Bavarijas Latviesu vestnesis, January 28, 1950

              fil
- I i i
\m
it.
i i i
to
Iii
i!
te:?.
Aicinājums lat­viešu
trimdinie-
Iciem 28. janvārī,
1950. gadā
Šogad paiet piecpadsmit gadu, kopš
Latvijas valsts prezidents Kārlis U l ­manis
raidīja tautā savu Draudzīgo
aicinājumu.
Aicinājums atrada daudz dzirdīgu
ausu un atsaucīgu siržu. Mūsu sko­las
saņēma neskaitāmas grāmatas,
mākslas darbus, mūzikas instrumen­tus,
mācības līdzekļus — mUjoniem
latu vērtībā. Mūsu kultūras vērti-bas
kļuva pieejamas plašākām tau­tas
aprindām, bet grāmatniecībā un
tai radniecīgās nozarēs radās liela
rosība un uzplaukums.
Pēc pieciem trimdas gadiem 28.
Janvārī atcerēsithies Draudzīgo aici-nājumUt
apzinādamies^ ka mums jā­dibina
latviešu skolas tur, kur ir
kaut nedaudz latviešu bērnu skolas
gados. Skq)otāji — ziedosim savu
brīvo laiku latviešu jaunatnes au­dzināšanai
latviskā garā. Bērnu
vecāki — dāvināsim šo skolu vaja­dzībām
grāmatas, materiālus un
naudas līdzekļus.
Latviešu trimdinieki — atsauksi­mies
visi Draudzīgam aicinājumami
Dibināsim latviešu bibliotēkas tur,
kur ir kaut neliels latviešu skaits,
dāvināsim tām grāmatas un ziedosim
naudu. Lasīsim latviešu grāmatas,
abonēsim latvjļešu^ laikrakstus, stu­dēsim,
ziedosim mākslas prēmijām,
stipendijām un skolām. Aktīvi at­balstīsim
savu sabiedrisko organizā­ciju
un biedrību darbību, dibināsim
Jaunas un būsim tajās par biedriem.
Radīsim nacionālu līdzekļu fon­dus.
Dibināsim sabiedrisķi-saimniecis-kus
pasākumus darba spēju zaudē­jušo
tautiešu un citu nodarbināša­nai,
lai ar So saimniecisko pasāku­mu
uzkrātieiņ līdzekļiem uzturētu
bērnus bez apgādniekiem, slimus,
darba nespējīgos un vecus ļaudis.
Ziedosim katrs savas personīgās
ftpējas, darbu un līdzekļus garīgās
Latvijad uzturēšanai m celšanai.
Tad vēstures attīstībā, kaut pēc ga­du
desmitiem» latviešu tauta atkal
fsģ^$ pulcēties vienkopus, lai atdzim­tu
Latvijas valsts.
KrISJSņa Barona tiimdas fonds
LIELA
Platons gan saka, ka visa mūsu
atziņa esot tikai atcerēšanās. Tomēr
aizmirstībai mūsu dzīvē, liekas, pie­krīt
vēl lielāka vara. Un tā mums
šodien pat grūti vairs atcerēties, un
izprast, cik liela diena mums kād­reiz
bija 26. janvāris un cik liela
prieka satrauktībā tā aizrāva mūs
pirms 29 gadiem.
Mēs bijām gan jau izcīnījuši sav*i
valsti. Pret abiem ārējiem ienaid­niekiem.
Tak vēl vienmēr varēja
dzirdēt dažu «prātīgu" cilvēku at­klāti
sakām, ka tā jau nu nepaliks,
pašu valsti mums neatstās, ka arī
mēs paši nevarēsim pastāvēt saim­nieciski
uri dtādL Tā nebija tikai
«Rigasche Rundschau", kas teica
dažreiz ļaunā sarkasmā: ,J>ar valsti
tikt nav grūti, par valsti palikt —
tas gan ļoti grūti". Pret tādām do­mām,
diemžēl, nācās cīnīties arī vēl
pašu vidū.
