Bavarijas Latviesu vestnesis, June 6, 1951

              Trešdien, 1951. g. 6. jūnijā
l A T V I J A
TĒVZEMEI UN DRĪVĪDAI
PttOR E. BLESE
Vai Teerooms ir Tirum
PAR L A T V I S K O U Z V Ā R D U S A G L A B Ā Š A N U A N G L O A M E R I K A NU
^' ZEMIES • '
(Sakarā ar A . Abera rakstu Latvijas 9. maija aumurā)
Ja jau mēs pašu zemē esam tik spē-cf0ļ
pārveidojuši svešus un pat paši
68VUS uzvārdufi, tad, saprotams, būtu
brīnums, ja svešinieki tāpat nepār­veidotu
mūsējos. Kā tad nu mums
rīkoties šais apstākļos?
Lai atbildētu uz šo jautājumu, vis-pinns
jākonstatē, ka no vienag puses
aōsu stāvoklis ir grūtāks, no otras —
vieglāks. Grūtāks tas ir tai ziņā, ka
fpnStiski angli un amerikāņi, bez šau-bSm,
sabojāe mūsu uzvārdug vēl vai­ri,
nekā mēfi esam sabojājuši vācu
vJrdus: ar vācu vārdiem mums tomēr
bija vairāk kopēju skaņu, mēs vācu
ikaņas visumā prātam ari izrunāt,
kurpret! angļiem un amerikāņiem ar
mums šo kopējo ekaņu ir visai maz,
un mūsu skaņas tie vispār izmnā
daudz sliktāk. Tādēļ ari mums anglo-amerikaņu
kultūras zemēs a priori jā­nostājas
uz viedokļa, ka iemācīt tu­rieniešus
mūsu uzvārdus mūsu ausīm
precīzi izrunāt mēs nekad nespēsim.
Vieglāks un stiprāks turpretī mūsu
illvoklis ir šādā ziņā. Mēs svešus
uzvirdus ari rakstībā esam centušies
pieskaņot savas valodas prasITbām,
bet angļi un amerikāņi to nevēlas un
atstāj mmns tiesības, jā, pat prasa no
mums, lai mes savus uzvārdus rakstī­to
mūsu oriģinSlrakstībS, kā tie rak­stīti
mūsu dokumentos. Tādēļ vispa-reizSkais
ir tiešām paturēt mūsu uz-vlrdu
rakstību tādai, kāda tā ir mūsu
dokumentos. Jāraugās tikai uz to, lai
inilsu uzvārdi latviešu pareizrakstībā
ari amerikāņu dokumentos tiktu un
bdtu ierakstīti pareizi. Kāda ar visu
to tomēr būs uzvārdu angliskā vai
amerikāniskā izruna, tas, saprotams,
cits jautājums.
Sai ziņā nav nozīmes censties mū-lU
uzvārdos pat daļēji nākt pretī
angļu rakstībai, ka to kādreiz darām
vicu rakstībā, rakstīdami Kundsinsch,
Rudsitis u. t. t., vai, piem., rakstīda­mi
66 latviskā viena s vielā, kā esmu
ipiests to darīt vāciski savā uivār-d!,
lai vācieši to neizrunātu Blēze; ar
ss resp. diviem krievu c šādi mūsu
uzvSrdi parasti bija rakstīti ari vecos
Latvija* vācu un krievu dokumentos.
Tom§r angloamerikāniskā izruna ar-vienu
būs stipri atšķirīga no latvis­ks.
