Bavarijas Latviesu vestnesis, December 3, 1949

              rtdien, 1949. S. 3. d
viļa
i2.eig; as)
nave un
»ft pzoliņam si diinj"^ ij.
atrada kāpn& !«•
Taču viņš nlgf «apautu kj
?is savu ierocrSz'l'* «-
.•MI Jaunais m £ J^^"^
tai pašā n a k t n £ > « « -
|Welā Maskavas i p f t ' ' ^
k nebija māiās M ! - * , Paj«
,<J«yoWl atradās\^ »
It— revolveri <mJ!r ,
ŗanstas leliktL S I'- ^o.
uzrauga liuk'v^^^^^
, W s locekus stt^^^
UeliSai akcijai, kāda
w„ ua Jcāda cita
na,,nedz otra nebija maSS
8 Vēl neviens nav paguvis
^tad ar! Šais dzivoklR T.^;
, ^ 5 ^ aizdomīgs ,A t
r^5ft, pēdējā mirklī pamanl-
Nit kas nav kārtībā, JS
ļ i e z ā s un metās bēgt,Wau.
ļ S J S ' u P J f ^ a Barona
.neredzēta skriešanās. Pret
pes lelaj stūri gūstamais m-
^ada, taču uzraugi nesamulsa
*«r* SfP^^^^^^s^s varēja
^ ^ m n a m a sētā, tfi nama
ir ^dzīvoja Baumanls.
^ d ū bija sakrautas malftas
^Terrorlsts aiz tām aizbarika-viņa
niknā šaušana lieci*
rokās nedosies. Pa
iteidzās papildu spēki, kas ter-ieloca
no visām pusēm. Pēc
^saužanās uzraugi ievēroja, ka
^tS,vairs neatbild. Uzmanīgi
solim, uzraugi tuvojās bandl-
-Uvei un . , . pārsteigumā ne-
.avam acīm — aiz malkas grē-agl
sa5auts gulēja Kretuļa tu-
'līdzstrādnieks, kaujas grupas
tZanlsBaumanis!
atbalsis Krišjāņa Barona
vēl nebija noklusušas, kad
ŗna dzīvokli sākās atkal no
Tur parādījās pats pagrīdes
l Visu pagrīdes terroristu ģe-
JJ'ricis Bergmanls. Arī vlņS
brīd? pamanīja kaut ko aiz-un
mēģināja pazust, taču
^1 par vēlu. Nama vārtos uz-iņu
sagūstīja un atbiiiņoja
? politisko pārvaldi, kā par
^mēr atkal atkārtojās vecā
15 Bergmanis gluži negaidot
pavadonim uzraugam pa gal*
ŗiH no važoņa un/metās bēgt
lakās amoka skrējiens un
mežonīgas medības. Šāva uz-ii
bēgot atšaudījās arī . . .
[tais Bergmanis! Izrādījās»
im bijusi vēl otra pistolei
panikā bēga un juka uz vl-tsēm,
Jo neviehs negribēja
, Bergmanim ceļā. Nebēga ti-
Is jauns students — Vasūiis
p. Catvijas armijas virsnieks.
ļlņS metās komunistam pre-
, ... saļima ar nāvīgu šāviena
dvā, Bergmanis drāzās tālafc
im pa to laiku piesteidzās pa-
[kāds policists jau bija no
u ielas puses uzsācis ar ter-
Ldueli'* uz dzīvību un nāvi
I izrādījās labs šāvējs, un pēc
[ņa Bergmanis smagi ķerts
\ Bet arī zemē gulēdams, viņš
'lināja šaut, taču revolveri
)ija patronu. Neiedomājama
Bergmanis izrāva vēl t r e šo
,un iztukšoja arī to. Kādā
ļn ķēra vēderā vecāku sie^
t tad arī „sarkanā ģenerāļa
ja gala, un uzraugiem tikai
saukt sanitāro auto.
