Bavarijas Latviesu vestnesis, July 16, 1949

              4 LATVIJA
I .
Sestdien. 1949. g. 16.101111
Ar ko
Kanādas senotori uzklausos A.Val(lmapa ziņojiimu par baltiešu bēgjiem
Valstis, kas jau uzņēmušas un vēl
uzņem pie sevis pārvietotās perso­nas
no Eiropas, DP problēma visu­mā
vairs nav gluži sveša, tomēr pat
So valstu politiķu un citās labi in­formētās
aprindās daudzi ar DP
saistīti jautājumi vēl stipri ne­skaidri
Piemērs tam bija Kanādas
senāta imigrācijas un ddrba komi­sijas
2 sēdes, kurās bi). LCP priekš­sēdis
A. Valdmanis bija aicināts
sniegt informāciju par pārvietotaj.
personām Vācijā. Sēdēs piedalījās
34 senatori. Atbildot uz daudziem
Jautājumiem, A Valdmanis. deva
plašus paskaidrojumus, it īpaši uz­kavēdamies
pie baltiešu trimdas ie-mesUemr
bij. karavīriem un DP
arodprasmes. Daži senatoru jautā­jumi,
liecina ja par patieso ļapstākļu
vāju pārzināšanu. Tālāk Sniedzam
minēto sēžu ļoti īsu atreferējumu
ar dažiem burtiskiem izvilkumiem
no stenografētā protokola.
Ievadot savus paskaidrojumus, A.
Valdmanis attēloja, kā vācieši kara
laikā atveda uz Vāciju piespiedu
darbos 9—10 milj. darba spējīgus
iedzīvotājus no okupētajām zemiem.
Vācijas sabrukuma bridi pavisam
bija pārvietotas ap 12 milj. perso­nu,
no kurām dala pirmajā izde­vībā
atgriezās uz dzimteni, bet daļa
to nevarēja, jo viņu dzimtās zemes
bija nonākušas komunistu diktatū­rā.
Angļi un amerikāņi no piespie­du
repatriācijas izvairījās, un tā
ap 1,5 milj. DP palika Eiropā.
Senators Vūds: Jūs domājat Ei­ropas
Vācijas daļu?
A. V.: Jā, Vācijas un Austrijas
rietumu joslās. Krievu pārvaldītajā
Eiropas daļā nav neviena bēgļa vai
DP. Tur ikviens ir vai nu lojāls
padomju pilsonis vai kara noziedz-.
nieks. Lojāliem padomju pilsoņiem
jāstrādā. jaunuzbūvei, un tā saukto
kara noziedznieku liktenis jums ir
zināms. i
Sen. Homērs: Vai ir ari pārvie­totās
personas no Austrumvācijas?
A. V.: Jā, Neviens īsti nezina to
Latvieši par Misisipi kokvilnas
plantācijām vairs nejūsmo
PLRV. KELIKOTS DP NOMETNĒS MEKLĒ JAUNUS IZCEĻOTĀJU^
Pa tukšajiem Eslingenas skolas
gaiteņiem gluži viens svētdienas
rītā labu laiku klīda pazīstamais
amerikāņu plkv. Ķelikots, kas jau
vairāk nekā 1000 DP aizvedis uz
karstajiem Misisipi kokvilnas lau­kiem.
Sis bija viens no tiem reta­jiem
gadījumiem, kad kādā nomet-nO
augstāku amerikāni neviens ne­sagaida.
Bija noticis pārpratums.
Sliktās dzirdamības dēļ, kad pulk­vedis
bija zvanījis uz Eslingenas
nometni pa tālruni, bija saprasts,
ka viņš ieradīsies pl. 3 pēc pusdie­nas,
lai vervētu jaimus strādniekus
saviem kaimiņiem Misisipi krastos.'
Uzsvērti pieklājīgais, mierīgais
un laipnais plkv. Kelikots šo pār­pratumu
neņēma ļaunā. Acīm re­dzot,
arī karstajā Eslingenas svēt­dienā
viņam nekas nebija pretī vai­rākas
stundas pavadīt atvēsinātajos
mūros klases telpā uz koka soliem,
kur pamazām, hbmetnes policijas
apziņoti, sāka rasties izceļot gribē­tāji.
