa
ģranski ietērpā tto tluiitrajoma. Ar io lobia
Isdaimiio apgflda aUliaē tavu 8 gadu dirbibo.
kartupelājā lēkā lielais čēga un aiz­mārša
— sīlis. Knābī viņš tur sal­nas
aizkostu sīku kartupeli un domf.
ka tāds nieks brangi noderētu pie
aizviņnedēļ savāktās ozolzīļu Hekša-vas,
bet zilsvārcis ne pagalam vairs
nespēj atdomāt, kurā dobumā tis zī­les
sabērtas, un tādēļ drīz nomet
bumbuli smiltīs un pavisam priecīgs
uzbrēc savam putna liktenim: ..Kā
būs. tā būs — ēdis sniegu!"
Odeņi upēs aizvllgull tikpat pelē­cīgi
kā debeši, uz zītarainajām smilšu
aērēm nogulusies rūsa, m atvaros
nogrimuši brūngani la|m paklāji, pa
kuriem, melnās grieznes cilādams,
aizčāpo pēdējais ūdeņu pasaules kā­zinieks
— vēzis*
Arī austrenim grūti noiļauctt mā­koņu
piaukus debesu paļodtm* Tie
vairs neveļa vieglās, spalis ua bal*
tās kaudzēs, bet tiklojas biezi un
kārtaini, bieži aizmiglodami līiz no­rasojušo
mnilgu galiem. Daiifii$ tikai
īsi pirms garākām tītavām eustrena
pusbrālis —^ dienvidaustriņš atpūl sa­vādu
un neparastu siltumu. Putdiens^
saule tad vēl izmētā laukos zeltainus
ielāpus, bet vakarā pa aaissim, nobi­rušām
lapām staigā kāds. kam ne­viens
nezina īsto vārdu, un vienīgi
pūce, mēness gaismā io ieraudzīda­ma,
brēc baiļi un vientuļi.
Mēneša otrā pusē upes. rudens de­bešu
atdzērušās, pietūkst līdz malām,
bet tās ir īgnas un miegainas strau*
mes. tāpat kā to krastā kāda lempīga
puiša sirds. kam. pēdējo runkuļu mal-šeli
ratos ceļot, kājas iestieg mālā.
Viss it kā paliek uz vietas. Lūk, un
tomēr viens oktobrī īsteni pamostas
— zlemelrietenis. Varbūt tas pārāk
pirms 50
V. K. AT@eņ]ev3 — Taigas med- vigā sastapšanās ar dažādiem zvē-aieki—
Andr. Ozoliņa apgāds, 1951.0. riem un putniem, kā zivju dzeniti
Gara armijas virsnieka Arseņjeva
Taigas mechiieki mūs aizved to laiku
Sibirijā. kad tā vēl nebija masu ver­dzināšanas,
mocību un nāves vieta,
bet slēpa vēl ļoti daudz cilvēku ne-pārstaigātu
up neizpētītu apgabalu.
Tidēl, grāmatai pirmo reizi iznākot
Latvijā (Valtera un Rapas apgādā), tā
nostājās blakus Svena Hedina Tibe-tas
un Stenlija un Uvingstoņa Āfri­kas
aprakstiem.
Un tiešām, Izlasot šie 3(K) lpp„ jā­liecina,
kaļ tur nav vietas, kas varētu
garlaikot. Viens pieredzējums saisto­šāks
ļter otru, bez īpašas dēkalnības
piegaršas, dažviet savijas dramatiskā
notikumā. Tids, piemēram, ir laivas
brauciens pa Lefaa upi, kur purvā
pētnieku un tā uzticamo pavadoni
Uzalu pārsteidz sniega vētra, vai arī
meža ugunsgrēks uc. Turklāt pastā-kas
piepeši metas ūdeni, ienirsi un
atkal parādās virs līmeņa ar zivUņu
knābī, staltradzi alni, kas gatavs uz­sākt
cīņu ar pašu tīģeri, lāci, mela
cūku baru ūn tā joprojām. Paši ok*
spedīcijas gājieni notikuši' dažādos
gada laikos un gados. Pirmais bijis
1902. g., kad pētnieks ar mednieku
komandu dodas augšup pa Ctmuchas
upi uz Chankas ezeru, bet pārējie
divi — četri gadi vēlāk.
Grāmatu kuplina A. Simaņa trīskrā­sains
vāks un grafiski Izteiksmīgi
spalvas zīmējumi uz atsevišķām la­pām
tekstā; Taigas mednieki, k^
savā pamatā gan pieskaitāma jau­natnes
literatūrai, vienlīdz var intere­sēt
arī pieaugi/šos un ierindojama
labāko šāda veida trimdas izdevumu
vidū.
