Bavarijas Latviesu vestnesis, January 27, 1951

              PA JAUNĪBAS TEKAM
Pa Staburaga bērnu tekam
DIVPADSfillTSS VONTUĻO MEITEŅU UN ZENU NOPABBlBAS
pinni 16 gadiem valsts prezidents
nrlll Ulmanis savā vārda dienā
1B5. g. 2a. janvāri nāca ar draudzīgu
aicinājumu visiem, kas dzīvē kaut
ko sasniegusi, neaizmirst savu pirmo
Hudu, ziedojot kādu grāmatu. Aici­nājumam
radās tūkstošiem sekotāju,
tin ^edotāju grāmatas plūda uz sko­lām.
K8 pā$akā skolu bibliotēku plaukti
pfl<Wā8 vērtīgām grāmatām, skolu
Jenas greznojās ar mākslinieku glez­nām
iin klades ar mācību līdzekļiem.
Kāds Rīgas rūpnieks savai lauku
•ķolai uzcēla otru stāvu un dāvināja
liunu skolas Iekārtu. Neaizmirsīsim
te skaisto un Jauko tradīciju — g ā -
(ļlsim, lai Zelta ābele reiz ziedētu
gnij tagad trimdā, gan vēlāk mūsu
brīvajā dzimtenē.
Šodien pievērsīsimies ari mūsu
ĪPItoledbaa gājienam (uzdevums ar
Itaējumu p. g. 4. novembra numurā
\ņi kāda dalībnieka pētniecības gā­jiens
p. g. 18. decembra numurā).
paMausIsimies, ko par sevi stāsta
OZOLS.
Manu stiprumu un nelokāmību
visi daudzina — stipru vīru pa lai-tatfn
salīdzina ar ozolu. Esmu resnā­kais
no mūsu kokiem. Latvijā vis-fisnfikais
ozols aug Ēdoles pils par-
% Kurzemē ^ tam labi ja seši zēni
fiiētu apķerties apkārt
Mans stāvs resns, sīksts un iztu-llgs<^
viegli nelokās aukās un ne-lUīos.
Zemē to tura lielas un dziļas
liknes. Uz vecuma dienām serde iz-pCiit
un stumbrā rodas dobums, rel-ilm
tik liels, ka tanī var patverties
filHlk cilvēku. Stāvu sedz visai bie­ti,
grebuļaina miza. Augu vienīgi
labā zeme —' tirāv stiprā mālzemē
n l imilSalnā mālā. Nodzīvoju pat
Vlirilkus gadu simteņus. Senlaikos
Latvijā aug(ļ veseli ozolu meži, koku
dobumos mājoja bites, un lācis rēk­dams
rausās augšā pēc medus, bet
meidķ cūkas rukšēja apakšā, rakņā­damās
sakņu starpā un meklēdamas
zīles.
Pie daiļiem ozoliem senlatvieši zie­doja
Diev^ atstāja veltes. Tāds
ir Sirtanēnu; švētozols Vidzemē pie
V8lmieiii5,'te^ vairākiem ga'
diem nosvilināja palaidņa puikas,
Iekurinot uguni lielā ozola dobumā.
No manām lapām ļaudis Jāņos vij
vainagus un vītnes. Ar zīlēm rota­ļājas
bērni, tās ēd putni un dzīv­nieki,
arī cilvēki tās reizēm piejauc
kafijai.
Mana mķsa — koksne ir ļoti cieta
un isfturiga. Cilvēkiem patīk manas
iķiedras īpatnējais izskats, tāpēc to
lietā ari dažādu vairogu un goda bal­vu*
gatavošanai.
Turēdami mani tik vērtīgu, ļaudis
maril reti izlietā malkai, bet skauti
«ina, ka mani sausie zari nometnē
dod ļoti karstu virtuves ugunskuru.
LIEPA
Kopā ar ozolu esmu visvairāk
daudzinātais koks —< tautas dziesmās
numi salīdzina ar daiļu tautu meitu.
SacenSos ar ozolu gan mūža ilgumā,
gan resnumā, bet kuplumā to pat
pirspēju.
