Bavarijas Latviesu vestnesis, April 15, 1950

              at
PPiecibu var
tobos.
pēc IRO aptii.
pati, kā
dabūt VādB
atliek v^Z
I
mu
Ka klajas latviešiem pie Ohaio
to
y akdja.
^dz gahojuaui
pietiktu vi-
^ASV.
lufi, kam gal«
i^u^m, ftavu
StrSl^ un iKh
a«eļot,laJau
i e r ģ i ^ pa­na
nomenu
a.
tdorlS, kur ta-iaa,
kaapm.
l^^vima pa-būs
jŠpaM
4(M0 tbc īli^
ģimenim, ko
žurgai cen-liNvelrar
lll»aaial KtvU-opSana
aoa»^
talft vilkat-genas
ev^ lvi
tautlUai» kai
ieaertgo Mtettj
ēJoties 9i^W)kt
' F u nmai no- i Sp
lUiptt valdei bii
S& novietoto tf*
ipllecnio victt
^ taji «inill »
ļini un novi«w
apUecIbii, ūjBtt
acu Wtt viw«
P, ārvvaaildaer,l PJj2,«Sjŗ pārvalde: tli ti*
mtt gamakn*
i i l l i i l i i i i l i " " ""
AKCI^
IEŠFEJA
arta nU^^ v
« 1 * " "rt S
VĒSTULE R E D A K C I J A I N O A SV
A r ! Ohaio upes krastos, Sinsinati
pilsētā un tuvākajā apkārtnē liel&is
izvietošanas vilnis atnesis krietnu
grupu latviešu. Tie strādā galve­nokārt
par mājkalpotājiem, lauk­strādniekiem
un arī fabrikās un
filimnicās.' Kā visur ari te dažam
dzīves apstākļi vieglāki un izpeļņa
lielāka, kamēr citam dzīve grūtāka
Vai Amerika no
putnkopības
bulu ļābēfi;?
Nereti dzird, k a latvieši, kas a i z ­braukuši
uz A S V un sākuši strādāt
turienes putnkopībā, pēc neilga laika
šo darbu pamet, aizbildinādamies, ka
tas esot pārāk g r " * ^ i m neienesigs.
Gribētos jautāt: kur n u paliek tie
tūkstoši putnkopības kursu audzēk­ņu
u n cītīgo Andreja Leišes grāma­tas
lasītāju, kādus sastapām šeit Vā­cijā?
Daudzi te arī paši praktiski
audzēja nometnēs vistas un cāļus,
bet, nonākot Amerikā, atmet putn­kopībai
ar roku.
Ierosinājuma dēļ gribu pastāstīt,
kā es, pašlaik vēl Vācijā būdams,
mācos jau A m e r i k a s putnkopī­bas
metodes. Lasu dažus no daudza­j
i em A S V putnkopības žurnāliem.
Man piesūta katalogus, brošūras,
kursu programmas. Iestājos putnko­pības
korespondences kursos Ņujor­kā
u n kārtoju lekcijas un pārbaudī­jumus
pa pastu. K u r s u dalības mak­sa
gan diezgan augsta — gandrīz 100
d o l , bet ceru, k a kādreiz dabūšu to
ar augļiem atpakaļ. Protams, nav
Iespējams pateikt katram gatavu
„recepti" šo dolāru iegūšanai, bet ar
labu gribu, enerģiju un mazliet kom­binācijas
dāvanām arī šis šķērslis
Eiav nepārvarams.
Minēto kursu adrese i r : The Na­tional
Poultry Institute, Inc., Ādams
Center, New York. Kursā i r 60 lek­cijas.
Pēc katras iemācīšanās jāat­b
i l d uz 5 jautājumiem un jāuzrak­sta
5 i s i rakstu darbi par lekcijas
tematiem. Kursa ilgums var svārstī­ties
no 8 mēnešiem līdz 3 gadiem
atkarībā no dalībnieka spējām, v a ­lodas
prasmes un materiālajiem lī­dzekļiem.
Kursa laikā uz nesaprota­miem
jautājumiem vienmēr var pie­prasīt
pa.pastu papildu paskaidro­jumus.
Absolventiem gan nav licen­cēta
agronoma tiesību, bet izdotā
apliecība tomēr dod iespēju pieteik­ties
darbā par putnkopības lietpra­tēju,
pie k am kursu vadība palīdz
darba sagādē.
