Bavarijas Latviesu vestnesis, May 29, 1946

              LaivieSo Tēstnesls 1946. g. 29. niaiji
: -11^^^. €
Baltijas tautu nometnē Altenštoti,
B^vāriiā, 12, maiJI atlUāta s^iaiiegu-mQ
si'Atē āl? vesttlfēš, BetisfeSs-mākslas,
etnogrāfijas vm glezniecības
nodalām. Skate iekārtota plašās, pie-rnērotāsi
telpās un turpināsies līdz
16. jumjam. Skates laikā nometnē
gādāts ari par pāmalcšņošanias tel­pām
viesiem. Altenštates nometne
atrodas 3 km no Songavas dzelzceļa
stacijas (N.). — Latviešu nometnes
. S l ē z v ī g a s - H o l š t e i n a s zie­meļos,
izveidojušas dzīvu kulturālu
sadarbitlu, apmainoties koncertiem
un teātra kopu izrādēm. Rendsbur-gas
nometnes jaukts koris diriģenta
K.. Freimaria vadībā viesojās pie
SlēzvIgaSr Ķīles un Neimīnsteras
tautiešiem, bet Slēzvīgas vīru koris
diriģ. V. Rundāna vadībā savukārt
devis 2 koncertus Rendsburgas tau­tiešiem.
Pie Slēzvīgas un Bergen-hauzenas
tautiešiem viesojās arī
Rendsbuirgas latviešu drāmas kopa
(Ris). — F r a n c i j ā daudzi latvieši
brīvprātīgi Iestājušies fran'ču ārzem­nieku
kģionā. Fillingenā, franču
pkuppcijas joslā, kāds mūsu tautie­tis
saņēpUs vēīstuli no sava paziņas,
kas pašrdz atrodas franču Indoķīna.
^ Vēstulē pastāstīts, ka Indoķīnā fran­ču
ārzettmiektt . leģionā atrodoties
vairāid desmiti latviešu, kas pa­rakstījuši
saistības līgumu iiz 5 ga*
diem (J, Raitimis). — Tie latvieši,
kas atradās A u g š a u s t r i j a s gū­stekņu
nometnēs, aprīļa sakumā pār­vietoti
uz Vāciju it kā atbrīvošanai,
Augšausttijas gūstekj;iu nometnēs
vēl palikuši 11 tautiešu. — Latviešu
nometnē Rīda, Austrijā, nesen no­tika
gleznotāja K. Neiļa darbu skate,
kurā māksUnieks bija izstādījis 48
pasteļgleznojumus. Izstāde modinā­jusi
dzīvu interesi neVien tautiešu
vidū, bet ari Rīdas vāciešu sabiedrī­bā.
Ŗīdā nesen viesojās Ādolfs Kak­tiņš
ar- l a t v i s komponistu dzies­mām.
M£iija beigas nometnes koris
paredzējis viesoties amisrikāņu sa­rīkojumā
Linčā (,JPaēna" RldS). —
Par Zalcburgā nesen notikušo lat-viešu
ļ glemu un tautas izstrādājumu
skati ļ Austrijas valdības partijas
laikraksts „Volkszeitung" 15. maijā
raksta: „Ari tas, kas kā piemiņā pa­ņemts
līdz no dzimtenes, uzsākot
asarām pilno ceļojumu trimclā, ir
mūsu inten^ses cienīgs. .Sudraba lie^
tas, dzintara rotas, segas, rokdarbi,
pašausti Ilakati, mākslinieciski kera­mikai
ražojurtii — viss tas papildina
mūsu uzskatus par šo vienu no ve­cākām
Ēito|C>as kultūras tautām, kas
}o bieži ir bijusi polftiskllem spifkiem
par fstrida objektu. Latvija tomēr tic
radošam igaram, paliek nesatricinā­mā
ticība uz Dievu un demoki'^atlju
brīvības karogu, Jo tā ftekādā gadī­jumā
negiib padoties garu un radī­tāju
darbu bremzētājai «jzignācijai.
