Bavarijas Latviesu vestnesis, December 22, 1949

              Ceturtdien, 1049. g. 22. decembri
Ziemsvētki
imigrantiem
Svētki, kujos ousfrultesi svist visvoirōk un potere visvoirok saldējumu
MŪSU SPECISLKORESPONDENTA VĒSTULE NO KANBERAS
• ,4Kas nu tagad, bet Ziemsvētkos—
ta^f tikai bOs karstums," austrālieši
tflaž stSsta jaunatbraucējiem. Vai
• tft bds vai nē, to redzēsim, bet ap-toigujus
mežus, slaidu kamanu ce}u
un sniegputeni SaJos Ziemsvētkos
tomēr vēl neskatīsim. Māmuļām ne-b&
t^ārfi] bērni, kas, svētku eglīti
in^klēdaml, līdz padusēm izbridušies
kupenās un pfimākuSi mājās sarka-
Blem degungaliem. Ziemsvētku eg­līte
te Ir gandrīz pati lielākā prob­lēmai
un parasti jāiztiek bez tās.
Darba vietās parasti eglītes jau
laivlai^Igi pasūtina. Kanbēras lat­viešu
ev. lut. draudzei, kas mdsu
bSnm tīkos
iVitktt vakaru, jpalaimējās, jo aust-
MUIi^ YWCAi būf eglīte^ un pie
tu tad atļaus priecātiei ari lat-
Iflelii bērniem. Tā pirmo reizi viņi
Ziemsvētkus svinēs pie īrētas eglī­tei?
Svē^u vecītis gan nebūs īrēts.
du maiņas laiku pavadīs tūristu tel­tis.
100 jūdžu radiiisā ap Sidneju jau
kopS gadiem ir 134 tūristu centri,
galvenokārt ūdens tuvumā, kur brīv­dienās
braucēji iekārto savas teltis
un laimīgi pavada „holidayS''. Sa­gaida
arī rekorda daudzumu svētku
sūtījumu —' kartītes, vēstules un sai-nīSus,
tāpēc visi svētkiem domātie
sūtījumi bija jānodod pastā jau līdz
- ^ ^ ^ For 25.000 Mg-m^*,
ļ^o austrāliešu laikraksti un
PlitSstai; kft imigrācijas departa-ļuMi.-
20. decembtr 16 izvietošanas
Hlpļ^U 1 ^ organizēs svētku
ii^ojumui ar dāvanām bljulajiem
. Sajii iiomatņ laikā bOi
ip Sļ^dOO Imigrantu, to vidū 10.000
t^inu. Sevišķi do-ilļtid
sagādāt jaidnu ndrkļui, jo
imisi bērni bai^tlgui Ziemsvētkus
t mtffil va neesot reda*ju8i. V i -
priekus Izjaucis kaŗS. Lielākai da-
" 28-000 ieceļotāju šie būs pir-
[eiivētkl Austrālijā. Ari
a imigranti svētku noskaņu
iilesot jutuši kopš 1938.; gada,
v^ļ nebija kara un šie ļaudis^
[ļ^' Mvdja savās mājās. Imigrā-i
s departiaments tādēļ rūpējies, lai
ļitbrpcējiem sagādātu tādu Kristus gedžimSanas svētku noskaņu, kāda
tatru ga^^ Austrjilijā.
liZiemivētM^^^^ visvai-gaidītās
un mīļākās, svinamās
iStiaias, bet vairāk tautas, nekā baz-irti^
i svētki. Ja, spēlējot ,JK:iusā
Ulkts, svētā nakts", jauni cilvēki do­cējot,
tad par to,nevies n^ķr|-
. Latvietim.^ tāpēc iSrlzāk Sķlel, ka
„ iākusl Jāijfļi^haļtti im
# saule tieši visaugstāk pie
Jļ^ilgtt, spilgti zilajām debesim, zded
liķes, zaļo koki, viļņo ūdeņi, viss ir
Vasarīgāks par vasarīgu, Jā — kas
ļm tad var būt par Ziemsvētku sa-
Jflta? Tie, protams, arī nav svētki zie-maiivb^
t Pestītāja atnākšanas diena
pasaulē. Bērni ari šeit priecājas par
jaukām dSvanām, u n veikali savos,
sludinājumos laikrakstos Jau vairā­kus
mēnešus pirms svētkiem sāk v l -
Jinfii ļaudis ar visskaistākajām
mantiņām. Kāds liels Sidnejas uzņē-mumsj
ievietojis sludinājumu vācu
vilodā — speciāli Jaunaustrālie-
Mm — un piesola, ka katru pir-
4*jtt apkalpos valodā, kādā viņš ru-
«HJissavā dzimtenē. Kā tad tas sa-dcan
ar Austrālijas asimilācijas po-lltftu?