Starplaikā avīžnieks tirdīja ie­sirmo
amerikāni. „Par Jūsu akciju
pēdējos mēnešos tik daudz pretēju
ziņu, pulkveža kungs, ka būtu pa­tīkami
no jūsu pašu mutes dzirdēt,
kas tad īsti noticis kopš 28. aprīļa
kad 609 DP jūsu vadītajā akcijā
Ieradās Ņuorleansā?''
„Nekas sevišķs," atbild Kelikots.
„Visi DP laimīgi sasniedza ceļa
mērķi un cītīgi strādā. 38 ģimenes
vienkopus devās uz Skottaunu. Tie
visi audzē ^kokvilnu, un, kad tā sep­tembrī
būs gatava, to plūks."
„Amerikāņu prese, Kelikota
kungs, pēdējā laikā ļoti daudz rak­sta
par neciešamiem dzīves un dar­ba
apstākļiem Misisipi štatā, zemo
izpeļņu un citiem grūtumiem. Kā­da
ir patiesība?"
„Lielāko tiesu šī neapmierinātība
dibināta uz pārpratumiem un pār­spīlētām
cerībām. Es tādas neesmu
nevienam' devis. Gluži otrādi. Es
vienmēr cenšos attēlot apstākļus
grūtākus un nemīlīgākus, nekā tie
patiesībā ir. Pirmais, kas ieceļotā­jus
pārsteidz, ir ārkārtīgi pavirši
un viegli būvētās mājas, kādās dzī­vo
turienes strādnieki. Tās vispār
nav salīdzināmas ar mājokļiem, pie
kādiem esat šeit pieraduši. Paiet
vismaz gads, kamēr pie šīm būde-lēm
pierod vai arī uzceļ sev la­bākas.
Pirmais gads visos gadīju­mos
ir smaga darba un grūtumu
pilns. Es nevaru teikt, ka Ieceļotāji
būtu vīlušies. Vismaz ne manā un
manu tuvāko kaimiņu farmās, ku­ras
pazīstu "
„Kādu algu saņem strādnieki —
ieceļotāji jūsu farmā?"
„Tādu pašu algu, kādu saņem
amerikāņu strādnieki par to pašu
darbu," uzmanīgi atbild plkv. Ke-llkpls,
„Alga un izpeļņa dažādās
farmās bez tam Ir dažāda. Ieceļotā­jiem
iespējams slēgt divējādus lī­gumus,
vai nu par. pusgraudniekiem
vai par strādniekiem ar algu nau­dā.
Caurmēra atlīdzība ap 3 dol.
dienā. Tā maksā, piem., mans kai­miņš
Mr. Tomsons. Bet strādnie­kiem
Misisipi daudz mazāki izde­vumi,
tiem dod arī ganības pašu
govīm, kurināmais Ir par brīvu un
taml. Tāpēc nevar šīs algas sali-ddnāt
ar rūpniecības strādnieku
algām citur AlSV."
„Kāda ir ārstnieciskā palīdzība
ieceļotājiem? Vai strādnieki apdro­šināti
pret slimībām un nelaimes
gadījumiem?"
„Ēs esmu priecīgs," atbild Kell-kots,
„ka mums Amerikā nav jūsu
^ociālij&ētās ārstniedskās palīdzī­bas,
jo tā būtībā nav nekas cits, kā
papildu nodokļu maksāšana. ASV
ārsta palīdzību pieprasa tikai tas,
kam tā vajadzīga un tikai tad, kad
tā vajadzīga. Tur katrs par savu
naudu dabū reālu pretvērtību."
„Bet kas notiek, piem., ar strād­nieku,
ko jau pirmajā dienā, teik-'
sim, kokvilnas laukā sakož čūska,
vai viņš pārcērt kāju? Viņam taču
nav naudas, kur tāds lai ņem ārsta
palīdzību?"
„Manā farmā par ārstu maksāju
es. Kad slimnieks atveseļojies, viņš.
man to atmaksā. Ārsta vizīte mak­sā
5 dolāru. No manas farmas līdz
tuvākajam ārstam ir 12 jūdzes." '
„Un kā ir ar skolām, Mr. Keli-kot?"
„Sis jautājums man šķiet nokār­tots
labi. īpašs autobuss no rītiem
salasa visus bērnus, aizved tos uz
skolu un atved atkal mājā. Nevie­nam
nav ilgāk kā 5 min. ko iet līdz
autobusa pieturai." i
„Bet kā ir ar karstumu Misisipi
Statā, vai klimats eiropiešiem iztu­rams?"