Kultūra, to mums māca šī skate, nav
atkai'īga no labklājības un zemes
Eārliii Osk
(2. turpinājums)
Otrkārt, viņi nespēja «veidot orga­nizāciju
saites savā vidfl. Nebija or­ganizācijas,
nebija preges, nebija si-stēmatiito
sakaru ar dzimtenes kul­tūras
centriemu Lad arī kolonistiem
bija patstāvīgas latviešu skolas, vi­ņi
pamsizām ieslīdēja krievu tautas
interešu lokā, domāja kricTO domas,
dzīvoja līdz šīs tautas dzm.
Treškilrt, ar nožēlu jāātMst fakts,
ka latvietis, ticis pie svešzemes ga­ļas
podiem, dzimteni viegli aizmirst.
Raksturīgi tas, ka tikpat maz atgrie­zās
Novgorodas guberņas latviešu,
kam nebija nekādu ^ satiksmes grū-tlbUj
kā ari to, kas dzīvoja Sibīrijas
tālajos novados.
Ceturtkārt, visu šo nelaimju sak­ne,
varbūt, bija latviešu koloniju
lielajā sadrumstalotībā: 1928. g. Pa­domju
Savienībā atradās 372 lielākas
latviešu kolonijas. Skaidrs, ka tik
milzīgā .Āzijas un Eiropas territorijā
372 kolonijās izkaisītai tautai bija
grūti izveidot ciešas ideoloģiskas,
JiultūrāhikS un saimnieciskas saites.
Tikpat grūti bija šādos apstšikļos uz­turēt
možu latviešu gara dzīvi. Ma­zam
dīķim nav lielu viļņu un tas
ātri aizaug.
Izceļošana uz Ziemeļamerikas Sa­vienotām
Valstīm sākās ar 2 ^ . ga­du.
Tīri teorētiski spriežot, §o tālo
ceļu varēja uzdrīkstēties tikai uzņē­mīgi
un drosmīgi tautieši. Un tie­šām,
ar savu organizatorisko rosību
viņi' stipri izceļas salīdzinājumā ar
Krievijas latviešiem. 1890. gadā jau
ir nodibināta daudzinātā £k)stonas
latviešu biedrība. Vēlāk dibinās da­žādās
pilsētās vēl citas organizācijas
pa daļai ar klubu raksturu. Viņiem
irV sava prese, savi sarīkojuhtri. Un
tomēr oficiālajos datos lasām pavi­sam
bēdīgu ziņojumu. „Latvieši
Amerikā^ātri zaudē savu latvisko
stāju, jo dzīvo izklaidēti (pretstatā
leišiem un poļiem). Jaunā paaudze
amerikanizējas im vāji prot latviešu
valodu^" Inteliģences emigrantu vi­dū
maz, vairums noslīdējis strād­nieku
šķirā. Vienotas organizācijas
nav, dzīvo ļoti saskaldīti. Pavisam
ASV ir ap 40.000 latviešu.
Kādas vērtības viņi ir devuši Lat­vijai?
Ja neņem vērā politiskos emi­grantus,
par !;uriem runāšu vēlāk,
tad jāteic: ļoti maz. Neskatoties uz
daudzajām organizācijām un presi,
dzimtenes kopībai viņi ir tSds pat
atgriezts rieciens kā Krieviijas lat­vieši,
lemiesli šķiet tic paši, kas Krie­vijas
kolonistu gadīj urnā: saskakRtT-ba
territoriālā ziņā, ar dzimteni sai-ititājas
ideoloģijas trūkums, vienas
aptverošas organizācijas trūkimis un
pievērsme materiālām vērtībām.
Pilnīgi sava veida ir Brazīlijas lat­viešu
kolonijas . T ā s radušās, bap­tistiem
izceļojot organizētās viml-bās.
Viņi aizjūras zemē gribēja ie­kārtot
jaunu dzīvi saskaņā ar savas
konfesijas mācībām- Siem kolo­nistiem
i r raksturīga ideoloģiska un
organizatoriska vienība. Viņi izv^ei-doja
Jaunodesas koloniju ar apm.
1000 ģimeņu, 1922. gadā „Vārpas"
koloniju ar apm. 10.000 iedzivotiāju
u. c. Tātad kolonijas .ir lielas, arī
territoriāli apvienotas. Pēc smagām
sākuma neveiksmēm un sūra dai'ba
Brazīlijas kolonijas ir tiešām uz­plaukušas.
