1950-06-14-03 |
Previous | 3 of 8 | Next |
|
small (250x250 max)
medium (500x500 max)
Large
Extra Large
large ( > 500x500)
Full Resolution
|
This page
All
|
14. )ŪQ'lā KCJJAī \AB KOPĪBAI ^vietotfi raksu iUte» nomet-tautas kopi, Argalu. ilijies plrm» , atbrlvoSanag ittsu augstāko 1 kara ordeoi. r. Argals dm, Sivu plafl^ pi«rfidQi8 ar -plldijig kat^ 4« -~ alzstā. nr Ieročiem no tīri fi». izbrīnu kat- BaUngenfi 1AL8TNIECIB0 ļiemSana vācu laljfi, bet, sa- «tteikia. pfņni vSc» tifad nav it« rMflf tomir •ļm iio vieti. j)amkiijai iiotaikta topiertdaji ^ ^ p&valft* irotu, iekavSg ietamo** regp, lekns atasime. art 5 fasēt V6I ^tpm anl. ^ i(i tefttIpB, nenoskaidro, lem pārējiem» |a,ka visita. ļbttft derīga !!• nokirtoJttinaBi » kas tikiot Bonntt DP . k a latvleiii ^liniem ^varls viena algota \Ķ Blpholel. jrSdltu gril* pirelas vica aigneias no npm. papUOl* iMatf ka ar Iskfirtol parņemiānsi iUttnlcSs nii pat, Ja va» 8ttmoJo« Nobeigt pimemia* sevišķi ne» [plrskaltiianas niasiem bēiv* nofflta !!• foim. Te . binia mS" ^SJama citlOa , skars vēl le* ko» katri iiņl< oiUbot» Bamborgi. mv VEM9B īgt virdi par -atets,^ ka tis ^SUĻ 10 01^ ita koneentrS" ^ kamēr iaono [ja amerlkiņo ifobetas* 81e« ka naf būis "ies ar paro _j aittecigās la rast 1«- ^ ka savi iakiias& kļ^ in par ilr ^ i ^Itas nn .arvien vai» nN^laokto; -^^«mai īreObo birojs» iSoUal. Pro; itisanktlesari lokoma »Vf^ Un ftārpnie*^ . - u veikt starp» kntieilem Ang-ļtrilijt ttc^ vn [ vaJadUbas ga-ktie(^ gas nona» I no paSn tan* Bikti JSsadurM itn kirtotonj. Btetn būt ŗavttn sievas» lem bērniem» Jas laukā» pa-pj dslmtene un lēt Karavīriem ••ivtt turpmUco ^ m un latvie* tomēr «into» Ijan norādījis rā, kuriem^tad nt uar dzīves Seit bfltu vj-tad tikai citu tikai ierosini* Janu Jārūpējas ka LCK pare* lotijnmu ātri; I ta nav, tad Ivējotles, ne» kas vairs pālim* |e» Hamburgāi Trešdien, 1950. g. 14. Jūnijā L A T V I JA Attstmma (Siļļu lauku karogs 1 U baznīcas altaii MŪSU DRAUDŽU ROSiBA ASV Māc. J. Graudiņa vadītā Bostonas latviešu ev. lut. Trīsvienības draudze publicētajā darbības pārskatā starp citu atzīmē, ka pag. gadā notikuši 112 dievkalpojumi, no tiem 60 latviešu valodā. Darbojusies svētdienas skola, noorganizētas 33.bībeles stundas. Draudze saņēmusi 3500 dol. lielu mantojumu, ko novēlējis mirušais Filadelfiļjas tautietis Kr. Birs. Ari māc. K. Selmera vadītajā Bostonas latviešu draudzē pag. gadā darbojusies svētdienas skola un koris. Ievērojami pieaudzis draudzes locekļu skaits. • Filadelfijas latviešu draudzē par jauno priekšnieku ievēlēts B. Nātriij& Draudze nesen iesvētījusi altāra karogus, pie kam Latvijas nacionālais karogs bijis pārvests no austrumu cīņu laukiem. Draudzes sabiedriskajām vajadzībām pārbūvētas plašas un ērtas sanāksmju, telpas. Cikagā nesen sācis iznākt jauns garīgs laikraksts Mājas Draugs. To izdod National Lutheran Council latviešu valodā un piesūta iebraucējiem bez maksas. Laikraksta redakcijā darbojas māc. Osv. Gulbis un māc. .0. Straumanis. Runājot par preses izdevumiem, jāatzīmē, ka Lutheran World Action biļetena maija numurā ievietots raksts par archiblskapa prof. T. Grinberga 80 gadu jubileju un pārskats par luterāņu baznīcām trimdā, pie kam sevišķi plaša ir informācija par latviešiem. Nedēļas žurnālā The Lutheran par latviešu iebraucējiem lasāms katrā numurā, un tāpat bieži redzami mūsu tautiešu foto uzņēmumi. Maija beigās žurnāls bija ievietojis plašāku rakstu, kas attaisno mūsu karavīrus un prasa ielaist tos Amerikā. Ņujorkas latviešu ev. lut. draudzes namā ik pa divām nedēļām notiek literatūras un drāmas pulciņa referātu vakari, arvien pulcējot kuplu dalībnieku saimi. W«Uā prpt, Dr.. Ļ. Bērziņš runājjB par tautas dziesmu lormu, bet .skolotāja: M. Rozentāle lasīja par latviešu dzejas metriku. 8. jūnijā vakars bija veltīts vispārīgu jautājumu pārrunām. Draudzes vadība aktīvi atbalsta latviešu roveŗu dzimtu Rīga un gaidu vienību Zilais kalns. Draudzē noorganizēta tautisko deju grupa skolotājas V. Priedītes vadībā, kas maija beigās pirmo reizi uz^fij^s kādā baznīcas sarīkojumā Ņujorkā. Vērtīgu koncertu Ņujorkas latviešu ey. lut. draudze bija sarīkojusi Pārkslopes baznīcā 4. jūnijā. Koncertā piedalījās dziedoņi Izolde Pul-cJņa- Salnāja,. Mirdza Piekalnīte un Boriss Piekalnītis, stīgu kvartets, pianists Hugo Strauss un 60 personu lielais draudzes koris diriģenta Bruno Skultes vadībā. No būdas pie nama neesam tautas zars VfiSTULE REDAKCUAI NO FRANCUAS Dažos preses rakstos, kur runa ir par mūsu nacionālajiem uzdevumiem un tiek aplēsti spēki to veikšanai, latviešus Francijā nemaz nemēdz lekalkulēt, It kā mēs būtu atlūzis un nokalšanai atstāts tautas zars. Protams, mūsu skaits te ir tikai labs tūkstotis, bet dzīvotgriba un nacionālais gars arī mums nav sveSL Parīzē mums pastāv sava komiteja savstarpējai palīdzībai, kas uztur sa-w latviešu centrālajām iestād&n. Ar komitejas starpniecību piedalāmies kopīgajā cīņā dzimtenes atgūšana^ un trūcīgo tautiešu aprūpē, ziņojot līdzekļus LNP ārējās ini^- māciJM un LCK pašpalīdzības fon-žādās nozarēs — lauksaimniecības darbā ar klusu varonību cīnās pēc savas patstāvības. Pūles un centība vaina^tas panākumiem: vienam otram ir jau 200.000 franku un vairāk ietaupījumu, kas dod izredzes drīzumā tikt pie sava nekustāma īpašuma. Līdzīgi panākumi dažiem