Bavarijas Latviesu vestnesis, March 4, 1950

              U t v l l
Plaudlf^
viedokli
tikai Ja|
PMUbt
mir uzt
tiattt iM|
MM
BekM k
va&u. I
botu ai^
darlnita^
Kafrfi a|
patietl
iemfidt
tumi
PitfJi
imta»
tiitiif
to
tau).
i '
Ir
m
īji 1010.
iri V.
liki
i: VSM
O M U »
iflMsl
Jifrt
nav I
«E lai
iimik
ņam li
\ kuIu 1
•umB
• h i ļu
taa tu
l»bt i
ii". .Hiiiltoļ
u e<
aam,
v*m.
ttiasrt
loi
MOrni
4mu
L A T V I J A Sestdiatv, 1950. g. 4. mart§.
PAKA
Arturs Kroders,
Kalpaka bataljona Neatkarības rotās
Tajfad^ daudziem «ķiet. ka Latvijas
kaa sāka pulcēties
KOpl m«, gada rudeni un vēlSk savie­nojās
Kalpaka bataljonā, tāpat kā brīv­prātīgie
Latvijas zlem^os un zaļie par- Hā"*' *^J«ti I>ar »cvl saprotama Ueta:
tādiem brīvprātīgiem vajadzēja bOt un
t^e bija. Bet toreiz tā nebija. Jo cik tad
blJa šo brīvprātīgo? Vēsture to labi zi­na:
tikai daži simti tik liela un sva­rīga
uzdevuma velkSanal. kāds bija
jaunnodlblnfitās un pasaulei pasludlnā-tās^
Latvijas valsts aizsardzība un nostip­rināšana.
Viņu savienošana disciplinē­tās,
kaujas spējīgās vienībās bija uzde­vums,
kas prasīja daudz pūliņu un vls-pŗms
tldbu tam mē^lm, kura vārdā
brīvprātīgie tika kopā pulcēti. Paldies
Dievam ka mums bija Sls brīvprātīgo
pulks, Jo tas bija pierādījums mūsu tau­tas
dzīvošanas, augšanas un Jaunas dzī­ve
» radīšanas spējai. Vissvarīgākais brī­vības
iegūšanas priekšnoteikums ir tas,
lai tautai būtu aktīvs priekšpulks — tī­ras
sirdsapziņas, pienākuma, skaidra
«n Ueiu upuru spē­jīgi
virl. no kuru vidus tad Izaug va­doņi,
kas pacel tautas brīvības un tie-
Ijbu karogu un sauc ap to visu tautu,
pftudzrdz tauta pati šos gaišākos garus
Ir alzgrūdual prom no sevis, jo nav vī­nus
sapratusi. Bet viņi neizlaiž pacelto
tautas tlealbu un brīvības karogu no
savām rokām, — viņi turpina dņu kopā
ar nelielo, bet uzticīgo pulku. Un tikai
ils pasonjgals paraugs, atdotās dzīvi-bas,
atdotā personīgā laime un upuri,
daudzkārt sāpīgi un smagi, tie tautu
pamazām pārliecina, un tad tautas brī­vības
karotāju pulki sāk augt. 1918. g.
18, novembris nāca kā līdz pilnīgam no­briedumam
izaugušas nacionālās apziņas SlepUdIJums. noslēdzot ilgās dņas, kas
īpaudfia zemnieku dumpjos, tautiskās
atmodas laika nacionālās Idejas uzlies­mojumā
un daudzos citos tautas brīvī­bas
grlttas apliecinājumos, kam visu
laiku Udztekus gāja tautas audzināšanas
un materiālās turības celšanas darbs,
bez kura tautas patstāvīga dzīvošana
nav. iespējama.
Ciņa par .valsti nebija let^ājama bez
valstij uzticīga bruņotā spēka. Un mēs
krftjām savus spēkus, kaut loti grūtos
apstākļos. Vācijai, kas vēl nebija sevi
atzinusi par pilnīgi sakautu, mūsu zemē
bija savi poHtiskl nolūki; izmantot ka-fBspēka
atstāšanu Baltija, te nostiprtn-t
i ^ . panākt saviem noldklem labvttlgu
mtlsu valsts politisko vadību, tad at­jaunot
vācu okupādjaa laikā iesāktās
Baltijas monarchljas izveidošanu un no-atiprlnāSanu.
ar vācu karaspēku gāzt
Krievijā boļševlsmu un tad, kopā ar vā­cu
atbilvotfis Krlevijaa vādem draudzī­go
vadību radīt pretsparu pasaules karā
uzvarējušām lielvalstīm. Bet tad vls-plrmi
nedrīkstēja ļaut nostiprināties Ul­maņa
valdībai un nekādā ziņā nedrīk­stēja
pieļaut latviešu apbruņoSanos un
karaspēka augšanu. Tomēr jau 1918. g.
