1950-01-21-04 |
Previous | 4 of 12 | Next |
|
small (250x250 max)
medium (500x500 max)
Large
Extra Large
large ( > 500x500)
Full Resolution
|
This page
All
|
L A T V I J A Sestdien, 1950. g. 21. Jdnvāll.
ir-i
§4 •
NO KURZEMES CAUR ZVIEDRIJU UZ SIBIRDU
Epizodi no liktenīgās baJliešu karavīru drāmas pirms četriem gadiem Zviedrijā
*!lSf fc«P< 15^- «• 23. Janvir! afaved»
no ZviedrUM os Padomju savienibu 130 latviešu, 9 «etuvieiu un
^ kapvirui. kas bija ieraduliei šaJS demokratlakaJS semē ^!riJ^^^^^ Baltiešu karavīru traģēdija atbalsojis tālu
jm Zviedrijas robeiSm, ta saviļņoja gandrfs vai visu kristīgo
l»aiaua
SterplaikS k|nvušas zināmas vairākas Jaunas šis drāmas tra-tukās
detaļas. Datiem lldzcietējlem laimējies ari lzk|it no sarmās
^es, kur tie piediJvoJuši un pieredzējuši šis bēdu lugas
pidijā cēliena sākumu. Publicējam atsevišķus epizodus, kas |auj
iMkatItles šajā latviešu karavīru traģēdijā kopš Os liktenīgās
dienas» kad Ieroēl bUa Jānoliek ari cīnītājiem Kurzemē. Viens no
tiem» kaa ne tikai varonīgi skaUJies nāvei acis, bet pārcietis
bri^mas, līdzīgas ellei zemes virsu, kādas eksistē tikai vienā
zemlĻ stāsta:
, ,4945. g. kapitulācija$ laikā aira*
dos Liepājas apkaimē. Katrs centās
glābties kā varēja. Daudzi aizgāja
mežos, daudzi mēģināja tikt pāri
JOrai Biju ieņēmies iet pēdējo ceļu,
tin kopā ar kādu paziņu vir^jā-mies
uz Ventspili. Bet ar! tur jau
9. maijā bija kri^L Taču izdevās
•ameklēt braucamos Hdzek]us, un
10. maija rītā sākās mūsu grupas
ceļš uz Zviedriju. 17 cilvēku devāmies
JOrā ar divvietīgu motorlaivu,
kps tauvā vilka piepūšamu gumijas
Uviņu*^ Jūra bija diezgan mierīga.
Mums laimftjās izvairīties arī no
krlovtt patruļām. Pēc dažām nelielām
kUzm&m 11 maija rītā pamanījām
zemi. Tā bija Gotlande..
Xlda dta kaŗavliii grupa iebrau-
1B0 Dittividžviedrijas ostas pilsē-ti^
l Aitadē ileli kai^tulādjas dienā,
1945. g. 8, maijā. Tas bija mazais
kajļtls Potrinf^ ar 115 latviešu ka-jravīrlem.
Divu kapteiņu vadībā tie,
alkl^oties cauri Austrum-prūsljat
» bija pie Ŗlgenes salas no-ķļļavuši
aplei^umā. Taču viņiem
b^evies izlauzties tiz Bornholmas
salu, kur tobild vēl atradās Vācieši.
%Mā pēc pāds dienām krievu de-lanta
^eiUba >vadīja arī šis salas
#upSeiJu, latviešu karavīriem steigā
bija jābēg. DaH vairs tikai peldus
paspēja sasniegt mazo ^kuģīti,
kgs bija sagatavots izbraukšanai, citi
vairs nepaguva izmantot arī šo
iespēju ua bija spiesti palikt Bom-
' IClut brau^^ bija angļu
jti^iV^cijIr degvielu trūk^ det
PatJrimpam liktenīgā kārtā vajadzēja
iegriiztieft tuvējā Zviedrijaā ostā.
Oslim iestādes uzņēma kuģīša pasa-ileŗus
}oU laipni. Visiem^ kam pie-
*jgīnl civilie apģērbif ieteica pārģērbties
Bet Uktenīgi sagadījās, ka
tfdll/pirmajā vakarā pēc Ierašanās
kādu no l a t v i s virsni^em notvē-ira
un nointervēja kāds žumāUsts.
Otrā dienā trekniom virsrakstiem
laikrakstos bija lasāma ziņa par lai*
viesti karavīru Ierašanos Zviedrijā.
Nu ari zviedru ostas Iestādes vairs
nevarēja stāvokli glābt Karavīri
bija Jānodod mlUtIro iesttiu rīcībā,
kaš visu grupu pirvietoja uz gami-^
zotta i41s6tu Eksjē un imer/aieja;
kāds latvietis no Zviedrijas, kas
bieži ticies ar Eksjē internētajiem,
stāsti:. «Nometne atradās mežā barakās
un teltīs, aiz dzeloņstiepļu
žoga. Baltiešu gri^a mitinājās kopā
ar apmēram lOOO vāciešiem, kas bija
pārnākuši no Korvēģijas. Uzturs
labs, neliela kabatas nauda sīkumiem
Par zviedru karavīru (sargu)
izturēšanos varēja teikt vislabāko.
Intemēto latviešu garastāvoklis sākumā
bija možs. Zēni labi atkopās,
atpūtās. Ritēja dienas. Kopīgi nosvinējām
Jāņu vakaru, un pēc līgo
dziesmām braši un neaizmirstami
izskanēja karavīru junda liec zobenu
zem galvās
Augustā Eksjē, kur baltieši starplaikā
jau bija atdalīti no vāciešiem,
pārvietoja ari Gotlandes grupiņu.
Kāds no tiem, kas» kā jau minēts,
MĶ Zviedriju pārbrauca mazajā motorlaivā
tieši no Kurzemes, stāsta:
,J>ārmaiņa bija līdzīga tantasdjai.
Kurzemes krasts palika liesmās,
gruvešos un kara dārdos, bet šeit
bija kā kūrortā Gotlandes telšu
nometnē dzīvojām kā atvaļinājumā.
