Bavarijas Latviesu vestnesis, August 27, 1949

              Sefitdien, 1949, g. 27
aiz stikla sienas, nāra ,
ntik^_retumis a t s t i ? , ft
Bet Sai drūzmā bila ...
f laiku es to leS,'?'"'
drflzma nebija MI a2« "'^'•i
^a8 S i ^ pašfi vieta b Z L ^
« 8 pašas garās gtunSī
p6c manis — tie la«Ho j le
dejuSl kfidu nejaušu vBri, 'fe ^•
diSjuSi kādu 8 knotikS«•
minējuši kādu vaibstu , 5 5-'*
\
I
neievēroti,
cttus kopā UkdanS hHo
no ta-saLrlgafalnas i V « > '
teiktajā postenī a S e lm
papildināja tās jaSm n^; %
miem. Paši neievpn^n
gluži Jta ielas akmeni 1„
iūllem paUkdami3niS-?^'^i' ža dzīvē, kas, tiT?2?'^'-
attālumā aizslīdēdama, S^HS'
kā aiz nepārkāpjama
kltomettu tāla sliekšņa
...Tā ir Etele Brauna kiindze"
ci]a uzraugs Dadzis, viens «:
daudzajiem latviešiem naC„°'"
brigādē. ..Viņa tikko i e r a fe
Ņujorkas pie sava vira." "
Un Etele Brauna kundze M,
kļuva pazīstama un likSs catT
rpeJsinsok aa uagru mviusu, ksoa vpuā rzmem6roIg, iS rkf2i
baltais mēteUs vērta līdzīgu ! fi
ar košu melnu alzbfizni
viņa bija nēģerlete. Abas ar m
"8*0 .rnelno apaļo meiteni, b3«
priekštelpa tēvu gaidīdamas vīnu
paklusām sarunājās un ar nevaid
padošanos Hktenim pacieta elropMj
skatus, kas likās tiecāmies ieurbtla
līdz pašām viņu svešajām eksotiski,
jfim dvēselēm.
Ari misteru Džefriju Vudu blļii
kaut kādā veidā vārda pēc lepailiiii
un tiku vairākkārt redzējis, Vin
bija Jotl kalsns, loti gara auguimtu!
nēsāja acenes niķeļa ietvaros. ViļI
bija bāra pārzinis. Uz viņa svSih
atlokiem zibēja kapteiņa diensii
pakāpes nozīmes, un pats viņš litki-tijās
itin simpātisks. Tas bija vis,
ko par viņu zināju.
„Un tā ir viņa sieva," mani no­mainīt
ierazdamies, teica naktsssp
Hozē Rivera Gargla, viens no abto
brigādes spāņiem.
Stikla durvis plaši atvizuilii!i
ļaudama tām brīvi zveltiet atpaM
savās atsperu virās, vestibilam caut
izgāja jauna sieviete brūniem, gan­drīz
iesarkaniem, pakausi sasūlti-tiem
matiem.
„Viņa patiesībā ir IstS ofira «llt-niece,"
Hozē reizē skeptiski un «•
zignētl savilka muti un domīgi no-šūpoja
galvu. Kad es jautSdams pa­lūkojos
viņā, spānietis pamfija m
četrdesmitgadīgo, rupju sagraui»
vaigu ar lielo ērgļu degunu un nloj
pasmaidīja: „Kas tas par viru? Vl^
auj tai dancot sev pa galvu un pi­eies
— pacieš visu . . . Ja tas «»•
tiktu Spānijā!" , ^ ,
Es neuzzināju, kas notiktu » '
jā — uz ielas nepacietīgi taur§ja bn-gādes
automobilis. Nodevu karabia»
Hozē Riveram Garciam un a vai-jos,
- mans dienests blļa galiBŖ
es atgriezos atkal. Pēc divl ncdJl»
mani norīkoja tai pašā v'f, JJ
sargu maiņas priekšnieks kS «*
aizbraukdams pielika divus pi
pie cepures. Neraugoties ui J
gurnu, viņš nevarēja cltSdi, v J
likās, ka tur, kur daŗkaņ ar W
čiem, piederas ari milltSri tikumi
«Pusnaktī jūs nomainīs.
