Bavarijas Latviesu vestnesis, April 15, 1950

              ^1
I
Sestdien, 1950. g. 15. aprlH
LAT60LA latgaliešo skatījuma
Nedēļas laikraksts Latgola sevi
dēvē par 4^tga!es katoļu vairāku-toa
lito domu un s t i e ņ u paudēju*".
K i Latgales kato|u jaunās paaudzes
piritivis domāju, ka ir nepiecieša­mi
dot latviešu trimdas sabiedrībai
letpēju.iepazīties arf ar to Latgales
latviešu domām, kas sevi nepieskai­t
i pie Latgolas minētā nvairdkuma*'.
L A I K R A K ^ LATGALIEŠU
No 40.000 Izsļitifajiem
latviešiem dzivi 2001
ACULIECINIEKA STāSTS PAR M O S U TAUTIEŠU BAISMO LIKTENI
KIROVAS SODA APGABALS
ĻoU reU cauri dzelzs aizkaram nokļūst konkrētas liecības par izsū­tīto
latviešu moku ceļu pēdējo posmu. Tas ari gluži labi saprotams, 30
paši nelaimīgie upufi nevar un laikam nekad ari vairs nevarēs paust cil­vēcei
par mežonIbAm, ko piedzīvojuši. Pēdējā laikā tomēr arvien oiežak
rietumu pasauli sasniedz ziņas par izsūtīto un notiesāto miljonu cilvēku
ciešanu pilno galu. Sis zioas visbiežāk sniedz vācu kara gūstekņi, kas
paši bijuši lielākās clhēces traģēdijas liecinieki. — Mūsu līdzstrādnie­kam
udevies sastapt vācu ārstu Dr. A., kas savā gūsta laikā, strādā­dams
vairākās slimnīcās un vergu darba nometnēs ziemeļaustrumos no
Kirovas, sastapies ar daudziem latviešiem, kas piederējuši pie nožēlo­jamām
1940./41. g. izsūtīto ešelonu atliekām. Dr. A, kas no krievu gūsta
atgriezies tikai 1950. g. janvāri, stāsta:
«Pirmos deportētos latviešus redzē­ju
strādādams Rudņiku slimnīcā, pā­ris
simts kilometru ziemeļaustrumos
no Kirovas. Tur mana:' darba vietas
tuvumā kādā darba nometnē strādā­ja
izsūtītās latvietes, lielāko tiesu
rīdzinieces. Kad mani pārcēla par
ārstu 101. darba nometnē (ari Kiro­vas
apgabalā), sastapos ar daudziem
latviešiem. Ar kādu ārstu, kam dar­ba
vilta dzimtenē atra'^'"*''^'' Rīgas
tuvumā, man bija ilgāku laiku jā­strādā
kopā. Viņš bija notiesāts uz
Katrai valodai ir savas Izloksnes.
H kāda no tām pietiekami spēcīgi
reprezentēta, tā rada ari savu pe­riodiku
un «terātOru. Piemērus at­radīsim
tepat Vidjā, AngUjā uc.
valstis* Tādēļ nevarēta būt princi­piālu
iebildumu ari pret izdevumiem
latgilii^u izloksnē, Ja tiem ir lasi-tājl.
So izdevumu vērtība pati iz­šķirs
cik paliekama viņu nozīme.
Katrā valsti gan parasti ir tikai
viena valsts valoda, izņemot gadi-
)umus, kad valsti dzīvo dažādas tau­tās,
piem., Šveicē. Latgalieši fr tldi
paši latvieši kā pārējo apgabalu ļau­dis,
nav divu dažādu valodu, bet ti­kai
atšķirigi dialekti, no kuriem
vltns vēstures gaitS ir kļuvis par li-lerātdras
un valsts valodu. Tādēļ
prasība, kas dažkārt netieši pavid
Latgolas slejās, lai latgaliešu dia-
Mtf^m piešķirtu valsts valodas tie-llbai,
atgādina 20 g. s. sākuma ku-rioio
ideju par autonomo Latgali.
Kāviens JorkšIrieUs AngUJā vai
ivābs Vācijā laikam gan nedomā,
ka blakus valsts valodai viņa dia­lekts
būtu JSceļ līdzīgā godā.