18. novembri Rlgl sanāca Latvju kareii;-
ju nacionālās ipvlenlbaa sasauktā kara­vīru
sapulce, kurā pieteicās ap 800-600
brīvprātīgo. Sajā pašā sapulcē atskanēja
aicinājums latviešu jaunatnei iestāties
nacionālā karaspēka vienībās. Bet otl-dāH
tikai 7. decembri, t i . , tepat trīs
nedllas pēc valsts proklamēšanas, valdl-bāf'ltaevli
panākt vienošanos ar Vād- ias pilnvaroto par karaspēka organizē-anu
no vietējiem iedzlvotfijiem, Bija
paredzēts formēt n rotas un 8 bateri­jas
uz nadonālā prlndpa pamata: lat-llllllillllllllllllllllllllllllfllllllillllllfll
Kolpakiesu junda
Ņo daudzajftm Kalpaka ^bataljona
tradīcijām svētākā ir kalpakiešu
Jtunda kalpakiešiem veltītā svii^gā
dievkalpoiuma laikā Māras baznīcā,
bataljona mācītājam Stangām lasot
aizsaulē aizgājušo kalpakleSu vār­dus,
tā dzīvajiem sasaucoties ar mi-ruSajiem
cīņu draugiem. Gadu no
gada šī saraksta slejas auga, un uz
Latvijas brīvības dienu beigām
1940. g. no kādreiz 600 galvu lielā vī­tu
pulka, kas 1919. g. 8. martā bija
pulcējies Ventas Rastos kaujai
par Latvijas brīvību, ap 120 bija
guldīti Brāļu kapos.
Upuru skaits kalpakleSu rindās vēl
stipri pieauga boļševiku okupācijas
gadā. • Baigajam gadam sākoties, kā
liels brīdinājums latvi^u tautai par
gaidāmajiem laikiem bija divi šā­vieni,
divu kalpakiešu — ģenerāļa
Bolšteina un pulkveža Celmiņa paš­nāvība.
Ne aiz bailēm no gaidāma­jām
mocībām tas notUca, bet gan,
abiem pildot savus karavīra pienā­kumus
pēc labākās sirdsapziņas, lai
viņi līdz ar sevi aiznestu kapā v i ­ņiem
vienīgajiem zināmos mūsu
valsts noslēpumus, un ar savu dzī­vības
upuŗl glābtu daudzu citu dzī­vības.
So divu kalpakiešu nāve ir
izdls varonības piemērs.
GaŗS ir deportēto kalpakiešu sa­raksts,
tas aptver 64 vīrus, to vidū
ir valsts pr^dents Kārlis Ulmanis,
virspavēlnieks brīvības cīņās ģene­rālis
Jānis Balodis, ministrs £in-bergs,
ģenerāļi Bachs, Buks, Ezeriņš
un Rozenšteins, pulkveži Voldemārs
Kalniņš, Kūlmanis, Oskars Fogel-manis,
Malcenidcs, Mateuss, Sku-
Jiņš, Plucis im Puksis un mūsu sūt­nis
Krievijā pulkvežleitnants Ko-dņš.
Slepkavu rokām par upuriem
krituši 12 kalpakiešu, to vidū aiz-
Bfiffgu jfflekSnieks ģen. Prauls, plkv.
Lūk^ un plkv, Nikolajs Fogelma-nis.
P6d5iā karā krituši 6 kalpakleSi,
no tiem 2 pulku komandi^ — nlkv.
Veiss un pltn. Aperāts, bet trimdas
gadoa miris 21 kalpakieUs, to vidū
p&V. Tone. Pašreiz trimdā Vācijā
i^titās «emēs apzinātt 126 kalpa­kleSi*
Sava iemīļotā m varonīgā vadoņa
pBcv. Oskara Kalpaka nāves dienā
vecie kalpakieSi savās sirdīs sasau-cas„
mlrušie un dzīvie, visi stāvēda­mi
Jundā Ventas krastos.
Arv. Krp.
viešu 18 rotas un 8 baterijas, vācu —
^ rotas un 2 baterijas un krievu — l
rota- Par karaspēka komandieri aici­nāms
ndtrālas valsts pilsonis, bet līdz
tāda lecelSanal komandlers ir vācietis
Apbruņojumu un apģērbu pret vēlāku
atlīdzību apsoUjās dot okupācijas ie­stādes
no vācu 8. armijas krājumiem,
kuri tik un tā draudēja krist bolSeviku
rokās. Ari pārtiku sniegtu vācieši. Ta­ču
līgums palika tikai apraksttta papi- I?K.*\^* Organizējās gan vādeši. kār-
,4*^^,?^*^ ^ okupācijas varas
dzelzsdivlzlja, bet latviešu karaspēka or-
^ J ^ f / ^ « visādi kavēja un liedza. Un
saformētajās rotās notika latviešiem nal-
Sif?«ii*^^J^*^?' ^ pierādītu Uel-valstīm,
kurām mūsu zemes apstākļi
bija sveši, ka latvieši ir bolSevikl un
viņu apbruņošana ir bīstama.
iJ?^^ <terbs sākās. lecēU četrus kara
PrtekSnlekus: Rīgā, Vidzemē. hH???l« «n Latgalē. Taču boļševiki jau
bija ieņēmuši Latgali un Vidzemes zle-brlvprātlgo
Jātnieku vienību. Jelgavā
tai Izdevās iegūt no vāciem ap 80 zirgu,
ko IzUetoja Jātnieku nodaļas formēšanai.
