Bavarijas Latviesu vestnesis, February 21, 1951

              \
L A T V I J A
Vai eksistenciālisms ir pārdzīvots?
f|(tefi m«Ciimefi^M fpini M v i
gpOftiteit vlnltiii ir i^lit«iidi«
lintti, P«r tft popollrititi Ir rūpēja*
l iM f i s pali aotoii, gan nopietni !t«
tnrfttOiii on filoioHjai mēnelraiĶSti
im dienas f^ese, gan erotii^^is maga*
iSnas, Utviiitt trtedas periodilO^ l i*
iMl faŗim ejot i? uKpleOrsi^jie pa
\m^\ām f M a m lINNls iCline
LitvIJi) m mds» trimdas miksli vie-oI0
Mirtiņt ZlveiU pēdējie darbi
)an ^i;etioi M t i labii ^tetencilils»
m pamatprobUfmn. Vltimii ttUH vēl
irvl«i f ) m gaŗfim llm g. s. noti*
kmnani par eitUenct. Pat nsūsit pro*
«iaiiilftie d m i t i i l vēi nav p « ^
InH dot bslOIJim btltlskti Jēgu par to,
kidas Ir eksistendiltaa kodola atsi*
9ii m kāda k Adve, kts fo atciņii
giliBii M v o J i M neip. noraidāma.
Ife Meli trokiņa mids iestāties ne-omligs
kltMo». Troksnis ap ek^«
stendiUima !r dmskn rimis, bet ne*
mņBgn ktosomi saJOI varbOt tikai
tl% telim atrastiii nemitīgi troksni
n « M Mt savi eleomli. Kad garf
gn itotiiviginēn mednieki Ir gana
teaaM]iAiir nopietnai galvīt var
mfeiftf tmtnit datlin. Un darim nav
beldtiii. Bksfiteneiilimns nav pārdif
voti, jebin to Ir pirdslvo|tttt tikai tie.
\m teļi n^ed IsU nebi)a leddvoiu
Ueo. tottM Ir gan pārddvots tnkUs
siokārns un pikanto Jaunuma nedui*
minisli.
te d i l t i , kas nav betd^ts< Ir d l -
vfHti p i ^ Cilvēki kā neatliekas^ d»*
rāns darbi» Ir Jodgl tm reizē traģiski*
kn l i t a i komdi^s lo patk^lbu,
liekas» Ir sapratis vislabāk. Metu. te^
om nu taeklēta itulbuma kalvi tnr
arvien noteiktāku veidu piliem kāds |
cilvēka tipti kas tavas līdz misticit*
mam viengabaiain&s aprobeioilbat
PedejamirklF
fTtApIniļtsni no S* Ipp.)
Imļ^ Mrini saikilijās im pa*
smaidīja.
f»lr gan strsnji tas biedrs Kreivēne n ail Vijigi. Nebaidies, biedri, tas
Jan tavās mājās vairs neatgrleztiits.
Atvadīdamies visi Iris pēc kārt«i
pasplida Kretvēnam roku un
bfanci.
KnHvēnkni nobālot stāvēja ēdam
Hitibā.
„Val no t i i s i i oinldiUesr viņe
v i r g i baM lejtutijās.
„Nav tava darīšana*'*
^Knr tev Ir F i l s m i t f i^ Utā m
nātr*
«JKas minā galvā im sirdi, lo tu
nikid neutsinfisl. Ifo Jau tev r ^ sa
djti, B) gulēt Es valm n^ā cita ne*
ftirdu, kā tO^ai tavas vaimanas. Tev
tikai rauiJāt un vatmanāt,.. Kaut Je
reti t u . * ."
, 3 i l i l vien, saUt kaut Jel relt tu
nomlrtul**
„Gribl? Gribil Faaacliu ar1« Pro­tams,
ka būtu labāk... tev vai man
nekā iāda (blve. Vai »u dtivot, va
mirt Huf Tagad i l i d r
Auto iMiinis gilmiis Mkāji un
iaudijii p i tmniijiem laukimn, pa
giieiāip un gaUa avitra ātri slīdēja
tts Marjampolea p u^
f^i ne reti liekas apskaužams un ap
brīnējams garīga manlerlema pārsāti-nitajam
rl^umeiropietim. — Nogu­rums.
