Bavarijas Latviesu vestnesis, April 15, 1950

              «1,;
m
m
ml
i
ii
di
•I
I
;.,v-.
V-H'
M
•i' w
SvēUlien Esiingenas btviesu teātra
PĒDĒfĀ IZRĀDE
DasMIm iiMdiot, IMhigetias lat-vieitt
iOMš ivStdien, 11 apr. p l 20
alacb tavu pēd^o Izrfidi — K. BSi-ķalfom
lugu Slinkā sieva. Teā^a
pers(māls, akti^iem migrējot, tik­tāl
sarucis, ka turpmāk uzvedumi-vairs
nav i«ipējami.
TOitra kodols radies 1945. g Am-bergā,
kur noorganizējusies trupa,
kas vēlāk, EsUngenas latviešu kolo-nUai
nodibinoties, pārcēlās uz Es-lingenu,
palu spēkiem izbāvēja šeit
ikatuvi un sāka intensīvu darbu.
Ansambli^ sākot ar 1945. gada 18.
)iUi}a Udz ittm iesbdējis un izrā­dījis
16 inscenējumos, sniedzot pavi­sam
551 izrādi un 6 dažādus sarīko­jumus.
Paļājušā vasarā teātris va-irēja
atskaities uz 500 izrādēm, no
ki^m Eslingenā vkn notikuSas 178,
ko apm^ējuM 62.000 skatītāju. Tas
Bedna, ka tautiešu atsaucība bijusi
visai liela, un ikviens kolonijas
ledidvotājs teātra isrādes noskatījies
12 rdlu. Caurmēra apmeklētāju
^aits izrādēs bijis ap 440, bet līdz
darbības beigām pavisam EsUnge­nas
teātra mākslinieku sniegumus
dažādās Vācijas nometnēs noskatlju-
Hea 239.060 apm^ētāju. SUnkšs
sieva izrāde svētdien, protams, So
Ikaitu vēl paaugstinās.
Visvairāk izrādītas R. Blaumaņa
un M. Zfverta lugas No saldenās
pudelei, Skroderdienas Sllmačos,
Mnes grēki, Brlnumzālite; un Min-ehāuaena
predbas, CUvēks grib dzī­vot
Āksts, Riebekliif; Sievas māte,
Divkauja, Karātavu komēdija. Ķī­nas
vtis». Rainis reprezentēts ar
inia stiprāka par nāvi, seko Anfil.
IgUla Galma gleznotājs, T. Zeltiņa
Donžuāna pēdējā mīlestība, Annas
Brigaderes Kad sievas spēkojas, J ā ­ņa
Jaunsudrabiņa Jo pliks jo traks
un K. Miķelsones Slinkā sieva. In-
TecdofiZeltiņi
SVtTAļĀ GADĀ
M tielgle pulkiem vm Romu
Vtt ttdiol 1 ^ alUriem krfi;
la stila ik sapni un domu
Va ionl» kur peķka kungs mīt
Tv Aemail ginvilos glttl
Va nāve gar palodām lien.
Ar ātvlenn salvēm Jfik lāsti,
Mla piurvoa, vārga bēguUs brien.
Un USb kāi ir stepte mi taigās,
tt dvēaett «nu vaira avlei,
Tik; antlHIli pēc rtkama svaigās,
Slēpta tomsasi pirksts krustu kāds
apici«• •
lel Mldilet JUs, tldgie Romā,
Par Hem, knŗu mutēs gul mtlts,
Raa mirdami tfeot vēl domā —
Tea atpestīs krlstleiu cilts.
Vn sirmatf Latvijas domā
M gavilēs zvani kā Romā.
1950. g. Vircbur^.
KULTŪRAS CHRONIKA
Agr. R. Līkais bij. Lejaskurze-mes
izmēģinājumu un selekcijas
•tacijas Kazdangā vadītājs, Min-cbenes
tecbniskā augstskolā ieguvis
agronomijas doktora grādu. Jau­najam
doktoram piedāvāta zināt­niska
stipendija Wcijā turpmākiem
pētījumiem.