»ija centrālie notikumi šaiS
is lielās ofensīvas dienās,
ierunājot par to, ka aiz rez-kļuva
veselas grupas dažādu
tu, izšķirīgais tomēr bijātas,
Irindas tika izsisti vairāku
'upu galvenie viri. Tas
|Oija ruinējis un demorāli-ļļoti,
ka arī par spīli Latsek-lēm
tā vairs nekā nespēja
g00in, 1949. g. 3. decembh.
L A T V I J A
PA JAUNĪBAS TEKAM
, I.
Aiz trejdeviņiem kalniem, aiz trej-aeviņieni
mežiem kādā skaistā zemē
^ bērni bija prinči un princeses
«ei/ kad šī zeme vēl bija ļaužu
tikai zvēru izstaigāta un put-jiu
palidota, atjāja četri ķēniņdēli,
y2cela sev pilis un ierīkoja novadus,
^gāja daudz simtu gadu, četri ķē­niņi
jau sen bija miruši, bet visi
jindis Šai zemē bija viņu pēcnācēji,
ļ^ēl viņi staigāja staltiem soļiem
viņu mati viļņojās tā, ka tūlīt.
yareja redzēt — tiem piestāvētu ķē-jjiņu
zelta kroņi. Kroņu gan nevie-j
l ^ netoija, vīri nēsāja caunu cepu-ies,
sievas un meitenes zīlēm izšūtus
^agus. Bet visi valkāja baltus
''ļirpus, košiem rakstiem izrakstītus,
un tā bija redzams viņu augstais dzi­mums,
lai gan tie visi bija zemes
arSJl
,,Ai5ja un sējēja darbs ir ķēniņa
4art)S", tā teica zemes gudrie un zin-tinieki
» «jo vagu dzīt bija pirmais,
to šai zemē darīja četri ķēniņdēli.
Cik lielu gabalu katrs no saules līdz
^laii^ ar vagu apjoza, tik liels nor
vads viņam palika. Un ķēniņi ir
Boteikuši, ka viņu pēcniekiem tāpc^t
jļbūt arājiem, lai tie laimīgi dzimtā
i jemē dzīvotu."
Katrs nams tajā zemē bija-pils, jo
tikai par pilīm ir pasakas un teikas,
bet te par katru sētu, katru ēku, pat
par kafru akmeni kambaru pamatos
bija daudz pasaku. Pasakas stāstīja
gan par pūķiem, kas nesa klētīs svē­tību,
gan par zelta putniem, kas bija
senos laikos dziedājuši spāru galos,
par mīļo Māru, kas bija samalusi bā­renei
rīta māli un paihetusi savu zī­da
lakatu maltuvē, par Dievu, kas
dienvidū gaŗāmiedams pieskārās gu­lētājiem,
tā kā tie atmodušies jutās
jauni un stipri, gan arī par velniem,
kiasrijā baidīja rijniekus, par veļiem,
kam pirtī bija klāti cienasta galdi,
uni par seniem ķēniņdēliem, kas no
Siem pagalmiem bija aizjājuši saules
koka meklēt. Tās un daudzas dau­dzas
citas pasakas veci ļaudis glabā­ja
un atcerējās un stāstīja bērniem
zifemas vakaros. Bet kam nebija
vectēva vai vecmāmiņas, tie, labi
ieklausoties, varēja dzirdēt pasakas
toeņu dziesmā aiz krāsns, veco sie­nas
pulksteņu tikšķēšanā vai pelēm
nakts tumsā pie savām alām sarunā­joties.
V '
Tā bija laimīga zeme un tur dzī­voja
princese Gundega kopā ar,ci­tiem
prinčiem un princesītēm.
Bet reiz pie zemes austrumu robe­žām
atnāca sarkanais velns ar trijām
galvām, apmetās liela purva salā un
uzstāja, lai viņu pieņemot par vald­nieku
Viņš prasīja, lai dod vīrus
viņa kara pulkiem un raktuvēm, bet
meitenes un zēnus viņa ganāmpul­ku
ganīšanai. Viņš bija salaupījis
citās zemēs daudz govju, zirgu, brie­žu
un aitu, kas izkāmējuši klīda pa
austrumu klajumiem, ko sarkanais
velns bija izbradājis, oet pats vairs
nezināja tiem ne gala ne malas.