Vairāk nekā 3000 gadu gaHā
niegtais, pār»i!egtds, atzliiais ua
atmestais spiež maiiut plecus un et
neiinu vairs, kam ticēt, ko roPēt* kā
dsivot Es gaidu pestlianu no austru­miem.*.
— Un patiesi: austrumi mo-
StiS«
Fr«aēa rakstnieka Andrē Mairo r<>*
ssānā Cilvēciskais nosacījums kāds
ķinielu profesors Jautā eiropietim: —
vai JC^ varat iedomāties ievērojamu
rakstnMu. kas nebūtu uzrakstījis ne-v
i m rindu! Ķīnā tāda „ioki'^ ir
nopietni iespējams, bet mūtu atbilde
Ir skaidrs nē. Mums cilvēks ir tas,
ko viņi dara un vairāk — nekas
AktiĻ nerimtīga darbība ir rietumu
divēka aureols un lāsts, Ja gribat -
liktenis. Bet darīdams un darboda
mies ap aevt pasaulē, mūtu cilv^s
hr «lairsls pasauli, kas ir viņi pats.
Un tā ir d i e a ^ bēdīga bilance. Tik
bēdīga, ka melnie eksistenciāllsti ir
pasludinājuši Absolūto Neiru, kas io
dien uzglūnot no neapzinātām dzi'ēm.
lai apritu darbu un darītāju. — Cii
vēks muma titad ir darāms, un ne ar
masāku enertiju kā Ir ka|mi lero(H.
ko I i i cilvēks nests pret komunismā
Jiu p a b e i g t o cilvēku.
„Manl ir kaut kas vairāk nekā es
pats', saka G. Marsek. Dievs. Ar
asiņu balsi Jāsauc Dievs savā tētā.
aivēkā. Lai aispikia neaizdarīto tuk
lumut lai apžēlojae par trūkumu, kas
esam mēs. Bet ^ i r J ā s a u c Pa
beigts, es būlu stiprākt par tavu brā
li robotu, pabeigts tik tālu. lai ne
kad nebeigtu augt Ifdsl Tam, kas ma
nl ir vairāk nekā es pats. Bērnišķīga
un svēta kimkurence..»
cērt Jaunus c^us mūsu l i i k i biesdc-ol.
Pilnīgi neatkarīgi no tā, kādu no­stāju
ieņem iepretim Sartra ellei, fak­tu,
ka viņa izraisītā kampaņa nolija
kā vēsa lielus š a ^ pār jūtelīgās un
pļāpigINi rakstni^lb^ svelmi, nevar
noliegt Būt istam Udz kaulam. Ja va-jaga
lldi lodekaml Patoss reti kad
ir īsts, Jūtas reti kad nav Jūtelība,
prd^ētioni <- gandrīz vienus Ir ek­saltēts
profiiorisms. Patiesa allii
ir kā labi maiM. Dažrais rupja un
melna, daibeii balta un iātiga, bet
nekad salkin-sald*skāba. Dzeja Ir bū­tiski
paUedbas darbs.
Ja Iedrošinājos teikt, ka ekslsten
ciālins nav pārdzīvots, tad tikpat
droši var apgalvot ka i^istendā
lisms g r i b sevi piril^vot lūk, dl
vaina lietai EkslatendāHens (visparei
zāk būtu saukt to par iricsislences II
l ( ^ J u ) kā fUozofiJi vai kā aiozo-f
i ^ reOdoiiia (pio a Mamtel) tkh
cas nojaukt robežu, kas šķir <iomā
šanu no Uclbas. OUem vārdiem: va
jaga filozofēt tik Ilgi un intensīvi,
kamēr nīdcāda ftiozoflja vairs nav va­jadzīga,
kamēr izbeidzis uadsimtu
konUlkts itarp prātu un rellflju, ka
īskt divēks Dieva klātie Ir kā
s a v ā sētā. RiUtiJi Ir Ji^pidizi pir
ikdienISķti nepiedešamlbu, ne maittā
mērā neatiķidinot tāi pārdiblsko rak
stum. Tādējādi fllosoftji pārietu me-dltādiā
un beldsot mlsUkā. Hlozoft
jas vienīgā Jēga tad nu būtu — reifl
par visām reizēm nebūt Skaisti Pār<
drošt Pagaidām m^ap^famt Bet
jausma, ka tā varētu būt nelsgaitt
Vārds dzejniekami Vārds, kas nav ne
no ticības, ne no filozofijii. Vārdi,
k i i saki Iru. Bez šaubu un bis pa*
tosa. Vienkārši Reizi
Beidzot var vēlreiz teikt* ] i tādi Ir
ekristendāHttns, tid tis nebūs pār*
dzīvots vismas tik ilgi, kamēr tae gri*
bēs sivi pārd^v<^ lotartiMtU(i
īalaiilsnicidēļanBusveUlos
Režisora Zariņa oirs es
SkatuvM māksliniekam trimdat
maize visgrūtāk pelnāma. Latviešu ak-
Ueris, pioids bei publikai un bez
ēstuves. Ir paklauU viseižiligākam
ikdienas darbam, kam ar viņa talan­tu
un mākslas tidmmim nav nekāda
sakara.