Atceraties tikai daudzās liepas
Daugavas piekrastē pie Vigantes, kur
Jancls vienu no manām māsām no­lieca
ar galvu lejup. Vai esat dzirdē-gjil
par svēto liepu pie Usmas ezera
Kurzemē, kurai bijuši deviņi žuburi
— no tiem septiņi vēl tagad zaļo.
^Mans stāvs — stumbrs taisns un
Pids, bet vecuma dienās krietni pa­resns.
Saknes man žuburu žuburiem, tās
laižu plaši un dziļi zemē. Ja ļaudis
javas iedomas pēc ņemas man daž­kārt
zarus apgriezt, tad tūliņ ar sku­bu
dzenu to vietā jaunus. Tā vecajai
«doles tūkstošgadu liepai" pie Sa­biles
Kurzemē tik vien vairs pali­ki
» ka pats vecais stumbrs, no kura
««ēnas ārā Jaunas atvases.
Z^ros sirdsveidīgas palielas lapas,
^ t u malu un gariem kātiem.
fledi man izplaukst „liepu mēne-f
, 7 WUjfi, tos jau visi pazīst, tā-
W kā Jancis un Marčs. Man patīk
āugt labā un pamitrā zemē. Mana
KOtane visai mīksta, kāpēc nederu
fm kokiem un celtnēm, bet ļoti
«bl deru dažādiem sīkiem izstrādā­jumiem
un kokgriezumiem,
•a kādu zaru apziež māliem un ie­met
ugunī, tas pārogļojas. Vēlāk mā-
«I nodauzot, iekšā atradīsiet slaveno
TOM ogli, ar kuru mākslinieki zīmē
ŗJJ^s smējumus. To pašu ogli var
««wt kā zāles, un daži ar to tīra
kā par brīnumu zobi ne-
*iu«t vis melni, bet balti.
;Benos laikos cilvēki bija metušies
« manu ādu - mizu. To plēsa gan
« ^ s sloksnītēs - lūkos, gan lielos
,^ba!o8 kriļās. No lūkiem pna
^vienkāršākos apavus — vīzes. No
TOjam taisīja tīnes un vāceles.
Ziedos bites sa^Ote gatio dzidro lie­pu
medu, bet cUvaa ziedus izkaltē
un lietā tējai — to darīja ^ Jancis
un Marčs.
BĒRZS ^
Esmu slaids un lokans lapu koks.
Mana āda miza Jaunībā brūngana,
tad kļūst spilgti balta un beidzot pe­lēka
un grebuļaina. Zaru man kriet­ni
daudz, tie varen lokani — reizēm
nolīkst lejup vai līdz pašai zemei.
Zarus rotā iegarenas zobotas lapas,
reizē ar lapām man izplaukst arī zie­di.
Tie ir iegarenas bārkstiņas —
spurdzes.
Vislabāk man patīk augt smilšai­nā
māla zemē. Augu gan kopā ar ci­tiem
kokiem, gan ari tikai blakus
saviem brāļiem --,Wr2talā.
Daru daudz laba arī cilvēkiem.
Mani Jaunie slaidie zari labu labās
ganu rīkstes, tikai palaidņa puikas
šos «teteru kāpostus" nevar ieredzēt
ne acu galā. Bet ar izsutinātām, la
potām slotām pirti omulīgi peras pat
veci vīri. Slotas bez lapām labi der
mītnes un pagalma uzpošanai. Pava­saros,
pirms vēl izplauloišas lapas,
cilvēki mēdz ieurbt man sānos cau­rumu,
lai dabūtu manas garšīgās su­las.
(Kādā citā reizē paklausīsimies, ko
stāsta par sevi osis, egle un priede.)
Pasaules tālēs augsim vienoti Lat­vijai!
Vientuļo mazskautu vadītājs
STĀRĶIS AUGUSTS
(Beigas)
Pienāca Marta. Viņa bija īgna un
manāmi pieicususi. „Ko lai es iesāku,
jaunkundzīt , ar to draņķīgo puiku?