Jānis Sudrablņi
ilgi aizkavējies, ledus lāča sievai bēr­nus
šūpodams, vai ari vienkārši gulē­jis
kādā Lapzemes dzērveņu čūslājā.
bet,nu pat visresnākajiem ozoliem
nodreb stumbri, un koku saknēm ar
visu niknumu jāiekožas zemā. Kā ne­bijusi
mežiem tiek noplēsta krāšņā
seģene, un lapas, kas citos vējos bira
saiijām, nu gāžas kā dzeltensarkarii
mākoņi, kā neredzētu tauriņu sp?eti.
tālu apklādamas laukus un ceļus.
Ganu putkiņš ar lopu baru< paslēpies
meža pļavas ielokā ait pelēka, vasa­ras
smaržu un atmiņu apņemta šķū­nīša,
ziņkārām acīm lūkojas, kā izpū-ris.
palss padebesis elsdams pārvēlas
pāri a«žam, un salnu ncHcostā rūs­ganā
atālā kāds negantnieks spļauj
slapjas un ķ^īgas sniega }eckas.
Slaka. Uņ ja tu visu to es) patiesi
redzējis, tad uzkāp vēl silavas kalnā
— skopu priedlšu jaunaudzē, un tur
ir kāds eveķeļa celn^. uz kura var­būt
jau sēdējis tavs vectēvs. Ap cal-mu
aug sūna apsūbējuša sudraba
kr^ā, un Vili rudeni ir labi. dzestru­mu
elpojot, klusēt un raudzīties tajā.
t;idivla''Zlgiirds Zalgm»
B ; B
Uemlabl: t. Avglis. i Datba rtiultāts. S.
Slav{«iea vārda. 7. Z&iu ..nodartlbļas" 10,
KoStakte. 12. K«vTiat. il Telkiaalni dluiigļu
roiaSaa tēls, 15. Aioijaa vasaras apsilel^
mm» Uivijfi. 19. ProjekU. 20. Pataltia. 21.
Pilsēta fCriavIja. 2 i Zivis. 25. Oslvaspilsita Ei»
ropi. 2$. Apģērba.
Statoifskt.* l AifvadU aiagfi. 2. Nodod Dio*
va dusmām. 3. Sataisīts. 4. Mā|Iopt. 6. Aka­dēmiķis.
8. ..Itrok". 9. Siavietes vārds. II.
Sabradā/ 13. Krēslots. 15. Tauta BirapS. 1$.
Naudas vienība. }7. Uupa, 18. ValsU Āfrikā,
19. Udisitams Ungārijā. 21. Itaksuiiodbas
forma. 23. MŪtikas lostntaeats.
leprteklijis knisivinia miklii
Unaalsktt I. Afēra. 3. Olis. 7. Foas. 10.
Kipra. tl. Atauga. 12. SpaU: l i A&al 18
Ebreji. 21. Elsis. 22. Brss. 23. Auss. 24. Ka­sta.
«- StalSBlskli I. Alfa. 2. Erna, 4. Upra.
5. Stāsts. S. Ūkas. 8. Otēt 9. Sula. 13. POre;
14. Ufs. 15. Arēna. 18. Kosms. 17. lēsa. 19
trms. 20. Ista.
SSSB
HUGO PURINS
nsno
ntbā 965 tev g r i j j;
ūdzēt, bet mums ;
ms nav gaismas.*'^
atrakstītu arī
ģaismojmnS, be
ekur nevaram legir
pie mums nepar«
petrolejai ^
edzlvdtāji»
N O V E L E
^ Priekšā, šaipus izšķērdīgi apgaismotiem sAadJae peroniem,
ķrivu ceļu rādīdams, mirgoja zaļi
ittugurē, līdz ar monotonu un steidzīgu riteņu klabb^
noturami lauzās* cauri sadusmota fēna troksnim, augdamas
auga ātrvilciena lokomotīves ugunis, bet tieši apakšā, savus
divdesmit metrus zemāk, rēnā pustumsā un sniegā paslēpies,
zvilnēja dzelzceļa uzbērums ar spoži nobrauktu dubultu sliežu
Dažas nedzirdami burbuļojošas gāzes laternas, bāli zaļganu,
miega atstarotu gaismu no kraujas metot, apvižeja četras tē­rauda
sliedes tik auksti un spokaini, ka vientuļajam stāvētā-lam,
kas, it kā sevī .aižmirsiee, margām uz^^^^
augsti izliektā tiita vidū, izvirpuļoja asi drebuļi un sirds pēkšņi
i^ta pāriēkusi no krūtīm uz kaMu.