Tomēr trūkums un besc«fba kfid-rels
dsmdi cUdenui likumus un rai­sa
Isdomu, tai ils^ildltu aveiniedbas
tuklumu. Mūsu iev&ojamils rtUsom
un idtituves mākslas paidi^rogs Jānis
Zariņi lajā ziņā kā vl«ai no j ^ a -
Vieni no dartlem, kurā dlvēk« vls-litenāk
piepilda savu sūtību, tātad se<
vi, ir māksla. Piemēram: literatūra
resp. dreja. Māksla ir patiesības radi*
iana (zinātne patiesību atklāj). Dzeja
Ir valoda, ko dlvēks aizmirsis runāt
T a g a d t l k i i nedaudziem Ir doti uz<
Iet dzīslu, kas pirmdziļumu mistēriju
savieno ar zemes virspusi. Vitpard-
O k i i vārdi bieži paliek neteikti un
briest kā gatava mikla apakšzemē,
keinēr liels dzejnieki tos uztver un
pārrada ēdamā maizē. Patiesība tad
is^et dlvēkā. un viņš var dzīvot Bet
— dk maz ir labas mslziil Sacuku*
rotas un uzpūstas kūkss bez mllM
bojā migu, no lelsi pagribtl vāittt
plezilas apziņai k i dēle. Runa U: par
visu un neko*
Ekalstendilisms, par dk tas lzpau<
iae Mtirātūii, Ir p i i t d d i kaŗagāJK
nu ttiittam patosam, senUmentāks-mam
un profētl^nam. Sis programmas
rāmjos Sartrs isdod pats eavu literā<
ru mēnešrakstu Modernie laiki, kas
būdams gan ar d o ^ a t ^ u nokrāsu,
Žumōlisiā Jubilejā
Žurnāliste un iabled^leks darbinieks
Jēkabs Ubeks, kae peHodikā%ubMcē-jis
ar pseudonimu Raite Ritumi, p i -
gājušā nedēlā kļuva seidesmitļ^-
nl^s* Kā dMidri mūsu iespiestā vār­d
i darbiniikl, viņš nāk no Vidzemes
— no Praulienai pagūta, Midonas
apriņķi, kur vk^a šūpulis kārts 1891.
g. 15, februāri Beidzis Lazdonas
dm!udz«i skolu^ viņš strādā RIgā.
Aug. Golta grtoatnicā un pašmācī­bas
ce|ā eagalavojas tautskolotāja
un kara Ierēdņa p&rbaudijumleffl, bet
vēlākos gados studē KomeroiiUltņu
InsUtŪtā Rfgā.
Jubilārs sācis darboties pre^ Jau
kopš 1911. g., tātad var abOcatlties
ari uz 40 gadu avīžnieka darbu. Viņa
manuskriptus Iespīdi AuseUk, Liepā
Jas balsi, Ventas bake provincē, bet
Rīgā viņš ir Jaunie dienas lapas un
Pēdējā briia līdzstrādnieks Arv. Avo
ta bikā. R^sUjb ari Aizsargā, U t
lietošanas veidu, un šodien Jānis Za­riņš
spēj ielikamināt un apburt sa«
vām tauti^o rakstu komposidjām ne
rien lajus, bet ari visizmeklētākās
gaumes gurmanus, Jānis Z a r ^ tur*
klāt ipērift tālāk vēl soU — viņš pata
ķēries pie savu zīmējumu un rakstu
kompozidju īstenošanai audumos.
