Bavarijas Latviesu vestnesis, April 21, 1951

              L A T V I J A Sestdien 1^51 n 21. apy^ļ|
Saprotiet
!a saksim karot, kas mums turēs
Turkestana izple
šas pretestības
kustība
I gods pl9 $ma§M »0nlfba»»ri|flg (3)
V B T U L E L A T V I J A I NO A SV
Sēvi®noto valstu presi nesen pSr-1 vināiana kustas uz p r i ^ š u vēža gai-staigSija
karikatūra: tēvocis Sēms,
(ki to parasti zīmē — z\8aig2ņotā ci­lindri)
bažīgi lūkojas apķēri, dolāru
maisiņu sažņaudzis saujā. No visām
pusēni atskan «aucieni pēc . . . palī­dzības.
Tāda ir patiesība. Gan tiešāk, gan
apslēptāk Sav. vaktīm prasa pabal-
8tui naudā, atbalstu ar ieročiem un
pat divīzijām. Tēvocis Sēms nav sko­pojies,
Pēc pirmā pasaules kara tas
vēl gaidīja bruņošanās aizdevumu at­maksu,
bet otrajā tos jau deva, skai­dri
zinādams, ka atpakaļ neko nesa­ņems.
Desmitiem miljonu dolāru viņš
noziedoja mums piizīstamajai UNR-RAi,
Maršala plāns iKnaksās vairāk
nekžl desmit biljonu, un visiem šāda
veida maksājumiem; vēl nav pare­dzam
» gals. Tiem strauji pievienojas
izdevumi Atlantika valstu apbruņoša-nai.
Apvienoto nāciju pieteiktais, bet
ASV izcīnāmais karš Korejā prasa
aizvien jaunus «-izdevumus, Biljonu
biljomiem dolāru jāiegulda bruņoša­nās
rūpniecības atjaunošisnā. kara
materiālos, tankos, lidmašīnās, bru­ņukuģos
un atombumbās. Cenas kāpj,
bet zelta krājumi dilst. Dabīgi, ka ma­zais
cilvēks sāk kurnēt un valstsvī­riem
arvien biežāk uzmācas jautā­jums
— cik ilgi to varēsim izturēt?
Un tēvocis Sēms sllk pētīt, ko dara
tie, kas gaida vai prasa viņa atbal­stu?
Vai viņi paši grib sev palīdzēt?
Tēvods Sēms ir loti dievticīgs. Taču
viņš zina. ka taisnība paraiācībai —
palld'/fi pats sev, tad arī Dievs tev
palld:tēs. Ja tā ar Dieva palīdzību,
tad cilvēku atbalsta iegūšanai vaja­dzētu
parādīt vēl lielāku centību.
Bet ko viņš redz? —- Eiiropa, abu
pasaules karu izraisītāja, nevar at­rast
kopēju valodu. Tā nevar sapra­sties
pat zem komunistu briesmu
drauda. Vienu brīdi jau likās, kā t. s.
SOmaņa plāns, apvienodama tērauda
rūpnitBcibu, liks pamiilu ciešai saim­nieciskai
sadarbībai. Tad Anglija pa­lika
malā, un visa pasākuma iedzī-
Treil daļa kolhoznieku
neierodas darba
,,Radio kais'
atkdl pastiprinās
lonijoiia (ml). — Kamēr Amerikas
Balss un Londonas BBC ārzemju rai-dljum'u
sektors pēdēji laikā cīnās ar
lielu līdzekļu trūkumu, Pad savienī­ba
pliiiā mēroga paplašinājusi un vēl
turpina paplašināt savus raidījumus
svešvalodās, tagad izmantojot arī sa­vu
satelītvalstu radioistacijaa;.
Polija kā piektā satelītzeme sākusi
Izmantot savus raidītājus Maskavas
svešvalodu programmu pārraidīšanai.