Garām ejot jau var pateikt,
ka austrālieši gan mēģina atbraucē­jus
iespējami ātrāk iekļaut savā vi­dē,
bet tas notiek neuzbāzīgi, un, Ja
vien cilvēks pats negrib, viņš te sa­vu
tautību nekad nezaudēs. Kas nu
tiešām vēlas mainīt spalvas, tam —
cita lieta.
. Ziemsvētkos Jau
allaž Ir tā, kasa-f
vi prieki mazam,
f savi ari lielam.
Galvenais: kā '
'Svētku laikā būs '
ar alu—vai pie­tiks?
Te grūti da­būt
alu pudelēs,
|a ztnārhā veikalā
nav vecs „kunde".
Tāpēc austrālietis priecīgs lasa pa­ziņojumus
laikrakstos, ka alus pu­delēs
šogad būs vairāk nekā pagā­jušajos
svētkos. Jā, arī Ziemsvētku
virs bieži zīmēts ar alus kausu ro­kās...
Būs svētku tītars, būs visa
diezgan, kaut veikalnieki brīdina, ka
gc4as šogad varbūt iznāks trūcigāk
nekā Jebkurā no pēdējiem ZO gadiem,
; Jo ļoti daudz gaļas nosūtīts Angli­jai
un pagājušās ziemas plūdi izpu-
, tlnājuši milzīgas cūku farmas. Par
^ēdamā trūkumu Jau gan nav jā-
V skumst, tāpēc austrāliešu namamā­tes
rūpīgi seko laikrakstiem, kas cits
'dtu mēģina pārspēt ar rakstiem par
j svētku cepumiem, padomiem kā rī­kot
,,partijas" utt.
Ziemsvētki ir laiks, kad austrālie­t
i brauc atvaļinājumos, ceļo, spēlē
tenisu, kriketu, makšķerē, tūksto-
,Siem cilvēku meklē veldzi pludmalēs
Izmanto šis „holidays", ka nu
katrs uzskata par labāku. Austrāli­jas
tūristu birojs jau mēnesi pirms
svētkiem paziņoja, ka pieteicies ce­ļotāju
rekordskaits — vilcieni, lid-
. mašīnas, satiksmes tvaikoņi un auto­busi
būs galīgi pārslogoti. Gluži tas
' pats notiks ar viesnīcām, tāf)ēc ap
25.000 sidnejle.% Ziemsvētkus unga-
ZIEMSVĒTKU MODES
AUSTRAtUA
PrleUtovēlka apsveikoms kādi
Sidnejai parki
17. decembrim. Pagājušajos Zļiem-svētkos
Sidnejas galvenajā pastā
vien bijuši ap 20 miljonu sūtījumul
Paredz, ka šogad to būs vēl vairāk,
jo ēakli rakstītāji Ir ari jaunaustrā-llešl,
Austrālieši uz Angliju šajos
Ziemsvētkos gaisa ceļā nosūtīja 400
tūkst pārtikas sainīšu. Tā bija se­višķa
kampaņa, un sainīšu pārsūtī­šana
maksāja tikai 10 šiliņu. So sū­tījumu
nodošana beidzās tieši mē­nesi
pirms svētkiem.
Šajos svētku izbraukumos dosies
ari ļoti daudz imigrantu, sevišķi tie,
kas šeit nodzīvojuši jau ilgāku lai­ku
un nav vēl izmantojuši atvaļinā­jumus.
