Bavarijas Latviesu vestnesis, March 25, 1950

              ^tdlen, 1950. g. 25. martā
--i
Sestdien, 1950. g. 25. marta
L A T V I J A
mm.
mm
un ar bungām
^ R K TEKSTILPRECES „„
tfij JAUNU DZEJNIECI K X
SFORTEJOT LĪTO D A R »»
(TIEM
umdieiunr. Iecirkņos katrs ve-js
teicis piemērotu sausa ,
s. ' :
SRS mimstru padome tieši
nu priekšvakarā piešķīra staU*
premijaspar 1949. gadu. DaS* '
bi literatūrā nav godalgoti hll
^ prēmiju (50.000 rb.) sanē^
- Jānis Raihis koilektīvs.
GOdunova uzvedums' Rīg'
krievu vai. J. Ivanovs par^
\ih prot Zutis par darbu
ļ^M. Jautājums 18. gadsimtJ
^mioi daļa no patlaban raks?
fcatvlJ^s^PSR vēstures. Tre&'
ag prēmija (25.000 rb.) piegķj
mn tefitfim par Zvejnieka Ķ
edumUv kā ari Latvijas
*u aktieriem' Jurovskim un Set,
Gurotam. Liltuvā apbalvots
iblis E^ņi A pļasM un igau,
4/Tallinas opera par Jevgeņija
egina uzvedumu krievu V'alodā.
Tirda:Uecibas ministrs Kukainlg
«tastījis par trešo cenu paze.
IjUtau. Kamēr 75 prec. ASV
jļilvotaju nedabūjot pietiekami
ē0t^ bet lauksaimniecības ministrg
rSdijis iznicināt 1,3 milj. tonnu
rti^ļu^, padomju valdība Latvijas
•"^votājiem - izdaJJjusi .papijļ^
hdus gaļ€4, kausētam sviestam,
pēm, siļķēm^ tekstilijām. Pre&
ot tik. dkudz, ka nupat varēšot
i apmierināt pieprasij^umus. Tr^.
pirkdt baltmaizi, desas, vlniiS)
dūmus un radio aparātus. VIF
tīne .febļjiārī dienā esot-pārde*
' 692 btrpsA ēdienus (tā tad i l
viru),, bet -martā jau liij
virot ēst vairāk un lai
āža par Annu Saksi piei
jā^ ka viņā par saviem datbia
|eiaabt pātMc!bas vēstules no^«
m malānL Olga V ē j a no Saldus
as: kādreiz atsūtījusi dze^^
ļus un izteikusies, ka viņai pro-cē^
M^ jānosmok. Rakstnifiie
iV^jolies '.atbildējusi un ia
paidojusi jauno dzejnieci, kala*
d piga jau esot komjaunate
rmorganizācijas sekretāre. SM
a laikā strādājusi Kir^ra CIņa&
ikisiļS im 5ipbi;ai^Ji^ ČavasIJu,
Viepa8iiwie« ^*
d esat tada speciāliste Vato
uijumSs^. i:ā. paraffi, ka
gadsimtos iesakņoiusos lat-u
vienšetnieku ideoloģiju, kas
vēt nekā sakaut preti-dkttd
un diversantus. Safcse bi«
Irifeigta. ka, atgriežoties at-ļ^.;
Latvijā, sastapusi dzīvus ua
i» savus Lejasciemā palikušos
_uii un abas meitas (Tas rāda,
viņa labi pazīst vecā Džo meto^
I iur tai laikam gan būtu citadiļ.
Raidījuma latviešiem arzms
stija par IRO, kuras mērķis ejot
ipprtēt uz dažādām zemēm leW
rba spēku kapitālistiem. Vispār
(>-esot nodaļa pie ASV izlūkosi;
s (pienesta, kas metot ēnu uz p
iļizeto pasauli.
