Bavarijas Latviesu vestnesis, November 12, 1949

              en. 1949. g. 12.
[is zemes
ļ Zviedrijā tajā pajs ,
cīnīdamies ar i L l ' *^
itenālām grūtībām trt'!^
Vēsturi: un Heli
klco spēris Itāju jaunL
u dibina tur l a i C s ^ P^
ļar parādībām? ^'
pieclna, ka subordinss. -
fopibai, Interesēm KM-^,'
btikusi. iekams
'li-zsniegt
kāds labi AZ7
[padoms, bet vēlreL to n.«'
(ai kustībā ielikt vSr "
b ir priekšā T a s a r t l ff
aubas par latviešu ieLh»'
k^gp^eSsm, littiiz.ir a"iSs%īidsa mptaar'sā" dī"baPs^ t£ajr
t,««,°J?"ālās pašsaglabasa.
[as ideoloģijas uzdevums ir
h turpināt un atrast veidu
zdarams. Ja tā aprobežotos'
l vārdiskiem uzmudina^
[en,_^notiktu, ka tā laužas un
valefas durvis; vai, kas vTl
h paliek dzīvei paka) un
riskanto „distanci starp vaU
tautu", kurā vairs nav res-ļret
saucēja balsi tuksnesī
Izskan pavisam citā virzienā
ļaubu par to, ka mūsu akti-
Imdā nav Jākoncentrē vie-
)agāt!bu iegūšanu svešas ze-p
n a īsteni vienmēr bijusi
ekļu iegūšanu kā cinas ie-is
8elt jākonstatē, diemžēl
0 reizi.
isaulē allaž notiek kas Jauns
smēram, Vitauts Kalniņg
Vārda Stokholmā raksta-lu
mākslas muzeji ikkurj
ntu visu latviešu svētceļoju-k.
Viņi turp dotos, cik vien
Spējams, un šis kopīgais
pārdzīvojums būtu ar lielu
1 un apgarotāju spēku."
)rldī, kad rastos nodoms š§-
Sānos īstenot, tūliņ paceltos
is — ar ko? Un pati dzīve
rāda, kur līdzekļi būtu at-
Zviedrijas otrajā latviešu
Itā Latvju Ziņas Alberts
pats jaunkanadietls bū-
)amāca citus iebraucējus:
fet auto un kažokus! Ko jūs
i jums būtu sava maza m§-
)ga pajumte un varbūt ari
zemes, kur izaug vismaz
kknītes?"
organizēt šādu latviešu
[0 spēku kaut vai minētā
ļradišanai — tas būtu uzde-ļuŗā
materiālās intereses pa-nacionālajām.
Bet šis ci- :
liecina, ka vismaz dažas
aprinda^ Jaunajā pasaule
[iegūšas to robežu, par kuļ'U
baidāmies viņu vietā. le-
.ka šos latviešus nekādi
\i ne uzmudinājumi vairs
[novērst no viņu nodoma —
cne5L.zemē. Bet viņi auga
))a brīvajā un neatkarīgajā
un tādēļ viņu nacionāla
La katrā ziņā ir lielāka neka
Viešiem, kas pēc pirmā pa-caŗa
neatgriezās no Krievi-
|kur nu vēl 1905. gada aiz­ām
uz Ameriku — lidz Lat-
)ināšanai'viņi tur nodzīvoja
Alberta Kalniņa citāts ar!
ca dzīve iet neapturami uz
un ja ^ ū s u rīcībā šobrīd
ļas, ar ko pakļaut tautiešus
ļeoloģijai, tad vai nu no tas
|s vai jāmē^na tā pārvel-
^tādu, kas iet blakus dzīvei,
i priekšu. Konsekventa tu-
,pie reiz ieņemta viedokļa
ai gadījumā gan varētu no-pašu,
ko atteikšanas no
p ideoloģijas, jo tā butu
[aņa bez atbalss. Tas butu
kas novērsties no tautiešu
ŗiitām, neredzēt viņu sasnie-n
neaicināt viņus talk§, kaa
viņiem atkarīga viņu pasu
3 mūsu saimes
tāda nestāja būtu tikai d»
isekvence. Tā uz visiem
dzvilktu baļķi priekša dau-
„cu sasniegšanai nākotne, un
Ibūtu jābīstas no trimdas
airSanas anacionālā aiiioria
(trūktu kopēja konstruē
devuma, kas to turētu kopa.
arī ar ideoloģiju ir ta, k
ne tikai vārdi, bet ari
Trimdas ideoložijā f ^ ^ !
glabāšanas uzdevumstm j
sevis apliecinājuma uz
:tivā darbībā, kura
demonstrēšana un J
.roku rolcā ar "«^'"f/ā-
(onda radīšanu. R ^šanA
[evis par principu gio^^.
