1950-08-16-05 |
Previous | 5 of 8 | Next |
|
small (250x250 max)
medium (500x500 max)
Large
Extra Large
large ( > 500x500)
Full Resolution
|
This page
All
|
1950. g. 16. augustā li.' ii fodu tādā gad!« ļ^iļli^ atrada rak* i4|v<^iem bez ci« iņ inkriminēja ionāru skrejlapu" sa* pāļŗpkstlSanas ma« mu^gaŗu ceļojumu: #jāspitlprina vairā* m- pidotibttft kārtā, mogidā m spiestuve sleju kortktū* mt s. dežū-i i i ^ kas ša laiki redaktoru. Ar! IMbrtijaB biedrs, tā* d j a i nodaļu vadi* iifdaittoiri bezgala ^iifiiii^tir paraksta l i i i ^ Ips uz gfd^ " Isl pirms pus- (liBi numura . _ jlroja. Ap VŠlreiz iz-inļKteriāļuB uh cenzūras kas lasā i^n stāv maksts par. iņi, kuŗui uzzināt iimokārt at« gan ziņas trūcīgas. ?p$r>,ņekai-ogo nu kurjeru t)auto rak- .M^āiofi- , I i i aizvien ^^liodnimā. ;s jau klaipā-ionārs un dod ieviUb^^ Idzoti spies* ^ipifdjasimašl* mā« rīta JlANSM notika Pa-padomds on^grantu |Šc pflMvp^omju d r oM ka v^SSā-i » 9 kfiindldatl, i » ciivski vai-ipbttSts kandidātu i Staļina konsti-likums paredz, ka i&jizsiudina mazā-pirmg vēlēSanām, iļraļiģrn nav notl-difeputātl nemaz savu satver-ļīriie, ~ Ja levēlē-itu izsludināšanas attiilshbt. 12 perso-latkft atradās ka- „mfe^tiid Aoteiktl iOpindidfitu reMstrā ' i ;2ukova, kura :al Ievēlēto depu-idzbt politbirojs ^ . k l l IžSķIries te- Itkā padomē kā ^dcas apgabala. S!^ vārdiem Ir i Comousovs un laikā krita ne-ļplrcelts par sekre-atiabala padoļmi. ^IrSk nelikumīgo . -.j^tovas apgabala ļi^anriS, ka vēlēSanu lielākas tlrlšanasv kas bija reģistrēti i(Udātu sarakstos,, [tos nemaz i^av mi; tdētl pēdējā brfdl. to nekas nav pa- Saļfi gadījumā konstitūcija, tā lēl^flas un* fetaļina t Ir tikai falsifikā- Kaktus vispār par eft padara vienīgi politbirojs neu2ti-cilvēkiem, ^teiktajiem de- ^ j a s rindu t l n - fiitenslvi, ka naV ietās madilnācijas kaut kā nogludl- Tregdien, 1950. g. 16. augusti L A T V I J A U N BRIVĪD Pivlls Klins un mirušie Mūsu tauta ir bagāta spilgtiem raksturiem, mūsu tipu galerija ir krāsaina, un cilvēku īpatnība .tajā izdalās, vēstures gaismas laikmetīgi A. SVĒDE Janis Limze un vņa seminārs blSRf^nffUfe!" «<?ts«jam «vas vieta, trtkuma rezonētas. Pagājulie-džšnurģidl'n" ^DiS?"SL*'S' a r ^ ' ^ ' l l ; ? *^ diiušl mocekļu tēlu, kas būtiski ' ^ ^ ^ ^ ^ Valku (1849. g.) mitinos S ^ S S d i a s ^ e ^ K bSSfffii vat» nav īpaši nozīmīgs latviešu " ''īsu savu trūcīgo inventāru telsi=!.^«,t ' u i J * ^ " " ^ " ' ' * * * * ^* ^ t a i vien, bet kļūst it kS kol" ^J^biņās Vatojeral toutoes skoS ^ f & ' l . S S '^ lektivu laikmeta simbolu, tāpat kā skola nodega, kādu Mēs gribam kal-mitott leģionāri, ap kuriem staro vairs ^*'*",PUs«tS. Ari pirmie semināra r — ~ MALKS CEUVIALA PIEZĪMES P A E LATVIEŠU BIKJAB T A F I A N U LONDONA latviskā kaŗeivīguma aureols ^ % ļ ; kas gūst splclflsku jēgu paKiuleg likteņu gaitās vispāt. Trim-djtfjaāi radījuši emigrantu, kāda vSstur^ vāl nav bijis, ar atvasi veik- 10 zēnu; bet pāri visiem un» reizē Itin kā sfeftis stāv latvietis -r cietējs, redzētājs un ticētājs, būdams audzēkņi bija no Valmieras apkārtnes: semināra direktors Jānis Cimze nācis no^Raunas Cimzām, no hem-nūtieSu ģunenes. So tolaik vienīgo l ? ; « ^ r ? ^^^f^es skola nodega, kādu iestātnjumu izauklējis tā idejiskais tēvs Valmieras mācītājs, vēlākais bīskaps Dr. Ferdinands Valters. pfiflaicīgs tautas sūtības glabātājs ^^^^ «8rāk par saviem pārē- 3iem tautas brāļiem bija nācis pie atziņas, ka tie pielaiduši politisku kļūdu, neprazdami asimUēt latviešus uņ igauņus. Valters cerēja ar semi-un cīnītājs. tam pretim kopš tā brīža, kad pie latviešu kājām sāka ķerties citu kontinentu putekļi, lēni, bet droši, ... ^ x v , - . - - un neapturami sāk celties gluži n ^o kļūdu vēl labot, Jauns latviešu tips — kosmopolīts, 1, ^W ^^^^^ rusifikācijas kura piederība ar laiku bus kon- 2 priekšvakarā, cementētu ap-ritātes baznīca. Mēs gribam kalpot savai tautai viņas pilsonisko tiesību ziņā, dodami viņai izglītību, kāda Statējama tikai viņa Latvijas ārzemju pasē, ja viņš vispār to turpmāk pagarinās. Iekšējo pretrunu — kosmopolīts nevar būt ne latvietis ne citas kādas tautas piederīgais, — pagaidām attaisno tas, ka šis tips vēl tikai top: J pārvaldē, un lai tādā kārtā Baltijas juras, piekrastē saglābtu un nosargātu zemes satversmi, ko pēc ziemeļu kara bija apzvērējis cars Pēters I, un līdz ar to ari īpatnējo iekārtu ar vācu muižniecības privilēģijām. Bet Bet viņa seja, vaibsti un kustības i s r ^ i ^ ' V a l t - a m būtu bijis ļf Jau redzamas. Vispirms viņš ir 15f2?,l*„*^^H"^«'J^...v^^r ^^^^ bīstams, jo viņa pusē ir pasaules re^ tā rīkotos." Sie divējādi uzskati, Ienesa linā- , ^ duālismu semināra iekārtā un draudēto vācietlbas stāvokli zemes *^^v^* Tas noveda pie nepār-dzēšanas alkas» kas Liatvijas brīvības gados bija realizējamas par domādams, ka Baltijas vācieši jau toreiz nebija moritōri (lemti nāvei), kā viņus daudz vēlāk apzīmēja An-ņaudu, bet tagad remdinās, gribotJ^i,^* negribot. Viņa pusē ir tā modemā^ skepse, kas mazo zemes stūrīti Bāl- «^'ļ^^J^^^ Cimzes per-tljas jūras piekrastē ar tā kultūru, ^IJf^ ^^dam nolūkam pakal-vēsturi un politisko nozīmi liek re- HlS «J2. u^"/^^^^^^^ ^^^'^^ dzēt no brīva putna perspektīvasJ J^JiS?^^^ ^ zināšanas Ar loģikas un garīgās emancipācijas iai kalpinātas latviešu un igauņu tautas ietu labākai nākotnei pretim, un šin! dziļā pārliecībā viņš pats kalpoja un Mēs, trimdinieki, pasaules dažādos t tipiska angļu kunga priekšā, ku ceļus jau labi paidstam. Bieži esam mani uzrunāja ar vienu vijīgu j redzēti tx putekļainām kājām un skaidru, gaiiu teikumu: ^Ko Jūs grl* - - slapju pieri, tomēr dziļu neatlaidību batT** pot, un proti — savai latviešu tau-1 mērojam tālo cdu — uz priekšu, tik Saņēmos — un tik pat gaili un notai Kalpot mēs gribam un nevis' uz priekšu . . . Dažbrīd mūsu vieni- teikti atbildēju: valdīt. Vidzemes vēsturē daudz la-! gals stiprinājums bija ūdens malks »Mdzu — māju gribu!" pu pavisam ^iikst, sevišķi tās» kas ceļmalā, bet