"padomi juras br0ucē|ieiii
Kāds. tautietis, Latvija pra^J
uksaimnieks, atsūtījis no Infl*
rta ASV nākošo jūras
nāšanal 7 īsti praktiskus ^
U8 -r,kā tīkoties uz kuģa,»»»
i) cenšaties vēl ^fācijl»*''!
abus vai marinētus ēui'Jf'fLiis
-,ites,*ka8 ir labākais f*'
ktās^ sajūtas uzlabošanai
ails tabletes pret juras
m nblūkam noderīgi art y^
te,, bet kantlnes krājunu nav
ļir- to pirmais It
l i maļ, 3) UZ kula ab K ;
lloijas-dienests, bet visnep^^ļjt
ākais darbs virtuvē. */ļūs
zi kādu vecu segu, t^., ļriaikā,
l noderīga jūras .sli^^'^^L^
d visiem pasažieriem 3!^;* jļarP"
es un jāuzturas uz klaj^-, ļj^r
aja vai kuģa ejās - J'^^-Vnemiet
sēsties • vai atgulties. W ^ŗj.
zl visvecākās un nederīga^ ^
s,'tās jūs valkāsit uz,?"f viesī­si
drēbēs tērpties ir aar8f_ ^
ātība, jo sāļais jūras ļjgi
•ģla, tāpat jūras slimība
bojās. 6) Ņemiet līda V^^
avu, jo jūras ūdens un s^^ ^,^1,5
litā arī apavu ādu; le ' sa-spodrināmi,
un kadeļ 'pjena,
ekotu labus apavus^ ' pt
6 jūsu. kuģis iebrauks_ft ļpi,
tā, celieties agri. varb" i'^^f
rītā. Ceļojumā valkāta ^.^^^
apavus, tāpat veco seg" .^jo
ātu pārsviediet pār k"S^v,„ lokf
nav vairs izmazgaiaij'. jjbai
gāžas izņemiet un aVf° ,,gia o» |
ebes.. Jūsu seja bus ^^"tasitf f
gurusi, bet citādi ļ
domāliet. kā būtu •--^iif
a?tā netīrās un saburzīta.
'I-''--, •
• | . .
TCVZEMEI U N ORĪVIDAI
Mērbekas teāt­ra
ansamblis stoi-ciski
izcietis Blom-bargas
pārvieto­šanas
laikus un
pārvarējis izceļo­šanas
plūdus, kas
dažkārt teātrim
smēlās kasē un ku­lisēs,
beidzot dabū­jis
cietu zemi zem
kājām August-
, dorf as barakās.
Ceļā no Blom-bergas,
līdz jau­najai
nometnei
atlūzis gan dažs
labs spēcīgs, zars.
Nav vairs Ur-šteina,
Zaķa, dra­maturga
Rozes, arī
diņš brauc uz Ventorlu un vmam^uz
pēdām domā sekot Jānis sabērts
Par Ameriku sapņo arī pārēiie teāt­ra
mākslinieki, dekoratoru Dajevsku
ieskaitot. Vienīgi rež. Zariņš tēmē
uz britu salām un varbūt tas nemaz
nav aplam darīts.
S P Ē L E PIL
MĒRBEKAS TEĀTRA
VILbiZi-i^iDES iLSLlIMuENĀ
vienā ziņā pat Molnāia neaiaugl ir
vienis pratis ar Moinfira draugiem —
proti, ka MoiuUrs ir iieis sava uiauta
m e i s t a r s , Itas tilcpat labi pārzina lu-gas
uzbūves noslēpumus kā skati-tjja
psicboioģiju; meistars, kas vietām pat ar
gandrīz cinisku mērķtiecīgumu kārto si­tuācijas,
svaida lepliicas un paroduksus,
jau iepriekš labi zinādams viņu neat­vairāmo
efektu. Un efekts no bpeies
pili patieSām ir liels par spīti tam, ka
komēdija patiesībā izbūvēta no gluži ne­cilas
anekdotikas, un ka tre.šais c&iiens
pSo būtības risina lietas, kas atrismā-juSās
jau otrajā,
Par Spēles pilī uzvedumu Moibekas
teātrī varam visnotaļ tikai priecāties, tas
no viena gala līdz «tram Ir aroda mei­stara
darbs. Režisors Jānis Zariņš Mol-nāra
lugu izturējis teicami gradētā ka-m^
rkomēdijas tonī, panākot viei;ām pat
MSrbekas teātrim gluži rtfeparastu iz­teiksmes
noblesi. Pār visām Uetām sla­vējama
ir zariņa spēja prast ietekmīgi
izmantot dažādu spēles rilmu pretnoslā-dījumus
un tāpat specifiskos psīciiolo-ģisko
pauzējumu efektus.