Ipraktisko memj^ļ,.
hin uzdevumu bāzes \>y
[ Sī lietišķā P « f f , J n , ēs
hmība ir Jāsaskata, la
pārāk teorētiski un la n .
f kā spāņu donja 5 ,ies
' Gasē, šoruden viesoo ^.^
un kritizēdams Geie .
- filozofus, teica; , ^ ^5
feive nav nekāda dzive. „
fāk tālu no d|ivas dz^,
0
i
I
ļoH/Bm g. 12. novembīt
L A T V I JA
\ <
EsUngenas latviešu
teaitis dodas pedeps
ciemos
—t-
Tautieši, Eslingenai attālākajās
amerikāņu joslas nometnēs veltīgi
taujā, kad pie viņiem ar jauno ie-rtudējumu
— Jaunsudrabiņa komē-
(iiju Jo pliks, jo traks ciemosies Es-itogenas
latviešu teātris. Neviens
negrib lāga ticēt, ka šo ierasto un
gandriz ikmēmesi sagaidīto ciema
Inikulu vairs nebūs. Bet, tā, diem-
Bl ir. HNU reiz pienācis tas laiks,
ķad, lai kā paši gribētu, nekur tālu
nevaram aizbraukt, jo nezinām,
ķuŗā stundā un dienā mūs aicina
CIC vai amerikāņu konsuls," saka
aktieri, im tādēļ teātris savos pēdē­jo*
viesizrāžu braucimos var doties
tikai nedēļas nogalēs uz Eslingenai
tuvākajām nometnēm. Vairāki
Djākslinieki, to vidū pāris galveno
ipgku, kārto savas plMējās izceļoša­nas
lietas, lai jau visai drīz dotos uz
ASV. Pādējie, kubiem ari visiem
galvojumi Jau sagādāti, līdz izcelo-fanai
iesaistās citā darbā, jo teātris
vien vairs nespēj viņus „paēdināt".
Pagājušo piektdien, sestdien un
ļvātdien tik labi pazīstamā brūnā
teātra „kulba" apciemoja Kleinke-cag,
Dllingenas un Augsburgas no­metnes,
ā!s nedēļas beigās vēl dodas
ug Ulmu, Memingenu un Svābu
Oroindi un tālāk — kas to l a i pa­saka.
Izrādes nometnēs, atskaitot
Augfiburgu^ kut latviešu vēl vairāk
nekā pufloli'a tūkstoša, bija tikai
vidttvftji apmeklētas; tas rāda, ka
audim maz naudps un daudzu prā-
U8 nodarbina izceļošana un ceļa so­mu
taisīšana.
Tā nu tuvojas tā diena, kad pēc
vairāk nekā Četru gadu ražena
un cildināma darba un gandrīz pēc
seši simti Izrādēm Eslingenas lat­viešu
teātris izbeigs» pastāvēt, lai
varbūt pēc necik ilga laika sāktu
Jaunu darba cēlienu kā latviešu te­ātris
Bostonā, kur vietraudžu pul­ciņš
Jau priekšā. Paši teātra ļaudis
par to pārliecināti, jo „kur trīs lat­viešu
aktieri kopā, tur spēlē teātri'*.
Arv. B.*
ELZA ĶEZBERE ..KRĒSLAINIE
SPOGUĻI", DZEIAS ZIEMEĻBLĀZMAS
AP0.1949
Dzimtenē tUc populārā Urlķe Elza Ķez­bere
trimda aāk klajā ar iaimu dzeļu
fr lS^?ni **Jf^^«««a. Totiesu krājums
nT«i cu-?* ^^^^5 ap 160 dzejoļu. rC-rikp
^am ir mfisu arākā U-tvPrsiT
^^2'^ff^f^So acumirkļa noskaņu
kā nS'pn ^^uJ^?^ J ^ ^ * « toJojiSl,
G i n S ^ V^^^ J??^*¥ «Vēstules Pērām
SHI!?^ > ^^^^^^^ ierindojami tīrajā
Hŗikā, Jo nav nekas dts, kā šādu acu­mirkļu
ImpreBslJu virknējums.
Elzas Ķezberes dzeja viscaur un vien.
mer ir klusināta; tā ir kā ^^oie^iio kS-h%
J^.^^ .^^H^^ noņemta surdine. Pat
J^ad viņa piemin nāvi, mokas,
Izmisumu Sie vārdi neskan skali, bet
Ka no tāliene» un pusbalsī teikti; Ķez­beres
dzejā nav neviena kliedziena, ne-n^'^
J^^^\ ^ P^tstata. lievlc-na
kaislīga Izsauciena un tāpēc Jāatzīst,
ka nosaukuma ^Krēslainie spoguli'* fial.
tri^li^^\^^!^ .tkamerdzejal" Ir ap­brīnojami
labi piemeklēts. Ja Ķezberes
nesastopam ārīgo, dekoratīvo
fiS?%K^** Jādomā, ka tai trūktu
Iedarbības spēka. Bieži vien tieSPpa-relcotles
kluslnājumlem, teiktais aizskar
S^^.H*^^^^- ^^^^^ ^^^^ a»^tt«rt8
aramatiskā vi<}tā, kur Uekas vajadzētu
^"?f^ ?^ ^^^^^ ?^«P«5l pasaka vlssva-
"efko ēukstot un Sls čuksts mūs ķer Ie­spaidīgāk
nekā visas vaimanas. Jau
AristoteUs zināja, ka nav Ieteicams tē­lot
galējos afektus, jo mākslftileclskajam
pārdzīvojumam patleslljā ir diezgan maz
J S ^ i , ^ , ^^^^ pārdzrVoJumn.