Varēs apciemot arī ilgi nere­dzētus-
draugua^ Tā nu mēs te gai-
(ļām^Austrālijas Ziem5vētkus--lalku,
kad cilvēki apēd visvairāk saldēju­ma
gadā un slauka sviedrus arī ne­strādājot,
jo pār viņu galvām tad
saule viskošākā — patiesi ugunīga,
lai pēc tam sāktu to ceļu, kas pa­vēsti
rudens tuvošanos.
Kanbērā, decembri.
Arnolds Smits.
„Ari mēs gribam kaut
ka palidzēt,. "
PIEZĪMES NO DIENVIDUS
DAKOTAS
Latviešu ,,štabs^^ virs Halifaksas jumtiem ,
Ka strādā Kanādas LNA aprūpes fonds
Mēs neesam vieni savās sāpēs un
ciešanās. Dievs mums ir devis dau­dzus
draugus, kas grib mums palī­dzēt
Dažreiz ši palīdzība ir tiešām
aizkustinoša.
Kādā vēlā vakara stundā pie ma­nām
durvīm kāds pieklauvēja. Kad
atvēru durvis, ārpusē stāvēja kāds
Dakotas lauksaimnieks ar savu
sievu.
„Piedodlet, ka Jūs traucējām tik
vēlu. Kopš tā vakara, kad Jūs mū­su
baznīcā stāstījāt par Latviju un
DP, mums ir vienmēr jādomā par
tiem nelaimīgajiem ļaudīm, kas pa­likuši
bez dzimtenes. Ari mēs gri­bam
kaut ko darīt, lai vismaz vienai
ģimenei palīdzētu. Sakiet, vai Jums
ir zināma kāda ģimene, kas gribētu
braukt šurp."
Parādu apmēram 200 vēstuļu ar
lūgumiem. Nepaiet ilgs laiks, un va­jadzīgā
ģimene sameklēta.
„Sakiet, kas notiks ar pārējiem?
Vai tiem būs kāds, kas palīdzēs?"
„Laikam nē! Paskatieties uz šo
ģīmetni,.."
Māte ar diviem maziem bērni­ņiem.
Virs palicis Kurzemē uz kau­jas
lauka. Vēla ilakts stunda, kad
pabeidzu savu stāstu. Redzu savu
draugu acīs asaras.
„Ak Dievs! Šīs latviešu mātes
ciešanām vajaga būt lielām," klusi
saka Dakotas lauksaimnieka sieva.
Tad viņa pagriežas pret. vīru:
„Nav vairs tālu Ziemsvētki. Vai
nebūtu labi, Ja n^ēs paņemtu ari šo
ģimeni. Man žēl mazo bārenīšu."
Sai pašā reizē tā pati ģimene pa­ņēma
vēl trešo ģimeni tēvu ar
diviem maziem bērniem no Virc-burgas
nometnes.
Kad mani draugi aizgājuši, es vēl
stāvu pie loga. Nesajūtu vairs no­guruma.
Paldies Dievam, atkal trim
ģimenēm atvērts ceļš uz šo brīvības
zemi. Esmu aizmirsis, ka vakar ve­selās
deviņās vietās tiku noraidīts.
Rīt sākšu atkal visu no jauna.
Mēs neesam vieni. Ir daudzi, kas
no visas sirds mums grib palīdzēt.
I R. Kr.
Ja kāds domā, ka Kanādā trūkst
dzejas im bohēmas, tam ieteicu uz­kāpt
KLNA aprūpes fonda LRA
„galvenā štāba" mājoklī. Kas reizi
tur uzkāpis un tātad divreiz sasitis
galvu bēniņu kāpņu līkumos, tas šo
ceļojumu neaizmirsīs. Mazliet aiz­elsies,
viņš nonāks aiz dzelzs dur­vīm
koka eju labirintā, kur zilas
bultas to izvadīs līdz gaišajai torņa
telpai. Skats ir skaists — jumti,
dūmeņi un jūra. Gar sienām lieli
plaukti, pilni papīriem, mapēm, vēs­tulēm.