Ansamblis? - Perfekts. Personāža
vienīgā dāma Milda Zīlava savu ioti
grūto, patiesībā „trīskāršo" aktrises An­nijas
lomu veica neparasti bagāta, uaudz-krāsainā
izteiksme, apliecinot sevi ue
tikai par psīcholoģiski stipru tēlotāju,
bet speciāU šai lomā arī par liela vērie­na
formas aktrisi
Lugu rakstnieku Kortu, kam Molnārs
savā Spēlē piešķīris no visiem iekšēji
varbūt vispozitīvākos vaibstus, bet kam
viņš (cik parardoksāU!) uzticējis ari bū­tiski
ciniskā intrigas pavediena šķetinā­šanu,
tēloja Kārlis Ģermānis ar visai
raksturīgu piesātinātību un pārUecinā-juma
spēku, izveidodams zimī^u cent­rālu
figūru.
viņa koUēgu. otru lugu rakstnieku
Manski tēloja Kārlis Dzelde, teicami pa­svītrojot
Manska zīmīgo skeptiķa peiU-mlsmu,
konsekvento noliedzēja nostāju.
Komponista Ādama ^sirdsšķīstā mīlē­tāja"
loma būtu neglābjam; noTaks^ama
zau,ļēJumos. ja Rūdolfs Mucenleks to
nebūtu pratis ievirzīt tik tikko groteskl
iekrāsota rakstura plāksnē kas šo tik
vie.^li banalizējamo teļu padarījis dzīvu.
Pēteris Dumpis mazliet pompozi afek-tēto
un teatrālo galma alttieri O mediju
nntī'loja ar slavējamu vērienu, scv-ški
lielajā nobeiguma ainā apliecinot efektī­gu
snēles stilizācijas māku._
Spili?ti, rak'^turīsi akcentēts savā ne-llclaia
sekretāra lomā bija Oļģerts Par
ņlckis. Šķiet gan ka vietām mazliet
mazālt š;u/ēts, viņš būtu varbūt vēl
iesr:\idTs:āks.
Jāņa 7.:iriņa sulainis Dvorņifeks, par
spīti tipi7?tai lomas uztverei, nereti at*
stāja ie'^pnulu it kā aiz sulaiņa pitlesībā
slēptos pavi.^am kas cits. Interesanti, ka
Zari^n ST^ē'e t^and^r/ vienmēr slēpjas
kaut Kf^š mazliet draudl.is, kas liek se­cināt
ka Zariņa aktiera snēja gan lai-kn
vislabāk izpaustos vēl '-r^'os citos
re.^iopos ^ve'n^ ZIverta Tvanā?)
Kaut arī MērbPka^ teātra šimb-ī/am
sapia^'T jau Uirpat var divām trešda'nm
— Snele pilī tomēv niesluil^āma nevi^
vā^pkajiem. bet labakaliem inscenēju-mi'^
m T?.'^ re!7č ir pprstr^Rnnr^- un ^nn-darTiums.
un tas ir arī nr-I:ecinajuras, ka
Mērhekp*; teātris .lonrnjām tur pulveri
sausu un karogu augstu.
V. D ā r z i ņš
Pēteris Dumpis (Olmedijs) un Milda Zīlava (Annija)
Kārlis Lagz- laimei, teātris februāra vidū uzsāka
aizdomīgas nodarbības. Gudrākie
melsa, ka aktieri māksimieku mājā
metot ceļa kāju, bet citi zināja stās­tīt,
ka spēlējot zolīti. Spēlēšana pa­tiešām
notikusi un klusībā sagata­vota
Molnāra Spēle pilī. Pēdējā pos­mā
aktiepi dienā rāvusies ar pārvāk-
§anās darbiem, bet
vakaros mēģinā­juši
pat līdz pl.