Stetīnes stacija, kas parasti pārraidīja
tikai Varšavas programmu, tagad ik
nakti dod art trīs pusstundu garus
raidījumus angļu valodā, pārraidot
Maskavas programmu. Rumānija,
Cecho«lDvakija,'Bulg.iirija un Ungā­rija
iric€mju propaganda^ raidījumus
s&ka jau martā, tos arī p«i lielākai
daļai pārņemot no Maskavas. Sofija
piecas stiindas dienā dod programmu
Grieķijai, kā arī Jugoslavijai —
serbu-kroatu un slovēņu valodā. Divi
Cechoslovakijas raidlitāji tāpat pār­raida
Maskavu 2h't stundas franču un
IVj stimdas itatu valodā. Ungārija
raida piecas stundas dienā franču,
italu, maķedoniešu m serbu-kroatu
valodā, het Bukaresta dod 5*^f stun­das
Maskavas programmu grieķiski,
scrbiski-kroatiski im slovēniski. Di­vas
speciāli sastādītas programmas
franču \m italu valodā noraida Bu-dapesta
un Prāga. Gari izvilkumi no
franču komunistu laikraksta Huma-nitē
tās pašas dienas izdevuma liek
domāta ka ziņojumus piegādā no Pa­rīzes
lidmašīnā. Citi ziņojumi liekas
piegādāti lidmašīnā no Romas.
Pašai Pad. savienībai koncentrējo­ties
vairāk nekā līdz šim uz raidīju­miem
svešvalodās, jūtami tiek ietek­mēti
iekšzemes raidījumi. Daudzas
īsviļņu stacijas, kas līdz šim noraidīja
mājas programmu attāliem apvidiem,
tagad aizņemtas ārzemju propagandas
raidījumiem.
Droši vien šīg lielās austrumu ak-tīvitāteni
ietekmēti, ari: abi lielie rie­tumu
sabiedrotie — ASV un Anglija
tā. Vācijas lielākais ienaidnieka Vin-stons
Cerčils atzina, ka Rietumeiropa
nav aizstāvam% bez vācu divīzijām.
To saprata arī Francija. Bet vācu di­vīzijas
radīšana bija jāiesaldē, jo
franču pilsonis netiek pāri savām bai­lēm
no apbruņotā vācieša, un angļu
strādnieks vēl domā, ka Maskavu
nevajadzētu „tlšu prātu" kaitināt.
„Labi,*' teica tēvocis Sēms, ,,ia jūs
netiekat pāri saviem aizspriedumiem,
ja nevarat nodibināt Eiropas savieno­tās
valstis, ko es un jūs uz^atāt
par gala mērķi, tad parādiet, ko varat
dot paši savai aizsardzībai."
Reti kādu pavasari tik daudz ame­rikāņu
žurnālistu būs devušies uz
Eiropu kā šogad. Daži no viņiem jau
atgriezušies, citi palikuši savos no­vērošanas
posjeņos. Tie visi pētījuši
sabiedrisko ribskaņojumu, vērojuši
valdību rīcību un plaši aprakstījuši
savels iespaidus ASV presē. „Taisnī-ba,"
viņi saka, ,.Rietumeiropas val­stis
bruņojas, bet tas notiek tik lēnā
gaitā un tik negribīgi, it kā tās rīko­tos
kāda cita, nevis sevis aizstāvē­šanai."
Par Amerikas stingrāko sabiedroto
Eiropā uzskata Angliju. Tās strādnie­ku
partijaa sociālistiskie eksperimen
ti šeit nav populāri, bet tie ir pašu
angļu darīšana. Amerikāņiem vairāk
rūp Londonas valdības nostāja pret
komunismu un tā uzmācības atvairī­šana
globālā mērogā. Nav nekādu
šaubu, ka strādnieku partijas polīti
ka ir pretkomūnistiska. Bet valdība
turas tikai uz dažu balsu vairākuma
parlamentā, arī pašai partijai ir savs
kreisais spārns, un katrā ziņā tā grib
izvairīties no kara ar Pad. savienību.