Savā krēslalniijā spoguU Elza Ķezbere
spej reljefi parādīt neUkvlen mīlesUbas
rotaļas un nojausmas, bet arī mūsu asi­ņainā
laikmeta varmācības un Uaģfku,
Tieksme klusināt Ķezberei Uekas gan
nebūs apzinīgi kopta un veidota, bet
sakņojas viņas raksturā un dabā. pie­šķirdama
vlņau pantiem Ipatu pievilcību.
Elzai Ķezberei raksturīgs ar! tieSums
un vienkāršība, reizēm gandrīz vlenUe-slba,
ar kādu viņa tuvojas savām tē­mām,
ietverdama tās visvienkāršākos,
Jķietaml pavisam nemeklētos, vārdos.
Viņas panti ir ļoti skaidri. Visā grama-tā
nav nevienas tumSas, vai dažādi tul­kojamas
rindas. Šķiet Sis apstāklis dažu
labu reizi licis kritikai tuvoties Ķezbe-res
dzejām ar zināmu nevērību, sak* kas
gan var daudz slēpties tik skaidrās un
vienkāršās rindās: dzejai taču Jābūt dī­vainai,
neizprotamai, pravletīgal. Gluži
tāpat arī teorētiskie raksti un kritikas
tikai tad Uekas mums īsti gudras, kad
aiz svešvārdiem un Jēdzienu sapinuraa,
vairs uevar īsti Izprast, par ko tiek ru-nāts.
Aplūkojot Elzas Ķezberes dzejas for-
PAVILS GRUZNA
Izraudziti galveno lomu tēlotāji Kristus
ciešanu spēlēm
/
8. oktobrī visa Oberamergava dzī­voja
vēlēšanu drudzi: Kristus cie­šanu
spēļu komiteja slepenā balso-izraudzīja
tēlotājus 102 „soli-stu"
lomām nākamā gada uzvedu­mam.
Galveno lomu tēlotāji bija
Jāizvēlas no diviem kandidātiem,
kurus jau pirms tam bija izraudzī­jusi
īpaša komisija, Ne reti gadi-
JiS, piem., izraugot tēlotāju Marijas
lomai, ka komitejai, kurā ietilpa
Visi ciema domnieki un 7 īpaši vēlēti
locekļi, bija jāizšķiras starp skai­stumu
un sejas pantu harmoniju vai
labākām tēlotājas spējām, .
Kaut gan vēlēšanu dienas rītā
.daudzi iznākumi neoficiāli jau bija
skaidri, oberamergavlešu nervozitā­te
tomēr sasniedza kulmināciju. Pa
balsošanas laiku rātsnama priekšā
bija sapulcējies pus ciema, kas gai­dīja
6 galveno lomu sadalījumu.
Pēc pusstundas apspriešanas komi­teja
tos uzrakstīja uz rātsnama
priekšā uzstādītas skolas tāfeles, un
tas vēl nebija izdarīts, kad Ober­amergava
jau zināja Kristus tēlotā­ja
vārdu: ciema puišeļu stafetes to
bija paziņojušas visās mājās.
Lielākais pārsteigums visiem cie­ma
Iedzīvotājiem bija viesnīcnieka
Antona Preizingera izraudzīšana
Kristus lomai. Par viņu kā galve­nās
lomas kandidātu nopietnāk ru­nāja
tikai pēdējās dienās, bet daudz
vairāk izredžu deva tēlniekam A r ­turam
Hāzeram, kas ar savu iega­reno,
izteiksmīgo un gandrīz askē­tisko
seju lldziniās daudzu agrāko
Kristus tēlotā]u tipam; Pŗeizingcru
drīzāk uzskatīja par ideālu Jāni.
Pārējo lomu sadalījumi bija pus-
Hdz pareizi paredzēti. Aloiss Langs,
kas 1930 un 1934. g. kā Kristus pie­dzīvoja
īstu triumfu, tagad, būdancis
Aicinājums māksliniekiem
Vatikānā 1950. gadā, kas izsludi-nSts
par svēto gadu, notiks vispa­saules
sakrālās mākslas izstāde.
Tajā aicināti piedalīties ari latviešu
mākslinieki ar darbiem, kuros apce­rēti
sakrāli temati. Māksliniekiem
steidzami jāpiesakās LCK Informā­cijas
nozarē, - Esslingen/^N, Flie-gerschule.