Bet ja nu vēl bija jāpārvar pat zi­nāma
neticība pašu mājās, tad var
iedomāties, cik daudz lielāka tā bija
ārpusē. Kas tur mūs pazina un par
mums domāja!
Valdības un politiskās aprindās zi­nāma
interese par mums bija tikai
kā par pretlieliniedsku faktoru. Bet
mēs jau arī šinī zaņā, pēc miera no­slēgšanas
ar Pad. savienību nebi­jām
aktīvs faktors. Tāds vēl pastā­vēja
dažu „balt6" krievu grupējumu
veidā, kurus ar mūsu atzīšanu ne­gribēja
sarūgtināt. Vispār vēl cerēja
uz drīzu lielinieku gāšanu vai sa­brukumu.
Tāpēc likās prātīgāk ne­aizsteigties
nākamai Krievijai priek­šā
ar kādiem paliekamiem nokārto­jumiem
tās agrākajā territorijā, bet
ar mums rēķināties tikai .pagaidām
kā ar faktiski pastāvošu faktoru (de
facto atzīšana).
Amerika gan bija paziņoju$i de-zinteresēšanos
Eiropas lietās. Tak tās
prezidents Vilsons, tas pats, kas bija
deklarējis pazīstamos 14 punktus,
kuros ķā viens no pirmajiem bija
tautu pašnoteikšanās princips, uzska­tīja
vienotu, nedalītu Krieviju par
veļamāku. Lai tā varētu koncentrē­ties
austrumu virzienā un atslogot
Ameriku (Japānas dēļ), tad Krievi­jas
rietumu jautājumiem vajadzētu
nokārtoties Krievijai par labu. Tā­pēc
Vilsons bija n a i d I g s ev. jauno
Sniegotās Alpu kalnu galotnes pir-,
mfiš apsveic viesi ierodoties Traun-iteinā.
Taču, lai tiktu pašos kalnos,
ir jābrauc elektriskā vilcienā vai nu
uz Berchtesgādenu vai Rūpoldingu,
vienīgi slēpotāji jau tūdaļ aiz staci­jas
sien slēpes, pie kājām un, skatiļ^
vleņ, pēc labas stundas viņi jau ir
pie kāda milža pakājes, un sāk kā­pienu
uz augšu.
Mūsu celS griežas uz latviešu no­metni,
kas kādu kilometru aiz pilsē­tas
paslēpusies koši zaļa egļu meža
ielokā. Nometne pēdējā pusgadā pie­dzīvojusi
pieaugumu, kad Uz to pār­vietoti
iedzīvotāji no vairākām lik­vidētām
nometnēm. Tai ir sava lep­na
Kr. Barona tautskola un ģimnā­zija,
labi sportisti un galvenais — ve­seli
pleci raženi rakstītāji.
Ia Pēterim Ērmanlm Vlrcburgā
bija jādzīvo pagrabā, tad Traunštei-nā
viņa mājoklis ir gaitenis, noda­līts'
neēvelētu dēļu sienu un durvīm
bez roktura. Bet rakstnieks tomēr
apmierināts, jo viņa īstenā valstība
Ip rakstāmgalds, pie kura piesēdies
rītā, viņš no tā šķiras tikai vēlā nakts
stundā. Viņš Ir priecīgs, ka var
strādāt, ūn domā, ka to varēs darīt
ari nākotnē. „Man tā vien šķiet,"
saka fakstnlekS; „ka tagad sākusies
tāda liela Jurģu diena, kur gājējs,
tāpat kā Latvijā, krauj savu man­tību
ratos un dodas uz jaunsaderēto
saimnieku. Sākumā neziņa, apju­kums,
bet vēlāk viss noskaidrojas un
rīt mierīgi- tālāk." Pats rakstnieks
Jau posies uz Norvēģiju, tak nu jau
ilgāku laiku neesot nekādu ziņu.
Labprāt brauktu arī uz ASV, kur
laikam atradīs mājvietas lielākā da­ļa
latviešu gara un kultūras darbi­nieku*
Līdzšinējā trimdas posmā Ērmanls
pievērsies galvenā kārtā atmiņu tē­lojumiem,
kas sakopoti krājumā
„Calojumi" un gaida uz izdevēju.