Arī vecā pareizrakstība te neko
nepalidzgs: vai nu Sarinsch vai Za­riņi
amerikāņu izrunā nekad Zariņš
neiznāks, Tas pats, pim., Čurkstes
virda: vai rakstām to Čurkste vai
Tschurkste, vai pat daļēji angliski
Churkste, ne amerikānis, ne anglis
to latviski neizrunās: viņiem iznāks
m> iiū(r)xt vai č6(r)xt. Tādēļ ietei-
MOs paturēt moderno rakstību. Tas
pati ari uzvārdos Čakste, Cubis, Cau-pali,
tāpat Žubīte, Zuniņš, Džindža
(w I un ž angļu un amerikāņu ierēd­ņiem
vajadzētu būt pazīstamiem arī
p5c aechu un it īpaši ukraiņu uzvār-ouakstibas);
jārūpējas tikai, lai te
pareizi būtu savā vietā č un ž; cits
lai paliek tāpat, un lai svešie
aQs sauc kā saukdami. Ja turpretī
toigrScijas dokumentos šais gadīju­mos
..putniņa" uz c vai z nebūs, tad
"^lajau ļaunāka, un vēlāk restaurēt
pareizo uzvārdu rakstību būs grūti.
Saprotams, katram mūsu tautietim
Pasam jāatmin, kā viņu angliski vai
««enkāniski sauc: ja viņš to neat­minēsies,
tad viņš, tā sakot, pats sevi
^Jirs nepazīs. Bet arvien jāpatur prā-uzvārda
faktiskā, oficiālā
rakstība.
Jāsargās tomēr neziņas gadījumos
tautiešu vārdus transkribēt at-
Lil- V *^3^°^^6ril^āniskās izrunas
latviski. Ja, piem., dzirdam amerikā-
J! "ļnSjam Eibel, Eips, Igl u. t. t., ne-m^
m\, ka domāti latviešu uzvārdi,
2 1^ tos tā arī transkribējam, tad
P^s latviski iznāks Eibels, Eipss,
Kaut gan patiesībā tie ir Ābele,
Egle. Tadēl arvien jāorientējas
uzvārdu rakstības, tad tādi pār-
^^fl^i negadīsies.
lii^ tautiešiem ar uzvār-
, ^j? gadīties neērtības, piem.,
latviešu uzvārds var iegūt ang-
^r^^-^^^^^^^^ nozīmi. Bija jau
J^yadi gadījumi arī Rīgā ar vācu
Bieži te var palīdzēt kāda
pito P^^^^^^^ba vārda rakstībā,
^«sKibejam divzilbigi - Duersts.
1as is ! 9^^^i^niā konkrēti rīkoties,
uzviri Jā citādi nevar, tad
V M ^ Iš^aina.
wil^^^^šu un viņu pēcnācēju vidū
h^i, šaubām, būs gadījumi,
T-^^^^^^^^^ ar krievu doku-
^* Tie, droši vien, arī ameri­kāņu
dokumentos ierakstīti, pie^n..
Berg, Kalnm, Rudsit u. t. t. (nesen,
piem., bija avīzē minēts kapteinis
Henry Saukant). Šķiet, ka tie laikam
gan savus oficiālos uzvārdus pret pre-cizi
latviskajiem Bergs, Kalniņš u.t.t.
vairs nemainīs. Tas, zināms, no mūsu
nacionālā viedokļa nav apsveicams,
oet par to nav arī ko izmist: bez lat­viešu
galotnēm bija rakstīti visi mū­su
uzvārdi krievu un vācu dokumen­tos,
ta parakstīti arī mūsu latviešu zi­nātnieku
un . publicistu vāciski un
krieviski sarakstītie darbi (sal., piem.,
mušu helas latv.-vāc. vārdnīcas titul-apa:
K. Mūhlenbach. Lett.-deutsch.
Wb., . . . fortgesetzt von J. Endzelin).
Un tomēr visi šo uzvārdu nesēji bija
un pahka latvieši un pat vēl lieli lat­viešu
patrioti. Ja cilvēks sevi apzinā­sies
par latvieti, tad patiesībā ir vien­alga,
kā viņa vārdu raksta svešos do­kumentos
un svešas valodas oficiā­lajā
praksē; ja viņš pratīs latviešu
valodn, tad latviski viņš savu uzvār­du
tomēr arvien rakstīs pareizi — pēc
latviešu valodas un pareizrakstības
likumiem.
Es neredzu šai ziņā sevišķas bries­mas
arī tad, ja, piem., latviešu vārdi
Jānis, Kārlis, Jēkabs, Indriķis tiktu
angliski-amerikāniskā praksē pārvēr­sti
par John, Charles, James, Henry
u. t. t., jo tas nenoliedzami ir prak­tiskāk.