azl tas līdzēja, kaut vai Angļu kunga sejā kas sakustējās: attiecas uz mūsu zemnieku tautu, tikai uz b r i d i . , • —to domu viņam bija devis kāds Protestantiskā baznīcā blakus kan- Uzsāku trimdas gaitas, kad Jūs vēl cits, kas bija mani kādā sanāksmi 4K w-^"^ katedrai, ja viņa bijāt sava tēva mājās. Jau vairākus dzirdējis un man ticējis . . . Bet to grib būt pārliecības un nevis auto- mēnešus pirms kara mans ceļā aizvi- es nenojautu. Mana sirds sāka dau-jās uz angļu zemi. Un kad pēc trūd-{sities, kad saņēmu vienkāršu» bet gām zlijiām kara laiki varēju spriest, dz4l noteiktu, atbUdl: „UbL" ka nebeidzama trimdinieku un cle-| Tas bija sākums. vajadzīga Ikkatram miermīlīgam un tēju saime spiesta iziet pasaules liel- * saprātīgam pilsonim, lai katrs pa- ceļos. Jautāju sevt „Kad un kā vaHh ui gan ,.mālnl" bija bezgala daudi reizi^ izprastu savu stāvokli un pēc šu ko darit viņu labā?" trūkumu, tomēr t u bija vienpadsmit Mana kārta nāca — līdz ar kara mazu IsUblņu dzīvoklis, dunoņas aoklulanu. Simtiem Tai paU laikā art paUdsIbas dar-tika apmānītas. Zinu ņojmlrfikām bam bija jāiet uz prlelrtu. Bija jaū-tautiešu vēstulēm, ka viņi bija sarūg- ta drēbju s ^ l , zālM - Jāturpim tināti. Ja nesaņēma pilragu atbildi angļu krustmāšu, māsīcu im brā^ vai beidzot vairs nedzirdē a nemw. i^nu meklēšana latviešu bērniem. Bl« Tiesa - bea " i^as aMdes tika ^ ^^^^ ^ ^ ^^ Ietērptas «kal Pārii vāMos. blell liem Anglijā, gan ar mādbu grimf glutt vienkārši - nespēju visiem tām. gan ar dtrba lietu Itkirtola&tt Bleii Ieslēdzos savā istabiņā ui ntis UtvleSlem. ko drit noMtudm desmit pat piecpadsmit stundām, r i - par Latviešu māju Londonā, sināju toutlelu praktiskās problēmas Bijām divi pltrl roku man pli» trauktas mainīgas cīņas ar vācu pārraugiem, bet visumā virsroku ņē-leročiem tā spiežas arī mūsu kultūras dzīvē, kuras nacionālos vaibstus pauž tās īpatnējais provinciālisms (ar ko nav domā^nekāds noniecinājums, bet raksturojums, ko tikpat labi var attiecināt uz flāmu glezniecību vai franču impresionismu, kas sākotnēji ir saistīti ar noteiktu vie-alclnāja savus audzēkņus kalpot savai tautai, vedot latviešus nevis uz saplūšanu ar vāciešiem, bet gan pretim latviešu kulturālai patstāvībai. Otrā kursa izlaidumā 1846. g. viņš tu un tikai laika plūsmā kļūst par teica; „Mēi negrlbani augstas algas pasaules kultūras īpāšūmūi). Un beidzot *'-i-*Xrlņk pusē ir tā ātbrtvo-tlbas sajūta no tautas posta likteņa, ko dod personīgā neatkarība. Rodas latviešu kārklu amerikāņi, kam ir neērti no Ņujorkas iebraukuša Vidzemes saimnieka vadmalas svārkos, un kas turklāt jau prot pc^rei-zi turēt kājas|uz galda un nelasīt neko, kas iespiests latviski. Tie ir dzīvi cilvēki, bet beigti latvieši. Jo viņi neko vairs nevar savai tautai dot, bet to, ko viņi no tautas paņēmuši līdz, to tie nolikuši pasaulei pie kājām. Diemžēl, tā ir t^adne. Bet tā nav apsūdzība — nekādas normas nākotnē nenoturēs pie latvietības nevienu, kas to nevēlēsies. Jo sankcija Ir tikai