„Sogad daudz lija," saka Keli­kots.
„Jūlljs un augusts būs karsti
mēneši. Bet jūs varat būt mierīgi.
Misisipi štatā no karstuma miiļst
mazāk cilvēku nekā Ņujorkā. Pie
mums darbs nekad nav tik stei­dzīgs,
lai nevarētu apstāties un at­pūsties,
ja paliek par karstu."
„Cik stundas tad īsti jūsu strād­nieki
nodarbināti, Mr. Kelikot?"
„Pie mums strādā, kā to prasa
darbs," pulkvedis atbild. „Kad līst,,
tad darba mazāk, kad būs jāvāc
raža, vajadzēs ieraut."
,,Kādas ir farmeru un nēģeru at-i
tlecības pret ieceļotājiem?"
„Farmeri visumā ar DP apmieri­nāti.
Ieceļotāji gan strādā ievēro­jami
lēnāk, bet pamazām arī viņi,
pierod. Pirmais gads aiziet, māco­ties
un pielāgojoties. Kā jūs redzat,
farmeri grib vēl vairāk DP. Es paš­reiz
cenšos savākt 25 ģimenes.
Nēģeri uz notiekošo raugās ar ne­saprašanu
un ziņkārību. Viņi, jā­atzīstas,
mazliet nobažījušies, ka
baltie varētu atņemt viņiem darbu.
Visi uzmanīgi gaida, kas notiks."
„Kelikota kungs, kas amerikāņu
presē sacēla tik lielu troksni par
ieceļotāju dzīves apstākļiem Misi­sipi
štatā?"
„Divi mācītāji. Viens atbrauca no
Bostonas, otrs no Ņujorkas, .^bi,
acīm redzot, mēģināja mērot ap­stākļus
kokvilnas plantācijas ar
darba algām un dzīves apstākļiem
lielpilsētās. Viss tas bija liels pār­pratums.
Es arvien ieceļotājiem at­gādinu,
ka viņi nav nedz vergi,
nedz cietumnieki. Ja kādam nepa­tīk
strādāt un viņš cer atrast citur
labāku darbu, lai samaksā, ko pa­rādā,
un lai iet, kur grib."
Klases telpa pamazām pildījās
eslingiešiem. Kāda ģimene ar pie­augušu,
krāšņi uzkoptu meitu sē­dēja
pretī Kelikotam un skaidroja,
ka arī viņi grib braukt plūkt kok­vilnu.
Kelikots bija kritisks. „Es
apsoHju saviem kaimiņiem, ka
ņemšu tikai īstus laukstrādniekus^'
viņš teica.
Līdz vēlai pēcpusdienai, ka^
saule Nekaras ielejā akmeņus bija
nokarsējusi tikpat svelmīgus kā
kokvilnas plūcēju būdiņas lielākās
Amerikas upes krastā, pulkvedis
Kelikots un daži nometnes admini­stratori
pacietīgi vēsinālās pustuk­šajā
klasē. Daudz braukt gribētāju
nebija. Uz ielas stāvēja divi vareni
vīri un viens otram rādija plauk­stas:
„Sitādas, brālīt, viņam neder.
T\ir vajaga pavisam melnu un sa­sprēgājušu
roku. Tikai tādi esot
Misisipi īstie strādātāji." —ests.
vāciešu skaitu, kas padzīti no agrā­kajām
mājvietām un ieradušies rie­tumu
joslās, bet amerikāņu galve­nais
Štābs to vērtē uz 6—9 milj.
Tālāk jums, godājamie senatoru
l^ungi, var būt prātā jautājums —
kādi tad īsti šie DP un bēgļi izska­tās?
Lūk, es esmu viens no viņiem.
Sen. Vūds: Bet visi viņi neizska­tās
tik labi kā Jūs.
A. V.: Pateicos, bet esmu tieši
viens no viņiem. Atļaujiet teikt, ka,
pēc manām domām, nav būtiskas
atšķirības starp jums un mani, iz­ņemot
to, ka jums ir lieliskas valsts
pase, bet manējās derīgumu visās
zemēs aiz dzelzs aizkara uzskata
par apšaubāmu. Bez tam jūsu īpa­šumā
ir tas, ko jūs esat nopelnī­juši,
ieguvuši mantojumā vai ar iz­glītību
un sūru darbu, — bet mēs
visu to esam zaudējuši.