Tādēļ Londonas ārpolitikā laipošana
un izlīguma meklēšana. Paši angli
atzīstot, ka ..valdības maiņa nāktu
valstij par labu". Iespējamie pēcnā­cēji
varētu būt konservatīvie. Tikai
jautājums, vai vēlēšanās viņi iegūtu
stabilu vairākumu. Esot zīmīgi, ka zū­došā
jūsmošana par sociālismu nav
stiprinājusi cerības uz konstfrvātīva-jiem.
Tie paši šauboties, vai viņu val­dība
angļu zemei dotu vairāk labu­ma
nekā Etltjs. Protams, Cerčils lab-prHt
tvertu pēc vadības grožiem, bet
viņam jau 76 gadi, dzirde kļūst arvien
vājāka un pasaules ritums svešāks.
Viņš ir aizēnojis citus konservatīvo
politiķus, un tiem it kā trūkst jauna
vadītāja.
Ja no labākā drauga un drošākā
sabiedrotā — no Anglijas nav pilnī­ga
atbalsta politika, tad vēl mazāk
tas gaidāms no kontinenta stiprākās
valsts — no Francijas. Tās valdības
maiņas jau kļuvušas par viel-u jo­kiem,
bet komunistu lielā ietekme
vaists dzīvē par bīstamu draudu aiz­mugurē,
ja sadursme tiešām notiktu.
Nupat Vašingtonā viesojās Francijas
valsts prezidents. Viņu uzņēma lie­liski.
Vienīgi Anglijas karalim ar ka­ralieni,
kad tie pirms gadiem apmek­lēja
ASV, parādīja tādu godu. Oriols
teica runas žurnālistiem, diplomātiem
un senatoriem. Viņš liecināja, ka
Francija pildīs savu pienākumu. To­mēr
tie bija tikai vārdi, kaut ar! no
paia republikas prezidenta mutes.
Praktiskie amer^āņi gribētu redzēt
darbus. Ar tiem, diemžēl, pašreizējā
Francija nevar daudz lepoties. Ame­rikāņi
arī šaubās, vai franču tautas
vietfiieku namā komunistu deputātu
skaits nākošajās vēlēšanās ievēroja­mi
samazināsies; ja tas paliek, tad
jāpieņem, ka komunistu ietekme tau­tā,
pašvaldības un valsts dzīvē jopro­jām
būs stipri jūtama. Tā bremzēs
ne vien aizsardzību, bet visu pretko-mūnistisko
rietumu politiku.
Angliju ar Franciju dibināti uzska­ta
par Rietumeiropas aizsardzības
galvenajiem balstiem. Ja tie ir ne­droši,
kas lai balsta visu aizsardzī­bas
sistēmu? Tāpēc nav ko brīnīties,
ja reālpoUtiķis Tafts prasa samēru
pašas Eiropas un Sav. valstu līdzda­lībai
aizsardzības izdevumos un divi.
zijās, un ka šī prasība amerikāņiem
loti saprotama. Tāpēc arvien skaļāk
dzirdamas balsis par Spānijas iesai­stīšanu
pretkomūnisma frontē un par
Turcijas un Grieķijas uzņemšanu At­lantika
aizsardzības sistēmā. Dažiem
p>at liekas, ka arī Tito nebūtu slikts
sabiedrotais, ja vien tas cīnītos pret
Maskavas komunisma uzbrukumu.
Nav nekādu šaubu, ka Sav. valstis
izšķīrušās par Rietumeiropas aizstā
i a d Nauhelraē (rd). Kā ziņo Ost-probieme,
Turkestana pretbolševisti-skā
pagrīdes kustība vēršoties pla­šumā.
Tā pastāv galvenokārt no tur-kestaņu
zemniekiem, kas aizbēguši no
kolhoziem un pulcējas kalnos aktīvai
cīņai pret padomju režīmu. Liela dala
bēgļu pievienojušies Osmana Batira
vadītajiem dumpiniekiem Austrum-lurkestanā.