Tikai, protams, jāpatur prātā,
ka tā tie lietojami tikai angliskā un
amerikāniskā praksē, bet ne, rakstot
savu vārdu latviski. Ar to neizbēga­mi
radīsies zināma personas vārda
divveidība: John Kalniņ, bet Jānis
Kalniņš. Bet vai tad te ir kāda at­šķirība
no tā, ka agrāk rakstījām vā­ciski
Johann Kalniņ jeb pat Kalning
vai krieviski Ivan Kalņin jeb Kalnyņ,
un latviski tomēr Jānis Kalniņš? Visi
kaut cik izglītotie latvieši šo sakaru
zināja, un pārpratuņiu nekādu nebija.
Mēs neesam vienīgie, kam tā klājas.
Tā, piem., klājās agrāk Mazās Lietu­vas
lietuviešiem, piem., vāciski rak­stīja
Wilhelm Steputat, lietuv. Vilius
Steputaitis; neiet labāk Amerikā arī
pašiem vāciešiem, sal, piem., Eisen-hower
vāciskā Eisenhauer vietā? tā­pat
arī, piem., ir velsiešiem Velsā
(Anglijā), kuriem, cik zinu, oficiāli
pastāv divējādi vārdi un uzvārdi, at­karībā
no tā, vai viņi tos raksta ang­liski
vai velsiski. Un tomēr pārpratu­mi
nekad nerodas. Svarīgākais ir sa­glabāt
dzīvu savu nacionālo izjūtu,
savu tautisko pašapziņu. Kamēr tā
mūsos bŪ6 dzīva, latvietis paliks lat­viešu
Jānis, Kārlis u. t. t., kaut viņš
angliski sauktos arī John vai Charles.
Ja šīs pašapziņas viņam vairs nebūs,
tad arī ar savu veco latviešu Kārli,
Jēkabu u. t. t. viņš tomēr jau būs
anglizējies vai amerikanizējies.
'auna
pirmais akadēmiķis PĒTERIS ERMANIS
Apcerot diženos latviešus, nedrlk-stam
aizmirst tos, kam pirmiem bija
drosme nostāties savas tautas vidū
kā cīnītājiem. Tāds ir latviešu pa­triots
,rakstnieks, teologs, jurists un
ārsts Jānis Reiters, kas jau 17. g. s.
nevairījās atklāti sevi atzīt par lat­vieti
un kas visu savu mūžu ziedojis
cīņai par savas tautas nākotni.
Reiters dzimis Rīgā turīga latviešu
amatnieka ģimenē. Pēc Doma skolas
un Tērbatas universitātes absolvēša­nas
viņu 1657. g. ordinē par Raunas
draudzes mācītāju. Tur viņš iegūst
ārkārtīgu cieņu un popularitāti drau­dzē,
un, nostājoties savas tautas pu­sē,
uzņemas uz saviem pleciem sma­gāko
krustu. „Ļaudis to mīl kā savu
Mozu," raksta Raunas muižas pār­valdnieks
Tumbs, „taču Reiters iet
nevis ar mums, bet ar zemniekiem,
un viņš ir ar tiem no vienas tautas."
Pret Reiteru sākas nesaudzīgi ap­melojumi,
un kādā dienā pārvaldnieks
Tumbs pat ielaužas mācītāja muižā
un ar dunci ievaino kā Reiteru, tā vi­ņa
sievu. Tam pārmet arī Lutera kri­tizēšanu,
un Reiters ir spiests savus
uzskatus aizstāvēt sinodes priekšā, ko
viņš veic spoži. Lai dabūtu viņu pie
malas, Reiteru apvaino, ka tas pie­kopjot
katoļu resp. māņticības para­žas,
noturot dievkalpojumus Marijas
dienā, svētījot akas u. t. t. Konfliktā
iejaucas Raunas īpašnieks, Zviedrijas
valsts padomes loceklis Svante Ba-nērs,
un panāk, ka bīskaps Gacelijs
aizliedz Reiteram darboties par mācī­tāju.