Sava izloksne latgaliešiem ir tuva
m mīļa kā daļa no dzimtās sētas
mantojuma. Idoksnas noniecināša­na
latgaliešus skar ļoti sāpīgi un pa­rāda
dziļu takta trūkumu cilvēkos,
kas to dara. Ir neapgāžama patie-
•Iba, ka katra izloksne dara valodu
bagātāku* Izloksnē izdota laikraksta
uzdevums ir šo bagātību glabāt un
kopi Latgaliešu vairākums noteikti
vēlas laikrakstu savā izloksnē. Diem-i
l l Latgola savas tpatnējSs politis­kās
nostājas dēļ nav vairs mums
Neņemams*
KATOĻU LATKRAKSTS
Katoļu laikraksta raksturigā ārē­jā
iezīme ir tā, ka tā iznākšanu
iankdonējusi katoļu baznīcas vadība
un izraudzījusi savu cenzoru rell-
Aiikos Jautājumos. Būtiskās iezi-im
lādam laikrakstam ii* kristīgo
Ideju konsekventa paušana. So ide* ļu esence balstās uz diviem pamat-ikumiem.
no kuriem izriet viss pā­rējais:
milestiba pret Dievu un mī­lestība
pret savu tuvāku. Pēdējais
aptver visus cilvēkus bez ticības
vai tautības izšķirības. Sie principi
katoļu laikrakstam dod viņa speci­fisko
seju. kas raksturojas ar stingru
kristīgu stfi!u visos d/Jves jautāju­mos
un tiek veidota kritigās tole­rances
garā.
Latgolas staju reliģiskos Jautāju­mos
vada un noteic Uis garigo lietu
cenzors, tādēļ par to nebūtu Jādis­kutē,
Jo lajs parasti nnmēdz kritizēt
inženiera darbu. Latgolas raksti par
sibledriskl-polltlsklem Jautājumiem
tomēr iezīmējas ar lielu kristīgās
tolerances trūkumu, pie kā gribētos
tuvāk pakavēties.
J^ATGALIEfil TIKA
APSPIESTI . .
Pa^'^kojot'pSris Latgolas gada gā­jumos
paustalfim domām par latga­liešu
stāvokli brīvais Latvijā, lasī­tāju
pārsteidz vairākos rakstos
(piem.. 28. 10. 48. - Kā LU apka­roja
latgnlle^u d»aV»^lu. 6 2. 49. -
Pārdomlm. 24. 9. 49, — Vai esam
tzauguli uc.) konstatēti .,fakti*\ ka
latgalieši brīvajā Latvijā apspiesti,
tiem ierobežotas izglītības iespējas,
latgaliešu dialekta j^ublicka lietoša­na
bijusi liegta (to varētuSi runāt
tikai pirti un baznīcā — 24. 9. 49.)
un vispSr latgnliešl esot bijuši „re-lervēU
kalpu kārtai", it sevišķi to
attiecinot uz Ulmaņa režīmu.
Ja parlamentārā režtma laikā gal­vaspilsētas
laikrakstos vēl varēja
lasīt rakstus ar brēcošiem virsrak­stiem
un vērot pret latgaliešiem
vērstu tendenci, tad UeSl Ulmaņa
laikā preses un sabiedrības nostāja
kļuva objektīvāka. Latgalieši re­dzēja,
cik lielu vērību velti Latga­les
Ssiimnieciskai un kulturālai uz-plaul;
šanai. — lai pieminam tikai
skolu un tautas namu jaunceltnes
vien. Latgales inteliģence strauji
auga tieši Utviias pēdējos gadof, jo
pretēji Latgolas apgalvojumiem iz
glltibu Latgalē veicināja valsts pa­balstiem
daudz lielākā mērā neka
. pārējos Latvijas apgabalos.
Latgaliešiem iespiešanas aizliegums
gan pastāvēja cara laikā līdz 1904.
bet ne Latvijas brīvības gados.