Visi saņēma apgādi un arī atalgojumu
pēc dienesta pakāpes, bet nepilnus
divus mēnešus vēl strādājām
kūdras purvā, un par .to mums maksāja
īpaši. Augusta pirmajās dienās
mūs pārvietoja uz cietzemi, un Eksjē
sastapāmies ar pārējiem. 18. novembris
noritēja īstā svētku pacilātībā.
Drūmi mākoņi tuvojas, sacifja
dievkalpojumā mācītājs Tēriņš, un
tas lika pierēm saraukMes bažu
grumbās. Vai tad tomēr? . .
Ārpasaule ar interesi un zināmām
bažām sekoja intemēto karavīru
liktenim. Padomju savienība jau
1945. g. jūnijā iesniedza Zviedrijas
valdībai notu, kurā, norādot uz 8.
maija Vācijas kapitulācijas aktu,
pieprasīja izdot visus tos vācu kareivjus,
vir^iiekus un citāda veida
militāro personālu, kas ieradušies
ostās kapitulācijas laikā. Tāpat pieprasīja
visu to personu izdošanu,
kas atradušās vācu kontrolētajās
vienībās.
Intemēto baltiešu jautājumu vairākkārt
pārrunāja Zviedrijas valdība
un riksdags. Parlamentā notika
spēcīgas debates, kurās vairāki runātāji
skarbi izteicās pret baltiešu
karavīru izdošanu. Izdot tos—nozīmēšot
sūtīt viņus drošā nāvē. Arī
Zviedrijas karalis, pieņemdams oficiālā
audiencē Padomju savienības
sūtni Cerņiševu, lūdza līdz .turpmākam
atlikt internēto baltiešu izdošanu.
Protestam pret baltiešu izdošanu
pievienojās arī plašas zviedru
intelliģences aprindas. Dažiem zviedru
ģimnāziju direktoriem, kuru skolās
notika skolnieku sapulces baltiešu
izdošanas jautājumā, bija jāatbild
par šiem gadījumiem ia^lltlbas ministrijā.
Pēc Stokholms Tidningen
s^ņām, Zviedrijas armijas šefs sodījis
ar 4 dienām aresta pulkvežus
Helgrenu un Getu par to, ka viņi
karalim sūtījuši telegrammu baltiešu
jautājumā. Telegrammā abi pulk-vēži
apliecinājuši, ka viņi ne labprāt
pildītu pavēli par intemēto baltiešu
pārvietošanu. Intemēto izdošanas
jautājums atbalsojās arī ārzemēs.
Tāpat mūsu sūtņi Anglijā un
Amerikā darīja visu iespējamo.
Nepilngadīgos intemētos, baltiešus
gribēja adoptēt viņu tautieši Zviedrijā,
bet tieslietu departaments atļāva
to tikai 2 gadījumos, kur adoptējamie
bija jaunām par 18 gadiem,
jo, lūk, padomju pilsoņi kļūstot pilngadīgi
ar 18 gadlemu No internētajiem
167 baltiešiem 43 bija jaunāki
par 21 gadu.
22. novembra vakarā pie Eksjē nometnes
komandanta aicināja latviešu
virsnieku N. Kāda latviešu meitene
krita viņam ap kaklu un sacīja:
„Es esmu tava sieva!" Tā, protams,
bija viņam pilnīgi sveša. Bet
šī īsā, pirmā un pēdējā tikšanās ar
uzņēmīgo meiteni apstiprināja dzirdētās
ziņas par izdošanu. Virsnieka
«mātes" adresē, ko tas saņēma no
meitenes, šifrētā veidā bija paziņots:
«Badojieties — jūs nolemts izdot!"
Baltieši Dr. Eichfusa vadībā uzsāka
bada streiku. Reizē ar to Izsūtīja
telegrammas uz visām iespējamām
vietām — Zviedrijas valdībai un karalim,
Sarkanajam krustam, rietumvalstu
sūtniļĶcībām, Latvijas sūtņiem
Londonā un Vašingtonā, laikrakstiem
utt. iKatŗu vakaru notika jundā ar
Dievs Kungs ir mūsu ' stjpra pils,
svinīgu karoga pacelšanu un nolaišanu
un himnām. Par to rakstīja
arī ^cviedru prese. BrīvSs pasaules
līdzjūtības un simpātijas apliecinājumi
visvairāk izpaudās ziedos —
puķes piesūtīja pat smagajās mašīnās.
Ba^a streiku, kas sākun^ bija visai
daudzsološs, pēc 14 dienām ar
meliem un viltu salauza. Pēc divu
nedēļu badošanās i^enāca viltots ziņojums,
kuru it kā bija rakstījis Dr.
Eichiuss, ka izdošana atlikta un tādēļ
badošanās jāpārtrauc. Tikai vēlāk
noskaidrojās, ka Dr, Eichfuss
tādu ziņojumu nav rakstījis. Novārgušos
jau pēc 8 dienām sadalīja pa
slimnīcām un stingri apsargāja. Tomēr
nervu sabrukumā bada streika
dalībnieks mag. pharm. Lapa izdarīja
pašnāvību, bet otrs, Vilks, sadūrās.
Nomainīja veco Eksjē nometnes
komandantu \m Ievēroja visstingrākos
piesardzības soļus. Tā
kā armija atteicās lietot varu pret
Mēs viņus neaizmirsīsim
1945. g. 25. janvāris kā neizdzēšama
ēna paliks piemiņā latviešu
emigrantiem Zviedrijā un citur.
Nekad mēs aeaizmirtlsim ils traģiskās
dienai notikumu, kiul zviedru
valdība nihumini k i r t i noīdttlauz
Sibīrijas cilvēku kautuvi 180 lai-vieāu,,
9 lietuviešu un 6 igauņu ka-ŗavfhis.
Sie Izmocītie varoņi līdz galam
pildīja tavu pienākumu pret
tēvzemi un tikai tad, kad sarkanais
mēris apsēda mūeu dzimteni, āie
viri, neumrēti m nesalauzti, atstāja
degošo Kurzemes krastu un
cerēja rast patvēmmu brīvajā pasaulē.
