Bavarijas Latviesu vestnesis, April 19, 1950

              19. apriU
lANTS
Ilgu
bijis
mūs kriet^
par
Vai tas tā
ķa cauri
Dpnbasā
m tāpēc,
otrā
kixt
Iedzīvoju
c^^Hm pie.
^» galvenam
. Poļi
itiāt ceļu, bet
iesus aiiturS*
ļja iet, kurp
redzēt kāda
vācietim
is* zābaku pS«
)s bija iedevis
ļsarkļEmarmiJas
ļaiztuŗēto gru*
ikiis atņēma,
izrāva pistoli
klāt. Ar
&na zāb^ikus,
[toli tam pret
iļc secīgs, ka
bhuguriski
ļļzgāja» ne vāri
noskatlISs
loti
pie
pagra-lz$
au-lindēlu,
pēc
.1 mani. do-
^1kJ:iVādlā at*
a devēja, kas,
:oi, bija Jau
;^āoijā"man
vēlos tikt
16 visiem Jau*
.^Iski atbildēt,
kādu jaunu
blakus gal-
Vādsld^
^vtt^^r b««*
^ttKShtst pa*
Hlzsūtija no4
I iatļ^iezās' un
ieva aizgājusi
iliir kri^i^tēm
iatk?in^rmieti8
negaidot, jo
es laukā ne-jem
viņS laukā
^ftaints. «Pirms
i iietiks laukU
JļiSl viņa sieva,
g viiepamet. Sis
;ai vācietes pa^
ži^s^sil Kā-liāciskl
lemScI-l^
ju.
Ip?« pēkšņi prā­tam
man va-
: es kliboju,
pienāca man
ta kas negald» s-f
ļaunā krieviete;
,ācietis viņš nav-l,
ka ari «9 ««n"
klusēja.,
iteicu. kad biia»
mani."
jdami pSs
lants b«a enrf.
Vbija k ā d a s S^
ļabrikas direK»»
lakts, atvērās PJj
te Biedrs leit-ŗAS
GAITAS
m
TgaSdlea, 1950. g. 19, applH
ĶATWUA
TĒVZEMEI DRIVIBAI
Kur ir tie kas jaunoki KāHis Skalbc atminās
V» 21 gadu?
Mūsu laikraksta 13. aprīļa numu­rā
Jānis Klldzēja aicina trimdas
'presi atļaut jaunatnei kādu .gabalu
tajā territorijā, kas mums vēl pa­likusi
brīva — laikrakstos un žur-n5bs.
Un liek saklausīt pārmetumu,
ka ta« jau nav darīts līdz šim, atstā­jot
jatmatni it kā malā, jo, lūk,
nvede, J& slavu ieguvušie rakstītāji
sēž pie redakciju durvīm un nelaiž
nevienu jauno palūkoties, kas tur
Uti notiek."
Klldzēja raksts, kas, droši vien,
radis plašu atbalsi, liek palūkoties
kāda ir medaļas otra puse. Pats
ierotlnājūms, protams, ir apsvei­cams,
un kaut ari tas nāk vēlu, taču
mēdz pat teikt — labāk par vēlu ne­kā
nekad. Jaunatne patiesi ir tā,
kas vajadzīga visai mūsu dzīvei, un
patiesi iespējams, ka tās vēl neiz­teiktās
domās dus kāda jauna ideja,
kas ja ari ne gluži tūlīt atpestīs pa­sauli,
tad vismaz varbūt varētu ie­nest
ko jaunu mūsu stipri vien ap-guruSajā
trimdas domu pasaulē. Tā-plat
ir tiesa, ka mums vajadzīgi jauni
dzejnieki, rakstnieki un žurnālisti­kā
gan citādi. Parasti gan ari redak­ciju
durvis ir Vaļā Ikvienam, kad ir
ko teikt, nemaz nerunājot| par īpa­šajām
jaunatnes nodaļām tās pa-ŗasU^
gaidīt'galda tos, kam šis no­daļas
īstenībā domātas. — Diemžēl,
te Jāsaduras ar loģikas nekonsek­venci
Klldzēja rakstā: ja jau dzīvo­jam
vēstures laikmetā, kad latvie­šiem
un visai pasaulei sakrājies
daudz aizturētas, neizkliegtas balss,
tad taču dabiski drīkstētu sagaidīt,
ka tā lauzīsies uz āru, pareizāk iz­sakoties
— uz lekšu, resp. redakciju
durvis, kas turklāt $tāv vaļā vēlī­gāk
nekā jebkādas citas, jo īpaši
avīzei vienmēr vajadzīgas svaigas
asinis. Un tad nebūtu, kā Klldz^s
to vēlas, jāaicina Jaunatne, rakstīt
un teikt, «kādas debesis un elli viņa
redz un dzird".