Kolonisti ir turīgi, pat
bagāti. Viņiem^ pieder dzirnavas,
plantācijas^ uzņēmumi utt. Viņiem
ir sava provinciāla, diezgan rosīga
gara dzīve ar skolām, laikrakstiem»
Acīm redzot ideoloģiskā, organiza­toriskā
un territoriālā vienotība Sa­jās
kolonijās ir atstājusi ļoti avētlļ^
iespaidu. Tikai žēl, ka kokmija^i
neuzrāda tendenci iekļauties atpakaf
latviešu tautā. Ari gara dzīvē ne­kādas
vērtības nb viņiem nav sa­ņemtas.
Viņu ideju realizācija nepra­sa
Latvijas zēnu un valsti. Viņi ir
tāds pats fttgriezts rieciens kā visi
iepriekš minētie latviešu kolonisU.
Starpība tā, ka latvietība še, acīm
i^zot, saglabāta, un, ideoloģijai
mainoties, viņi var kļūt riei:iens, kas
pielīp atpakaļ.
Un viņi pārnāca ar jaunu sauli.
Iepriekšējās nodaļās redzējām
trimdiniekus, kas gāja un aizgāja ,
vēstures naktī, kas Latvijai Vairāk
zuduši kā nomirušie. Tagad pievēr­sīsimies
citai izceļotāju grupai -
politiskajiem emigrantiem. Viņiem,
ir sava ideoloģija, savi noteikti polī*
tiski un sabiedriski uzskati, pa^ku-ŗiem
cīnās, kuru dēļ upurē savas lo­jālu
pilsoņu tiesības. Viņi parasti
veido vairāk vai mazāk spēcīgas or­ganizācijas
savu mērķu popularizē­šanai
un sasniegšanai. Emigranti no
viņu vidus rodas tad, kad pastāvošā
valsts vara šīs organizācijas uzskatsi
par bīstamām sev un sāk vajāt.
Pirmā vaj ātā latviešu ideoloģiskā
kustība ir jaunlatviešu pulciņš. Te
jau mēs sastopamies ar pirmajlemi
„polītiskajiem izsūtītiem" — K. Biez-bārdi
un E. Dinsberģi. Taču poli­tiskie
emigranti vārda tiešā nozīmē
ti€' vēl nav.
• • •. .• ©
Nākošā vajāto latviešu grupa ra­dās
1897. gadā, kad cara žandarmē­rija
mēģināja likv;idēt „Jaunās .strā­vas"
kustību. Daudzus apcietināja
un izraidīja trimdā, citi bēga, citi
slēpās. Tie nu vajirs nav ļaudiS, ko
svešā zeme uzsūc un asimilē sevī. Te
ir spēks, kas neliecas un nesalūzt,
te ir blāzma, kas nakti šķeļ un at­mirdz
tumsai pāri.' Raksturīgs pie­mērs
ir J. Rainis. Līdz 1897. gadam
bija ^pazīstams tikai spējīgais, tālu
apvāršņu bagātais redaktors Pliek-šāns.
Cietumā un trimdā dzima
dzejnieks Rainis. Cietumā viņš pār­tulko
„Faustu", kas ienes veselu ap­vērsumu
mūsu dzejas valodā. Sloi
bodskas„salmu Jumtu pilsētā", at­griezts
no kulturālās pasaules» viņ^
dod tādus tulkojumus, kā G. Haupt-maņa
Hannele, Puikina Boriss Go-dunovs,
Šekspīra Karalim Līrs, Šil-lera
Vilhelms Tells, kas pieder pie
latviešu labākajienbtulkojumiem līdz
t>at mūsu dienām. Zem Slobodskas
salmu jumtiem dzimst „Tālas -fioska-i
ņas", grāmata, ar ko tai laikā sacen­sties
varēja varbūt vienīgi Poriiije^
: d z e ļ a ; ; ^ : . . -.P-':::: •
Tie nebija trimdinieki, kuru lep­numu
salauž svešums, kuru soļi
noklusdamv izgaist vēstures naktī.