Bet liktenis lēma citu. Siem
varoņiem vajadzēja iet mūsu tautas
Golgatas ceļu; kaut viņi palika neuzvarēti
viesuļuguns kaujās no
Volhovas līdz Pomerānljal, viņu
kauliem jābalo Sibīrijas klajumos.
Viņi aizgāja tajā ceļā, ko tūkstošiem
mūsu tautas labākie dēli gājuši un
atdeva sevi par T-ratviju. Viņi mira,
lai mēs dzīvotu! Viņi ir Tālavas
taurētāji. Viņu likteņa taures signāls
mūs brīdina: „Bnesmas ir lielas
un tuvas, un visa latviešu liktenis
ir nešķirami saistīts ar mūsējo,
un tā pati asiņainā roka tiecas
arī pēc jums!"
Mūsu karavīru traģēdija un tas
viltus un meli, ar \o viņus pieveica,
ir baigs brīdinājums Eiropai. Mūsu
izmocītie, atbruņotie un līdz nāvei
nobadējušies karavīri ne mirkli nezaudēja
latvisko stāju, radot :x savu
priekšzīmīgo uzvešanos izbrīnu
pat Zviedrijā. Viņu traģiskais liktenis
tālu pāri Skandināvijai atbalsojās
brīvajā pasaulē Iidz pat tālajai
Dominikāņu republikai, kas plnnā
pieteicās uzņemt šos nelaimīgos latviešu
patriotus.
Ja civilizētajā pasaulē vēl eksistē
dzīvnieku aizsardzības likumi, tad
cilvēku mocības tālu pārspēj visdrausmīgākās
viduslaiku inkvizīcijas.
Līdz nāvei nobadojušos, izmisumā
sakropļotos, nespējīgos ķermeņus
pat ar nestuvēm uznesa uz vergu
kuģa, lai nesēji pēc tam saņemtu
kādu spīdīgu medaļu par centīgi
veiktu ^varoņdarbu".
Šodien mtisu leģendārie zēni vairs
nav mūsu vidū, dažas viņu Skeleta
ēnas varbūt vēl klīst pa Sibīrijas
raktuvēm. Palika nepiepildīta viņu
karstākā vēlēšanās, ko viņi izteica,
izkāpjot Zviedrijas krastā: „Tie, kas
pēc kara palika dzīvi, nāks no jauna
Latviju celt!" Mums, dzīvajiem,
viņu vārdi svēti jānes tālāk. Mēs
nešaubīs ticam, ka reiz nāks diena,
kad pār Latviju skanēs taures un
atkal cīnīsies varoņi. Būs vētra, kurā
klīdis sarkanā migla un kā pelavas
šķidīs šīsdienas «modus vivan-di"
diplomāti. Tad, mūsu varoņu
celta, augšā celsies mūsu Gaismas
pils, un pasaules klajumos izkodušie
Daugavas vanagi sasauksies brīvajā
Latvijā, Mūsu laiks nav vairs
aiz kalniem. Šodien nav vairs mūsu
varoņu leģiona, bet mums, sevišķi
Zviedrijas traģēdijas lieciniekiem,
paliek dzejnieces vārdi:
„Lal top naidsl" Viņu liktenis to
mums pavēl. Viņu zvērestu mēs
svēti solāmies glabāt un !>iepi)dlt!
Viņus mēs neaizmirsīsim nekad!
Nekad! J. T., Zviedrijā.
izdodamajiem, tad s^sardsabu -un
vēlāko transportu pārņēma īpašas
policijas vienības, kas veica savu
darbu ar stingm bardzību im nežēlību.
Kaut zviedru sabiedrība juta no
visas sirds līdzi likteņa nolemtajiem,
plašas tautas masas tomēr bija vēl
krieviem draudzības. Gallupa aptaujā,
ko izdarīja no 6. līdz 8. decembrim,
36 proc. zviedru bija par daļēju
paturēšanu, 21 proc. gribēja, lai
patur visus, bet 34 proc bija par izdošanu.
Tauta šeit akli sekoja valdībai,
kas pēc kara piekopa krieviem
labvēlīgu polltiļļļu.
— IMi. I. 24. J a n v ā r i , udoduaoi
internētoi fcaŗavlni« lUngri apsargā 18
sviedru poUcistl. Pl« 13 uz TreUeborga
pārvesti ari tie tnternētie, Us mitinljis
Falsterl^o nometne. Padomju savienIDu
Iļaiaratof kaģU Belooiitrov 24^ janvāri pL
18.U iebraucis TŗeUeborgas ostā un piestājis
krastmalā. Blalmes nometnē no»
tikuši dati pašnāvību mēģinājumi. Pai-nāvni|
»ki ievietott slimnīcā.
- 1048. g. W. j a n v ā r i , padomju
savienības lasaretes Icuģis Beloostrov atstājis
TrtUetorgu, aizvedot uz Krieviju
234 vācu on I4g Zviedrijā internātos ka.*
ravirus. Viens intemetaig pirms novietošanas
kuģi izdarīja krastmalā painā-vibu.
Notika vēi 3 paSnāvtDas mēģinājumi,
Sādi Stokholmas, Motalas, Herbl,
Oslo, Londonas, Berominsteras uc.
raidītāju īsie ziņojumi i^rms četriem
gadiem pavēstīja pasaulei par baltiešu
karavīru liktenīgā brīža pie«
nākšanu, par traģēdiju, ka§. kS nedziedināma
rēta smeldz katra latvieša,
igauņa un lietuvieša sirdī vēl
šodien.
„24. janvāra nakts man paliks atmiņā
uz visu mūžu," stāsta kāds no
Zviedrijā izdotajiem latviešu kaŗar
vīriem, kam laithējies izbēgt no sarkanās
elles. ^ „So nakti netilcu ne minūti
gulējis, jo bija ja^išams, ka rīts
nesīs traģisko pagriezienu visā mūžā.
Pats sev dzīvību negribēju ņenrt,
bet šajā naktī bija jābūt lieciniekam
kāda cita mēģinājumam izbeigt dzīvību.