Bet tā jau ir tā lieta — nav, kas
laužas; navi. ķam .|prlbēto$/ kltegi,
Iekārtojot mūsu laikrakstā īpašu
lappusi Pa jaunības tekāmi tās sā­kotnējais
uzdevums bija dot lasām­vielu
jauniešiem, taču redakcija, ar
tiešo nolūku piesaistīt darbā ari pa­šus
jauniešus, turklāt vēl aicināt
aicināja lasītājus talkā šis nodaļas
izveidošanai. Ja nu atbalsis bijušas
tik vājas vai pilnīgi Izpalikušas, tad
vai nu Klldzēja pārmetums ir lieks,
vai ari tas jāpāradresē tiem, no ku­riem
sagaidām, ka viņi dos Jaunus
dzejniekus, rakstniekus un žurnā­listus,
un pēc vecu vecās tradīcijas
ka viņi būs ari Latvijas nākotne.
Bet žēl — šajā vietā jānonāk pie
konstatējuma, kas drīkstētu ap-skumdināt
ari labi domājušo KlI-džēju:
paliek iespaids, ka mūsu Jau­niešiem
vai nu nav ko teikt, ka vi­ņiem
nemaz nav šis aizturētās balss,
nav debess un elles, vai ari tS kau­trējas
sevi atklāt. Pa daļai to va­rētu
izskaidrot ar prof. Starca popu­lārajiem
konstatējumiem sporta im
izpriecu pārmērībās, ar izceļošanu,
ar laikmeta raksturibām; iespējams,
ka tā laika romantikas, „kad mēs
augām" mūsdienu jaimatnē vairs
nav. Un pa daļai ar to, ka pašrei­zējo
pārvērtību laiks ir tāds sociāls
lakts, kas aizēno visas pārējās Inte­reses
un dzīves norises, atstājot vie­tu
nekam citam ārpus emigrācijas
drudža. — Liekas, tā*-#ri būs parei­zāk
nostādīt jautājumu: iemesli būs
meklējami ne redakcijās (kuru rak­stītāji
nemaz nejūtas ne tik slaveni,
ne veci, lai jaunākos un mazāk sla­venos
nemaz nelaistu pie vārda),
bet vai nu laikmeta īpatnībās vai
pašos jauniešos. Lai neiznāk tā, kā
ar vācu un DP attieksmēm trimdā
Vācijā — tiklīdz kas notiek vai ne­notiek:
poļi vainīgi; šai gadījumā ^
redakcijas .
Patiesi — viņu nav bijis daudz —
Jauno, kam gribētos ko teikt Gan
Jānis Klidzējs, gan visi, kas atbal­sta
viņa simpātisko ierosinājumu,
\atvainos redakciju, ka tā ari jaunat­nes
lappusē nevarēja ievietot šādas
un līdzīgas rindas: „Lai dzīvo pir­mā
mīlestība!" m- „Kā zelta bites
dienas skrien uz rietumiem arvien,
arvien," — gluži jaunu iesācēju
darbus Bet tie, kam bijis ko sacīt, tie
diurvis nekad nav atraduši nospros­totas
— lai minam kaut vai Henriju
Nordenu un Oļģertu Rūsi, kas abi ir
21 gadu veci. Jaunāku gan nav,
diemžēl — vienkārši nav Sai vietā
jāatgriežas pie augšēias ekspozīcijas.
Vai trimdas laikrakstiem būs ie­spējams
pašreizējos šaurajos apstāk­ļos
īstenot Klldzēja ierosinājumu —
tas ir jautājums, kas ja^^rrunā at­sevišķi.
Toties, gan, nezinādami,
vai Klldzēja raksta nolūks bijis sa­bārt
redakcijas vai ari aicināt jau-
Dzejniekū piecu godu oizsoules oteerel (16. 4.1945. ~ 16.4.1950.)