ļSen. Homērs: Vai pirms pēdējā
kara jūsu zemē valdīja vispārēja
labklājība? Vai pie jums nebija tā
kā citās zemēs — ka daži cilvēki
ir ļoti turīgi un liels daudzums na-bļadzīgl?
A. V.: Labklājība pie mums bija
vispārēja. Izcilu bagātnieku mums
bija maz, bet no otras puses — arī
pavisam nabadzīgo iedzīvotāju
skaits bija niecīgs.
Sinī sakarībā A, Valdmanis pa­stāstīja
senatoriem par Latvijas
agrārreformu, kas daudz palīdzēja
iedzīvotāju labklājības līmeņa iz­līdzināšanā.
Apspriedes turpināju­mā
viņš informēja komisiju par
DP reliģisko dzīvi, konfesiju gru­pām,
kā arī sniedza sīkus statistis­kas
datus par arodu prasmi.
Sen. Vūds: Vai visi šie ļaudis ir
mums iegūstami kā emigranti?
A. V.: Jā. ,
Sen. Dipiī: Kur viņi tagad atro­das?
A, V.: Galvenokārt Vācijas angļu
un amerikāņu joslā.
Sen. Dipiī: Vai cilvēki nevar iz­kļūt
tagad ārā no Latvijas?
A. V.: Nē.
Sen. Homērs: Vai Jums ir zināms
visu minētās Vācijas joslās pašlaik
dzīvojošo DP kopskaits?
A. V.: Jā. DP un bēgļu kopskaits
nometnēs ir apm. 0,5 milj., no tiem
baltiešu ir apm. 97.000.
A. Valdmanis tālāk plaši pastā­stīja
par baltiešu deportācijām kara
laikā un par mjusu bij; Karavīru
likteni, atzīmējot, ka baltiešu kara­vīrus
tagad ir rehabilitējusi tiklab
IRO, ^kā vairums emigrācijas val­stu,
kas neliek vairs šķēršļus viņu
izceļošanai.
Sen. Vūds: Vai mēs viņus šeit ne­ielaižam?
A. V.: Nē.
Sen. Vūds: Vai Jūsu nolūks ir
pārliecināt mūs, lai mēs viņiem
ļaujam ieceļot?
A. V.: Jā. Es ticu, ka šie cilvēki,
raugoties no Kanādas imigrācijas
politikas viedokļa, ir jums vēlami.
Viņi gandrīz visi ir vieninieki, jau­ni
un fiziski spēcīgi. Viņi ir pārlie­cināti
antikomūnisti un nevar at­griezties,
jo viņi ir cīnījušies pret
krieviem un tagad zina, kā krievi
ar tiem apietos.
Sen. Homērs: Tad tādēļ šejienes
komunisti ir nostājušies pret vi­ņiem;
tie grib, lai viņi atgrieztos,
jo zina, ka tad viņus nošaus?
A. V.: Jā. Godājamie senatori, es
gribētu atzīmēt, ka DP un bēgļu
vidū ir liels skaits cilvēku, kas
būtu lieliski piemēroti pilsoņi jūsu
zemei. Daudzi kanādieši, kam jau
bijusi ar viņiem darīšana, ir ļoti
; apmierināti ar saviem vērojumiem.
Sie cilvēki ir gatavi sākt savu iz­postīto
dzīvi no jauna, gluži tāpat
kā mūsu tēvi to darīja pēc pirmā
pasaules kaļra.
Vēlas pavērt durvis arī
vācu bēgļiem
Vašingtona (D). — ASV tautas pār­stāvju
nama juridiskā komisija kopā ar
amerikāņu augsto komisāru Vācija Mek-loju
Slnls dienās apspriedusi jautājumu
vai neļaut ieceļot Sav. valstis ari vācu
bēgļiem. Komisijas priekšsēdis, republi­kāņu
deputāts Valters paskaidrojis, ka
apm. 14 milj. vāciešu bija spiesti atstāt
mājas Vācijas lauksaimniecības apgaba­los
un pārcelties uz rietumiem. Tā kā
kara laikā vācu rOpniecIba pa daļai sa-
I grauta, radusies gandrīz neatrisināma
saimnieciska problēma. Juridiskā komi­sija
tāpēc vēlas Ierosināt likumprojektu,
kas lautu vismaz vienai daļai vācu bēgļu
atrast jaunu dzimteni Sav. valstis. Gran­diozā
Immlgrācljas plāna flnancēšanu
varētu uzņemties Pasaules banka.