tautiešiem ir grūtajā ogļraču darbā, kas še labi atalgots. Vispār algas noteiktas pēc tarifiem. Ziemeļfrancijā tās augstākas, bet dienvidu provincēs zemākas. Tāpat normēts darba laiks, bet lauk-safinniecībā, to parasti ievēro tikai lielajās saimniecībās. Mazajās darba laiks mēdz būt garāks, bet toties ari izpeļņa lielāka. Lauksaimniecība te dam. Pie komitejas nodibināta bib-ļst^Pri mechanizēta, apvienojot elro- Uoteka, bet grūti atrisināms Jautā- * jums ^ kā darit to pieejamu visiem tautiešiem, kas izklīduši pa Franciju. Ierosināts, ka grāmatas varētu abonēt pa pastu. Komiteja izdod reizi mēnesi Savu Informācijas biļetenu. Latviešu sabiedriskā un kultūras dzīve vairāk gan norit Parizē, bet pa daļai ari Lionā, Elzasā uc. vietās. Būtu vēlams, ka informācijas biļetenā darbotos līdzi arī provinces tautieši, sniedzot savus novērojumus un ziņojumus. Tā mēs vienā otrā jautājumā panāktu daudz ko vairāk. Pašlaik nobriedusi doma, ka Parizes komitejai vajadzētu noorganizēt vienreiz gadā visu Francijā dzīvojošo latviešu sanāksmi, jo lielās izklai-dētības un mazā skaita dēļ mēs nevaram organizēties atsevišķās biedri-bās. Sajā sanāksmē no tuvākās apkārtnes varētu ierasties katrs, bet no tālākām vietām tautiešu grupas va^ rētu sūtīt delegātus. Sanāksmes darba kārtībā būtu vēlami referāti ar debatēm un ziņojumiem, koncerti un literāri priekšnesumi. Šķiet, ka tas viss būtu reāli iespējams, jo Parīzē dzīvo labs pulciņš mūsu rakstnieku, mūziķu, juristu un sabiedrisko darbinieku. Mēs vēlamies arī iesaistīties latviešu globālajā organizācijā un gribam nest vajadzīgos upurus. Privātā dzīvē esam nodarbināti da-plsko ar amerikānisko. Atzinības cienīgi Francijā ir sociālās aprūpes likumi: algu tarifi, apdrošināšana nelaimes un slimību gadījumos, vecuma pensijas, pabalsti bērniem un viena briva apmaksāta darba diena mēnesī. Dažām zemāko algu kategoriju strādnieku grupām tomēr klājas diezgan grūti, jo preču dārdzība augsta. So dārdzību stipri vēl pavairo lielais starpnieku peļņas procents, bet pēc kartīšu atcelšanas valsts cenu kontrolē neiejaucas. Pēc daudzajiem streikiem gan sagaida, ka algas revidēs. Pašlaik ar lielu enerģiju Francijā realizē Monē četrgadīgo valsts saimniecības plānu, kas, cerams. Ievērojami pacels ari mūsu dzīves standartu. Daži latvieši, kas še dzīvo jau 20 līdz 30 gadus, ieguvuši krietnu turi-bu un savus uzņēmumus. Viņi nereti nodibinājuši jauktas laulības, bet tomēr nav no savas tautas aizgājuši vai atsvešinājušies. Imigrācijas procesā rodoties jaunai latviešu sabiedrībai un tautiskai videi, viņi sāk atkal drivot līdzi mūsu priekiem un bēdām un vēlas, lai viņu bērni kļūtu par īstiem latviešiem. Mēs negribam nokalst, bet gribam dzīvot Latvijai un mūsu tautai! Udeljā, jūnijā. A. Ābele ^Braukšana uz manām bērēm neiznāk neko lēiāk.. ATKAL RUNA PAR 2 GADU DARBA LiGUMU IMIGRANTIEM AUSTRĀLIJA VĒSTULE REDAKCUAI NO KANBfiRAS Ja kaut vai nedēļu pašķirsta austrāliešu laikrakstus un uzkrāj Izgriezumus par Imigrantu problēmām, tad sanāk pabieza grāmatiņa. Tā tas turpinās diendienā: bijušie DP šejienes avīzēm sagādājuši vielu gan negatīvā, gan pozitīvā nozīmē. Vēl pagaidām nevienā laikrakstā tomēr oficiāli nav paziņots, ka bijušajiem DP te turpmāk atkal būs 2 g. darba līgums, kaut pēdējā laikā vairs prak- Uzēja tikai 18 mēnešus. Oficiāli zināms vienīgi tik daudz, ka ar 18 mēnešiem tiks vēl cauri tie atbraucēji, kas Austrālijā ieradās 1948. g. 23. decembri ar tvaikoni Protea. Viņiem līgums izbeigsies tieši pirms Jāņiem — 23. jūnijā. Pārējiem imigrantiem, kas Austrāliju sasnieguši pēc 1949. g. 1. janvāra, sagaidāms 2 g. līgums. Pagaidām tās gan ir tikai ļoti ticamas baumas, jo imigrācijas ministrs H. Holts vēl nekā nav paziņojis, un joprojām šajā jautjljumā klusē ari viņa ierēdņi. Saka, ka visur oficiāli paredzēts 2 g, līgums, bet tie 18 mēneši bijuši vienīgi iepriekšējā imigrācijas ministra A. Kalvela „uz savu galvu" izdarīts lēmums. Samērā bieži jau rakstīts par to, ka atbraucēji ari pēc obligātā līguma neatstāj līdzšinējo darbu, ja tas nav sevišķi peļams. Taču cilvēks bez līguma var justies daudz brivāk, sevišķi vēl tad, ja ir kāds lolots nodoms. Nemitīgā runāšana, ka turpmāk būs «jānodien" pilni 2 gadi, vienam otram tāpēc sajaukusi rēķinus. Atbraucējs, beidzis līgumu, var doties uz kādu Austrālijas malu vien vēlas. Piemēra dēļ minēsim mū-^ su dārzu archltektūras un daiļdārz-nlecibas speciālistu J. Dzintaru. Viņš te ieradās ar pirmo transportu un pēc visu Austrālijas ievērojamāko pilsētu apskates par savu dzīves vietu tagad izvēlējies Adelaidi. J. Dzintars stāsta: „£smu kāda austrāliešu zelta raktuvju īpašnieka privātās mājas dārza > MODE ŪN BRITU IMPĒRIJAS SAIMNIECĪBA Pirmajos mēnešos AustrSIlJā Jannlece-ķ^ iem nereti Jāpadzīvo Sāda veida i»eeltnes**. Pēc iedzIvoSanās, aptauJāSa-als un pirmo mārciņu iekrāSanas pa-rtstt tomēr... I . . . aina stipri vien pārmainās. Latviešu trimdas presē lasītas ari diskusijas par modēm dažādās zemēs, un tās dažkārt nogājušas pat līdz asumiem. Gribu pastāstīt vērojumus Anglijas modes dzīvē, reizē Izskaidrojot, kā dažkārt rodas sveS-niekam vai nezinātājam nesaprotamas parādības. Liela universālveikala skatlogā Izcilā vietā izstādīta ādas soma un daži citi ceļojuma piederumi. Klāt liels plakāts: „Sādus ceļojuma piederumus pie mums nopirka