Bavarijas Latviesu vestnesis, December 22, 1949

              m^^s'^ļiT'^--'^
mm
)^ g. 3t deoembfL
Ieteicamo ieceļotā-
Jāuzsveŗ, ka ie-tikai
iece otāju fl-
Viro un pārbauda
stiprumu. Man zi*
kad valdība aizlie*
lat^etei tikai tā«
jās nodarbināt mā*
-Sk nokalpina pats
Kanāda neciešot,
vēl vairāk !calpi-slepena,
bet visai
pulgada dažs lat^
% ka Otāva ime-nuoi
of Hallf^a^^^
kft dauds kas ar!
uii IRO, kas it kā
ķīiftt^ titulu, bijusi
It lavu vudlbu. Ta-
6 iadUaK tik
ka vairākos gad^
itt ceļa nauda par
H ir atmaksāta līdz
paricmal. .Ne velti,
:*KāS|tri^ art Be-i$
d(^umu« (paīt 60
agrāk tik naidīgai
mm velti LHA
„ ,faint ari kanādieši,
iinr&tilm^ labāk
m patn^Tgi Int-
1^ nav panākts viss,
rtPt Ja 1^ i»:fiieinaittUtA
m MV
^uimam dot kaut
da^(dc}a ga^
i? Vai tidifim nav
itOrtiUtdāno
tiķ m^dar-
T Taģ$d pleau-izlf^
Kd2e8.BetKLNA
i i i viena pati visu
i'^alstti tie, kam
iluS)imdelē. Mumi
im patstāvlgā-atbalstls,
]a tl-n^
aitēsim*
depembrl
^temr SALAM
ttiebeles. Bet hxi*
kam sieva — tam
M tam kredits. So-ir
izdaiļināta ne­iet
pilnīgi jaunām,
^tfim ozola mēbelēm,
pat divi klub-v%
zieņia, ang}u gau-teie
» Katrs neprecē-
(l^dāiies sev gultu,
datļbfi Izlido agri r^
lr|ifl?Sa,, Tad tur
iece. Pa pakrēsli
viens pSc otra at­jās.
Pie garā ģime-
{msdienas; vak^^
Savaa lirlvāf va-
Mitt 4i!i9^^ pava-
^ ^ tos pie oglēm
(Oglei viņi la-paiiziņeksu,
tā ir
is cenaSi) Cits la-grāmatu,
cits,
ļozdevumus neklā-
. K ^ ir interese, tas
•^TSdā kārtā pēc dar-
Mttl cēlienā ogļrači
iestgl civiUzētās
fm
ķu latviešu viri neni-nejatas
aicināti tieši
jsijai. Viņi atzīst:
nekur nav bez ga-pēc
darba biedru —
nostāstiem par iz­lem
raktuvēs pirms
strādnieku valdība
^ daudz, lai uzla-
Ibtu ogļrača nepatei-igad,
kad kalnraktu-
18, izdarīti daudzi
larbs kļuvis mazāk
ļ>āk atdots. Cēlusies
jtrādnieku priekšrocl-la
ari latviešu ogļu
fl viņi saVas vakara
Ipigl pavadīt pi«
Iekārtotā mājā, krāt
maizes, bet ari sa-iarbam
savu tautiešu
veic šo darbu ieclr-
Viņi labi zina un sa­lušu
pašu darba, pašu
uzupurēšanās nebūs
^as.
mājas rūķis, kā visu
isele pa to laiku vir-fpju
ligzdas saimniece,
sgutās zināšanas ņe­mt
par priekšzīmīgu
rs dos, ari ģimenes
talda latviešu ogļraču
mjā.
II decembri.
Pēteris Aigars
, U ums, gaidītājiem, aiz slēgta-fn
jām istabas durvīm, sirdis lē-a^'^
kaja uztraukumā. Ari ganu
ftuka ieskrēja pie mums aizelsies
^ I t , kā puisas, garais Kristaps,
KUpat ienesis pa otrām durvīm tēva
^^bā garās kāpnes.