4 naktī. Tā 12.
martā varēja no­tikt
pirmizrāde
un reizē arī at­vadu
izrāde Blom-bergā,
kurai se­koja
pārvākšanās
„drednautā" uz
Augustdorfu. Arī
te sniegta Izrāde
un 18. martā sā­kusies
turneja pa
amerikāņu joslu,
apmeklējot Ans-bachu,
Svābu
Gmindi, Eslinge-nu,
Dilingenu. un
Traunšteinu.
Turpmākās iz­rādes
paredzētas2 28. martā Augs-burgā,
29. — Kemptenē, 30. — Me-mingenā,
31. — Ulmā un 1 aprīlī
— Karlsrūē. Ja pa turnejas laiku
no ansambļa neaizraus projām
izceļošanas drudzis Zīlavu, Mu­cenieku,
Ģermāni vai Dzeldi, kam
jau gaidāma kārta, tad Lieldienu
laikā teātris cer iekārtot turneju pa
britu joslas atlikušajām nometnēm.
Kamēr citi godīgi latvieši ar afi-devītiem
kabatās domā tikai par
stiprām kastēm, aktieri vēl steidz
gādāt par garīgo bagāžu, ko tautie­šiem
paņemt līdz no latviešu māk­slas
un vecās Eiiopas Ir taisnība
Blombergas nom kcm priekšsēdim
Dr. Karpām, kas atvad\i izrādē teica:
„Lai kur un kādos apstākļos būsim,
latviešu teātris arvien atdzims kā
No kreisās: Kār1!s Dzelde (Manskls), Rūdolfs Mu-cenieks
(Ādams) un Kārlis Ģermānis (Korts)
^Pavirši lūkojoties, liktos, ka ne­kāda
spēlēšana vairs nevar iznākt,
bet par spīti visam nometnes lik­vidēšanas
briesmām un izceļošanas
M:ida Zīlava (Annija) un Oļģerts
ParņL'ds (sekrclārs)
V. Lapenieka uzņēmumi
Fenikss no jaunai" Tā vien liekas,
ka Spēle pili nemaz nav pēdējā, ar
ko teātris mūs pārsteigs. Dzird ru­nājam,
ka viņam padomā vēl kāda
zviedru luga, ko patlaban tulkojot
Fricis Dziesma. Lai sekmējas!
P. Aig:ars
Prof. E. Blese N 1
Jānim Grīnam
Redaktoram- Jānim Grīnam 23.
martā palika 60 gadu. Viņš kļuva
pazīstams ar stāstiem, kas sāka pa­rādīties
ap 1910. gadu. Jubilārs sa­rakstījis
komēdiju Kaļostro Jelgavā,
viņa spalvai pieder Seno laiku vēs­ture,
ka arī vairākas skolu mācibas
grāmatas. Kādu laiku Grīns bija
Nacionālā teātra direktors, bet vis-plašākām
aprindām viņš īpaši pazīs­tams
kā mēnešraksta Daugava re­daktors,
ko vadīja veselus 10 gadus
un trimdā atjaunoja Zviedrijā. Ta­gad
Jānis Grīns turpina savu rakst­nieka
darbu S'okholmā un skaitās
tur iznākošā laikraksta Latvju Ziņas
redaktors.
acionaias a
2
Akadēmiski izglītotiem jābūt pa­šiem
garīgi sevišķi stabiliem — gan
morāliski ētiskā, gan arī intelektu­ālā
ziņā. Viņiem jābūt savaldīgiem
un objektīviem savā starpā, jāprot
atšķirt labs no ļauna, jātop par tau­tas
stabilo pamatu, par tās radītāju
kodolu.
Viens no pirmajiem uzdevumiem
šai ziņa ir būt vispārīgi kritiski no-skaņot.
em pret tagadni. Ja viens
otrs no mūsu tautas plašākām ap­rindām
arī tiektoš aizm.irst savu
dzimuo zemi un tautu, neapzinīgi
turēdamies pie principa, ka ubi
bene, ibi patria, tad akadēmiski iz­glītotie
to nekad nedrīkst darīt. At­cerēsimies,
piem., no bibeles Izraēla
bērnu likteni. Vai viņiem viņu dzī­ves
laikā Ēģiptē (šai gadījumā pat
nevar runāt īsti par trimdu) klājās
slikti, it īpaši pirmajos laikos (viņi
tur esot nodzīvojuši 430 gadus)?