Latviešu baznīcas traģika un
misija trimda ^
DZEJNIEKA ISTABA
MAIZES MAJA
Gandrīz visu Utvljas neatkarības
laiku Kārlis Skalbe nodzīvoja Lāč-plēsa
ielā starp Kr. Barona un Ma­rijas
Ielām. Tā bija liela pelēka mā­ja
sarkanām ķieģeļu apdurvim un
aplodām. Dzejnieks dzivoja nama
sestajā stāvā, no kurienes atvērās
skats pāri Stabu un Ģertrūdes Ielai
uz Grlzlņkalna un Rīgas nomalēm.
Bermonta uzbrukuma dienās šajā
namā cepta karavīriem maize un no
tiem laikiem mija Skalbes draugu
leksikonā nodēvēta par maizes māju.
Ceptuve šīs mājas pagraba stāvā
bija ari vēlāk, jo, ejot pie dzejnieka,
arvien dvesmoja pretim svaigas mai­zes
smarža un uz Ielas stāvēja vai
nu augstie maizes rati, vai ari miltu
vezumi, kurus tukšoja balti apputē­juši
viri.
Tas bija 1927. gadā īsi pirms
Ziemsvētkiem, kad pirmo reizi spēru
kāju pāri dzejnieka slieksnim. Dur­vis
atvēra Lizete Skalbe kundze,
ielaida mani cauri gaitenim lielā
krēslainā istabā, ko klusināti apgais­moja
spuldze un pati aizgāja aicināt
dzejnieku.
Istabas krēslainiba un tabakas
dvesma, kai te turējās gaisā, drau­dzīgi
glāstīja. Lielajā telpā ar divi
logiem bija vairāki galdi, un uz kat­ra
atradās manuskriptu kaudzes,
laikraksti vai grāmatas. Bet tās gu­lēja
tik saskanīgi un iedienl^, kā
Pētera Kundziņa gleznās saskan
mājas, laukaknieņl un violetie mā­koņi.
Ari stāvlampas pakājē pie
ozola gultas un zema galdiņa atra­dās
atvērta grāmata, un maza vāze
ar sarkanu rožu ziedu. Ja par grez­nību
var saukt gleznas pie sienām,
tad ari to nebija daudz, tikai dažas.
Tad izdzirdu gaiteni soļus, tie bija
nesteidzīgi, klusi soļi, kādiem pa­rasti
tuvojas slinmiekam vai aizmi­gušam
mazbērnam, tur nāca pats
dzejniek». Viņš»bija tikpat vienkāršs
un neuzmācīgs kā visa viņa ap­kārtne,
valoda skanēja nepies:plesti
un draudzīgi. Silts un piekļāvīgs
bija viņa rokas spiediens. Tikai,
kad sāku stāstīt, ka esmu jauns
svētceļnieks, kas atrodas ceļā uz
dzejas teiksmaino valsti, meistars
kļuva nopietns. Rindas, pie kurām
biju sēdējis, slīpējot tās ar briljan­ta
slīpētāja pacietību, viņa acīs iz­likās
tikai spoži stikliņi. Viņš teica,
ka dzejā vajagot vairāk izjūtas un
mazāk frāžu. Vajagot strādāt, ne­atlaidīgi
strādāt un valodu kopt tā­pat
kā druvu. No katra 'jau neiz­nākot
dzejnieks, bet skaidru latvis­ku
stilu varot ikviens iegūt.
Tikai vēlāk atskārtu, ka tēvišķā
bardzība bijusi īstā vietā. Atskārtu
iiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiitiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiii
Ksenija Btante atvadas
Tiem latviešu māksliniekiem, kas
jau atstājuši Vāciju vai ari pašlaik
auj kājas ceļam uz aizjūpi, tuvākajā
laikā piebiedrosies ari dziedone Kse­nija
Brante, kas kopā ar viru domā
doties uz Kolorado štatu ASV Pag.
sestdienā māksliniece rīkoja Eslln-genā
savu atvadu koncertu, ieprieci­not
pilnu zāli klausītāju ar J. Vīto­la,
A. Kalniņa, P. Barisona un J.Ķe-plša
dziesmām un J. Kalniņa, G.
Verdi un G. Pučini operu ārijām.
Klavieru pavadījumus spēlēja Heincs
Mende. Bija daudz ziedu un piedevu.
Brantei aizbraucot, Vācijas latvie­šu
saime zaudē iecienītu vokālo māk­slinieci,
kas koncertējusi daudzās no­metnēs
un ilgāku laiku vadījusi ari
Eslingenas latviešu mūzikas skolas
dziedāšanas klasi. „Ceru, ka varēšu
turpināt mākslas gaitas ari Savieno­tajās
valstīs. Tur dzīvosim vienko­pus
ar pianisti Veltu Delli-Grāviti,
un domājam ari sarīkot dažu labu
kopīgu koncertu", saka māksliniece.