Tāpat gc^tavs dzejoļu krājums „Migla
un saule". Uzrakstīts arī pa recen­zijai
» Sevišķi rakstnieku priecē lat-viefiu
p^odiskle izdev\mii vairākās
aizjūras zemēs.
Turpat pāris durvis tālāk, bij. cie­tuma
cellē, kas atremonteta un pār­vērsta
mājīgā istabiņā, mīt Mēness
akmens autore Zenta L i e p a . Viņa
kalnus tā iemīļojusi, ka agrāk uz
.ASV nebraukšot, iekams sagaidīšot
tajos pavasari, bet tūdaļ piebilst, ka
jānobeidzot šai krastā vēl otrais dze­joļu
krājums, jo diezin vai jaunajā
mftjvietā atlīkšot laika rakstīšanai.
Amerikā Uepa dzīvos Konektiketā
pie Bostonas.
Otram dzejoļu krājumam mat^ali
pakājē
jau būtu ari Artūram K a u | a r a m ,
bet šobrīd dzejniekam vairāk jādo­mā
par kār,tīgu mantu iesaiņošanu,
jo jau vistuvākā laikā viņš brauc
par lauksaimnieku uz Ziemeļkarolīnu
ASV. Par latviešu grāmatu dzej­nieks
ir tajā pārliecībā, ka vajadzība
pēc tās būtu vienmēr, un gudri ir
tie izdevēji, kas savus apgādus ne­likvidē,
bet tikai pārorganizē. Oskars
K a l ē j s pēc selunigas debijas ar
stāstu krājumu Zemes vīraks un Il­gākas
ārstēšanās sanatorijā dabūjis
klusu dzīvoklīti 4. bloka 3. stāvā un
ticis laimīgi līdz romāna „Klusās
stundas" pusei. Pa starpām uz­rakstīti
arī vairāki stāsti. Arī Ka­lējam
sanāktu krājums, bet kas to
šobrīd ņemsies izdot?
Kritiķis Jānis B l č o l i s aizņemts
ar komitejas priekšsēža pienāku­miem,
reizē veicot arī jaunatnes au­dzināšanas
darbu. Viņa roka strā­dājusi
arī pie nule Latvijas apgādā
iznākušās lasāmgrāmatas bērniem
Ceļa maize.
J. Sudrabiņi
{|est<^, g. W. Janvān.
ATBLĀZMA
valstu tiesiskai a t ^ n a i Krievijas
agrākajā rietumu territorijā. Un
Amerika bija jau kļuvusi par sva­rīgu
faktoru, kaut ari ne tādā mērā,
kā šckiien. Anglija vēl nebija atme­tusi
cerības uz* „balto" Krieviju. Tā­pēc
tās ārpolitikas vadība mūsu tie­sisku
atzīšanu vismaz pagaidām uz­skatīja
par lieku un traucējošu. Bet
Anglija toreiz vēl bija pati svarlgiacā
lielvalsts. Ari Francija bija ne tikai
vēl pilnā mērā lielvalsts, bet tās
svars Eiropas kontinentā bija pat
ārkārtīgi pieaudzis, varbūt vislielā­kais.
Tās valdības bieži mainījās, kā­pēc
te grūti panākt ko paUekamāku.
Tomēr Francija visumā likās izšķīru­sies
par Krievijas atsvarošanu ar
Poliju. Pēdējās ziemeļu flanks bija
jānodrošina. Jautājums no Francijas
viedokļa bija tas, vai tās varēs būt
jaunas Baltijas valstis, vai šo lietu
būs jāļauj nokārtot Polijai. Lietu­vas
im Polijas attiecības jau bija tā
sarežģījušās, ka Francija negribēja
steigties ar Baltijas valstu tiesisku
atzīšanu. Bez tam Francija bija
pirmskara galvenais Eiropas baņķie­ris!