Nebūt nē, jo vēl taču vēlāk, tuksne­sī,
atpakaļ uz apsolīto zemi ejot,
viņi ar skumjām atcerējās labo pāi^
tiku Ēģiptē. Bet jūdu vadītājai in­teliģencei
ar Mozu priekšgalā bija
pilnīgi skaidrs, ka jūdu tautai Ēģip­tē,
skaitliski arvienu pieaugot, ne­kādas
attīstības iespēja nāKotnē
vairs nebūs, jo ik dienas vairāk
nācās sadurties ar pieaugušo ēģip­tiešu
antagonismu pret ienācējiem.
Neprāft būtu bijis domāt, ka jū­diem
izdotos kādreiz ēģiptiešus uz­veikt,
pakļaut sev. Atlika vai nu
pilnīgi izkust ēģiptiešos, vai ari iet
atpakaļ uz to zemi, no kurienes
kādreiz jūdu senči bija ieceļojuši.
Nebija viegli tautu par to pārlieci­nāt,
bet beidzot vadītājas inteliģen­ces
uzskati un centieni uzvarēja.
Šaurākā apjomā jūdu tautai tas at­kārtojās
vēlreiz, kad tā no^ Jūdejas
(ar Jeruzalemi kā centru) bija iz­vesta
babiloniešu trimdā, kur atra­dās
gandrīz 50 gadus (no 586.-^537.
g. pr. Kr.). Ir zināms, ka Jūdu trim­diniekiem
Babilonā nebūt tik ļauni
neklājās, atsevišķi indivīdi ieņēma
augstus pārvaldes amatus, viņu
starpā izveidojās plašas tirgotāju un
bagātnieku aprindas, bija uzplau­kusi
nacionāli garīgā dzīve," saraks­tīti
pat ievērojami literāri teoloģiski
darbi. Un tomēr, inteliģence atkal
saprata, ka dzimtenē ir labāk kā
nekur citur pasaulē, un, tiklīdz ap­stākļi
atļāva, gandrīz visi trimdi­nieki
atgriezās dzimtenē.
Arī mūsu latvju ļaudīm pirmā pa­saules
kara laikā Krievijā neklājās
tik ļauni. Toreiz Jau vēl visas nā­kotnes
briesmas nevarēja paredzēt,
bet es kā šodien atceros, ar kādu
dedzību 1916. g. Ziemsvētkos Pē-terpilī
latviešu skolā Vasiļa salas
Vidējā prospektā eglītes sarīkojumā
mūsu vēlākais Valsts prezjdents Jā­nis
Čakste runāja par nepieciešamī­bu
atgriezties dzimtenē. Un mūsu
akadēmiskā inteliģence tiesām arī
bija pirmā, kas 1918. g. sākumā un
vidū jo cītīgi devās atpakaļ uz Lat­viju.
Ja nu akadēmiska? inteliģencei
skaidrs, ka nekur mūju tautai tik
labi nevar klāties kā savā dzimtenē.
kad emisKas iz
tad tai ari tautas Šaubu brīžos ir
ipaši Jābūt par nacionālās ticības
sargātāju un glabātāju. Viņai Jā­būt
arvien pašai pārrecinātai, ka
mēs visādā ziņā reiz atgriezlsim.es
dzimtenē, un Si ticība Jāflēsti pla­šākās
tautas aprindās. Saprotams,
daudzējādā ziņā visas tās konkrētas
vajadzības, kādas mums atklāsies,
atgriežoties dzimtenē, mēs paredzēt
nevaram. Tādēļ tiešām ir pārspī­lējums,
ja ir tā, kā ļaunas mēles
melš, ka dažas mūsu politiskās ap­rindas
jau tagad dalot savā starpā
valdības un administratīvos amatus
nākotnei dzimtenē. Bet ir gan
skaidrs, ka, atgriežoties dzimtenē,
darba tur būs daudz un visās no­zarēs.