karalis, dodoties izbraukumā uz..." — Pietiek kādā filmā vai ilustrētā žurnālā redzēt princesi Elizabeti kādā zināmā tērpā vai ar kādu rotu, lai jau drīz pēc tam vai pat otrā dienā šis apģērba gabals vai rota būtu redzama Londonas ielās neskaitāmos atdarinājumos. Tas pat ir It kā nacionāls pienākums vai labas gaumes parādīšana, un to pat īpaši propagandē. Modes atdarinātajās ari nemaz nepēti iemeslus, kāpēc princese šodien ģērbjas tā un rīt citādi. Sieviešu žurnāls The Woman's Own pag. vasarā rakstā un ilustrācijās pircējām ieteica Izvēlēties „princešu fasonu": kāpēc gan neģērbties tā, kā ģērbjas princeses, ja tas nemaz nemaksā tik sevišķi daudz? Attēlā bija parādītas abu princešu kurpes — ar augstiem papēžiem un siksniņu ap potīti. Tas esot princešu iemīļotais apavu fasons. Grūti pateikt, vai tas tiešām tā bija, bet šis fasons toreiz bija jaunums apavu tirgū. Pagāja pāris nedēļu, un ielas blrtin piebira taisni šādiem dāmu apaviem. Ir kategorisks likums, ka taisni to pašu, ko valkā dāmas Londonā, valkā ari Kanādā, Austrālijā vai citās impērijas malās. Neviena neprasa, vai ir sals vai dubļi, — kas jāvalkā, tas jāvalkā. Ja Latvijā kāda sieviete bija labās cerībās kļūt par māti, tā mēdza iegādāties skaistu plecu lakatu un ar to gāja pat sabiedrībā, jo Latvija vls-pār^ ir sakšu un plecu lakatu zeme. Anglijā vēl neesmu redzējusi sievieti ar plecu lakatu. Kam ir salti, tās valkā siltas, piegulošas Jaciņas, mājas kostīmus vai pat kažokjakas, — A n ^ a Ir jaku zeme. Topoša angļu māte, kad tai jāģērbjas kuplāk, uzvelk platu Jaku, kas vaļīgi aptver tās augumu. Sajā gadījumā tā nav modes vai gaumes lieta, bet praktiska vajadriba. Bet kas notiek, ja šādu jaciņu zināmos apstākļos valkā valsts galvenā modes noteicēja— princese? Tad ar viņu 80- , . -^ . ... . . . . , . Vēsinle Latvijai no Londoniaa lidārizējas visa valsts, un visas sievietes, jaunas vai vecas, iegādājas taisni tādas pašas jakas. Jo jaunāka dāma, jo steidzīgāk tai jāģērbjas pēc modes, un tā platās jakas visvairāk vsllkā gluži jaunas meitenes, kam īstā reize tā ģērbties vēl tālu aiz kalniem. Un tā kā runa ir par pasaules lielvalsti, tad visas britu impērijas un domlnlju dāmas, no pola lidz polam, sajūt neatiiekamu vajadzību pēc tādas pašas jaciņas. Liekas, ka britu pavsdstnieces visos kontinentos tik ātri no šim jaciņām laukā netiks, jo šīs modes Iezvanītajā pasū-tlnājusl jau otru komplektu... Britu Impērijas modes diktatūrai Ir nevien anekdotiskā, bet ari nopietnā puse. Anglija patlaban pārdzīvo ilgstošu un smagu saimniecības krlzl. Kara laikā sāktā Ierobežošanās daļēji turpinās vēl tagad. Ja jau vēl racionēta daļa pārtikas, tad dabiski vēl lielāks pamats būtii ierobežot vai pavisam atmest dažādu luksa priekšmetu, piemēram, paradīzes putnu spalvu valkāšanu. Kad rudenī angļu laikrakstus pildīja apraksti par jaunajām Parīzes dāmu cepuru modēm, veikalu skatlogi tūdaļ piepildījās ar modē nākušām spalvotām cepurēm. Bet uz ielas vēl sievietēm tādas cepures neredzēja. Ūkās, ka visas galda It kā kādu signālu, vai maz vērts šādas cepures pirkt. Kamēr karaliskās dāmas nebŪa/ redzētas jaunajās rudens sezonas, cepurēs, neviena angllete jaunu cepuri nepirka. Gaidītais signāls stipri novilcinājās prinča piedzimšanas dēļ, ko gaidot, dzīve galmā bija it kā apstājusies. Pirmajā paplašinātās karaliskās ģimenes uzņēmumā dūrās acīs, ka dāmām galvā cepuires, kaut gan uzņēmums bija izdarits telpās, intīmos mājas ap-stāltļos. Bet nevienai no uzņēmumā redzamām cepiu^m nebija spalvu, tās visas bija rotātas lentēm. Ar to arī pietika. Uzņēmumu vēlāk redzēja palielinātu daudzu veikalu skatiogos. Pāris dienu laikā no visiem Londonas veikaliem pazuda cepures ar spalvām; to vieta stājās lenšu garnitūras. Cepuru lentes auž Anglijas fabrikas, bet spalvas importē. Vienas cepures spalvu greznojums caurmērā maksā 1 mārciņu. Sī mārciņa jāpareizina ar to cepuru skaitu, kuras Anglijā, pārējās impērijas daļās un dominijās iegādājas angļu sievietes vienas sezonas laikā. Šis saimnieciskais aprēķins katram saprotams. Tik daudz karaliene vai princese nopelna savai impērijai, ja tā uzliek galvā cepuri bez spalvām un ar to nofotografējas. Karaļa ģimene dažu labu reizi spiesta no kaut kā atteikties, — ne tādēļ, ka to nevarētu atļauties, bet tādēļ, ka to nedrīkst darit valstisku apsvērumu dēļ. Pieihēram, Anglijas princeses varētu nopirkt sev ne vienu vien sudrablapsu. Princese Mar-gareta tomēr vēl nav redzēta valkājam sudrablapsu vai kādu dtu zvēriņu vai kažoku, bet gan vienmēr piegulošā gludā mētelī. Vai tā ir viņas gaume? To mēs nevaram zināt, bet droši vien viņai Jtetīk viss tas pats, kas normāli patīk katrai citai jaunai sievietei viņas gados. Bet ja kura katra cita sieviete iegādājas sudrablapsu, viņa pārskaita tikai savu naudu, bet princesei vai ķaralle" nel jāapsver, cik tas Izmaksās visai valstij, jo, viņai parādoties sudrablapsā, turpmākajās nedēļās katra jauna britu impērijas sieviete labāk mirs, nekā iztiks bez sudrablapsas. Tāpēc bez tās jāiztiek ari princesei. Liekas tomēr, ka šie groži nupat palaisti vaļīgāk. Lielajās svinībās, kur karaļa ģimene uzņēma Francijas valsts prezidentu, visas angļu ka-raļnama dāmas bija greznojušās lapsām. Tūlīt otrā dienā katra angllete, kam vien mājā bija lapsa, parādījās ar to uz ielas. Sim