Pēc apspriedēm, kas notikušas aiz
slēgtām durvīm, preses pārstāvjiem Val­ters
paskaidrojis, ka ari amerikāņu aug­stais
komisārs Meklojs neesot noraidījis
Ierosināto priekšlikumu. Viņš norādījis
vienīgi ka tik grandioza immlgrācljas
plāna realizēšana varētu radīt zināmas
grūtības. Pēc Mekloja domām, vācu
bēgļus varētu uzņemt tādas zemes, kas
retāk apdzīvotas, plem.. Kanāda un Aus­trālija.
Apspriedes beigās augstais komi­sārs
apsolījis pēc Ierašanās Vācijā nodi­bināt
īpašu komisiju, kas studētu imml­grācljas
jautājumu.
HUGO PŪRIŅŠ
NOVELE
(3. turpinājums).
Paiet mēneši. Pulkvedis nerak­sta.
Pārvietotā persona Teofils Slms
joprojām trīs reizes dienā tīra Svā-bu
zemnieka zirgu stalli, iet mūžam
neapsīkstošajos lauku darbos un
mocās neziņā, kas būs.
„SasddItā nelaimes zeme! Kas
beigu beigās ar mums notiks? Nav
taču ne mazāko izredžu izkļūt no
šis bedres...," kādā vakarā, ar
aso kūts smaku pievilkušās drēbes
kaktā nosviedis, viņš nikni gremžas.
„Nekādu izredžu... traks var pa­likt!
Ik vakaru tu pārnāc kā tas
nožēlojamais ragulops, kam uz­kliedz
— ohā, ēhā, pa labi, pa kresi,
un, ja vajaga, vēl iegāž ar pātagu
un izlamā! Tev kājas tik smagas,
ka, šķiet, tajās būtu sadzīts vai viss
ķermeņa svars. Tev nekas vaira
nepatīk —nu jau ir tā, ka pat ēst
vairs lāga negribas, tikai gulēt...
Bet kad tiec gultā, kā lipīgs neat­vairāms
lietuvēnu bars miega vietā
tev uzmācas domas. Vispirms par
mājām... Ech! Un tad teV jāatgre­mo
neskaitāmas prātulas par tais­nību
un netaisnību, par labu un
ļaunu, un par veselu blāķi citu
jautājumu, kas iekodušies dvēselē
un par kuriem zini skaidri, ka ne
tu, ne ari kāds cits tos atbildēs..."
„Tu darītu labi, Ja tos monolo­gus
skaitītu kaut kur ārā," viņa
sievu pārņem īgnums, jo tamlīdzī­gas
runas tai jādzird arvien bie­žāk.
„Augu dienu tu esi prom, un
kad vakarā atnāc, tad tik vien ir
kā gauSanās un vaimanas — kas
būs, kas nebūs, ko ēdīsim, ko ģērb­sim
mugurā, kā dzīvosim... Daž­reiz
es brīnos, Jcur bija mfinas acis
...kādreiz? Kā es tevi tādu vispār
varēju apprecēt!"
Sakniebtām lūpām viņa cieši no­skata
viru, kas sēž sadudzis, del­nās
atbalstītu pieri, un, liekas, ir
pārcēlies pavisam citā vidē:
„Saņemies, taču vienreiz, Fil!
Grūti ir, tas tiesa, bet vai mani tu
kādreiz esi dzirdējis tā kurnam im
īgstam, tā errojamies un zūdamies,
ka tīri vai dūša aptekas?"
Tabita mirkli gaida, bet virs ne­atbild.
,,Redz* nu," viņa tad saka, un
viņas balsi ir gandarījums, „tev
nav ko teikt Tev tas nekad nav
bijis jādzird, tu nezini, kas notiek
mani, kad tu naktis bez miega val­sties
man blakus, kad tu dienās stai­gā
kā pērkona padebess, nebūdams
apmierināts ne ar darbu, ne ar
ēdienu, jā — pat ne ar gaisu, ko tu
elpo! Tad padomā, kā dzīvo tie tur
— viņā pusē! Salīdzini, novērtē!