Tagad es uzzināju, ko «tlj
cieš, simpātiskais misters V3.T»^
nībii sakot, šais divi nedēta
tad biju viņu iedomājies. ViņSH,
Vi
i
i
vairāk eiropietis, neka vpaj»^
tas bija samanāms viņa 0^^^^^^^^^^^
nervozo un smalko pirkst"^.;jļ.
kad viņš piebāza pip. un '^j ^
jaac etnoē m- njāo,s lpēpatt ajgāi ūs'kl ja^laf ,J viti
bāra priekšā iznācis, rok^^.^^^^
sabāzis, un, nezina, ko ļ
vērās pilsētas.jumtos, pa
karājās Ieverama, kooig»
janvāra migla. ļ „ \\ )i
Sle daži sikuro. d r )a 'ļ.^ ;
tuvāku, saprotamāku
ni M 6 kvadrāta. Es ļŗ^' j^^^^^^^
ar viņiem, ar šiem lg^„VenU':
miem. es atkal biju Ka
akmens-dalīja
no lielā if"^" "^'".'ar
daudz stundas alz^slid^J^a^Sj^..
tens
, akn
kuru^īzburbujoja no iŗļ;,-„
notekām nopludu d^'. , •
akmens sirds n f ^ * ^ * ' s P»^ K
mmiesttae radmaž uVs udpauml^,\ .^ka'^a" ees re^^*-,6!3'^ ''^
Hozē Rivera Gaŗ J ^^^^
. Vispirms es ^ēk¥f t
dzi, un, nezina K a d ļ P ^ -
ņēmīgi un P'-
likos, ka nepaz>^^" • j^^jas a.- 1
tiesības atļāva n o p i ' ,^ •
jinul eniikktavvsii eennnaaavmm ,,a rmkaij'"a« s. "/fLor,mioBi e't ^' -i
undze nebija Kā.v-iarsmkaot
ījrāesi zi uzm umzarfd ' " ^ „^,i.S>
u. Un pēkšņi uzU«'
1'
ggjtdien, IM^ i- 27. augusts.
Lūiks pēdējais
go ta ^ mwrgi0s zūdies, taujā:
Kar citu rītusiaule lēks?
to iauto iesi pļaujā
tD tsa tev guirdums aciis slēfs? —
Vai oav vienalfji kādā ostā
%m ^^i^ stās?!
Jo luīmSr tava ateme postā,
pat roze brāSņžl tevi rās,
fT0 nebūs miera tev ne bridi —
Tu iekūlis un bi?KUs vicu —
tn Jo tu tālāk, tālāk «?lidl.
Posts briesmigāltii tev pēdās brien.
Jel mosties reiz m valgu valgā
savu Dievu tiesā ej,
Osu balsi skarbā, balsī maigā
Hm trOkties aklai pasauh;i.
to svani feā ar svana mēli,
(Jo svani tē, lai nodreb gaiss:
Jiiiks pēdējais, Jaukt velnam spēli!
Uito pēdējais! Iiaiks pēdējais!''
M i n c h e n ē , 1949. g. 12. aug.
Libekas latviešu
teātra viesizrādes
amerikāņu josla
Ja gribam būt pilnīgi objektīvi un
vSlsmies Llbekast teātrim piemērot
itingrSku mērauklu — kāda, pro­tams,
būtu jāpiemēro katrai trupai,
itas Jūtās tiesīga doties turneja,
tad biakus cildinājumiem būtu. ari
jisaka, ka Libekas teātpa mākslinie­ciskā
seja ir Šimbrīžam vēl diezgan
divdabīga. Ar to gribēts teikt, ka
Libekas teātris ar vienu kāju Ir gan
Jau aizsniedzis Itin solīdu, respektē­jamu
profei-ionala teātra līmeni, ar
otru turpretim ioprojām vēl balstās
ui amatierisma ežikotnēji primitīva­jiem
pamatiem,, un tas Izraisa div-dabigumu,
kas izrādē no vienas pu­ses
gan nereti liek skatītājam Iedeg­ties
patiesā mākslas priekā, taču ci­tur
liek vērot tilta! rezervēti un maz­liet
skeptiski.
Tos varbūt ir vienīgais iebildums,
ko par iebildumu varētu saukt, citādi
Libekas teātra viesizrādes Eslingenā
uzņemamas un ari tika uzņemta» ar
gandarījumu un prieku.
Neteiksim, ka lībekieši šimbrīžam
varžtu lepoties ar kādu spilgtāku ak­tiera
personibu, bet katrā ;jiņā viņu
vidū ir tēlotāji iir talantu, apdāvināti
aktieri, kas izveidojuši arī krietni
izlīdzinātu un kontakta spējīgu an­sambli.
Tā ir nenoliedzama lībcskie-h
priekšrocība, un labam režisoram
te būtu auglīgs un pateicīgs darba
lauks.
