Bavarijas Latviesu vestnesis, February 4, 1950

              Sestdien, 1950. g. 4- februM.
L A T V I J A
i^^īcas kā' kvalitātē, tā
^ffiet aogļu romāns nav
pfeiinosj pašu laisko, kas
' iiisj^a^ mēs tur ne-māii0oSi^.
būtu provin-
Likteņa apzīmogotie
ļaunas ziņas
lauku šaurība un
tai vel nav nekas, taisni
^ ?i?iĒ§ W^ nozīmlgā-
^ " i aiz muļķīgas'
pukoties, ka Defoe
yai Toihass Hārdije
Turpretltn kritiķi^
}au ir nopietna vaina,
ii$$fļtleži lir māk-āliviļņi
sev nedrīkst
l i ^ i|5ia^ jebkādu
| p t | £ i ^ a i i n e , Ka parāķ
''"'^^ an-irott
tāpat» ā
^IlMl^Aiķas. Uz laba
'^tii^eetrci»: . Granford,:.
^ ^ li^Ž^Hi idažādu
iippii&ftras... iir .vienkāN
celt*
uniecigums mums
l ^ ^ p ^ t f f f l iedoniājan^
l i i i i i ^ „KaŗS
4 fe^rsļu Karamāzovy?<
par laiviesiem gūstā
un dzimtenē
Arvien vēl turpina pienākt ziņas par mūsu bij, karavīru likteni
gūstā un gūstekņu pieredzējumiem nometnēs Latvijā. Tās dažkārt var
izlikties it kā pretrunīgas, bet der ievērot, ka katrā vietā un katrā ga­dījumā
kara apstākļos padomju rīcība mēdz būt citādāka. Tomēr arī
šis ziņu drusciņas papildina to, kas iegūts no citas puses, lai mūsu lik­teņa
kopaina izcļ^ltos jo spilgtāki: sistemātiska nolīdzināšana ar plašo
padomju tautu masu, kurā partijas vārdā bojā jāiet tūkstošiem un mil­joniem.
IW^|g8|jgā^^^M^ aiz.
|fli^ītt|tu un pārval^
u i a i p ^ Tai
tiēs iuviŗgni; A |a izvelēti
te ir romio^ - ^/
t par tā dnronbloģisko at^
tr lasīti vM «vārīgie pS
gadu simtu rontiSni un ari S
liesvarigi turklSV un ja ir |
•feņaas vteas noziiriigās pa*»
imgļu romānu iespaido.
"t|:|j|iH?|ii^ ir Lie^
^ l i i ^ i i ^ ^ pseudomacl'^
ii^lzdeVtm^ uzma^
Vi'i^wi*4««^§i^ mūsu
fJ'^'ii''--'
Jo mēs esam va*
viĒQstI Un bazni-ļ
audzināšanas lie*'
^_liiig€|ijā, mēs dodam
lli^fpņiam pretī, serlo-
'esam iemīļota
•4
:a gadījumā ir
maksājis laJ«.o
linuma viņš vat ivodant "Ar-
"tļlitacS,: f i k o d ^^
"if^iĢd^, nebūdams tai
'^'^'ffii^^^te^^ grāmatai
„|p|p"^ļlls'-ir-W8^ I
§ kārtībā! Gr§*
^ ļ p ^ l i n ģ 1847. g.,gra5
īstas pēc tam, gti-
_ l i t pēc 1848. g. rak-
P^|i#;rf«aes Annas lal^
^ I ^ S p a k ā p e , pirmij;
Ižil^ltfeiansi T ^ V ;ā
i^irsSāld ^ K r o ^ lite- :
iliu- I t i i ^ literatūra, | ^ i
I i i fit^rāttSra no ,,RoDin- fe.