^ ^„Ulga, ko tu dauzies, vai tev ne-
. idaz miera nav nogaidīt māmiņas
|miņu?**, rājās brāUs uz savu mazo
lnSfelL
Beidzot lielais bridis bija klāt —
Hr^aolja aicinājumu bērniem un sai-jMel
pulcēties tēva istabā pie Ziem-
:pmx e«lei. Kuplā egle, muguru Iz-
UUusl, galvu pret istabas griestiem
^ItblOltlJusi, mirgoja neskaitāmu krā-j
^ U svecīšu uguntiņās. Ienāca sai-
Tēvs, pie egles atstājies, lasīja
|«Ķ «ilos vākos Betlēmas
^fcļrtlņa dzlmSanas stāstu. Es vēl ne-ratu,
bet aizrautīgi klausījos stā»-
^ lielo, spoSo zvaigājLu gaM-Immh
lūifs mojā Zemgalē
^tlPJo»» kaii* vi5M mūsu
1'1.i r^tei būtu ganll^u ivalgznltes.
gKad nodziedājtn „Ak, tu, prie-
I P , ak, tu, svētīgā Ziemas svētku
aiffidņa'*, ar svētku dāvanām klēpi
|ļMtaš ar piuiiiem devās uz savu ga­i
l Meitas rikojfis pa virtuvi, Mfida-
P l bagfittgu galdu. Puiši nokāpa
;]Mpbā pēc muCelltes paSbrūvētā.
Mtuns, inazajiem, tagad sākās īstie
Jl«wv«tku prieki: sāļās egles zaros
: p n i k l l l divanu salnUus un ucml-
|Ut dlvlnltliii Mlnltaloi trads bUa
Savu sainīti atraisījusi, uani-djsdteno
pastaliņu un vilnas
dfivinātā]us,v bet ūdenskrāsu
biņas devēju iedomājos tēU esam
priekā gavilēdama, kritu tētim
pie krūts. Tētis tomēr smaidīdams
#«iii atvairīja, sacīdams: „Mini, ml-neuzmini,
tad tā nava tava!"
w Minētājiem bija jāuzmanās: kurS
; dāvinātāju nevarēļa uzminēt, tā dā^
l^anu piekāra atkal egles zarā līdz
iBākamiem Ziemsvētkiem.
Tētis, savu sainīti no zara nocēlis,
atrada tur dzīpariņiem izšūdinātu
, dlvstobrenei domātu plecu jostu,
ftriecīgi pārsteigts par jauko dāva-im,
viņš kavējās minēt dāvinātāju,
bet mēs, bērni, palaidņi, negaidījām:
iiMini, mini, neuzmini, tad tā nava
tavai" Tēvs minēja, bet neviens ne­atsaucās.
Visi bija no istabas pamu-
Jķuši, bet tētis vienmēr vēl minēja,
pldz bija minēdams aizklīdis līdz
kaimiņu mājas Lizetiņai, kas šūpuli
Sausēdama, vēl nenieka nezināja par
Iplecu jostām un bisēm. Tad lielais
pristaps ar Tāli zem rokas parādl-
| ā s durvis, smiedams: „Noķēru put-puņu
bez sp^nul" Un Tāle metās
tētim ap kaklu, skūpstīdama viņa
ļ^aigus un, jostu plecā uzkārusi, no-llāēja:
,/rētiņ, j^auj mežā visus
ļyiUcus, kas nāk naktis smilkstēdami
ļjaltos jēriņus kūtis biedēt."
Jautrība, smiekli un joki skanēja
Ari saimes galā atskanēja
|ān jautras ziņģes par Kārli un An-ilņu,
gan skumjas dziesmas pašsa-
IferStās meldijās.
m Kad māsa Tāle, savu saintti no
irisaugstākā egles zara ar grābekļa
Ikāta palīdzību bija nocēlusi — jaunu
SSepuri pilsētas skolas gaitām — un
iivecltēm sāka ritēt asaras un mes-i|
es kumpa mugurā — tad likās, ka
^iiam gana apdāvināti un svētvakars
i^ās uz dusu.
«Bet brāUs? Vai, dieniņ, brālis!"
. Brālis sēdēja, skumji nolūkoda­mies
devīgās egles tukšumā.
taan spiedās blāvas kaklā. Brālī­tim
piegājusi, es čukstēju: «Ņemma-aas
dzeltenās pastaliņas — man tās
vecās vēl diezglan labas!" Bet tēvs,
e^ei pieliecies, (izvilka no kupla
zata apakšas kādu brūnu ādas somu,
jautādams: „Kas tad to tur nogrū-dis?"
.,Ai, jā, jā!", atcerējās māmiņa,
„ganu Dauka, mežā lopus ganīdams.
Salasījies lazdās brālītim riekstus!