Viesis nolūkojas mirdzošajā
tērauda rakstāmmašīnas galdiņā (sek­retāra
privātīpašums) istabas vidū
un garajā rakstāmgaldā. Patiesi šeit
ir mājīgi un glīti. Te strādā LRA
sekretārs Andrejspns ar kundzi, un
viņu dēlēns pētī tukšās aploksnes lu
noplēš idietotfis pastmarkas, kas
ienes L R A 2 dolārus mēnesī. Sad
tad šeit ierodas LRA nebiedri, kam
tomēr vajadzīga šīs organizācijas pa­līdzība.
To nekad nevienam ne­liedz.
Nesen biju klāt, kad atska­nēja
tfibrunis un garā intendjPs^-
retāram pieprasīja sīku informā­ciju
par to, kā, kad, kur un kādēļ
angļu valodā jālieto vārds „wal-
Ing". Sarunas sācēji bija nebiedrs
— viri, kas gan iebraucis ar LRA
palīdzību, mcdcsfi ari savu nodevu,
bet par biedru „baidās" skaitīties.
Vai viņam var a t t ^ ? Protams, nē.
— ua apkluit nkttfimmiiīha, apfu-ļai
i«iāktāii mamonandi m Otavu,
un LRA iķlrst! leksikonua, lat in­formācija
apmierinātu informējamo.
Sajfi torni bieži Ierodas National
EmploymeQt ierēdnis pārbaudīt LRA
grāmatas un iespiež tur savu zīmo­goto
parakstu. , Bieži ierodas ari
daža policijas virs — gan pavisam
privāti, lūdzot pārtulkot kādu sveš­valodas
vēstulit gan oficiāli, lai
ievāktu kādu informāciju, — un pa­rasti
nosēž krietnu stundu, Tie ir
ļoti vēlami viesi, kas parasti dod la­bus
padomus tm sevišķi interesējas
par to, lai LRA kartotēka būtu zem
citam neatslēdzamām atslēgām. Bie­ži
vien liekas, ka šiem viesiem un
viņu sirsnībai LRA var pateikties
par to, ka Kanādas imigrācijas po­litikā
pēdējā laikā mainīti jau daži
smagāki noteikumi — atcelts ierobe­žojums
EVW iebraukšanai no Ang­lijas,
atļauta grupu ieceļošana, un
pašā pēdējā laikā var izsaukt pat
neradus un nekvalificētus strādnie­kus
ikkatram Jaunleceļotāju privāt­uzņēmumam.
/
Tā kā šis tas nu ir panākts, un
daudz kas vēl jāpanāk, tad var jau
sākt runāt par šā biroja paslēptajām
tieksmēm — izveidoties no imigrā­cijas
biroja šaurākā lokā par mazu
sūtniecību Kanādā, kas pašu lidzek-lem
un pašu spēkiem kādreiz pilnī-
)ā pārstāvēs mūsu nozīmību un at­tieksmes
ar Kanādas valdību. Ne
velti KLNA valde nolēmusi iespē­jami
drīz šo biroja torni pārcelt uz
Otavu, tuvāk pie lielajiem avotiem.
Ja līdz šim izdevies jau ievest vie­nu
latviešu invalidu un komisijām
Vācijā pierādīt, ka Kanādā nav l i ­kuma,
ne valdības rīkojuma, kas
liegtu iebraukt bijušajiem latviešu
karavīriem, tad ir lielas cerības, ka
KLNA aprūpes fonds ir uz pareizā
ceļa.
Pēdējā pusgadā KLNA valde sa­nākusi
19 smagās un garās sēdēs.
Tomēr Jāatzīst, ka tās darbība gal­venokārt
izpaudusies tikai mūsu
iekšējās sabiedriskās dzīves veido­šanā
un tīri lokālos palīdzības dar­bos,
kā arī visai nelielā propagandā
par mūsu zemi. Cerēsim, ka nāko­šajā
vasarā izdosies darbību vēl vai­rāk
paplašināt. Varbūt arī Izdosies
Izveidot jaimleceļojošo latviešu pri­vātuzņēmumus
un tā atvērt durvis
jaunam latviešu ieplūdumam Kanā­dā.