viena personīgā sirdsapziņa/un tās da-ļttem nemaz nav^. , Jūlija Druvas nāve — cik paradoksāli — atgādina, ka par spīti v i siem mūsu nacionālajiem zaudējumiem, mums ir miruši cilvēki, bet taji pašā laikā dzīvi latvieši, kuros latvietība dzīvo intensīvāk un pfir-laicigāk, nekā šis saules mūžs to spēj apliecināt un nekā dažs dzīvais to spēj izdzīvot. Politiķis, sabiedrisks darbinieks un Žurnālists, kas bija saaudzis ar Latvijas likteņiem un dzīvoja tās dzīvi, nebija koks, kas pārstādams. Kas lai zina, kas norisinājās aizgājēja domās un jūtās, kad bija Jāpamet dzimtenei tuvais Eiropas krasts un jāsaņem tāla kontinenta ikdiena? Varbūt pagāt-nej nacIonālās^ dzīves pagātne, nākdama lldzr atmiņās no ikvienas aizvadītās mūža dienas, kapitulēja nā kotnes priekšā, kas saņēma ar bezgalīgām, perspektīvām, kuru plašu^ nil latviešu ozols nespēja Iesakņoties? Varbūt visā garīgā Ievirze, tas sliecās vienīgi uz latviskās na-toālās dzīves atjaunošanu, sveša-ji « aspektos, kam tā vienaldzīga, «audēja to morālisko impulsu, to dvēselīgo saturu, kura spēks spēj Uzveikt slimību, soitēt ^gadiem, pārvarēt šķēršļus, ja vien ir zeme, kura atSvēt? Valsts prezidents Kviesis mira ta brīdī, kad viņanijbija jāšķiras no savas zemes. Varbūt apziņa, ka nākotne būs jāpavada kā kokam, kura pārcirstās saknes palika pašu zemē. sagrāva vinā dzīvības dziņu? Dr. Pauls Kalniņš aizgāja aizsaulē, tika neilKu laiku pavadījis trimdas burz- Klāra Zāle Dārznieks Es esmu dārznieks, mana m!|g. Es esmu diņnieks lēns un kluss. Uz manas pieres roiu elpa Ar agra rīta blāzmu dus. Es zemi aicskaŗo un Jūtu: aur saknēm ziedu asins rit. Mums It kā vieni audi būtu: Man sāp. Ja krusa asnus s l i Mtetn lapas lūgsnas noslēpumu. Kad vēji norimuši, čukst. Ja lauztu puķi rokā turu. Vēl Jūtu - kā tā llgaspukst. Sļkēps manai rokai svešs. Un bulta Ta tīkas tiem. kas putnus nīst- Es esmu dārznieks, mana mīļi. Man svētīšana Jāpazīst — . Ja tam dārzu» krāSņo dārzu. Kāds nelga iebrūk sabradāt. Vai Iziesi ar biklu smaidu Tam pretī ziedu pušķi māt? Sķe], nocērt tavus rožu kokus Un trauslās hiacintes lauž. Tad ņirgādams uz tavas pieres Par atzinību ērkšķi sprauž? Ja tajā mirkli tava lāpsta Par šķēpu roka nepārtop, nā grēcīgi tu savu dārzu Ar apskaidrotu vaigu kop.** ma semināra direktora un izveidotāja J. Cļmzes ieturētais virziens. Sis duālisms noveda ari pie nepareiziem Cimzes garā mūža darba novērtējumiem, kas art šodien diemžēl vēl pa daļai pastāv. Jāatzīmē arī cita veida duālisms. , , ^ ™^ ^ „ ^ kas pastāvēja Valkas seminārā, kur'kā varēju, bet ari tad nebija ia8pl*|biedirojfii a i i ! ^ kaijau blakus viens otram mācījās latviešu (jamt visiem pilnīgi atbUdēt un j^e-1 bija dzirdījusi pm maniem nodo* un Igauņu jaunekļi. Sl vienreizīgā nādgl palīdzēt mlent Kopīgiem spēkiem pirtaial- Izdevība nav veicinājusi vēlamā * Ijām vecus (iOcstoņus plikUJIgoi mērā abu šo tautu tuvināšanos. Drīz trimdinieku pulki sāka nāktļ]aŗ^Qg^ krisojāin sienas un logus, un Vēl Iekams J. Cimze uzņēmās uz Angliju. I dažreiz bijām Iklitaml neatriilnlmu Valmierā semināra vadību, viņš uz Visiem šeit dzīvojošiem latvleUem g^tO)u prltkiā. Tādos gadljumoi» U - blja pilnas rokas darba ceļinieku at- iiii, Dievi klaiuilja mūsu lūgšanu balstam, Tūliņ aptvēru, ka latviiju hm atvērt tngļut draugu sirdis tuvu* aktuālākā vajadzība WJa «savs stū-Uj| yn ^ atbalrtlja ari rlti8".