No Maskavas uz Turke-stanu
nosūtītas un dažādos rajonos
darbību uzsākušas īpašas izmeklēša­nas
komisijas. Daļai vietējo komuni­stu
partijas amatvīru draudot tīrī­šanas
Turkestanas zemnieki jau kopš kol-lektlvizācijas
sākuma izrādījuši tai
lielu pretestību. Tādēļ viņus masvei­dā
apcietināja un izsūtīja uz Sibiriju.
Šis liktenis jau periodā no 1928. g.
līdz 1932. g. piemeklēja desmitiem
tūkstošu Turkestanas ..kulaku". Zem­nieki
centās visu mantu patērēt vai
nolikvidēt, kā arī lielā skaitā bēga no
savām saimniecībām. Rezultātā neap
strādātas palika lielas zemes platības
un ārkārtīgi samazinājās lopu skaits.
Kollektīvizācijas gaitā 1934. g. Tur-kest-
anā vēl bija tikai 10 milj. lopu,
agrāko 66 milj. vietā. Kollektīvizāci­jas
periodā pēc 1930. g. četru gadu
laikā badā nomira vairāk nekā trīs
milj. iedzīvotāju. Kā ,.kapitālistiskus
elementus" uz Sibiriju izsūtīja apmē
ram 300.000 zemnieku un amatnieku
1929. g. Turkestana pat notika atklāta
sacelšanās, ko nesaudzīgi apspieda
Tagad visi turkestanieši sadzīti kol
hozos un amatnieku arteļos un, par
spīti 10—-12 stundu darba dienai, dzi
vo visprimitīvākos apstākļos.
Kā izlobāms no pašas Turkestanas
komunistiskās preses, iedzīvotāju sa­rūgtinājums
pēdējos gados izpaudies
tā, ka kolhoznieki bieži vien neiero
das darbā, vai ari neizpilda normu
Ļeņinabadas, Stalinabadas un Kulabas
apgabalā Tadžikijā, Cardžojas un Aš
habadas apgabalā Turkmenijā, tāpa
Samarkandas, Butiaras, Taškentas
Ferganas un Andishanas rajonā Uz
bekijā, kā ari Ošas un Calalabadas
apgabalā Kirgīzijā 30—35 proc. kol
hoznieku nav ieradušies darbā. Pēc
preses ziņām, no kokvilnas ražas no
vākšanas izvairījušies pat lielākās da
ļa« kolhozu priekšsēži, brigadieri un
partijas biedri. Par šo sabotāžu savā
laikā sūdzējās arī Pravda. Sabotāžas
un pretestības kustībai simpatizē ar
atsevišķi vietējo partijas organizāciju
vadītāji. Vairākos rajonos ap Stāji
nabadu pat notikušas laupīšanas, kol
hozniekiem ar varu pievācot labību
lopus un kolhozti darba rīkus, pie
kam partijas vīri dabūjusi bēgt. Aiz
bēgušo kolhoznieku vietā ar varu at
vāktas kalniešu ģimenes. Par spīt
visiem pretsoliem. Turkestanas zem
nieku pretestība pēc pēdējā kara ne
mitīgi pieaugusi.
Mes paliekam Liepāja
BIJ. GAISA SPĒKU IZPALĪGA GAITAS
MĒS IEKRAUJAMIES UIV..
IZKRAUJAMUS
platēm- Arī pa naktīm ..vaņkas"
mums nedod miera. Pilsētā baigi ka\ic
^ trauksmes sirēnas. \^ri nervozi sei
2. novembra rītā atkal dodamies ce- aparātiem un kloķiem, smēķēdē-ā.
Bateriju nogādā Liepājas ostmalā. cigareti pēc cigaretes. Gaisā diir.