Reiters vairs nejūtas drošs un
1664. g. emigrē uz Poliju, kur viņu
iecel par jurisprudences profesoru.
Reiters tomēr jau 1670. g. atgriezās
Latvijā un, tā kā šeit nebija nekādas
izredzes uz darbu, pieņēma ev. lut.
virsnieku aicinājumu un kļuva par
mācītāju Maskavā. Bet arī.Maskavu
drīz sasniedza muižnieku intrigas, un
Reiters atgriezās Rīgā. Veltīgs bija
pat ģenerālgubernatora Fērzena at­balsts
viņa amata tiesību atgūšanā.
Tāpēc viņš ģenerālgubernatora uzde­vumā
ķērās pie Jaunās Derības eman-dācijas,
un 1675. g. dienas gaismu ie­raudzīja
Reitera Jaunās Derības tul­kojums
latviešu valodā. Par šī tulko­juma
tālāko likteni ziņu nav.
Kad Reiters ieguva no Virt^mber-gas
universitātes apliecību, ka viņa
uzskati saskan ar Lutera mācībām,
zviedru karalis 1676. g. atjaunoja Rei
tera mācītāja tiesības un iecēla viņu
par Kokneses garnizona mācītāju.
Tur Reiters sprediķoja latviešu, zvie
dru, vācu un somu valodā. Te viņa
latviešu dievkalpojumi ieguva tādu
piekrišanu, ka, neievērojot muižnieku
aizliegumu, ļaudis traucās uz tiem ne
tikai no apkārtējiem pagastiem, bet
arī no Kurzemes. Kā Kokneses garni­zona
mācītājam Reiteram bija lielas
iespējas aizstāvēt un cīnīties par lat
viešu zemnieku tiesībām.
Muižnieku naids pret viņu turpinā­ja
augt. Kad 1677. g. Rīgā izcēlās
ugunsgrēks, viņu apvainoja Rīgas de­dzināšanā,
jo viņš bija steidzies uz
Persieti
atceroties
Montrealas latviešu teātris laaljā deva Jau­nu
pirmizrādi — A. Brigaderes Kad sifivaa
speUo]as.
lielu darbu izrādes sagatavošanā veikusi
režisore Irma Graudiņa, reizē ari tēiōlot
Sauiipurvja meitu Lailu. Nav jau vairs tā Kā
Rīgas lielajos teātfos, itur jaunie aktieri nāca
no teātra skolām un dažādiem dramatiskiem
kuralem, bruņojušies ar teorētiskām zlnilSa-nām
un zināmu skatuves drošību. Montrejilas
teātra Jaunā audze ir, ja tā var teikt, kā ne-aplēsti
koki, no kuriem Izdrāzt katru reizi
vajadzīgos skatuves tēlus nav viegla Heta, —
Jaunajā inscenējumā visi tēli bija labi pār-domāU
un Izstrādāti, un spēle ritēja saska­nīgi,.
Lailu — vispirms dralšķlgo meiteni, vēlāk
nopietno Krastu saimnieci, kas Iestājas par
savām tiesībām un ģimenes lalml, sniedza
Irma Graudiņa. Viņas tēlojums pilns dziļa,
patiesa pārdzīvojuma — skatuves tēls, kādu
spēj sniegt tikai liela aktrise un mākslinie­ce.
— Ne visai izdevīgs uzdevums bija Edvl
nam Skapstam, Irmas Graudlņas pretspēlētā
jam, Krastu saimniekam. Vienā pusē — vie
na no mūsu teātra spožākām zvaigznēm, ot
rā — iesācējs, vēl mazliet nedrošs skatuves
gaitās. Taču, atceroties iepriekšējos uzvedu
mus, nešaubīgi var teikt, ka Skapsts savā
mākslā progresējis, un, ja tikai neapsīks
enerģija, no viņa varam sagaidīt vērtīgus
sniegumus nākotnē.
Atraisītu tēlojumu deva Elvīra LIcIte An
trines lomā. Viņai ļau zināma skatuves eru­dīcija,
tēlotālas šarms. — Mierīga, nosvērta
lauku saimniece bija Zaiga Lepne Sauspur-vlenes
lomā Viņas tēlojumā skatuviska pie­redze,
krietna spēja pakjaut lomu savai gri­bai.