„Nē,murns tāda valdnieka nevajag,
mēs jau paši visi esam ķēniņu dzi­muma,
tāpēc mums pienākas brīviem
būt. Sarkano velnu mēs par vald­nieku
Nepieņemsim un savus prinčus
un princesītes viņam neatdosim," tā
sprieda gudrie Un visiem jauniem
vīriem bija jāiet ar sarkano velnu
karot. Bet trejgalvainiiis i^ebija lēti
uzveicams. Ar elpu vien viņš varē­ja
nopūst visus mežus trīs jūdzes tā­lu,
ar spļāvienu vien viņš včifeja
iesist zemē dobi prāvam ezeram. Ar
dzelzi viņš nebija nokaujams, tādēļ
zobens no viņa kakla vitleca nost.
Ievainot vinu varēja tikai ar sidraba
lodi, kas izlieta Jāņu naktī. Vīri to.
sākumā nezināja, tie uzbruka gan
trejgalvainim iDaŗos un pa vienam,
bet nenieka viņam nepadarīja. Cik
viņš neiepūta purvā ar elpas pūtienu
vien, cik nenogāza no zirgiem ar
šķaudienu! Bet kas palika dzīvi, tos
viņš aizdzina projām uz austrumu
klajumiem.
Tad vīri iemanījās velnam pielīst
sHepeni un uzbrukt ar pareiziem iero­čiem:
cirta ar zobeniem, kam asmens
pārvilkts plānu ādas 4)lēvīti, šāva ar
sidraba lodēm. Bet ko padarīsi, ja
Nedomāju, necerēju
Sai vietā gavilēt.
Vai vējiņš man' atpūta
Vai ūdeņi atlīgoja?
Gana skaista šī zemīte;
Gana dziļi ezeriņi
Ir tad vēl nemīlēja
Kā dzimtā" vietiņā.
Tumsiņā es satumsu
Svešu lauku galiņā;
Paņēmos bites spārnus
lelaidos sētiņā.
velnam trīs galvas? Ja lodi neizde-
,vas izšaut ar reizi cauri visām trim,
velns nekrita. Ja nenocirta ar zo-oenu
visas trīs galvas reizē, bet tikai
vienu - tās vietā atauga trīs citas.
Reiz vienam vīram izdevās nocirst
divas un trešo aizcirst līdz pusei.Tad
velns gan sagrīļojās un iegrima pur­vā
līdz ceļiem. Bet ar to pašu vīram
zobens salūza, kamēr nu sameklēja
otru, galvas bija atkal ataugušas.
Bet vblns tikai apjāva zilas ugunis,
dzina projām gūstā saņemtos vīrus
un prasīja, lai viņam dod un dod
gan govis, gan zirgus, gan labību,
gan bērnus par ganiem, ^an meitenes
par malējām, gan puišus par rak­tuvju
vergiem.
Arī princeses Gundega.^ tēvs aiz­gāja'
karot ar sarkano velnu. Viņš
nepārnāca vairs. Ari viņu aizdzirla
projām važās sakaltu.
Volna vēstneši staigāja pa sētām
un prasīja atdot bērnus.
Tad princeses Gundegas māte, tā­pat
kā daudzas citas mātes, nolēma
pamest visu un glābt savus bērnus.
Viņas sabēga ar mazajiem prinčiem
un princ.esēm kuģī, lai brauktu uz
citu zemi.
Trejgalvainais velns ienāca zeme
gāja pats laupīt pa novadiem.
Gan Daugava iešņācās un mēģināja
tecēt pret straumi, lai velnam aiz-pludinātu
ceļu, bet viņš visus ūdeņus
pārbrida. Gan jūra uzsūtīja necaur­redzamu
miglu, bet velns to aizpūta.