Sadūris kājai pirkstu, un nu īkšķa
NO KBUUMA CIEPA8 PASAKĀS
ļ Nabaga īve, viņi nemīlēja zemi un
tās rāpuļus. Viņā brēca pilnā balsī
un sp^d^ās. ķepurojās tāpat kā ne­laimīgais
krupis. Beidzot ar lielu
cīniņu mēs pievārējām l v i un rāpulL
galā aug otrs īkšķis. UzHku speķa I Kādu brīdi, neziņā un tumsā, kru-gabalu
— nelīdz, uzliku sīpolu —! Pia mierīgi tupēja slimā IķSķa galā.
nelīdz, piesēju ziepju gabalu — arī ļ bet tad viņa siltumu neradušais vē-nelldz."
Un viņa bezcerīgi atsēdās. \ ders sāka neciešami karst — lupa-
Es ari nezināju padoma, un mēs tas vīkšķītis īkšķa galā sāka spār-abas
klusējām.
Tad, skatīdamās stārķi, Marta pie­cēlās
un aicināja nmni laukā. „Vēl
nav pārāk nokrēSļoJles — Iesim ķert
krupjus."
Mēs līkņājām biešu laukā, šķirstī­jām
treknās lapas, vējš raustīja
brunčus, matu pinkas, un sevī es
dziedāju labas domas par Martu.
Lūk. viņai rūp ne tik vien slimais
fve, bet ari Augusts. Var gadīties,
ka patiesi trekns krupja gabals ie­dzen
Jaunus spēkus dilstošajā stārķi.
Varbūt tie bija vardulēni, varbūt
krupēnl. Marta Izvēlējās lielāko un
mēs atgriezāmies istabā. Taču es ne­biju
pareizi domājusi, Marta bija
māte savam ^^ēja bērnam Ivem, ne
svešu zemju gaisa putnam Augustam.
Viņa noplēsa gultas palagam stūri
un teica: „JaunkundzIt, pieturiet
īvem. kāju, auksts krupis labi novelk
karstumu."
Maja bez zvana
Iepazīstinām Jaunatnes pieliku­ma
lasītājus ar Jaunu autoru, kas
kopš pagājušās vasaras dzīvo ASV
un šai apcerējumā attēlo nedienas
ar Jauniegūtas mājas iekārtu.
Latvieši pērk mālas
(Avīžu ziņa)
Ak, kas gan ir māja bez i^anal
Zvanu lieto zvanīšanai. Gluži pa­reizi.
Katrai mājai Jābūt zvanam. Arī
gluži pareizi. Bet mūsu mājai zvana
nebija. Jūs jautāsiet - kā tā. nebi­ja?
fr Jābtit Gluži pareizi, ir jābōt^
bet nebija. Daži atklājumi gan lie­cināja
par tā agrāko eksistenci,
tas bija nomontēts...
So defektu mēs atradām Jau pir­majā
dienā. Tas nebija pirmais. Tas
bija tikai mazs papildinājums tajā
sarakstā, ko sastāda tūlīt pēc malas
nopirkšanas, kad to var labi Izpētīt
un pēc tam pateikt diezgan nomas­kētu
„aha".
Un kas gan ir laiks? Tas aiziet
ātri. Ja to nevēlas, tas rit lēni, ja ir
garlaicīgi. Bet mums garlaicīgi ne­bija.
KS gan var būt garlaicīgi ļau­nā
mālā?
Bez tam — ir bauda noklausīties
divu mājas īpašnieku sarunā. Tajā
var saklausīt nodokļu inspektora ne­atlaidību,
architekta mērķtiecību,
sētnieka sīkumainību, Jurista daiļ­runību
un galvenais — lielību. „Ma-nal
mājai ir divi stāvi ar bēniņiem,
bet tavai bēniņu nav". „Ta8 nekas,
bet tavai tikai viena virtuve". ^
„Ka8 par to, virtuvi Ieliksim". —
.,Bet tavai māla! nav zvana". Tas
bila par dajidz, tas Iedzēla kā ar
adatu. Lieli trūkumi nav nekas, Jo
tie paša pamanīti, un atbilde jau ga­tava.