— Dāvi Krastu spēlēja Emīls Mazutls.
Sal loraal viņam piemērota āriene, tempera­ments
Ari tēlojums pārliecināja, llk.il bal­sij
vietām pietrūka spēka. — īstu prieku ska­tītājiem
sagādāja Jānis Grivenieks Saus-
( T u r p i n ā j u m s 6. Ipp.)
AD. MARZEMS
Latviešu tautas
dejas franču
televīzija
LUVENAS LATVIEŠU STUDENTI
VIESOJAS LĪLLES RAIDSTACIJA
Annas Brigaderes luga
Kad sievas spēkojas
Montrealas latvicSu te­ātri
ar Irmu Graudi­ņu
Lailas lomā. Uzņē­mumā
redzams in^re-sants
mēģinājums ar!
maz līdzekļiem, izman­tojot
raksturīgus ele­mentus,
radīt realitātes
ilūziju Tajā paSā lai­kā
dots ari priekš­stats
par pilnīgu de­koratīvu
ietērpu.
Rīgu glābt savas grāmatas un manu-1
skriptus. Lai sevi nepazudinātu, Rei-ļ
ters bija spiests atkal atstāt dzimte-1
ni. un, čakli strādādams, viņš svešu-ļ
mā absolvēja medicīnas fakultāti ari
ārsta grādu. Sīs savas zināšanas viņš g| g^^j^ pavasari pagāja 50 gadu,
tomēr nelika lietā, jo moža pēdējās U^pj aj^i^ ievērojamais ^ gadu reS-dienās
vēl pieņēma mācītāja vietu n^tis^ais rakstnieks Persietis.
Krasnoje Seio, Peterpils tuvumā. U^iĶ yjydā Kārlis Zemītis. (Savas fā-
Reiters rosīgi strādājis arī literātu- bulas un satīriskās drusciņas viņš
rā un zinātniskā darbā. Bez minēti parakstīja arī ar Mēlgaļa pseudoni-
Jaunās Derības tulkojuma viņš tulko- mu;) Persietis bija zaļoksnēji stiprs
jis Mūsu tēvs debesis 40 valodis. un veselīgs vir», bet mira nepilnus
Sis Oratio Dominici tulkojums ie- 40 gadus vecs nejaušības dēl: Rīgā
spiests divi izdevumos — 1662. g. iebraucis, bija apmeties mājvietā, kur
Rīgā uri 1665. g. Libekā. Tā kā Rei- neilgi pirms tam gulējis baku slim-nieks.
Nejauši iegOtaja slimlbS rakst-
1677. g sadeguši, tad nav iespējams jj^i^jj, pjsjules, pie-restaurēt
viņa • literāro darbu klSstu. jMot uii paša fSbulS teiktos
Reiters bija an ass kritiķis un cl-Lj^ju,. ^^k Dievs, dk tomēr mirklis
mjas jau tolaik par latviešu valodas _ „. ^^^^^ ^^īlrnē akla sa-tīrīšanu.
ViņsnostSjSs pret Manceh ,<,5j,„|j ^j^, briža neuzma-ka
vaju latviešu valodas pratēju, bet ļ ^11,^
kopā ar Flrekeru meklēja jaunus ce» _ ' . . . ... ,.,
lus latviešu literatūrā. Pērsieis vislielāko popularitāti gu-
. . . „ ., , . . . , , " » « fabulām, kas pārgājušas skolu
Janis Reiters ir pirmais latvieiu grjna,j, sastopamas tur vēl aiz.
akadēmiķis, kas. iegūdams augstu iz- ^^^^ „j tiek deklamētas sarīko-glillbu,
nav paklāvies skaistiem nā- jjunoj. Daudziem zināmā fabula Pie
kotnes vilinājumiem. Savu credo v i ņ i L i , „ _ ^^tors beigās savā rāmajā
bija nodevis Dievam un savai tautai j^ias, ka pie dilves siles šo-un
pahka ta uzticīgs, lidz nāvei. kautL,;, ,1, „^ ^^j, j,;
sTreiSu'mut^avCU^i^'^^^^^^^^^^^^
Reiters ir. pirm'a^ latviešu akadēmis- VS'^S ^Tu^.
ka; patriots iŗ neorganizēta H / v i e š u U , jj^^,, ^^^^^^
aizmirsts un neapzināts. A. l . e p ^ Z:.,'^, Tm.''ZZ\ 3 r 7.