Tad, lai dārgumi nekristu velnam
rokās, nogrima skanēdamas zemē v i ­sas
Ķilis, visas sidraba birzis, visi
zelta kalni. Pilskalni palika tukši un
klusi, un tikai zinātājs, pie kalna sā­na
piespiedies, varēja kādreiz dziļi
kalnā saklausīt spēlējam un dzie­dam;
tikai labs redzētājs pār ezeru
braukdams, varēja reizēm ^aišā
dienvidū saskatīt dzelmē iespīdamies
sidraba bērzu lapas.
Veļu māte staicāja naktīs apkārt,
savu tautu glābdmna. Daudzus pils-sargus
viņa pārvērta akmoņo lai
velns tos neieraudzītu un nepaņemlu.
Viņa noteica, cik gadus katram par
akmeni jābūt — citam desmit, citam
divdesmit, citam simtu. viņa
pašķīra ceļu uz jūras krastu, kur
daudzi sakāpa kuģos.
Tā velns neieguva daudz laupīju­ma.
Palicējus gan viņš spīdzināja
un tincināja, lai pasaka, kur palikuši
visi ķēniņdēlu dārgumi,» bet ļaudis
jau nezināja paši, kurā kalnā tie
iegrimuši. Tā velns nekā neuzzināja
un viņam bija jāapmierina.*? ar to,
ka viņš ļaudis dzina darbā, diena vai
nakts, ziema vai vasara.
NĀ 9
Piezīmes pat jaunatnei domāto grāmatu
o Veinlanda Ruiamanu
Vai jūs ko zināt par to laiku, kad i ar bildēm. Sī Derīgu grāmatu nodaļa
zeme pret sauli bija sagriezusies ci­tādi
kā tagad? Vai jūs ko,zināt par
to laiku, kad zeme pēc tam atkal at­krita
vecās sliedēs un sāka atkal
skriet ap sauli kā tagad? Vai zināt,
kā izkāpa kalni no jūrām un cēlās
Alpi? Vai zināt, ka Eiropā, ko mēs
tagad atstājam, reiz dzīvoja pavisam
citas krāsas ļaudis? Vai zināt, kā
dzīvoja cilvēks, kad nebija ne pil­sētu,
ne lauku māju, ne ceļu? Kad
vēl nemaz nebija atskrējusi uz Ei­ropu
mazā bezdelīga? Kad ieradās
Eiropā viņas pirmtautaļ' no kuras
mēs esam cēlušies? Jums nav ne
jausmas par to tautu, kas apdzīvoja
Eiropu pirms šīs pirmtautas. Bet šai
tautai tomēr bija savas mītnes un
savas sadzīves formas, lai gan viņa
nemaz nepazina valsts formas.
Jā, tas bija ļoti sen atpakaļ, i jau
sen, sen pirms mazās, senās Grieķi­jas
un milzīgās Romas impērijas. Tas
bija vēl pirms tam, kad Ēģiptē cēla
piramīdas un Babilonā raka kanālus
zemes apūdeņošanai. Kā tagad mēs
nezinām īsti, vai uz Mar.sa cilvēki
dzīvo vai nedzīvo, kā vispār visai
maz ko zinām par zvaigznēm, kas
mirdz rudens naktīs pār mums, tā to
laiku cilvēkam, nerunājot par Ame­riku,
Austrāliju, Jaunzēlandi, nebija
nekāda ieskata par mūsu Eiropu, ku­rā
viņš dzīvoja. Tad bija vēl Eiropā
daudz nezināmu zemju un neizmēro­jamu
tālumu. Tad visa zeme bija
pilna vēl brīnumu, un pati pasaule
ar zvaigžņainu debesu loku rudens
naktīs vērās vaļā kā mīkla, kā no­slēpums.
Kāds tad izskatījās cilvēks, kada?
mītnēs viņš dzīvoja, kā strādāja, ka
izjuta šo mīklu pilno pasauli, kā pār­dzīvoja
mīlu,' nāvi, draudzību, par
to stāsta kāda grāmata, ko jūs neat­radīsit
ne Amerikā, ne Austrālija, ne
Anglijā, ne Francijā, pat ne Vācija.