Gleznotājs Jānis Gailis, kas gan­drīz
visu trimdas laiku pavadījis
Bad ViR^fenē pie Nekāras, gata­vojas
doties uz ASV, kur kāds me-nedžers
paredzējis viņa darbu ce­ļojošu
izstādi pa Uelākām ASV un
Kanādas pilsētām Gleznotājs paš«
reiz cītīgi nododas gleznu klāsta
sagatavošanai tālajam ceļojumam.
Vijolnieks Olafs UziņS, kas darbo­jas
par mācības spēku Karakasas
konservatorijā Venecuēlā, aprīli kon­certēs
Ņujorkā.
Braunšveigas techniskās augst­skolas
elektrotechnikas nozari ar
dipi. i n i grādu beidzis Kārlis Dak­teris.
Tās paSas augstskolas archi-tektOras
nozari ar dipi i n i grādu
beigusi Laima Jagara, kas jau de­vusies
uz ASV darbam kādā archi-tektu
birojā.
BIIRIS BALETA ĢĒNIJS
Ņ12INSK1S
Leadeaa (C). Lieldienu sestdie­nā
kādā Londonas klīnikā miris
viens no lielākajiem baletmeistariem
pasaulē Vaslavs Ņižinskis. Kopš
1919. gada viņš dzīvoja garīgā ap­mātībā
un slimoja ar šizofrēniju. SA­VUS
slavas kalngalus viņš sasniedza
Jau 18 gadu vecumā, dejodams kopā
ar lielajām baleta zvaigznēm Pavio-vu
un KarsavintL Pie Ņižinska nā­ves
gultas bez viņa sievas un tuvā­kiem
draugiem sapulcējās ar! vesela
rinda pašreiz lielāko baleta māksli-nitini
no l/mdcmas un Parīzes. Pa-riaea
Lidlb operas baleta vadītājs
Ser^js Lilārs paziņojis, ka Ņižinska
piemiņai rīkos galā \izvedumus Pa-
' <Hpasfi JCkniJa mēne^ un Riv-teresanU
atzīmēt Ica vislielākais ap­meklētāju
skaits 1945. gadā bijii
Blaumaņa No saldenās pudeles izrā­dēm
— a4.463, bet pagājušā vasar&,
emigrācijai pastiprinoties, Brigade­res
Kad sievas spēkojas noskatīju­šies
vairs tikai 7609 apmeklētāji Te­ātris
caurmērā gadā sniedzis 125 iz­rādes,
resp. katru trešo dienu vienu
izrādi, pie kam bijuši gadījumi, kad
vienā mēnesi veselās 17 latviešu no-,
metnēs sniegtas 24 izrādes.
Tagad darbs beidzas. Vācijā pa­licēji
to sajOt kā lielu zaudējumu.
Bet latviešiem pasaulē un pašiem
māksliniekiem pali^ cerība uzcelt
svešumā jaunu teātri Paldies un
labas sekmes!
Atvadas EsUngenas
tedttm
Vēl zālē nav izskanējis Leksites
pēdējais speciālvārds un Gāršu is«
tabas atbalso Griga mūziku, bet jūs
jau aizbraucat no mums. Auto pro­žektors
met gaismas kū}us pavasara
miglas vālos, meklēdams un taustī­dams
ce|u . . . Un šai mirkli, kad
spožā zvaigzne virs priežu zariem
izdzisusi, kad viss skaistais šķiet
pagātnes dala m nākotne pretim
raugās ar krēslas acīm, gribas jums
visiem siltu paldies teikt Ari vi­ņiem
— kuri vairs nav jūsu vidū,
bet ar savu darbu Hdzina jūsu nā­kotnes
ce]u.
Tas varbūt ir par maz. Bet ko vai­rāk
lai dod trimdinieks? Pat smiekU
reizēm ir dārgāki par gabalu mai­zes,
un ce)a somās ir tikai atmiņās
par dzimteni, par tiem skaistajiem
un bagātajiem vakariej^ kas vadīti
Rīgas teā^os. Sirds sila krūUs kā
nosalis zvirbulēns pie loga.