^Ja taču laikraksti un literatūra
latgaliešu izloksnē, tāpat ari runāt
latgaliski nevienam neliedza. Ar!
toreiz pastāvēja novirziens, kas pra-rija
latgaliešu izloksnei valsts valo­das
tiesības, kas netika dotas. To
LatgHa laikam ari uzskata par
dialekta .,vajāšanām^
,J>ĀRBEDZEJI UN ATKRITĒJI
TIKA RIEKLETI . .
Pārstāvot uzskatu, ka „istos* lat­galiešus
visādi centās ierobežot viņu
karjerā tikai tādēļ, ka viņi nāk no
Latgales, Latgola secina, ka latga­lieši
bijuši rezervēti kalpu kārtai,
bet tajā pašā laikā dažādi „pārbē-dzēji
un atkritēji tika meklēti, bet
ari tie nekur tālu netika. Tos tikai
izmantoja propagadai". (L. Latkov-skis
— 28. 10. 48.). Sie «pārbēdzēji
un atkritēji** L. izpratnē bija „...da-ži
nenozīmīgi Jaunieši,, kas bija me­tušies
uz rakstniecību. Viņi savos
darbos tēloja Latgales padibenes,
pārspīlētus nemorāiiskus tipus un
mākslotus gadījumus. Tas „kun-giem"
patika, un rakstnieciņi (starp
tiem daži tikai padauzas un dzērāji)
peldē: a starp latviešu augstākiem
slāņiem. Tādi bija vajadzīgi, kas
degradē savas cilts tiesības, tradīci­jas
un godu".
Pie «pārbēdzējiem un atkritējiem"
Latgola pieskaita ari tos latgaliešus,
kas ar savu centību, apdāvinātību
un darbu bija ieguvuši atzītu stā­vokli
sabiedribā, bet, palikdami uz-ticīgi
savam dzimtajarrt novadam un
tēvu ticībai, tomēr neatbalstīja se­parātistu
centienus. Ari «īstajiem"
latgaliešiem ceļu nesprostoja, — to
pierāda kaut va» niecīgais fakts, ka
ari visneiecietīgāko rakstu autors L.
Latkovskis Latvijā bija ģimnāzijas
direktors.
DĪVAINA SASKAŅA
Trimdas dzīves jautājumos Lat­gola
vienmēr bijusi opozīcijā vēlēta­jiem
trimdas orgāniem, žēlodamās,
ka „dažas personas piekopj uzkun­dzēšanās
un lepnības garu, vadošos
un pārstāvniecības posteņus paturot
Ūkai sev" (L. 5. 3. 49. — Tautas ko­pība).
Jā, ko gan lai dara, ka Lat­golas
virziena pārstāvjiem populari­tātes
trūkuma dēļ nav bijis iespējas
pie šiem amatiem tikt? Polemikā
par centrālo orgānu .^nebūšanām un
netaisnibām" Latgola lieto valodu,
kas atgādina vājas kvalitātes humo­ra
lapas, un šajā ziņā sīvi sacenšas
ar latviešu sociāldemokrātu avīzi
Zviedrijā. Dīvainā kārtā SI laik­raksta
viedoklis trimdas politikas
jautājumos varen labi saskan ar
Latgolas virzienu, par ko abi laik­raksti
viens otru slavē. Savādi tas
tomēr ir un paliek, jo katoļu un
kreiso materiālistu ideoloģijas taču
ir diametrāli pretējas.
„MĒS PĀRSTĀVAM . . ."
Latgola var lasīt deklarācijas, ka
tā ir vienīgais un īstais Latgales lat­viešu
katoļu domu un centienu pau­dējs,
bet kur ir pamatojums šādiem
apgalvojumiem? Kā uz Latgolas
stāju raugās latviešu katoļu inteli­ģences
Jaunā paaudze, to ļpti skaidri
parādīja katoļu studentu kongress
Vlrcburgā. Pārrunās par katoļu
presi studenti vienbalsīgi nolēma
pievienoties Dzimtenes Balsij Zvied­rijā,
bet debates par Latgolu gan­dri
» vienprātīgi izteica katoļu stu­dentu
neapmierinātību ar I^tfiolas
stāju un toni: sabiedrisko darbinie­ku
noķengāšanu un kristīgās tole­rances
trūkumu. Kongresā Jo skaid­ri
manifestējās uzskats, ka Latgolas
paustās domas sabiedriski politiskos
jautājumos krasi atšķiras no katoļu
sabiedrības vairākuma viedokļa.