Arī Krievija bija tai parādā lie­las
summas. Vidēju francūzi jauno
valstu problēmā interesēja tikai tas,
vai tās pārņems uz sevi vismaz daļu
agrākās Krievijas parādu?
Itāliju šejienes jautājumi, likās,
neinteresēja nemaz. Tā mūs ilgi ne­bija
atzinusi pat de facto. Tak tās
likteņus tagad noteica Musolinl. Virs,
kas likās mīlam lielākus žestus. To
varēja ņemt vērā.
Spēcīgi ienaidnieki mums bija Vā­cija
un Krievija, sevišķi vecās Krie­vijas
pārstāvju personās. Vecās
Krievijas pārstāvji pie sabiedrota­jiem
bija vēl savos posteņos, vai vis­maz
ar lieliem personīgiem saka­riem.
Krievu nostāja jau pati par
sevi saprotama. Vācija mūs uzska-tlj
par kavēkli tiešam sakaram ar
Padomju savienību, ar ko tā bija
uzsākusi flirtu.
Tādi bija ar^tākll, kādos Meiero-vicam
nācās cīnīties par mūsu tie­sisku
atzīšanu. Pi^e tam cīnīties kā
vēl neatzītas, tikai retam zināmas
valsts vēl nepazīstamam ārlietu mi­nistram.
Viņam gan bija jau bijuši daži tīri
apbrīnojami panākumi. Starp tiem
pirmais un lieliskākais — mūsii oe
facto atzīšana no Anglijas puses vie­nu
nedēļu pirms mūsu valsts prokla-r
mešanas!
Jau 1919. g. M, proponē mūs de
jure atzīšanai „pleciem lielajiem"
(toreiz to vēl bija pieci!) Miera kon­ferencē.
Neraugoties uz to, ka pats
„tlģeris" solījies M. mūsu lietu at­balstīt,
mūs noraida. 1920. g. M. brauc
uz Zenēvu mūs proponēt Tautu sa­vienībā.
Ari te mūs noraida, tomēr
balsojot par mums, „lielo piecu" bal­sojumā
rodas- dažādība. Itālija balso
par mums resp. jaunajām valstīm.
M. nu lūdz Itālijas ārlietu ministri
neatlaisties labajā lietā, bet nodroši­nāt
Itālijai jauno valstu simpātijas,
paturot mūsu atzīšanas jautājumā
iniciatīvu. Sforca to apsola.
Zenēvā ari noskaidrojies, ka mums
nav ko cerēt uz uzņemšanu Ta.itu
savienībā pirms mūs nebūs atzinušas
Sabiedrotās lielvalstis. Un de jure
atzīšana mums nepieciešama ne vien
iekļūšanai Tautu savienībā (10.
pants tak garantē tās locekļu terri-toriālu
neaizskaramību!) un vispār
ārējo sakaru izveidošanai, bet arī
mūsu materiālai un garīgai atspirgša­nai.
Un 1920. g. ziemā M. brauc at­kal
uz Zenēvu, Romu, Parīzi, Lon­donu
un atkal Parīzi, lai panāktu
lielvalstu lēmumu mūsu atzīšanas
Uetā. Atkal Uēkas, ka visdrīzāk būs
jāsamierinās ar tās atlikšanu, kas
tak labāk par noraidīšanu, un dos
iemeslu vismaz atkal ^bakstīt", 1921.
g. 22. janvāri sākas Lielbritānijas,
Francijas, Itālijas, Japānas un Beļģi­jas
konference Parizē. Francija, Itā­lijas
atbalstīta, gādā par mūsu jau­tājuma
paredzēšanu darba kārtībā.
Anglijas ārlietu ministrs ir pret to.
Bet prezidents Vilsons turējis par
vajadzīgu pirms Parīzes konferences
sākšanās vēl reiz paziņot savu no­raidošo
ieskatu Baltijas valstu atzī­šanas
jautājumā, Franči 24. un 25.
janv. tomēr paceļ mūsu jautājuma,
bet bez panākumiem.