Labs putnkopības mēnešraksts, ko
Interesentiem būtu ieteicams abo­nēt,
i r : The American Poultry Jour­nal,
536 S. Clark Street, Chicago 5,
Illinois. Žurnāls maksā A S V terito­rijā
1 doL, bet ārzemēs 2 dol, gadā.
V, Strauts.
I'-
I:
un atalgojums mazāks. Tautietis P.
nodarbināts kādā YMCAs nodaļā
par nama pārzini, un viņa kundze
strādā turpat par meiteņu vingroša­nas
skolotāju. Tautietis B. strādā
slimnīcā un turpina šejienes uni­versitātē
medicīnas studijas. Mež­kopis
Z. šajās dienās pārvietojās uz
netālo Y M C A s vasaras nometni, kur
viņš būs nometnes aprūpes darba
vadītājs. Veterinārārsts S. sācis
darbu savā profesijā — par palīgu
pie kāda šejienes veterinārārsta.
Arī citi latvieši pamazām, bet ne-atlailīgi
laužas uz augšu Vienam
otram pagadās gan a r i galvotājs, kas
to izsaucis vienkārši nekaunīgai i z ­mantošanai.
Tad nu iet palīgā citi
tautieši un gādā labāku darba de­vēju.
Ļoti atsaucīgs un izpalīdzīgs
latviešiem i r šejienes pilsētas valdes
ierēdnis Džons Omsteds (John
Ohmstead), kas sagādājis daudziem
latviešiem ari galvojumus. Daudz
pūļu un laika galvojumu sagādei
veltījušas mūsu tautietes Potapova
un Norvile, piedalīdamās ar priekš­lasījumiem
un runām organizāciju
sanāksmēs. Kā Latvijā jau ziņots,
Ohaio štata latvieši nodibinājuši sa­vu
kultūras un pašpalīdzības bied­rību.
Ierosināts arī organizēt drau­dzi,
bibliotēku un svētdienas skolu.
Sinsinati, martā.
Kritizē D P IOUIIIKIS
dzives morāli
Mūsu AUSTRĀLIJAS
R E D A K C I J A S INFORMĀCIJA NO
K A N B E R A S
Sidnejas nedēļas laikraksts Smith*s
Weekly kādā no saviem jaunākajiem
izdevumiem visu 1. lappusi veltījis
ārkārtīgi kritiskam rakstam par bij.
DP laulības dzīves morāli, kur v i ra
un sievas vidū pastāvīgi vēl jauco­ties
arī trešā sieviete. Atstāstīti dau­dzi
gadījumi par imigrantu izlaidīgo
laulības dzīvi, kas esot parasta parā­dība.
Austrāliešu uzticīgos vīrus i m i ­granti
nosaucot par naiviem, un
jaunaustrāllešu uztverē šejienes vīri
liekoties kā „piesieti" savām sievām.
Kāds austrāliešu artists, kas bijis arī
Eiropā, laikrakstam izsakās: „Sie
imigranti ari Austrālijā vēlas palikt
tādi paši, kādi bijuši savās zemēs."
Raksta beigās teikts: „Galvenais jau­tājums
tas — vai jaunaustrālieši vē­las
iet mūsu ceļu, vai arī mēs sāk­sim
sekot viņu paraugam?"
Sajukušas un pajukušas laulības
kopš tiem laikiem, kamēr esam pro­jām
no mājām, tiešām nav nekāds
retums, tomēr lasīt šādus rakstus ne­kad
nav patīkami, kaut arī tos pub­licē
Austrālijā par diezgan viegla,
pat sensāciju stila laikrakstu uzska­tītais
Smith's Weekly...
Kanbērā, aprīli. Six.
DESMIT GADU..
Saiuna Bostona ar Latvijas ģenerālkonsulu Norvēģija
as. Lai to P g .
sakaros a t % v
aotojuši II»"
īsu izdevis, ķ
dzejoļu ļ.;
al tas P « f > p
brošetasj' ^ ļ
rāmatu, D^"
ādiņu «^Tļmm
erātūra psr^gbiit' |
to varēt" °ai{» |
vai kāds < i d . |
ladzigos pa p
„Ja izvārīsit man skābus kāpostus
pēc latviešu parauga," teica liela a u ­guma
vīrs ar sirmu galvu, „tad p a ­likšu
šeit pāris dienas ilgāk." Sirmā
galva sākumā l i k a domāt, k a šim vī­ram
ir vairāk gadu nekā tos varētu
dot pēc viņa skata un stājas.