Lai kā dažs skeptiķis gribētu
noliegt LRA sasniegumus nepilna
gada laikā, tas nu vairs nav iespē­jams.
Nupat biju spiests pārtraukt
šo rakstu, jo zvanīja imigrācijas da-
I e e @ 6 ?f
glija ierīkos
piedengo mitni
ļas Ierēdnis, piedāvājot savu darbi­nieku
un auto, lai kopīgi apskatītu
vairākas Jaunskotijas farmas, ko
īrējot varētu izlietot par caurlaides
nometnēm LRA izsaucamajiem l||t-viešiem.
KLNA aprūpes fonda ietekmei vai­rojoties,
nav šaubu, ka vairosies ari
tā atbalstītāju skaits. Bez LRA al­gotajiem
darbiniekiem mēs arī ta­gad
vēl neko nebūtu panākuši mūsu
cīņā par eksistenci Mūsu patiesā sa­biedriskā
vērtība pieaugs tikai tad,
kad galīgi saplūdīs KLNA ar LRA,
kopīgiem spēkiem uzturot savu lat­visko
ierēdņu kadru. Tas atkarīgs
tikai no mums, un brīžiem iezogas
tāda kā rezignācija, redzot, dk pa­sīva
visumā Ir mūsu latviešu saime,
un cik aktīvas ir pļāpas un apzināta
kaitniecība, kas pūlas nonievāt līdz­šinējos
panākumus. Kaut kas Iesā­pas,
Ja iedomāju, ka manam uzsau­kumam
šeit jau ieceļojušajiem lat­viešiem
— paziņot savu dzīves vie­tu
— atsaukuSās tikai 23 personas,
kaut gan zināmas ari dažas citas ģi­menes,
kas tikai ar LRA garanti­jām
šeit iebraukušas, un vēl dažas,
kas ari pēc ieceļošanas izlietoļjušas
LRA palīdzību. Bet atsaukties un
izlietot šo atsaukšanos LRA nākot­nes
interesēs (par biedru naudu pat
nerunājot) ^ nav atzinuši par va­jadzīgu.
Kāpēc?
VU smagāku redfnfidju rtdadar^
ba un iedošanas meklētāju pavir­šība.
Ja pirms divi gadiem, lauku
darbus vēl bija viegli atrast, tad šo­gad
šā jautājuma risinājums, sakarā
ar Kanādas kokrūpniecības krizi
pasaules tirgū, ir ļoti grūts un lēns.
Un Ja nu vienā pašā nedēļā trijos
gadījumos Halifaksas birojs saņem
no Vācijas atsacīšanos ieceļot,—tad
gandrīz pietrūkst spēka. He tam vēl
pirms dažām nedēļām šie paši atsa-cltāji
tik karsti prasīja Ievērot viņu
vecos lūgumus! Rezultātā — izmuļ­ķots
kāds godīgs Kanādas lauksaim­nieks,
un ari imigrācijas iestādes
sāk šaubīties par ieteicamo ieceļotā­ju
gribas spējām. Jāuzsver, ka ie­stādes
ievēro ne tikai ieceļotāju fi­zisko
spēku, bet vēro un pārbauda
arī viņu gribas stiprumu. Man a-nams
gadījums, kad valdība aizlie*
dza ieceļot kādai latvietei tikai tā­pēc,
ka viņu solījās nodarbināt mā­sas
vīrs, kas pārāk nokalpina pats
savu sievu. Vergus Kanāda neciSot,
sievas māsu viņš vēl vairāk icalpl»
nāšot, — tā bija slepena, bet visai
raksturīga atbilde.
Ja vēl pirms pusgada dažs lat­vietis
mīlēja stāstīt, ka Otava ims»
Jotles par „craz3r man of Hallfat^
tad tagad Jāsaka, ka daudz kas aiT
Otavā mainījies, un IRO, kas it kā
izgudrojusi šo skaisto titulu, bijusi
pat spiesta mainīt savu vadību. Ta­gad
LRA un IRO starpā radītas tik
ciešas attieksmes, ka vairākos gadīi»
Jumos Jau samaksātā ceļa nauda par
ģimenes ieceļošanļi Ir atmaksāta līdz
600 dol vienai personai. Ne velti
LRA saņēmusi kā patdcibu ari lie­lākus
latviešu ziedojumus (pat 50
dol. uzreiz) un agrāk t& naidīgai
IRO oficiālu atzinību. Ne velti LRA
biedru vidū sastopami ari kanādieši,
kas tās darba svētību saredz labāk
nekā daži kūtri un patmīlīgi lat­vieši.