KĻŪDAS IZLABOJUMS
Dr. J. Sanders paskaidro, ka viņa
rakstā par sarkanbaltsarkano karo­gu
pareizi jābūt: „Citas korporāci­jas
sarkanas cepures neatzīs,** bez
tam Jāsaka - krāsu linta, nevis len­ta,
kas i r krieviska forma. Uz
toesmu svētkiem Rīgā Pēterpils
latviešu dziedātāju biedrības koris
brauca 1910. gadā.
jau pavecs un nespēdams veikt grū­to
lomu, nākamajā gadā runās pro­logu.
Marijas lomas tēlotāja būs
skaistākā un jaunākā no abām kan­didātēm
— tikko 20 g. v. kokgrie­zēja
Anemarija Maira. No pārē­jiem
galveno lomu tēlotājiem tikai
divi atbildīgākās lomās bijuši pēdē­jās
Ciešanu spēlēs 1930. un 1934.
gadā: 50- g. v. Melchiors Breit^-
mers, kas trešo reizi pēc kārtas tē­los
PiJātu un 60 g. v, spēļu veterāns
Hugo Rucs, kas 1922., 1930. un 1934J
g. bija Kaifas. priesteris, bet tagad
uzņemsies Pētera lomu. Par Marijas
Magdalēnas tēlotāju komiteja izvē­lējās
24 g. V. Gabrieli Groperi, Mār­tiņš
Mangolds tētos Jāni un Hanss
Svaighofers Jūdasu. Jūdasa tēlo­tājs
1934. gadā Hanss Cvinks nemaz
nebija izraudzīts kandidātos, tāpat
ari kokgriezējs Francis Cvinks, ko
šāgada sākumā Oberamergava uz­skatīja
par drošāko kandidātu K r i ­stus
lomai.
Garigs konccīfs
Esiingcnā
Elvjra Liepiņa, Aleksandra I^adile
un Marga Millere-Grasmane — trīs
dažādu interešu un izskata dāmas
savedusi kopā mīlestība uz mūzļiku,
turklāt katrai uz savu instrumentu.
Sai svētdienā 13. novembri pl. 18
Dienvidu baznīcā Eslingenas iedzī­votājiem
būs izdevība dzirdēt kā
skan arfa un ērģeles, ērģeles un
balss — reli piedzīvotā kombineju-mā,
kura sekmīgas Izdošanās labad
visas trīs koncerta dalībnieces veltī­jušas
ne mazums pūļu. Runa ir ne­tikai
par rūpīgo programmas iestu­dējumu,
bet ari par tiem centne­riem
kurināmā materiāla, ko māk­slinieces
ziedojušas katra no saviem
krājumiem, lai baznīcā nebūtu jā­salst
kā pēdējā teātra i/rādē, no
kuras ļaudis nāca mājās drebināda­mies.
Runa ir par techniskiem ap­draudējumiem,
ko A Kadīle šai drēg­najā
laikā vēl var laicīgi novērst,
sargājot balsi mīkstā vilnas šallē,
(viņas balss tagad skan jaukāk kā
jebkad), bet ko nevar novērst E. Lie­piņa,
kad ēi'šeles sāks dūkt pašas uz
savu roku. Tad labprāt nāk palīgā
pats atsaucīgais Dienvidu draudzes
mācītājs Smits un ceļos nometies iz­ārda
un atkal saliek pedāļus kopā,
līdz vainīgā base apklust. Ērģeles
tagad skan labāk nekā līdz šim. M.
Milere-Grasmane šai koncertā sola
atskaņot Suberta un Hendela darbus,
un bez abiem minētajiem program­mā
vēl ir Bachs un Mendelsons.
bez tam J. Vītola un J. Nomla
dziesmas, bet galvenais — koncerts
būs jauks un baznīca būs silta!
mālo posi, Jāatzīstas, ka lasot „krēslai-hos
spogoļus**, tā gandrīz nemaz neie*
nāk pr^tā. Grabojiem neuzturamies, Jo
kā Jau minējām, valoda Ir Ura un dzld*
ra; lasām parastās kvartas, retu tercinl,
vai kvintu, pamanām pāris sonetu; ne-sastopamies
ari ar neparastām atska*
ņām, va Ipārsteidzējām figūrām, t&tu
masu dzirdi Ķezberes panti glaui )oti
tīksmi. Un pēk^l mēs noprotam, ka
Sis dzejas galvenais noslēpums Ir mOzl-kālltāte.
Latviešiem ir daudz dzejnieku»
kis sasniegusi varenu panta spēku,
brāzmalnibu. dārdēšana aizrauJoSus rit-mus,
bet daudz retāk sastopam autorus,
Icam doto veidot rindas melodiski. Jo
latvieSu valoda ar vienmuļo akcentu uz
vārdu pirmā balsiena tm Šņāceņu pār­bagātību,
muzikālam pantam, diemžēl,
Ir diezgan nepateicīgs materiāls. Formas
noteiktību var lielākā vai mazāka mērā
Iemācīties, bet mOzikālltāte ir Dieva dā­vana.