Paldies par tām dienām, kad mēs
no malu malām pulcējamies vi^ko-pus
ar labām cerībām sirdis. Jūs
bijāt šo cerību stiprinātāji un sar­gātāji
Neviens ceļš jums nebija par
tālu un grūtu. Jūs ieradāties vis­attālākās
Vācijas malās, un līdzi
jums atbrauca latviešu Dieviņš, auzu
skaru mētelīti un ābeļziedu apbiru­šiem
pleciem. Un mums visiem l i ­kās,
ka tepat jau ir sirmā Daugava,
skanoSā Gauja Un vai tur no Ves­tienas
puses šun> neraugās GaiziņS,
un starp Latgales ezeriem, mākoņos
ietinies, nesnauž Padebešu kalns?
Viss bija tik tuvu, tepat ar roku sa­sniedzams.
Un tepat Jau ir Rīga.
Lūk, Nacionālā teātra liepās jau
šūpojas pirmais zaļums un baltie
maija zvaniņi plaukst Bastejkalna
pakājē. Un vai vakar Nacionālā
teātri nebija Ķīnas vāze? Jā, tā
pati, kuras lauskas kā miera baloži
nokrita pie saīgušās Cērpu ģimenes
kājām. Un vai šodien! nav Pūt*, vē­jiņi,
un vakarā gan mēs laikam stai­gāsim
pa Jauno siržu tiltu? . . .
Taču drusku mīlestības piederas pir­majām
pavasara dienām.
Piedodiet, biju aizsapņojusies. Bet
sapņi jau ir mūsu krēslas stundu
draugi.
Tas varbūt ir par maz, bet ko lai
citu dod trimdinieks? Tomēr —
kaut ko var apsolīt, pavisam noteikti:
kad pēc gadiem skanēs Pūt*, vējiņi,
un dzimtene izstumtos sauks mājās,
mēs redzēsimies! Un ja cita nekā
pirmajam valcarant nebūs — tad
klēpis zeltahio pureņu un balto ievu
no Gaujas im Daugavas krastiem!
Rūta Dulbe^
Karlsrūē
Sestdi^ 1950. g. 15. aprīlī
launs ierocis ciņa
par Latviju
Ho Vidjas uz tālākām zonām iz­ceļojušie
latvieti - it 4>aši tie, kas
vēl nepārvalda angļu valodu — bie­ži
izjutuši pretkomūnistiskās inf(N>
mādjaa materiālu trūkumu. Tas ne­ļauj
pilnam izmantot tiešo kontaktu
ar rietumu nādju ļaudīm tās lielās
nelaimes jimdlšanai, kas plosās Lat­vijā
un citās cilvēcisko tiesību un
bdvibu zaudējušās valstis, apdrau­dot
ari visu i ^ j o pasauli Lai šo
trūkumu novērstu, LCK iiifonnād-jas
nozare sagatavojusi virkni bro­šūru
angļu valodā, no kurām pirmā
jau iznākuH
I t e s t i f y and warn (Es
liecinu un brīdinu) ir šis brošūras
nosaukums. Balstoties uz faktu un
skaitļu materiālu, tā spraigā un pār­liecinošā
valodā stāsta par latvi^u
tautas baigo likteni komunisma asi­ņainajā
terroi^ noraudama melu un
fikciju plīvuri Maskavas despotu se-jānt
Lielos vilcienos tur attēlots,
kas noticis \m notiek padomju varai
pakļautajā Latvijā, im ko var pie­dzīvot
ari valstis šaipus dzelzs
priekškara, ja rietumi ļaus notiku­miem
risināties Staļinam vēlamā
gaitā. Sajā izdevumā atklāto patie­sību
ar savu parakstu apliecinās Ik­viens
latvietis, jo katrs esam to pie-red^
jušl
Lai šis liecības \m brīdinājumi jo
plaši izskanētu brīvo tautu saimē,
LCK informādjas nozare iespiedusi
I t e s t i f y and warn tādā ek­semplāru
skaitā, ka varēs to piesū­tīt
ne vien tiem tautiešiem, kas ma­teriāli
atbalstījuši Informācijas no­zares
darbu, bet ari visiem laikrak­sta
Latvija abonentiem ārzemēs un
Ikvienam latvietim, kM to pieprasīs.