6. janv. rotas 40 kardvjl ar nedaudz
virsniekiem devās uz Liepāju. No tiem
Liepājā saformēja Atsevišķo jātnieku
nodalu. Tā radās Kalpaka bataljona ce­turtā
vienība.
Pēc 18. janv. kaujas Virsnieku rezer­ves
un Cēsu rotas, ienaidnieka spiestas,
atkāpās tālāk uz rietumiem. Janv.
sasniedzot Aizpurņu mājas. 7—8 kllom.
no RudbāriUem. Sākot ar 25. Janv. batal­jons
uzsāka uzbrukumu un ^ . Janvāri
Ieņēma Skrundu. Par kaujas nopelniem
Virsnieku rezerves rotu apsardzības mi­nistrs
ar savu pavēli pārdēvēja par I
Latvijas neatkarības rotu. 17. februāri
frontē ieradās Studentu rota un 1. riiar-tā
Jātnieku nodala. Lai valdība varētu
panākt sabiedroto lldvalstu atbalstu un
mēs kļūtu savā rīcībā patstāvīgi, munis
bija jāsalauž sabiedroto aizdomas, ka
visi latvieši ir vai nu bolSeviki. vai
VAI LIKTEŅA ROKA?
Atmiņu stāsts par kaulu, aizstāvot Kalpaka
dzimto sētu Liepsalas 1944. g. augustā
Edvards Virza Pulkveža atgriešanās
Siāv |aužn pulks atsegtām galvām, gods atdots no kareivjiem tiek.
Viens otrs pie nodurtām acīm sev tricošu roku liek.
Un komanda atskan, rib zalves, un spēlēt muziķa sāk.
Jo, nobeidzis uzvaras savas, uz mājām nu pulkvedis nāk;
Jļfttf P*ls«t« trokšņainu, skaļo, kur |auiu uz laukumiem daudz.
Viņš lēnajos triumfa ratos pa prospektu svinīgu brauc
Raud, pulkvedi, kardvjl tavi. Ak, neļauj! taurēm vairs pūst
Un piecēlies, runā uz tautu, lai klusums par gavilēm kļūst
Bet neatbild pulkvedis vairāk ne kareivjiem, tautai, nekam.
Sedz karogs sarkanbaltsarkans ir seju, ir augumu tam.
Jel noņemiet apsega svēto, lai varens veŗ acis un redz. ^
Ir sauU uz kareivju pierēm, ir to, kura noriet un lec
Viņi klus. tik ar Latvijas zemi vēl sajaukties nesas tam prāts,
Un karogs sarkanbaltsarkans pār kritušu pulkvedi klāts.
m^austrumu dalu. Tādēļ Latgales ie­cirkņa
prl^šnieks bija spiests safōr-mēt
rotas Rīgā. Ari Kurzemē karaspē­ka
organizēšana nesekmējās. Jo tur vēl
pilnā mērā valdīja okupācijas vara. Vis­sekmīgāk
šis organizēšanas darbs nori­tēja
Vidzemē un Rīgā. kaut gan Rīgā
bija jālzformē daža no tādās grūtibās
radītām vienībām. Rīgas aizsardzības ro­tām,
kur bija Iespiedušies ienaidnieka
aģitatori un viņa nauda. No visām lat­viešu
karaspēka vienībām, kas organi­zētas
valsts tapšanas laikā, pārbaudīju^
mus izturēja un palika uzticīgas pacel­tam
latviešu brīvības karogam tikai
četras: Cēsu, Neatkarības un Atsevišķā
(Studentu) rotas un latviešu atsevišķā
Jātnieku nodala.
Jau novembra vidū Vidzemē palikušie
tatvju kareivju Nacionālās Savienības
biedri sāka apvienot pilsoņus, kas gri­bētu
piedaUties zemes aizsardzībā. Kad
valsts bija pasludinās pašaizsardzības
nodoms izauga par valsts aizsardzības
Idejii. 8. decembri Cēsis ieradās Vid­zemes
kara iecirkņa priekšnieks pulk­vedis
Apinis. Brivprātigo vairums bija
bijušās Krievijas armijas virsnieki, im
tikai «trešā dala bija instruktori un ka­reivji
Tika dota pavēle formēt četras
aizsardzības rotas: Valkā. Valmierā. Cē­sis
un Limbažos. Par Cēsu rotas koman­dieri
sākumā iecēla virsi. Jansonu, bet
sākot ar 28. decembri — virsi. Pūriņu.