PirmS izrāde — Raiņa Pūt, vējiņi!
visvairāk patika tieši no režijas vie­dokļa,
Režisors Jānis? Zariņš, :ovi5ķl
lugas pirmajās ainās, strādājis loti
nopietni un rūpīgi, un panākumi ari
raduSies. Raiņa tēlu specifiskā mo-numentfillt&
tcj, pa§a tēlojuma pacel­šana
Rainim raksturīgajās, It kē pa­plašinātu
dimensiju sfalrās tēlotā­jiem
padevās vietām re bez grutī-bSm,
taču gandrīz visi ļoti zīmīgi
skandēja Raiņa dzcin, i n tas ir ie­vērības
cienīgs panākums.
Otra Izrāde — Brigadcros Sprīdī­tis
bija caurmērā vacbūt par daudz
reilll traktēta (pie kam ķoniņa pils
aina savukārt bija nostnblll'/.ēta pa-rflk
ftkstlgā toni), V\h\, ncveroiot to.
atseviSķl pasaku tēli .sai izrādē bija
tverti ļoti raksturīgi un krāsaini.
Visvairāk savaij fikcijas Hbokicši
tomēr pacēla ar nedēj3 izrādi —
iSauņa Eduarda Vildes interesanto
komēdiju Pūķis,, Tvis bi;a uzvedums,
ar kuru varētu but mierā r.rī dažs
labs promlnnnt!^: V''\'::-\ r?n'ra teāt­ris,
— katrā zina tas picvldiia, ka
rezerves, kas 'li^o'M libokicSu an­samblī,
nav glu?;i il:ii:'^M':'^l:'is. Atliek
tikai cerēt, ka Li])ck'is tontri.s ari
turpmāk neturēs «vv^^ci zem pūra un
SIs rezerves nc:i + >;,i^; nclzmnntotas —
Visas trīs iirādcs Edin::on!ļ bija iz-
Pārdotas. V, DārztņS
GRĀMATNIECĪBA
Unflcis IraU'ieJu studentu centrā­las
savionihas biļetena 9. numurs.
voU noskaņolaja un rūpīgi sastildi-
J^^la saturā atrodam gan pasu stu-
^^ntu, gan mācības speķu apccroju-
"J^JS par kultūra!? un zinātnes prob-
^^mām. dr.ojas un prozas pielikumu,
pla5a]ā apskata daļā ziņas un no-
^^^'^•'i^imus par lalvie^u kultūras dzl-
^'i dažādās emigrācijas zemēs.
^^^ācis Baltiešu kristīgo studentu
apvienības latvictSu nozares meneš-rjii^
sta Dzirkstele 7.^8. numurs. Nc-gliiajā
7.urnāruī, kas lasī­tājus
apciemo otro gadu, raksta nc-
^'ien teologi un kristīgie jauniešii, bet
f>itoru vidū atrodami arī Klāras Zā-
^^s, Lidijas Pērļupes un citu latviešu
^^ejnīcku un rakstnieku vārdi. K r i -
^•'S^3 mīlestības uin pateicības avotu
^^kictajiem Dzirkstele ar saviem
LATVUA
Pols Valerl, viens no visticīgāka­jiem
Gētes draudzē, godinādams vā­cu
literatūras lielākā ģēnija 100. nā­ves
dienas piemiņu, savā skaistajā
runā 1932. gadā ierindo viņu starp
tiem nedaudzajiem )6. gadsimtā dzi­mušiem
vīriem, ar ko visā civīllz^lcijā
izbeidzoties kāds noteikts laikņiets.
Tas ir laikmets, kas sakņojas skai­stuma
mītā un skaistuma izpratnē,
— laikmets, kam .šūpulis kārts se-usmas.
(Turpinājums 5ckos).
najā Grieķijā. Pēc Gētes Valerl
neredz neviena, kas būtu me­dijs
priekšstatam par pasauli un Jo
īpaši par Eiropu, kāda tā varētu iz­veidoties,
ja politiskā vara un gara
valdonība, savstarpīgi iedarbojoties,
ietu roku rokā. Tādējādi Gēte ir
kļuvis par nozīmīgu robežstabu pa­saules
vēsturē.