M., protams, informē par šiem no­tikumiem
Rīgu. Ja nemaldos, tad
jau JLatvijas Kareivja" 26. janvāra
numurā bija ziņa, ka Parīzē konfe­rences
valstis ir atlikušas mūsu de
jure atzīšanu. Atceros mūsu drūmo
noskaņu par šo jauno vilšanos. Pa­rasti
redakcijā pēcpusdienās sanāca
lielāka daļa Rīgā esošo literāru, bieži
temperamentīgu un ne vien ar spal­vu,
bet arī mutēm asu vīru. Netrūka
tāpēc attiecīgo veltījumu „lielo", pēc
mūsu prāta, stulbumam. Totiesu jo
lielāks bija priecīgais pārsteigums,
kad 27. janvārī ap pīkst. 13. armlias
štābā pienāca apstiprinājums, ka
Austākā padome atzinusi Latvijas un
Igaunijas patstāvību de jure. Aiz­steidzos
uz L. K. redakciju, un jau
pēc kādas pusstimdas uz ielām parā­dījās
mūsu ekstra telegramma, kas
arī bija pirmā, kaš tautai pavēstīja
šo notikumu. Telegramma aicināja
pilsoņus un organizācijas sapulcēties
Esplanādes laukumā, lai no turienes
pateicības demonstrācijā dotos uz
Sabiedroto sūtniecībām un pēc tam
uz dievnamu. Sī doma radās redalc-cijā,
mēs to suverēni arī izšķīrām,
(Turpinājums 7. Ipp.)
CELA MAIZE
Vidū maizes riecientiņu,
Apkārt dziesmas, pasakas.
fana Nomla kokle skanēs Kanāda
Pašā Latvijas konservatorijas 30.
gadu jubilejas dienā, Blombergas
latviešu nometnes koris plašākā kon­certā
atvadījās no sava diriģenta
komponista Jāņa Norviļa, kurš kopā
ar kundzi Ernu dodas uz Kanādu,
Ontario novadu, lai tur strādātu par
ērģelnieku un kora diriģentu.
Kad 1945. g. latviešu bēgļi no vi­sām
Vācijas malām pulcējās pirma­jās
DP nometnēs, J. Norvilis noor­ganizēja
Kaselē jo spēcīgu kori, kas
ik nogalē debitēja tuvās un tālās no­metnēs,
bet īpaši gaidīts bija pie
karavīriem. Pārnācis uz Blombergu,
Norvilis bez kora vadības vēl uzņē­mās
mūzikas paidagoga pienākumus
latviešu skolās, bija draudzes ērģel­nieks
— pavadītājs nevien solistiem,
bet arī vingrošanas stundās, kādos
apstākļos strādājot arī viņa trimdas
jaundarbu klāsts ir visai atristams.
Atvadoties no sava meistara, koris,
kas emigrācijas dēļ bija sarucis uz
30 dziedātājiem, pacilāti nodziedāja
Jurjāna. Melngalvja, Vītola, Volf­ganga
Dārziņa un Felļa pazlstanās
dziesmas. No sniegtām paša diriģen­ta
kompozicijām jāatzīmē allaž laik­metīgā
„Svētākā valoda", ļoti melo­diskā
«Arājs un gājputni" un neaiz­mirstamā
,X'atvietim". Abas pēdē­jās
ieteicams ikvienai trimdas kora
vienībai paņemt līdzi aizjūras ceļos.
Iemīļotam skaņradim un diriģen­tam
labu ceļa vēju vēlēja nometnes
komitejas priekšsēdis Dr. A . Karps,
prof. Alfr. Ozoliņš, latviešu skolu
dir. mag. hist. M . Brastiņa udc. K o ­ris
atvadām braši nodziedāja Nor­viļa
patriotisko „Dziesmu kalnā".
J. Norvilis, aizbraucot darbā uz
Kanādu, latviešu dziesmu draugiem
nebūs zudis, jo šajā mājvietā tas
atkal varēs atraisīt savu radītāju t a ­lantu.