Karaspēka formēšanu im apgādību trau­cēja
boļševiku uzmākšanās. Reģistrēti
bija 400 brivprātlgle, bet apbruņot bija
iespējams tikai 40-50. Vēl 20. dec. Cēsu
rotai pievienojās Madonas brivprātigo
pulciņš virsi. Ezeriņa vadibl. Bet 22.
dec. Jau krita Valmiera, un Cēsu rota
23. dec. atstāja Cēsis, lerazdamfis Rīgā.
Brivprātigo pulcēšana notika ari Rīgā
un 1918. gada 3. decembri apsardzības
ministrs J. ZāUtis paraksta pavēli, ar
kuru kapt. J. Balodis iecelts par pirmās
karaspēka vienības komandieri, nosau­cot
So vienību par Instruktoru rezervi.
1918. g. 23. nov. Rīgā Olava komercsko-.
lā sanāca latviešu studentu sapulce, ku­ra
nolēma atbalstīt Tautas padomi un
pagaidu valdību. 29. nov. studentu kor­porācija
Selonlja, bet Tfilavija 13. dec.
nolēma, ka visi to loceitli nodod sevi
Apsardzības ministrijas rīdbā. 16. dec.
Olava skolā sanāca otrs studentu sapul­ce,
kas nolēma aicināt visus studentus
iestāties nacionālā armijā. Tika radīta
komisija no Selonljas un Tālavijas stu­dentiem,
ar uzdevimiu lūgt Apsardzības
ministru atļaut dibināt Studentu rotu,
kurā varētu Iestāties kā studenti, tā arī
citi uzticami valsts pilsoņi. Sīm divām
korporācijām pievienojās Rīgā esošie
Tērbatas Letonijas un Maskavas Fra-ternltas
Moscoviensls (tagad Fratemltas
Lettica) un Fratemltas Letgallla stu­denti.
Ar to bija likts pamats Atseviš­ķai
studenfu rotai, kuras dibināšanas
diena ir 20. dec. Apsardzības ministrs
par Studentu rotas komandieri Iecēla
kapt. Nikolaju Grundmani.
Sīm trijām kaujas spējīgām rotām
Rīgu aizstāvēt pret Ienaidnieka "uzbru­kumu
nebija iespējams, un tādēļ valdība
nolēma Rīgu atstāt. 1919. g. 2. janv. no
Rīgas uz Jelgavu aizbrauca valdības vil­ciens
un valdībai līdzi devās Studentu
rota. kurai bija Jāuzņemas valdības
apsardzība.
Instruktoru rezerves un Cēsu rotas, kā
ari nelielās vienības no Latgales un Rī­gas
aizsardzības rotām, Rīgu atstāja 3.
janv, rītā. Jelgavā abas rotas tika safor-mētas
bataUofiā un par Atsevišķā batal­jona
komandieri Apsardzības ministrs
iecēla pulkv.-leltn. Oskaru K a l p a k u,
kurš 1919. g. 8. janvāri izdeva savu pir*»
mo pavēli bataljonam, ar kuru bataljons
tika sastādīts sekosi: 1 rotā. kuru no­sauca
par virsnieku rezerves rotu, ie­tilpa
Instruktoru rezerves rota un ap­mēram
1 vads no Latgales virsnieku
rotas; 2. rotā, kuru nosauca par Cēsu
rotu, nelielās vienības no 2. un 8. Rīgas
apsardzības rotām un Latgales apakš­virsnieku
rotas. Par 1. rotas komandieri
Kalpaks iecēla kapt Balodi, par otrās
rotas komandieri — kapt. Skujiņu.
Studentu rota 5. janvāri aizbrauca val­dībai
līdzi uz Liepāju. Atsevišķais ba­taljons
no Jelgavas Iz^ja uz Olaine po­zīcijām,
bet. saskaņā ar frontes stā­vokli,
8. janv. devās uz Dobeli, tad uz
Lielauci, kur nakti no 15. uz 16. Jan­vāri
notika bataljona pirmā kauja un
kaujas laukā atstāti pirmie upuri.
Jelgavā decembra sākimiā Kurzemes
kara iecirkņa priekšnieks uzdeva kapt.
, Arturam 9artmanim formēt Jelgavas
muižnieku dienderi, un Jāpierāda, ka
Jaunajai Latvijas valstij ir savi nacio­nāli
mērķi un centieni, sava nacionāla
programma un griba to iedzīvināt Sa­biedroto
pārstāvji, kuriem bija uzde­vums
sekot Latvijas izveidošanās gai­tām,
grozīja savus uzskatus. Angļu ma­jors
A. Kenans. Anglijas militārās misi­jas
loceklis, saka: ..Kaut šīs armijas
kadri bija apmēram bataljona lielumā,
l^altot rezerves, kaut visi bija trūcīgi
ģērbti un bruņoti, visi bija tomēr ap­ņēmības
pilni un viņu gars šķita neuz­varams.