I Stāstiem, kaut ar tiem šis klusais
rakstnieks īpašu slavu nav ieguvis,
un diezin vai trimdā kāds ņēmis līdzi
viņa rakstus. Persietis ir smalks vē­rotājs,
rāms dzīves mīklu minētājs,
sociālo attieksmju vērtētājs. Dzivfi
daudz mētāts, dažādos darbos, dažā­dās
vietās bijis, viņš labi pazina visā­dus
cilvC ;us un apstākļus, ņemdams
vielu stāstiem no dažādām latviešu
aprindām — gan laukos, gan mazpil­sētās,
gan muižā, gan Rīgā.
Savā reālistiskā vērošanā P. vien-
I gabalains, un nav viņam ne ēnas no
i vecromantikas salkanības vai senti­menta,
kāda netrūkst, piem., Deglava
Televīzija, šīs modemā^ technikasļun Purapuķes pirmajos darbos, kāds
brīnumbērns, jau iekarojis ASV, kur ^^^^ ^^^^^
AI e»»^,;»^ , « M 7 i „ « , „ - .^atceros stāstus, tie man atmmā atdzi- ^ i! -n^*»!^» tiJ^P^t Zīmīgi un interesanti,
1.500.000 ģimeņu aparāti, un sākti jaukj ^j^^, daudzkārt pārlasīju
arī krāsu televīzijas raidījumi. ^ ar savu savdabīgo izteiksmi, rak-
Eiropā televīzijas uzvaras gājiens ļ sturlgajiem cilvēkiem, rāmo, gauso
lēnāks. Kamēr Beļģijas parlamentā stāstījumu, dziļajām pārdomām par
vēl joprojām spraigi debatē par tās dzīves pretstatiem. Neaizmirstams
nodošanu privātiniciātīvai vai pa- latviešu 80. gadu latvju censoņa tips
turēšanu valsts pārziņā, televīzijas h^°^^^°i^^ stāstā Pēc gadu desmitiem:
aparātu īpašniekiem Beļģijā jāiztiek «P^^^^^^^s jauneklis ieguvis krievos
ar kaimiņvalstu raidījumiem, jo pašu J^S^^ ^^«"f^^ pakāpi un ordeni, bet
raidstacija vēl nav sākta būvēt. ^.^^^J* nes Jaunas slimības nastu un
sirdr*smeldzigu atceri par bērnībā ie-
Franču televīzijas raidītājs Lillē Ullotu meiteni, kas nav aizmirstama
sadarbojas ar beļģiem un laiku pa pat pēc gadu desmitiem. Citas ai-laikam
sniedz programmu pašu beigu nas: viejitiesīgs tēvs jūsmo par savu
izpildījumā. Liels bija Luvēnag lat- vecāko dēlu, par Jaunāko teikdams:
viešu studentu pārsteigums, kad mai- „Tas — malka"; bet vecākais Iste-ja
pirmajā pusē saņēma aicinājumu nlbā nemaz nav viņa dēls (Noslēpu-gatavoties
braucienam uz Lilli, kur maina vienādība); pagasta nabags —
jādejo latviešu tautas dejas televi- Lbandu bērns", tikai bēru dienā sa-zijas
raidījumā Beļģijas aktualitātes, ņem sava pašam nezināmā tēva man-
Izrādījās, ka raidījumu noorganizējis tojumu — zvana skaņu veidā, jo
universitātes televīzijas interesentu draudzes zvans gādāts par šī tēva
klubs, un tas veltīts Luvēnas katoļu naudu (Pie tēva); ir kaut kur kāds
universitātes ārzemju studentiem. No brīnumskaists dārzs, brīnumskaistā
DP studentiem programmu kuplināt vietā; visi apskauž dārza īpašnieku,
bija aicināti tikai baltkrievi ar dzies- bet izrādās, ka tas akls (Pats Ipaš-mām
un latvieši ar tautas dejām. nieks). Plašākais P. darbs, kas palika
Kaut gan maijā universitātes p i l s ē - ^ f ^^^l^^ ""V^^^ !^}^^^ v"?'