Visai šai pārskološanās akcijai sā»
kums ir tinamā mēri laimīga nejau^
šiba. Augufitdorfa baraku nometni
latviešu audējas darina laiviņu le^
gas un spilvenus. Zariņu timenel mH
\ saglabājušies dali adījumu gabalL
kas Ucelojot būtu „Jānolikvidr. Jā.
nis Zariņš ar kundzi Martu nolemj
adījumus Izārdīt pāriirāsot un tā sa^
gidit izejmateriālu tautiskai legal
Krāsojot vilnu, kādreizējais KazaJ
ņas mākslas skolas audzēknis,
savā laikā ads savas māksltel^
gaitas kopā ar Toni. Kazaku un U i
bērtu, atkal Jūtas kā zivs ūdeni T '
^ņl neapmierina. Viņi Jauc krāsu
inalta, rīkojas pie katla kā īsts i ,
miķu, kamēr patiešām laukā us VSN»
]as virves žaudManai var izkārt
Jas tādos toņos un tādās krāsu ga
ļmii, ka garāmgājēji Isbrinā apstā
Bet tas ir tikai iesākuma sUiums.
Audēju parastie raksti Jāni
ņu neapmierina. Viņi sttas pats pli
galda un Umē ut papīra dtlparu pl
dzīpara, dziju pie dzijas, lai ra<
segai metu pēc paia gaumes un
kas. Kad beidzot ils raksts k)ūst
nlba un pacietīga aui^Ja beigusi dei
tit sitienus un iekiaudu kriias,
Zariņi ir ārkārtīgi greznas, krāsu
Jlem Ir atradis laimīgu Iteju — nolgitas.tm taji pali laiki noski
(rtuituves viņš atkal atgdezies pie Jau- segas' Ipašnl^s.
nlbas n^Jtt)ai, p i i l w ā ^ Maz pamazām nāk pasūtlnāji
nolija un krfau mikdinieka tieksmes (3,^^^^ dalu V
Ir atradulas Jaunu izpausmes un ple-ļ trimdinieku, kas gHb paņemt Vi
kādu tautMci raksta lausku im
Jām aizjūras zemēm.
Pēdīgi Jānis Zariņi ridt, ka ari
ianas mākda nav neapgūstama.
lot pio aužamiem stāviem un koi
Jot «udējui lai raksts un krāsas b(
pareizās attiecībās, viņi Jūtas iesvj
dits iulanas noslēpumos. Ntt<
solis Jau ir paia uzmests, nitits
austs spilvens, kas darba kvalitāti
tiņā Jau var sacMSties ar veca
recbējula audēja dazbu.
Tagad Zariņam amats Ir roUl
Ir stradis ne vien fultni, kur novt
savas Jaunridllinas tlaknuM un
paust savu krāsu prieku, bet llds
pamatus ari Jaunai eksistencei
lolot uz Angl Ju, Jānis Zariņi ņ
Udt aužamos stāvus i r v Mm
mēm un itspolēm. Vlsns latvlt
mikiillniiks ar to ir sacflfibis uvu
lanttt no boji «Jas bit<lari>Ibā, un U
vielu rakstu un audumu dmdtājii
būs dota reta izdevība le(^dāUes
tiešām augstvērtīgus, gaumīgus
krāsu bagātus audumus, kam pi<
ne vien laidga, bet ail pārlaid(
vērtība. f. Algaii
vju grāmatā SL c , bsft M t s bdevis
un vairākus gadus redigējla mēneš­rakstu
Ogrei etTunmei Bet tam Jē­kabs
llbeks darbojies Rakstnieku un
žumfillitu erodbiedribi Dr. A. Bllma-ņa
laiki un valrikfis kulturālās un
i^}Mriskās organizādjās. 1924 g.
viņš atvsr savu grāmatnīcu RIgi un
kopš ŠI laūca vairākus gadus izdod
un rediģē Mednieku tm smkšķemieku
gada grāmatu uc. izdevumus. Pirmā
pasaules kara laikā jubilārs kalpojis
cara armijā par kara ierēdni, bet vē-
Itt Utvijas armiji*
Tfimdi Vfidjfi Llbeks paHds utU-dgs
savam eldnājumam, bijis lldz-str&
dnieks vairSciem latviešu laik­rakstiem,
nolasījis relMtus eng}u
joslas nometnēs un sarakstījis un lo-katzējis
vairākus vtencēllenus, no
kuriem P^nāvnieks un Zaglis un sie­viete
izrādīti MACCU** nometnē.
Fr. M.