. „Ak, tā, tad tā tev ir ganu Dau­kas
svētku dāvana. Nu, taisi vaļa,
dels," sacīja tētis.
No somas brālis i z c ^ spoži pu-
Ktu brūnu vijoli ar lociņu un nosu
biitnlcu ar uzrakstu — «Manam
mīļajam dēlam, Aleksandram Balt-ausim,
Mazās Svētītes muižiņa, 1872.
t Ziemsvētkos no tēva Anša Balt-auša."
. .
Sis atmiņas vēl tagad man ir vis-
, HelSkais svētku prieks - drupatiņa
lio zaudētās paradīzes.
Asaru pilnām acīm pienāca slap­ēs
vasaras novembris. Ari vel de­cembra
pirmajās dienās nerima Ja-
*U lietutiņš. Rijas mūri kurināja
feasnl, ārdos pažāvēja vel labību un
.Konā sabērtos k&rtupeļus. SaimnieKi
Wpējušies apstaigāja savas apse-lls
druvas, nolūkodamies īgnu skatu
'|ārt)Igajos gaisos.
;Negaidīti kāda mums, berniem^^n^
|at!kama vēsts aplidoja lauku se^.
S^Icēni, no pilsētas pārnākuši, ves-fla,
ka Jelgavas Annas l>aaiicas
i«*u draudzes mācītājs Morics
^Koni^dijs sludinājis no kanceles^ka
lt*raukšot savas draudzes, sētas
:l*fldaušināt bērnus, vai tie pratis
; *mizi no sākuma Kdz beigām
neveda. Un tad vēl sTcIjis: „Es
pSils&ēt as 's^^k^o^il^a. s^. ^^M^ū s^u^ ^lasuk duā rgskaojālās
w«,o «feolotāja Fogelmaņa
kunga, skolēnu skaits ar katru žS-mu
samazinās."
Svētdienas pievakarē salasījās
saimnieki Klāšķena krogu pie za-berta
tēva apspriesties par cienīg­tēva
nodomu.
ņVai nu tas KundrātiņS ir dulns
va traks - tagad debesis ar zemi
polku danco - tādas tūres taisīt.
Mūsu atmiekšķētie māla ceļi bendē
katru lopu nost!" nokratīja galvu
vecais Birzes tēvs.
,,Ech, ļie, hē," iesmējās saimnieks
Vilis Kaimiņš. „Are, Lakstīgala viņ­dien
iegrimis ar zirgu un visiem ra­tiem
Cepļu māju likumā!"
^Trakas lietas, trakas lietas! Vai
nu tas Dieva kalps nevarēja atva­sarā
apceļot visu pagastu vienā rā-
Svētā naktī
Mo ivanL Sniega pūkas krijas,
Un logos zelta dzirkstis ded.
Nu nav bez gaiSuma ne mājas,
Pie katrām durvīm ķerubs stājas,
Par mīlestību teio un |kEied.
ND Kristusbēma rožu lauka
Līdz zemei pāri spožums cels.
Visskarbais klusi plakstus slauka,
Viscieta sirds top atkal Jauka,
Jo pasaulē nāk Dieva Dēls»
Kur gan viņš slēpjas? Kur lai nākam
Sveikt kā tie ķēniņi reiz tr!s?
Vai pilīs meklēt to lai sākam?
Tam Jābūt gan visvarenākam,
Kam valsts ir Šeit un debesīs.
Bet smaida ķerubs: „Dieva prātu
Jums Kristus zvaigzne parādīs,
Ja sekosit, lai kur tā stātu,
Kā ķēniņu lai godinātu
To, ērkšķus kam un laurus vīs!" —
Tur, aizmirsta kur būda sniegā.
Un ceļš no |audlm reti mīts,
Uz Jaunās bēgles rokām miegā
Dus puisēns, mātes elpā liegā
Kā pumpur^ saldā smaržā tīts.
„Dēls, nav man dārgumu, ne mājas.
Ņem sirdi šo » kā rozi plūc!"
Zēns smaida. Logā zvaigzne stājas.
Ap bērnu debess mirdzums krājas
Un Alleluja! zvani dūc.
OLGA CERS
vienā?" runāja Jānis Grieze, kuram
bija četri bērni pārklaušināmi.
»J^o tu, Grieziti, errojies? Tavi
dēli jau vēl ģimnāzijā neiet! Lai nu
nma par tādām lietām Ezemieka
tēvs un, āre, če, ku — Baltausls, ku­riem
dēli un meitas „Studierē" Jelga­vā!"
smēja saimnieks Jurģis Meļķis.