BRĪVĀ PRESE
Ir t-Jisnlba, preses un vārda brī­vība
ir demokrātijas pamatos, tnču
demokrātiskai presei ir raksturigā
tolerance, bet katoļu laikrakstnm
bez tam vēl kristīgā mīlestība, k u ­ras
Latgolal krietni vien piolrucis
Mīlestības vietā pretiniekiem dtirts
ar demagogi )as, neiecietības, vien­pusības
un pat apslēpta naida ada­tām.
Kurp ved šāds ceļš, to labi
pateicis pats Latgolas redaktors sa­vā
bēdīgi slavenajā rakstā „Vai jau­na
idcoloģila?" 1949. g. 18. nov.:
»Kas naidu sē', tas naidu ari pļauj,
un tiešām baiga ir viņu nnkotne!"
A. Sābris
5 padomi obonentiem
1 Nemainiet DāntāvlusI
a. Maksājiet Ukal laikraksta 12-
sludinSticm pārstāvHero!
8. Nennkavēllot maksfilumus!
4. laikus pailooltet adreses mai­ņu,
minot ari veco adresi!
§ Rakstiet skaldii salasSml! Tad
Jūs laikrakstu saņemsit bez
traucējumiem.
L C K spgāi?^ LATVIJA
Latviešu preses bclsis
DP preses konference...
(Turpinājums no 1. Ipp)
brīvbiļešu sadalē no L maija pare­dzēti
daudz stingrāki noteikumi, kas
kas nodrošinās biļešu lietderīgu un
mērķtiecīgu izlietc^anu.
Latvijas redakcija saņēmusi no
mūsu sūtņa Vašingtonā J. Feldmaņa
ASV senāta 5. aprīli pieņemto DP
likuma papildinājumu tekstu, kurā
atzīmējami daži interesanti punkti.
Tā papildinājumi paredz, ka emig­rantu
izvēlē (bet ne vīzu izsniegša­nas
kārtībā) priekšroka dodama
strādniekiem lauksaimniecībā, māj­turībā,
būvniecībā un apģērbu rūp­niecībā,
kā ari citu nozaru strādnie­kiem
un speciālistiem, kas nepiecie­šami
tieši attiecīgajā DP izvēlētās
dzīves vietas apgabalā. Tālāk pare­dzēts,
ka vīzas nav izsniedzamas per­sonām,
kas bijušas vai ir komunistu
partijas biedri, vai arī simpatizē ko­munistiska
rakstura kustībām.
Papildinājumi bez tam nosaka, ka
DP komisija var saņemt aizdevumu
līdz 5 milj. dol. apmērā, lai finan-celu
DP' transportu no iebraukšanas
ostas ASV lidž nākošajai dzives vie­tai.
Par šl aizdevuma izsniegšanu
un Izlietošanu sīkākus noteikumus
izdod ASV prezidents.
Attiecībā uz bij. karavīriem likuma
papildinājumā norādīts, ka par DP
nav uzskatāmas personas, „kas kopš
otrā pasaules kara sākuma brīvprā­tīgi
palīdzējušas ienaidnieka spē­kiem
pret Apvienotajām nācijām."
Kur ziedojumus arējai
informaciļai var nodot
izceļojušie tautieši
No Vācijas Izceļojušos tautiešus,
kas izteikuši vēlēšanos ziedot Ārējās
informācijas fondam, lūdzam ziedo­jumus
iemaksāt laikraksta Latvija
pārstāvjiem:
AnRllja*. A. Velnbergs, 41. Carysfort Rd.
t>ondon N 16; E. Andrlpa. 37 Earls Court
Rd., London W. 8; E. Rlrdans 10 Wln-
?hester Rd. London NW 3. - ASV: P. E
Irb9 1500 Sterling Placo Brooklyn 13 N.
Y.; A. BUmanIs 509 4th St. S. E. Was-hln^
ton D C; Ed. DobcUs, 5ō3 2nd St.