Nervos vaļīgāk noskaņotam vēlīnam gājējam šis nekustī-
«ftis, melnais stāvs vairbatbu tu Ik^^^
ikkurš solids šejienes pilsonis gan novērstos un, piesardzīgi
par plecu raugoties, steidzīgi parietu tiltaotrā pusē. Joko gan
^ Janai ^ rrakts, vieta ārpus pilsētas, aizdomīgs, noplucis
'tips, tādā kā pārkrāsotā armijas mētelī ievilcies, platmale, uz
leju nolocītam malām, uzbāzta galvā kā puķu pods, pret mar-
5to atsHets spieķiaļ.. 1 Kc> tāds tur vējā var stāvēti?- Un
kas viņš tāds? Sīks ļaundaris, kas cer noraut rokas somiņu,
priekšpilsētas dzērājSi kas atceļā no. krogus vēsina galvu, na-
Na velns, kam š|iā nakti nelaimīgā kārtā nav ne māju, ne
pajumtes? Taču tobrīd tai apkaimē uz ielas nevieiiam nekas
fiebija meklējams, tin tā. pašām nezinot, nō nevajadzīgas
piedauzīšanās pasargājās ne vien daža laba acs, sirds un izjūta
par dabas skaistumu, bet arī apmieri^ ietaukojusies ap-
% par dzīves augšupeju un vērtību.
Vīram uz tilta vļss likās esam vienalga - ari šis pēdējais
Sdziens. Jeb— varbūt viņš tomēr sāka to aps^^^^ brīdī,
kad norāva cimdus, nesteidzoUes, nicīgā žestā pārmeta t<^
tilta malai un krampjaini sagrāba plaukstām apaļo margu?
SUenis bija stindzigi auksts. Cilvēks sajuta ledaiiiu vilni
ieplūstam rokās un tad kāpjam augšup ķermenī. Viņš pavērās
M\ uz sliedēm, un viņa lūpas, kuru plānuras ļāva nojaust
«^Srgalvīgu, spītīgu raksturu, ieslīdēja skaudra grimase. Var­būt
kāds māņticīgs viņa apstākļu analizētajā nu uzdrošinātos
zinīgi apgalvot — jā, draup, tikai tāpēc tu esi tagad tik tālu
nonācis, ka. bezaizspriedumains būdams, gadiem valkāji šos
nelaimīgos cimdusi Veca'lieta, ka mironim atņemta manta
labuma nenest Nu nē, tam vis nevarēja pieviļoties, tā kaut
ko domāt bija naivi, pat muļķīgi. Cimdi nav dārgakmeņi, kas
valkātējam dažreiz mēdz draudēt ar nelaimi paaudžu paaudzēs,
bez tam viņš neticēja māņiem. Vispār — viņš neticēja nekam,
ne Dievam, ne ^dnam, ne liktenim, ne gadījimiam, ne laimei.
Viņš bija paša radītā čaulā i^^^ lic
\m paļaujas vienīgi savai pārliecībai; pats savām spēj
iespējāmr viņš bija — pareizāki bija kļiivis --cilvēks, kam
laipnas sejas un valodas, solījumi, cerības vai padomi, no ku-riem
beidzot tomēr nevar ne paēst, ne ^maksāt par pagraba
kaktu pie vecās Fūsa tnātes, nav sarkana santīma vērts. V!ņl
veidoja savus apstākļus pats, uh k| tas notika, tā bija labfi.
Vismaz līdz šim. Uri kas uz cimdiem attiecās — toreiz tie
viņam bija vairāk vajadzīgi nekā kritušaj^^^ Cimdi
šeit nebija vainīgi, apstākļi nebija vainīgi, nevies neb!j3
vainīgs, neviens, izņemtft viņu pašu, bēt ja viņš ^s^^
ādas pirkstaiņus ar kamieļvilnas iekšpusi tagad tik nīgri aiz­svieda
proffli iad tikai tāpēc, ka drošais pieņēinuins. pēc kura
tos pa otram lāgam kāds varētu novilkt U
gluži salkanu pretīgumu.
Vilciens dārdēja uz netālās pārbrauktuves, un cilvēks izr
no kabatas vaļēju, saburzītu personas apliecību. Bezkaislīgs,
vēss skatiens uz brīdi atdūrās fotogrāfijā, kas rādīja viju.
trijstūrim līdzīgu, ap trīsdesmit gadu veca vīrieša seju ar
taisnu degunu, spēcīgiem vaigu kaulito lin gandrīz līdz ne­kaunībai
šķelmīgu muti, tad pārlēkāja grūti salasāmo tekstu;
vārds un vārds — tas nu vairs nemaz nebija svarīgs, pa­valstniecība
nenoskaidrota, garumis^—^^ iesirmi,
ads — pelēkas, sevišķas pazīmēs^-^^^
vietā protēze.