Viņu ideoloģija auga^, viņu orgsmizā-cijas
plētās, raksti izplatījās, domas
kļuva asas un cietas. Tiimdā :rūdīti
un stipri viņi atgriezās mlijās, lai
sāktu izšķīrēju cīņu. Svešums viņus
neaprija. Neskatoties uz viņu ideju
internacionālo raksturu, jauns;trāv-'
niekiem bija tās stiprās saites, kas
sien JMC dzimtās zemes.
1905. gada notikumi ņēma traģisku
virzienu. Demokrātiskā revolūcija
Krievijā sabruka. Latvijā revolūci­jas
žilbinošie sākuma panākumi iz­veda
atklātā cīņā visas slepenās
organizācijas. Nezināmie kļuva
zināmi/ Viņiem atlika izvēle starp
katorgu vai trimdu. Daudzi glāŗ
bās trimdā. Izceļošanas vietas
bija ļoti dažādas. Daudzi centās no­zust
vajātājiem Krievijas milzīgajā
plašumā, citi glābās Norvēģijā, FrlSfttv
cijā, Šveicē, Vācijā, Beļģija un se­višķi
daudzi Savienotās Valstis. Arī
iriņu Mkteņi bija ļoti dažādi tm pa­rasti
neatkarājās no apmešanās vie­tām.
(Turpinājums sekos)
Divi koncerti
Latvieia iļ^^^ Lauingenā pie
Donavas 22. rtiaijfi notika V. l\fecarta
darbu ķcmcerts, KamersUla. sarSko-jumā
noskaņas. ra^IŠ^ai netrūka
pat sveču gaismas. Pirms muzikā­lajiem
priekšnesumiem /par Mocarta
dzīvi un darbu runāja ļinž.^A. Ģau-mdnis.
Programmā bija^itnenueti, so-^
nātas ūn operu ārijas. Muzicētajiem
— dziedonei E. Aronei, V. Stotai-
Meihūberai, vijolniekiem Skaidrītei
Lepmanei, K. Lepmanim un inž. A,
-Baumanim, dziedonim K. Liedagam
un klavieŗniekiem E. Fi^eimanim un
Dr. P. Cukuram kuplā klausītāju sai-mebija
atsaucīga, Sadspakārs vedina
domāt par līdzīgu sarīkojumu veltī­šanu
ari pašu autor^^arbiem. Zi­nāms,
tam pretim siāv grūtības' ar
nošu materiāla sagādi, taču tas
nedrīkstētu nomākt uzņēmību pulē^
ties. '
Lauingenas tautieši nev^r sūdzēties
par vērtīgu mākslas sarīkojumu trū­kumu.
Tāds bija arī Nacioiiālās ope­ras
vijolnieka Ādolfa Jauhzemja
vijoļkoncerts. Plašā programma pa­rādīja
mākslinieka dotības un iejūtu.
sies par skautu un gaidu organizād-jii.
Komitejā no latviešu puses vlce-priekšēdētāja
ir latviešu gaidu orga^
nizļādjas dibinātāja V. Vilka, kas iz­raudzīta
arī par latviešu galdu
F»riekšnieci Glazenbachā (nLalvIeio
Balss Aaistrljā"). — Mērbekas lat­viešu
nometnes laikraksts „Ļatvl8-
kais Vārds'' papira grūtību dēļ p§r^
traucis iznākšanu. Nometnes koris
un tautas deju kopa; veikuši g r ē ­kus
apmeklējumus no Beļģijasjjlār-vietoto
tautiešu nometnēs.^ Ap*
meklētas nometngs toiabrlkas tu­vumā
un Bad-Rotenburgā. Koncerti
bija tīkams pārdzīvojums nevien §o
nometņu iemītniekiem — fetvieglem,
bet ari lietuviešiem un igauņiem,
Mērbekiešu koris apmeklējis ari Hal*
Ies tautiešus (P.P.). (Neiminsteit
lielu interesi radījuši lalvieSu daiļ­amatniecības
izstrādājumi. ^ UN-»
RRA*s atbalstu mūsu tautietis Jan*
kovskis ierīkojis darbnīcu, kurā ga­tavo
koka cigarešu etvijas un kastī­tes
ar latviešu ornamentu iegriezu­miem.