Elzas Ķezberes mūzlkāUtātes ārē­jie
paņēmieni ir pavisam vienkārSi: īsas
rindas <kā zināms, Ud atokaņotās īsās
rindās ir daudz grUtāk dzejot nekā ga-fās),
izvairīšanās no vienzUblgaJlem „lā-pāmiem
vārdiņiem" un atjautīga vadrin-du
atkārtošana ko viņa veic ar laimīgu
un meistarīgu roku. Skaists Sis mfl-zikālitātes
paraugs ir krājuma pirmais
dzejolis ^Lakstīgalai", ari „BlSa ābo-liņS",
„Spogu|i", „SkumJS moavs" n. d.
c« Nav brīnums ka tik daudzas Ķez­beres
dzejas ir komponētas.
Ķezberes galvenie skolotāji, Uekas, bi-
JuSl K. Skalbe un Sriks Adamsons,
UDadzis", „Zilie novakari"), dažas ie­skaņas
vērojamas ari no A. 'Svābes»
(„Spēlmanb", „Tapa nakts"), taču par
iespaidiem Ķezberes dzejā nav daudz
ko runāt: kas tik tieSi seko savām iz­jūtām
kā viņa, tie ar iespaidiem nevar
neko daudz Iesākt.
^Krēslaino spoguļu** plrmaji — mī­lestības
lirikas nodaļā ^Mēnefisbrau-ciens",
Elzu Ķezberi redzam tādu, kfida
to pazīstam no viņas senākām grāma­tām:
piemīlīgu, rotaļīgu, ar vieglu /ro­mantisku
smeldzi. Nodalās „Alpu ce­ļojums",
un „VariāciJa8" sastopam Jauk­tus
motīvus, starp* citu 6 krāsainas Alpu
ainavas, veltījumus, 4 atjautīgas dzejas
par kaķiem — mūsu dzejnieču iemīļotu
dzejas objektu u. c. Krājuma svarīgā­kajās
nodalās „Krlslalnle spoguli",
^Koncerts" un „Ordenls" veidojas Jau­ni,
kara un trimdas iedvestie drūmie
motīvi, kas reizēm sakāpinās līdz nece-rlbai,
Izmisumam, nāves Jausmām un rā­da
Ķezberes dzeju padziļinātu, pacildi­nātu
un nobriedušu. Tā ir gluži cita,
pārvērsta pasaule, kurā tagad skatās
dzejniece nopietna un iztrūcināta.
Tā šķiet: man uz Sis pasaules
Vairs smaidīt nepieklājas.
Viņa saka dzejoli „To nomanu", bet
„Divas māsas"':
Kā svētku drānas noUeku es laimi.
Lieks greznums tā šai dzīvē manim bij.
Kādu laiku var atrast apmierinājumu
paSās cieSanās:
Tu Jūties bagāta, Jo tev ir mokas. (Lp.
121.)
Tad sākas neceriba:
Viss ir tikai ēnas vien,
Ari smaids un mokas. (Lp, 116.)
Un dzejniece nonāk līdz galējai rezig­nācijai:
0
Tik ērkSķIs mūžīgs ir un krusta koks.
(Lp. 146.)
Snieg pelni. — Beigasl — saka kāda
balss.
Vai:
Pēdējā noda|ā „Ordenis" Elza Ķez
bere sakopojusi tautas nelaimes tieša­jos
iespaidos radušās dzejas, starp ku­rām
«Aizvestais dzimtenei", „Bēglls",
„Svešlnieks" pieder pie labākā, kas mū­su
dzejā par slm tēmām rakstīts. Skaists
un savā vienkāršībā iespaidīgs ir no­daļas
vaddzeJoUs „Ordenis'', kas beidzas
ar rindām:
Mēs neredzam liclcellem galu.
Mēs bēg|u ordenis sērs.
Ķezberei raksturīgi, ka ari Sajās dze
jās nekur neparādās protests, tikai lik-tens
pieņemšana. Vēl skaidrāk to iz­pauž
dzeja „Dievs mani pārmāca" u. c.
Jā, padevību un plek}āvlbu dēvē par
sievišķīgām īpašībām, (saprotams — do
mājot „teorētisko" sievišķību) tad Elzu
Ķezberi var saukt par mūsu sievišķīgā­ko
dzejnieci. Pat retajiem sabiedriska
Jiem motīviem „Plāpas", .«Liekulība"
nepiemīt protests, vai nosodījums, tikai
viegli ironizējošs smīns.