Un tomēr — vēl nav panākts viss,
im to ari nepanāksim, ja kopīgi ne^^
atbalsosim dartm, ko veie mūiuLHĀ
darbini^ Klpfe rminiM nav at^
saucies LRA aicinājumam dot kaut
uz īsu laiku dzīvokļa garantijai
jauniebraucējiem? Vai tiešām nav
atradies kaut dīvāna stūris kādā no
latviešu mājām? Kāpēc tik maz dar^
ba piedāvājumu? ^ Tagad pleau*
gušas Ieceļošanas izredzes. Bet KLNA
saimnieciskā nozare viena pati visu
neveiks, ja to neatbalstīs tie, kauna
enerģija vēl neguļ alus pudelē. Mums
jākļūst dzīvākiem un patstāvīgā-klem.
Kanāda mūs atbalstīs, Ja ti­kai
mēs paši sev nekaltēsim.
H a l i f a k s ā , decembri.
Mariss Vētra.
MŪSU LĪDZSTRĀDNIEKA VĒSTULE LATVIJAI NO fiRTTUSALaM'
Kā ziņo News Chronicle (14.12.),
Anglijā tikko nodibināta sevišķa
sabiedrība bēgļu dzīvokļu Jautāju­ma
kārtošanai (Refugees* Housing
Society, Ltd.). Sabiedrības pirmais
mērķis ierīkot pagaidu uzturēša­nās
mītni Anglijā strādājošo DP
vecākiem un pārējiem piederīga­jiem,
ko ģimenes galva pēc zināma
laika nostrādāšanas izsauc pie -sevis
no Vācijas nometnēm. Sabiedrības
rīcībā nodoti jau 1500 mērc, bet tā
cer drīzumā Jegūt 5000 mārc. lielu
kapitālu. Sabiedrības darbību at­balsta
arī britņ iekšlietu ministrija.
Eventuāli ziedojumi mītnes cel­šanas
fondam un tuvākas informā­cijas
pieprasījumi adresējami: Hon.
Secretary, Refugees* Housing So-clety,
Ltd., Abford House, Wilton
Road, Victoria, London, S. W. 1. (j)
S'podrā, uzpostā virtuvē pie gāzes
pavarda rīkojās sieviete gumijas
priekšautā. Viņa pacēla vāku vie­nam
katlam, apmaisīja to ar lielo
karoti, pacēla vāku otram katlam,
palūkojās un tad stājās atkal pie
aizsāktās kartupeļu mizošanas. Viņas
rokas kustējās tik naski un veiksmī­gi,
ka likās manā priekšā stāvētu
mājturības semināra laiureāte, vai
saimniece ar gadiem ilgu virtuves
pieredzi, tikai no sejas bija Jaušams,
ka viņas domas allaž aizklīst prom
no pavarda citos dzīves jomos, it kā
meklētu ceļu uz pagātni vai nākot­ni
Viņa tomēr nebija ne mājturī­bas
skolas laureāte, ne saimniece ar
gadiem ilgu praksi, bet sieviete, kas
Latvijas tmiversitātē studējusi ģer­māņu
filoloģiju, bijusi skolotāja un
tagad ir latviešu ogļrača dzīves
biedre Skotijas vidienē.
„Manl ūpji drīz salldos mājā izsal­kuši,"
ieminējās viņa, redzot, ka ap­brīnoju
viņas rosību virtuvē, „tādēļ
ar skubu jāgādā, ko galdā celt."
ūpji ir latviešu ogļrači, kas mitinās
šajā mājā. Vienam no pieciem Iz­devies
Izvilkt lielo laimestu nevis
zirgu vai futbola sacīkšu derībās, bet
nodibinot ģimenes dzīvL
I Kā saka, laime nekad nenāk vie­na.