Mēs, latvju puikas, kā arī baterijas
.Hilfswillige' — ukraiņi, sf.arp ku­riem
ir arī divi latgalieši, spriežam,
ka nu labi nebūs. Nekur aizbēgt nav
espējams, jo v i s ^ ieejas ostas rajo­nā
apsargā žandarmi. Pie kuģa Lap-land
stāv liels bars bēglu; tos patla­ban
novieto uz kuģa. Arī mums būs
jābrauc ar to pašu. Vinčas ;)au velk
augšā mūsu pirmo lielgabalu. Klai­ņojam
gar lielajām noliktavām uņ
okšķerējam, vai kaut kur nevar KO
..nofenderēt". Kādas noliktavas dur­vis
ir vaļā. Cērtam iekšā, bet te viss
tukšs un kluss. Bet trešajā stāvā, tel­pas
vidū, stāv vairākas smaga« ka­stes.
Kāds vācietis cērt durkli starp
kastes dēliem. Izrādās, ka kastes pil-na
« ar sekta pudelēm. Sabāžam tās,
kur vien varam. Lielgabala ,.Antons"
apkalpe pat piebāž ar pudelēm pilnu
lielgabala stobru.
Paukš! Pirmais korķis aizlido pa
gaisu. Priekāj veči! Ja jābrauc uz Vā­ciju,
tad jābrauc, un pudele tukšojas.
Bet no braukšanas tomēr nekas neiz­nāk.
Pievakarē, kad puse baterijas
martu un aparātu jau nogremdēta ku­ģa
kravas telpās, pienāk pavēle, ka
mums tomēr 'āpaliek Kurzemē. Mēs
no prieka lecam vai gaisā, bet vācie­ši
ir sabozušies, ka netiek uz „fāter-landi".
Atkal čīkst kuģa vinčas, vel­kot
no kravas telpām ārā mūsu
„rores".
Vēlu nakti, Kūrmājas prospekta ga­lā,
pašā jūras krastā mēs nomainām
kādu latviešu zenītbateriju. Viss no­vembra
mēnesis paiet, ceļot bunkurus
sev un munīcijai, bet darbs nesokas.
Tik'ko esam tā labi kaut ko iesāku­ši,
kad „vaņka" klāt. Trauksmes se­ko
viena otrai. Gandrīz ik pārdienas
Liepāja piedzīvo uzlidojumus. Parasti
„Stalina ērgli" uzbrūk pilsētai no
vairākām pusēm. Liepājā deg, grūst
un brūk, ostā deg noliktavas un kuģi.
Bet par katru uzlidojumu krieviem
dārgi jāsamaksā: apm. % no uzbru­cējām
lidmašīnām vairs neatgriežas
savos aerodromos. Ap pilsētu viena
zenitbaterija blakuc otrai. Kad parā
dās ienaidnieka lidaparāti, debesis
kļūst melnas no zenītartilerijas šrap-nelu
mākonīšiem. Sauj visās malās
gan smagie, gan vieglie pretgaisa
aizsardzības ieroči. Un „vaņku" lid­mašīnas,
liesmu apņemtas, gāžas zemē
viena pēc otras. Katru reizi pik uz
lidojļima mēs ar spaiņiem dodamies
uz pludmali uzlasīt zivis, kas apdulli
nātas, bumbām sprāgstot jūrā. Ne reti
izskalo krastā arī sakropļotus krievu
pilotu līķus un lidmašīnu atliekas.
CIŅA AR .STAĻINA ĒRGĻIEM"
Decembra sākumā, paldies Dievam,
esam pabeiguši mūsu dzīvojamā bun
kura būvi. Līdz tam mitinājāmii» ma­zajā
peldu kabīņu mājelē, kur pa
naktīm salām ragā. Iekārtojamies
jaunajā mājoklī: tas itin ērts ne­trūkst
ne elektriskās gaismas, ne ra­dio.