Valerl atzinumam pleSķiŗams Jo
lielāks patiesums tagad pēc 17 ga­diem,
kad pienākusi Gētes 200. dzi­mumdiena,
bet aiz muguras otrs pa­saules
kaŗS, kura krāšņākos uzvaras
laurus guvis chaoss. Hellādā dzimusi
Eiropa, ^ķlet, galīgi zaudējusi savas
sejas vaibstus, un ar baigi simbolis­ku
nozīmi pāri drupām un tautām
līdz mūsu ausīm atskan Gētes pēdē­jie
vārdi: „Vairāk gaismas!" Šīs
gaidas alkstot, 28. augustā intellek-tuālās
pasaules domas vēršas uz
vlŗu, kas piedzima un mira kā vācie­tis,
bet bija izaudzis par eiropieti šā
vārda cēlākajā nozīmē. Gētes 200.
dzimumdienas svinības, kas plašāka
vai šaurākā apjomā notiek visās Rie­tumu
kultūras tautās, pašreizējos ap­stākļos
varētu salīdzināt ar cilvēces
grēksūdzi.
Kultūrvēsturiskā aspektā Gēte iŗ
„vētras un dziņu laikmeta" bērns,
viņa darbos kondensējies tas, ko šis
laikmets devis vācu tautai un Eiro­pai.
Taču vētras un dziņu laikmeta
ietvarā Gēte no nesavaldīga un brī­žiem
ari sentimentāla romantika i?:-
audzis par apskaidrotu klasiķi ar
harmoniska olimpieša f^arigo struk­tūru,
kas bez pozēs apzinās savu
ģenialitāti, vienādā mērā orientēda­mies
dzejas mākslā, politika, zinž»tnē
un dzīves filozofijā. Te lai piebil­stam,
Ita Herdcrs'pēc ieoaz'šan-ls ar
21 gadu veco Gēti vStrasburgā, bija
teicis, ka tas esot patīkams jaunek­lis,
bet tikai vēl mazliet par vieglu
un gai.sigu (spatzenhaft). Herdcru
tad ari vācu literatūras vēslurmeks
Oskars Valcels kadā vietā dēvē par
Gētes Jāni Kristītāju, Viņš tie.^ām
kļūst par „vieglā un gaisīgā jau­nekļa"
norūdītāju. Vispār, reti kāda
cita personība Eiropas kultūras vē­s
t u r ē prmusi tikdaudz gūt savai aug­šanai
un briešanai no draudu pulka,
tāpat nu garīgajiem strāvojumiem un
cilām lielām personībām gan pa>a
tautā, pan ārpus tās kā Gete Tas
pats Herders un Cesvaine dzuTiU.šaiS
Reinholds Lenčs ir tie, kas Strasbur-r,
as laikā Gcies intereses picvf^rš
Šekspīram. Sekas no tā ļoti ievē­rojamas.
Pēc Šekspīra parauga nu
arī Gete v e ļ a s savos skatuves darbos
rādīt kolosālus cilvēkus, viņš s:ik do­māt
ne vien par leiendāro Tau.nu,
bet arī par Jūliju C ē n r u , Sokrātu.
Ir aizrādījumi, ka ^ckspTa .>Inn:!rta
ietekmē radu.^ās drāmas Klavigo,
Stella, Torkvato Taso. Ar inic.(j'-
sēm par franču kultūru rcsp. Ruso
saistās Jaunā Vertera :io>nnas J n i i -
mai draud.-!ībai ar Šarloti fon .'^toinu
ļ var pateikties vismaz r-ar lf,s^eii;:u
' Tauridā. Tūliņ piemine^un Itālijas
ceļojumu, kurā Getcs ncr.-Mribā no­skaidrojas
vnrbut visvairāk, neatrau­jami
sasaistoties ar antīkās kultūras
ļ caru. Sastapšanos ar Nacoieorui Kr-
I furtē 1808. g a d ā . kur viņi viens otru
godina par c i l v ē k u , Gete. liekas,
nav aizmirsis līdz mūža he;gām. Ne
ar ko neaizstājama ncz!me Gētes
darbā un dzivē brieduma gadu
draudzība ar Silbru.
Ne jau arī Gēte radiiis tikai ne­mirstīgus
darbus. Eiropas s:avu
viņš vispirm.; ieguva ar Jaunā Ver­tera
ciešanām. Sis 18. gadsimta ?en-timmtāVsmam
tik raksturīgais ro­māns
tika tā apbrīnots, ka tam ra­dās
vairākas parodijas un pakaļda-rinājumi
gan Vācijā, gan Francijā
un Itālijā. Bet — Vertera dēl tagad
mēs Gēti vairs nepieminētu. Nebūtu
sevišķas vajadzības to darīt ari citu
Gētes dailprozas darbu aēļ. Galve­nokārt
tikai vācu tautai iemesls dau­dzināt
poēmu Hermanis un Doroteja.