Lielbritānijā strādniekam, ja
viņam Ir ģimene, tiesība pieprasīt
ģimenes mājiņu, ko strādnieku val­dības
atbalstā sacēlušas pilsētas
pašvaldības. Protams, pie mājas,
turklāt pie gluži jaunas, modernas,
ar visām ērtībām „apbruņotas" mīt­nes
nav viegli tikt, tomēr latviešu
ogļracim ar skotu draugu atbalstu
izdevies iegūt nomā šo četristabu
dzīvokli ar virtuvi un vannas ista­bu
un diviem īstiem angļu kamī­niem.
Vienam ūpim nu būtu, bet
vai tādēļ pārējiem jānokar galva?
Sarunā, saliek prātus kopā, im izrā­dās,
ka seši cilvēki var sadzīvot
četrās istabās ērtāk nekā divi. Ik
pa diviem iznāk viena guļamistaba,
paliek pāri viena kopīga ēdama un
dzīvojama istaba un viss pārējais
kopīgai ekspluatācijai.
Tā melnie pazemes ūpji beidzot
nosēžas uz zaļa zara. „ŪpenItei" kā
precētai sievai vairs nav jāstrādā
darba ministrijas darbos, bet viņa
tomēr strādā. Viņa tagad vada sa-j
vu un vēl citu ogļraču saimniecību,
iepērkas, uzpoš māju un vāra ēdie­nu.
Turklāt vēl atliek laiks sa­biedriskajam
darbam.
Uzsākt dzīvi strādnieka cilvēkam
rav viegli. Tukšā, kaut arī moder­nā
mājā uz kaila klona taču nevar
^ulēt. Vajadzīgs linolejs, ko izklāt
grīdas, nepieciešami trauki un, pār
visām lietām, arī mēbeles. Bet An­glijā
atkal ir tā: kam sieva — tam
māja, kam māja ~ tam kredīts. Šo­dien
Ūpju ligzda ir izdalļlnāta ne­vis
lietotām, bet plbiīgi jaunām,
tumši brūni lakotām ozola mēbelēm.
Ir galds, ir krēsls, pat divi klub­krēsli,
gultas, pat zema, angļu gau­mē
veidota bufete. Katrs neprecē­tais
ūpis arī iegādājies sev gultu,
krēslus uc.
ūpji pazemes darbā izlido agri rī­tā,
dienu māja ir (tukša. Tad tur
rīkojas tikai saimniece. Pa pakrēsli
latviešu ogļrači viens pēc otra at­kal
pārrodas mājās. Pie garā ģime­nes
galda visi ēd pusdienas; vakari­ņas
nāk pēc tam. Savas brīvās va­kara
stundas ogļraču draudze pava­da
dīvānā un klubkrēslos pie oglēm
kurinātā kamīna* (Oglei viņi la-ņem
no valsts par pašizmaksu, tā Ir
trešā daļa no tirgus cenas.) Cits la­sa
laikrakstus, cits grāmatu, cits,
mācās, sagatavo uzdevumus neklā­tienes
kursiem. Kam Ir Interese, tas
apmeklē kino. Tādā kārtā pēc dar­ba
pazemē vakara cēlienā ogļrači
atkal jūtas kā pUntiesīgi civilizētās
pasaules locekļi.
Ogļraču darbu latviešu vīri neni­cina,
kaut arī nejūtas aicināti tieši
šai melnajai profesijai. Viņi atzīst:
darbs galu galā nekur nav bez ga­rozas.
Spriežot pēc darba biedru —
Skotijas ogļraču nostāstiem par iz­peļņu
un apstākļiem raktuvēs pirms
kara, jāatzīst, ka strādnieku valdība
darījusi ārkārtīgi daudz, lai uzla­botu
un atvieglotu ogļrača nepatei­cīgo
darbu. Tagad, kad kalnraktu-ves
nacionalizētas, izdarīti daudzi
jauninājumi, darbs kļuvis mazāk
bīstams un labāk atalgots. Cēlusies
ari darba ražība.