Galu galā bija visi vienis pratis, ka
cienīgtēvs ir vecmodīgs, nesapras-dams
jaunās paaudzes dziņu gūt
skaidrāku garīgās dzīves skatu.
Tētis atnāca no krogus sapīcis un,
bērnus sasaucis, sacīja: ,3ēmi, no-vāciet
visas tās avīžu lapas no
plaukta un no mazā skapifta. .Jiat-viešu
Avīzes" variet atstāt galdā, bet
to „Mājas Viesi" un to nZiobgaļa ka­lendāru"
pagrūžiet manā gultā zem
maisa!"
Mācītāji gan nebija slikts pret
savu draudzi, reizēm pat loti labs un
izpalīdzīgs viņa likstās. Kad drau­dzes
locekļi gāja ar savu mfifcitāju
parunāties, godbijīgi sveicinādams,
viņam roku pabučojis, pēc inabja un
ilvajiem pīpes dūmiem nesmaržojis,
tad tāds lūdzējs tūktā vis neaizgāja.
Bet kad ieradās lūdzējsi ar' strupu
uzvešanos, ienākdams pie durvju
stenderes apstājās un, muguru pa-mežģīdams,
sacīja: J^abdien, cie­nīgs
mācītāja kungs!" — tad ari va-lodiņa
abiem bija strupa.
Konrādijs, saukts Kundrātlņā, ne­cieta
nekārtības, un katru nolaidību
asiem vārdiem sodīja no kanceles
sprediķī.
Krogus brāļiem, Māteru Jura va­dītās
avīzītes „Zobgalis" lasītājiem,
nepaklausīgām meitām, kas cimdos
tagad govis slaucot, puiiiem, kas
basām kājām druvās mēslus neār­dot,
bet viksētos zābakos, un vēl
citiem grēcīgu nedarbu darītājiem
Kimdrātiņš kancelē lika pie sirds, ka
tādi darbi nav Dieva prāts, bet gan
velna kūdīšana uz ļaunu. Tauta brī­nījās
un sprieda: kāda iemesla dēļ
abi bijušie studiju biedri — Morics
Konrādijs ar Māteru Juri>»^ sanīdu­šies?
Patiesība bija tā, ka mācītājs
sirdījās kancelē, bet rakstnieks zo­bojās
„Zobgalī".
Brokastis nebija vēl paēstas, kad
aizelsies ieskrēja Janelis: „Saim-niek,
saimniek! Kundrātiņa pūrma-nis
uz meža strauta tilta!"
„Uldziņ, meitl", griezās pie manis
tētis. „Palaid abus suņus no bū­das.
Bet pasteidzies. Se ir valgs. Ie­skrien
aiz rijas mežā. Kad re­dzi
mācītāju aizbraucam -r- nāc
mājās."
Mēs visi trīs likāmies pāri aru-
B A S T E KĀ
^^^^ ..4^
^atviešu trimdinieku bērni ^?cUas £ ^ ^ vHef M
gaisu Vēlēdami priecīgus Z j e i ^ * ^ auS SMllelicm un tik tobas sC soU iaimaas J^kas^ ;£i'eW^^^^ jaukus, 1^ ^ ^
slēpes, !al ar tām vatētu parsEne*
Alpiem un Galsdņn-miem
aiz rijas mežā. Lai gan no­lijuši
un kaUa bija m ^ valsts, to­mēr
jauka. Mums ejot un pēdu spe­rot
sadrupa plānā ledus kārta ska­nošās
drumslās. Līksmes mums ne«
trūka. Cik reižu skatījos — pajūgi
itivēja vienmēr vēl pie durvīm.
Beidzot māmiņa, ceļā stīvēdama,
vēdināja baltu lakatiņu. Mēs pamā­cām
mājfiš — es Udz ceļiem nobri­dusies
un Tēde ar PauCu — Udz mu­gurai.
SunISi likās ide kurošu krāsns
žāvēties un es, pārsalusi un drebē­dama,
aveņu tēju sadzirusles, sU-tajfi
gultā. Pusmiegā jutu, kā mā­miņa
aptaustīja man pteri un dzir­dēju
egles koku Istabas vidū norī­kojam.
Ziemsvētki ta(hi bija pie
durvīm!
Es mostos un Jūtos kā smagā, kar­stā
miegā. Acu plaksti spiel acis, un
kaUtt iņaudi kāds ntilga kamols.