Brošūras izsūtīs bez atlīdzības, taēu
Informācijas nozare būs pateicīga
ari par labprātīgiem ziedojumiem ŠI
plašā pasākuma sekmīgai turpinā­šanai.
Latvieši brīvajā pasaulē, — ļau­jiet
šai brošūrai runāt uz jūsu jau­najiem
darba biedriem, paziņām un
draugiem Anglijā, Amerikā, Kanādā,
Austrālijā un dtās angļu valodas
zemēs. Tas ir jauns patiesības iero­cis
cīņā par latviešu tautas glābšanu
im mūsu tēvzemes atbrīvošanu no
sarkanā lāsta.
TlUa Letiņi
PĒTERIS AIGARS
Ernas Geistautes
(3 turpinājums.)
^ tu zini par viņas viru. Viņām
visām tur bija bērni Vai mazums
tādu redzēts. Kamēr mums gāja
labi, visas vēlējās apprecēties ar vā­ciešiem
vai vismaz vācu bērnu. Ne­būsim
lētticīgi"
^ t ipi ļauna viņa neliekas."
„To mēs nezinām Pašaizsardzī­bas
instinkta mudinātiem mums
katrs ārzenmieks jāuzņem kā laupī­tājs,
kamēr viņš nav pierādījis pre­tējo.
Un ari tad lai viņš labāk Iet,
nekā nāk."
nVolfgang, tu esi netaisns pret So
sievieti. Atceries, ko rakstīji par
Rīgu, cik tev latvieši draudzīgi."
Volfgangs Krāmers atzvila dīvānā
un aizsmēķēja cigāru. Viņa pirksti
bija tikpat lesni un brūni kā cigārs.
Delna raupja, vienās čulgās
„Sims arvien laiza tam roku, kam
pātaga. Ko mums līdz draugi, kas
nekā nevar dot. Es vēl arvien esmu
nacionālsociālists, un mans pasaules
uzskats māca, ka neīsti draugi bīs­tamāki
nekā ienaidnieki. Ja gribi —
dod viņai pienu, varbūt kādu olu,
sviestu un miltus, bet nekā vairāk.
Mūsu ģimenes durvis viņai paliks
slēgtos."
„Kā vēlies," teica Urzulas kundze
pieceļoties, lai novāktu traukus. ,Jr
jau labi, ja cilvēkiem var palīdzēt!"
Volfgangs Krāmers cerēja ar šādu
nostāju apklusināt sirdsapziņu. Sa­vā
laikā viņam daudzkārt tas bija
izdevies. Viņš daudzkārt bija pratis
apdāvināt savus upurus, glaimot
viņete un zīmējumi
Bez receptes
Valodas ziedi
Ņujorkas latviešu laikraksts Laiks,
citējot k|da sarīkojuma ielūgumu,
raksto:
Ir saprotams» ka, ilgus gadus dzī­vojot
svešā vidē un ikdienā nelie­tojot
un nedzirdot māte» valodu, tā
ierūsē. Par to būtu velttgi kādam
pārmest Bet neparasti turpreti ir,
ja valodas rūsu uzskato par kaut
ko tādu. ko nav jācenšas notirit ari
tad. ja tos iespējams. Filologi sa­ka,
ka svešumā pret valodas krop­ļojumiem
jāvērSoties ar jo stingrā­ku
bardzību. Sim uzskatam var
pievienoties vai nē, jo tieSl svešums
ne vienmēr valodas kļūdas ir rak­stītāja
resp. runātāja vaina, bet
visminimālākā prasība ar! te Ir, ka
lespie^tom vārdam jābūt saproto-mam.