Sieviešu pulks vienā mutē apstip­rināja,
ka dabūšot visu pēc viesa vē­lēšanās,
un Latvijas ģenerālkonsuls
Vanags, kas ciemojās pie sava pazi­ņas
Jaunanglijas provincē, pārlaidis
skatu plašajai virtuvei, kur notika
mūsu sastapšanās, smaidīdams cie­šāk
apsēdās krēslā. Viesis v pirms
dažām dienām bija atlidojis no Oslo
uz Ņujorku, lai kārtotu dažādas lie­tas,
un starplaikā apmeklēja bijušo
Rīgas rūpnieku, kas cenšas tagad at­dzīvināt
savu uzņēmumu Amerikā.
Fabrikas latviešu strādnieku kop­mītnē
īsā sarunā tad arī pārcilājām
jautājumus, kas nodarbina daudzus
no mums.
Ģenerālkonsuls Vanags devies p a ­saulē
no dzimtās Piebalgas jau pirms
ilgiem gadiem sasniedzis nodrošinā­tu
materiālo stāvokli, ieguvis bagā­tīgu
dzīves pieredzi un palīdzējis
ZVIEDRIJAS ABONENTU
IEVĒRĪBAI!
Latvijas pārstāvniecību Zviedri­jā
ar 1950 g. 1. aprīli i r pārņēmis
Latvju Vārds. Laikraksta pasūti-nājumi
un naudas iemaksas izda­rāmas:
Postžiro 156582, Prenumerations-konto
f6r Latvija, Box 15079,
Stockholm 15.
L C K apgāds L A T V I JA
MUSU DRAUGS AFZALS
vēstule redakcijai par pirmajiem iespaidiem Pakistāna
daudziem tautiešiem. „Esmu saņēmis
ap 2000 lūgumu,'* viņš saka. Kad i e ­minos
par kādreiz cilāto projektu
novietot Norvēģijā vecos latviešu z i ­nātniekus
un citus tautiešus, „bet
tur diemžēl nekas neiznāca. Tagad
norvēģi, kā zināms, uzņem gan ne­redzīgos.
No 15 ģimenēm, kas tur
jau ieradušās, trīs i r latviešu."
Mūsu tautiešu Norvēģijā ir tikai
daži desmiti, vairums ieradušies pēc­k
a r a gados. Visumā i r grūti dabūt
atļauju iebraukšanai uz pastāvīgu
dzīvi. Kāds latviešu ārsts tās dēļ
cīnījies vairāk nekā divus gadus, bet
tagad viņš toties var strādāt tur sa­vā
profesijā. Daļa latviešu Norvē­ģijā
nodarbināti par mājkalpotājiem
angļu diplomātu ģimenēs. Pie sūt­niecības
padomnieka strādā kāds
Zemgales sainmieks. Kad ģenerāl­konsuls
pie šī diplomāta viesojies,
viņa kundze nevarējusi vien beigt
slavēt savus kalpotājus. Arī tie ar
darba devējiem apmierināti, tomēr
gaida vēsturisko pagriezienu, lai
autu kājas atceļam uz savām Zem­gales
mājām.
„Vai sadursmes gadījumā Norvē­ģijā
stāvoklis nebūs pārāk bīstams?"
— „Pēc Atlantika pakta parakstīša­nas
tikpat droši vai nedroši i r ari
citur. Neviens, protams, nevar arī
pateikt, kad īsti nāks gaidītie izšķi-rējie
notikumi. Skaidrs vienīgi tas,
ka, vecākajai paaudzei savas gaitas
izbeidzot un vidējai paaudzei nove­cojot,
prasība pēc atgriešanās iespē­jas
atskanēs arvien retāk. Jaunatne
ieaug svešajā vidē un pārorientējas.
Ja desmit gadu laikā nekas neno­tiks,
tad savus jaunos ļaudis būsim
zaudējuši."
Bet cerēsim, ka tik ilgi nebūs j a -
I gaida . . .