Bet mazi?... Dievs pasarg* no
marieml
.,Zvans būs!" Saimnieks to atkār­toja
diezgan bieži. Un patiesi — kā­dā
pēcpusdienā saimnieks ieradās
m^iās ar īstu imperatora smaidu. No
mēteļa kabatas viņš izvilka zvanu.
Man ar zvaniem maz bijusi darī­šana.
Atskaitot to reizi, kad kādnm
durvju zvanam iespiedu p'odrfou tik
dziļi, ka tas labu laiku zvanīia ne­pārtraukti,
bet pēc tam vairāk ne­maz.
Jaunais zvans gan mazliet atgādi­nāja
divriteņa zvanu, bet tas lau vēl
nebūtu nekas. Zvaniem savā būtībā
tačtrvaladzētu būt līdzīgiem. Zvanu
piemontēja. Bet tas neskanēja. Taču
nav iemesla uztraukties, jo ir gluži
dabīgi, ka elektriskais zvans nevar
zvanīt bez elektrības. Tāpēc ir Jā­pievieno
elektrība.
Izcēlās disputs. Māias sieviešu per­sonāls,
kā Jau dēkaināks, ieteica zva­nu
pievienot tieši vadiem. Bet tas
izlikās sarežģīts darbs, kas veiktos
tikai speciālista rokām, jo galu p^alā
visi neesam dzimuši elektrotechn^ķi.
Bet speciālists grib ko saņemt par
savu darbu. To ātri antvēra īmie^na
slānis un uzlika veto šādam priekš­likumam.
Saimnieks teica: „Es zvanu pievie­nošu
griestu spuldzei, jo galu gali
negribu spēlēties taču ar savu dzīvī­bu,
d?^rbojoties ar maz pazīstamiem
tocb»-- '-»cm iekārtojumiem." Kad
mājas sievietes viņu diezgan necil­dinoši
uzlūkoja, saimnieks piemeti­nāja:
„Bez tam — tas var izsaukt
īssavienojumu," labi zinādams, ka
šodien paredzēta veļas gludināšana.
Zvanu pievienoja. Tas skanēja lie­liski.
Gan īsi, gan gaŗl — tā bija sa­režģīta
monas sistēma, kas tagad at­skanēja
mūsu mājā. Bet galvenais —
tas bija jaunais zvans. Tātad viss
bija labākaiā kārtībā.
Bet diemžēl tā nebija. Otrā rītā
iegadās ciemiņi. Tie vis nebija kādi
nevīžīgi apmleguļi, kas neredzētu
mūsu technisko jauninājumu. Taču
zvanineskanēja. Saimniek?sa|ut^•
vakar taču tas vēl zvanīja? Un tā
k l bij^ s^tdlena, tad uz. veikalu aiz-*
iet nevarēja.
Vakarā zvans atkal darbojās. Pa­tiesi,
Dievmātes parādīšanās mūs ne­būtu
vairāk pārsteigusi. Tagad at­klājās
zvana sarežģītā technika — tā
kā tas biia pievienots spuldzei, tad
darbojās tikai tad, kad spuldze bija
ieslēgta...
Bet — nav iemesla bēdāties, n$v
iemesla uztraukties. Gan mēs izgud­rosim,
kā darbināt zvanu bez spul­dzes.
Progress nāks, jo tam Ir jā­nāk...
Un kas gan Ir māla bez
zvana?
D u l u t ā , ASV.
J. Klāvsons
dīties un īve brēkt pilnā kaklā. V i ­ņam
sāpēja — sāpēja —
„Ak, Dievs!" Marta pārvilka roku
pierei. „KJ man viss riebj", viņa no­rāva
zēnam krupi no pirksta un
meta to ar visu spēku kaktā ^ taisni
stārķim Augustam pa galvu. ,3ūtu
es viena, pavisam viena!"
Augusts pat nepagrieza kaklu uz
krupja pusi Viņa gudrā zvaigžņai­nā
acs mēmi skatījās Martā. Kas
zina, varbūt viņš jutās vainīgs ne­laimē,
Jo kādēļ Martas acīs tik ļauni
spīdēja?