Pašiem mums ir arī patafons ar
Poliflsko sensāciju kugls
POĻU TVAIKOŅA BATORIJA DĒKAINIE PIEDZĪVOJUMI
spiesti atlikt paredzētos ārzemju rai­dījumu
ierobežojumus. Tautas viet- vešanu. Tās gatavas stāties komūnis-nieku
nams pirms dažām dienām at- mam pretī ikvienā zemeslcKies stūrī.
vēlēja papildus līdzekļus Amerikas
Balss raidījumiem tikai 9.533.939 dol.
apmērā, kaut gan valdība savā jau­najā
raidījumu programmas projek­tā
vēlējās ieguldīt 97,5 milj. dolāru,
lai izbūvētu 13 jaunu raidstaciju da­žādās
pasaules dalās, Arī Anglijas
ārlietu ministrs Morisons pieprasījis
apakšnamam 6 milj. m.ircinu, lai BBC
ārzemju raidījumu^ uzturētu līdzšinē­jā
līmeni
Tās pat gatavas uzņemties vadītāja
pi^īākumu, lai organizētu pretspēku
komunismam visā pasaulē un spiestu
to atpakaļ. Bet tās grib arī zināt, ..kas
nāks līdz, ja mēs i ^ im pa priekšu'.
Tās grib redzēt, ko dara tie, kas lūdz
atbalstu un aizsardzību. ..Ja gribat pa-
Portleoda (Rx). — Tas bija kara
laikā, kad, nokrāsots pelēkā aizsarg-krāsā
un apbruņots astoņām zenītarti­lerijas
novietnēm, 14.287 t lielais tvai­konis
pārvadāja sabiedroto karavīrus
un ieročus. Laimīga izvairījušos visām
vācu zemūdeņu torpēdām, karam bei­dzoties
to atpakaļ pieprasīja Ļublinas
valdība. Dala kuģa apkalpes nesekmī­gi
protestēja un streikoja, bet tas no­došanu
nekavēja. Kuģis pēc tam uz­sāka
pastāvīgu maršrutu: Gdiņa—Ko-penhagena—
Sousemptona—Nujorka.
Pirmais politiskais piedzīvojums
tvaikonim sākās 1949. g. maijā, kad
uz Batorija, pret 5750 dolāru drošības
naudas samaksu, uzsēdināja Sav. val­stu
komunistu Nr. l — Gerhardu Eis-leru,
kas nopirka sev pirmās klases
bilet' līdz Polijai. Toreiz ASV vēl ne­bija
attiecīgi pretkomūnistiski likumi,
un tās lūdza angļu drošības iestādes
apcietināt Eisleru. Kuģ'm piestājot
Sousemplonā, to saaaidīja Skotlend­jarda
ierēdņi, un ostu Batorijs atstā­ja
bez slavenā komunista.
Kad kuģis jūnijā atkal ieradās Ņu­jorka,
lOb komunistiski noskaņotus
pasažierus internēja Elisa salā, bet
apkalpei aizliedza doties krastā. Poli­jas
kuģniecības ministrs apbalvoja un
c^dnāja kuģa kapteiņa Cviklinski un
40 lūrnieku .,labo sie'ju pret amerikā­ņu
varmācīgo rīcību*.
1950. g. martā ar saslēgtām rokām
un aosargātu uz Batorija uzveda sla
veno padomju spiegu Valentīnu Gu-līdzibu.
tad vispirms pasakiet, ko pa- biševu. Kad kuģis šoreiz piestāja
šī savā labā esat darījuši'"
Arv.
A S V , aprīlī.
-ousemptonas ostā. gar Gubiševa ka­bīnes
durvīm stāvēja bruņoti Londo­nas
padomju sūtniecības posteņi.
Tā paša gada augustā, kad tvaiko­nis
jau bija 75 jūdzes no Ņujorkas
blakus tam noLidās kāds hidroplāns
Kopā ar pilotu Viljemu Nutonu to
uzcēla U7 klaja. Nutons paskaidroja
ka nedarbojoties lidmašīnas peilierīces
un viņš nevarot ceļu turpināt. Brau
ciena tālākā gaitā atklāja kādu „za-ķ'",
vārdā Elmeru Kempelu, kas uz­devās
par bijušo amerikāņu komuni­stu
partijas organizētāju. Abi bēgi
šķita poliem politiski neuzticami
Sousemptonas ostā tos «zsēdināja un
nosūtīja atpakaļ uz Ameriku. Tvaiko
nim turpinot braucienu, no Londonas
uz Kopenhāgenu izlidoja kāds ievē
rojams angļu saimniecisks darbinieks,
la' vēl laikā noķertu savu dēlu, kas
brauca uz komjauniešu konferenc
Varšavā.