1 Bostonā, aprīli. ^L
Vilcienā šķērsojuši visu Rietum-pakistānu
~ bezgala vienmuļu, izde­gušu
klajumu, ko tikai reti pārtrauc
nelielas pilsētiņas un stepju ganu
mitekļi, — D P ārstu grupa ar pie­derīgajiem
apmetās uz pagaidu dzīvĻ
Pandžabas provinces metropolē L a -
horē, kam pieder apdzīvotības r e ­kords
(1,5 milj. reģistrētu iedzfv.)
visas valsts mērogā. Literatūras
draugiem būs varbūt zināms, ka
šeit ilgus gadus nodzīvojis Radjards
Kiplings. Jaunajai Pakistānas valstij
Lahore joprojām i r Meka un Medina
apvienotā nozīmē — tā i r lielākā,
vecākā un eiropiskākā pilsēta, kas
tomēr nelīdzinās milzīgajai Bombe-jai
vai Kalkutai Indijā.
62 dvēselēm apmetoties vienā vies­nīcā,
pie tam visiem eiropiešiem, šis
atgadījums acumirkli ieguva sensā­cijas
nokrāsu, un ziņa pa senseno
«bezdrāts telegrāfu" apskrēja visu
pilsētu. A r drauga palīdzību uzzinā­j
u par šejienes filmu rūpniecības ek­sistenci,
un j au pēc nedaudzām die­nām
man radās izdevība iepazīties
ar redzamāko tās pārstāvi -— aktieri
un producentu Afzalu. Viņš atbrau­ca
pie mums uz viesnīcu vēlā nova­karē.
Baltās drānās tērpies, slaida
auguma vīrs, atsperīgi izlēkdams no
tikpat balta sporta auto, stiepa tum­sā
pretim neredzamu, tātad brūnu
roku. A r draugu viņam bija saru­nāts
kino apmeklējums, bet viņš
labprāt paņēma līdz arī mani, smai-/
dīdāms iesēdināja mūs savā mašīnā
un stūrēdams sāka stāstīt: „Jūs z i ­nāt
— mūsu valsts i r jauna. Tādēļ
šeit nav tāda dzīves standarta kā
Anglijā vai citur. Bet pēc 15 ga­diem
•— atbrauciet tad, un jūs r e ­dzēsit,
kā viss te būs pārvērties. T ik
īsā apmeklējuma laikā kā jūsējais,
jūs daudz neko nepagūsit apskatīt."
Aizrādījām, ka esam ieradušies uz
pastāvīgu dzīvi, un esam gatavi uz­ņemties
visas grūtības, kas sākumā
būtu ar to saistītas. Afzals pārstei­gumā
apturēja auto: „Tiešām — uz
pastāvīgu dzīvi? Jūs esat nolēmuši
palīdzēt mūsu valstij? Tas i r lielis­k
i ! Tad mums jāmaina šī vakara
programma." Nesapratām, kāds
mūsu izteiktajai gatavībai sakars ar
šī vakara progranunu. Viņš brīdi
domāja, tad pataurēja un teica: «La­bi,
šovakar es jums parādīšu mūsu
filmas — kino teātri. Pēc tam pa­rādīšu
pilsētu, iepazīstināšu ar mūsu
filmaktieŗiem, izrādīšu studijas, i e ­vedīšu
noteicējās aprindās Jūs ešat
izteikuši gatavību dalīties ar mums
mūsu liktenī, un man jums tādēļ jā­palīdz"
Pie kino Afzals lūdza mūs izkāpt
un, izlauzies mums pa priekšu cauri
ļaužu drūzmai pie kases, ieveda
mūs mazā nošķirtā telpā, kur pie
galda sēdēja vairāki vīri. „Mūsu
draugi no Eiropas!" viņš ceremoniāli
izsaucās, tā k a mums kļuva gluži
neomulīgi Sī sajūta tomēr izrādīlās
lieka. „Man ļoti neērti,' teica pa­resns
tēvocis, kas vēlāk izrād' s
kino īpašnieks, „ka jāliek jums no­skatīties
filma tik pārpildītā zālē.
Bet jums jāsaprot — mūsu ļaudis ir
izslāpuši pēc labām filmām. Mēs
esam jaunā valstī . . ."
Skatoties filmu, Afzals pastāvīgi
atgaiņāja no mums saldumu pārde­vējus.
— „Tie i r parastie saldumi, ko
var nopirkt kurā katrā vietā uz ie­las.