Elzai Ķezberei Ir Iemīļoti priekšstati,
Icuŗus viņa bieži lieto, brīžam liekas pat
pār^ik bieži: Dzenis ka|, Pelni birst, vai
snieg. Dzērves kUedz, utt. kas gan ne­kļūdīgi
un tūda} uzbur vajadzīgo no
skaņu. Ķezbere nevairās arī parastu
atskaņu: rokas-mokas-krokas, sirds-mirdz
-šķirts un taml. .ar Uelu Izmaņu raisī
dama dzejas domu tā, ka allaz pārslīd
$im atskaņām kā pašsaprotamām, neuz-krītošiim
un pat nepieciešamam. Tikpat
veiksmīgi Ķezbere tiek galā ar dzejā tik
bīstamajiem vārdiem „mna", „skūpsts",
„slrds" utt. Dažbrīd viņa staigā kā pa
naža asmeni starp dzeju un klišeju, to­mēr
vienmēr palikdama pirmās robe
lās. ^ Sis žongliera amats jāprot kat­ram,
kas mūsu dienās vēl grib dzejot
p.ar mīlestību. Dažās lielajās valodās,
piera., vācu, tas k|uvls Jau Ukpat kā
neiespējami.
Liekas, ka Elza Ķezbere nekad tieši
nemeklē oriģinālas figūras, vai pārstel
dzējus salīdzinājumus taču viņai gluži
kā neviļus uzmirdz jaukas, savdabīgas
gleznas pat par tik riskantu un nolieto­tu
lietu kā mēnesnīca:
Mēnesnīcai ragi zelta,
Tā kā jauna stirna skrien. (Lp. 32.)
Vai:
Mēness zelta ragus slien.
Badot marta sauli. (Lp. 103.)
Sī muzikālu ritmu, romantiskas Jaus­mas
in kaut klusinātas, tomēr traipīs-kas
smeldzes apgarotā grāmata sevISķi
patiks lasītājiem, kas m ī l sekot dzejnie­ces
padomam:
Sirds, no dzīves projām steidz,
Glābdamās pie dzejas. (Lp. 11.)
Vairāk nekā 6000 latvIeSu - jaun-
Iebraucēju tapad dzīvo Kanādā un
ASV. Par viņu dzīvi un darbu
launalos dzīves apstākļos lasiet
vienīgajā an Amerikas kon­tinenta
Izplatitākajā oedē|as
laikrakstā
irivā balss"
Abon mpksa lasītājiem VScljā
par S Mēn. DM 3.—.
Laikrakstu piesūta tleSl no lzde\
niecības Kanādā.
(;;enerālpārstāvis Vācijā:
[zdevnieciba
JAUNAIS VĀRDS.
(t3) Sengwarden ' Wllhelmshaven,
DP Camp. (444)
Tas bija taisni priekš 50 gadiem.
Gaidīdams apsolīto darba vietu,
vēlā rudeni aizbraucu pasērst pie
sava garīgā Semināra biedra, garā
Sweitipa Krišus — Līvānos. Viņš
tur bija skolas vadītājs, un es viņam
stundās piepalīdzēju. Par to viņš
visās sanāksmēs ņēi|ja mani sev līdz,
lai tā mani ievadītu vietējā sabied­rībā.
Uz Mārtiņu zosi bijām ielūgti trīs
vietās.
Pie turīgās katolietes, omulīgās
atraitnes Simanaites bija izžķērdīgi
klāts galds ar ceptu zosi vidū, no
kuras uz visām pusēm spiedās ārā
trekni āboli, it kā aicinādami vi­ņiem
iekniebt vaigā. Bez tam otra
zoss bija gabaliņos dalīta un peldēja
skābu kāpostu un tauku lejputrijā.
Pa starpām uzkodām bija dažādi
pīrāgi, mērcētas sēnes im kaviārs.
Bet viss tas gamēts ar daudzkrāsai­nu
dzērienu pudeļu girlandi. Vārdu
sakot, acis apžilba un apetits tika
ielīksmots. Viesu salasījās trokš­ņains
pulciņš, im to starpā jaunais
katoļu priesteris Tarvēlis, kas sēdē­ja
saimniecei blakus. Dažādība un
raibums mūs padarīja rāmus, sil*
tais, visādu jauktu smaršu pildītais
gaiss nospieda ēstgribu, bet jaunā
ksendza svētības, suminājumi un
rokas skūpsti pikantai sainmiecei
mūs samulsināja. Mēs no visas
pārpilnības maz ko ēdām, totiesu
dzērām „8mimovkas" Šņabi no tā
saucamām ormaņu glāzēm, kuras
uzreizi dod „grunti". Drīz Jau ga­rais
Krišs uzdrošinājās teikt slavas
runu galdd zosij, piedēvēdams tai
vēsturisku varonību, ka tā reiz glā­busi
pāvesta Romu no ķeceru mūka
Mārtiņa Lutera un viņa draugu uz-itiācības.
Ar to bija uguns paku­lās!