— Sim darbam Jāgatavojas
arī akadēmiskai inteliģencei. Tāpēc
tai jābūt ar plašu skatu. Jāsaprot
Izglītības nozīme tautā, jādara viss
lai tautas izglītību sekmētu un at­balstītu,
pieskaņojot tc dažādām
dzīves vajadzībām It \ml\ jSsekmē
visi tieSie nacionālas kultūras un Iz­glītības
pasākumi: lāatb'^lsta mūsu
grāmatniecība trimdā, mūsu litera­tūra
un māksla, lāsakmē v^ss, kas
sargā un ^labā m'~su n'»c''^n^M lat­visko
kultūru un to p'^dzlļina. Jā­rada
ar! trimdā 'aiir^^ļs nacionālas
vērtības.
Kas guvuši vai gūst a^'ostāko iz­glītību
techn^kas nozarēs vai visnā-rīgi
lietolamds zin§t^p^ vie?*li
varēs savas zināšanas i9u tl^šl likt
glltll) as nozīme
Alda Niedra
Oreqonas
pavasara vakata
ŠI debess ir tukSo prSriJii pelēkais
lauks
Pār ieleju silto un kalnu sniegainām
smailēm,
P&r t)ilBetas šķlltlgo oguņu sārtenlm
gailēm —
Si debjess ir jauno fldeņu palainais
(rauks.
Pret kalniem vairs nereds lidojam
pntnu Žiglu,
Nav zvaigžņu un mēness, mijkrēslis
sirmais riis;
Aiz debesu tuksneiiem kfi tu
meklēsi mQs?
Aiz prēriju upēm. caur vēso an
palseno mis[lu?
Vējš mūsu pēdas aizmaldis, iidzēsls,
jauks,
Un Okeāns pievils un Sarkanie
kalni klusēs,
Bet uguns tava degs vis&s debesu
puseS»
Un saucēja balss 1 g|ēvos#i spēcīgos
saukli!
Sf debf^ss ir svešas krēslas pelēkais
lauks
Pār iel«f«] silto, un kalnu sniegainām
smailēm,
Pār pilsētas šķiltīgo uguņu sfirtenām
gailēm —
31 debess ir jaunu fldeņu palainais
trauks.
Korvallisā, martā 1950. g.
Mlriis Heinrichs itlaniijs
Kalifornijā 79 g. vecumā miris
viens no tagadnes vācu ievērojamā­kajiem
rakstniekiem Heinrichs
Manns. Tāpat kā viņa brālis, No­bela
laureāts Tomass, viņš dzimis
Lībekā. bet šo pilsētu jau agri atstā­jis.
Pēc 1933. g. H. Manns, kas to­reiz
bija dzejnieku akadēmijas pre­zidents,
emigrēja uz ASV. H. Manns
ir Ievērojams prozators,. viņa stils
nav tik nogludināts, ciets kā brā­lim,
bet psīcholoģiskā ziņā viņš ir
dziļāks, nemierīgāks. Pretstatā vē­sajam
Tomasam, Heinrichā vairāk
atsitušās senču dienvidnieku asinis.
(Manni nāk no Lībekas lieltirgotāja
dzimtas, bet viņu māte bija kreolie­te.)
Viņš ir ar romantiskākām
rakstura īpašībām un sevišķi cienīja
un pazma franču literatūru. Abi
brāļi ir skeptiķi;,Heinrichs vairāk
uzsver sabiedrības kritiķa sūtību.
Viņš kļuva pazīstams ar pag. g. s,
beigās iznākušo Berlīnes bagātnieku
aprindu romānu Lejputrija, kas ir
veikli sarakstīta, ļoti krāsaina satī­ra.
Vēlāk H. Manns sāka rakstīt
reālistiskāk, pasvītrojot sociālo mo­mentu.