N. W. Waverly. Iowa; Ar\\ LOsla Rt. 3
Coldwater, Miss; ROd. Krafta, Onlda S.
Oak ; V. PuriņS 1028 Pulton E. Grand
Rnplds. MIch.; JSnia Uposleja, 5322 W.
WJsronsln Ave, Mllwouke« 13, WJ8, —
Austrālijā: A. Strazdiņ.?, Reid House,
CanbDrra, A. C. T., A. Prledltis. 32 St.
Marv St. Camperdown (Sydney) N. 8.
W.: O Strauta. P. O. Box ISfiO O. P. O.,
Adelaide S. A.; A Medcnis, Migrants
Centrē, Stnff Block B. Batt^ur<?t: Lonija
Kukurc, 12 Scventh Ave Alberton Via
Adelaide S. A,; Vilis E^ots. Flnsbury
Migranta Worker3 Ho.«5tol Staff. Adclal-de-
Rosewater S. A.; E. Meija 256 St. Ge*
jr^cg Terrace, Pcrth W. — Belģlj3: E.
Krkcns. 127 ruc du Flcurus Chatelet; LSK
Rt?UiJā. 25 rue Jacnues Jordaens. Bruxel-
Ics. — Brazillja: Z. Uimnnis, Atlantlra
m, Apt. 101. Rlo de Janciro. ~ Dānijā:
A. Upfte, Proīrs Boulcvard, Lcjr. Kobcn-bavn.;
V. Briedis. Postbox 212, Koben-havn.
V. — Francijā: E. Baumane. 5(? nie
Mchal Foch. Lorient; K. Blrznlece, 31 ruo
de Seine Paris (M;me. — Holandfi: P.
Martlnsons. Svveellnckplem 48 den Haag.
~ Jaunzēlandi!: VI. Avrtli>§, 8 Cracoft,
Terr.ice, Cashmere. Chrlstchruch. — Ka­nādā:
ī. Batraks P O. Box 1060 Sta C,
Toronto, 3 Ont; Brīvā Balss Canadion
Latvlan New5papfT Box 295. Terminal A.
Tomnto. Ont.; H. Dnipals. 101S5. Wa-verley
St.. Montrcal. P. Q.; A. KalnInS.
240 Grace St.. Tomnto. Ont. — Norvēģijil;
H. Dzelzkalns. Jerpefarct 7. Voksenlla,
Oslo. — Spānijā: m, R'mkelts Gran via
15, Bllbao. — Venecuēlā: J. Henkhuzens,
Medicatura Paral, E-do Lara. Senarc. —
Zviedrijā: O. Sakārnis (Latvju Vārds),
Svenska Kvrkan?; Diakonlstyrelsc, Stock-holm
7. Dlakonistyrel5€n.
Vācijā ziedojumus Arējās Informācijas
fondam lOpts nosūtīt LCK informācijas
birojam: ZoUber^str 1 (14a). Esslingen N.
LCK INFORMACIIAS NOZARE.
15 gadiem spaidu darbos vienīgi par
to, ka piederējis kādai latviešu re­zerves
virsnieku organizācijai. Iepa­zinos
šeit arī ar vairākiem citiem
ārstiem un dažiem lauksaimniekiem.
Viņi visi stāstīja, ka no boļševiku ie­nākšanas
1940. g. jūnijā līdz vāciešu
ienākšanai 1941. g. jūnijā apgabalā
ziemeļaustrumos no Kirovas nometi­nāti
40.000 izsūtīto latviešu. Skaidrī­bas
labad pastāstīšu, ka Šis t. s. ap­gabals
ziemeļaustrumos no Kirovas
ir patiesībā viens pilnīgi norobežots
soda nometņu iecirknis, kura rajona
pilsēta saucas Kāja. Tagad tur atro­das
vairs tikai tribunāls un dažas
citas pārvaldes nodaļas. Galvenā pār­valde
pārcēlusies uz Lesnaju. Sis so­da
apgabals atrodas ziemeļos no Ki-rovas-
Molotovas dzelzceļa un virzās
no Kirovas 100 km uz austrumiem
un tad līdz ar dzelzceļa līniju no­griežas
uz ziemeļiem. Nosodīto gal­venā
nodarbošanās ir mežu darbi.