UllIiS liidĒk
1 I 0 M A N 8
(50. turpinājums)
Tis IgnI nagrūda pilsētas galvu sāņus un pavlrzīlās tuvIAc
frontes pulAem, bet leitnants Kļava joprojām funā|ās ar re­daktoru
un pat nepadtatijās m meiteņu pud. Toties mazate
ktMtIgats kaprālis piesteidzās pie radio un af^luslnāja vakara
dņas. Uzgrietls deju mūziku, viņš sagrūda ar kāju čupā Kas^
paklātu, atbrīvodams laukumu dejošanai, un sasita papēžus
Dapijas priekšā.
„Ksd tas bijs, kad es pēdējo rdzi dejojur domāja Dag­nija.
jLi^r
Nē. tas talkam bIjs Uelupē, kādas studiju biedres mājis,
pēdējā Latvijas vasarā. Nozibēja senu draugu sejas un pa­zuda.
VIsi nu ir citādi Kalsnais un stiegrainais kaprālis veikli
un droši šūpoja Dagniju starp Rdsas krēsliem un rakstām­galdu,
un visu laiku uz viņa brūnās, vājās sejas mētājis
smfnīņi.
nEt dejoju, bet mana māte mi tēvs Ir mirull. Es de|o|u pir­mo
relii pēc viņu nfivas, Pirmo reizi, bet viņu kauli droši
v i ^ neaprakti guļ kādā Ielas malā." Dapija pēkšņi apstāja
istabis vidū.
nKas I r r kaprālis uz mirkli kļuva nopietns, bet neatlaida
Dagnijas augumu. ,.Kāda jums pēkšņi kjuva sejai *
..Es ledomāloa kaut ko. Dažus varbūt mirušus. Dažus t u v^
mirušos.." Dagnija pati nesaprata, kā(^| pēkšņi tik vaļ­sirdīgi
teica kaprālim.
„Par tiem nedomāsim. Man tādi ir pa labi un pa krdii, aiz
muguras un priekšā. Visur. 6s nevarētu vairs ne runāt, ne
smiet ja katru bridi domātu par miruša ļiem draugiem. Es
kļūtu triks. Pietiek, Ja mēs dzlvojum v i l šo bridi!** un viņš
strauji sagri(»a Dagniju pāri ut otru tatabas stūri. .>!iruš!e
lai dus ^ netraucēsUn viņus!'*
^Vaitūt Jtfflis talidba* Bet pietiks — vismaz šd>r!d,^ un
Dagnija itraisijās no kiqprā}a dnāviena.
Viņi pacēla glāzes un Idtnants ar Rasu tiem pievienojās
kamēr Artūm ar pilsētas galvu un abām mdtenēm ahdejoja
pa brīvo laukumu.
„Tātad tu domā, ka M Ueta Ir b ^ izredzēm?" Rasa tur­pināji
atrunu.
Hpilnigl. Bet vēl velrāk — tā ir nodedifba, vairāk es tur
nako nevaru saskatīt Nodevība būtu par viegla teikts, Gļē«
vuļu Itgudrojums."
J^lesaki vis,** R M o^ģināja li^ilst „!deļisk.1 pm% v i^ -m
Ir diezgan stipra. A d loģiskā v i ^ savi far.tās'isknm^ Vn
kādēļ gan tu izslēdz Iespēju, ka tā beigās var i2vē;stt€« Iste-nlbār
,.K^)ķlbasr' leitnants teica strupi. Ml viņi pamēģina celt
savas idejas un savus btmkurue bez mums! Lai tik pamēģināt
Pieņemsim, ka es rīt ar visu savu sektoru sadomāju pievie^
noties šiem gudriniekiem. Un bm mums vēl pāris simti no
grāvjiem. Cēls un Idejiski pardzs solis, vai nē? Dzīvā sļ^ka
taupīšana, jā? Bet Kurzemes cietokšņa vienā diennaktī valm
nebūtul Vismaz pāris ķīli būtu leddtl darp Liepāju un Vents­pili,
un izputētu visa tava a v l ^ un redakcija, v id kureļl ar
visu savu š t^u un idejiro."
Dagnija satrūkusies pacēla galvu un paraudzījās leitnanti.