Tā radās viņa populārie
romāni Nabagi un Pavalstnieks. Pē­dējais
darbs, kurā graizīta ķei:|ara
Viļuma laika sabiedrība, varēja iz­nākt
tikai 1918. g Viensļ no ievē­rojamākajām
nelaiķa grāmatām ir
romāns Galva, kur sabiedriskas ten­dences
apviei]ŗ)tas ar dziļāku indi­viduālu
l i k t e ^ analīzi (advokāts
Terra un po^iķis ManaDUa, reize
draugi un ienaidnieki, reprezentē
Viļuma ēras sabiedrības vadoņus. Te
epizodiski veiksmīgi notēlots ari kanc­lers
Bllovs, ar citu vārdu). Emigrā­cijā
Manns paveica lielu vēsturisku
romānu par Francijas karali Indriķi
IV. Bez tam viņš sarakstījis virkni
mazāk populāru romānu (Mazā pil­sēta,
Māte Marija, Eiženija, uc.) un
rakstījis ari par politiskajiem jau­tājumiem
kādreiz polemizēdams ar
savu brfill.
Latviski priekš pirmā pasaules
kara A. Gulbja Universālās BlbUo-tēkas
izdevumā Iznāca H. Manna
stāsti Skolotājs Mēsls. Tajā attēlots
profesors, ko naktsklubu dziedātāja
noved neceļos. Daži zīmigl vides
un vietu apraksti te ņemti no Lībe­kas.
Divdesmito gadu otrā pusē H.
Manna sižets pārstaigāja visu pasau­li
kā filma Zilais eņģelis. Tā bija
Marlēneg DItrIchas pirmā ievēro-lamākā
filma, kurā īpaši izcēlās arī
lielais raksturtēlotājs Emīls Jan-nlngs,
viņš nesen miris.
H. Mannam pieder daži dramatis­ki
darbi: viencēliens Varietē im
Ievērojamā drāma no franču revo­lūcijas
laikiem Legro kundze. Div­desmito
gadu sākumā Latvijas Na­cionālajā
teātri tās titullomā ar lie­liem
panākumiem viesojās Marija
^^iko. Mann.<; viņai bita dāvājis
-ģīmetni ar apliecinājumu, ka viņas
ļ tēlojumu atzīst par adekvātu savam
iedomātajam personāžam.
Oļģerts Uepiņž
rūpniecība, saimu.cciba un viSn-igl
praktiskā dzīve ' Bet kas šeit sve­šumā
mūcds g^ra zinātnes, mācās
svešas valodas — tiem tomēr arvie­nu
jāpatur prātā atsevišķi ari lat­viešu
vialoda, dzimtā vēsture un l i ­teratūra.
Un lūk, te pati dzive iz­virza
ļoti svarīgu nacionālu uzde­vumu
mūsu akadēmiskai inteliģen­cei,
it īpaši tās humanitāri izglīto­tām
aprindām. Sls uzdevums ir
mūsu nacionālo intelektuālo vērtī­bu
saglabāšana un tālāk veidošana.
Jau sākot ar pag. g. s. beigām un
šī g. s. pagājušos 50 gados mums
uzkrājies liels daudzums atziņu pa­šiem
par sevi, par savu valodu, sa­vu
archalobģisko un vēsturisko pa­gātni,
par mūsu kultūras vēsturi,
etnogrāfiju, mitoloģiju un folkloru,
par mūsu latvisko mentalitāti, pSar
mūsu tautas lomu un uzdevumiem.
Tās jāglabā, jākopj un jāveido tā­lāk.
Dzimtenē tagad par tām neko
runāt nedrīkst, bet mēs drīkstam,
tikai diemžēl mēs par maz par tām
runājam. Mūsu tautiešu darbi šais
nozarēs tiek gandrīz pilnīgi noklu­sēti,
par pašām šīm gara dzives no­zarēm,
izņemot literāras kritikas par
Jauniznākušlem rakstnieku un dzej-n.
eku darbiem, gandrīz nekas ne­tiek
rakstīts, interese par tiem pla­šākās
aprindās ne ar ko netiek mo-din.'
t-a. Tar)ēc ari pat jau Sals no­zarēs
iznākušie darbi un pat iznā­kušās
mācības grāmatas guļ neiz­pirktas
un nelasītas, Jo uz tām ne­viens
neaizrāda. Un galu galā, kft
izsakās mūsu grāmatu veikalnieki^
ir taču samērā maz vajadzīgs, lai
modinātu interesi ari pret šādiem
darbiem.