Sājā apgabalā, kur 1940./41. g. pēc
jūsu pašu tautiešu nostāstiem izvie­toti
turpat 40000 latviešu, 1946. g.sā­kumā,
t. i. pēc 4—5 gadiem, dzīvi
bija vairs tik^i ap 200 vīru. Visi pā­rējie
bija miruši un galvenokārt —
tāpat kā pie mums kara gūstekņiem
— ar dizentēriju un skorbutu. Dzīvo
vidū bija vairāki ārsti, kam pēc sešu
mēnešu nostrādāšanas mežā bija jā­strādā
savā arodā, daži citu nepie­ciešamo
arodu speciālisti un invalidi,
kas nopietnu un redzamu miesas
bojājumu dēļ nevarēja meža darbos
strādāt.
1944. un 1945. gadā, strādādams kā­dā
sanatorijā Rudņiku tuvumā, mo­cījos
pazīt kādu citu latviešu katego­riju.
Tie bija pa lielākai daļai jauni
ciivčki, kas kopā ar vāciešiem bija
cinijuiies pret Padomju savienību.
Viņi bija at5ifirU no citiem, novie­toti
atsevišķa ēkā un krievi tos no­sauca
par „speckonUngentu". Pie SI
speciālā kontingenta piederēja ari
igauņu, lietuviešu, krievu, ukraiņu,
tatru un citu ta saucamo Padomju
savienības tautu piederīgie. Visuma
ar viņiem apgājās līdzīgi vācu kara
gustekņiein, Ūkai tos apsargāja ne­salīdzināmi
stingrāki. No 1945. gada
februāra līdz tā paša gada jūnijam
biju šī kontingenta ārsts. Ēkā, kurā
biju nozīmēts, atradās galvenokārt
latvieši. Ieguvu to vidū daudz labu
draugu un daudzkārt apbrīnoju šo
viru pašaizliedzību un rakstura
stingrību. Sākot ar 1945. gada rudens
mēnešiem, manus aprūpējamos sāka
«atvaļināt* uz dzipneni. Pēdējos at­laida
1946. gada pavasarī. Viņiem vi­siem
bez izņēmuma stāstīja, ka tos
sūtīs atpakaļ uz dzimteni. Kas ar
tiem patiesībā noticis, nezinu noteik­ti
apgalvot, bet nomāju, ka tos visus
atlaida tikai tādēļ, lai dzimtenē vai
kur citur notiesātu no jauna."
Uz jautājumu vai Dr. A. var pie­minēt
kādu gadījumu, kur notiesā­tie
patiesībā būtu atgriezušies dzim­tenē,
viņš atbildēja:
,,1946. gada jumja vidū kada notie­sātā,
kas agrāk Rīgā bijusi ievēroja­ma
dziedāja, man stāstīja, ka viņa
cerot 1946. gada rudenī atgriezties
dzimtenē. Vai viņa īstenībā tur arī
nokļuvusi, to nezinu, jo 1946, gada
augustā mani pārcēla uz Kirovas p i l -
M i. Vairāk lidzigu gadījumu ne­zinu
un par tādiem nedzirdēju arī
no jusu tautiešiem"
Jautāts par latviešiem citos Pa­domju
savienības soda apgabalos, Dr.
A. past-Lsli> ka latviešu ārsts, ar ko
v:n.4 kādu lai/u strādājis kopā, stā­stījis,
ka tā draugi un piederīgie iz­kaisīti
vergu nomelnēs Urālos, Uz-bekistīnā
un pat Altaju kalnos Pēc
ziņām, ko 1946. gada beigās saņēmu­ši
latviešu notiesātie Kirovas apga­balā.
Latviiā toreiz atradušies vairs
tikai apmēram 600000 latviešu. Pā­rēja
zemes iedzīvotāju daļa aizstāta
ar krieviem.