Bet Latvijā reiz šī grāmata bija.
Tas bij toreiz, kad vēl pirms pirma
pasaules kara latviešiem Rīga br,a
sava — ne krievu, ne vācu, — bet
latviešu zinātņu Akadēmija, gan ar
citu nosaukumu. Tā atradās Mcrķcla
ielā, un uz tās fasādes bija uzglez­nota
lecoša saule, kuru apsveic divi
jauni, skaisti cilvēki: zēns, kas drīz
vien būs liels puisis, un meitene, kas
drīz tapj? jaunava. To bija gleznojis
Jānis RozentāL^. Bet aiz šīs stenas
{grāmatu plauktiem pārpilna krēslai­nā
istabā sēdēja Krišjānis Baron..
Milenbachs, un toreiz vēl pavisam
jauns sirmais profesors Endzelms,
latviešu gramatikas tēvs. Tur velak
laida tautā arī grāmatu jaunatnei.
Tā bija traka lieta, ka par šo grā­matu
runāja viss mūsu Jaunpiebalgas
pagasts, bet lai kā es meklēju viņu,
būdams toreiz 11 gadus vecs, nekādi
nevarēju dabūt to rokā. Grāmata ce-oja
no mājas uz māju, bet kā šo no­ķersi?
Tikko viņa ir vif;nā mājā, lā
tiek izlasīta un nodota tālāk, un ka­mēr
tu skrej uz otro māju, tā jau ir
trešā mājā. Tomēr grāmata beidzot
ir manā rokā. Es pašķiru to, — ir
arī bildes! Nu es to pasitu zem svār-ķeļiem
un died/u prom, ka tik kāds
lielais to man vēl neatprasa. Es viss
degu no ziņkāres, bet pat ceļā es
grāmatu neņemu no azotes ārā, saķ'
— var kādam iekāroties, vai arājam,
kas pūtina zirgus, vai ganu puikam,
^ķas kaujas ar garlaicību.
Kas tad bija šī noslēpumainā, tra­ki
interesantā grāmata, par ko runā­ja
jauni zēni tāpat kā lielie cilvēki
par „Mērnieku laikiem"? Sī grāmata
bija „Rulamans", kuru aprija acīm
ikviens zēns vai meitene, lai tikai iz­lasītu.
Nē, tai nebij nekādiļ raibu
piedzīvojumu, bet tas bija stāsts, pret
kuru pat „Robinsons Krūziņš", ko
jau biju lasījis, likās kā mēne.<;s pret
sauli. Nē, nē, Robinsonā Knuiņā ne­bija
ne baltā vilka, ne bezdelīgas,
kas tikko atlaidusies, ne ceļojuma uz
ezeru, ne aimatu, ne kalatu. ne ve­cās
Parras, ne nodaļas par triju jau­niešu
siržu draudzību, no Rulamana
skumjo, bet .skaisto atmiņu, ne par
dūmiem aiz lielā kalna, kur atnākusi
Sveša tauta, bet par ko traki gribē­tos
zināt. Tas viss bija*tik Rulama­na,
nekur citur, tikai Rulamana.
Rulamans kā toreiz lā tagad ir
skaistāļ<ā jaunatnes grāmata, kurai
nav vēl līdz šim līdzīgas grāmatas
pasaules literatūrā, Sī grāmata nu
atkal reiz pēc daudziem gadiem pa­rādīsies
dienas gaismā, un lai gan
vēlu, tomēr labi, ka nu vienreiz būs
grāmata, ko ikviens no vecākiem var
nopirkt saviem jaunieMcm no 8—17
g. vecumā, nebaidoties, ka viņā būs
Draugs draugam
So dzejoli Vilis Cedriņš uzrakstīja
kādā manā dzimumdienā. Viņš bija
uzlicis to man aizmigušam uz krūtīm.
J§nis Grīns, dzejoli izlasījis, loti
priecājās, sevišķi uzsvērdams tā trīs-balsienu
atskaņas. Cedriņa dzeju
grāmatās tas līdz šim nav narādijies.