Septembrī Ņujorkas kuģu krāvēj
atteica izlādēt no tvaikoņa Polijas
bekonu, bet novembrī tas veda no
Sousemptonas 700 delegātu uz Varša
vas miera kongresu. Sī gada janvār
Bruklinas doka strādnieki neveica ku
ģim vajadzīgos labojumus. Nākošā
brauc'enā amerikāņu policija apcieti
nāja četrus vācu emigrantus, kas bi
juši ievērojami Hitlera laika vaas
vīri.
Pašlaik Batorijs atrodas Gdinas
ostā, jo amerikāņu jūrniecības depar­tamenta
direktors Kevenegs aizliedzis
kuģim iebraukt Amerikas ūdeņos —
pastāv drauds, ka tas varētu Ņujorkā
ievest atomieročus vai atkal jaunus
spiegus. Taču vecais jūras vilks Cvik-linskis
nesēdēs, rokas klēpī salic's,
un paredzams, ka attiecīgā polu kuģ­niecības
sabiedrība mēģinās Bateri­jām
uzvilkt kādas citas valsts karogu.
dama dīvaina rūkoņa. Kaut jel ātrāk
ietu vaļā! Nakts melnumu, kā blli
nāves pirksti, šķel starmeši. Vīri i | .
sprindzināti seko rādītāju skalām, jo
visas komandas saņemam no komand*
punkta. Beidzot ieskanas zvans, liel.
gabala vadītājs sauc: ,.Grupfpenfeuer.«
Gruppe..." Bum — bum — bum —
pirmā salve atstāj mūsu 6 lielgabalu
rīkles. Pēc tam visiem ir tā kā vieg.
lāk ap sirdi, — jo mēs taču šaujam.
Lādētājam ir diezgan ko svīst, se-
Višķi, ja stobrs ir 80 grādu itāvui
gaisā. Krievi izmet svecītes, viti
kļūst gaišs kā dienā. Vairāki star*
meši ieņēmuši savos staru kflloi ki»
du ,.ivanu", un neskaitāmai mazai
uguntiņas lēkā tam apkārt — tit
mūsu granātas. Beidzot no lidmašī.
nas izšaujas liesmu mēles. Vis» gaits
šņāc un krāc, bumbas krīt gan pil.
sētā, gan ārpus tās. Pilsētā uzljetmo
ugunsgrēki, tālu apgaismodami ap.
kārtni. Neskatoties uz bumbām, k ii
birst gan pa labi, gan pa kreisi, m(t
viens otru velkam uz zoba. „Jozef,
nelūdz Dievu!" u. t. t. Gadās ari, ka
dažs labs vācu virs nolicies garftliu*
kus, un, galvu aizsedzis, skaits: „MQ»
su Tēvs debesis..."
Par laimi mūa neviena bumba t!ell
nav skārusi. 22. decanbra dieni bija
pēdējais uzlidojums. Stāsta, ka krie­vu
pilotiem aiz muguras sēžot po*
litruki ar pistolēm rokās, jo ,,vao-kas
• vairs labprāt uz Liepāju negri­bot
lidot. Pārliecināties neiznāca, jo
dzīvu nevienu no viņiem vēl rokji
neesam dabūjuši. Pat tiem, kas Izlec
ar izpletņiem, šauj virsū ar 2 cra.
Pareizi jau tas gan nav, bet es jau ia
neesmu tas, kas komandē vai iauj.