Dr. A. ieguvis dnudz draugu izsū­tīto
un notiesāto latviešii vidū un at­ceras
arī daudz vnrdu, bet tos viņš
kategoriski atsakās minēt. Kāds no­pietns
un inteliģents h*v «'.Š
viņš labi sadraudzēnes. lūdzis viņu
to nekādā gadījumā nedarīt. Dr. A.
arī pats labi pazīst MVD r^ēmie-nus
un atriebības kāri. (-cs)
PDiVA mss
Laikraksts turpinājumos publicē
Alfrēda Valdmaņa rakstus par ak-tuālām
trimdas politiskām problē­mām.
Rakstā Ko tālāk? autors ap­skata
jautājumu pār mūsu politisko
vadību: Es domāju, ka latviešu
trimdinieku politiskā vadība^ visi
pasaulē jāuzņemas valdības ārkār­tējam
pilnvarniekam sūtnim K. Za«
riņam. Turpretī savu lokālo nado-nāli-
sabiedrisko, kulturālo un saim­niecisko
dzīvi mums nevar nodiktēt
neviens centrs; to kārtosim, organi­zēsim,
pārkārtosim un pārorganizē-sim
mēs paši Savā lokālajā dzīvē
mums var būt domstarpības, dažā»
das pieejas un dažādi atrisinājumi,
bet tie tad nekad neatsauktos uz
mūsu tīri nacionālo vadību.
Ja šāda schēma būtu realizējama
un ja ārkārtējais pilnvarnieks tieil
vai caur ieceltiem reģionāliem piln­varniekiem
uzņemtos šādu vadību,
rīcību im atbildību, tad mums ilgā­ku
laiku nekādas politiskas vēlēša­nas
un kombinācijas un politiskās
Šķelšanās trimdā nebūtu vajadzīgas,
esošās izzustu un ar laiku iestātos
miers un vienprātība. Mēs sakār­totu
savas rindas, sakārtotu darbus
un pienākumus un nostiprinātos, lai
izdarītu vispārējas vēlēšanas, l^tl
drīz mēs no tā daudz mantotu paii»
Drusku ilgākā laikā mūsu spēku
sāktu just mūsu tēvzeme un ari —
tās apspiedēji.
Es nezinu, vai 70 g. v. Kārlis Za-riņš
būs ar mieru lielo atbildību un
lielo darbu uzņemties. Zinu gan>vie­nu:
ja viņš teiktu, ka tādi uzdevumi
nav paredzēti viņa ārkārtējās piln­varās,
tad tas būtu pilnvaru tulko­jums
pēc burta un ne pēc gara. M
es ticu, ka Kārlis Zariņš grib \m var
uzņemties grūtības un upurus nest
Es ticu, ka viņš nevilcinātos, Ja ci­natu,
ka tas ir tas, ko mēb no viņa
prasām un gaidām, un ka mūsu ir
ļoti daudz
Ja es būtu maldījies Kārli Zariņā,
un viņš no minētā pienākuma at­teiktos,
tad manuprāt vēl varētu ap­svērt
vienu citu variantu. Es do­māju
par organizāciju Datigavas
Vanagi. Tā ir vislielākā organizēto
latviešu saime, kas aptver mūsu vis­labāko
un tautas visuzticamāko sar­gātāju
elementu — latviešu karavī­rus.
Uz viņiem jau reiz gulies vis»
lielākais smagums, un varbūt guU
sies vēlreiz. "
Domājot par to, ka latvieSu trim­dinieku
politisko vadību varētu no­dot
Daugavas Vanagiem, es tomēr
negribētu slēpt, ka organizācijai ir
divi minūsi: tā neapvieno labu daļu
no latviešu virsnieku saimes, kas
nepieder tik daudz kaujiniekiem kā
tēvu zemes iekšējās frontes cīnītā-,
jiem. Abu grupu nopelni ir lieli ua'
abām vajadzētu sadoties rokās. Otr­kārt,
kopš D V piedalīšanās ^ LNP
vairs nevar noslēpt bēdīgo parādību,
kuru es kādā Iepriekšējā, rakstā no­saucu
par „apakŠvadoņu" sakūdlfta-nu
pret pirmo starp līdzīgiem. Ja
D V varētu aizvērt abas minētās
plaisas, nevis tās tikai apsegt, tad
politisko vadību trimdā varētu no­dot
viņiem un likvidēt visas pārē­jās
trimdas organizācijas, kas Ifdz
šim pretendējušas uz vadību un
šim pretendējušas uz vadību un virs­vadību.