^
Tarvēlis piesarcis uzlēca kājās un,
teicis „pax vobiscum" un piebildis:
„Ar zosu tēviņiem nevaru sēdēt ko­pā,"
grasījās aiziet. Omulīgā Si-manaite
sāka raudāt, lūdzot ksendzu
tomēr palikties. Bet Krišs, vēl tei­cis:
«Pareizi, kungs, tagad visus
zostēviņus māca latīniski," aizrāva
mani no galda, — un mēs nozūdam.
Uz ceļa spriedām, ka liktenīgi esam
paši sevi izmetuši no dzīru līgsmi»
bas, tukšiem vēderiem un dušām...
Rezignēti, bet stingrā solī, gājām
uz otru dzīru namu, no kura mir­goja
jau skopa vakar|i uguns.
Tur, luterāņu pa^stskolā, mūs
laipni s^tapa skolas priekšnieks
LediņS un veda tieši pie Mārtiņgal-da.
Tur bija pāris kollēgu — sko­lotāju
ar savām atturīgajām dāmām.
Bija solīds miers un klusums. Gal­dā
stāvēja konjaka pudele, pusdu­cis
alus un katram šķīvi liesas un
sausi ceptas zoss gabaliņš. Garais
Krišs bija |oti omulīgs, stāstīja
anekdotus, lēja sev un man konja­kus,
nikni grauza sauso zosi un tad
gāza virsū alu, un stundas laikā
viss bija apēsts un sauss. Kad sko­lotāji
pārgāja uz cigāriem, kafiju
un kāršu partiju, mēs, aizbildināda­mies
ar trešo ciemu, gājām. Mums
pateicās par skolā ienesto omulību
un nožēloja, ka aizejam no kafijass
un ,,zolītes"...
Bet mēs jau vaļīgāk spērām savus
soļus, un kad Krišs prasīja: „Vai tā
bija taupība, vai skopums?" — es
atteicu: „Ne viens, ne otrs, bet ra­cionālisms,
jo es jūtu, ka tomēr es­mu
stiprinājies'...
„Nu, tad saturies, jaunais Slmson!
tagad nāks īstā spēku pārbaude un
tu redzēsi īsto metafizikas kritēri­ju,"
nobasēja Krišs.
Gājām ilgi. Netālu no tilta un
stacijas, Krišs piedauzīja ar nūju
pie kāda tumša namiņa.
Atvērās kaplodziņš un no tā at­skanēja
piesmakuši balss: „Sen
gaidu jau jūs! Kāpjiet tik pilri
slieksnim un neklūpiet!"
Atradāmies , tumšā istabā. Tad
uzšķīlās spoža gaisn^a un bija re­dzams
bārdains, diž|i auguma vīrs.
Krišs viņu rckomandēja: „Mūsu pa­reizticīgais
Mārtiņa, ķeizariskā die­nesta
feldšers un pulksteņmeistars-
Kramplaks."
Nosēdinājis mūs mīkstos krēslos
pie tukša galda, pats saimnieks ie­ņēma
vietu aiz galda un ar no/člu
izdvesa: „Pasarg' tētiņ! es redj:u,
ka jūs nekā vēl neesat baudījusi.
Tas Mārtiņos neiet! Tad nu ar
Dievpalīgu sāksim. Līzīt, trešais
zvans!"
Viņš trīs reizes iekāsējās. Blakus
durvīs parādījās tautas tērpā cēla
sieviete, ar kuru viņš iepazīstināja:
„Mana Luize.** un nolika galdā sal­vetē
tītu pudeli ar ^Gogoļ-moguli".
„Tas sākumam, un tad visu pēc kār­tas,"
teica sainmieks. Luize pamāja
tikai ar sprogoto galvu un nozuda.
Kad biiām iztukšojuši karsto,
gardo dziru, pudele nozuda, un nā­ca
pēc kārtas'^viss cits. Tur bija ne­baudīti
kulināri gardumi un dziras,
ar! paša Mārtiņa iesmā cepts zostē­viņš.
Nekas netika runāts, tikai
ēsts un dzerts! Tas ir tas „ortodok-zais
kritērijs", piezīmēja Krišs. Bija
ari kafija ar benediktiešu liķieri un
Havanas zeltainie cigāri. Un vlS9
tas gtršoja brīnumaini, tā kā nema­not
šinī savādā klusumā iezaigojās
rīta gaisma.
Nezinu, kā no turienes aizgājām,
kā tikām pāri Ultam, bet aUlrgām-savādi
dīvainā stāvokli: mēs abi ar
garo Krišu, kā divas plekstes, gulē­jām
pie upes lēzeni smilšainā krast­malā,
bet kurpēs tērptās kājas mirka
līdz ^ skriemeļiem ūdeni...
| - Kad ātrā slapju kāju tempā pār-nācām
pareizticīga draudzes skolām
kuru Līvānu bardns Korfs bija Ierī­kojis
bijušā milzu krogā pie Dauga­vas
ceļa, sāka zvanīt baznīcās.