K. Vanags
KULTŪRAS CHRONIKA
Latviešu savienības Argentīnā drā­mas
ansamblis 7. janv. Buenosairesā
uzveda M . Zīverta Tīreļpurvu Loni­jas
Vasariņas režijā ar S. Jansona
dekorācijām.
Eslingenas latviešu teātris sagata­vo
Konstanbes Miķelsones lugu Slin­kā
sieva. Režiju vada L i l i j a Stengele,
dekorācijas gatavo prof. J . Kuģa.
Pirmizrāde paredzama februāra vidū.
Ārste zobu slimībās Elza Balode,
ģenerāļa J . Baloža tuva radiniece,
Hamburgas universitātē ieguvusi Dr.
med, dent. grādu.
Bonnas universitātes tauts. nodaļu
beidzis Vold. Skudra, iegūstot dip­lomēta
tautsaim^eka grādu.
Tādiem bagātiem gabaliem bija
viņos laikos pielocīta mazā skolas
gaitnieka baltā kulīte, kad tas rita
krēslā, pastaliņām grabot, devās uz
skolu. Cik gards ir šāds rudzu mai­zes
rieciens, ko trimdinieks vairs
tikai sapņos var iekārot, kad tas at­tek
pie viņa brūnām kājiņām, smar-šodams
spēcīgi un saldi kā dzunte-nes
zeme! Un latviešu dziesma un
pasaka, kas skanējusi cauri gadu
simtiem, tikpat koši skan vēl šodien.
Vai mazais latvietis, kam šobrīd
jādodas tālos svešatnes ceļos, lai pa­liek
bez ceļa maizes? Bagātu jo ba­gātu
Ceļa maizi viņam LCK izdevu­mā
sarūpējuši J . un A. Sirmaņi un
A. Kaugars. Grāmatā ar saulaino vā­ku,
zīmīgi izvēlētām jaukām ilustrā­cijām
sakopota lasāmviela, kas do­māta
2. un 3. tautskolas klasei.
Ar paidagoģisku prasmi un izma­ņu
autori ved mazo lasītāju kāpienu
pa kāpienam gara vērtību kalnā: ve­ras
tāle, plešas apvārsnis, atmirdz
Latvijas vaigs. Dainas tm pasakas,
Brlgaderes Anneles mošās gaitas,
Raiņa, Skalbes un Plūdeņa dzejas
vārsmas, lasītāja vecumam piemē­roti
klasiskās epikas fragmenti, pa
retam arī kāds stila ziņa zemākas
kvalitātes gabaliņš — tāds ir Ceļa
maizes saturs.
Arī jaunie un visjaimākie dzej­nieki
Elza Ķezbere, Andrejs Eglītis,
Velta Toma) pārstāvēti kaut vai ar
dažām rindām, par ko atzinība grā­matas
sastādītājiem. Tekstā atamē-tas
ari mūsu kā priecīgās, tā skum­jās
vēsturiskās dienas. Pašās grā­matas
beigās iespiests zināmais uz­saukums
Latviešu stāja svešumā.
Pret šo labi domāto sirsnīgā solīju­ma
vārdu ievietošanu Ceļa maizē
varētu rasties iebildumi. Ir atskanē­jusi
aizrādījumi, ka blakus kristīgo
Dievam nedrīkstētu stāties pagā­niskā
Laima. Bet dainās mēs taču
Laimas nevairāmies. Nebūtu no tās
ko bīties arī šajā tekstā; iebildums
varētu būt gluži citāda rakstura,
proti, mazajam lasītājam uzsaukumā
izteiktais domu smagums nebūs uz­ņemams,
bērna solījumam vajadzētu
būt īsākam un daudz vienkāršākam.
Ļaunuma no tā nav nekāda, jo grā­mata
noderēs arī gados vecākiem la­sītājiem,
un sagādās tiem jo dažu
jauku brīdi.
Ceļa maize iespiesta uz laba pa­pīra,
kas ir Vispasaules Luterāņu
Federācijas velte; cena grāmatai no­likta
visai zema — tikai DM 3, lai
to svešumā līdz paņemt varētu ik­katrs
latviešu bērns.