Kāda trešā ceļa, šķiet, nav.
Ķad pašreizējā emigrācijas kustī­ba
būs beigusies, kad būsim svētu­mā
izveidojuši savas nacionālās ko-lohijas,
kad nesaticība un pat naids
mūsu starpā būs atkal atdevis vietu
draudzībai un saticībai, tad varēsim
atkal domāt par vadītāju izraudzī­šanu
vispārējās vēlēšanās. Tagad
tāds ceļš nebūtu ejams.
LATVIJJ KOLHOZNIEKUS
KATRU DIENU VADA AR
AUTOMOBIĻIEM
Atbrīvoto vācu kara gūstekņu v i ­dū,
kas bijuši Latvijā, pa retam ga­dās
arī tādi, kas gūsta laikā iemācīti
dziedāt paradīzes putnu balsL Nim-bergas
tuvumā apmeties kāds vācie­tis,
kas Carnikavā beidzis politisko
J^kolu. Pretēji citiem no gūsU atbrī­votiem,
viņš nobarojies resns un
Jtžsta, ka latviešiem klājoties loti
labi. Kolhozi gan esot, bet darbs tur
neesot grūts. No rītiem kolhozniekus
uz darbu aizvedot automobiļos un
v?>karos atvedot atpakaļ. Utvijā viss
esot: sehr gutl
MDIC Stimme der Vertrieb^men** 2.
aprīļa numurā ziņo: Rīgā (?) igauņu
k Ihozu vadītāju sanāksmē partijas
sekretārs Krotamms paziņojis, ka 20
Proc. igauņu zemnieku vē! neesot ie­saistījušies^
kolhozos. Tādī stāvokli!
n^-:ot vairs ilgāk cie?-»- Partijai
aft'tātoru uzdevums paziņot šiem
zemniekiem, ka viņi var izvēlēties,
vai nu brīvprātīgi iestTtl«<: Vnihozol,
vai arī sasaiņot savas mantas. R«.
Vienprātība stiprina un izglābi
Ziedosim visi Ārējas infformācilas fonda
SUKA
mi ui Buļļiem un Kamd^
likKuntmi _
im gidā kādā
Blgā ftandjas
ndektnieks pulk^
Firquet) Francijas J
plispnuda Ooda leģiona
goda limM Utvtlai---^
sdju deviņiem insti
lelvjlem un ēetrl6ttx
\ltts no Bem virsnl
vUs Boliteins, torfis
kiii pulkvedis Iiit\
gadi). Skatītājus j i
mOslka un īpašā goda
visvairāk savdabīgais
Ws tu franču tratjicijāi
Napoleona lalUem: plr
ianss franču pulkvedis
im viegli piedūra a:
galvai, tad paņēma a
sniegto ordeni un piu,
goda Mļiooa bruņiniaka
Pēc apbalvošanas moņl
pakaļ pie ^vlem pitlUem
IM fronti, kur godam
galis atbrMano, m
ftaograftto jobelu im diro
Kāŗm iztieidīotH
āOJi maijai tinčŖL n
iM m s a i m h i d ^ ^ ^ ''
vil. Ukls^^^lim kauju vh.
siera laika dienests Šķita it
*glu un nepiemērotu. Befc
dii vajadzība pēc aia, pi
u stUlstoia rd)ežsargu pri
Yi9tt aidnāja un iecēla par
gu divīzijas komandieri,
J% Pddipē. Sii dienests,
mOttt austrumu pierobežā,
^ļtjtu vairāk līdzības
un bija īsti pie KSSf ^
^1 «a citi, Baltija» vS
Mdl punkta vienkarfl 1,
J>W|u «beis^ notēloja «8
S^l? ttbežsargu mīt
«lietu otrSd, gluH
*>l4n. Q«»2S* •"^«« jau
JNJI Rīga
2!»J? iti^^ Stajlna
iesi
«^••"«lu Tis*''» « v i
»««uv75% XJ^'> Pildot
«'«'i v S ^ > lai