Lal^ SI cerība piepildās! J.
nātni, atzīsim ar gandarījumu, ka
šis jautājums vispār aizkārts — gan
ar piezīmi: kur gan visus šos gadus
paliek pašas jaunatnes organizēts
un vadīts, plašāks izdevums? Vienā
otrā ģimnāzijā rotēti vai citādi iz­devumi
bijuši, bet nav ilgi noturē­jušies.
Kāpēc? Vai jaunus organi­zēt
tagad nav par vēlu? Atceros
savus skolas laikus — ar roku rak­stījām
žurnālu, un locījām tā, lai
lasot lappuses būtu jāatgriež — tas
vairāk atgādināja ,Jstu mēneS-rakstu"
Lai nu kā - ja Klidzējs galu ga-lā
gribējis radīt pārrunas ar svē­tīgu
mērķi, tad Itd? šai vietai tas
viņam izdevies. Gaidīsim, ko saka
tie, uz kuriem šīs pārrunas vistie­šāk
attiecas.^
vēl vairāk: redzēju, ka Skalbe pret
saviem darbiem ir daudz nežēlīgāks
nekā pret citu. Viņa pasaules uz­tverē
bija tikai vai nu īsta dzeja
un īsta māksla, vai ari nemākulība
un diletantisms. Skalbes dzejiskos
uzskatus nespēja satricināt nekādas
laicīgas autoritātes un varas.
Izvaicājis mani par maniem nā­kotnes
nodomiem un uzaicinājis vēl
kādu reizi atnākt, dzejnieks silti pa­spieda
man atkal roku un izvadīja
lauka.
Liktenim bija labpaticies, lai es pēc
tam allaž apmeklēju maizes namu
Lāčplēša ielā. Protams, tagad mani
vairs netirdīja svētbljlga neziņa, jo
dzejnieks pats bija iespiedis manus
dzejoļus Piesaulē.
Pēdējo reizi pie Skalbes Lāčplēša
ielā biju 1935. gada vasarā, nesot
kādu stāsta manuskriptu. Toreiz
Skalbe slimoja, viņa ^ds im nervi
bija pārpūlēti, dzejnieks jutās sagu­ris
im sevi ierāvies, vaists dzīvē
bija sācies jauns laikmets un tas ne­bija
viņa uzskatu im atziņu piepil­dītājs.
Skalbe posās atpūtā uz Pie-balgas
Saulrietiem. Valodas bija
sausas un lietišķas, runājām par
iespiedloksnēm im žurnāla iznākša­nas
laiku. Par pasaules notikumiem
un politiku, ko dzejnieks citkārt tik
labprāt aizskāra, šoreiz neminēja ne
vārda. Viņš it kā raisījās no visa re­ālā
vaļā.
Ārsti Skalbēm bija aizlieguši smē­ķēt.
Tabakas vietā viņš lietoja pi­parmētru
saldenes, cenšoties ar tām
aizstāt Ierasto tabakas kairinājumu.
Vispār dzejnieks bija mazliet saī­dzis,
nei^miierināts ar dzīvi un ar
sevi. Vēlāk, atbraucot nākošo ziemu
no Piebalgas, dzejnieks bija jūtami
atspirdzis.
^ SKALBE REDAKCIJA
Dzejas rakstām Skalbi būs laikam
retais redzējis. Man pa visiem 15
gadiem, kopš ar dzejnieku vajadzē­ja
atrasties darba saskarsiņēr^nelal-mējāš
Skalbi redzēt^ daiļfaksdšānaš
darbā. Redakcijā viņš parasti at­nesa
jau gatavus manuskriptus, rū­pīgi
pārrakstītus uz balta bloka la­pām.
Manuskripta lapas puses sā­kumā
Skalbes slīpais apaļais rok­raksts
bija sīkāks un rindas gaŗā-kas.
bet tuvojoties lapas puses apak­šai,
rindas kļuva retākas un īsākas.
Te sākums neatvairāmi tiecās uz
labo pusi. Burtu veidojums bija ļoti
Tpats, taču labi salasāms. So īpa­šību
allaž slavēja vecie redaktori,
pāi^metot jauniem žurnālistiem, ka
tie rakstot kā gaiļi ar kāju smiltīs.