^kur vajad|^as bridi atpūsties Uaater^ turklāt gandrU vim j a - un iebaudīt ..malku ceļmalā*. dljumoe atbalstitlji bija vlenkiiia Bet toreiz — pirms trim gadiem L ļ | ^ strādnieki pat tūkstošiem angļu bija bez i ^ - saprotams, kopš tā laika art laU jām. Grūtības bija lielas, bet art g l - vleitt pali Ir pielikuši savu artavu, ba palīdzēt latviešiem bija liela. Ta- r— r ^ ču nebija ne naudas, ne Iespaidīgu i umiM bija dažādi piedzīvojumi ieaugu, ne fcšto^ « ^ 2 » - Vtou vHltos posttoUt v . g a r i ; Bija vi^t^ P l ^ im vitosļ |ud latviaiirmljaa I M p ^ Jaa otts cavēks, kasjiešām izprata mdsukijin^ ^ Izdaiļojušas, nolēmām tautiešu vajadzību. ari ārpusē parādīt ka ta dzīvo U t - Mēnešl pagāja, apmeklējot jaunat- vleāl Vairāk par logu rāmju krāso-braukušas latvietes slimnīcās dažādos šanu tomēr nevarējām uzņemties. Anglijas apgabalos un tai pat laikā Londonu pUsItu valde sāka ua- „ organizējot sanāksmes, lai angļu trauktiei, ka divu Jaunu dāmu Cimze šos vācietlbas mēģinājumus; publika uz:dnātu mūsu tautu llkte- stāv kāpņu gail un rīkoju ar otām iespaidot semināra dzīvi un izman- ņus \iln vajadi^as. Tad kādu dienu pašā Londonu centrāl to gatavojās Vā'cijā velsenfelsā pie slavenā paidagoga Dr. Harniša, Pe-stalocija skolnieka un Ideju izkopēja, un tad apceļoja Vakareiropu, studēja Berlīnes universitātē, klausījās tā laika ievērojamāko filozofu un vēsturnieku lekcijas, tā kā varēja atgriezties dzimtenē ar Jaunajām, Eii:opā toreiz valdošām atziņām. Tobrīd Baltijas muižniecībā ^ d ī j a uz-skatir ka lāt^^i ^ t a i i l a ^ ^ , ^udzi-f namā, bet nāv- frtātama, nav ī)a'ceļa-ma augstākā kultūras līmenī. Bīskapam Valteram un Jānim Cimzem bija jāiztur gadiem ilgstoša ciņa ar muižniecību pret vācu valodu kā mācības valodu seminārā. Kārlis Rinkužs monogrāfijā Jānis tot to par savas katrreizējās politikas ieroci, sadala četros posmos. Pir^ mals bija bīskapa Dr. Valtera laikmets, kas ilga līdz 1644. gadam, kad viņš pārcēlās uz Rīgu un tad Pēter-pili. Sini laikmetā J . Cimze ar panākumiem aizstāvēja savuQ Ieskatus, ka latviešiem gan ir jāsaņem vāciska Izglītība, bet pašiem nebūt nav Jāpārvācojas, kā to vēlējās bīskaps Valters. Toreiz nebija vajadzīgo — j latviešu mācības grāmatu, nedz ari 'sagatavotu skolotāju, kas mācības būtu spējuši pasniegt latviešu valodā, kas pati vēl bija par maz Izkopta. Cīņa par vācu mācības valodu seminārā aizgāja tik tālu. ka Vidzemes landtāgs 1842. g. nolēma semināru pārvērst par ķesteru skolu un tur Ievest latviešu valodu. Sis mūžība grib zināt pāri kāpēja seju — vai tu esi tikai cilvēks, jeb ari latvietis? CUvēku tā