Pie loga gildi smagi kupda lam­pā
apēnota dīvainu raibas miglas;
pēkSņi tā sakustas, salīgojas un uz­lido
gaisā. Es saucu, es brēcu, bet
mmn kaklā nav skaņas. Es kritu aV>
kal tumil inlegL.
Kāda uzbāzīga gaismas svītra de­jo
manā deguna galā. Skatos — āri
diena. Tēvs sēž pie manas gultas un,
turēdams manas rokas savās plauk­stās,
smaida: „Ak, tad uzmodies
gan! Nedēļu esi nogulējusi — laikam
gan tev ēst gribas?"
Man derdzas par ēdienu iedomājo­ties,
un. muguru tēvam uzgriezu^
piespiežu savu karsto pieri vēsajai
mūfa sienai.
.J^ekā, putniņ, tā tu man neli.
muksi — pusdienas jānopelna!" Ti
runādams tēvs izceļ mani no gultas.
iJUkUte jān)odrina!" Us egli, kas
tukša un skumja nostājusi^ istabas
vidū rādīdams, viņi vēl piebilst:
nRedzi egU? Tu tagad dūšīgi vien
sāc to i^MTlņķoi Par katru apstaigu
došu tev k ^ k u ! "
Sienas līgojas, sakustas greizi, c^i
ļodzas un kājas pinas. Bet tēvam Jā­klausa!
Sāku iet Bet egle! E ^
gāzīsies nupat man virsū!.
Otrā gājienā apkritu un — ^;x>drl«
nu rIklIU - t ā , kā tēvs sacīja.
Kad gulēju gultiņā. Jutos atvl^N
lota un elpas smagums bUa atl|a«*
dies. Un pēc nedēļu tēvs Jau mia
bija izdziedinājis „dipteriti'*.
Kopš tās reizes gan nekad vatei
nemuku no Kundrātiņa. Bija billei
no Dieva soda un nejpibljās palĀt
bei Zlemsvitka eglei,
Andi^is Ikgscg
EGLĪTE AR SKAIDĀM '
Nelieli latviešu nometne mitinā­jās
koka barakās mežaini kalni. Ap­kārt
barakim, vidū, kalna nogāzēs,
gar malām — no visām pusēm no­metni
ieslēdza priežu mežs — prie­des,
priedes, priedes, gan lieli veci
stumbri, gan Jaunaudzes. Aiz kahia
un lielajām priedēm šur tur bija gan
ari sīki Jaukti koku skupsniši, tur
auga ari eglītei un bērziņi Kalnu
starpās un ielejās urdzēja vairāki
strauti, un viņu krastos auga visda-žādie
krūmi. Turpat pa nometni
bieži vien pat dienas laikā lēkāja
zaķi, bet Ja ziemas nakt! uzsniga
sniegs, tad rītos baraku starpās va­rēja
redzēt pat lapsu pēdas. Kupl-astes
naktis Jo cītīgi bija apstaigā­jušas
mazos malkas šķūnīšus, kur
dažiem nometnes iedzīvotājiem gu­lēja
vistas.
Invalids Kociņš ar sievu, diviem
bērniem un veco māti apdzīvoja ma­zu
istabiņu. Trūkumam te bija īstā
mājvieta — viņu rosība bija maza.
Ziemsvētku eglīti gan Kociņi bija
apkārtnes mežos sameklējis, bet iz­pušķot
to varēja tikai paštaisītiem
krāsainiem papirišlem. Svecītes bija
tikai piecas, tās pašas iegādātas par
saldumiem, kas atrauti bērnu mu­tēm.
Toreiz par naudu videSi tā­das
lietas nepārdeva.
Un| tomēr tā bija Ziemsvētku eg­līte.
Deviņgadīgā Daina noskaitīja
pantiņu par mazo zaķīti un mazo
kaķīti, kas uz ceļa satikāi un brī­nījis.
Bet sešgadīgais Andris Jide-lēja
nūju ar zirga galvu, ko tam pa­taisīja
un uzdāvāja tētis. Andris
griezās kā vilciņš ap eglīti un nemi­tīgi
atkārtoja: ē, kur Jāja dlv* ba- »
Jiri, diV bajāri, zīda pu^l wA
slai&a, al-Ja-Ja.