vienam vakaram var būt tālu ejošas sekas, un iespējams, ka tas bija mājiens glābt Kanādas sudrablapsu audzētavas, kas pārcieš smagu krizi. Laikam Kanādas latvietes būs kļfldījušās, neizmantojot zemo konjunktūru un neiegādājoties lapsas, kad tās vēl bija dabūjamas par pusvelti. Anglijas princeses savus „dāmu gadus" sasniegušas kara, ierobdk)- jumu un grūtību laikos. Sīs valsts grūtības, un nevis princešu gaume, ari nosaka viņu tualetes. Ja nebūtu lielo valsts svinību un pienākumu, kas saistās ar obligātu greznību, princeses bargo finanču politiķu ēnā dzīvotu kā «pelnrušķītes". Anglijas karaļa ģimene, bet ir sevišķi abas princeses velc Idusu, bet atbildīgu karu ar Parīzes modes saloniem, pie tam ar atzīstamām sekmēm. Tas ir Anglijas un Francijas klusais saimnieciskais karš. Kamēr Anglijas princeses disciplinēti pildīs savus īpašos pienākumus modes noteikšanā, tikām Parīzes modes salonu ietekme britu sieviešu pasaulē būs niecīga. Londonā, jūnijā. Konstance Berga pārvaldnieks Ziemeļadelaldē. Mājat daiļumam izdēstām tūkstošiem puķu, krūmu un kociņu. Katru nedēļu strādāju 40 st, par ko saņemu 10 mārc^ bet piedevām vēl lielisku modemu dzīvokli, kur visu veic elektrība. Vienīgi m ^ e s esmu Iegājies pa sievas un savai gaumei. Manā pilnīgā lietošanā ari auto. — var braukt, kad un kur grib. Pašam gan jāmaksā benzīns, bet tas jau nav dārgs. Jāsaka, ka nemaz vairs nav Jaunaus-trāUeša sajūtas." Dažreiz gan ari vēl pēc līguma ,Jā-sltas kā plikam pa nfitrām," sevišķi tad, ja līguma laikā nav padevies nekā Iekrāt, un Ir padomā striidāt tikai tādu darbu, kas tiešām patik. Kāds mūsu augstās Intelllģences pārstāvis, kas no vietas, kur kalpoja līguma laiku, kopā ar sievu devās uz lielo Sidneju, nupat raksta: ,j:sam tad nu Sidnejā. Istaba 2 cilvēkiem, ieskaitot brokastis, maksā 3 mārc 15 SIL nedēļā. Brokastis labas: olas, šķiņķis, austrāliešu parastā rita biezputra, kakao, grauzdēta maizīte uti, utt. Saimniece brokastis dod tādēļ, lai vajadzības gadījumā katrā laikā mūs varētu Izmest laukā. Ja izīrē Istabu bez brokastīm, tad īrnieku no mājas ārā var dabūt tikai ar tiesas spriedumu. Tā nu mēs te ād^ vojam. Laikrakstos lasām darba ple« dāvājumus. To ir tik daudz, ka cll« vēks var sajukt Nolēmām tādēļ strādāt tikai savā nozarē un — nekur citur. Laimējās ari: pēc pāris nedēļām sāksim darbu, katrs peUiot 20 mfirc nedēļā. Viss jau būtu labi, bet līdz tam laikam mums ir spožas Izredzes nomirt badā, jo nauda galīgi cauri. Esi nu tik mīļš un atsūti kādas 10 vai 12 mārciņas. Atdosim pēc mēneša. Sūti droši, jo citādi būs jābrauc uz bērēm, un neko lētāk neiznāks . . .** Praktiski cUvēki, sevišķi vieninieki, twpreU labi iekārtojas jau līguma laikā. To rāda kaut vai latviešu dārznieka P. Benča stāsts. Sis tautletii Jau vairāk nekā gadu dzīvo Melburnā. P. Bends savā vēstulē raksta: „Ir svētdienas vakars. Nupat pārnācu mājās no Melburnas latviešu biedri-bas sanāksmes. Tā īsti pa latviešu paraugam i^odu viJcariņai skābus kāpostus, desiņas un īstu rudzu i malzL Esmu iekārtojies krietni Maza mājiņa ar 1 istabu, virtuvi, gāzei plīti, vaimu uc. nepledešamām lietām. Ko gan vēl vēlēties! Pie kamīna var palasīties latviešu laikrakstu! un rakstīt vēstules. Par drivokll man saimniekam nav nekas jāmaksā, bet sestdienās jāapkopj viņa mājas košuma dārzs. Katru sestdienu dārzā ļ jānostrādā 8 stundas, un tas Ir viss. ' Pats vēl vienmēr strādāju pērn sākto ^ darbu — roku grāvjus. Galdu līguma ' beigas, jo tad ceru tikt savā spedā- Utātē - kādā Melburnas dārznle- ' čībā." Jā, tas līgums, tas līgums! Nav jau nemaz tik tīkami, ja šajā obligātajā darbā turpmāk nāksies pavadīt veselus 2 gadus. Lai nu šā vai tā — 18 mēneši toniēr ir īsāks laiks. Kanbērfi, maijā. Arnoldi Smits JA NEIESTĀJAS ARODBIEDRĪBA, ATLAI2 NO DARBA Latvijas 11. marta numurā lasāms, ka Austrālijas dažādo arodbiedrību vadītāji pretojas blj. DP uzņemšanai arodbiedrībā. Sī Informādja nekādā ziņā nav tomēr attlednānia uz visu Austrāliju. Tādēļ rakstītājiem, kas apraksta savas tuvākās apkārtnes notikumus, nekad nevajadzētu uzsvērt vārdu Austrālija, bet gan vietas nosaukumu, par kuru raksta. Visumā arodbiedrības še patiešām aizstāv strādnieku intereses. Par apmierinājumu varu teikt, ka vismaz Adelaidē bez kādiem šķēršļiem katrs tajās var iestāties. Pats stirādāju dzelzceļa darbos, un Jau sākumā mani uzaicināja iestāties arodbiedrībā. Visphms gan vilcinājos, jo biju dzirdējis par komunistu Ietekmi un baidījos, no vilka bēgdams, uzskriet lādm. Sevišķu steigu iestāties neizrādīja ari pārējie DP strādnieki, jp katrs vēlējās vispirms noskaidrot savas arodbiedrības iespējamās aizkulises. Pēc otra uzaidnā-juma tomēr vairs nekavējos, un tagad man kabatā ir Ironworkers* Union biedru karte, kas nostāda mani tiesībās blakus austrāliešu darba biedriem. Iestājoties nevienam neprasīja ari nekādas angļu valodas zināšanas. Dažas privātas fabrikas Adelaidē pat prasa obligāti iestāties arodbiedrībā, un, ja to nedara, tad zinu gadījumu, kur nepaklausīgo atlaida no darba. Adelaidē, maijā. Roberts Dambitia
Object Description
Rating | |
Title | Bavarijas Latviesu vestnesis, June 14, 1950 |
Language | la |
Subject | Latvian Canadians -- Ontario -- Periodicals |
Publisher | McLaren Micropublishing |
Date | 1950-06-14 |
Type | text |
Format | application/pdf |