Es lūdzu Dievu par sevi, viņu
un visiem, kam ejams šis moku «eļš.
Biedrs kārās, bet Visuvarenais bija
lēmis, ka viņš tomēr palika dzīvs.
No turpmākajiem ^^mēģinājumiem
viņu atrunāju, un viņš man paklau-sījar
Bet .mani pašu sāka inocit
sirdsapziņa: Vai tas bija pareizākais
celš? Varbūt tu viņam esi sagādājis
vēl lielākas ciešanas?
25. janvāra rītā mūsu grupu aplenca
policisti To paņēmienus bijām
novērojuši blakus barakā — viņi vilka
izdodamos pavlenam ^aukā, apdullināja
ar steku, sasēja un nesa
uz mašīnām. Pašnāvību izdarīja Itn.
Plūme, vairāki mēģināja noindētles,
bet tas neko negrozīja. Mūs nogādāja
cauri Malmei uz Trelleborgas
ostiL Arī ceļā notika pašnāvības
mēģinājumi. Ostas rajons bija nosprostots.
Kuģa kāpnēm gar abām
malām bija 2,5 m augsts dzeloņstiepļu
žogs, bet uz klāja Ik pa 20 m' stāvēja
virs ar puļķīti
un turēja rokās
mašīnpistoli
Kāpjot uz Beloost-rovu,
tomēr. Itn.
Vabulis pārgrieza
sev kakla artēriju.
Tas bija tik
satriecošs brīdis,
ka pat cietsirdīgākie
zviedru policisti
raudāja.
*
Tikai bargā realitāte
uz kuģa —
mašīnpistoļu stobri,
cietās sejas, īsi uzsaucieni un
pirmās pārbaudes izgaisināja karavīros
cerības un ticību kādam
brīnumam, kādam pārdabiskam
notikumam, kas vispēdējā minūtē
vai pat sekundē varētu notikt
un kas visu pārvērstu par nejauku
murgu. Visus salādēja Beloostrova
kravas telpās, kur bija netīras divstāvu
lāviņas, un 25. janvāra pusdienas
laikā iedrebējās kuģa mašīnas.
Sākās tālais un nezināmais
ceļš. ,
27. janvāra agrā rītā kāds no karavīriem
bija pamanījis tālumā zemi.
Tā bija Liepāja. Kara ostā baltiešu
kolonnu no visām pusēm ielenca
vīri ar mašīnpistolēm un suņiem.
Tālākais mērķis bija barakas starp
cukurfabriku un Tosmāri — gūstekņu
nometne.
Jau dažas diaias pēc tam, kad latviešu
karavīri bija sasnieguši Liepāju,
boļševiki ievadīja veselu propagandas
akciju, kurai Vajadzēja
apliecināt pasaulei, ka yisl izdotie
palaisti brīvībā, liepājā uz laiku
bija atbrīvoti 3 latvieši — viens no
tiem k|da ormaņa dēls, kam tēvs
ticis varasvīros. Tos izmantoja propagandai
Vēlāk arī dažiem citiem
pavēlēja rakstīt propagandas rak*
atus. ī\9ļdi latviešu palika Liepājā,
citus pārveda m Eīgu, kur propa#
gandas akcija tvarplnājfia — matt|
aprīli un maijā vaijrfikl karavīri
Jānis Slaidiņš, Eduards Kļaviņā, Bo.
riss Miemis, Mārtiņš Mau<m, Juril
Dz^ītla uc. runāja Rīgas radiofoni,
nolasot NKVD priekšā usraktUtoi
rakātus, kuŗti saturs viriem lldrtll»
nepatiess, t^idendozs. Vēl pēc gida,
1947. g. 5, jūlijā, nmSJa bij. Intemē-tais
dzelzceļu techniķis^ Edm: Dam-bergs,
nolasot 20 Intemēto ttievār^
dus, nodarbošanos \m dzīves vietii
Pusē no tiem dzīvoja tālos pagastos. '
KA ari šos brīvībā palaistos vēlāk ^
atkal apcietināja, to apliecina divi
izbēgušie no sarkantUi eUet. T l ^
no Uem atāsta: JEUgā bija āmim
kara gūstekņu nometnei un ari speciālas
nometnes tā sauktajiem agrākajiem
Padomju savienības pilio<*
ņiem (latviešiem, lietuvMiem, igauņiem,
poļiem); to» nekvaUflcēJa M
gūstekņus, bet uzskatīja par tādiem,
kas atrodaji izmeklēšanā par darbību
i^aidnieka labā. No šīm nometnēm^
daudzus gan atlaida, bet jo drlfltos
atkal pievāca civīlā NKVD» iticoja
drīza tiesa un izsūtīšana, bet daudzi
vienkārši pazuda bez vēsts. Sādi
Hktenls arī piemeklēja Zviedrijā izdotos.
Sākumā ari tos atbrīvoja.
Bet cik ilgi? Ir jau iespējams, ka vtt
šodien kāds no šiem likteņbiedrlem
strādā un nav gūsteksnis, bet kā-d^
tas notiek tā, to zina tikai tie,
kuŗti interesēs tas notiek. Es Latvijā
biju līdz 1946. g. beigām. Tad art
mans ceļš veda tālāk, un es kopā
ar daudziem bridu lielajā sāpju un
ciešanu dūksnājā."