Tas viss mani dziļi aizkustinā­ja".
Jo majors Kenans bija tiešais mū­su
karavīru darba vērotājs. Ari ģen, A.
Bērts. Anglijas militārās misijas priekš­nieks,
atzīdams, ka ..Kalpaka batal­jons,
vēlāk Baloža brigāde, bija pirmā
latvju militārā vienība, no kuras Izauga
spīdošā Latvijas armija", velti daudzus
atzinības vārdus pirmajiem brivprātt-glem
karavīriem. Ari Frandjas militā­rās
misijas priekšnieks pulkv. E. Dl-
Parkē. stāstot par mūsu pirmo dienu
cīņām. Iesaucies: „Es jūtos laimīgs, ka
man bija lemts redzēt kādas tautas cie­šanas
un mokas, bet pēc tam kopā ar
viņu pārdzīvot viņas episkās cīņas, pār­dzīvot
viņas augšāmcelšanās un uzvaras
brinlSķlgās dienas.**
So augstākā mērā pozltivo uzskatu
maiņu par labu mums panāca mūsu
pirmie brivprātigie karavīri Tautas
pārliecināšanai tika veikts Ievērojams
darbs. Ari 1919. gada cīņu laikā visizpla-tītāko
laikrakstu ..Latvijas Sargs" dibi­nāja
Kalpaka bataljona karavīri, no sava
vidus dodami laikraksta galveno redak­toru.
1919. g. 'j. martā visa mūsu armija no
Ventas krastiem pārgāja ģenerāluzbru-kumā
pret ienaidnieku. Salaužot tā pre-tesUbu,
martā bataljons sasniedza Liel­upi.
Saldus, Ķemeri un Sloka krit mū-su
rokās. Un Lielupes krastā bataljons,
Izvēršoties par brigādi, dod ienaidnie­kam
jaunu triecienu, ievadot Rīgas at-brivošanu.
1919. g. 22. maijā boļševiki
atstāja Rīgu. Gan uzbrukuma pašā sā-kun^
ā. 6. martā, kalpakiešiem bija jā­nes
smagais un asiņainais upuris, jo kau­jas
laukā krita pats pulkvedis Kalpaks
un i viņa virsnieki — Studentu rotas ko­mandieris
kapt Grundmanis, virslcltn.
Krievs un leltn. Srlnders. Rīgā kalpa-kiešl
Ienāca pulkveža Baloža brigādes
sastāvā. Ar lUgas ieņemšanu un lat­viešu
karaspēka aiziešanu uz Latgales
fronti beidzās mūsu nacionālās armijas
atbrivošanas cīņu pirmais posms. Brigā­de,
kurai pievienoja dažas jaunformētās
vienības. Izvērtās par Kurzemes divīzi­ju,
sastāvošu no 3 kājnieku pulkiem:
Liepājas, Ventspils un Jelgavas. Un go­dinot
pirmo brīvprātīgo karavīru no­pelnus,
šo pulku pirmās rotas nosauk­tas
pirmo brivprātigo vienību vārdos:
Liepājas pulka 1. rota par Neatkaribas
rotu. Ventspils pulka 1. rota par Cēsu
rotu un Jelgavas pulka 1. rota par At­sevišķo
ļStudentu rotu. kamēr Jātnieku
pulka 1. eskadrons par Atsevišķo eskad-ronu.
Komandēdams Kurzemes divīziju,
kalpakiešu pavēlnieks pulkvedis Balodis
Latvijas viskritiskākā bridi. Bermonta
uzbrukuma laikā, 1919. g. 16. okt. sa­ņēma
valdības lēmumu, ka vlnš iecelts
par nacionālās armijas virspavēlnieku.
1920. g. 23. janv. vlou paaugstināja par
pirmo Latvijas armijas ģenerāli.
Un lasot vārdus, ko ģen. Balodim vel­tījis
Latvijas pirmais ministru prezi­dents
Kārtis Ulmanis, ikkatrs kalpakie-tis
ir līdzi cildināts, jo viņi bija ģen.
Baloža pirmie karavīri: ,.Oenerālis Ba-
Izpildījusi priekšrotas uzdevumu
Lubānas klanos, kāda no kapteiņa
L, rotām saņem pavēli pl. 12 ieras­ties
pie Meirānu pagastvaldes, kur
to gaidīs vācu bataljons ar majoru
Ulrichu, lai koļjējiem spēkiem no­sprostotu
ienaidnieka pārrāvumu no
Liepsalām uz Lubānas ezera dien­vidrietumu
galu.
Noteiktajā stundā leģionāru rota
sasniedz Meirānu pagastmāju. Sa­traukuma
pUni ir pagastmājas dar­binieki.