Jūs taču tādus neēdīsit." Pēc
tam viņš piedāvāja cigaretes un ļoti
sadrūma, kad paņēmis pateicos. „Tā
jums nevajag darīt," viņš pēc brīža
teica, „mans pienākums i r jums pa­līdzēt!"
Braucot mājup, neviļus atcerējos
lasītās citu latviešu emigrantu vēs­tules
— no ārsta, kas Austrālijā lika
drenu caurules, no zinātnieka, kas
Anglijā apkopa fabrikas īpašnieka
mājas dārzu, un man kļuva gandriz
kauns par piedzīvoto ārkārtīgo laip­nību.
Bez tam — līdz šim biju tikai
smīnējis, lasīdams par ķiniešiem,
kas, ceļot galdā ēdienu, lūdz viesi ne­atteikties
no ..riebīgās viras" un
daudzkārt lūdz piedošanu ,.nabadzī­gā
mitekļa" dēļ. Acīm redzot, tā tas
nav vienīgi Ķīnā . .
„Jūs zināt," nākošajā vakarā teica
Afzals. sēdot pie tējas tasēm ap­krautā
galda, — „es tagad strādāju
vairākās filmās. Pēc pāris mēnešiem
sāks plūst atpakaļ ieguldītā nauda,
un tad gribu apceļot pasauli —
Ameriku un Eiropu, tāpat kā jūs ta­gad.
Jums tas droši vien izmaksā
krietni dārgi?" — K a d paskaidroju,
ka ceļojumu izkārtojusi IRO — i n ­ternacionāla
bēgļu organizācija, —
viņš sita sev pa ceļgaliem un prie­cājās
kā bērns. — ,Jūs esat inter-
IEROSINĀTS NEIZVIETOJAMOS
AUSTRIJAS LATVIEŠUS
PĀRVIETOT UZ VĀCIJU
L C K prāstāvis Austrijā 0. Siktars
lūdzis L C K priekšsēdi H. K l a r ku
griezties pie attiecīgām iestādēm
Vācijā un censties * panākt neizvieto­jamo
Austrijas latviešu pārvietošanu
uz Vāciju, kur viņiem būtu iespē­jams
dzīvot kopā ar Vācijā palicē­jiem
tauUešiena. Neizvietojamo lat­viešu
Austrijā būs 300—400 personu.
nacionāli bēgļi!" viņš sauca, — „es
ar! esmu bēglis, no Bombejas. Es
atstāju Bombeju, kad tur sākās mu­sulmaņu
vajāšanas. Kādēļ bēgāt
jūs?"
Ņemdams talkā Eiropas karti, i z ­skaidroju
majastēva)n mūsu bēgļu
stāvokļa iemeslus Viņš sarauca
pieri. „Bet piedodiet, kādēļ? Es
domāju. Padomju savienība i r ļoti
progresīva zeme. No tās baidās pat
Amerika un Anglija. Ja valsti ir
stingra kontrole, tas i r labi. Kopš
mūsu lielā vadoņa Džina nāves
mums šādas kontroles trūkst." A t ­referēju
viņain visu Baltijas valstu
pārdošanas aktu Maskavā, tāpat v i ­sus
tam sekojošos notikumus, bet
mazās domstarpības joprojām neiz­devās
izkliedēt „Varbūt iedomājie­ties,"
teicu un pārlaidu skatu pār
grezni iekārtoto bungalo, ,Jca jums.
kādu vakaru te sēžot, pie durvīm
zvana un istabā ienāk vairāki bru­ņoti
viri, izvāc vispirms mēbeles un
tad paziņo, ka tās tagad pieder dar­ba
tautai, bet jūs pašu ar to, kas
mugurā, iesēdina preču vagonā un
aizved, teiksim, 1000 km uz austru­miem
no jūsu dzives vietas." — „Tas
ir neiespējami." atteica Afzals. brīdi
padomājis, „man gandriz katru ritu
jābūt filmu studijā . . ."