Q« iMz^/The Blue Lagoon", W limm^tim tukšākā no g
M citi laulātāju romāni W K>
di nepārsniedz, neilklaj f
i - i 1^^^^ kaut ari
pSāttiecIbas zaw^ īpaši pseu.
ekam gadu brieduma;
r o i n i i ^ ^omm
r varžiafi kopšanu, metetv
tift a^trdnomisko Idiku.
rok»s grāmata ar mf
i ^ i t o h o d e 6f Ficto;
^ Viņš w^
un proti -
3 ^ ^ ^ astn)5io-
•^Avgaŗiuna, vietas, d z »
Me8U5Sskata--lIdz nebij^j
-ko^^al^ rezerve v«
h;i§ Izcēla Iftukā,sk^»
^ 1 deviņi apakšnodalljtufi^
Ika dots viens piemērs, 1"
viņš bija — ^
^vispirms var! būt
tad ^,ļ>rakti^
v$^ «dievišķās paredz^^^
e^'i ,,emodonāli kontrastē-arblbu
nosakošs" kā
Ifeģa fftastā, kur kāds
d Š l ^ > ^ v u laulībai [|
noniat pie neīstās, «ga^^^ f
Bmm\ «vēstures
V02UVS Pompeju \ S
U beidzot devītais b ū t u ^ Ķ g
5 kāda bērnu stāsta.
.tā, Sr punkta par ^e€S^:;Ļ;
tas visu padara bnesflj ^ |
r u n bamaliga Torņer m
nebija pilnīgi apmiennai* ^
'r >
a beigās piezīmēdams: J^I Ķ
a vifens W ā t t a l a n j fv.
parjaika deviņiem f
lān^ rakstniekam vel ne^
ia viņam neesot ta^^ /
mu uzmundrināts, viļis . ^
dalīja^pēc to toņkārtām. ;
* r^ņkārtas — personiga^
Igā. Katru no tām ar P
parādījis, viņš atkal
r^gs un vēl reiz V^^f^^\
ir vajadzīgs ari talants,
i«na no šim toņkārtām
lās uz talantu nu a irīga / pseudoziiiatmeKa^
iājums 7. Ipp^
ne-
0
IZSŪTĀMO ESALONI MINSKĀ
Pašreiz Oldenburgā no padomju
gūsta pēc 5 gadiem' pārradies dižk*
Vitolds L. Gūstā viņš kritis Danci-gas-
Copotas rajonā, bet gūsta laiku
pavadījis Minskā un apkārtnē. Viņš
stāsta: «Gūstekņu uzdevums bija
uzcelt pilsētu no laima. To izdarī­jām
4>ž gados, uzceldami Minsku
daudz pievilcīgāku, nekā vecā, ar
modernām Vakareiropas celtnēm,
krāšņuma dārziem, alejām. Gatavos
dzīvokļos tūliņ vilkās iekšā iemīt­nieki,
starp tiem daud^ virsnieku-
Tie ieradās bez'kādām mēbelēm un
apmet^ gluži tukšās telpās, pat bū­dami
augstās dienesta pakāpēs. V i ­ņiem
gūstekņi paklusām gatavoja
visvienkāršākā veida mēbeles pret
nelielu atlīdzību, lai gan tas bija
noliegts. Bija redzamas no Vācijas
ievestas. mēbeles. Sie padomju ka­ravīri
labprāt runāja par Vācijas
apstākļiem, uzsverot, ka rietumu
joslās esot labi, bet viņu joslā slikti.
Viņi bija atgriezušies no garnizo­niem
Vācijā,
Minskā pastāvēja vairākas KZ
nometnes. Katru dienu nāca aizre­stotos
vagonos jauni nelaimīgie klāt,
citus atkal transportēja projām.
Vairākkārt man nācās ar savu ma- ^
šinu iebraukt šinīs nometnēs, ku-'
ŗās bija ari latvieši 1948. g. augustā
caur Minsku brauca vienā pašā
dienā 3 ešaloni ar deportējamiem
latviešiem. Ari šogad redzēju aust­rumu
virzienā ^dodamies vairākus
deportējamo latviešu vilcienus-
Kā šoferis atradu nodarbošanos
savā speciāUtātē. Te beigās no krie­viem
iemācījāmies zagt visu, kas
nav piesiets, jo nometnē valdīja
bads. Bads bija ari ārpusē. Kāda
krievu strādnieku grupa, kā novē­roju,
iztika vienīgi' ar kartupeļiem,
ēdot tos rītps, pusdienās, vakariņās.
Ari kolhozos gāja pavisam ļauni
£da stādu stoes, nobeigušos zir­gus.
MinSkas un Gomeļas apkārtnē
zemnieki ,atcerējās vācu okupāciju
kā labus laikus. Tagad esot daudz
sliktāk.