Pamazām ievērību zaudē tādas drā­mas
kā Gecs Berlichingenietis, Kla­vigo,
Stella, ari Taso. Gētes nemir­stība
bāzējas viņa lirikā, nepārspē­jamā
meistarībā komponētās balā­dēs,
Egmontā, Ifiģenijā un oeidzot
— Pausta traģēdijā.
Gēte nav ne pirmais, ne pēdējais,
kas Izmantojis nostāstus par savādo
dakteri Faustu. Visjaunākajos laikos
to darījuši Valeri un Tomass Marms.
Tai laikā, kad Gēte oabeidz savas
traģēdijas I daļu, Vācijā saskaitāms
vesels pudris citu Faustu, Ja nu to­mēr
tieši Gētes Fausts, šis ģeniālā
rakstnieka mūža darbs an dzīves f i ­lozofijas
atziņu kopojums, vēl Hdz
šim mirdz pilnā spožumā, tad tas ir
tādēļ, ka tikai Gēte A'adis Fausta
problēmai pilnīgāko un vispārcilvē­ciskāko
atrisinājumu mākslinieciskā
formā. Ir tā, kā to teicis Dr. G.
Iplšs Vīnes Fausta izdevuma priekš­vārdos:
„16. gadsimta Vācija dāvāja
dzīvību vīram, kas kļuva par prob­lēmas
nesēju; 18. un 19. gadsimta
lielākais dzejnieks piešķīra vielai
nemirstības svētību. Divi laikmeti
literatūrā sveicina viens otru: No
tautas joku stāstu dziļākajiem dzi­ļumiem
paceļas problēma līdz dze­jas
mākslas augstākajiem augstu­miem.'"
Un vēl ir, kas nezaudē nemir­stību,
ja domājam par Gēti Tas
ir viņa tīri cilvēciskais tēls, varētu
teikt — parauga tēls ģeniāla gara
bagātai dzīvei. Dzīves baudītājs un
dzīves svētītājs, augsti mācīts un iz­smalcināti
galants, Apolona un Dlo-nlsa
kalps, lai būtu kā būdams, viņš
ir tas, kas grib dzīvot un saprast, un
nav viņam nevienas atziņas, ko tas
nevarētu aizstāvēt, balstoties uz pie­redzes
dzīvē un pārdzīvojumos. —
Sis Gēte vistiešāk parādās Dzejā, un
patiesībā un Ekermaņa Sarunās.
Andrē 2ids, blakus Polam Valerl
otrs lielākais Gētes cienītājs jaunāko
l a i k u Francijā, teic, ka „Gētes ģē­nijs
lielā mērā ir didaktiskas dabas.
Vajadzība citus mācīt, viņiem nodot
visu gudrību, ko viņš savā dzīvē va­rējis
iemantot, paliek par valdonī­gāko
vilcienu viņa būtībā." — Sim
didaktiskajam ģēnijam bijusi un ar­vien
vēl ir ārkārtīga suģestija, kas
tālu Izpletušies ārpus vācu tautas
robežām. ,
Mums, latviešiem, nav ko slēpt,
ka mūsu l i t e r a t ū r ā un vispār mūsu
gara kultūrā Gētem ir tik liela no­zīme
kā reti k ā d am citam pasaules
r a k s t n i e c ī b a s ģēnijam. Būtu te lieki
minēt vēlreiz visus Gētes darbu tul­kojumus
latviešu valodā, kas veikti
no Hugonbergera līdz Ccdriņam.
Daudz svarīgāk jau ir atzīmēt, ka
ar Raiņa tulkoto Faustu 1897, gadā
sāka.s mūsu literārās valodas jaunie
l a i k i . Vēl svarīgāk atzīties, ka bez
Gētes mums vispār nebūtu bijis Rai­ņa.
Bet arī vairāki citi latviešu ievē-ro.^
amākie rakstnieki ar godbijību
raudzījušies uz Veimāras olimpieti,
gan ar tulkojumiem, gan apcerēm
darīdami viņu tuvu latviešu tauai.
Poruka ir pats pirmais Gētes gara
vēstnesis Latvijā, jo Gēte bija viņa
studiju speciālpriekšmots Drēzdenē.
Viņš ir arī tas, kn.s sagatavo latvie­šu
publiku, kad Mājas Vi^sa mēneš­raksts
nodomāus iespiest Fausta tul-koiumu.