Dzejolis uzrakstīts 1943. g. 2. martā,
Vilis Cedriņg
Dzimtenes ainava
J ā n i m KalRiilem
Sit Gaujā līnis š|akattt
Pie māla klints ap Kftnfurlem,
Lauks rudzu zelta lakata
Ir pārmetis pir paucarlem.
Se priežu meti Izmainās ^
Ar kuplu druvu zemiti.
Viz liču Pļavas vizmainās
Un luksti jaužu nemīti.
No laidara uz dābolu
Gans Kovis izdzen attālā.
PlQc skuķe pirmo ābolu
Un aizsiirien p|avā patālā.
Ap liepu kalnu zalfumu
Redz sauli — spožu guldeni.
Karsts. Pļāvējam dod valgumu
Trauks pavēnī ar kulteni.
Klau. pērkons tālu 4ucina,
Un rudzus p|aut jau pienākas;
Tēvs bažīgs daļģi brucina:
Dievs sargi! Graudi ien|ikas!
Dzejolis radies tā: vasarās Vilis
Cedriņš ciemojās ari Valmierā pie
savas sievas radiem. Un tad abi mē­dza
dažkārt atstaigāt līdz mnnīm
Kauguru pagastā — Ifdz Līču mājam
pie Gaujas (ap 7 klm no Valmieras)
Viņš mēdza ierasties pavisam klu­sām,
dienas vidos, tā kā vtņu nemaz
nepamanīju. Reiz biju pat jau ilgu
laiku gleznojis Gaujas malā, un Vilis
visu bija"~klu.sām nototījies. Pēc
tam mēs kopā zvejojām līņus un
karūsas Gaujas attekās un paša
Gaujā, bet naktis pārgulējām uz klē­tiņas
augšas sienā vai āboliņā.
Man jāstāsta, kaut ļoti maz, Ipar
kādu dzīvi, kurai dzīvoju līdzi un
kura šobrīd atkal atnākusi šeit trim­das
mājās, tik pat, tieša, kā toreiz
dzīvota. Man tas ir jāizdara kā uz­likts
pienākums, jo, kas zina, vai
vēlāk vairs to pasoēju.
Viļa Cedriņa vairs nav dzīva jo v i ­dū,
viņš ir pievienojies tam diezgan'
prāvajam latviešu mākslinieku pul­kam,
kas tik spēji kā raķetes uz­liesmo,
pagūst veikt lielus oarbus,
kuru nozīme sniedzas daudzu pa­audžu
mūžos, un tad paši aiziet, bet
„viņu lieluma vēdas, līdz kurām c i l -
iiiīnMttniiiinninffiHtttiiiuiiiirtiiiminniiiiimttiittitiiiiititiiniiitiiitiiiMit
Kārlis Dzelziiis
Kristus
un meklētājs
cilvēki, kam patīk atvērt grama
to lasīs ar prieku un aizrautību, aiz­mirstot
šo rēgaino, spokaino dzīvi,
kas ir aiz mums, ap mums, un vēl
varbūt priekšā mums. Tā ir skaista,
sena un mūžam tomēr mīla dabas
bērnu pasaale. kas izliekas kā snp-nis
pret tagadējo mašinēriju.
Jonass Miesnieks.
Bija vakars. Zvaigznes iedegās
tālumā un zila krēsla tinās ap Mo-rijas
kalnu.
Kristus sēdēja ifz akmens pie pil­sētas
vārtiem un ar spieķi rakstīja
smiltLs. Viņa mācekļi bija iegājuši
pilsētā sagādāt vakara azaidu.
Garām gāja ceļinieks, kas nāca no
tālienes, jo viņa drēbes bija klātas
putekļiem un soli likās gurdi.
Pie pilsētas vārtiem ceļinieks ap­stājās
un atspiedās uz sava ccla
spieķa. Viņa seja izdve.sa skumjas.