Burtliči ari labprāt ņēma Skalbes
rokrakstu salikt, protams — vislie­lākā
piekrišana Skalbes rokrakstam
bija pie rokrakstu krājējiem. Tie
medīt medīja Skalbes manuskriptus.
Redakcijas kolēgas šo vājību izman­toja
i dažkārt savtīgi, pieprasot no
blblioifila Kārļa Egles vai rakstnie­cības
muzeja direktora Baumaņa
par Skalbes manuskriptu pusdienas
Romas pagrabā. Dzejnieks So neat­ļauto
veikalu zināja, bet neņēma
ļaunā. Viņš pats cienīja asprātīgas
pārgalvības un spirdzinošu humoru.
īstos jaunr adīšanas noslēpumus
dzejnieks tomēr glabāja arvien pie
sevis. Viņš rakstīja klusībā un 'ne-natnē.
Daži Skalbes draugi un bio­grāfi
liecina, ka dzejnieks pārdzīvo­jis
diezgan lielas vārdu mokas, ka­mēr
atradis domām un tēliem ne­vainojamu
ārējo ietērpu. Tā ir zi­nāms,
ka dzejoli Dzimtenē viņš pār­rakstījis
turpat vai 10 reižu, kamēr
tas ieguvis pēdējo slīpējumu.
Citādi Kārlis Skalbe redakcijā
bija omulīgs un valodīgs. Ja viņam
bija laiks, viņš staigāja no vienas
istabas otrā, aprunājās ar kolēgām.
Pirmais, ko Skalbe jautāja, bija ar­vien:
„Kā tev pa šo laiku gājis?"
Viņš jautāja un raudzījās acīs im
labprāt uzklausījās, ja ari kāds sū­rojās,
ka nav veicies. Viņš saprata
cilvēka vājības un likstas un nepār­meta
kaislības. Viņš allaž pi/mudi­nāja
pagurušos, drošināja bailīgo im
mierināja nepacietīgos. Sajā ziņā
visgrūtāk dzejniekam gāja, runājot
ar jaunajiem autoriem, kas ikdienas
ieradās redakcijā ar saviem manu­skriptiem
un sirds bēdām. Skalbes
pienākums bija izlasīt visus redak­cijai
pienestos daiļliteratūras darbus
un jo sevišķi iesācēju. Tas nebija
viegls uzdevums. Kad kāds jaunie­tis
vai jaunava kļuva pārāk dedzīgs
un apgalvoja, ka visa viņa dzīves
jēga atkarīga no viena iespiesta
dzejoļa, ^ejnieks klusu uzlika roku
uz pleca un tad mierinoši teica:
,.PacieSaties. Strādājiet un pacieša­ties.
Slava no debesīm nekrīt, tā jā­nopelna.
Strādājiet"
(Turpinājums sekos)
Fleol aizvadītie trimdas gadi ari
latviešu baznīcas dzīvē Ir bijuši liela
spraiguma un atbildības pUnL Mūsu
baznīca kopā ar pārējo Baltijas val­stu
luteriskajām baznīcām pēckara
baznīcu sanāksmēs ir lijušas ar ko­pēju
vārdu — baznīcas trimdā, un
tām tfidās sanāksmēs parādīta pārē­jo
baznīcu uzmanība un d^a, kas
jo sevišķi izpaudās Latvijas archi-bīskapa
ievēlēšanā par Pasaules lu­terāņu
apvleplbas centrālās komite­jas
locekli.
Taču-ar latviešu izkllšanu pa dau­dzām
zemēm ari te daudz kas ir
mainījies. Vācijā gandrīz vai katrā
nometnē bija kāds latviešu mācītājs,
vai ^ I to citādi varēja viegli sa­sniegt
Viņu darbu atviegloja tas,
ka gandrīz visi saņēma lielāku vai
mazāku atlīdzību. Tagad tautiešiem
trimdā ir devušies līdz tikai daļa
mācītāju, kas dalās trimdas lOctenl
un «trfidā kādā darbā, lai brīvo laiku
varētu ziedot tautiešu garīgajai ap­rūpei.