Darbnīcā nodarbināti 6 tau­tieši
(V, Irbe). — Latviešu nometnē
Vcidenā piSc pusgada sistemātiska,
iipiensiva darba beigušies autovadī­tāju
un mechaniķu ļcursl. Pēc tto-pietniempilrbaudijumiem
teorijā un
praksē kursu beigšanas apliecības
saņēma 72 tautieši. Atzīmējama kur­santu
cītībā 'mācību laikā, meit)jot
lieluma, bet no etola, ar ko cilvēks
pārvar saivas dvēseles bēdas un lauž
ceļu uz nemirstību un mūžību." —
Doc. Nik. Vāflters, kas darbojas Vī­nes
univ<B^sitāteii juridiskajā lakul-tātē,
saņēmis Šveices ārzemju zināt­ņu
institūta uzaicinājumu* nākamajai
semestri lasīt dažas lekcijas Cīrichē.
- Operdziedonis Māris Vētra Ž v i e -
d r i j fi saņēmis piedāvājumu pārcel­ties
uz Kanādu un darboties i>ar
profesoru Halifaksas konservatorijā.
Glāzenbachas pārvietoto personu
nometnē Austrijā nodibināta Balti­jas
skautu-^gaidu komitejai kas rūpē-,
4—7 km garo ceļu un neizlaižot n ^
vienu lekciju. Par pašaizliedzigd
darbu un tautiešu labklājībai veltī­tām
pūlēm kursu vadītājs inž. IL
Bērziņš saņēma Veidenas tautiešu
vissirsnīgāko pateicību (J. KalniņS)^
Pēteris Angars
Seilā uguns
Senā iiguns, maigā lieamā,
Tii vēl sirdi g ū s t ā turi.
Z\xāk diHiugi, dzisa dzie^tna,
Tu vienvima īleapguri,
Tū no tāles vēl ik brīdi
Manos t i m i š o s togos spīdi.
Senā uguns, zaigā liesma,
Ko gan tava blāzma junda?
Vai man sāpe^ draud vai briesnia,
, Vai vlspMgajā stunda,,
Jebšu nid(!jns kokos spēji
Šalkos pavasara vēji?
Senā uguns, kairā liesma,
Daudz bij vilšanos un maldu,
Bet no Itatra ērkšķu iesma
Atimņa plūc augli saldu.
Mežu taks vai purva sliksna —
Visur veras vaŗavlksna.
Senā Uguns, labā liesma,
Paliec, kvēlo, neizgaisti f
Katra miņa, katra viesma
Vienreiz mūžā uzzied <?kaisti:
Gaviles vai mīlas rētas —
Sirdij abas vienlīdz svētas.
Jdnāšs Mi^£;nieks
Alida Lane
(S). turpinājimis)
. Alīda Lāne neticēja man, viņa
gribēja tikt no manis vaļā, bet viņa
mani mīlēja un es to vīlu sev līdz.
Es viiļiu mulsināju ar savu izturē­šanos,
ar savu trauksmi, ar savu inl-
1as neprātu, saules spožuitna un ze­mes
buiknbas pielūgsmi. Tfts šķita
viņai tik neparasti, tik balsīgi un
reizē jlieglaiinigi, ka viņa izbijās un
! bēga, es atkal to tvēru, kā gaismu,
kā skaņu, kā ilūziju.
Mārtiņš man reiz saka, ko es dōTi-bt
ar savu Dāreš kalnu. ViņS ne­varot
bez tā kalna dzīvot, u n bez
t)ļavas nemaz. Viens zirgs zemei par
maz, bet divi p&r daudz. Neiznākot
le Mena, nē ābolJiņa. Vai tad es, sko-ots
cilvēks, arSot zeVhi? Viņš ieķl-išot
KahSakrūzeg, izņemšot no ban­kas
naudu un man visu uz reizi sa­maksāšot.
Es varēšot tūliņ stāties
mākslas akadēmijā. Māju celt, zemi
art... Tiiā jau glezniecība esot jā­met
pie malas, jāpaliek par mazmāj-nieku.