Rights | Licenced under section 77(1) of the Copyright Act. For detailed information visit: http://www.connectingcanadians.org/en/content/copyright |
Identifier | Bavari500614 |
Description
Title | 1950-06-14-03 |
Rights | Licenced under section 77(1) of the Copyright Act. For detailed information visit: http://www.connectingcanadians.org/en/content/copyright |
OCR text | 14. )ŪQ'lā KCJJAī \AB KOPĪBAI ^vietotfi raksu iUte» nomet-tautas kopi, Argalu. ilijies plrm» , atbrlvoSanag ittsu augstāko 1 kara ordeoi. r. Argals dm, Sivu plafl^ pi«rfidQi8 ar -plldijig kat^ 4« -~ alzstā. nr Ieročiem no tīri fi». izbrīnu kat- BaUngenfi 1AL8TNIECIB0 ļiemSana vācu laljfi, bet, sa- «tteikia. pfņni vSc» tifad nav it« rMflf tomir •ļm iio vieti. j)amkiijai iiotaikta topiertdaji ^ ^ p&valft* irotu, iekavSg ietamo** regp, lekns atasime. art 5 fasēt V6I ^tpm anl. ^ i(i tefttIpB, nenoskaidro, lem pārējiem» |a,ka visita. ļbttft derīga !!• nokirtoJttinaBi » kas tikiot Bonntt DP . k a latvleiii ^liniem ^varls viena algota \Ķ Blpholel. jrSdltu gril* pirelas vica aigneias no npm. papUOl* iMatf ka ar Iskfirtol parņemiānsi iUttnlcSs nii pat, Ja va» 8ttmoJo« Nobeigt pimemia* sevišķi ne» [plrskaltiianas niasiem bēiv* nofflta !!• foim. Te . binia mS" ^SJama citlOa , skars vēl le* ko» katri iiņl< oiUbot» Bamborgi. mv VEM9B īgt virdi par -atets,^ ka tis ^SUĻ 10 01^ ita koneentrS" ^ kamēr iaono [ja amerlkiņo ifobetas* 81e« ka naf būis "ies ar paro _j aittecigās la rast 1«- ^ ka savi iakiias& kļ^ in par ilr ^ i ^Itas nn .arvien vai» nN^laokto; -^^«mai īreObo birojs» iSoUal. Pro; itisanktlesari lokoma »Vf^ Un ftārpnie*^ . - u veikt starp» kntieilem Ang-ļtrilijt ttc^ vn [ vaJadUbas ga-ktie(^ gas nona» I no paSn tan* Bikti JSsadurM itn kirtotonj. Btetn būt ŗavttn sievas» lem bērniem» Jas laukā» pa-pj dslmtene un lēt Karavīriem ••ivtt turpmUco ^ m un latvie* tomēr «into» Ijan norādījis rā, kuriem^tad nt uar dzīves Seit bfltu vj-tad tikai citu tikai ierosini* Janu Jārūpējas ka LCK pare* lotijnmu ātri; I ta nav, tad Ivējotles, ne» kas vairs pālim* |e» Hamburgāi Trešdien, 1950. g. 14. Jūnijā L A T V I JA Attstmma (Siļļu lauku karogs 1 U baznīcas altaii MŪSU DRAUDŽU ROSiBA ASV Māc. J. Graudiņa vadītā Bostonas latviešu ev. lut. Trīsvienības draudze publicētajā darbības pārskatā starp citu atzīmē, ka pag. gadā notikuši 112 dievkalpojumi, no tiem 60 latviešu valodā. Darbojusies svētdienas skola, noorganizētas 33.bībeles stundas. Draudze saņēmusi 3500 dol. lielu mantojumu, ko novēlējis mirušais Filadelfiļjas tautietis Kr. Birs. Ari māc. K. Selmera vadītajā Bostonas latviešu draudzē pag. gadā darbojusies svētdienas skola un koris. Ievērojami pieaudzis draudzes locekļu skaits. • Filadelfijas latviešu draudzē par jauno priekšnieku ievēlēts B. Nātriij& Draudze nesen iesvētījusi altāra karogus, pie kam Latvijas nacionālais karogs bijis pārvests no austrumu cīņu laukiem. Draudzes sabiedriskajām vajadzībām pārbūvētas plašas un ērtas sanāksmju, telpas. Cikagā nesen sācis iznākt jauns garīgs laikraksts Mājas Draugs. To izdod National Lutheran Council latviešu valodā un piesūta iebraucējiem bez maksas. Laikraksta redakcijā darbojas māc. Osv. Gulbis un māc. .0. Straumanis. Runājot par preses izdevumiem, jāatzīmē, ka Lutheran World Action biļetena maija numurā ievietots raksts par archiblskapa prof. T. Grinberga 80 gadu jubileju un pārskats par luterāņu baznīcām trimdā, pie kam sevišķi plaša ir informācija par latviešiem. Nedēļas žurnālā The Lutheran par latviešu iebraucējiem lasāms katrā numurā, un tāpat bieži redzami mūsu tautiešu foto uzņēmumi. Maija beigās žurnāls bija ievietojis plašāku rakstu, kas attaisno mūsu karavīrus un prasa ielaist tos Amerikā. Ņujorkas latviešu ev. lut. draudzes namā ik pa divām nedēļām notiek literatūras un drāmas pulciņa referātu vakari, arvien pulcējot kuplu dalībnieku saimi. W«Uā prpt, Dr.. Ļ. Bērziņš runājjB par tautas dziesmu lormu, bet .skolotāja: M. Rozentāle lasīja par latviešu dzejas metriku. 8. jūnijā vakars bija veltīts vispārīgu jautājumu pārrunām. Draudzes vadība aktīvi atbalsta latviešu roveŗu dzimtu Rīga un gaidu vienību Zilais kalns. Draudzē noorganizēta tautisko deju grupa skolotājas V. Priedītes vadībā, kas maija beigās pirmo reizi uz^fij^s kādā baznīcas sarīkojumā Ņujorkā. Vērtīgu koncertu Ņujorkas latviešu ey. lut. draudze bija sarīkojusi Pārkslopes baznīcā 4. jūnijā. Koncertā piedalījās dziedoņi Izolde Pul-cJņa- Salnāja,. Mirdza Piekalnīte un Boriss Piekalnītis, stīgu kvartets, pianists Hugo Strauss un 60 personu lielais draudzes koris diriģenta Bruno Skultes vadībā. No būdas pie nama neesam tautas zars VfiSTULE REDAKCUAI NO FRANCUAS Dažos preses rakstos, kur runa ir par mūsu nacionālajiem uzdevumiem un tiek aplēsti spēki to veikšanai, latviešus Francijā nemaz nemēdz lekalkulēt, It kā mēs būtu atlūzis un nokalšanai atstāts tautas zars. Protams, mūsu skaits te ir tikai labs tūkstotis, bet dzīvotgriba un nacionālais gars arī mums nav sveSL Parīzē mums pastāv sava komiteja savstarpējai palīdzībai, kas uztur sa-w latviešu centrālajām iestād&n. Ar komitejas starpniecību piedalāmies kopīgajā cīņā dzimtenes atgūšana^ un trūcīgo tautiešu aprūpē, ziņojot līdzekļus LNP ārējās ini^- māciJM un LCK pašpalīdzības fon-žādās nozarēs — lauksaimniecības darbā ar klusu varonību