Kāds cltslzdotaķ, Jv,K., kam tri
laimējies izbēgt tm nokltit VlcAJap
franču joslā, stāsta: „Liepfijā krievi
mani ievietoja cietomā, oet vēlāk
pārveda uz koncentrācijas nometni
Sarkandaugavā." Aizv(»ita}iem bal«
tieSim atņemtas visas mantai, vii^d
fiovietoti piespiedu darbos, bieļi
purvainos apgabalos, no kurienei
d3^v8 neviens nav atgrieziei. Boļie»
viku uzticības vīri noklausījušies v i sas
sarunas, xm polītrukus bijis grūti
atšķirt no bēgļiem, jo tiem, tāpat kfi
aizvestajiem baltiešiem, bijutt zviedru
formas tērpi
Arī kāds vācu virsnieks P., kal
tikko atgriezies no krievu gūsta Sibīrijā
m apmeties uz dzīvi Eslin-genā,
apstiprina ziņas par izdoto
traģēdijais pēdējo cēUenu. Kādā lieli
gūstekņu šķii||anas un s a d i ^ nometnē
Zaranskfi, Mordvinijai'repub-likā,
viņš sastapiel ar dažiem latviešiem,
kuŗua 1946. g. janvāri Izdevusi
Zviedrija. Tuvāka (Iraudz^
vācu virsniekam nodibinfijusiei Za-ranskā
ar latvieti H. Matisenu (tā
ģimenei Rīgā piederējusi mašīnu
fabrika) un vēl kādu latviešu inženieri,
kura vārdu F. neatceras. Ari
pēdējais piederējis Zviedrl<as internēto
grupai. Zaranskfi bijis daudz
tādu, kas uz zināmu laiku bijuši palaisti
vaļā, bet tad civilā NKVD toi
it drīzi likusi atkal apcietināt un
notiesāt no jauna. Tā esot klājlei
lielai daļai Zviedrijas intemēto.
Sādā veidā tie zaudējuši savstarpēju
kontaktu un nezina nekā daudz viens
par otra likteni. Matisens bijis norīkots
kādā darba transportā uz K i jevu,
kuram vajadzējis no Zaranskas
izbraukt 1947. g. janvārī, bet P. to
nav pieredzējis, jo viņam pašam
transports uz Sibīriju atgājis ātrāk.
Līdzīgi Matisenam, arī^pārējie 1946.
g. 25. janvāra traģēdijas likteņa
biedri padoti Padomju* savi«iības
parastajam cilvēku likvidēšanas procesam.
Tiem bez žēlastības Jāpakļaujas
tās zemes likumībai un jāstaigā
tās zemes moku ceļi, „kur tek
plata asins upe, kur no kauliem tiltu
ceļ". L. 8v,
T Ā SAKAS 145 B A L U E S U CEĻS UZ SIBDUJU
/ I
...
I
''•'ii
11
'ii
«iBff « B » naga
_^ irdiRfiz
abi fi^ HMtta^ tst
|Biaiifc.tBiltiiliii3r
pli^.'riisial
>>. n as btuat m
Object Description
| Rating | |
| Title | Bavarijas Latviesu vestnesis, January 21, 1950 |
| Language | la |
| Subject | Latvian Canadians -- Ontario -- Periodicals |
| Publisher | McLaren Micropublishing |
| Date | 1950-01-21 |
| Type | text |
| Format | application/pdf |
| Rights | Licenced under section 77(1) of the Copyright Act. For detailed information visit: http://www.connectingcanadians.org/en/content/copyright |
| Identifier | Bavari500121 |
Description
| Title | 1950-01-21-04 |
| Rights | Licenced under section 77(1) of the Copyright Act. For detailed information visit: http://www.connectingcanadians.org/en/content/copyright |
| OCR text |
L A T V I J A Sestdien, 1950. g. 21. Jdnvāll.
ir-i
§4 •
NO KURZEMES CAUR ZVIEDRIJU UZ SIBIRDU
Epizodi no liktenīgās baJliešu karavīru drāmas pirms četriem gadiem Zviedrijā
*!lSf fc«P< 15^- «• 23. Janvir! afaved»
no ZviedrUM os Padomju savienibu 130 latviešu, 9 «etuvieiu un
^ kapvirui. kas bija ieraduliei šaJS demokratlakaJS semē ^!riJ^^^^^ Baltiešu karavīru traģēdija atbalsojis tālu
jm Zviedrijas robeiSm, ta saviļņoja gandrfs vai visu kristīgo
l»aiaua
SterplaikS k|nvušas zināmas vairākas Jaunas šis drāmas tra-tukās
detaļas. Datiem lldzcietējlem laimējies ari lzk|it no sarmās
^es, kur tie piediJvoJuši un pieredzējuši šis bēdu lugas
pidijā cēliena sākumu. Publicējam atsevišķus epizodus, kas |auj
iMkatItles šajā latviešu karavīru traģēdijā kopš Os liktenīgās
dienas» kad Ieroēl bUa Jānoliek ari cīnītājiem Kurzemē. Viens no
tiem» kaa ne tikai varonīgi skaUJies nāvei acis, bet pārcietis
bri^mas, līdzīgas ellei zemes virsu, kādas eksistē tikai vienā
zemlĻ stāsta:
, ,4945. g. kapitulācija$ laikā aira*
dos Liepājas apkaimē. Katrs centās
glābties kā varēja. Daudzi aizgāja
mežos, daudzi mēģināja tikt pāri
JOrai Biju ieņēmies iet pēdējo ceļu,
tin kopā ar kādu paziņu vir^jā-mies
uz Ventspili. Bet ar! tur jau
9. maijā bija kri^L Taču izdevās
•ameklēt braucamos Hdzek]us, un
10. maija rītā sākās mūsu grupas
ceļš uz Zviedriju. 17 cilvēku devāmies
JOrā ar divvietīgu motorlaivu,
kps tauvā vilka piepūšamu gumijas
Uviņu*^ Jūra bija diezgan mierīga.
Mums laimftjās izvairīties arī no
krlovtt patruļām. Pēc dažām nelielām
kUzm&m 11 maija rītā pamanījām
zemi. Tā bija Gotlande..
Xlda dta kaŗavliii grupa iebrau-
1B0 Dittividžviedrijas ostas pilsē-ti^
l Aitadē ileli kai^tulādjas dienā,
1945. g. 8, maijā. Tas bija mazais
kajļtls Potrinf^ ar 115 latviešu ka-jravīrlem.
Divu kapteiņu vadībā tie,
alkl^oties cauri Austrum-prūsljat
» bija pie Ŗlgenes salas no-ķļļavuši
aplei^umā. Taču viņiem
b^evies izlauzties tiz Bornholmas
salu, kur tobild vēl atradās Vācieši.