T-atvī^ns universitātē stu­dent,!
simti, ja no tūkstoši augu.sl
nrof. A. Dnuges un nrof. L, Bērziņa
leke'ļu ietekmē, kurās allnž atska­n
ē t s Gi:tes vārds, minot vinu kā pie­m
i r u cilvēka li^lumBm un i'lusVrēiot
sacīto raksturīgiem citātiem, Vescins
rakstnieku paaudzes garīgais vadī­tājs
Viktors Felīt's tānnt nezināja
cēlāka pnraui2r\ par Gēti. Fricim
Dārdam Gēte ir romantisma pllnī-
.eākais icmiesoHims, kas aizsniedzis
šī mākslas virziena au<!.>'āko ]);^!:ā-pi
— klasicismu. Ar Gētes garu vai­r
ā k k ā r t sn^kāru^ies latviešu komno-nisti
u n clcznotā'i — grafiķi. Gētes
personības un mākslas popularizēša­nā
visolašūka'ās apr'ndās Joti daudz
darījusi esejiste Zenta Mauriņa.
Gētes 200. dzimumdienas svīnīl)ās
mes. diemAēl. esam palikuši tikai
ļkhisu vērotāju lomā. Bet kufš gan
vēl cits spētu būti.«^kāk pateikt mūsu
augstāko vēlmi kā Gētes Fausts sava
n>ū7a vakarā:
I So!ch ein G^wimm.cr mocht' ich
ļ sehn,
I Auf f r e i e m Grund mīt
f r e i e m Volke stehn.
; i Zum Augenblicke dūrft* ich
sagen:
Ver\veile doch, du bist so sch5n!
Jānis Budzitis
Par spīti Iļsdevēju lielajām pūlēm,
franču lasītājs arvien vēl paliek
vienaldzīgs pret ts. nopietno la­sāmvielu,
So neparasto parādību
mēģina izskaidrot ar grāmatu pār­mērīgo
dārdzību. Tā, piemēram, par
to pašu grāmatu, kas 1939. gadā
maksāja 10 franku, tagad jāizdod
300-400 franku, resp 8—10 vācu
marku. Papīra un iespiešanas c^jnu
celšanās sadārdiunājusi pat avīžu
maksu un radījusi krizi, kurai par
upuri kritis dažs labs mazāks grā­matu
apgāds. Lielie apgādi turas
virs ūdens vienīgi tādēļ, ka tiem ir
līgumi ar pazīstamiem autoriem, ku­ru
darbus lasa par spīti visai dār­dzībai
Taču ari tiem grūti jācīnās savas
eksistences dēļ, kā to liecina pazī­stamā
Gastona Galimāra apgāda pie­mērs,
Tā izdoto autoru vidū atro­dami
Sartra, Kami, 2ida un Marlo
vārdi, minot šeit tikai pašus pazīsta­mākos.
Bez tam šim apgādam ir
tiesības izdot arī Prusta, Valerl un
Apolinēra darbus, vārdu sakot — ap
to pulcējas dzīvo un mirušo autoru
vārdi, kas pieder Nouvelle Revue
I I I I I I I I I I I I I I I B I l i l l l l l l l i l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l
Tiča
4 0 darba gadi
žurnālistikā
Latviešu preses veterānu mūsu
vidū palicis maz. Viens no retajiem
Ir Fricis Strazdiņš, kas nupat var
atskatīties uz 40 žurnālista darbā pa­vadītiem
gadlenL Strazdiņš, kas SI
gada sākumā kļuva 60 gadu vecs,
avīžnieka gaitas sācis kā Liepājas
Atbalss līdzstrādnieks, pirmā pasau­les
kara laikā no Pēterplls darbojies
A. Smilgas vadītajā Latvijā, bet se­višķi
intensīvi žurnālista darbu at­sācis
pirmajos valsts patstāvības
gados Liepājā, kopā ar Mārtiņu Jan-sonu
vadīdams atjaunoto Jauno Die­nas
Lapu, Ilgāko un ražīgāko darba
posmu Strazdiņā pavadījis Brīvajā
Zemē, strādādams tajā kopš 1924.-g.,
sākumā būdams ziņotājs, vēlāk re­daktors
ilustrāciju, pēc tam ārlietu
nodaļā. Viņš krietni pārzina mūsu
žurnālistikas dažādos attīstības pos­mus
un darbiniekus un veidojis līdzi
tās techniku. Kādu laiku bijis ari
Pašvaldības Dzīves redaktors. No
kopēja darba laikiem redakcijā labi
pazīst Aleksandru Grīnu un Edvartu
Virzu, par kuriem Strazdiņam daudz
atmiņu.
Pašreiz piedzīvojušais žurnālists
mīt Libekā, bet mēs nešaubīgi ce­ram,
ka viņa bagātīgās zināšanas un
darba spējas vēl būs vajadzīgas brī­vās
Latvijas presei.