Šodien taču bija svētdiena im
diezgan pasilts Mārtiņu rīts! To­mēr
bija Jāliekas pie karsta groka
dietes, lai kāju pelde neatsaukto!
garā Kriša plaušās, un jāsakārto
domas uz kārtīgu dzīvošanu un dar«
bu.
Man tās bija pirmās brīvo Mār­tiņu
svētku zosis, un vēl ll(iz linļ
rēgojas atmiņā Kriša seja, kad viņi
no ksendza saņēma atvainošanai
vēstulīti, bet no Kramplaka tur alz-n>
irsto spieķi, pie kura bija pielais­tīta
konjaka pudelo' — paģirām,
To visu kāds vietējais korespofi--
dents ļoti puķotā stilā bija aprakitU
jis „Balsr. Garajam Krišam iznfi««
ca izskaidrošanās ar garīgo Konii^
storiju, bet es, kā nebēdnis nbur*
saks", pirmo reizi iekļuvu „pr€Sē**«
Līvānu sabiedrībā vēl labu laiku
bija dzirdamas atskaņas no līs ko­respondences
par trjm Mārtiņu zo­sīm.
Nav tik launil
(Turpinājums no 6. Ipp,).
latviešu zemnieka — vēlākā turīgā'
latviešu lauksaimnieka, bez amat­nieka
— vēlākā rūpnieka vai Urgo^
tāja, bez latviešu Jūmidca — vē­lāka
kuģu īpašnieka nebūtu bijll
mākslas uzplaukuma, nebūtu biJll
latviskās kultūras, zinātnes un
mākslas uzplaukuma, nebūtu bijis
mūsu universitātes un nebūtu bijii
profesoru.
Neaizmirsīsim, ka garīgo ordeņu
brāļi, dodot nabadzības sollJumUi
tai pašā laikā atteicās ari no pasau­les.
Mēs turpretim gribam Izcīnīt
vietu savai Latvijas valstij vēl ial
pasaulē.
Patreiz mums jādomā kā samak­sāt
par pajumti, apģērbu un uzturu
un bērnu izglītību. Mēs nevaram
dzīvot kā krievu kolchoznlekl tikai
tādēļ, ka mūsu radi un draugi cieš
.Sibīrijā. Nevaram to ari prasīt no
mūsu pārstāvjiem, jo tas viņiem
ņemtu iespēju vispār kautko darīt
Bet, ja prof. Jurevlfts rietumnie­kus
kā materiālistus nostāda pret­statā
lieliniekiem, tad jājautā, vai
ir vēl kāda vara materlfillstifekāka
par lielinieku varuV
Vēi pāris vārdu par „JaunaJām
tēvzemēm".
Mēg esam latvieši, izauguši no
Latvijas zemes, lielākā daļa izau­dzināti
brīvās Latvijas skolās un
latvieši paliksim vienalga vai pel­nīsim
dolārus, mārciņas, frankus vai
DM (Runāju par lielāko daļu un
nedomāju raudāt par sēnalām). Mēs
visi ari atceramies Baltijas vāciešu»,
kas dzīvodami mūsu zemē un bau­dīdami
tās labumus, uz mums ska­tījās
no augšas un ignorēja mūsu
kultūru, para.?a.s, valodu un pat
himnu. Nekļūsim mēs parHfidlem
pašiem svešā zemē. Organizēsimies,
palīdzēsim viens otram, k r ā s im
m a t e r i ā l ā s v ē r t ī b a s cik
vien i e s p ē j a m s , bet nealz-mir.
nsim, ka esam pateicību para­da
tiem. kfis mūs pIcņēmuSi savā
zemo. Neskatoties uz viņu „r!e-tumnieku
gļēvtimu", kā profesors
saka, viņi mūs četrus gadus Ir/Uz-tiirējijšl.
.cpītedami lieliniekiem, ;Vi-ņi
to varēja arf nedarīt. Vārdu sa­kot
noizturō.<:!mlcs tā kā tie vācieši,
kas domā, ka tikai viņu tauta ir Iz­redzēta.
Un beidzot — tā nav „ženiorēSa-nas",
ja cilvēks katram un katrā
vietā nestāda par savu uzticību tē­vijai
un ilf^^m pēc tās. Mēg taču
arī ikdienas nestāstam, ka ticam
Dievam un tomēr ticība kā tāda ar
to nemazinās.
Visu konā saņemot, Jlekas, ka
prof. Jurevičs pārāk drūmi raugās
uz trimdinieku uz.skatienri par ma­teriālajām
vērtībām. v
Nav tik jauni! Turīgs cilvēks tik- '
pat karsti var mīlēt savu dzimteni
kā tas, kas domā, ka viņa plvenals
un vienīgais dzīves uzdevums ir
katrā vietā un lietā paust savu pa­triotismu.
Tad, kad būs brīvs ceļš
uz dzimteni, turīgajam būs ne tikai
ceļa nauda, bet arī kapitāls, ko viņi
varēs ieguldīt Latvijas celšanai...
NoraT,
1 m>