%Mā pēc pāds dienām krievu de-lanta
^eiUba >vadīja arī šis salas
#upSeiJu, latviešu karavīriem steigā
bija jābēg. DaH vairs tikai peldus
paspēja sasniegt mazo ^kuģīti,
kgs bija sagatavots izbraukšanai, citi
vairs nepaguva izmantot arī šo
iespēju ua bija spiesti palikt Bom-
' IClut brau^^ bija angļu
jti^iV^cijIr degvielu trūk^ det
PatJrimpam liktenīgā kārtā vajadzēja
iegriiztieft tuvējā Zviedrijaā ostā.
Oslim iestādes uzņēma kuģīša pasa-ileŗus
}oU laipni. Visiem^ kam pie-
*jgīnl civilie apģērbif ieteica pārģērbties
Bet Uktenīgi sagadījās, ka
tfdll/pirmajā vakarā pēc Ierašanās
kādu no l a t v i s virsni^em notvē-ira
un nointervēja kāds žumāUsts.
Otrā dienā trekniom virsrakstiem
laikrakstos bija lasāma ziņa par lai*
viesti karavīru Ierašanos Zviedrijā.
Nu ari zviedru ostas Iestādes vairs
nevarēja stāvokli glābt Karavīri
bija Jānodod mlUtIro iesttiu rīcībā,
kaš visu grupu pirvietoja uz gami-^
zotta i41s6tu Eksjē un imer/aieja;
kāds latvietis no Zviedrijas, kas
bieži ticies ar Eksjē internētajiem,
stāsti:. «Nometne atradās mežā barakās
un teltīs, aiz dzeloņstiepļu
žoga. Baltiešu gri^a mitinājās kopā
ar apmēram lOOO vāciešiem, kas bija
pārnākuši no Korvēģijas. Uzturs
labs, neliela kabatas nauda sīkumiem
Par zviedru karavīru (sargu)
izturēšanos varēja teikt vislabāko.
Intemēto latviešu garastāvoklis sākumā
bija možs. Zēni labi atkopās,
atpūtās. Ritēja dienas. Kopīgi nosvinējām
Jāņu vakaru, un pēc līgo
dziesmām braši un neaizmirstami
izskanēja karavīru junda liec zobenu
zem galvās
Augustā Eksjē, kur baltieši starplaikā
jau bija atdalīti no vāciešiem,
pārvietoja ari Gotlandes grupiņu.
Kāds no tiem, kas» kā jau minēts,
MĶ Zviedriju pārbrauca mazajā motorlaivā
tieši no Kurzemes, stāsta:
,J>ārmaiņa bija līdzīga tantasdjai.
Kurzemes krasts palika liesmās,
gruvešos un kara dārdos, bet šeit
bija kā kūrortā Gotlandes telšu
nometnē dzīvojām kā atvaļinājumā.
Visi saņēma apgādi un arī atalgojumu
pēc dienesta pakāpes, bet nepilnus
divus mēnešus vēl strādājām
kūdras purvā, un par .to mums maksāja
īpaši. Augusta pirmajās dienās
mūs pārvietoja uz cietzemi, un Eksjē
sastapāmies ar pārējiem. 18. novembris
noritēja īstā svētku pacilātībā.
Drūmi mākoņi tuvojas, sacifja
dievkalpojumā mācītājs Tēriņš, un
tas lika pierēm saraukMes bažu
grumbās. Vai tad tomēr? . .
Ārpasaule ar interesi un zināmām
bažām sekoja intemēto karavīru
liktenim. Padomju savienība jau
1945. g. jūnijā iesniedza Zviedrijas
valdībai notu, kurā, norādot uz 8.
maija Vācijas kapitulācijas aktu,
pieprasīja izdot visus tos vācu kareivjus,
vir^iiekus un citāda veida
militāro personālu, kas ieradušies
ostās kapitulācijas laikā. Tāpat pieprasīja
visu to personu izdošanu,
kas atradušās vācu kontrolētajās
vienībās.
Intemēto baltiešu jautājumu vairākkārt
pārrunāja Zviedrijas valdība
un riksdags. Parlamentā notika
spēcīgas debates, kurās vairāki runātāji
skarbi izteicās pret baltiešu
karavīru izdošanu. Izdot tos—nozīmēšot
sūtīt viņus drošā nāvē. Arī
Zviedrijas karalis, pieņemdams oficiālā
audiencē Padomju savienības
sūtni Cerņiševu, lūdza līdz .turpmākam
atlikt internēto baltiešu izdošanu.
Protestam pret baltiešu izdošanu
pievienojās arī plašas zviedru
intelliģences aprindas. Dažiem zviedru
ģimnāziju direktoriem, kuru skolās
notika skolnieku sapulces baltiešu
izdošanas jautājumā, bija jāatbild
par šiem gadījumiem ia^lltlbas ministrijā.
Pēc Stokholms Tidningen
s^ņām, Zviedrijas armijas šefs sodījis
ar 4 dienām aresta pulkvežus
Helgrenu un Getu par to, ka viņi
karalim sūtījuši telegrammu baltiešu
jautājumā. Telegrammā abi pulk-vēži
apliecinājuši, ka viņi ne labprāt
pildītu pavēli par intemēto baltiešu
pārvietošanu. Intemēto izdošanas
jautājums atbalsojās arī ārzemēs.
Tāpat mūsu sūtņi Anglijā un
Amerikā darīja visu iespējamo.
Nepilngadīgos intemētos, baltiešus
gribēja adoptēt viņu tautieši Zviedrijā,
bet tieslietu departaments atļāva
to tikai 2 gadījumos, kur adoptējamie
bija jaunām par 18 gadiem,
jo, lūk, padomju pilsoņi kļūstot pilngadīgi
ar 18 gadlemu No internētajiem
167 baltiešiem 43 bija jaunāki
par 21 gadu.
22. novembra vakarā pie Eksjē nometnes
komandanta aicināja latviešu
virsnieku N. Kāda latviešu meitene
krita viņam ap kaklu un sacīja:
„Es esmu tava sieva!" Tā, protams,
bija viņam pilnīgi sveša. Bet
šī īsā, pirmā un pēdējā tikšanās ar
uzņēmīgo meiteni apstiprināja dzirdētās
ziņas par izdošanu. Virsnieka
«mātes" adresē, ko tas saņēma no
meitenes, šifrētā veidā bija paziņots:
«Badojieties — jūs nolemts izdot!"