Tad Kristus pacēla galvu un teica:
,.Neieej, jo tev būs jāiziet."
Ceļinieks pārsteigts pagriezā.s pret
Kristu:
„Kas esi tu tāds, ka vari atminēt
manas domas?"
„Es esmu tas, kuru tu meklē," sa­cīja
Kri,stus.
„Es meklēju patiesību. Visas zc-mcs,
un pilsētas esmu izsta.^'.ajis.
Manas kājas ir tapušas gurdas, ncis
tumšas, un mani mati kļuvu.si sirmi,
ka.<? neglīts. Bet arī Ijehe, ŗffcaugušK^-^^^bet cs neesmu vel atradis mekl'fo."
tu,' * ,.Ļaudis tevi sauc par nudro, bet tu
esi maldījies, iedams i^ilns^ ceļus un
vērsdams .skatus uz arējām lie'/i:ri."
„Mācitfij, es redzu, tu zini daudzas
lietas. Kas esi tu un kā man nokļūt
pie tevi??" %
,.Ks esmu milestiba un cels uz f^/i-vibu.
Ej caur ^evi un nāc pie ma­nis,"
atbildēia Kristus.
KUlt KAVĒJAS
Tur tai latviešu Akadēmijā, bija ari
Derīgu grāmatu nodala". k,as izde­va
tās visulabākās grāmatas^
piemēram, pašus „Mēmieku laikus
&ulamans ?
— jautā latviešu zēni un meitenes, kas no s^vk-m •C-vlrm un
mātēm, dzirdOjus! nostistus par bezbail'fco cīnītāju ar alu
čiem. meža vēršiem un baltiem vilkiem. (^J^'i
vēks Ūkai retos brīžos var pacelties^
apžilbina mūs aizvien,**
Tas bija lip 1930. gadu sākumu,
kad Vilis Cc-driņš, beidzis Valmieijā
ģimnāziju, pārnāca uz Rīgu vai nu
studēt vai rakstīt r.aejas, vai, pavi­sam
vienkārši, I^ii būtu kopā ar tiem,
kufi toi*eiz kā tadi punu salasījās, lai
vispirms mācītos un pēc celtu un ra«
ditu latviešu kultūru.^ Tā bija mūsu.
zemes un valsts visjaunākā aud^e.
Viņa bija ganījusi cūkas tēvu mžjtt
tiruraos un norā>\ Un tad tā gāja
mūsu pašu Izglītības ministrijas ra­dītās
pamatskolās, ktiras jau strādāja
mūsu skolotāju institūtu absolvējušie
skolotāji. Viņa gāja ģimnāzijās, ku­rās
mācīja dažs labs jau mūsu pa§u
Latvijas universitāti beigu.^ais. Viņa
bija pavisam tīra Latvijdi^ zemes un
valj^ts izauklēta paaudze un kā tāda
ari gribēja — un r.'cmaz citādi ne­varēja
un nedrīkstēja — dzejot, rak­stīt,
gleznot... Sai un tikai 5ai pas­audzē!
bija jāatrod un jāparāda, ja
ne vēl jtipacej, tautas glabātā.^» mūsu
augst jeb pilnkultūras noislepuma at-
Bija 1932 vai 33. gads. kad Māks­las
akadēmijas audzēkņu darbu iz­stādē
atnāca Vilis Cedrlņ5 ar kādu
jaunu dzejnieci, ko biju redzēji* kā­dā
jauno rakstnieku vakarā. Kad
Cedriņš tiūsijās pirkt ieejas bi|etet
(toreiz biju izstādes ka.siens), teicu,
ka dzejniekiem tādas nav jāpērk,
biju dzirdējis, ka Cedriņš c.sot viens
no mūsu topošiem jauniem dzejnie­kiem
— latviski visai;iļākais. Tā ta­pām
pazīstami un vēlāk draugi. Ari
mūsu tēvj bija no vienas puses un
abi bija namdari. Kad es vēlāk re­dzēju
Viļa tēvu, viņa ārējais tēls un
ari iekšējais es bija tais, kāds man
vienādi acu priekšā rādās lalvietli
jau no piūsu latviešu dzīves sāku­miem.