Sl gardā latviešu zemē Izaugušā
maizes rieciena nedrīkstētu trūkt
neviena tautieša ceļa somā, tam do­doties
tālumā, lai. dzīvā vārdā līdzi
ietu Latvija, lai augošais latviešu
bērns šo skaisto grāmatu cilādams,
šlprstīdams un lasīdams, Ausekļa
vārdiem runājot, nevien iekrātu
gudras ziņas par savu tālo dzimte­ni,
bet arī „pieaugtu tautas mīlestī­bā
un īstā gara brīvība." E. Kore.
Frof. V. Purviša
atcerei
Prof. Vilhelms Purvītis d?imia
1872. g. 3. martā, Jaunpils pagasti,
1897. g. viņš beidza St. Pēterburgas
mākslas akadēmijas Kuindži darbnī^
cu ar augstāko godalgu — Romai
prēmiju. Apceļojis lielākos Vakara,
ropas mākslas centrus, Purvītis pa^
nāca uz RW, bet no 1906. līdz 19W,
g. darbojās Tallinā, pēc kam kļuva
par Rīgas mākslas skdas direktoru,
un atteica St Pēterburgas mākslas
akadēmijai, kura viņam 1911.. g. pie*
dāvāja profesūru. Divus gadus v^
lāk viņš saņēma^ augstāko māksUni©.
clsko atzinību cara laiku Krievijā
akadēmiķa grādu. Uzņēmies Latvijai
mākslas akadēmijas, organizēšanu
viņš 15 gadus no vietas bija t§s rek,
tors. Ilgus gadus Purvītis bija atf
Rīgas pilsētas mākslas muzeja (i^.»
tors un i^ofesors Latvijas mākslas
akadēmijā, kā arī universitātes ar-chitektūras
fakultātē. Purvītis mira
bēgļa-gaitās Vācijā, 1945. g, 18. Jan­vārī,
Nauheimā.
Jau kā akadēmijas students viņi
piedalījās izstādēs (1894. ). Pasaulei
izstādē Parīzē 1900. g. Purvītis legi^
va otrās šķiras medaļu, bet Mindid^
nes starptautiskajā izstādē 1901.,
zelta medaļu. Tanī pašā gadā viņi
Llonā Izpelnījās zelta medaļu, goda
diplomu un nopelnu krustu pav
gleznu „Maris". Pēc tam viņa darbu '
izlase apceļoja Berlīnļ, Drēzdent^
Leipclgu, Magdeburgu, Diseldorfti
uc. Vācijas pilsētas. Viņa darbi at^
rodas Igaunijas, Lietuvas, Somijaib;
Zviedrijas, Krievijas, Ungārijas un
Francijas muzejos.
Profesors Purvītis ir viens no
latvju visievērojamāklem ainavu
glezniecības melstarleni. Baudījil
krievu skolu un izaudzis k r i e vu gle*»
niecības tradīcijās, viņš tomēr nav
palicis šai vidē, bet, gūdams iero§-
mes no Vakareiropas glezniecība^
pastāvīgi meklējis jaunus ceļufi \m
veidus, tos ar Izlietodams savā dar­bā.
Tā arī radās lielā dažādība ne'
tikai viņa tēmās, bet^ ari pašā glezno­šanas
veidā. Apceļojis Eiropu, Pur­vītis
sāka individuālu meklējumu
ceļus impresionistu garā — dabas
mainīgo efektu attēlošanā. Tomēr
viņš negribēja tvert tikai redzes'
iespaidus vien, bet izlietoja tos par
Ierosinātāju vielu tālākās jaunradl-šanas
veidoliem.
Purviša mākslas Ierosinātāja blU
tnūsu dzimtenes daba. Ja Jau viņa
darbības sākumā to dēvēja par «snie­ga
psīchologu un fiziologu", tad, dzi*
vodams Tallinas jūrmalā, viņā iepihf
zinās ar tās mitro atmosfairUf viņi
gleznās radās smalks, sudrabots gai­sa
tonis, gaiša mākoņu debess unru^
dās jūras zāļu masas uz mirdzc^em,
perlamutra krāsas akmeņiem krast­malā.