Daļa strādā citu baznīcu uz­devumā
un no tām saņem algu ari
par savu tautiešu aprūpēšanu. Bet
šeit ari sākās ^elās grūtības un Jau­nās
problēmas. Jau vairākas no šim
baznīcām ir izteikušas savu skaidro
un nepārprotamo nostāju. Latvie­šiem
Ir jāiekļaujas svešajā vidē un
jākļūst par Jaunās tautas locekļiem
Kāds augsts Amerikas baznīcas dar­binieks
Ir sacījis, ka latviešu baznī­cai
jānes lielākais upuris — tai ir
Jānomirst, lai tā*dzIvotu Jaunās for­mās.
Ka šie nav gadījuma vārdi,
apstiprina pāris Amerikas baznīcu
alzUeguml mācītājiem, ko šis baznī­cas
algo, noturēt dievkalpojumus
latviešu valodā vai vadīt latviešu
svētdienas skolu.
Kaut ari pagaidām šis Jautājums
nav diskutēts presē, taču to pašu ap­stiprina
pāris zīmīgu faktu, plem.
Pasaules baznīcu savienības Zenēvā
liegšanās uzņemt mūsu baznīcu par
šis savienības locekli, ,Jo tai trūkst
stabila pamata". Tāpat 1949. g. Oks­fordā
tā pati Pasaules luterāņu sa­vienības
centrālā^ kor^itejai kur^ mū­su
archiblskaps ir pilntiesīgs locek­lis,
kategoriski noraidīja viņa pro­jektu
par mūsu baznīcas nākotnes
organizāciju, jo tai Ir ,Jānomlrst".
Mūsu baznīcas stāvokli pazīdams
un šo faktu pamudināts, zviedru ofi­ciālais
baznīcas laikraksts ~«V4r
k3n:ka nr. 11 (ar milzu tirāžu) nupat
ievietojis pirmo reizi pēc pleciem ga­diem
skaidru im asu iH. ūlsona
rakstu.
„Tagad pavisam nopietni uzlūko
trimdas baznīcu par mirušu: tā vairs
nekalpojot nekādam derīgam mēr­ķim.
Bet vai tas Ir teorētiski vai
praktiski iespējams? Vai mēs te
nenonākam pretrunā ar ko tādu, kas
luterānismā ir konstitucionāls? Vai
tautas nepieder Dieva radīšanas
kārtībai? Vai baznīcai nav Dieva
dots uzdevums? Vai draudze* mani
nav aicinājusi par mācītāju, vai es
tur neesmu bīskapa nozīmēts un vai
šis bīskaps nedarbojas Dieva uzde­vumā?
Vai cilvēku lēmums, kas
diktēts ērtību dēļ, vait man šo pie­nākumu
atņemt? Cilvēku lēmums
var man nolaupīt māju im dzimteni,
jā, visu, kas man uz zemes ir bijis
mīļš, bet vai ar to ari viņu varai nav
robežas? Padomju savienība šiem
bēgļiem ir nolaupījusi tiesības dzīvot
brīvā zemē, bet līdz šim nebija lai­mējies
izdzīt tos no viņu garīgās
dzimtenes. Vai Antikristam komu­nisma
veidā nu beidzot ir Izdevies
iegūt kaut ari daļēju, taču galīgu
uzvaru? Vai tā Ir luterisko brāļu
baznīcu vienīgā palīdzība ticības
brāļiem, kas cīnās: dot žēlastības
dūrienu? Vai bīskapiem un mācītā­jiem
ir Jānoliek savs amats vienīgi
tādēļ, ka apkārtnei ir drusku nepa­tīkama
to paturēšana? Tas ir ļau­nāk,
daudz ļaunāk nekā smagākā no­devība,
sevišķi, ja domā par tiem
nedaudzajiem ticīgajiem, kas jopro­jām
cieš dzimtenē. Vai praktiski ir
iespējams tādai pārpasaulīgai parā­dībai
kā šīszemes baznīcai, neskato­ties
uz visu, mirt? . . . Tai var pa­sludināt
nāves spriedumu, bet tā ne­kad
nemirst Izdomā domu līdz ga­lam,
ari t a i ja tā ir pretīga!"
Tiktāl zviedru mācītājs. Tie ir lie­las
drosmes pilni vārdi, kas Zviedri­jas
mierigajos apstākļos skan vēl Jo
skarbāk un neparastāk, ja tie Ir
publicēti oficiālajā baznīcas laik­rakstā.
Taču zviedru mācītājs ir palicis
atbildi parādā, kas mums ir Jādara.
Un kā gan citādi? To varam atbil­dēt
tikai mēs paši. Un te mūsu acu
priekšā iznirst nākotnes baznīcas
vīzija: mūsu misija.