Te nu akadēmiskai inteliģencei it
ipaši būtu jāiejaucas. Viņai taču
jāsaprot, ka neviena tauta kā tauta
nevar pastāvēt bez savām nacionā­lām
intelektuālām vērtibāna, nacio­nālām
atziņām Ne par velti taču
tagad pat komunisti tik enerģiski
uzsver šo nacionālo atziņu nepiecie­šamību,
saprotams, tikai nacionālā
krievu garā un pie tam gaužām ne­kritiski,
tās pārspīlēdami, Mūsu
dienās būtu pilnīgi dabiski, ja, tālā
svešumā nonācis, kāds inženieris
vai tautsaimnieks, nerunājot Jau
nemaz par mediķieni, kam Jau tfi ^
sakars ar tautas psīchi un tautas
tikumiem ciešāks nekā citiem — la­sītu
saviem mazāk izglītotiem tau-
^tieSiem priekšlasījumus par mūsu
valodu, par vēsturi, mitoloģiju vai
folkloru. Tas jau reiz tā bija —
pag. g. s. otrā pusē no 7-tiem lidz
90-iem gadiem, kad interese par
nacionālām gara dzīves parādībām
bija liela, bet sagatavotu darbinieku
nebija. Bez šaubām, te bija daudz
diletantisma, un ne bez diletan­tisma
dažreiz būs arī šeit ierosinātie
priekšlasījumi, bet uz šā dileti'n-tisma
pamata pag g, s. otrā pusē
un beigās izauga bagātie mūsu folk­loras
krājumi, daudzās mūsu atziņas
par valodu un citām gara dzives
nozarēm, kas vēlāk noveda jau pie
plašas un pilnīgi modernas šo zi­nātņu
attīstības mūsu inteliģencē.
Un uz šiem pamatiem cauri uzplau­kumam
pašās XIX g. 8. beigās, cau­ri
piektā gada revolūcijai un jau­najiem
sasniegumiem ap šī g. s.
10-lem gadiem izauga jau mūsu ne­atkarīgās
Latvijas kultūra. Bet
galu galā mērens diletantisms šais
nozarēs ir tomēr vairāk vērts nekā
pilnīga bezdarbība, aizlaižot galīgā
atmatā jau tagad stipri panīkušo
tautas intelektuālās kultūrās dru­vu.
Bet plašākos centros visā pa­saulē
vēl labu laiku atradīsies ar!
diezgan daudz akadēmiski izglītotu
latviešu, kas neatkarīgajā Latvijā
ir visumā pienācīgi sagatavoti na­cionāli
humanitāro zinātņu laukā un
kas labprāt darbosies, ja vien tiem
būs iespējams to darīt.
Ja nu cauri pārkrievošanas laik­metam
pag. g. E beigās un šī g. s.
sākumā, cauri vācu okupācijai no
1915.—18 g un komunistu okupāci­jai
1919. g. tomēr kuph sazēla mūju
vispārīgās nacionālās kultūras un It
īpašl nacionāli intelektuālās kultū­ras
druva, pie tam ievērojamā mērā
taisni mūsu akadēmiskai inteliģen­cei
līdzdarbojoties, tad varam cerēt,
ka pēc otrā un gaidāmā trešā pa­saules
kara postījumiem atkal reiz
celsies saulei pret' jauna Latvi ia ar
jaunu nacionrli latvisku kultūru.
Saprotams, tā nenāks, ja paši to
neoelsim, Bet ja tā reiz būs pacē­lusies,
tad jau iepriekš vaiam būt
pārliecināti, ka tās veidošanā atkal
lieli nopelni būs bijuši mūsu akadē­miskai
inteliģencei. Dzīvot un dar­boties
tā, lai mūHu dzive ur darbs
visplašākā mērogā kalpotu musu
dzimtenes atbrīvošanai un atjauno­šanai,
tas b.i divos vārdos būtu mū­su
tagadējās trimdas aka^ēir'-ikās
inteliģences galvenais uzdevums.