Vai zinot; cik mājas maksā­jot?
Māja būšot, bet nauda pagalam.
Skaties nu 6avā mājā,.. „Un ja tu
gribi, es iztaisīšu tev mūsui mājas
augšā istabu. TUr tu pa vasarām va­rēsi
dzIvo>t un gleznot. Es ari dzī­vošu,
abi dzīvosim.*'
Kad māte uzdzirda Šiš "sarunas, v i ­ņai
atkal sāka tūkt kājas, un atkal
viņa nevarēja atstāt gultu.
„Tu, Visvaldi, neklausies viņā.
! Nauda zūd un gaist Pats zini, ka
' tās vērtība šai karā kļuva nekas.
Un vai tu esi pāi'liecināts, ka no te­vis
kas izjīāks. Un ja nu neiznāks?
Ko tad? /ik,-dēliņ, neielaidies uz to.
iSFenonicinI mani! Nenonicini tēva
dāvanu. Tu pats vari piepelnīt, iet
par skolotāju. Un ja būs talants,
, kļūsi gleznotājs. Nauda ir kā pela­vas,
bet mianta, zeme, to vis .nekādi
kara vēji neaizpūtis. Zeme ir viss."
Es neatbildēju. Man pat māksla,
glezniecība nestāvēja vairs galvā. Eš
mīlēju Alīdu Lāni, es tvēni viņu,
kur vien varēju. Kad to satiku, ne
pēdas no viņas neatstājos.
Māte kļuva vēl skumjāka kfi bi­jusi*
„Bs redzu, tu Dāres kalnu pārdosi!
Jķ to redzu! , Tu klīdīsi pasauli
^pat kā Atis. Vindāsi ūd«u, cir­tīsi
malku, būši pa kāju tmmeslu
pasaulei.**
1^0 es šāciju?
Nekā es nesacīju. Es skrēju, dži­nos
pakaļ meža la[umai. Es neredzē­ju,
ka mātei atkal satūka kājas,
neievēroju viņas bezgala skumjo
skatu. Es nedzirdēju mātes mīlestī­bas
pilno balsi. Zeltsārts prieks mani
dīdīja, aicināja, sauca, mānīja.
Kādu vakaru mēs atkal sagadījā-mies
krustcelēs, tik pazīstamās, tik
tuvās un tik nežēlīgās...
Kurp, kurp, uz kuru pusi doties?
mirkli es jautāju, bet tūliņ pats at­bildēju:
tik pie viņas, tik pie viņas!
Vai mēs ar Alīdu Lāni ko runā­jām?
Nē, tur nāca mātesbrālis Atis,
noplīsušā svārkā, apaudzis ar Bārdu,
darbā iegrieztām rievām sejā, dziļām
kā grāvji.
Kā nabags, kā vergs, kā nodzīts
zirgs. Padusē pasists netīrs sainītis.
„Kā tev klājas, krusttēv?" es viņu
bildināju, ;,kādēļ nenāc vairs uz'mtl-su
māju?"
„Es? Uz tavu māju? Lai mani
nokož zirgs? Kājas es nesperšu vairs
jūsu mājā. Razbainiekij iedevusi tā­du
zirgu."
Tad viņš nozuda kā parādība no
grūtuma posta, no dzīves sloga, no
visa, visa. kas padara dzīvi nepie­ņemamu.
Vai es domāju, ka varu ļriedzivot
to pašu,.ka varu kļūt tāds pat, jo
arī es nebiju nekāds apdāvinātais?
Nē, nē! Mēs gājām blakus ar Alī­du
Lāni, gājām roku rokfi un stājām,
un mana roka spi^a viņas voku, un
zvaigznes pār mums lēni tecēja
mums līdz.
-Kādā skaista, neaizmir^tuma nakts l
Kāda ilūzijās īstenībā)
_Kur es klīdu, kopa ar viņu? Vai
es to redzēju? Nē, es nekā n^redasē-ju,
ne ceļa, ne birzs, es tikai redzllju
viņu vienīgo. Nekā citā nebijā u z
§16 pasaules kā tikai viņā viena
zaltsārtā laurha, zeltsārtais dzīvības
priekš.