dažreiz palaiž iet Latvieti nē. Latviskums ir sūtība, uniforma, pienākums, - sauciet kā gribiet, no kā prasa vairāk nekā, no kosmopolīta - arī navē. Un taisni nāvē. Tā mužiba pārlej atvērās lepnas durvis un es atrados! Lasiiāju balsis Jau agrā ritfi divi bargi kungi atnāca lietu noskaidrot — vai mums Ir atļauja? Mēs Jau krlsojlm — loitia vil kaut ko itidpusē,.. Kungi grt* bija l i n l t ko tad mēs Uti t» darolT Pastāstījām viņiem» parādījām savu daitu. Kungi aizmirta birttei. VI» [ ^^-T In i ū s u darbs patika. Tad muma VAI TOC^NAS GCAVCIAU N a liiat cauri pagaram koridoram, patiesi Ir destruktīvs fc^Jļ^ «^'^^ • ^ J * "^ romāns? ^'^^ *^ i v M i u i i ^ i ,.nākoiā nedlļl Jūs staigāsit pa Jaunu Ar MVtt n k i t a Leģionāri māiu Itterā* gridu.** ' tflri 0. Ufplņš (Utvlja II. Jai.) Pisilļ- ari notika. riM OpIstmTitttijamtm. Vai bija taM an noiUM. to adi v t l U ptirsli dlitr Rikša loti * JlW«'*ar«ti^^^^ Prieks par Zināmiem panākumiem jot attevUķttt toikomiu. Atieriiki asrak- bija llels, pateicība par Dieva svltl- •^SE w2Li!*Si! palīdzību bija dzqa, bet tai pat : ..Knmmeg kaujat pulka rous tis- iai«ā dafbrid bija grūti pat pamesi plūšanu vācletlbā. No tā sk^ddri Izriet, ka bīskaps Valters Jāi^ Cimzi par tādu nav turējis, un ka apziņā-^ jles, ka tas iet viņa nodomiem pretēju ceļu. Bet tai pašā laikā, uz-skatidams Cimzi par ideālu skolotāju un audzinātāju, par godīgu un jorkas ielā,'lr tās pilns. Modernās mā, kurā izjuka un nomaldījās brī- Skl? s 3 a ' ^ S vvSār s «veaJls-ft»s llaliilk^āo v,*ēar«p^tflioe nnfatrciinonnāālfliāSs ! kKO(S^niOOpIO^ll"ta« ņOVeisKklOai st3aIs" *n" «ā ves, ta^ d dzīves pavedieni. KārHs Skalbe, latviešiem ir tik sijaisi^,^ grūtas un bīstamas bēgļa gaitas pārlaidis, aizgāja aizsaulē tad, kad briesmas bija pāri, un nākotne nāca gan ar drošu un mierīgu dzīvi, bet svešā •'.emē. Ir kāda robeža, kāds sliegsnis dzīvē un dabā. pie kura nonākot pati ^s«.,.«^« r mV*»; oM^^^^ ..Knmmeg kaujat pulka rous als- oaioria ŪIJB gnīu pai pames lēmums Cimzes ada bija s^lnāra ^^^ŗ^" "i^ ŗ^^iediis vērta skatii uz vlstu|u kaudzēm, kas vai pazudināšana, an bīskaps Valters b a n . . . viņi loioja kes domi» un jatitti. mallcA cfilmali bija tais pašos uzskatos, un tā viņi atfidlnot «VM 4*!?* « ^ o » - ? ^ " rsJCrJ^^. ^S^r^A^nā wi..«t« ism imn n U n i r M i ic^Arsio «t»»" Pstlerfbi « vlett ikstt tMt nKofse* Drfz Latvlcšu māja Londonā kļUVt šo lēmumu vienkārši ignorēja. ^^^^ ŗ»p a r mazu. Londonas centw nebija Attieksmes abu vīru starpā zīmīgi ļ;?* " ļi^tdēji v^^^^ stājam nolūkam piemērota raksturo bīskapa Valtera runa Jura fKtu^JJ^'lieli.Tr^^ iS^d!Sij^ vieta. U i ceļinieki īsti atspirdzini. Nelkena bērēs, kurā viņš uzsver, ka voi un nopifroīajat biktii. itki eertdt»! tos, bija jārada kas dts. Pārcēlāmies Neikens ir vienīgais izglītotais lat- S J . ' S K f ^ . S n u ^ . J ' - . ^ i / ^ ^ it «2 ^letu. un nu Londonas pama-vietis, kas sapratis savas tautas, ««^^f'J^^^^^^ turpmāko vēsturisko gaitu, un ka \x gaule