JāSaubās, vai sekojo§ās rlnr
das šim prasībām atbilst:
..Pylkwesha Kalpak Peeminas
Dcewkalpoyums, Sestdien Marta 4tā,
1950. G. Pulksten Astoņos Wakara
Weesis Wecauces Draudses maz.
Jānis Turks eerodas no Michigan
Noturēs Pilnu Deeswka!poyumu. Lai
waretu eepasitees ar wairak yaun-eebrauzeyeem
Mazytoyeeni yus esat
lūgti atnākt us Basnizu."
Paraugs ņemts no ASV lahnešu
organizāciju paziņojumiem. JāSau­bās,
vai attiecīgajai organizācijai
nebija iespējams konsultēt ar kādu
latvieti, kas §os tekstus spētu pada­rīt
latviešiem saprotomus. Ja nu tos
nav darit5, tod jāat^st, ka tā bijusi
Jocīga iedomība.
«4
Ir lietas, par kurām ar laiku vairs
netik lāga runāt — ir izrunāts par
daudz. Tā ar latviskuma saglabā­šanu.
Un receptes vēl arvienu nav;
nav tādas receptes kā sēņu iekon­servēšanai,
vai ledus skapis augļiem
Savā laikā Rīgā daudz tika runāts
par latviskas mūzikas radīšanu, par
latviskas glezniecības veidošanu un
tā. Bet ari tur nebija neviena ma­ģistra,
kas izvilktu gatovu formulu
no kabatas: Jdani kungi, šis U-dzeklls
ir imiversāls un vijīgs!"
Bet bija un ir kaut kas dts — dzī­vie
piemēri, gadījumi, tā sakot —
patiesi stāsti. Viens tāds patiess
stāsts ir vecais Dmbuļa tēvs, — ja
runa ir par latviskuma saglabāšanu
— viņš bijis svešos ļaudis 50 gadus,
un runā latviski tāpat kā &avā jau­nībā:
kalnins, vainadziņš, sēkliņa. Sai
lietai, tātad, var pieiet no otras pu­ses:
sakiet, lūdzu, kā jūs saglabājāt
savu latviskumu?
Bet ari tos nav tik vienkārši. Viņš
kasa aiz auss un domā — jā, kā tad
īsti bija? Taisnību sakot, viņam līdz
šim tos nemaz nebija ienācis prātā.
„Kā saglabāju? Nu tā — mātes va­lodu
tik viegli neaizmirst.
Tas viss
Viņu var sastapt kādā nomaļā lat­viešu
nometnē angļu joslas ziemeļu
galā. Purvs, līdzenums, kropli bēr­ziņi,
zemei pieplakušas prledltos,
gaisā pelēki padebeši, pilni aizturēto
lietus; un tālu no ceļiem un apdzīvo­tām
vietām meža vidū maza baraku
pilsētiņa — ar vienu nosistu ukraini
vēsturē; ar vācu policijas posteni un
trušu un vistu būriem togadnē; im
ar emigrācijas un atgriešanās llūzl-jārn
nākotnē — ceļš no pagātnes uz
nākotni, kas nosprausts tukšām kon­servu
kārbām, saspridzināto betona
drupām un uz auklas izžautu, vējā
plandošu diplsku veļu. Nē, nē, tā
nav nekāda jaukā mājvleto ne bēg­lim,
ne vācietim, ne citoi kādai cil­vēcīgai
būtnei. Nu, bet .