Oļģerts Liepiņfi
Frangaise aprindām. Arī pats ap­gāda
īpašnieks nāk no šīm aprin­dām,
— viņš reiz bijis teātra direk­tors,
— un par apgāda sekmēm v i ­ņam
īstenībā jāpateicas šāvieni līdz­strādniekiem,
kuru uzdevums — sa­meklēt
un atklāt ģēnijus. Taču iz­radās,
ka Francijas grāmatu tirgus
pašreizējos apstākļos ar ģēnijiem
vien nepietiek; publika lasa tikai tās
grāmatas, ko tā spēj nopirkt. Tādēļ
tām jābūt lētām.
Gallmārs atradis Izeju tādā veidā,
ka atvēris jaunu apgāda nodaļu —
kriminālromāniem un spoku stā­stiem.
Tās ir nelielas, veikli uzrak­stītas,
nervus kutinošas grāmatiņas,
un maksā tikai 80—150 franku. Tur­klāt
apgāds rūpīgi raugās ari uz So
darbu stilu un māksliniecisko kvali­tāti,
izvairoties no lubu literatūras.
Parasti šie darbi ir angļu vai ame­rikāņu
autoru ražo}ums. Sīs noda­ļas
redaktoriem spīdoši, jāpārvalda
angļu valoda un viņu uzdevums ir —
atrast šiem darbiem pēc iespējas
intriģējošus virsrakstus. Pats Gall­mārs
apgalvo, ka šāda veida grāma­tu
Izdošana dodot iespēju turpināt
ari nopietnas lasāmvielas apgādāša­nu,
līdz ar to paverot Iespējas ari
nepazīstamiem autoriem. Agrākos
gados Gallmārs paguvis Izdot katru
dienu pa grāmatai, bet tagad apmie­rinās
ar 120 tituliem gadā. Vienīgā
viņa „dārgo" grāmatu vidū, kas iz­nākusi
150,000 eks„ Ir romāns Vē­jiem
līdzi. Tā maksā 700 franku.
Romāns izpārdots īsā laikfi un lie­cina,
ka patiesi svaiga un Intere­santa
grāmata rod lasītājus ari paš­reizējā
franču grāmatniecības krīzes
laikā.
KULTŪRAS CHRONIKA
Vijolnieks Georgs Lapensons ta­gad
dzīvo un strādā Kanādā, kur
katru otrdienu muzicē „Transcanada
Network** raidītāja stacijām C.B.M.
un C.F.C., kurām pieslēgtas 42 citas
Kanādas raidāmstacijas. 15 septem­brī
pīkst. 17.30 pēc Montreālas laika
(pīkst. 23,30 pēc Viduseiropas laika)
Lapensons spēlēs speciālā raidījumā
Eiropai, atskaņojot ari latviešu kom­ponistu
darbus.
Herta Lūse un Ludmilla Sepe pa­gājušā
nedēļā no Vācijas ieradās
Londonā, kur 20. augustā dziedāja
pirmajā koncertā. No turienes izci­lās
dziedones dosies pa Angliju Lat­viešu
biedrības Lielbritānijā un Dau­gavas
Vanagu fonda kopīgi noorga­nizētā
vairāk nekā mēnesi ilgā tur­nejā,
koncertējot katrā vietā, kur
vien lielākā skaitā m!t latvieši.
Herta Lūse pēc atgriešanās no Ang­lijas
izceļos uz Kanādu.
. Rita Liepa devusies uz ASV, kur
strādās kādā suņu audzētāju farmā.
Angļu joslā izplatītākais laikrak.sts
Hamburgas Die Welt 22. augusta iz­devumā
ievietojis sleju garu rakstu
par Zentu Mauriņu — Vēstījums no
Latvijas — kopā ar rakstnieces at­tēlu.
Raksta autore Gertrūde Sar-fenorta
ar lielu sirsnību zīmējusi
Mauriņas rakstnieces, īpaši esejistes
vaibstus, nosaukdama viņu par šī
gadsimta eiropcjiskāko latvieti, kas
tomēr nekad nav aizmirsusi cle.sās
saite.? ar savu dzimteni un tās ilgas
pēc brīvības. Pieminēti arī Mauriņas
darbu izdevumi vācu valodā, kufiem
vēl Šogad Ditricha apgādā Memin-gcnā
pievienošoties Dostojevska bio­grāfija.