Pirms svētkiem uzsniga branga snie*
ga sega. Ledus gar krastu gan gluži
raibs no neskaitāmiem granātšķembu
tūkstošiem. Ziemsvētki, kas bija Kna*
gi 19. divīzijas vīriem, mums. Liepijā.
pagāja mierīgi. Dienu pirms īvēt-kiem
mūsu pulka štābā zīmēja svētku
programmas un karikatūras, lai bfitu
vīriem ko uzjautrināties. Svētkus no»
svinējām it priecīgi. Par spīti 6. ka-ra
gadam, visi saņēmām dažādas dS-vanas,
tabaku un cigaretes. Katri sa*
ņēmām arī pudeli vīna.
Ari janvāris pagāja diezgan mie»
rīgi. Bija tikai daži nakts uzlidojuai.
Būvējām atkal jaunas municijas no­liktavas.
Nesen saņēmām vairākus
tūkstošus šāviņu un nezinām, kur to»
iebāzt. Gaidītie apbalvojumi nav vil
pienākuši, kuģis ar tiem esot no­gājis
dibenā. Uztur» kļuvis ļoti
slikts. Tauku vielā saņemam pulvt-ri,
kas, piejaucot ūdeni, klūit par
salkanu biezputru; vācieši to sauc par
marmelādi.
MĒS ATSTĀJAM KURZEMES
KRASTU
Drūms uzaust 19. februāra rit». MQ«
nomainīt ieradusies kāda cita bateri­ja.
Gribot negribot jāatstāj siltie bun­kuri.
Visu bateriju nogādā ostā un
iekrauj kuģī Weserstein. Klīst bau­mas,
ka mūs sviedīšot cīņās kaut kur
pie Dancigas. Sēžam kuģa pakaļgalā
uz reliņiem un apātiski vērojam, ka
aiz mums attālinās pēdējās Uepijai
mājas. Pūš skarbs ziemeļvēji, jiSrā
peld ledus gabali. Ar tālskati aplū­koju
mūsu vecās pozicija» Kflrmljaē
prospekta galā. Mē» dodamies pretim
nezināmajam, aiz mums paliek zili
dūmakā tītais Kurzemes krasts.
21. februārī mūsu konvojs apitl-jas
iepretim Gotenhafenai. No krasti
puses vējš mums atne» tālu artilēri­jas
dunoņu. Mūsu konvojam pievie­nojas
vēl vairāki kuģi, un pēcpusdie­nā
mūsu brauciens turpinās. Brau­cam
loti piesardzīgi, jo jūra ir pilni
mīnām. 22. februārī iebraucam Stetī­nes
ostā. Krastmalā rēgojas vairāki
sabumboti un izdeguši kuģu vraki. Te
mūs izsēdina malā un automašīnā» no­gādā
uz priekšpilsētu — Altdamu. Sl
novietojam savus lielgabalus parkā
zem kokiem. Pa ielām solo HJ vienī­bas,
apkrāvušies lāpstām un kapļiem,
brēkdamas karavīru dziesma». Kādi
mana lielgabala vācietis man piebik­sta
un, acis piemiedzis, saka: „Redz.
kur soļo Vācijas pēdējā cerība." To
pateicis, viņš gardi nosmejas.
Parkā mūsu dižgabalus apstāj bēr­nu
un civilistu bari. Vairāki skaita
mūsu baltos gredzenus, kas uzkrāsoti
stobram, un to mums ir veseli 18.
Esam vēl mūsu biezajās ziemas drē­bēs
un tūbas zābakos, netīri un no­auguši
bārdām. .,Vai jūs no Dānijas?"
jautā kāds vecītis „folkšturmi«U'*
tērpā. ,,Nē, no Kurzemes!" skan cieta
atbilde, un jautātājam mute ieplešas
vēl platāka. Stetinē sastopam viru»
no 15. divīzijas, kas gatavojas dotie»
uz Kurzemi. Tuvējā mežā uzduramies
kādai latviešu būvpulka vienībai, kas
te ceļ nocietinājumus.
Nākošajā turpinājumā:
MAN KAŖS IR BEIDZIES