cīnās pēc savas patstāvības. Pūles un centība vaina^tas panākumiem: vienam otram ir jau 200.000 franku un vairāk ietaupījumu, kas dod izredzes drīzumā tikt pie sava nekustāma īpašuma. Līdzīgi panākumi dažiem tautiešiem ir grūtajā ogļraču darbā, kas še labi atalgots. Vispār algas noteiktas pēc tarifiem. Ziemeļfrancijā tās augstākas, bet dienvidu provincēs zemākas. Tāpat normēts darba laiks, bet lauk-safinniecībā, to parasti ievēro tikai lielajās saimniecībās. Mazajās darba laiks mēdz būt garāks, bet toties ari izpeļņa lielāka. Lauksaimniecība te dam. Pie komitejas nodibināta bib-ļst^Pri mechanizēta, apvienojot elro- Uoteka, bet grūti atrisināms Jautā- * jums ^ kā darit to pieejamu visiem tautiešiem, kas izklīduši pa Franciju. Ierosināts, ka grāmatas varētu abonēt pa pastu. Komiteja izdod reizi mēnesi Savu Informācijas biļetenu. Latviešu sabiedriskā un kultūras dzīve vairāk gan norit Parizē, bet pa daļai ari Lionā, Elzasā uc. vietās. Būtu vēlams, ka informācijas biļetenā darbotos līdzi arī provinces tautieši, sniedzot savus novērojumus un ziņojumus. Tā mēs vienā otrā jautājumā panāktu daudz ko vairāk. Pašlaik nobriedusi doma, ka Parizes komitejai vajadzētu noorganizēt vienreiz gadā visu Francijā dzīvojošo latviešu sanāksmi, jo lielās izklai-dētības un mazā skaita dēļ mēs nevaram organizēties atsevišķās biedri-bās. Sajā sanāksmē no tuvākās apkārtnes varētu ierasties katrs, bet no tālākām vietām tautiešu grupas va^ rētu sūtīt delegātus. Sanāksmes darba kārtībā būtu vēlami referāti ar debatēm un ziņojumiem, koncerti un literāri priekšnesumi. Šķiet, ka tas viss būtu reāli iespējams, jo Parīzē dzīvo labs pulciņš mūsu rakstnieku, mūziķu, juristu un sabiedrisko darbinieku. Mēs vēlamies arī iesaistīties latviešu globālajā organizācijā un gribam nest vajadzīgos upurus. Privātā dzīvē esam nodarbināti da-plsko ar amerikānisko. Atzinības cienīgi Francijā ir sociālās aprūpes likumi: algu tarifi, apdrošināšana nelaimes un slimību gadījumos, vecuma pensijas, pabalsti bērniem un viena briva apmaksāta darba diena mēnesī. Dažām zemāko algu kategoriju strādnieku grupām tomēr klājas diezgan grūti, jo preču dārdzība augsta. So dārdzību stipri vēl pavairo lielais starpnieku peļņas procents, bet pēc kartīšu atcelšanas valsts cenu kontrolē neiejaucas. Pēc daudzajiem streikiem gan sagaida, ka algas revidēs. Pašlaik ar lielu enerģiju Francijā realizē Monē četrgadīgo valsts saimniecības plānu, kas, cerams. Ievērojami pacels ari mūsu dzīves standartu. Daži latvieši, kas še dzīvo jau 20 līdz 30 gadus, ieguvuši krietnu turi-bu un savus uzņēmumus. Viņi nereti nodibinājuši jauktas laulības, bet tomēr nav no savas tautas aizgājuši vai atsvešinājušies. Imigrācijas procesā rodoties jaunai latviešu sabiedrībai un tautiskai videi, viņi sāk atkal drivot līdzi mūsu priekiem un bēdām un vēlas, lai viņu bērni kļūtu par īstiem latviešiem. Mēs negribam nokalst, bet gribam dzīvot Latvijai un mūsu tautai! Udeljā, jūnijā. A. Ābele ^Braukšana uz manām bērēm neiznāk neko lēiāk.. ATKAL RUNA PAR 2 GADU DARBA LiGUMU IMIGRANTIEM AUSTRĀLIJA VĒSTULE REDAKCUAI NO KANBfiRAS Ja kaut vai nedēļu pašķirsta austrāliešu laikrakstus un uzkrāj Izgriezumus par Imigrantu problēmām, tad sanāk pabieza grāmatiņa. Tā tas turpinās diendienā: bijušie DP šejienes avīzēm sagādājuši vielu gan negatīvā, gan pozitīvā nozīmē. Vēl pagaidām nevienā laikrakstā tomēr oficiāli nav paziņots, ka bijušajiem DP te turpmāk atkal būs 2 g. darba līgums, kaut pēdējā laikā vairs prak- Uzēja tikai 18 mēnešus. Oficiāli zināms vienīgi tik daudz, ka ar 18 mēnešiem tiks vēl cauri tie atbraucēji, kas Austrālijā ieradās 1948. g. 23. decembri ar tvaikoni Protea. Viņiem līgums izbeigsies tieši pirms Jāņiem — 23. jūnijā. Pārējiem imigrantiem, kas Austrāliju sasnieguši pēc 1949. g. 1. janvāra, sagaidāms 2 g. līgums. Pagaidām tās gan ir tikai ļoti ticamas baumas, jo imigrācijas ministrs H. Holts vēl nekā nav paziņojis, un joprojām šajā jautjljumā klusē ari viņa ierēdņi. Saka, ka visur oficiāli paredzēts 2 g, līgums, bet tie 18 mēneši bijuši vienīgi iepriekšējā imigrācijas ministra A. Kalvela „uz savu galvu" izdarīts lēmums. Samērā bieži jau rakstīts par to, ka atbraucēji ari pēc obligātā līguma neatstāj līdzšinējo darbu, ja tas nav sevišķi peļams. Taču cilvēks bez līguma var justies daudz brivāk, sevišķi vēl tad, ja ir kāds lolots nodoms. Nemitīgā runāšana, ka turpmāk būs «jānodien" pilni 2 gadi, vienam otram tāpēc sajaukusi rēķinus. Atbraucējs, beidzis līgumu, var doties uz kādu Austrālijas malu vien vēlas. Piemēra dēļ minēsim mū-^ su dārzu archltektūras un daiļdārz-nlecibas speciālistu J. Dzintaru. Viņš te ieradās ar pirmo transportu un pēc visu Austrālijas ievērojamāko pilsētu apskates par savu dzīves vietu tagad izvēlējies Adelaidi. J. Dzintars stāsta: „£smu kāda austrāliešu zelta raktuvju īpašnieka privātās mājas dārza > MODE ŪN BRITU IMPĒRIJAS SAIMNIECĪBA Pirmajos mēnešos AustrSIlJā Jannlece-ķ^ iem nereti Jāpadzīvo Sāda veida i»eeltnes**. Pēc iedzIvoSanās, aptauJāSa-als un pirmo mārciņu iekrāSanas pa-rtstt tomēr... I . . . aina stipri vien pārmainās. Latviešu trimdas presē lasītas ari diskusijas par modēm dažādās zemēs, un tās dažkārt nogājušas pat līdz asumiem. Gribu pastāstīt vērojumus Anglijas modes dzīvē, reizē Izskaidrojot, kā dažkārt rodas