,,Ar māti nav labi", teica" Mārtiņš,
kad pārnācu mājā. ^Tūska tuvojas
sirdij."
Iegāju pie mātes.
„Kur tu. dēliņ, biji visu nakti?"
„Mežuļos..
Viņa mirkli "klusē, tad saka pie se­vis:
„Es pati esmu vainīga. Kam eš
tev devu tādu sirdi?"
„Māt, māt, ko nu tu runā niekus."^
„Jā, jā! Kā es mīlu tevi, tā tu
viņu... Ak tu, mans nelaimlgiais
dēls!"
Ne mazākās Alīdas aprunās, ne
mazākā pārmetuma. Viss ir labi.
viss. Tikai viens: „Nepārdod Diires
kalnu, dēliņ, tad tu esi pazudis."
^ Pēc Šīs nakts Alīda nozuda. Velti
es taujāju Rindēnos, Mežuļos, Lejas-krūzēs.
Vienu gan uzzināju, kā Me-žuļu
māzmājā dzīvo Alidaš Lāties
tēvs, prāva stiegrainā auguma vlrš;
Bet māte? Nē, tā Alīdai bija mirusi.
„Bet kur pati Alīda?" es jautāju.
„Ne2inu", sekoja īsa atbilde, un
tad vairāk ne pušplēsta vārda. No­slēgt
» virs, savāds. Nē, viņš mani
neien&dz, un viņš ir tas, kas Alīdu
kūda pret mani, glābj un slēpj no
manis to, citādi nevarēdams mdtu
nosargāt Viņa naidīgā izturēšanās
to liecināja* Ciemiņam {^evislk
l ^ s l u , bet viņā pagriež man tnugum.
,.Tu Andu pcaudināsi!" nokeu nb
viņa sejās, HAtkāpies, kārdinātāji
Atkāpies, pave4ej« un liec mierā ma­nu
vienīgo meitu, Tu viņu tā ka tl
neprecēsi. Atkāpies, sātan!" \
Nelikdamies par mani 'ne
viņš pūlējās ap velosipēda riteni. Cik
varēja noprast no darba rīkiem^pēc
amata likās mechaniķis. v /
Nekā nepanāds, devos uz savUio*
ku meklēt istudenti. Beidzot uzzināju,
kģ viņa piemetusies kādās mežsarga
mājās Lielmežā. Nekad nebiju tur
bijis. Zināju vienīgi, ka tas ir kiff
dziļi miMgā meža, kas stiepās des­mitiem
kik^ietru. Kā es atradu šis
meži^arga mājas, to nezināju ne to-reiif,
ne tagad to zinu, bet tomēr
atradu. Alīda Lāne, mana meža lau­ma,
sārtze|ltai8 prieks, vienā sēdēja
kailā, tukšā istabā, kuri nebija citā'
kā galdiņš, gulta, krēsls. Nē grīdas,
ne jāgā klona, dobains kuls. Viņa,,
sēdēja pie galdiņa, es raudādamsf
nokritu uz ceļiem pie viņas kājām,
skūpstīju rokas, bet viņa gūstīja
manu galvu. Tā bija mēma, bet
vētraina scēna, bez vārdiem, bet pil­na
aukas un neprātīga jūtu negaisa^
Es pacēlu kā spalvu viņu rokās, at-grūdu
durvis, turēdams viņu vel jir-vien
rokās, izskrēju pagalmā, ihežfi.
Asaras lija aumaļām, lifa Bez prāta,^
bez mēra pār viņas un manu seju.
Es nejutu svara, es to' nesu, viņas
roku skauts, pār siekstām, meŽā
strautiem un urgām, caur ^ r l em un
skujām un nezināju, vai es dzīvoju
mai mirstu. Zari plosīja manu seju»
kājas asiņoja, sirds lēca un sitāi^ bet
es nejutu ULJES turēju to apkamptu
savās rokāfi kā visas pasaules dvē­seli,
kā visti §1 izplatījuma spožumu,
Sis saules luai zemes dzīvību.
(Turpmāk beigas)