Ar laiku mūsu dzimtenes daba
Purviša gleznās atvērās visā savā
krāsainībā, dažādībā un krāšņumā.
Pavisam jauni paņēmieni ir tanīs
Purviša ainavās, kas radušās p9Q
viņa ceļojuma uz Norvēģiju un Spic^
bergenu (1909. g.). Tie ir drūmi, pe­lēki,
zaļi, balti krāsu akordi
1919. gadu viņš līdzīgi barbizoņiemi
sāka gleznot konmaktu krāsu masu
siluetu uzbūves. Sim posmam sekoja
mazpilsētu feērila, kas raksturīga ar
daudzo lazūru un tīrās melnās krā»
sas pielietošanu. Tad nāca Impre-slonistlskā
ziedošo ābeļu un kastaņu
sērija. ,
Blaumanis par mākslinieku kfidi
vēstulē rakstīja: „Esmu r e d z ^ , kī
Purvītis cīnās. Vakaros pie lampas^
zīmuļa skices un studijas; dienā —
mācību stundas un eļļas skices. Ta4
kaut ko var sasniegt'*
Tas ir arī norādījums uz PurvBl
darba metodēm: katra jauna koi»»
pozīcija izauga no studijām. Sevišķa
vērību Purvītis veltīja krāsu a t t l^
smēm meistariski izsvērtā laukunui
un līniju ritmā, kā tas īpaši redzami
viņa pavasara ainavās. Jau tas viei
runā pretim izplatītam uzskatam, W
Purvītis esot ētikai impresionists**.
Tiesa, viņš lietoja visus impreslo»
nīstu paņēmienus un techniku, bet
viņš prata novērtēt ari citu meistaru
atradumus, pakļaudams tos sav^
personībai un pārkausēdams.
Ar dekoratīvu formu uzbūvi Pur*^
vītis savukārt panāca vareniun»'
Iespaidu. Uz parasU plašajiem gle^
nu priekšplāniem viņa darbos pace­ļas
nierīgas koku grupas, pauzda-mas
svinīgumu. Purvītis latviska
ainavas glezniecībā radījis tās kla­sisko
veidu —• tā ir miera, diženuma
un cildenuma apdvesta. Viņš nodibi­nāja
liela stila tradīcijas latviešu da^
bas skatu glezniecībā un ar savai
mākslas spēku ilgus gadus noteica
tās attīstību latvju vidējā un jauna-kajā_
gleznotāju paaudzē, tādā kārti
kārtā ar savu vārdu mūsu gleznie
čībā saistīdams veselu laikmetu. B«t
viņa nozīmei glezniecībā ir Eiropa*
mērogs. V. A.
1960. * S8.
I«l — vai tie v M f f ^
P Irt vienu ^
dnsftijiffi latvi
jif flifeki lan saistīta w wļ
aktrises vārdd
i u j i a vairāk nekā dlv^
^ atdusas dzimtenes SIT
diedn vai ceļš uz viņas ^
^ jau alzsaugt nezālēm.!
pie pieejamām ziņām vari
viņas piemiņai veltīts gata
vlrdu.
3o rindu nolūks ir atei;
atmini tās vietas un
minžle ceļas aug» un ^
k i senāk mQsu vidū mfu
godbijīgi liekt «alvu viņu
darba priekli.
Uidmila $pnbf!|a MmL
ndeHaie ValmierS pdiijusij
Mmfti un jaunfba, tur arf
ar to viņa it kā ainesīnf -Ķ
tik daudi no Gau]as llčtt vaiļ
S&8 r o t m t t o \m Gaujas ati
Tii, strauja pavaaajfa palos
platošā nemiera. Tie.kasvii
dz^uSl t(lo)am, atcerošies
kā aizlauztos, taihi strauji
MŪS Mūi
SPĪTS. ESEJAS. Di.
Brfnjb itioitif TlnraktUi.
. •* • l U i dk un aHHi .1.7.