Kas iznāks? Lūdzu — gribot negri­bot
tev vajadzēs atzīt, ka tas, pār
ko tu te sūrojies, ir tikai sīkumi,
nožēlojama draza, un tev paliks
kauns pašam par sevi."
k^ ļūTsatg arded zTaemofail sv iaņtas lesjeajsa . taisnk&aks un^
mēnešos tapusi dzelteni zaļa ^
sakritusi kā nelabojamam inSlil
kaņepes pīpmanim. v
„Pietlek, Tabl, pietiek." viņi «u.
naldzigi atmet ar roku. ..Tfidi^
esmu, pareizi. Bet tu zini ari Z
meslus — savā dzīvē, mūsu ddti
es neesmu panācis gluži nekā!
nlba, kā nepieejama dāma, ko tibl
no tālienes vien drīkst pasveiciSt
drīz būs pasteigusies man garfa»
Vesela rinda gadu, paši skaiiSS
mūžā, ir tikpat kā zemē nosvuS
un kas pateiks, cik tādu vēl nSk
jānosviež, ja viss paliek tfi kl iS
Vai tu saproti, kāpēc es pUhļ
prom? Es taču reiz gribu k ļ ū t^
kas, gribu kaut ko nozīmēt, tikt
augšu! Bet velti — es netieku M!
kur, un mani nepadarlUe duN
mani te pamazām noēd..
Tā TeofILs Slms runā un aiiM»
vas Ilgi, bet viņa sieva, savu pit||.
kusi, nekādā domu izmaiņā
neielaižas. Viņa nemīl strīdu.
, Pēc SIs sartmas Slms k
sam grūtsirdīgs. Saproto
tūāclju saviem spēkiem labot iHt
var, viņš ievelkas sevī kā ezit q|
neslēptā niknumā metas darbi, |
kā gribēdams tajā aprakt visas te.
mas un jūtas, kas to dedtlna qi\
dzeļ, reizēm īsti velniSķus moki
rīkus atgādinādamas. Bet tad kUi
priekšpusdienu ciema pastnieki vi»
ņam nodod vēstuli. Vienkfirla, IM!»
ta aploksne, mašīnraksts, kin)|
galva uz pastmarkas.
Skriešus Slms dodas pie sievai
„Vē$tule, Tablt, vēstule!" vipi
gavilē. Uztraukumā gandrīz vid ib»
rldamles. „Skatles tik — no Koort»
maņa! Tomēr!"
Tabita pagrūž pie malas ķ^li 9
kūpošu skārda trauku, kuŗfi tfi
sākusi mazgāt bērnu drēblt^
rokas slaucīdama, mierīgi viņu si»
gaida.
„Nu, nu — nepriecājies ļn
agru!" viņa saka. „Visplm8
plēs..."
Vēstuli lasot, Teofilam Slami
dreb rokas un balss. Pulkvedis
sta, ka sagādājis viņam otra pl^
valdnieka vietu kādā KifiUlI
sudrablapsu audzētavā. Viņa ilifi
būtu turpat jāpalīdz virtuvei di^
bos. Darba līgumi jau pleviņļtl
vēstulei.
„Sleva, sieva!" Slms notiMi
vēstuli, un, apķēris Tabitu, IM>
valdigi griež to riņķi. „Val tu If
proti!? Tā tik ir lielā bze, tfi tikk
laime! Tad beidzot, beidzot...!
Mums ir vieta, Tablt kārtīga vi*b
laba vieta... Un vēl Kanfidil 1*
taču gribēsi vārīt tur, vai nl? JH
skaidrs, mums taču tas nav ndn|
Tablt! So riebīgo dzīvi mēs \m
salieksim ragā! Ragā, dzirdi, ī¥
biti?" ļ ,
ļ (Turpinājums sekos)
Žurnālisti sarunājas ar 1 jģļ^ļļ^^
„GRfJTI BŪS SpRTIES NO
EIROPAS GARA TRADĪCIJĀM
UN LATVIEŠU SABIEDRĪBAS*"
Stāvā un spožā gaisma, no Eslin­genas
teātra mazās skatuves grie­stiem
lejup krizdama, un līmes
krāsu, koka, vasaras putekļu un
simts citu mistisku estrādes smaržu
pazīstamā garošana — tā ir vide,
kas atmiņā sauc Nacionālo operu un
konservatoriju un daudzas citas
vietas, kur reiz skanējusi Hertas
Lūses balss, atbalsodama viņas
tīro, suverēno mākslas pārdzīvoju­mu
neskaitāmos klausītājos. Bet šī
atmosfaira, ar pūlēm dažus gadus
Vācijā saglabāta, tagad grasās irt,
un izklīst arī paši mākslinieki. Tā­dā
zīmē aizritēja arī Hertas Lūses
atvadu koncerts: tāpat kā visi reiz
šķīrāmies no Latvijas, māksliniece
tagad, līdzīgi daudziem no mums,
atvadās vēl reiz — atvadās no liela
savu cienītāju pulka un pamāj ar­dievas
saujai latviešu tautas, lai
dotos pretim Jaunās pasaules kra­stiem.