Kad pieklauvē pie 38. barakas pē­dējām
durvīm, tās atver pats Clm-buļu
tēvs. Sirms, sārtu valgu, mod­rām
acīm, laipnu smaidu. Aicina
dziļāk. Sieva krieviete, latviski ne­prot,
melto ari nē. bet ari svešam
ciemiņam ar slavisku viesmīlību
liek galdā eļļā ceptus pīrāgus, pil­dītus
ar risu un gaļu, un saka: „Ku-šaiķe!***
Jā. tādi bijuši laiki — toreiz, kad
bijušas lozes velkamas, lai kalpotu
caram par zaldātu, viņš — mājas­tēvs,
pasteidzies ātrāk un pats de­vies
uz Krieviju un sācis tur stu­dēt
— kļuvis par aoolo^as tech-niķl
Mūžu pavadījis Sibirtiā, uzde­vies
par krievu, bijis daudzu tūk­stošu
aitu šefs. Ko lai dara? liels
lepnums dažreiz maksā galvu. ,,Var­būt
tādēļ paliku dzīvs/' viņš saka,
„tādēļ, ka lopi nemāk runāt; nesa-prato,
kad dažreiz latviski padzie­dāju.*'
Bet kamēr vēl varējis, cen­ties
paredzēt ari savējos Latvijā «—
vēl līdz 1924. g. krievi ļāvuši diezgan
brivi braukāt, domājis reiz ati}raukt
un palikt pavisam pie radiem Rū­jienā.
Bet tod nogriezuši kā ar
nazL Un kopš tiem laikiem līdz
kara juceklim, kad izdevies pārkļūt
pār fronti — Ombulis vairs ne reizi
nav bijis latviešu pulkā. Liels prieks
bijis, kad uzzinājis savu brāli Vā­cijā
trimdā. Aizbraucis ciemos, sa­meklējis,
pieklauvējis. Iznācis tāds
sirms, astoņdesmitga(Ugs tētiņš.
,JCas tur ir?"
„Es, tavs brālis.*»
„Ak, tā — Pēteris, vai?"
„Kā tod, kā tod!"
„Nu brangi -gan, ka esi vēl dzīvs.
Nāc nu dziļāk, nāc . .
Piecdesmit gadu — tos Ir daudz.
Mēs esam svešumā tikai piecus —
pulkos, ģimenēs. Un tik maz ticam
paši sev. Kad redz Cimbuļa tēva
vaigu, tos vien stov prātā: mātes
valodu tik viegli neaizmirst Lai­kam
gan viss atkarīgs vispirms no
paša, tod no vides.
,3et ko jūs paši esat izdarījuši ar
latviešu valodu?" viņš sarauc savas
baltos uzacis un kļūst itin kā nīgrs.
„Kas tie par krustāmvārdiem —
Daugavīna, Gauja? Kur paliek vecu
vecie latviešu vārdi — Ķersta, Tri-ne.
Lize, Kate? Marija, Anna, Made?
Vai savu dēlu todēļ vien lai saucu
par Kaļķacepliti, ka viņš piedzimis
kaļķu cepli?"
Tie Ir bargi vārdi — un ej nu
Izstridies: šai sirmgalvi mīt vecās
paaudzes konservatīvisms un kaut
kas no herhūtiešu stingrības un cie­tuma.
Jā, varbūt -^^^ tās mums
trūkst Bet vai tod mēs augām bē-gullbai,
pasaules vējiem, kas birdi­na
no zariem pumpurus un augļus,
lai tie nobirtu sveš^ zemē? Mēs to-ēu
cerējām dzīvot paši savās mājās
un emancipējāmies — garīgi, nacio­nāli,
politiski — un laikam kļuvām
mīkstāki.
Bet rau' — svešums nocietina.
Cimbuļa tēvs pēc 50 gadiem runā
latviski un domā ari.
Nē, receptes nav. Bet Ir labi pa­raugi,
krietni piemēri, un no tiem
ari daudz ko var noskatīt
Severins Dūms
tiem, izpalīdzēt šikās vajadubās.
Toreiz aiz viņa stovēja valsto ar sa­vu
morālo spēku. Tagad viņš bija
kā kuģis bez kompasa. Vārdos viņš
spēja zvērēt uzticību vecajai mācī­bai,
bet sirdi nemaldīgās ticības
vairs nebija. Pārliecība grīļojās un
bruka. Visgrutok Krāmeram klājās
naktis. Tiklīdz viņš aizvēra acis, tu*
vojās kāds bērns ar baltu puķi rokā,
un tas bija Dagnijas. Viņš nāca ap*
clemot tēvu. Brīžam viņa pati tu­vojās
viņam, jauna un ziedoša kā
Rīgas laikos. Viņa aicināja, sauca.