sveS-niekam vai nezinātājam nesaprotamas parādības. Liela universālveikala skatlogā Izcilā vietā izstādīta ādas soma un daži citi ceļojuma piederumi. Klāt liels plakāts: „Sādus ceļojuma piederumus pie mums nopirka karalis, dodoties izbraukumā uz..." — Pietiek kādā filmā vai ilustrētā žurnālā redzēt princesi Elizabeti kādā zināmā tērpā vai ar kādu rotu, lai jau drīz pēc tam vai pat otrā dienā šis apģērba gabals vai rota būtu redzama Londonas ielās neskaitāmos atdarinājumos. Tas pat ir It kā nacionāls pienākums vai labas gaumes parādīšana, un to pat īpaši propagandē. Modes atdarinātajās ari nemaz nepēti iemeslus, kāpēc princese šodien ģērbjas tā un rīt citādi. Sieviešu žurnāls The Woman's Own pag. vasarā rakstā un ilustrācijās pircējām ieteica Izvēlēties „princešu fasonu": kāpēc gan neģērbties tā, kā ģērbjas princeses, ja tas nemaz nemaksā tik sevišķi daudz? Attēlā bija parādītas abu princešu kurpes — ar augstiem papēžiem un siksniņu ap potīti. Tas esot princešu iemīļotais apavu fasons. Grūti pateikt, vai tas tiešām tā bija, bet šis fasons toreiz bija jaunums apavu tirgū. Pagāja pāris nedēļu, un ielas blrtin piebira taisni šādiem dāmu apaviem. Ir kategorisks likums, ka taisni to pašu, ko valkā dāmas Londonā, valkā ari Kanādā, Austrālijā vai citās impērijas malās. Neviena neprasa, vai ir sals vai dubļi, — kas jāvalkā, tas jāvalkā. Ja Latvijā kāda sieviete bija labās cerībās kļūt par māti, tā mēdza iegādāties skaistu plecu lakatu un ar to gāja pat sabiedrībā, jo Latvija vls-pār^ ir sakšu un plecu lakatu zeme. Anglijā vēl neesmu redzējusi sievieti ar plecu lakatu. Kam ir salti, tās valkā siltas, piegulošas Jaciņas, mājas kostīmus vai pat kažokjakas, — A n ^ a Ir jaku zeme. Topoša angļu māte, kad tai jāģērbjas kuplāk, uzvelk platu Jaku, kas vaļīgi aptver tās augumu. Sajā gadījumā tā nav modes vai gaumes lieta, bet praktiska vajadriba. Bet kas notiek, ja šādu jaciņu zināmos apstākļos valkā valsts galvenā modes noteicēja— princese? Tad ar viņu 80- , . -^ . ... . . . . , . Vēsinle Latvijai no Londoniaa lidārizējas visa valsts, un visas sievietes, jaunas vai vecas, iegādājas taisni tādas pašas jakas. Jo jaunāka dāma, jo steidzīgāk tai jāģērbjas pēc modes, un tā platās jakas visvairāk vsllkā gluži jaunas meitenes, kam īstā reize tā ģērbties vēl tālu aiz kalniem. Un tā kā runa ir par pasaules lielvalsti, tad visas britu impērijas un domlnlju dāmas, no pola lidz polam, sajūt neatiiekamu vajadzību pēc tādas pašas jaciņas. Liekas, ka britu pavsdstnieces visos kontinentos tik ātri no šim jaciņām laukā netiks, jo šīs modes Iezvanītajā pasū-tlnājusl jau otru komplektu... Britu Impērijas modes diktatūrai Ir nevien anekdotiskā, bet ari nopietnā puse. Anglija patlaban pārdzīvo ilgstošu un smagu saimniecības krlzl. Kara laikā sāktā Ierobežošanās daļēji turpinās vēl tagad. Ja jau vēl racionēta daļa pārtikas, tad dabiski vēl lielāks pamats būtii ierobežot vai pavisam atmest dažādu luksa priekšmetu, piemēram, paradīzes putnu spalvu valkāšanu. Kad rudenī angļu laikrakstus pildīja apraksti par jaunajām Parīzes dāmu cepuru modēm, veikalu skatlogi tūdaļ piepildījās ar modē nākušām spalvotām cepurēm. Bet uz ielas vēl sievietēm tādas cepures neredzēja. Ūkās, ka visas galda It kā kādu signālu, vai maz vērts šādas cepures pirkt. Kamēr karaliskās dāmas nebŪa/ redzētas jaunajās rudens sezonas, cepurēs, neviena angllete jaunu cepuri nepirka. Gaidītais signāls stipri novilcinājās prinča piedzimšanas dēļ, ko gaidot, dzīve galmā bija it kā apstājusies. Pirmajā paplašinātās karaliskās ģimenes uzņēmumā dūrās acīs, ka dāmām galvā cepuires, kaut gan uzņēmums bija izdarits telpās, intīmos mājas ap-stāltļos. Bet nevienai no uzņēmumā redzamām cepiu^m nebija spalvu, tās visas bija rotātas lentēm. Ar to arī pietika. Uzņēmumu vēlāk redzēja palielinātu daudzu veikalu skatiogos. Pāris dienu laikā no visiem Londonas veikaliem pazuda cepures ar spalvām; to vieta stājās lenšu garnitūras. Cepuru lentes auž Anglijas fabrikas, bet spalvas importē. Vienas cepures spalvu greznojums caurmērā maksā 1 mārciņu. Sī mārciņa jāpareizina ar to cepuru skaitu, kuras Anglijā, pārējās impērijas daļās un dominijās iegādājas angļu sievietes vienas sezonas laikā. Šis saimnieciskais aprēķins katram saprotams. Tik daudz karaliene vai princese nopelna savai impērijai, ja tā uzliek galvā cepuri bez spalvām un ar to nofotografējas. Karaļa ģimene dažu labu reizi spiesta no kaut kā atteikties, — ne tādēļ, ka to nevarētu atļauties, bet tādēļ, ka to nedrīkst darit valstisku apsvērumu dēļ. Pieihēram, Anglijas princeses varētu nopirkt sev ne vienu vien sudrablapsu. Princese Mar-gareta tomēr vēl nav redzēta valkājam sudrablapsu vai kādu dtu zvēriņu vai kažoku, bet gan vienmēr piegulošā gludā mētelī. Vai tā ir viņas gaume? To mēs nevaram zināt, bet droši vien viņai Jtetīk viss tas pats, kas normāli patīk katrai citai jaunai sievietei viņas gados. Bet ja kura katra cita sieviete iegādājas sudrablapsu, viņa pārskaita tikai savu naudu, bet princesei vai ķaralle" nel jāapsver, cik tas Izmaksās visai valstij, jo, viņai parādoties sudrablapsā, turpmākajās nedēļās katra jauna britu impērijas sieviete labāk mirs, nekā iztiks bez sudrablapsas. Tāpēc bez tās jāiztiek ari princesei. Liekas tomēr, ka šie groži nupat palaisti vaļīgāk. Lielajās