Ierodas kāds lauksainonleks
ar ziņu, ka 2 km attālajās mājās jau
esot krievi. V|icu bataljons nav
ieradies, lai gan pulkstenis jau rāda
12.30. Liktenīga var būt tālāka
gaidiSana, tādēļ leģionāri iziet ciņā
vieni. Pirmais vads pret ceļu, kas
ved caur Liepsalām, otrs vads uz
ienaidnieka ieņemtajām mājām, un
treSais vads virzienā uz Lubānas
ezera dienvidrietumu galu.
Manāma drosme ikviena cīnītāja
soli. Jo tas ir bruņojies ne tikai ar
ieroci, bet ari ar tām bruņām, ko
saņem no zemes kā senču gara
mantojumu.
Llepsalās nav manāms citkārt
la\;dcu sētai tik raksturīgais pusdie­nas
miers. Pagalms pilns ļaužu,
zirgi aizjūgti, vezumi piekrauti, bet
māju iemītnieki kavējas, ticēdami
kādam glābējam, Jo pārāk grūti ir
šķirties no vietas, kas sirdij tik
tuva.
Leģionāri ieņem pozīcijas aiz mā­jām
iepretim ceļam. Pazūd pajūgi.
Lopus atbrīvo un sadzen tuvējā
mežā. īsu bridi Liepsalas valda
klusums, tikai atstātais kaķis n^klē,
kur palikuM viņa saimnieki.
Ap pl. 15 pa ceļu Liepsalu virzienā
tuvojas krievu kolonna, lai pa Mei­rānu
tiltu Šķērsotu Aivieksti. Var
noprast, ka, gājuSl cauri Latgalei
bez lielākas pretestības, viņi nedomā
tādu sastapt ari šajā klusajā lauku
sētā.
Kalpaka gars
Pulkvedis Kalpaks pieder lielo If^t-viešu
karavīru saimei, un viņa vārds
rakstīts Latvijas vēstiurē zelta bur­tiem.
Kalpaka gars iededzināja lat­viešu
karavīros dzimtenes mīlestības
lāpu, kas deva drosmi upurēt sevi
par brīvu un neatkarīgu Latviju.
Kalpaka gars dzīvoja latviešu cī­nītāju
sirdis ari otrā pasaules karā.
Latvijas dēli nostājās uz Latvijas
austrumu robežas, lai aizsargātu sa­vu
dzimteni pret sarkano sērgu, kas
spiedās rietumu virzienā. Apzinā­damies
laiesmas, latvju dēli ar Kal­paka
varoņgaru cīnījās pret lielo
pārspēku, to apturot un saistot savas
dzimtenes pievārtē. Lai atļauts mi­nēt
dažus piemērus.
Kad uzliesmo asas cīņas pie Lubā­nas
ezera, latviešu viri sakauj des­mitkārt
stiprākas ienaidnieka izla­ses
vienības, to atlidcas iedzfdaml
Lubānas ezera dtunbrājā. Tomēr
frontes izlīdzināšanai latviešu vienī­bas
spiestas atkāpties uz jaunām
pozīcijām. Morāliski satriekti jūtas
latviešu cīnītāji, kad viņi pēc spo­žajām
uzvarām tomēr spiesti atkāp­ties,
atdodot ienaidniekam labi ie­koptās
druvas un tēvu tēvu iemītās
takas klusajās lauku sētās. Atkāp­šanās
ceļš ved cauri Meirānu pa­gastam
un garām Latvijas Uelā
pulkveža dzimtajām mājām. Te dzi­ļā
godbijībā noliec savas galvas Jau­nā
cīnītāju audze. Te tā smeļ jaunus
spēkus un ticību nākamajām gaitām.
Latviešu cīnītājos iedegās Kalpa­ka
gars — Kalpfiica aizdedzinātā t i ­cības
un uzvaras lāpa. Tikko latviešu
karavīri ieņem Jaunas pozīcijas A i ­viekstes
upes labajā krastā pie Mel-rānlem,
pa pēdām seko ari ienaid­nieks,
gribēdams iegūt tiltu pār A i ­vieksti.
Sin! mirkli uzUdo gaisā
tilts, reizē ar pirmajiem ienaidnieka
triecienniekiem Iedegas asa kauja.
Ienaidnieks laiž darbā visus ieroēus:
ar degošo munīciju tas aizdedzina
Meirānu skolu, pagastmāju un dzī­vojamās
ēkas, ar sprāgstošo munī­ciju
tas cenšas satriekt latviešu cī-iodis'~
ar*'"savām"uzva^ pierā- ļ:jnītāju morāli un garu. Notiek pre­tējais.
Ar Kalpaka izturību un spē­ku
Latvijas sargi uzņem kauju ar
trakojošo ienaidnieku, Kalpaka gars
palīdz uzvarēt arī So kauju un no­sargāt
Latvijas lielā pulkveža dzim­ta
pagasta āres pret sarkanajiem
iebrucējiem, kaut ari uz neilgu
laiku . . .
Kalpaka cīņas gars mīt arī šodien
katrā latvieti kā nedziestoša lāpa.