Kad sākās gūstekņu atvaļināšana,
pieteicos arī es uri esmu bezgala
laimīgs par nokļūšanu brīvībā- Dzī­voju
vācu bēgļu nometnē, un vā­cieši
maksā man 14 DM nedēlā uz­turam
un dtām vajadzībām. Daudz
tas nav, bet iztikt varu. Ļoti gribē­tu
atrast darbu par šoferi.**
Tik tālu vina stāsts. Kopīgās ka­ra
gaitās biju viņa priekšnieks. Pui­sis
uz patapinātā divriteņa ^ *'^as
ved līdzi latviešu nometni saņem­tās
mantas — apģērba gabalus un
v^u. Viņš par šādu „bagātību" bez
gala priecīgs. Kad atkal cīnīsimies
par tēvzemi?. — viņš vaicā atvado­ties.
Un Šo jautājumu izjutu kā
visskaistāko pateicību. A. K.
TIKŠANĀS AR LATVIEŠU
LEĢIONĀRIEM
ITesen sastapos ar atgriezušos gū­stekni
— Rīgas vācieti, pēc profe­sijas
inženieri, kas savā laikā pie­dalījies
Ķemeru viesnīcas un AEV
celšanā. Gūstā bijis Ivanovo-Vozņe-senskā
pie Volgas. Reizē uz turieni
nosūtīti ap 40 latviešu virsnieku no
19. div., starp tiem arī Rīgas ārsti
Abramsons un Bergs- Latviešu le­ģionāru
nometne bijusi tanī pašā
pilsētiņā apmēram 2 km attālu­mā
no viņu nometnes. Tur mituši
ap 2000 19. divīzijas karavīru. Non
metni apmeklēt bija aizliegts, bet ar
latviešiem ticies un sarunājies ko­pīgā
darbā — tabakas fabrikā vai
pie dzelzceļa būves. Visi viņi jau
1946. g. nosūtīti uz gūstekņu no­metnēm
pie Ventspils un Rīgas.
Kāds viņu tālākais liktenis, nezinot.
H.
^BEDRE VAI PIE KARĀTAVĀM
Atbrīvotie vācu kara gūstekņi
Stāsta: Limbaži 1947. g: jūlija kar­sta,
svelmaina pēcpusdiena. Grupa
gūstekņu bijām norīkoti darbā pil­sētas
nomalē iekārtotajā nespējnie­ku
patversmē. „Na6aļņiks" teica, ka
būšot jāpalīdz sirmgalvjiem pār­kravāties
uz jaunu mājvietu — uz
Aloju.
Pussagruvušā koka ēkā mitinājās
apm. 60 vecu cilvēku. Logi aiznag­loti
dēļiem, atstātas tikai pa retam
šauras spraudziņas. Istabās, .ja par
tādām saucam no dēļiem izbūvētus
būceņus, dzīvoja skrandās tērpti
vecīši. Vairumam rokā nūjiņa, tikai
ar tās palīdzību vb?i vēl kaut cik
valdīja savu ķermeni. Tik nespēcī­gi
un novājināti bija. Kājās smagas
koka tupeles. Ieraugot mūs, sveši­niekus,
nespējnieki it ķā atdzīvo­jās,
gribēja uzsākt sarunu, bet tā­lāk
netika — uz „vainīgā»* mugu­rām
un pakaušiem sāka dancot mā­jas
uzraugu nūjas un mūsu sargu
mašīnpistoles.
Pievakarē ieradās 2.smagās au­tomašīnas.
Uzraugi tajās sadzina
nespējniekus* Ari mums bija jā­brauc
līdzi. Apm 10 km no Lim­bažiem
transports apstājās. Visiem
bija jāizkāpj. Sirmgalvjus nostādī­ja
ierindā tm aizveda tuvējā meža
virzienā. Mums bija jāpaliek pie
mašīnām. Pēc krietnas pusstundas
atskanēja pirmie šāvieni. Nu mēs
sapratām «pārvietošanas" iemeslus...
Bija jau krēsla, kad atgriezās na-čaļņiks
ar saviem- padotajiem. No
kādas automašīnā novietotas kastes
izņēma lāpstās. Ar tām apbruņotus,
mūs alsveda retām priedītēm no­augušā,
smilšainā paugura piekājē,
kur krustām šķērsām sakrituši ne­dzīvi
gulēja Limbažu nespējnieku
nama vecīši. Atceļā piedraudēja
klusēt, citādi mūs gaidot tas pats...