Baltieši Dr. Eichfusa vadībā uzsāka
bada streiku. Reizē ar to Izsūtīja
telegrammas uz visām iespējamām
vietām — Zviedrijas valdībai un karalim,
Sarkanajam krustam, rietumvalstu
sūtniļĶcībām, Latvijas sūtņiem
Londonā un Vašingtonā, laikrakstiem
utt. iKatŗu vakaru notika jundā ar
Dievs Kungs ir mūsu ' stjpra pils,
svinīgu karoga pacelšanu un nolaišanu
un himnām. Par to rakstīja
arī ^cviedru prese. BrīvSs pasaules
līdzjūtības un simpātijas apliecinājumi
visvairāk izpaudās ziedos —
puķes piesūtīja pat smagajās mašīnās.
Ba^a streiku, kas sākun^ bija visai
daudzsološs, pēc 14 dienām ar
meliem un viltu salauza. Pēc divu
nedēļu badošanās i^enāca viltots ziņojums,
kuru it kā bija rakstījis Dr.
Eichiuss, ka izdošana atlikta un tādēļ
badošanās jāpārtrauc. Tikai vēlāk
noskaidrojās, ka Dr, Eichfuss
tādu ziņojumu nav rakstījis. Novārgušos
jau pēc 8 dienām sadalīja pa
slimnīcām un stingri apsargāja. Tomēr
nervu sabrukumā bada streika
dalībnieks mag. pharm. Lapa izdarīja
pašnāvību, bet otrs, Vilks, sadūrās.
Nomainīja veco Eksjē nometnes
komandantu \m Ievēroja visstingrākos
piesardzības soļus. Tā
kā armija atteicās lietot varu pret
Mēs viņus neaizmirsīsim
1945. g. 25. janvāris kā neizdzēšama
ēna paliks piemiņā latviešu
emigrantiem Zviedrijā un citur.
Nekad mēs aeaizmirtlsim ils traģiskās
dienai notikumu, kiul zviedru
valdība nihumini k i r t i noīdttlauz
Sibīrijas cilvēku kautuvi 180 lai-vieāu,,
9 lietuviešu un 6 igauņu ka-ŗavfhis.
Sie Izmocītie varoņi līdz galam
pildīja tavu pienākumu pret
tēvzemi un tikai tad, kad sarkanais
mēris apsēda mūeu dzimteni, āie
viri, neumrēti m nesalauzti, atstāja
degošo Kurzemes krastu un
cerēja rast patvēmmu brīvajā pasaulē.
Bet liktenis lēma citu. Siem
varoņiem vajadzēja iet mūsu tautas
Golgatas ceļu; kaut viņi palika neuzvarēti
viesuļuguns kaujās no
Volhovas līdz Pomerānljal, viņu
kauliem jābalo Sibīrijas klajumos.
Viņi aizgāja tajā ceļā, ko tūkstošiem
mūsu tautas labākie dēli gājuši un
atdeva sevi par T-ratviju. Viņi mira,
lai mēs dzīvotu! Viņi ir Tālavas
taurētāji. Viņu likteņa taures signāls
mūs brīdina: „Bnesmas ir lielas
un tuvas, un visa latviešu liktenis
ir nešķirami saistīts ar mūsējo,
un tā pati asiņainā roka tiecas
arī pēc jums!"
Mūsu karavīru traģēdija un tas
viltus un meli, ar \o viņus pieveica,
ir baigs brīdinājums Eiropai. Mūsu
izmocītie, atbruņotie un līdz nāvei
nobadējušies karavīri ne mirkli nezaudēja
latvisko stāju, radot :x savu
priekšzīmīgo uzvešanos izbrīnu
pat Zviedrijā. Viņu traģiskais liktenis
tālu pāri Skandināvijai atbalsojās
brīvajā pasaulē Iidz pat tālajai
Dominikāņu republikai, kas plnnā
pieteicās uzņemt šos nelaimīgos latviešu
patriotus.
Ja civilizētajā pasaulē vēl eksistē
dzīvnieku aizsardzības likumi, tad
cilvēku mocības tālu pārspēj visdrausmīgākās
viduslaiku inkvizīcijas.
Līdz nāvei nobadojušos, izmisumā
sakropļotos, nespējīgos ķermeņus
pat ar nestuvēm uznesa uz vergu
kuģa, lai nesēji pēc tam saņemtu
kādu spīdīgu medaļu par centīgi
veiktu ^varoņdarbu".
Šodien mtisu leģendārie zēni vairs
nav mūsu vidū, dažas viņu Skeleta
ēnas varbūt vēl klīst pa Sibīrijas
raktuvēm. Palika nepiepildīta viņu
karstākā vēlēšanās, ko viņi izteica,
izkāpjot Zviedrijas krastā: „Tie, kas
pēc kara palika dzīvi, nāks no jauna
Latviju celt!" Mums, dzīvajiem,
viņu vārdi svēti jānes tālāk. Mēs
nešaubīs ticam, ka reiz nāks diena,
kad pār Latviju skanēs taures un
atkal cīnīsies varoņi. Būs vētra, kurā
klīdis sarkanā migla un kā pelavas
šķidīs šīsdienas «modus vivan-di"
diplomāti. Tad, mūsu varoņu
celta, augšā celsies mūsu Gaismas
pils, un pasaules klajumos izkodušie
Daugavas vanagi sasauksies brīvajā
Latvijā, Mūsu laiks nav vairs
aiz kalniem. Šodien nav vairs mūsu
varoņu leģiona, bet mums, sevišķi
Zviedrijas traģēdijas lieciniekiem,
paliek dzejnieces vārdi:
„Lal top naidsl" Viņu liktenis to
mums pavēl. Viņu zvērestu mēs
svēti solāmies glabāt un !>iepi)dlt!
Viņus mēs neaizmirsīsim nekad!