Tas rimāja dedzīgi un nikni, un Dagnija sarāvās gluži sīka
lielajā atzveltnes krēslā. Smeldzīgs īgnums un Šaubas, svār­stīga
neziņa un dusmas svaidījās viņā, un viņa uzmanīgi
sdcoja sarunai. Nejēddga. sūrstoša sāpe aizžņaudza k&klu. un
viņa negribot salīdzināja leitnanta Kļavas cieto, nopietno
seju ar kādu citu — izmocītu, nemierīgu un savtīgu, un juta,
ka Ktavat vārdi sit viņas jūtas nesauitSzlgi un |aunl
,.Jūs tātad domdjat. ka visa kurelleSu kustība ir tikai ļaun­prātīga
dēka?*' viņa nenocietās.
,.Jfil'' Kļava tdca k l
..B€t ari tur taču ir vīri, kas Izdomiļull šo lletu līdz ga­lam,
un Idellisti. kas tai tic no visas sirds."
,.Mulķi UQ gļēvuļi. Labākā gatOjumā sapņotāji."
,JCkK esat pārāk skarbs un neapdomīgs savos vārdos, leit­nanta
kungs/' Da<Tnl}a te!ca spītīgi.
..Nē. Es runāju tieši lē. kā jūtu un domāju. Un tāpat domā
gandrīz visi viri grāvjos, MH jau dnām tos. kas ir aizgājuši
uz mežiem... Patlftam!*'
.3et )a nu tiem ir bijis Jāizšķiras - Vādļa vai kurdleši?'*
,.Ei domiļu. ka ir vienalga, kur stājas pretī krieviem Nē,
n^ gluii vienalga.' Kļava sevi ātri pārlaboja. ..Seit Kur/emē,
saprotams, ir gluži dta sajūta dnoties. nekā tas bija Krievi-jas
purvos, tāpat tas būtu ari. droM vien, kaut kur Prūsijā,
bet ja man liktu izšķirtie «tarp bezdarbīgu nīkšanu un bēgu-loianu
vai aktīvu ricfbu, kaut ari uz svešas zemei es ne­šaubītos
ne mirkli. Dodiet man tagad šurp tos pāris tūksto­šus
kurd^e^u, km alkst mežā, dodiet tos šurp, kad pēc trīs
diennakšu cīņas nav neviena, kas nomaina kādu krievu sa­kapāts
paugura vai mājas turētājus. Lai tad nāk šurp šie
stratēģi un istie tēvzemes milētiji. lai nāk šurp, un lai negaida
savos lorgas brūzis un desu kūpinātavās .,Isto bridi", kad būs
izdevīgi cinities!" Kļava novilka Ignl un IztuUoja glāzi.
„Tu pārspitē," Rasa teica mierīgi. ,.Tu esi pārāk karsts
tje$ā*J!s."*
Dagni-a nolieca gahu un klusēja. Viņa dnijās pati ar sevi,
ar «avu mitēstibu un .5aubam. un neiebilda vairs ne vārda,
^ „Libf, es p.fņemu., ka ari žo kurelielii vidū ir puiši, kas
Vx Sv^vai leŗiomai un nebaudas ctnas. bet kur tad ir tās gal­vas,
kas par to v^u asbsld? Kur tis i?? Vai š:em §tāba kun­giem
rr Ud.H $^<^[dtm. ūmUs Ūnijas, kādi drofi sakari un
2^)w;^mi ^ kaut V3t m tiem paSiem nolādētiem angļiem?
Nc. Ui v.e:ā ;? hk&l sap^i un ide-as."
^ .P^gaid-, :ŗ^<ta^c:"* Rasa f?^:enn§dami pacēla roku. .Nees!
l;k asi Kičtļ tu iar.hies. ka iv.edru vaj sabiedroto desants
varētu izcelties Kurzemē pēdējā minūti pirms vācMhi ki
tulācijas, vai ari minūU p ^ tamf Vai tas būtu tik neli
Jami, un vai tad šāda tilta gala pozldja Dundagai mt.
š&dl aizmugurat spW, kas atturētu kaut vai ddias d l u .
pēc frontes sabrukuma sarkanos slepkavas, sevi neattaisnotul
..Atvainot Fronte nav vēl sabrukusi un ar! tik viegli n(
bruks. Un kādēļ tu saki tik droši — pirms vai pēc kapli
cljas?" Kļava aizvainots sarauca pieri
Rasa pasmīnēja. «Mīļais draugs, tu stāvi tik pat ledrtfgl
savu grāvi, kā tavs nicinātais kurelletis par savu mežu. Vī
Jums ne vienam, ne otram nav stundas skaitītas, bet H I i
klāts — lai cik drošsirdīgs un ticīgs tu būtu, lai cik varoi"
cīnītājs, atzīsties — dk reizes tev pašam jau ir uznākt
šaubas, vai šis Kurzemes katls Izturēs, un vai tu tomēr i.
sevi nejūti, ka agri vai vēlu pienāks kapltulādjas brldlsf
Kļava smēķēja un Izklaidīgi klausījās Rasā. ^Var jau '
Iespējams* ka tev taisnība. Bet tas šeit nav Iztīrošais,
darto, ko spējam šajā brīdī. Mēs neesam politiķi — mēs
šam māju tad, kad tā deg. Tas ir viss."