Kalpaka gars dod mums spēku un iz­turību
Lai varoņu gars iededz mū­su
sirdīs neapslāpējamu ticību bri-vajai
Latvijai, Mēs sagaidīsim Lat­vijas
pavasari un krāšņu latvju tau­tas
atmodu, kādu mēs to lolojam sa­vās
sirdīs un sapņos.
A, Homka,
Pretim ienaidniekam ceļa grāvi
un mežmalas krūmos guļ 30 leģio.
nāru, kas mierīgi sagaida kauju. Šo­reiz
viņi * Latvijas zemē aizstāvēs
mājas, kurā sauli ieraudzījis mūsu
nacionālās armijas pirmais virspa»
vēlnieks pulkvedis Oskars Kalpaks.
Tas dod viņiem spēku varonīgi iz­turēt
moku pilno pirmskaujas klu-sumu
un atklāt uguni, kad tā vuh
iedarbīgāka.
Klāt ir ienaidnieka tanketes, un
mērķi sasniedz leģionāru tanku dū«
res. Pa ienaidnieka ierindām sāk
līt leģionāru patšauteņu un Šauteņu ^
uguns. Jaucas vaidi ar lamu V SN
diem, un pārsteigtie sarkanarmieši
meklē patvērumu mežā pa labi no
ceļa un no turienes savukārt atidlj
bezmērķa uguni Liepsalu virzienā.
Uzbrukumā ienaidnieks nepāriet, Jo
nezināms tam ir leģionāru ^pēka
stiprums. Pārsteiguma kauja ir īsa.
bet sekmīga mūsējiem Kad tā xi*
musi, leģionāri met skatu uz alzmu^i
guri, uz skaisto atvasaras saulrletiiĻ
bet pamana no turiene virzāmies
uz Liepsalu pusi garu kolonnu. .
Steigšus izdara pārkārtošanos cliņalt
bet izrādās, ka šoreiz tas nav va«
jadzīgs, jo ar 10 stundu nokavēSa*
nos ierodas vācu bataljons.
Par stāvoldi informē Itn. M. Sfe*
līdz nedz leģionāru komandiera pro*
testi, nedz vīru lādēSanās, maJoM
Ulrichs savam bataljonam nedod pa**
vēU nakti iziet pozīcijās, bet pall^
aizmugurē rudzu laukā.
Un šai naktī, pusiakts stundā llk*»
tenim labpatīk atkārtot reiz jau no*
tikušu drāmu, tikai pretējā veidi
To var pielīdzināt traģiskajam noti»
kūmam Latvijas atiarivoSanas ctoāl,
kad krita pulkv. Kalpaks,
Leģionāru rotas kzeisajfi spārnā
varonīgi cīnās majora ,3" kaujas
«rupa. Ielenkts Ir kaptednis U kas
ar kauju laužas uz Meirānu tiltu.
Sajā nakts kaujā, kur nevar pasa»
cit kuŗS ienaidnieks, kuŗS savējais,
no leģionāru lodes Liepsalu māā
krit vācu bataljona komandieris ma­jors
Ulrichs ar savu ziņnesi, viņā
bija gājis uz priekšu, lai informētos
par stāvokli Leģionāra saucienam:
paroli! nav sekojusi atisilde, bet rak­sturīga
bēgšanas kustība, un sekas
— leģionāra raidīta maSīnpistolea
kārta. Ejot tuvāk kritušajiem vī­riem,
Ir pārsteigums. Jo sarkanar­miešu
vietā Šoreiz zemē guļ v in
vācu formā, pītiem uzplečiem.
Tikai liktenis zina, vai varbūt 81
paSa majora Ulricha lode nebija tā,
kas nesa nāvi pulkvedim Oskaram
Kalpakam 1919. g. pie Alrltēm, Jo
majors Ulrichs, ar latvieSu kareiv­jiem
satiekoties, bija teicis:. «Pa­zīstu
latviešus kā varoņus XK> 1919.
gada cīņām Kurzemē."
Nāk pavēle atkāpties. Cīņā pār­guruši,
leģionāri atiet uz Aiviekstei
labo krastu. Tālu aizmugurē dzir­dama
balss: „MaJor Ulrichl Major
Ulrichl"
Majors vairs nevar atsaukties. To
zina tris dzīvie leģionāri un kāda
par cilvēka prātu augstāka vara, ar
kuras ziņu lemts bija notikt tā un
ne citādi. Kad ziņojums par noti­kušo
sasniedz kritušā majora batal­jonu,
meklētāja balss norimst
Neskartas, bet ar kauju ienaidnie­ka
roļķās krit Liepsalas. Lēni aiz*
brauc sanitārie rati, aizvezdami Kal­paka
gara līdziniekus. Dzīvi pali­kušie
nes tālāk So garu savās sirdis.