Nekad! J. T., Zviedrijā.
izdodamajiem, tad s^sardsabu -un
vēlāko transportu pārņēma īpašas
policijas vienības, kas veica savu
darbu ar stingm bardzību im nežēlību.
Kaut zviedru sabiedrība juta no
visas sirds līdzi likteņa nolemtajiem,
plašas tautas masas tomēr bija vēl
krieviem draudzības. Gallupa aptaujā,
ko izdarīja no 6. līdz 8. decembrim,
36 proc. zviedru bija par daļēju
paturēšanu, 21 proc. gribēja, lai
patur visus, bet 34 proc bija par izdošanu.
Tauta šeit akli sekoja valdībai,
kas pēc kara piekopa krieviem
labvēlīgu polltiļļļu.
— IMi. I. 24. J a n v ā r i , udoduaoi
internētoi fcaŗavlni« lUngri apsargā 18
sviedru poUcistl. Pl« 13 uz TreUeborga
pārvesti ari tie tnternētie, Us mitinljis
Falsterl^o nometne. Padomju savienIDu
Iļaiaratof kaģU Belooiitrov 24^ janvāri pL
18.U iebraucis TŗeUeborgas ostā un piestājis
krastmalā. Blalmes nometnē no»
tikuši dati pašnāvību mēģinājumi. Pai-nāvni|
»ki ievietott slimnīcā.
- 1048. g. W. j a n v ā r i , padomju
savienības lasaretes Icuģis Beloostrov atstājis
TrtUetorgu, aizvedot uz Krieviju
234 vācu on I4g Zviedrijā internātos ka.*
ravirus. Viens intemetaig pirms novietošanas
kuģi izdarīja krastmalā painā-vibu.
Notika vēi 3 paSnāvtDas mēģinājumi,
Sādi Stokholmas, Motalas, Herbl,
Oslo, Londonas, Berominsteras uc.
raidītāju īsie ziņojumi i^rms četriem
gadiem pavēstīja pasaulei par baltiešu
karavīru liktenīgā brīža pie«
nākšanu, par traģēdiju, ka§. kS nedziedināma
rēta smeldz katra latvieša,
igauņa un lietuvieša sirdī vēl
šodien.
„24. janvāra nakts man paliks atmiņā
uz visu mūžu," stāsta kāds no
Zviedrijā izdotajiem latviešu kaŗar
vīriem, kam laithējies izbēgt no sarkanās
elles. ^ „So nakti netilcu ne minūti
gulējis, jo bija ja^išams, ka rīts
nesīs traģisko pagriezienu visā mūžā.
Pats sev dzīvību negribēju ņenrt,
bet šajā naktī bija jābūt lieciniekam
kāda cita mēģinājumam izbeigt dzīvību.
Es lūdzu Dievu par sevi, viņu
un visiem, kam ejams šis moku «eļš.
Biedrs kārās, bet Visuvarenais bija
lēmis, ka viņš tomēr palika dzīvs.
No turpmākajiem ^^mēģinājumiem
viņu atrunāju, un viņš man paklau-sījar
Bet .mani pašu sāka inocit
sirdsapziņa: Vai tas bija pareizākais
celš? Varbūt tu viņam esi sagādājis
vēl lielākas ciešanas?
25. janvāra rītā mūsu grupu aplenca
policisti To paņēmienus bijām
novērojuši blakus barakā — viņi vilka
izdodamos pavlenam ^aukā, apdullināja
ar steku, sasēja un nesa
uz mašīnām. Pašnāvību izdarīja Itn.
Plūme, vairāki mēģināja noindētles,
bet tas neko negrozīja. Mūs nogādāja
cauri Malmei uz Trelleborgas
ostiL Arī ceļā notika pašnāvības
mēģinājumi. Ostas rajons bija nosprostots.
Kuģa kāpnēm gar abām
malām bija 2,5 m augsts dzeloņstiepļu
žogs, bet uz klāja Ik pa 20 m' stāvēja
virs ar puļķīti
un turēja rokās
mašīnpistoli
Kāpjot uz Beloost-rovu,
tomēr. Itn.
Vabulis pārgrieza
sev kakla artēriju.
Tas bija tik
satriecošs brīdis,
ka pat cietsirdīgākie
zviedru policisti
raudāja.
*
Tikai bargā realitāte
uz kuģa —
mašīnpistoļu stobri,
cietās sejas, īsi uzsaucieni un
pirmās pārbaudes izgaisināja karavīros
cerības un ticību kādam
brīnumam, kādam pārdabiskam
notikumam, kas vispēdējā minūtē
vai pat sekundē varētu notikt
un kas visu pārvērstu par nejauku
murgu. Visus salādēja Beloostrova
kravas telpās, kur bija netīras divstāvu
lāviņas, un 25. janvāra pusdienas
laikā iedrebējās kuģa mašīnas.
Sākās tālais un nezināmais
ceļš. ,
27. janvāra agrā rītā kāds no karavīriem
bija pamanījis tālumā zemi.
Tā bija Liepāja. Kara ostā baltiešu
kolonnu no visām pusēm ielenca
vīri ar mašīnpistolēm un suņiem.
Tālākais mērķis bija barakas starp
cukurfabriku un Tosmāri — gūstekņu
nometne.
Jau dažas diaias pēc tam, kad latviešu
karavīri bija sasnieguši Liepāju,
boļševiki ievadīja veselu propagandas
akciju, kurai Vajadzēja
apliecināt pasaulei, ka yisl izdotie
palaisti brīvībā, liepājā uz laiku
bija atbrīvoti 3 latvieši — viens no
tiem k|da ormaņa dēls, kam tēvs
ticis varasvīros. Tos izmantoja propagandai
Vēlāk arī dažiem citiem
pavēlēja rakstīt propagandas rak*
atus. ī\9ļdi latviešu palika Liepājā,
citus pārveda m Eīgu, kur propa#
gandas akcija tvarplnājfia — matt|
aprīli un maijā vaijrfikl karavīri
Jānis Slaidiņš, Eduards Kļaviņā, Bo.
riss Miemis, Mārtiņš Mau |
Tags
Comments
Post a Comment for 1950-01-21-04