un gaiss, zaļumi un klusumi, viņš visas savas izcilās gara dāva- ļ, vieu, kur leģionirt niettt iet ao' Ceļotājiem šeit labprāt patīk iegriaz-nas ziedojis, aicinādami latviešu sa- fk^J^M uvu bi^^^^ h^^» ~ Jau turpat viens tūkstots tat- iS^ia^aiTO «^baudījuši malku |oi telkumut leiuieitlm flņa attttdgājii ceļmalā. virat n i bM pied«iwjBmoit A. DiMuM "« vlenmlr mums btjU ipēkt visiem MM «uM tarfjiM pic 1.UBibu. TtiMi ti kalpot, U to batu vil^uiitt. te- ?u1l.!?!S..Jtl..""'?'^JltrJi.r..'*^'IzI!^iJ.2."ai5'^,ui&S rPt"t»u» »p"a»'n to vd«.uWdk« vdaalrrbiak . rborMt mku rw I-r un Tomai apaksbiktit arptoi bflTpuiku | ļaudis, kas dos, neprasot, nkas man par to būs?" Mēs nesaņemam atalgojumu, visus ienākumus atliekot at« pakaļ .Saulstaru d a r b i , sedzot, plml-ram, izdevumus tiem, kas pali toi nespēj segt U l gan nauda Ir Jāatrod mijas Izmaksāšanai un uzturUanai, tas nav mūsu Ipalums; tas ir likumīgi reģistrēts un pieder palīdzības darbam. Un mēs Jau ari citu zeltu nemeklējam kā to. kas atrodami cUvēku sirdis. lospējamit ka Ue paskaidrojumi Ienesīs lielāku skaidrību uzskatos par Saulstariem; bet vliliellkā skaidrība plenākai to laužu sirdīm, kurui rūgtināja nespēia viņu lūgumus katrreiz izpildīt. Londonā. Jūlijā. izredzētā spožumu tiem, kuru mūžs,!cienīgu savu pretinieku, vujS to ne-tautai piederējis, dzīvo pāri nāves ļ kad nav apkarojis, - kā viņa vēlā-sUegsnim. Pagātnes uzskatu nesas- kie pēcnācēji, - maziskiem un ne-kaņas, maldi, raksturu un politiskās godīgiem paņēmieniem, pretešķības zaudē nozīmi tā ideāla j bīskapa Valtera seminārs līdz priekšā, kam dzīve Pioderējusl — «jggg gs^dam nāca skolu padomnieka tie visi ir latvieši, ktiŗu nave aplie- ^ uunaņa pārziņā, kas jau pašā cinājies latviešu dzīvības sOcstums. ^ ^ ^ ^ j.^^ Omzem pie sirds, ka Un ari viņi Vidzemes saimnieks m ^^^^^ aprikosl, bet gan kar- * . ^^^^ ^^^^^ gadījumā āboli. Tātad pnaerm ādcaītu dnz,ā k—am kieom g anta uCtismkzoelo tnāejikeamd nav pieņēmis un pildījis. Latviešu tiem r^eder 7ēi skaistāka dzīvība pārvācošanās jautājumā Dr. K. U l - Ja nāve var būt tik s^^f^^^^M^^ m^is pretēji bīskapam Valteram pilna ar nacloi^lu f^tj^u 7 ka^^^^^^ ^ ^av vēlama. tāUd gan jābūt tai dzīvei, tautesd^^^^^ ^^^^^ ^ ^r. L s^v pāri par pat noliedza sagatavot se-spiti tam, ka tagad ļ crurpinSjums 6. ipp.) ml Ik dienas mirst nacionālu navi. y vfnu otfkatlt par itģloairlenk l a i bt|a tiplgt plrbaa41iiiflu Uom vldcm. kuŗuf kā neuitlcamut aUOUja iurf no frontM. Tas bija neslņai un karttu eertbu taikt. Liela sarfga ntlpruma vajadiiia, lai Uem rizi^iklem un Kaiigtem neUromiem ttbrif-tu eaurf. Latvieši nebija Tomas akeljas leroitnīajl, un vtņi nvr vainojaoil vUii Uelit delaiīis. Bet vai UUSII, ka nevar visu kalnu apcSzt, nevar mlllnlt masi-kos akttteņuf no e«|a veitt Tur liaufa tlt negatīvie raksturi, ko A. Dziļums tik rtl* Jeft t«loJts. Sklet, vtslieUUuOs piedansnMU akmens tur ir vitn. Puszallls. Tfflu Pus-gaim tur bija )otl daudi. tikai ka«rs savi branii. Z l l , ja kidt saskaui tleU necatl-vajoi aiot Udsibu ar sevU virtfi tur ne-vitns nav saukts. Bet |a rakstnieki pa|^ ir notlKīunu ndagaltnleki, tad tfU bmik loU paUetl. vai tamdU visu dailia var nosaukt par destruktīvo? Ko uul tai saka par Mi^rnlckti laiklemt Tur UCo Ir tik neganti daud? negatīvu rakstnrnt A. f eUmaaIs» LIbtki