No Eitīna.s latviešu saimes šajās
dienās atvadījās flautists un kora
diriģents Arnolds Sturms, kas drīz
dodas uz ASV. Eitīnas latviešu kul­turālās
dzīves rosināšanā Sturmam
bijusi ievērojama nozīme, sevišķi
līdz pat pēdējam laikam vadot un
uzturot mākslinieciski spirgtu vienu
no retajiem koriem angļu joslā. Doc.
Sturma atvadīšanās vakarā prog­rammā
piedalījās pats aizbraucējs,
viņa vadītais koris, dziedātāja Irma
Kolberga un pianists Vladislavs Viš-telis.
Viduvēji rezultāti
teicamam
umam
825^. LATVIEŠU DARBA ROTAS
SACENSĪBA GODALGOTS VIĻA
LESIŅA DARBS
8252. latviešu darba rotaļ sava ko­mandiera
H. Vītola ierosir\āta, tau­tas
sēru dienā 14. jūnijā izsludināja
sacensības darbu par tematu Lat­viešu
mocekļi padomju jūgā, sazie­dojot
labākā darba godalgoSanjjĻl PjR(ļ
500. Darbiem varēja būt polītlslcs,
juridisks vai aprakstītājs raksturs,
un tie bija jāiesniedz līdz 1, augu­stam.
Līdz minētajam termiņam bija
iesniegti 12 darbi, to vidū 2 no An­glijas;
2 autores bija sievietes. Vēr­tēšanas
komisija, kurā bija rotas
komandieris un 4 rotas vīri, iesnieg­tos
sacerējumus novērtēja pēc punk­tu
sistēmas. Trīs par labākajiem
atzītos darbus nolasīja visas rotas
sanāksmē, kurā pēc tam balsojot iz­šķīra
galīgo vietu kārtību. Pirmo
godalgu un DM 500 balvu piesprieda
Viļā Leslņa darbam Klausies pa­saule,
še runā cilvēks!, par otru
atzina Raimunda Caka sacerējumu
Latviešu tauta tic un iet bojā, par
t r e š o V o l d e m ā r a Ozoliņa darbu.
Labākos sacerējumus rota nolē­musi
nodot LCK informācijas noza­rei,
kas tos tulkotus pēc saviem ie­skatiem
izlietotu propagandai un
citu tautu iepazīstināšanai ar latvie­šu
sāpju ceļu.
Godalgotā darba autors Vilis Le-slņS
savu sacerējumu rakstīiia lite­rāri
publicistiskā formā. Viņa pa­matdoma:
kaut mēs esam tikai poga
pie pasaules lielā svārka, tomēr
arī mēs negribam tikt izkausēti.
Mēs ejam bojā un nevaram vairs ne
brīdi gaidīt, lai mūs pavisam neiznī­cinātu.
Spilgtos salīdzinājumos au­tors
klauvē pie lielo tautu sirdsapzi­ņas,
atgādinādams, ka neko nepalīdz
skaistās deklarācijas un solījumi,
bet mūs var glābt tikai darbi.
Iepazīstoties ar iesūtīto darbu sa­turu
un kvalitāti vispār, tomēr jāsa­ka,
ka darba viru krietnais un vien­prātīgais
pasākums, diemžēl, nav
guvis no pelnīto atsaucību, ne gāldtos
rezultātus. No visiem 12 sacerēju­miem,
atskaitot vienīgi Lesiņu un pa
daļai Caku, kas gan arī nepasaka ne­kā
jauna, neviens cits nav izmanto­jams
mērķim, kādam sacensība bija
dom_āta — propagandai. Lielākā daļa
nepārsniedz visai viduvēju jaunāko
ģimnāzijas klašu domrakstu līmeni,
pie kam vairākiem pat trūkst jeb­kādas
pamatdomas. Neviens no sa­censības
d a l ī b n i e k i em nav apstrādā-ļis
tematus, kas tai.sni demokrātisko
ārzemnieku ļoti intere.se un satrauc
— saimnieciskos un garīgos spaidus
un terroru mūsu dzimtene. Otrkārt,
pārsteidz arī tas, ka sacen.sibā bez
Viļa Lesiņa, kura darbs arī nav tīri
literārs, nav piedalījies neviens cits
rakstnieks. Kaut ari laiks no sacen­sības
izsludināšanas līdz darbu ie­sniegšanai
bija 5,amērā īss, to tomēr
varēja cerēt. Sacon.^!b:..s dalībnieku
vidū trūkst ar; jTiū^-u pazi.namāko
publicistu vārdu Vācijā, Zviedrijā un
citur. Viņu darbi bija visvairāk gai-
Arv. B.
li
u
iflr
,i'r
i'
i
i
\