Lai ne tautiešiem, ne baTnīcas dar­biniekiem,
ne ari vadībai nav nekā­du
ilūziju par to„ ka materiālā paH-dzlba,
ko baznīcas darbinieki šodien
saņem, ir ilgstoša parādība, Xr pa«
visam īsa laika Jautājums, kad ili
svešās baznīcas prasīs par lavu
sniegto palīdzību noīrēķinus, ^ Ja
tie nebūs materiāli, tad tie būt ntfH
rāUskl, kas mūs skar "vēl Jo vitrilc.
Var no mācītājiem i»r«sU iodien
daudz, un viņiem SI Dieva gribētā
sltufidja Ir jāpieņem un JltvitL Ne«
kad mūsu baznīca nav bljuil noitā*
dita tādas atbUdIbas priekil. m M
atbildība Dieva, tautai mocdļtt un
vēl nedzimušo paaudžu prlekttUek
mums atbildēt visiem nfivtt ļprie-*
dfma pasludinātājiesīi un lldiparak-stitājlem:
mēs Dievu lūfilm itvi
valodp. Ja mēs vairs nevaram itt
savā ^olfi, tad vienmēr Kanatfaa
mežos, Austrālijas s t ^ un hSf
prērijās būs vietas dieim ttel>
Dievu mātes valodā.
Dievs mūsu baznīcai Ir udtdl Uk
du lielu pienākumu, apsmietai un
vajātai, ārēji skatoties it kā ar izdzi«
suSām altāru ugunim'un iztukšotiem. ^
upuru traukiem — grieznes pie pl^
rējās pasaules un atgādināt, ka ari
vislabākā cilvēku rokām celtā ba»*
nlcpolltlka Ir maldi,^ Ja aiz tfii ne­stāv
dzīvs Kristus gai^ Eet io savu
mlsHu mūsu tautas vistumšticajā lai*
kā piepildīsim tikai tad, Ja mūs pa«
ŠU8 piepildīs tas pats gars.
Dr. H. BteaH
Ccla zīmes Nr. 5
K i mflia trimdu ptrtotfiiķo ii«!Y!ļ»]l
dsfvckCspiias tr loti vfirrai, plņādfjttll
dandile ntiekmlgle mlftimjttiia iat vir*
flenl. kur labi un nopietni JSSfi*
nU ātdaruiiei o i plaUko masa i a i t t t t Mi
neatatnclbn, un abonentu trfikoma dlf
apsajoilH, Ipail, Ja kidi ItdtvoaM. at«
mlģlnldami plelalkotlei p l i i t t n . i t t oa
menuittitei, nosprandii lev spednikvl
on tpatai mCrķuf, neMedami tikti M
abonentu ķeršanu tr l l t im lekilcUlaĻ
bet rtudilllei faivenSm k l r t i m j B t j ļ i l^
kvaliati. T l pic nl«ā« irfitiiņ elt-i
«nām«* tpsajfti pian Itterlnli «HMI*
raketi Daugavt, nemtaliB v t l a Seltt
ābelei TtuUi bIbUotēkt* e i r l i t i tarpI*
nljomu nemti neminot v t l d t a m i citst
mclkne tsdevuaui. fciud^
Iptti li^aniiBi» Utlkim btf Ct|» Aatii
kas lavI pleeu numuru j t r t jl
spējušas nosublUzēUei, un kuru tboBtatO
skaits rida lēnu, bet vlenmlrffn pittv-fumu.