Kopš 51 tējas vakara par politis­kām
problēmām debatējuši pagaidām
vairs neesam. Afzals vārdu turē­jis
— esam redzējuši visu Jauno,
bet sīksto Pakistānas filmrūoniecibu,
koncentrētu tieši Lahorē. Esam a l ­laž
no jauna pārliecinājušies par šis
zemes neparasto viesmīlību. Visur,
kur vien mūs ieved, to dara piebil­stot:
«Internacionāli bēgļi — viņi
nav mierā ar Padomju savienības
iekārtu, jo tur darbojas organizācija,
kas rekvizē privātīpašumu un aizved
īpašniekus." Mēs tad savukārt allaž
piebilstam, ka šo «organizāciju" u i -
tur pati valsts, un ikreizējais mājas­tēvs
tad mēdz pašūpot galvu un sa­cīt:
«Neiespējami . . . "
Pakistānā jums visur pateicas par
apciemojumu va* par gandarījumu,
ko esat sagādājuši, ļaudami sevi i z «
vadāt pa pilsētu, ielūgt, piedāvāt to
vai citu, —• bet j ū s u pateicība i r
nevietā, un ortodoksās musulmaņu
ģimenēs tā var radīt pat nopietnus
sarežģījumus. Tiklab Afzala bun«
galo, ka citur jūs sastopat Eiropai
veltītu apbrīnu un simpātijas. To
arvien lielāks kļūst to ļaužu skaits»
kas amerikāņu limuzīna vai pāris ei<*
ropieju draugu dēļ j au šobrīd gatavi
aizmest prom ari visus savus stinga
rās reliģiskās disciplīnas reglam^«
tus. Pakistānai pa platu, ērtu ceļu
tuvojas Eiropas civīli7.^ci1a ameri­kāņu
Buika automobili. Svinīgā t r i ­umfā
tā brauc cauri visai zemei, un,
simboliski runājot, pie lielākajiem
centriem to sagaida goda vārti, k u ­rus
neceļ vis algoti strādnieki, bet
brīvprātīgi naglas tajos dzen un dē­ļus
nes ļaudis platnlecainos uzvalkos,
raibām kaklsaltēm un zeķēm; to v i ­dū
arī mūsu drauss Afzals.
L a h o r ē , martā.
V. Krodcrs
Te nu mes esam!
VĒSTULE REDAKCIJAI P A R PĒDĒJĀM DIENAM EIROPA UN PIR­M
A J I E M IESPAIDIEM AUSTRALI J A
Austrālijā Ieradusies Esllngenas
latviešu teātra aktieri U t a Zem-gale-
Gulbcrga un Kārlis Gulbergs.
Sniedzam mākslinieces rakstu par
ceļojumu un pirmajiem vēroju­miem
AustrāUjā.
Te nu mēs esam! Si zeme, šis
gaiss i r tīkams mūsu skatam un j u -
toņai. Pagaidām Austrālija mums
patīk. Redzam to skaistu. Iepriecina
svaigais zaļums, zemes un eukaliptu
smarža. Priecina daudzās puķes gan
dārzos, gan pļavās. Tās liek saprast,
kā arī šeit i r tā pati mīļā Dieviņa
radītā pasaule, kas mūsu mājās.
22. janv. atstājām Eslingenu, 18.
febr. Neapoli, un 16. martā iebrau­cām
Sidnejā. Nekur sevišķi neaiz-
VECMĀMIŅAS SEGA TOMĒR
V I S S I L T A K l
Tā pasargājusi no sala ne vien bēg|u
gaitās Eiropā, bet izrādījusies labā­kais
patvērums ar! pret jūras vējiem
un Amerikas ziemu. 2 g. v. Alberts
un 4 g. v. Eleta Vilmusi šadā tērpā
ierodas Ričmonda.
ķērāmies. Bijām ari pēdējā ekskur­sijā
Eiropā: redzējām Pompeju, So-rento,
Amalfi Jau tādēļ vien bija
vērts braukt uz Austrāliju, lai re­dzētu
Itāliju! Braucām ar amerikā­ņu
armijas transportkuģi General
Muir. Āfriku pirmajā dienā skatī­jām,
saldami ziemas mēteļos. Ar
tropu karstumu isti iepazināmies t i ­kai
Ceilonā Krietni sildīja ari, k a ­mēr
tikām pāri ekvatoram.
Šejienes cilvēkus^ protams, vēl ne­pazīstam
Ar Austrālijas ļaudim pir­mā
saskare bija vienīgi muitā. Ie­rēdņi
tur izrādījās laipni un loti
priecājās par daudzajiem Oskara
Norīša darbiem manos koferos. Ne­ko
nenomuitoja un neizmeta laukā
arī manas vījgriežu tējas zālītes . . .