Vēlreiz viņa acis apstājās pie vārda pavalstniecība. Ne­noskaidrota,
na — skaisiil Tā toreiz, priekš pieciem gadiem,
bija ieraksUjis kāds izkāHis pasu nodaļas ierēdnis ziemeļos —
Braunšveigā, vai varbūt tas bija Hamburgā jeb Osnabriķā?—
Vienalga, tā kā tā līdz pat šai dienai nebija vietas, kur
šo nenoskaidrolību varētu noskaidrot, tā kā tā šajā zemē bija
viesis, un viesis bez naudas ir zēro, ovāls rimbulisāŗ tuklu
vidu, kam skatās virsū un tomēr neredz, ko simts reižu labāk
gaida ejam. nekā vienu reizi paliekam - kaut ari bieži tas
netiek pateikts vārdos.
Viņš saplēsa apliecību sīkos gabaliņos un p^vieda vijam.
Vienmulīga riteņu trokšņa pavadīta^ cauri plašajam viaduktam
lēnām sāka taustīties starmešu galema. Apsnigušie gtišņl, zi­bošo
sHežu vidū mazliet izceddamles. a^a ēnas, un ar katru
nākošo mirkli tās kļuva tumšākas un garftkas.
Gausi cilvēks pārcēla veselo kāju margti. Viņa lejas muskuli
bija pilnīgi aUpringuši. un iekritušajos vaigos \Mi šķita
ietriecis gareni zaļgani pelēkas krāsas. Bet viņa domas darbo­jās
skaidri, viņš valdīja vēl ))SlnIgi pāraām, tāpat kā pār sevi.
Tas bija vairāk nekā vienkārši: t u t - - u t tā sliežu ceļa pa
1 ^ — vibam vajadzēja nokrist. tieŠlVhlū, lokomotīve
priekšā. Ja viss pareizi noUek. tad tas var i^rt Ukal dažas
sekundes, niecīgus mirkļus, kuros ļ^^ pagūt aizmiegt
ads. varbūt Vēl izgrūzt neapzinātu, negribētu kli^lenu.^^^^U^
tad tas būs galā un nemaz nebūs bijis ffipl^.
Kā punkts bipiiotizētāja aci spoži apgaismotās 6li<^^
stīja un neatlaida viņa ēkaUenu, un pēkšņi v p Jut& kā
paralizēts/ manīja, ka ķernienlaneizprotamā kWa z a ^ i ^ i ^
un ka sliedes ir kļuvušas it kā dzīvas un tūkstoš nered^mām
rokām velk viņu lejā. ,
Viņš sagrīļojās,
,,JŪs. klausai^es! Jūsl" k j ā acimi^
saupens noskanēja viņam blakus. Kāda roka sagrāba to pie
mēteļa. ..kāpjietzeinē! Dieva dēl. kāpjiet taču zea^l Vai esit
t^aksv.vl?"••:^:•:••^
Cilvēks uz margas satriUcfe. ^ n g a * atJēMs -^^^^^^^^^
sie^ete. Viņš nebija manljla to pienākam. Tā feirēja Vīpu
ciet. rāva atpakaļ, bet viņa atigums bija s n ^ kā Mbs.
Cauri skrejošais vilciens nolīgoja zemi un tiltu, no* lejas
uzsitās bālgans, silts un sājš tvaika sņutulis, kuram pagaištot,
cilvēks, īsteni neapjauzdāms. kā tas Varējis notikt, atradās ar
abām kājām uz ietves. Kā murgā viņš manīja^ attlllļnimies
vHclena asti ar sarkano siģnāluģuni labajā pusē, un viņa
apziņā iebrāzīs histēriskas dusmas/ žēlums, vilšanās, un locek­ļus
piepeši bija nogurdinājis tik spējš atvieglojums, ka nācis
grūti noturēties stāvus. Grīļodamies viņš pagriezās:
Sieviete bija Jattoa.gad<» ap
viņam Hdz pleciem, par spīti vētrainajai naktij* ber cepures.
Melni mati, spilgtas lūpai, ovāU,vienk
krītošs siera krāsas mētelis ar platim pii^uŗknēm un gsiidrlz
pārdrošu griezumu,
.j^ādei prom no šejienes, "sieviete snigta viņam no
zemes pacelto spieķi, un viņas balsī vēl nebija i u ^ ^ «•
traukums.nir muļķības, ko vairs nekad nevar izlabot"
i i S*"
li vi'T-
11 Ž>1 >
ll -ir-''
•\.
IR'