celt zīmju redakcijai koUēftlJtL knŗl
Ietupst Andrejs BglKll, AndrēJi Jobta*
sons un Niklāvi fitrunke, bāi Itiktm l i *
devies ttriiinfit to neltlmlto problMit
k t i līdi iim k l burvju loki turfjiiil It*
slēftu vidusmēru lasiait un ttsinift li«
devēja savsUrpēJIs tttledbli. Ptiprstoi
Udi lira InSkulot Celt ilntjo anmuraii
vartm koiuutēt, kt redaktori ntv
tuSies Isveidot ipeciāil mIkiUl vtl lite-ritārai
veltītu lumilu. ntv ail A l t l^
nuuil to piemērot zlnSmu vteiiaiii vai
atttitn»aii iiakipi asniegnitm I t i l t l j t ii
(Sai gtdijumi «JanntJIm dltlBi**, ki tu
itsims iumito (ItnļUpI), bet p I l l l t i i lM
iiplānot celt ilmju atturu Hk dtlUm
un vispusifu, ka tur Ik viena v|rllB
rast kaut ko piemērotu laval fitmiil «n
interesēm. Saprotams, visu UOku livireta
rakstu kvallUtlvais limenli, ktul a i l tt*
mtts dafreli Uktos vlUnIm ui vfetUUm
un lētSku rlsinijnmu. Tts linlrai mēri
ir bTsttmi eksperlmeBts, kur vltgU vtf
noslīdēt no puākU ce|t, bet redtktoni
stinrri t c i un labi gaumt tomēr Io dal*
brld fiionglHanu ui naia aimeņt*^ vel*
kusi seknigi. T l rezultttl rtdiei noVita*
nt, vispusīga un auditnbla itturt iidf«
vums, kur ttr, k l t u Jo ilmigl tetelkta
ptzistamtjl pfirruni - ods ptdsertlu «I
zilonis izpeldēties. Noslēpums, ki ptllik«
ta n sintezē, ttkllsiei laikam ttl ap*
• t i k l i , kt Ce)a zīmēs visnotaļ nltaU gtft
runi par viņiem tuvim Uetlm*^, — <i
lldzstrldnieka saraksU redzami mfliu
vērojamikie zinātnieki, literitl, i n r n i l l i tl
un Mbiedriskle darbinieki, kaut tn nav
'^imlrstl gluii Jtuni tutorl. ku tomir li»
tur vispārējo līmeni. Ce|t ilmjft vlr«
ziens kvaliutivl varbflt vistuvik bfli f l i i
pasaulē populārajam izdevumam M«eir*i
Digest, ar to lUrpIbn, kt Celt tfmii
visiem rakstiem ir viens noteUiti, keptgs
ideolofislcs pamatmērķis — d ņ t ptr itt-
V\\K% netiktitbu ttgaianu un naeioallo
vērtību saglablianu un vliu tiitorv
dubi Ir plrmiespiedumt.
Celt zīmju piekto numum Ievtdt Aad*
rija Egmt UB un ugunīgs levidrtkfti,
ktm leko Intereituti tntntiiki tpetri*
Jums par pretestību gtrlgtjtm tenorta
dzimtenē, un red. Strautnuma rflftl pa*
tietle virdi par rietumu ptitulit apftijB
iepretim urkanajam rēgtau
^ A n l U v i KgUtii devu tsu aovelt, M
Dzlņttri Sodums tprtlgn un koncentrēta
ttmion līmējumu ptr brtuelena t ī ra ttl.
• I ' no krievu okupētie Ennttaef oi ^^f^ī^nJ^^ AndenoBi pitU m f^Jf'^'i"** JljBiriku
latvieia elņu par UtvIJu dt Inr? UNI.
bto, IntereitaM nn rottOH vlfgti, ar
Ubu gtuml nsrtkititi tob. LtgidlBa
r t k i t i ptr dtlidu temja krofii tSSSSk-tam,
bet V Bllķtoi Ptktvliree pie kS-l
l J ? « k a n d l n t v l j i r v t l d i i Klffalekf
pubUcēJii rtkitu ptr mflia dtlnioii
nls zjune iietilķl un konspektīvi ipti*
dt iveio elementa Ietekmi mflsa vtlodi,
bet Andr. loktnsons devie rfl^ga tat«
Hzi par ptdomju rtkstaieefbu Lttvlli,
, Bez tam pt dzejolim lulm no Aldu
Niedru, Annu Dtgdti, Priēt Metmti,
ļngr. Vtkinu on veltu «nlķerti. Kfoal.
k t i daļt plalt un btgltt. tizfctrot gta
p o n t l i k t ļ gan Uterins temuTbet
veni k i r t i sniedzot Interesantas NUdtvi
Strankes un nonu Leimtnes rtketoi ptr
glezniecnu, k u ptpUdJalU tr dtods
reprodukeiilm — loreiz Iptil pulkt pUk*
ņ n . . . geviiķu ievērību peint N. ttnm-ķei
gletnt 8v. Praneiske mai putalim
ēetrkriiu, reprodukcija.
Cerēsim, ka ari turpmik Celt ztmia
izdosies paturēt lasltlja gaumi savīs ro*
kls. un tis nenn«'^iēs uz l ē u koaipro*
misa takai.,
iBiridt vnaai