No Betherstas imigrācijas centra
pēc 4 dienām mūs, visus strādātājus,
pārcēla uz Bredfīldas hosteli pie pa­šas
Sidnejas. Runā, ka ātri izvieto­šot
darbā, bet oficiāli par to nekas
teikts vēl nav Daži iesaka meklēt
darbu pašiem, daži no tā atrunā, —
grūti atrast pareizo ceļu. Būs jālūdz
padoms vecajiem draugiem, ar ko
jau esam paguvuši sastapties — ak­tierim
V. Stālam un avīžniekam S.
Klauvertam. Katrs latvietis, ko ta­gad
satiekam, liekas kā vistuvākais,
vismīļākais rads. Brauciena laikā
pārāk smagi izjūt attālināšanos no
mājām . . . Pirmā vēlēšanās jaunajā
krastā: nokļūt Sidnejas latviešu sa­biedrībā.
Tik ļoti gribas redzēt Še­jienes
tautiešus pulciņā un zināt
viņu domas par mūsu nākamo dzīvL
Jau Betherstā sastapām mūsu ļaudis,
kas sīksti un sparīgi nes savas sveš-niecības
gaitas. Krāj naudu, plāno
nākotni, — un ari latvietībai tie ne­zudīs.
Ar mums reizē šurp atbrauca 68
latvieši, to vidū skolotājs H. Kaup-manis,
ko ar sirsnību vienmēr atce­rēsies
Eslingenas neredzīgie invdlidt,"
Tad — kādreizējais Carnikavas nēģu
«karalis" Ed Šiliņš, kas visu 'fedVu'
mūžu strādājis ari sabiedriskajā
darbā. Abi ar dzives biedri — sko­lotāju
darbojušies arī teātri. Vēl at­brauca
basketbola tiesnesis H. Cer-bulis
ar ģimeni. Viņš sākumā strā­dās
kanalizācijas darbos Sidnejā.
.Latviešu saimīte uz General Muir
šoreiz bija gan maza, bet tiešām
tīkama.
i B r e d f ī l d ā , aprīlī.
I Lita Zcmgaie-Gulberga
Anglijā darbojas 9 latviešu luterā­ņu
draudzes, ko apkalpo 8 mācītāji.
Pag. gadā notikuši 730 dievkalpoju­mi
ar 36.404 apmeklētājiem.
Montreālā uzsākusi
P WĒSt ^^^^^^u latviešu k a -
mņ tolu draudze. Tās
M i l ' ^ i'7^ dievkalpojumi prof.
Sļ^ā^MjtM Kokina vadībā MuBHHi lotiek reizi mēnesi
• j ^ ^ v Sv. Kazimira baznīcā
• ^ • • • ^ :3426 Parthenais St.).
Latviešu Jāņu siers tagad iet K a ­nādas
tirgū. So siera šķirni sākusi
ražot Montreālas Crescent Cheese
Co., kuj-ā par speciālistu strādā lat­vietis
Dr. agr. J . Zariņš.
Latviešu dienas
Stokholmā rik0| 29.
un 30. aprīlī. Runās
vairāki latviešu z i ­nātnieki,
koncertēs
mūsu skaņu māksli­nieki
un viesosies
Upsalas latviešu dra­matiskā
kopa, izrādot Deglava Veco
pilskungu.
Pēc pēdējiem pieejaniiem statisti­kas
datiem latviešu skaits Zviedrijā
pašlaik i r 3804, bet kopīgais baltie­šu
skaits — 21.537.
Vesterosas (Zviedrijā) latviešu
YMCAs nodaļa 10 aprīlī rīkoja F r i ­ča
Bārdas vakaru. Atmiņas par
dzejnieku stāstīja Artūrs Bērziņš.
Melburnas latviešu
biedrības sanāksmē
tautietis A. Lauva ie­rosinājis
dibināt lat­viešu
slimo kasi Aus­trālijā.
Pēc A Lauvas
projekta, par ma^'si-māso
maksājumu 6
Sil. 6 pensi mēnesī vīriešiem un 4 š:i
sievietēm, dalībnieki saņemtu pa­balstu
slimības gadījumos 5 līdz 20
šil. nedēļā un apbedīšanas pabalstu
20 mārc. Ar papildu maksām v a ­rētu
iegūt ārsta palīdzību, medika­mentus,
slimnīcu utt. Iespējami a r i
dzīvības apdrošinājumi.