„Sprāgoņa! Kukaiņi sāk to Jau at­stāt.
Es metīšu viņu laukā."
,JTē, nē" — mēs vlsl.tris atsaucā­mies.
Istabas kaktos sēdēja rūgtuma pie­sūkusies
tumsa. Es Izgāju ārā. Pūta
vējš, skarbs rudens vējš. kas kokiem
zemu lieca zarus, un debesis bāls kā
nāve šūpojās mēness. Drebinādamās
es ielēcu savā siltajā istabā. .
Pagāja stunda, varbūt vairāk; man
šis vakars likās briesmīgi gari un
spokains. Laikam mēnesnīca bija
vainīga. Tad es dzirdēju Martu at-grūžam
savas istabas durvis un kaut^
ko smagi nokrītam aiz mājas stūra.
Ko viņa tur izmeta? Es izkāpu no
gultas. Vai viņa izmeta krupi? Kru­pis
tik smagi nekrīt. Tas ir stārķis
Augusts! Mans zelta putns ķēniņa
Apsalona dārzā, kukaiņu un cilvēku
atstāts, vējā un aukstumā, slims un
nevarigs!
Es uzmetu pleciem lakatu, klusu
atvēru durvis un izzagos dārzā. Bridi
nieklējos uz viēiiiCi^tm i ^ |w»l ^
up t«id fes viņu Ieraudzīju — snie­gaini
baltu spīdam mēnesnīcā; aiz
samazgu spaiņa*
Mīļais, tu mansl Mans Augusts!
Es ienesu slimo Augustu savā istabl
Ak, kā viņš trīcēja, kā kratījās dru­dža
pārņemtais putns. Un cik viegls
viņš bija — kā pūka bez miesas. Es
viņu ietinu lakatā, noguldīju kakti­ņā
pie krāsns. Pati es iesnatfdos
trauslā bezsapņu miegā.
Ap pusnakti mani pamodināja
klaudziens sienā. Tā bija Marta, v i ­ņas
balss bija satraukta. ,.Vai Jums
nav kāds sveces galiņš?"
VESTULNIEKS
Ctoditā redakcija!
Kad izlasīju laikraksta Latvija
Nr. 2 man rakstīto vēstuli, mana ap­ņēmība
bija: pasūtīt avīzi par savu
naudu, ko esmu iekrājusi. Jo par
palīdzēšanu mājas darbos katru ne­dēļu
no māmiņas saņemu 1 kronu.
Kā sāpēja sirds, kad paskatījos krāj-kasitē,
tur neiznāca ne 1 mēnesim
ko pasūtīt avīzi. Aprunājos ar savu
draudzeni, sarēķinājām, ka būtu va­jadzīgi
12 bērni, lai katrs samaksātu
1 mēnesi, vai Kr. 5 par gadu. Ari
mana draudzene piekrita manam no*
domam, un uzrakstījām sarakstu.
Katrs bērns, kam mīļas latviešu ve­cās
mātes un tēvi,-kas ir vieni sve­šumā,
bez tuviem un mīļiem piede­rīgiem,
lai atsakās no daža kāruma
viņu labā!
Mans nodoms izdevās, Jo visi lat­viešu
bērni zina, cik mīļa ir vecmā­miņa
un vectētiņš. Un katrs labprāt
vēlās sagādāt viņiem šo mazo prieku.
Tā Burošas bērni pasūtis laikrak­stu
Latvija vienam gadam, tikai vie­nai
veco ļaužu nometnei Vācijā. Bet
tur ir vēl vairākas nometnes, kur tā­pat
gaida atsaucīgas bērnu sirdis.
Es ticu, kad būs trimdā vēl bērni,
kam ir iespējams aizsūtīt viena mē-
Vācljā. Apsvēruši, ka abonementa
maksas pietiek tikai 8 mēnešiem,
bērni nolēmuši iekrāt vēl tik daudz,
lai iznāktu veselam gadam.
Anita Kukaja, Vaira Orlnfogete.