Aizvadīta ir diena un nakts, aizstā­vot
mūsu pirmā vispavēlnieka dzim­to
sētu — Meirānu Liepsalas. Sārti
kā asins ritausmā krāsojas Aiviek­stes
viļņi. Rīta agrumā vīri nokāpj
pie upes nomazgāt aizvadīto kauju
putekļus. R. ML
Laikmeta dokumenti
dīja, ka latvju tauta vienmēr un katru
brīdi ir gatava iet clnā par savu bri-vību.'*
Miris lacpiesis
Toronto, Kanādā, 14. februāri no
darbā gūtajiem ievainojimiiem no­mira
Lāčplēša kafa ordeņa kavalie­ris
Jānis Piķelis. Nelaiķis, kas dzi­mis
1898. gadā Bārtas pag., Latvijā
bija pazīstamas Liepājas koku ap­strādāšanas
firmas līdzīpašnieks. Ar
Lāčplēša ordeni viņš apbalvots par
izcilu varonību Latvijas atbrīvoša­nas
cīņās pret bermontiešiem.
PiķeUs Kanādā ieceļoja 1948. g.
pavasarī un līguma gadu strādāja
spēkstaciju būvdarbos, S—s
Pēc ilgāka pārtraukuma Artura
Krodera redakcijā Stokholmā atkal
sācis Iznākt periodisks rakstu krā­jums
Laikmeta domas im dokumenti.
2umāls iznāk rotēts un aptver ap
30 Ipp. Tikko iznākušajā 12. n-rā ie-vietots
amerikāņu politiķa U. Karola
raksts Tikai krievi var sakaut krie­vus,
Jana Cechanovska atmiņu sē­rijas
Sakautie uzvarētāji turpinā­jums,
ierosinājumi par polemikas iz­beigšanu
Latvijas satversmes Jautā­jumā,
ārpolitikas apskats, dažas po­lemikas
u t i Turpmāk redaktors sola
apcerējumu par politisko Ideju vēs­turi
un Jaunākajiem sasniegumiem
un meklējumiem politiskā laukā uc.
materiālus.
Jāvēlas vēl lielāka koncentrētība
un satura dažādība, paceļot izdevu­mu
pavisam augstā izlases līmeni.
Tādā tad neiederētos sīkās dienas
polemikas, kas būtu atstājamas laik­rakstiem
Ja izdevuma sagatavošana
prasa lielas pūles un līdzekļus, tad
tas viss Jāattaisno ar jo bagātu ie­rosmju,
dOTnu un faktu birumu-
[eo. 1«
Ai|?2
Xaltt
Treji
& pie
tjpjl
Svešu n»^
vasara»
Tikai ērkšķi
BjlIņS, kar»
Nosirmoja»
VOLFG
DARj
spēle S
«.radiVoltfangu^«
SM^^omrftliiiaWllrJmi %krtiit^»
Mdami iwl|tt
^ulm f»«*i ''S
pSņS ievadi klausīti^ 5r ari Ubl tl. 8 »ļ tntoram un Interpretamj
;«ela vakaru, nenogura
alkstot Bet 2Jj,J^^g« ^ ipSkam vlenlH ļ|«^
'tevll* lespljams pSrllet-daru
viņam «aproļ
dikoi BOdomui. kas Mlļ
tojaml atSķlraf no estļ
leraiSm. J
l^emdama no Uem vm
milksiai dSnft 8(ipojas|
nroi, DSrtlņl apzinlfi
rlskaa» no kuri wv^"
Hei. atklājot vīnu kodoU
ļlem. ko mikillnlekf vel
(lem. Tie Ir 9mm
m un no«kiOtt eleiuet.
Mlobliana tīri mūtim
t^L Un apdares &«««t
«itlsko tlmfnta rōPļi» j
^mtfuiiiļļ daru fl
^tcr^.klattsfajaiļi lavI
tAtii. ittlilttkta koncepcu
(\v^l atbUstl
ikMco b tm cli mm),
vUplnni k& ctUni, \l \zi
Iffto, «a ialv«Bals ->
dofflo, kāi culdlu datba \e
rSdfjomi, kas umhl pie(
nlkiUi darba litulkojv-llktos.
rpaii Heks,, ja r
par fiopfaa; vai ari U vļ
mantisko mOslku, kuras
paias par sevi ^protama
diblBlJailf pamatffai trai
-^lablkas uiskatamlbai d]
M kaut vai padstamo 8c^
M Btfas laikiem « .Nl
»V teikt ka DSrziaa l
lins alMkanSJa bez tlei
tfektlem, kas parasti VM
Jdj ktottsMjam un iemd
gttļai - viig tecl&lski i
Wii iMonlgaU un manfl
'ifoclonāU pirsltlnātalsrd
«fgotalt. t«tad y\nml
2^ liralsa apbrīnu, ^jā
pat asaras tas and 5f «fJ^vgrots. PiTuf^a
JJtttu^ M dflrl vai jAof
«mfM iUt^ M'4
«Innam, « • »» ati
ineeh»«iV'**« Pa»