*.Hs stāvu uz Kremļa un s k a t o s . . s l ^ a atkd kaprālki ,
uzsita Kļavām uz pleca. ,.Nemukil vecīti Nāc, pakraties, ttl
pat neviens netiksiet gudrāki!" un pats vii;* paķēra vienu
meitenēm p ^ rokas. Atskanēja s a l d ^ vācu tango.
,.Krietoie tautieši!' galda gdā atkal nozvfirojās Skaras -
dfgā galva, un viņa platās krūtis pārliecās pāH pustukšsjt
nēģu kubliņam. ,.Krietnie tautieši, saldās meitenes un
lēni, e« dzirdu Jūs runājam lielus un cēlus vārdus, es ,,.«1
vecs un brieimiigi piedzēries, bet es vēl tomēr šo to saprot
un gribu jums tikai atgādināt, ka neviens no Jums nav gli
viens mēnešiem sl«pstiji« mežā, un ar mašīnpistoli no
tuves uzglūnējis bēgo§o krievu auto kolonnām. Kad jūs būt,
tik ta u tsd runāsim vēl reiz. Lai dzīvo frontes puiši, sveiki!
viņS Ielēja glām saturu sev rDciē, ,bet gods lai tiek
Ut M'I?"'r?!?!."*'' ^'^^ Vietā. Jūs ^
jau legajull mūžībā ar savu slavu, viņi varbūt Mūs par ai
smieklu, bet kā tas īsti patiesībā būs, to spriedīs vēsture. I
uzdzeram mūsu krietnajiem varoņiem, prozit!" un oilsēt
galva atkrita mīkstajā sēdekli »' P"^*
..Vecs, piedzēries lops." izgrūda leitnants Kļava.
..Nav lik traki - mūsu galva ir lāga virs, tikai pēdējā lai
pārak daudz dzer." rāmi piezīmēja Rasa.
..Vai ŠIS māk ar šaut, kā te muld visu laiku?" šaubīji
ivļava»
«Laikam prot gan Url labi," Rasa kļuva nopietns. „Bet
ņam nar gājis viegli. Krievi aizveda sievu ar trVin
pats n^ija mājās tajā nakti, bet pēc tam pārcēla, uz m^
ietas. Kad tuvojās vācte5i. Skara vadiļa visan partizāņu dņ«
un Ventspils jau sen pirms vāciešu ienākšanas bija mūsu 1
»as. Sarkanie viņu pazīst labi, un ja tagad viņš kristu
nagoft. tad vedUm klātos plāni,"
..Ja, j ā . . , " novilka Kļava un netidm aplūkoja SkarM
gano augumu. ^
(Turpinājums sekos)
mii
- • "i'P«< *ģfit tuvtt»»
lidoji va^ f
flilti tf kaķa pgjijj jjiiti
iMībUi^ pa- dTipii/ToB vJtjft
ļSil BO»WoJa oleiM avUeiJa ^
MMi aiOtŪ no Jaa vai Vidu*,
Sl «IcMia I»' «orta «tomiii-
S A Ā M ftienn, netumos no
tfditt Uti* taii. vļBAtci
m
m
mm IMeta mierā aii
»; p ī t Rezete^^ minitt
Mtilll^^ AustrālijL
r •
vedOd, idbi,
un pārējie pl
un htiļi B(
davē « 1 gūt,
J|li*ia4ušo:aplilusināt
UMMkts.^ -
^mim^m Meža kapos, Vādjļ
• »*iU?a»
'Wfami
Utri^n
modinās Informēt
ļntetesēto tauM^Su
īpaJninten, lieiieto
Aaglijā, Kanādā,
•traltaes ar bēmit
, Mū»ļi«drew:
^ Farringdon Str.
Great B|
V*r rak«Ht ar d ti
biei maki-
^ Poetalorders, '
l«9ts rakstT» v i