Visas skotu strādnieku priekšrocī­bas
tagad bauda arī latviešu ogļu
vīri. Tādēļ arī viņi savas vakara
stundas var bezrūpīgi pavadīt pl^
kamīna pašu iekārtotā mājā, krāt
spēkus nevien maizes, bet arī sa­biedriskajam
darbam savu tautiešu
labā. Un viņi veic šo darbu Iecir­tīgi
un sīksti. Viņi labi zina un sa­prot,
ka bez mūsu pašu darba, pašu
piepūles un uzupurēšanās nebūs
Latvijas brīvības.
Bet kā labais mājas rūķis, kā visu
aprūpētāja dvēsele pa to laiku vir­tuvē
rīkojas Upju ligzdas saimniece.
Universitātē iegūtās zināšanas ne­traucē
viņai būt par priekšzīmīgu
mājas un. Dievs dos, ari ģimenes
māti.
Tāds gars valda latviešu ogļraču
ūpju ligzdā Skotijā.
Edinburgā, decembri.
Pētols Ais:ar8
•^J« nav wgt>i^- -
••'ĶtM X vakoi Be
ajjffl.4a«n^aan&sfl ssttāāssttuu,. Ess .1.^
rff slTt^ «vētigā ZiemasJ(
SKI oumtm devās uz W
J^^rtSjāi pa tjjvl.^
ZMV^ »^eelltes p^
Iļģļ^t^^ tagad
mSMMt^ MlBitajof
m Sm MinTtt atralsTjuii
m dsdtfoo pastaliņu \m
ļS^i^^n led
VL prieki gi^ēdai*»,^**-
jli krūts. Tētis tomēr smai<
insnl atvairija, sacīdams: „m
at neuzmtol, tad tfi nava ta
Minētājiem bija jāuzmanās]
dāvinātāju nevarēja uzminēt,
mu pīlāra atkal egles za'
Hftamiem Ziemsvētkiem.
TCtis, savu sainīti no zara
atrada tur dzīpariņiem izš.
dltstobrenel domātu plecu
Priecīgi pārsteigto par Jauko
nu, viņš kavējās minēt dāv*'
bet mēs, bērni, palaidņi, negi
^Hini, mini, neuzmini, tad t
tavai" Tēvs minēja, bet nevit
atsaucās. Visi bija no istabai
kušl, bet tētis vienmēr vēl \
Mz bija minēdams aizklīdii
kaiimņu mājas. Līzetiņai, kas
4usēclama, vēl nenieka nezini
plecu jostām un bisēm. TadI
Kristaps ar Tāli zem rokas |
j§8 durvīs, smiedams: „Noķēi
ainu bez spfeu!" Un Tāle
tētim ap kaklu, skūpstīdair^
vaigus un, jostu plecā uzkāi
vēlēja: „Tētiņ, apšauj meL
viUcus, kas nāk naktīs smilkd
baltos jēriņus kūtīs biedēt"!
Jautrība, smiekli un joki
istabā. Ari saimes galā ai
gan jautras ziņģes par Kārli,
fliņu, gan skumjas dziesmas
cerStfis meldijās.
Kad mfisa Tāle, savu K
«faugstākfi egles zara ar ™
uti palīdzību bija nocēlud^
pilsētas skolas galtātn
ŗ«āt§m sāka ritēt asaras
m kumpa mugurā — tad i
Jlfm gana apdāvināti un svi
«lifti ui dusu.
JBet brāUs? Vai, dieniņ, brl
Jtm sēdēja, skumji noH
Man spiedās blāvas kaklā,
toi piegājusi, es Wēju^^^^^^
^dzeltenās paitaliņag JTI
Piehecies, fizvilka no
£Ju5tM!"a^m's^: ^„K^a^s^ t^ad^ ^to^ ātudra s
, 5 15, jā!", atcerējās mi
mežā lopus
AL^^, ^ tev ir ganuļ
«0 somas brālis izcēU SDO3
^«a Sa.«m '"s^v^t'•kKooss nno^ 'te^v a" "A"n^š^a^^
«JSa Pj»5m acīm pienāca
Stat^gLf nās neVn
{ .. -----