Sl viņas viesošanās Eslingenā
ir vispār pēdējā amerikāņu joslā —
kāds bijušais mākslinieces audzēk­nis
sagādājis viņas ģimenei darba
iespējas Kanādā, un rau* — pienāks
diena, kad būs jādodas turp, lai
lielā Hamiltonas augļu un sakņu
farmā liktu pamatus jaunai dzīvei.
„Un māksla? Dziesmas un estrā­des
gaitas?"
„Saubos," atsaka Herta Lūse do­mīgi.
„Saubos, vai izdosies tās tur­pināt.
Kam gan būs vajadzīga lat­viešu
māksla svešā zemē? Seit vis­maz
esam visi kopā, bet tur?" —
Kaut gan Kanādā pašreiz ir ap 6000
latviešu un Halifaksa, Toronto un
Montreala veidojas par turienes
tautiešu garīgiem centriem, māksli­niece
domā, ka attālumi par lieliem
un ļaudis pārāk izkaisīti.
„Bet katrā ziņā," viņa piebilst,
„ņemSu lidz visu nošu materllh
un tālajā ceļā palaušos īpaši u« te
kas iekalies atmiņā un saglabljltf
sirdī."
„Un kam jūs pamāsit vlsslrmUI-kās
ardievas?"
„Grūtl būs šķirties no Eiropil
gara tradīcijām un sevišķi no «u|-
stās muzikālās kultūras, ko mfif
jos pazīt Vācijā. Bet gluži nclcļŗ
jami man šķiet, ka drīz bOs m
vadās no latviešu sabiedrības, 1»
dzīvā latviešu cilvēka - ar vliljō
viņa priekiem un bēdām, viņa l i '
bām un sliktām īpašībām. Sava Ip-meklējuma
laikā Zviedrija kur W;
vieši dzīvo daudz vairāk izkaW8
nekā Vācijā, pārliecinājos, ka
tiskai videi un kopībai ir ārkfinip
nozīme." ,
Kad pēc koncerta EsllngM»
teātra zālē klausītāji pieceļas wj
jās, ziediem un aplausiem suflU^
izcilo latviešu dziedātāju, un ^
pirmajās rindās kļūst redzamai PJj
zibam viņas acis pa asarai -
savā īstumā atklājas tās naciooi;
1ās, cilvēciskās un mākslas «ai^
kas, kopš gadiem Hertas Lflsei un
viņas plašās klausītāju saimeij^
pā veidodamās, tagad pS^vertujM
kādā īpašā, lielā un skaidrā drau
dzibā, no kuras abām pusem ^
šķirties. ^
Bet saka, ka īstu draudzību ^
spējot kavēt ne uguns ne ūdenij^"
kāds gari brīnums, ja kādu jau^
dienu Hertas Lūses balss ai8i^
Kanādas radiofonā, kUr au ^
latvietis paudis mušu māksiur i
atjaunosies saites, kas Jagad W
irstam. ^^«aiflm
Tā sevi mierinām - un vew»
labas sekmes Hertai L^sei
lai tas ari izdodas. Pāvils ^
PIANISTS AR ENERĢUJ^^
Kad Meļķis pirmo reizi SP«^^*;
manas variācijas (tas ^^^.^ )'^, bjjs
vātās" Eslinienas laikos),
W9a negalditas
(S* «ikumS, cetu
•ļ***)» bargs bllkš
W Sldmalļera pl
•)> ¥ . Gluži vle
tam Kan i
2 «'«Ica Mm
rf» misiņa dalkt
» v i ņ am bija
Ml, Jai ļaunais
"«•Portlita Btav
I «0 Ftanfa Ledet
S.Mo gluži
2? «ktivi
koncerta.
*S;"^'^|» bi tetoMSachar
j f t no Viņu „ * £
S'"^«kt8..u
P0t8„,j
H ift tikai
JŪlev, > l « l i