svinībās, kur karaļa ģimene uzņēma Francijas valsts prezidentu, visas angļu ka-raļnama dāmas bija greznojušās lapsām. Tūlīt otrā dienā katra angllete, kam vien mājā bija lapsa, parādījās ar to uz ielas. Sim vienam vakaram var būt tālu ejošas sekas, un iespējams, ka tas bija mājiens glābt Kanādas sudrablapsu audzētavas, kas pārcieš smagu krizi. Laikam Kanādas latvietes būs kļfldījušās, neizmantojot zemo konjunktūru un neiegādājoties lapsas, kad tās vēl bija dabūjamas par pusvelti. Anglijas princeses savus „dāmu gadus" sasniegušas kara, ierobdk)- jumu un grūtību laikos. Sīs valsts grūtības, un nevis princešu gaume, ari nosaka viņu tualetes. Ja nebūtu lielo valsts svinību un pienākumu, kas saistās ar obligātu greznību, princeses bargo finanču politiķu ēnā dzīvotu kā «pelnrušķītes". Anglijas karaļa ģimene, bet ir sevišķi abas princeses velc Idusu, bet atbildīgu karu ar Parīzes modes saloniem, pie tam ar atzīstamām sekmēm. Tas ir Anglijas un Francijas klusais saimnieciskais karš. Kamēr Anglijas princeses disciplinēti pildīs savus īpašos pienākumus modes noteikšanā, tikām Parīzes modes salonu ietekme britu sieviešu pasaulē būs niecīga. Londonā, jūnijā. Konstance Berga pārvaldnieks Ziemeļadelaldē. Mājat daiļumam izdēstām tūkstošiem puķu, krūmu un kociņu. Katru nedēļu strādāju 40 st, par ko saņemu 10 mārc^ bet piedevām vēl lielisku modemu dzīvokli, kur visu veic elektrība. Vienīgi m ^ e s esmu Iegājies pa sievas un savai gaumei. Manā pilnīgā lietošanā ari auto. — var braukt, kad un kur grib. Pašam gan jāmaksā benzīns, bet tas jau nav dārgs. Jāsaka, ka nemaz vairs nav Jaunaus-trāUeša sajūtas." Dažreiz gan ari vēl pēc līguma ,Jā-sltas kā plikam pa nfitrām," sevišķi tad, ja līguma laikā nav padevies nekā Iekrāt, un Ir padomā striidāt tikai tādu darbu, kas tiešām patik. Kāds mūsu augstās Intelllģences pārstāvis, kas no vietas, kur kalpoja līguma laiku, kopā ar sievu devās uz lielo Sidneju, nupat raksta: ,j:sam tad nu Sidnejā. Istaba 2 cilvēkiem, ieskaitot brokastis, maksā 3 mārc 15 SIL nedēļā. Brokastis labas: olas, šķiņķis, austrāliešu parastā rita biezputra, kakao, grauzdēta maizīte uti, utt. Saimniece brokastis dod tādēļ, lai vajadzības gadījumā katrā laikā mūs varētu Izmest laukā. Ja izīrē Istabu bez brokastīm, tad īrnieku no mājas ārā var dabūt tikai ar tiesas spriedumu. Tā nu mēs te ād^ vojam. Laikrakstos lasām darba ple« dāvājumus. To ir tik daudz, ka cll« vēks var sajukt Nolēmām tādēļ strādāt tikai savā nozarē un — nekur citur. Laimējās ari: pēc pāris nedēļām sāksim darbu, katrs peUiot 20 mfirc nedēļā. Viss jau būtu labi, bet līdz tam laikam mums ir spožas Izredzes nomirt badā, jo nauda galīgi cauri. Esi nu tik mīļš un atsūti kādas 10 vai 12 mārciņas. Atdosim pēc mēneša. Sūti droši, jo citādi būs jābrauc uz bērēm, un neko lētāk neiznāks . . .** Praktiski cUvēki, sevišķi vieninieki, twpreU labi iekārtojas jau līguma laikā. To rāda kaut vai latviešu dārznieka P. Benča stāsts. Sis tautletii Jau vairāk nekā gadu dzīvo Melburnā. P. Bends savā vēstulē raksta: „Ir svētdienas vakars. Nupat pārnācu mājās no Melburnas latviešu biedri-bas sanāksmes. Tā īsti pa latviešu paraugam i^odu viJcariņai skābus kāpostus, desiņas un īstu rudzu i malzL Esmu iekārtojies krietni Maza mājiņa ar 1 istabu, virtuvi, gāzei plīti, vaimu uc. nepledešamām lietām. Ko gan vēl vēlēties! Pie kamīna var palasīties latviešu laikrakstu! un rakstīt vēstules. Par drivokll man saimniekam nav nekas jāmaksā, bet sestdienās jāapkopj viņa mājas košuma dārzs. Katru sestdienu dārzā ļ jānostrādā 8 stundas, un tas Ir viss. ' Pats vēl vienmēr strādāju pērn sākto ^ darbu — roku grāvjus. Galdu līguma ' beigas, jo tad ceru tikt savā spedā- Utātē - kādā Melburnas dārznle- ' čībā." Jā, tas līgums, tas līgums! Nav jau nemaz tik tīkami, ja šajā obligātajā darbā turpmāk nāksies pavadīt veselus 2 gadus. Lai nu šā vai tā — 18 mēneši toniēr ir īsāks laiks. Kanbērfi, maijā. Arnoldi Smits JA NEIESTĀJAS ARODBIEDRĪBA, ATLAI2 NO DARBA Latvijas 11. marta numurā lasāms, ka Austrālijas dažādo arodbiedrību vadītāji pretojas blj. DP uzņemšanai arodbiedrībā. Sī Informādja nekādā ziņā nav tomēr attlednānia uz visu Austrāliju. Tādēļ rakstītājiem, kas apraksta savas tuvākās apkārtnes notikumus, nekad nevajadzētu uzsvērt vārdu Austrālija, bet gan vietas nosaukumu, par kuru raksta. Visumā arodbiedrības še patiešām aizstāv strādnieku intereses. Par apmierinājumu varu teikt, ka vismaz Adelaidē bez kādiem šķēršļiem katrs tajās var iestāties. Pats stirādāju dzelzceļa darbos, un Jau sākumā mani uzaicināja iestāties arodbiedrībā. Visphms gan vilcinājos, jo biju dzirdējis par komunistu Ietekmi un baidījos, no vilka bēgdams, uzskriet lādm. Sevišķu steigu iestāties neizrādīja ari pārējie DP strādnieki, jp katrs vēlējās vispirms noskaidrot savas arodbiedrības iespējamās aizkulises. Pēc otra uzaidnā-juma tomēr vairs nekavējos, un tagad man kabatā ir Ironworkers* Union biedru karte, kas nostāda mani tiesībās blakus austrāliešu darba biedriem. Iestājoties nevienam neprasīja ari nekādas angļu valodas zināšanas. Dažas privātas fabrikas Adelaidē pat prasa obligāti iestāties arodbiedrībā, un, ja to nedara, tad zinu gadījumu, kur nepaklausīgo atlaida no darba. Adelaidē, maijā. Roberts Dambitia |
Tags
Comments
Post a Comment for 1950-06-14-03