Pārsla (lūdzam atsūtīt uzvārdu vēl­reiz),
Valdis Salna, Edīte Laiviņa,
Skaidrīte Darkevica, Vilnis Miķel-brends,
Arnis Pāvilsons, Sarmīte
Kristiņa, Mārtiņā Vilnis, Āriija Brika,
Juns Apkalns.
Mqā Anita!
No asna izaug vārpa, no dzirkste­les
aizdegas ugunskurs. Atceries, dk
nejauši viss sākās: Vispirms bija sa­censība,
tad godalga Tev Latvijas
abonements, pēc tam Tu to novēlēji
vecajiem ļaudīm — un nu, redzi —
Tev ir Jau vesels bariņš draudzeņu
un draugu, kas domā tāpat kā Tu.
Visi roku rokās sadevušies. Jūs esat
veikuši skaistu darbu. NākoSā Jau­natnes
pielikumā rakstīsim Tev, uz
kuru veco ļaužu mītni Jūsu kopējo
dāvanu nosūtām. Varam iedomāties,
cik sirmās mātes tm tēvi būs priecīgi
par tik krietniem latviešu bērniem
. . „- , « j ^ svešumā. Žēl,*ka viņi paši nevar ie­nesa
abonēšanas maksu. ^ ^""^J^^ nākt Jūsu bariņa vidū un pasacīt
veco laužu nometnes bufe apgādātas p«j^|gg ^ ^
ar latviešu laitcrakstu. Un mūsu vec-1
tētiņi un vecmāmiņas nejutīsies tik
vieni un atstāti, redzot savu atva­sīšu
mīlestību un gādību.
Reizē aizsūtu arī sarakstu ar zie­dotāju
parakstiem.
Anita Kukaja
•
Sarakstā minēti bērni, kas no sa­viem
ietaupījumiem atlicinājuši 40
zv. kronas un par tām abonē mūsu
laikrakstu kādai veco ļaužu mītnei
Bet nu jaunatnes pielikumam tāds
lūgums — atsūti savu ģīmetni, un
bez tam vēl kopēju uzņēmumu, kur
esat redzpmi jūs visi divpadsmit dā-vinātāii.
Droši vien^ kādam no ta­viem
draugiem ir fetis, kam savs
foto aparāts, viņi varētu jūs uzņemt
Un mēs tad abus uzņēmumus ievie­totu
Jaunatnes pielikumā, lai arif dt!
mūsu bērni tālās pasaules malās reds
Zviedrijas mazos latviešus, kas bi­juši
tik atsaudgi un izdarīgi. Pierak-
Jā. man bija pussvece ar garu
dakti, bija ari sērkociņi, un es zinā­ju,
ka Martas logā spožā mēnesnīca
neiespīd. Marta stāvēja istabas; vidū
Izvalbītām adm. un viņai tricēja
rokas.
,J)ievs mani šonakt grib sodīt par
tiem nelabiem vārdiem. Nē, nē «-
es negribu palikt viena! īve nav
aizvēris aci, un Uģītis —" Te viņai
ietricējās balss. „Stārķa karsonis v i ­ņam
piemeties, plāta muti kā knābi,
viss deg im kvēlo kā ogle krāsni. Pa
tumsu nekā nesamanu ko darit, dak­teris
tālu - paHdziet!"
Es redzēju, ka mazā Ū lielā galva
dega kā uguns bumba, viņa vedgās
ads nopietni i^aUJās manī. Savā
mazajā mūžā viņš bija daudz piere­dzējis,
viņš zināja ^ tagad i r man!
nav labL Un to pašu laikam domāja
ari īve. Viņa seja bija noraudāta
gluži netīri svītraina, un kāju viņi
turēja izslletu gaisā, uz meta kā na­baga
dundurs bija debesis nesis di­benā
Iesprausto salmu. Viņš kung-stēja,
un viņa valgos ari bija karstu­ma
plankumi.