tas gaisā jau jūtams tuvās eksāmenu h^^^'^^ V^'^J'^'?} ^ f?
sesijas negais un visa enerģija jā- f^^^ ^^^'^\^}y: traUT T«3r7K5^ . , « „ . r s i 5 T « « f J i n L . perēdņu dzīve krievu valdības vnoe ittii k mnaecgioaia.d.m.ī.t, a s ni.e evsaprē-ēj/ja āsm p oaptulelaikri.lz ieē-stJ Ld^ē^s j ,JR, /Tī^g. ā-g , j^*p'^ā,^r^k1 rji1je^ v^o^š^i a^n^.a s^ g^1la^ i.jk-^i a ^mjl e sstāā• --
latviešu vardu un pie rei^^^ kultūrvēsturiska no-dzet
Franciju. Bez baUkrievu un lat- Lj^^^, ^j^^j m^ilrm do-viesu
grupas lidzi brauca pulciņsk^^ents mūsu rakstniecībā par šo
beļģu studentu, pa pārstāvim no ASV^^ f^^,^^
Īrijas, Meksikas un pat Haiti, ^et L j ^ ^^g^g^j ^
mācības spēkus reprezentēja Akadē­miskās
palīdzības komitejas loceklis P. rakstīja ari dzejoļus, tur sevišķi
prof. Deniss. neizceldamies, lai gan latviešu afo-ģenerālmēģinājums
noritēja «tudi- k'^^^'^^i^ jize^^ ^iņam
jas telpā, kas izrādījās visai maza arīP^' ^' ^«««n^» «^^o" .«^^^
divu paru dejām, bet spuldžu gais- " ^ f » vērotājs vien, bet arī dziļš
mas siltums lika justies kā ekvatora N^^.^i^, tikai jūtas allaž apvaldītas un
pārbraucējiem. Apskatījuši pilsētu. "^^P*"^" ^^.^^^^ tāpat arī P. lirikā,
devāmies uz studiju. lai stātos kame- f^^^''^ ^« ^^ejolis Pie dzejnieka kapa.
ras priekšā. Programma bija «astā- p^^P/^^r skatu autora mtimā per-dīta
dzīva, interviju veidā sniedzot P^fjo^' rāda viņa savrupību, vien-ieskatu
Luvēnas ārzemju studentu i>zejolis sakas:
gaitās, Akadēmiskās komitejas pali-i
dzības darbā uc. ko visu tīkami at­svaidzināja
baltkrievu tautas dziesmu
un latviešu pāru dejas. Raidījumā
sniedzām Brālīt's māsiņu dancot ved,
Mugurdanci, Tūdaliņ-tagadiņ, Jautro
pāri un programmas izskaņā norībēja
latviešu Pērkoņdancis.
Belģu studenti, kas blakus telpā
programmu varēja noskatīties, vēlāk ļņas uz Persieša kapa (varbūt dziin-vienprātīgi
liecināja, ka baltkrievu tenē aizmirstā). Un šīs rindas nālc
un latviešu sniegumi bijuši program- no sirds, jo tiešām pret mirušiem Be­rnas
labākā daļa. ļ der liekuļot.
..Kad ftaSt Iet
G«T lito ittaSB fe^to kipo,
Tad kādo fltdlņo vai lapu
Taa Itlpat uaietict,
JQ« lavif aeltas dafļif. cēUs/
Bet tikai tad, )a ilrdt to vēlas.
Jo Beder Ueknļot pret BlniŠieB;
Ja tik, — pret dxlTa)lea."
Lai šli rindas arī būtu kādas lapi<