Mūs ar Cedriņu vienoja pe­lēki
zilā Zicmoļvidzcmp un Burtnie­ka
ezers, notilopuinalns, savādi
skaists uh reizē bargs, bet neatval-<
rāms kā liktenis. Viļa Cedriņa lat­viskums
ir tik īsts tādēļ, ka viņš tik
stipri bija pieķēries pelēkajiem Zite^
meļvidzemes lielceļiem, tīrunalem un,
purvājiem, norān\ un dņlem, t^vai
celtieni pļavu siena šķūnīšiem un tik
raksturīgajām latviešu egles .koka
mājām.
Bet mēs tapām arī draugi, kā top
draugi vienā sardzē stāvētāji, vienai
cīņas un viena uzdevuma . veicēji:
mums, lūk, bija jāatrod šīs mūsu
tautas glabātās, bet vēl neatklātās
mūsu pašu kultūras noslēpuma at-slēga.
s.
Jā, mēs meklējām un arī atradām
mūsu pašu jauno ticību...
i Ritēja dienas un gadi, cerību, dar­ba
un prieka pilni. Dažreiz ari vi­sādu
likstu, jo, lūk, par maizes
klaipa biezumu daudz nedonnājānu
Sīs likstas bija arī tad, ja vajadzēja
nākt kādā saskarsmē ar negausīga
materiālisma pilniem cilvēkiem
(trimdā gandrīz tikai ar tādiem vien
iznācis kdpā būt). 'Cā bija tāda sa­vāda,
pavisam m ū j u p a š u dzīve.
Skaista. Ziemas — tās Vjagajā Rīgā,
drudžainā darbā un dzīvē ar tiem,
kas bija pieķērušies šim lielajam uz­devumam.
Vasaras — pie Gaujas un
Burtnieka pļaujot sienu, zivis ķerot,
rakstot un gleznojot, fitrād^jot tīru­mā
(kā Vilim, tā man bija jiipalldz
brālim), pļavās.un norās — saulē no-brūnējušiem,
iz.slāpušiem avotā dze­rot
(vēl vienu «reizi vien padzerties
avotiņā otrā pusē vmitoi tēva mājai
tīrumu robežā.*?!) Tā piesūcāmies tās
dīvaini reibinošās. spocI?^ās mūsu ze­mos
sulas, no kuras vēl .^odien esmu
reibis un kuras dēlvaru,dzīvot. V ai
g a n ka« l a b ā k s , s k a i s t ā k s,
1 i e ( ā k s u n s v ē t ā k s v a r ē J a:
b ū t ? Zināji toreiz kādēļ cii, kāde}
d/jvo: biM pieņēmis un atzinis
dzīvi, savā jauna.^ā ticībā laimīgs bū-;
dams...
Tad notika katastrofa.
Pienāca dienas,; kad bija jāatstāj
Latvija
Ar Vili bijām kopā vienā darbi
vietā lidz pat beigām. Pienāca die­nas,
kad b'ja jāatstāj Latvija. Af
pratu jau io izdarit nc^/arējām. VisI
tas notika pavisam ncapzin'gi, kaŠ
kadu dienu ku^is vai kāda laiviņl
a i z v e d a no Latvijas.
Vilis O.driņs ar savu vecāko dēlll
palika Kur/.r'mc Vīns palika ličt
pat pē'iejai dienai, io citādi vitjŠ
n e v a r ē j a , j n e v a r c j a t a č 11
p a ņ erm t • i d /, 1 a 1 v i e š u z e-mL
Tad^l Vilis Cedriņs piepildīja^
savu sutibu ]\(\7, qalam, pats aplieci-nādrnr.
s to vi-l 1945. g. 4. maiji
Ventspilī rind?:s:
tev/cme mani, es kareivis
ļ tavs:
i Mes mirsim, tu dz:vo>i mū^am!" , '
1 Jānis Kalmiie
li i