Man kaut kas bija Jādara. Un es art
dariju. .Man nāca prātā mana māte
un viņas kompreses, ar kurām viņa
ārstēja visu — galvas, zobu un kak­la
sāpes, vēdera graizes, jā —• un
ari karstumus. Un es iemērcu mutes
dvieli ūdens spaini. Es redzēju Mar­tas
seju brinumus galdam, tāpat tos
gaidīja īves acis. Varbūt buramos
vārdus? Man tādu nebija. Es sausi
izgriezu lupatu, sameklēju vecu avl-l
i vaska drānas vietā un apliku mazā
0 kriitim kompresi VariE>ūt tās bija
manas ledmas. Bfan iķita — viņi
tūUt iemiga karstas elpu nUegā.
Viņi gulēja kā tauriņa kūniņa, vls-cauri
lupatās Ietīts. Un Ja līdz ritam
nenotiks brīnums, no kūnlņas Izlobī­sies
eņģelis. Tādu pat kompresi es
apliku īves briesmīgā paskata Ikš-ļīm.
J i notiks brinums. ritā augonis
būs pušu.
Es atstāju Martu sveces gaismā
Wem. U^zot.. V i j i . J)Ua .rimi>. Arā
debesīs tiAiess bija iesnaudies mig-
Us dfirtā/Savā istabā lienttusi es
piegāju pie slimā Augusta* Viņš gu­lēja
tik khisi. it kā dzīvība sen Jau
būtu aizlaidusies siltās zemes mek­lēt
Tikai knābis vārstījās, tikai ads.
tumšas kā purva ūdens pilītes, rau­dzījās
mani. Guli, draugs, tev es ne­zinu
zāļu.
Uikam bija ļoti agrs rits, kad es
otru reizi pamodos. Es pamodos spēji^
uzlēkdama sēdus gultā. Vai kāds ar
vēsmu būtu aizkāris manu seju? Vai i
kāds būtu pavilds mani aiz matif m?
.,Stāri)d8 Augusts!"
Es izlēcu no gultas. Es skrēju uz
kaktu, tair gulēja Augusta. Pustumsā
viņš tur mirdzējāt plati izplēstiem
iudribft spārniem, kaklu tālu atlle-ds
atpdoĻ kā ūdens puķes kātu. Un
bridi, kad mana seja pārliecās pār
viņu, es redzēju viņa pēdējo nopūtu.
Viņš bija miris.
August, aiznes debesīs manas ze­mes
bēdas. īves un 0 sāpes, neat­stāj
ēnas mūsu mazajā puļii mā­jiņā.
Un kad es izgāju laukā, lēca sau­le,
no zemes cēlās zemes tvaiki, aiz
dārza dziedāja Apsalona Jaunie ru­dens
gaiļt
Es klusi pavēru Martas durvis. Tur
visi gulēja, pat novārgušā Btorta.
Mazais ū mlerigl elpoja bērna mie­gu,
tikai īves zilās ads bija vaļā. un
viņi smaidīja: ,JPlrksts vairs nesāp."
Un es a&UdēJu: ..Stārķis AugusU
sāpes aiznesa debesīs."
Citu dienu mēs viņu apglabājām.
Es raku kapu, īve plūca vēlos ru­dens
dedus. Lakatā ietīts, ū sēdēja
istabas logā un šūpoja galvu kā kap­sētas
zvanu. Aiz muguras man stā­vēja
Marta un raudāja: „Jaunkun-dzlt,
kas būs ar mums, kad Jūs aiz­brauksiet?"
Es izbrinā atliecu muguru, pacēlu
ads — Jā, kā vina to Jauda, ka mana
sirds ir viegla un vesela? Manu mī­lestību
sev līdzi bija paņēmis
Augusts.
Man negribējās vairs klusās puķu
mājiņas, kur bira un vilkās čokurā
ziedi. BCanas ads Jau posās skatīt
Rīgas torņus, manas kājās Ilgojās
kurpes ar augstu papēdi, un mana
sirds gaidīja draugu smaidus!
sti katrai draudzenei un draugam ari
vārdu un vecumu klāt
Vai Tu ar Aldi Griguli Jau esi sa-raksejusies?
Gaidīsim tagad Tavu
vēstuli, uzņēmumus un pilnīgu ad­resi
Ar daudz sveidenlem Tev un
Taviem draugiem
Redakdja