Krāmeru sagrāba drebuļi, pārņēma
auksti sviedri Slepeni viņš vienreli
noglaudīja Jānitim galvu, kad taa
rotoļājās ar bērniem Roka pēc tom
dega kā sadzelto. Brīžam likās, ka
nervi neizturēs un viņš, ja ne dtādi^
tod murgos atklās patiesību. Taa
būtu drauiimigi, ja Urzulai viss
kļūtii zināms. Viņš baidījās iemigt,
lai nerunātu murgojot, bet ari no^
mods mocīja. No rīto Krāmers daž«
kārt cēlās sarkanām acīm, bāls, no«
mocījies. Darbs viņam arvien der^
dzās, bet tagad kļuva par mocību.
Kādu ritu maijā Dagnija ar dēlis
soļoja pāri pagalmam, ejot sauļoties.
Viņas seja bija gaiša m acis miera,
Plāno zilo tēnm, kas maigi i^ļāvaf.
jaunavīgo stāvu, plivināja pavasaŗg
vēsma. Viņa izlikās kā teiksmainai
rudzupuķu miglas apņemto. Par
Volfgangu Krāmeru viņa, kā parasti,
nelikās zinis. Tas rīkojās lielajā no­šķērē
ap zāles pļāvēju, kārtodams to
darbam KaHit gan Volfgangs eentāf
nelūkoties, viņam vairs nebija 6pē«
ka, lai sevi piespiestu novērst ada
no daiļās parādības. Senās liesmai»
kas kādreiz bija kvēlinājušas lircti,
dega ar jaunu spēim. Prāto tiecās
salīdzināt padrukno Urzulu ar slai*
do vijīgo Dagniju. Pirmo reiz mūžā
Volfgangs Krāmers juto, ka ir kadiķa
lielāks spēks, kas varenāka par €iW
vēku rakstitiem likumiem, par pie*
nākumiem pret toutu un ģimeni. Te
bija kaut kas no ļauna dieva vai
satāna gribās, dtādi nevarēja iz­skaidrot
Kāds ^ars bija ņēmis viņu
savā varā. Volfgangs juto, ka viņa
spēki vienreiz būs galā, un kas tad
notiks? Ak, Dievs, kaut viņa ātrāk
aizbrauktul
Atvairot mocītājas domas, vīrietis
vairs neuzmanīja veseri. Kreisās
rokas rādāmo pirkstu sagrāba asas
smeldzīgas sāpes, nags bija gluži
zils un asiņoja.
„Nolādēti skaisto sieviete**, viņš
izdvesa, satvēra pirkstu un sallds
steidzās Uz dzivoklL „Cik ilgi viņa
mani spīdzinās!**
Pie mājas pakāpieniem vīrietis ap­stājās
un pret savu gribu atkal pa­cēla
acis, kur aizgāja Dagnija. Jio^
lādēti skaisto!**
Kati:^ miesas auds vilka pie Dag­nijas
tāpat kā toreiz. Bet šodien ne­bija
varas, kas viņu atturētu. Notie­sāto
laupitoja solī viņš pārkāpa
slieksni
Dagnija Instinktīvi juto So dvēse-.