Māmiņa sēdēja uz gultu, dcatljis
bērnos un eglītē, un neteica
Viņa likās dzīvojam atmiņās, ^aels
gan it kā vēroja visu ap sevi; bet
skats bija Uds savādāks un dsiļiks»
it k i nogrimis kaut kur tiluml. Vlnt
redzēja kādu citu egUti, dedstnita
pirms vairākiem gadiem mlļajl
dzimtenē, savā māji. Tad tur Daina
gāja rotaļii ar kaimiņu bimlem«
Andris vēl tikko bija Uds staigii
Ti nebija eglīte vien, bet Jau privt
egle līdz istabas griestiem, mists
koks no pašu meža. Zaros bija bali»
tas sniega pūkas no vates, vizēja
ģeļu mati, dega Mvas divdiialDti
varbūt pat trīsdesmit svecītes, ka­rājās
āboli no pašu dārza un brūni
mājas cepumi visādos veidos. Oar
sienu bija balti apklāts galds, pUns
visādiem labumiem un gardumiem
no pašu klēts un pagraba. Un līk­smas
sejas visapkārt, sārti, priecīgi
bērni un svinīgi pieaugušie... Mā­miņai
apmiglojās acis, tētis ari Ui^
reiz sadrūma un ari bērni it kā sa­rāvās
un kļuva klusāki
Vecā māte piebīdīja krēslu tuvāk
un ieklepojās.
MKO nu bēdājies, melt," viņa teica,
.. .,j)riecājatiei vien ari Jūs, bērni
Nav Jau mūsu eglīte nemās tik trū»
ciga. Ir taču raibu puķes, lai ar
no papīra, svecītes vis... Bet es
gan reiz redzēju eglīti, nu — tidu
īstu nabagu e^Iti..."
JPastāsU, veco māt...*'
„Tas bija pirms kādiem sešdes­mit
gadiem, es biju vēl tāds puuu-dzis*
Dzīvojām toreiz par dirtt
(Turpinājums 6. Ipp.)
Dvēseļu puteņa sacensības
atrisinājumi
Latvijas 26. nov. numurā ievietotās sacensības pareizie atrisi­nājumi
ir šādi: 1) I d., 22. Ip., 2) III d., 145. Ip, 8) II d., 162.
resp, 170 Ip., 4) III d., 94. Ip., 5) II d.. 200. rcsp. 209. Ip., 6) II
d., 179. resp. 188. Ip., 7) III d., 140. Ip.. 8) III d., 43. Ip.
Piedalīšanās sacensībā bijusi visai kupla un — gods jaunajiem
latviešiem — neviens no iesūtītajiem atrisinājumiem nav bijis
nepareizs. Tā vien liekas, ka uzdevums centīgajiem zēniem un
meitenēm būs bijis pārāk viegls. Nevarēdama starp daudzajiem
pareizajiem atrisinājumiem izšķirties, redakcija nolēma pieteik­tās
trīs godalgas sadaUt sešās daļās tā, lai katram laimētājam iz­nāktu
viena mēneša Latvijas abonements. Pašus laimētājus re-dakcija
izlozēja, un iznākumā balvas — Latvijas abonements vie­nam
mēnesim — krita šādiem sacensības dalībniekiem:
Austra Kvēps, Essen.Kray, Flack Kaseme, BL 9-53.
Helēnai Nukša, Schwābi8ch Gmūnd. ArUllerie Kascrne. Bl 5-97
Andrejam Ozoliņam, Holbom Grange, Lowick, Berwick-on-
Tweed, Northumberland, Gr. Britain.
Jānim Zobenam, Eslingenā, Brcite ielā 8-1.
Laimonim Gailim, 43, Rue de la Paix, Chapelle lez Ht, Bel-glque.
Oltertam Andrejam Llepiņun, Diepholz, Litauisches Uger.
Novēlēdami laimētājiem un visiem jaunatnes ^P|«J^^'«» ^J'
t ā j i ^ priecīgus Ziemsvētkus, vientuļo skautu vadl^ji un redak-da
aicSa izmantot svētku laiku un palauzīt galvas gar jauno
Sdevumu, kas Izsludināts Utvļjas 10. decembra ntmiurā^^^A^^
risinājumu iesūtīšanas termiņš 81. decembris ^ ^ L r ^ n ^
iunS Jau ienākuši, uzdevums daudzkārt grūtāks un nteresantf^
jTpirao, un ari balvas tādēļ netiks vairs daliUs, bet pie-šķirtas
tā kā pieteikts.
VVļļ