Object Description
Rating | |
Title | Bavarijas Latviesu vestnesis, August 16, 1950 |
Language | la |
Subject | Latvian Canadians -- Ontario -- Periodicals |
Publisher | McLaren Micropublishing |
Date | 1950-08-16 |
Type | text |
Format | application/pdf |
Rights | Licenced under section 77(1) of the Copyright Act. For detailed information visit: http://www.connectingcanadians.org/en/content/copyright |
Identifier | Bavari500816 |
Description
Title | 1950-08-16-05 |
Rights | Licenced under section 77(1) of the Copyright Act. For detailed information visit: http://www.connectingcanadians.org/en/content/copyright |
OCR text | 1950. g. 16. augustā li.' ii fodu tādā gad!« ļ^iļli^ atrada rak* i4|v<^iem bez ci« iņ inkriminēja ionāru skrejlapu" sa* pāļŗpkstlSanas ma« mu^gaŗu ceļojumu: #jāspitlprina vairā* m- pidotibttft kārtā, mogidā m spiestuve sleju kortktū* mt s. dežū-i i i ^ kas ša laiki redaktoru. Ar! IMbrtijaB biedrs, tā* d j a i nodaļu vadi* iifdaittoiri bezgala ^iifiiii^tir paraksta l i i i ^ Ips uz gfd^ " Isl pirms pus- (liBi numura . _ jlroja. Ap VŠlreiz iz-inļKteriāļuB uh cenzūras kas lasā i^n stāv maksts par. iņi, kuŗui uzzināt iimokārt at« gan ziņas trūcīgas. ?p$r>,ņekai-ogo nu kurjeru t)auto rak- .M^āiofi- , I i i aizvien ^^liodnimā. ;s jau klaipā-ionārs un dod ieviUb^^ Idzoti spies* ^ipifdjasimašl* mā« rīta JlANSM notika Pa-padomds on^grantu |Šc pflMvp^omju d r oM ka v^SSā-i » 9 kfiindldatl, i » ciivski vai-ipbttSts kandidātu i Staļina konsti-likums paredz, ka i&jizsiudina mazā-pirmg vēlēSanām, iļraļiģrn nav notl-difeputātl nemaz savu satver-ļīriie, ~ Ja levēlē-itu izsludināšanas attiilshbt. 12 perso-latkft atradās ka- „mfe^tiid Aoteiktl iOpindidfitu reMstrā ' i ;2ukova, kura :al Ievēlēto depu-idzbt politbirojs ^ . k l l IžSķIries te- Itkā padomē kā ^dcas apgabala. S!^ vārdiem Ir i Comousovs un laikā krita ne-ļplrcelts par sekre-atiabala padoļmi. ^IrSk nelikumīgo . -.j^tovas apgabala ļi^anriS, ka vēlēSanu lielākas tlrlšanasv kas bija reģistrēti i(Udātu sarakstos,, [tos nemaz i^av mi; tdētl pēdējā brfdl. to nekas nav pa- Saļfi gadījumā konstitūcija, tā lēl^flas un* fetaļina t Ir tikai falsifikā- Kaktus vispār par eft padara vienīgi politbirojs neu2ti-cilvēkiem, ^teiktajiem de- ^ j a s rindu t l n - fiitenslvi, ka naV ietās madilnācijas kaut kā nogludl- Tregdien, 1950. g. 16. augusti L A T V I J A U N BRIVĪD Pivlls Klins un mirušie Mūsu tauta ir bagāta spilgtiem raksturiem, mūsu tipu galerija ir krāsaina, un cilvēku īpatnība .tajā izdalās, vēstures gaismas laikmetīgi A. SVĒDE Janis Limze un vņa seminārs blSRf^nffUfe!" « |
Tags
Comments
Post a Comment for 1950-08-16-05