Ies ciņu, viņa to uzņēma ar sāpīgu
labpatiku, kurai piemita arī savs at­riebības
saldmns. No saimnieka ner­vozitātes,
īdzīgām sarunām ar sievu
un bērniem, viņa atokārto, ka vīrie­ša
sirdi nomāc citos domas un citas
jūtos. Sls stāvoklis viņai glaimoja,
bet viņa zināja, ka vienreiz jānāk
lūzumam Atgriezts rieciens vairs
nepielīp. Pievērsties Krāmeram -
nē un tūkstoškārt nē! Cilvēks, kas
viņu spējis vienreiz krāpt, darīs to
ari turpmāk. Meli dzemdē aizdomas
un aizdomas melus. Līdzcietība ir
mīlestības māsa, bet ar līdzcietību
vien nepietiek, lai dzīvotu. Saimnie­ce
vlenudlen bija vaicājusi padomi^
— kā Volfgangu Krāmeru atkal Ie­kļaut
dešāk ģimenes lokā. Kopš at­griešanās
no gūsta, seyiški pēdējās
nedēļās, viņš kļuvis neiespējams. Ta­gad,
redzot pagalmā Krāmeru pat
nepaceļot uz viņu acis, Dagnija sa­prāto
visu. Bet viņas vara nebija
mazināt viņa ciešanas, nedz ari ap­siet
viņa dvēseles brūces. Viņš bija
viņu maldinājis, lai togad maldās
pats, kamēr atrod ceļu. Ciešanas
pat noziedznieku dažkārt darot
šķistu. Volfgangs bila noziedzies
pret mīlestību; mīlestības bēdas lai
viņu glābi no pazu.^anas.
(Turpinājums sekos).
ā
Kļūdas labojums
Marijas Umežus Sonetā mūsu
laikraksta pagājušā numur"") 1? rindā
pareizi jābūt: „Kāds rožu reibumu
stddz manī liet un liet"
Pretf nS'
S?dfSet, blJa rosa
» M . ^ «
* pa»' Mii
pasi
nejtfotu
tu neteikt,]
pSrmeklētu,
\3et €s taču
^edes par mēmu/'
^ padoms neUk^^
victlm būt petirfftm
Tāpēc tā ari iidarijām.
Ui sastopto sarkanai juSresSa^lg^
tntoun vaibstiianoi.
tāpēc mfii uz Pritiou J
nerunāju, bet manai slc
cās nmftt vairāk. Jau
no kurienes, kurp nu
viens: kāpēc viņa —
mut Unuišojau
grfltSk atbUdSt neU m
Sieva meloja gluil atf
bija m a n ^ ka M vist
stāstītai pasadņai Kad
ksnarmietis pateica, ka'
jbt maal un tod sieva
cāties ar \^etl, kas run.
dielgan. Sarkanarmietis
smiidamies, kā joku, "^-^
dltiei,kakāds,tāari
Ar nākošiem saski—
jau atkal sarunājos, bet
no gaišmatainā krievu
Ut tt^Smu atpak4
demfi jau bija par viļu.
Tas bija sarkanannMa
MOialituiHa kidf m
tikai U9ras0a, ku ma
h9t mm gBiSm
biedru j^ēma sev UčrL
bet viņš nēitgriezSi, M
bōtpalldl '
Va taš ir >u k<^
projām un nav v^l a,^
vilrs neatgriezīsies. MobL.
Tā es tiku vaļā no savu
Vienīgajām tālšk. I
kuriem reizē atstājām <
mati lānās gaitas dēļ ja
blJi mOs pametuši. Nāk<
Ptvtdljšm nakti. Tur n,,
vlsnojšs kāds Jauns polli.
tteW5]a ratus, aizjūga pi^
un irl kfidu kleperi^ zir^
oškob dienu braucām, Pi
kSds urkanarmletis pārba
«I nsetnu vftdetls. Deva
am Vādeši krievu burt
^rtot, tdca. Kad Izlaslj*
r^adu,viņ» bija apmierinās
l^vi braukt tšlSk
Piejrakarfi iebraucām nsi
^ . kur bijs Jau vairāki c
^«.Pusl klīstoši nevād
J^«»ka,viņš braukšot i
esot diezgan
Alatagrll^d
«tvērās, un EJ,
«abiiflijuļ
lajuii M
"els sleni.
Kad .J!f*»".«m nolBut
^ * v§) Nevarot
' Pal
>. k
dii
.dieiiis"
ai
grOts
- ViH
^ « PoUs