191B. g. 5 maijā Cēsīs novietotiem
vācu gūstekņiem jāpiedalās latvien
Šu tiesāšanā. Dzelzceļstacijas tu­vumā
uzceltas karātavas. Tieši
pl- 12 dienā sarkanarmieši atdzina
grupu (14) jauniešu 16—20 g. v. Uz
karātavām blakus izbūvētā paaug­stinājuma
uzkāpj kāds čekas, virs­nieks
un runā savas 20—30 minū­tes.
Viņa runu latviski pārtulko
kāds komjaunietis. Tad sākas ben­des
darbs... '
Mēs teikto nesapratām. Tikai vē­lāk
pec pāris nedēļām netiešās sa­runās
uzzinājām, ka skolu jaunieti
1. maijā demonstrējuši pret" boļše­vikiem.
Lai iebaidītu citus, tos at­klāti
pakāra.
īsi pirms vācu kapitulācijas 1945.
g. krievi ieņem Brno pilsētu Cecho-slovakijā?
Agrākās skolas telpās ie­kārtota
kara slimnīca. «Atbrīvotā­ji"
vispirms slimniekus sadala pēc
tautībām Krievus, kas dienējuši ts^
Vlasova armijā, sapulcina kopēja
telpā un nākošā naktī aizved.
Pēc pāris dienām kārta pienāca
ap 30 baltiešiem. Atceros latvieti
Kalniņu no Rīgas jūrmalas- Viņš
mēģināja bēgt, bet pasākums neiz­devās.
Tad Kalniņš ar bārdas sku­jamo
asmeni pārgrieza roku , artē­rijas-
Pēc tam latvffešus ieslēdza pag­rabā,
kur viņi bez ēdiena un dze­ramā
bija 8 dienas. Tad tāpat kā
vlasovieši, kādā naktī pazuda aŗī
viņi
Kā vēlāk dzirdējām, boļševiki ar
baltiešiem un vlasoviešiem mežo­nīgi
izrēķinājušies. Tie spīdzināti,
daudziem izgrieztas mēles un izdur­tas
acis. , Ē. M.
DEPORTĀCIJAS KURZEME
Transitnometnē gadījās norīkoju­ma
darbos strādāt kopā ar kādu
vācieti, kas pag. g. augustā atgrie­zies
no gūsta Latvijā. Bijis mežu
ciršanas darbos Kupravā. Kādu die­nu
partizāni pieveikuši sardzi un
uzaicinājuši gūstekņus piebiedroties
viņiem. Daži to arī darījuši Nāka­mā
dienā ieradušās stinras NKVD
vienības, im mežā atrasts labi iz­būvēts
bunkurs, kura palicis kofe­ris
ar apm. 10 kg sviesta. Pēc da­žām
dienām bijusi smaga kauja,
kurā gūstītāji pametuši ap 400 kri­tušo.
Partizāni savus kritušos paņē­muši
līdzi kādēļ šajā pusē zaudē­jumus
nav varēts konstatēt Viens
kritušais atrasts. Tā uzzīmēšanai
sadzīti apkārtējie ļaudis, bet visiem
bijis viegli norādīt, ka kritušo ne­pazīst.
1948749. g. ziemā gūstekņi no
Kupravas pārvietoti uz Rīgu. ^Ko­lonnai
uz ielas iedzīvotāji metuši pa
logiem maizi. Lai to novērstu, ap­sargi
šāvuši māju logo's. Rīgas kara
postījumi esot jau stipri novērsti.
Salīdzinot ar padomju pilsētām, Rī­ga
izskatoties samērā vēl tīra un
skaista. Daudz uz ielām redzot krie­vu-
Pavasarī gūstekņi pārvesti uz
nometni pie Lāčukrogus, kas ir lie­la
mežu masīva vidū^ uz Skrundas
un Pampāļu pag. robežas. Sis lielais
Ventas masīvs kara darbībā stipri
cietis. To tad cirtuši Deportāciias
Kurzemē bijušas 1949. g. no 21. līdz
23. martam. Deportēta apm. trešā
daļa iedzīvotāju. A. Dr.
Pēteris Ērmanis
Aizbraucējus meitmes
lūgums draudzenei
Man dienas citā ritmā šūpi^ies.
Ļauns laiks kad mani tālā krasta
" trieks.
Pie jums šeit nometnē mans
mākslinieks.
Mans elks mi dievs vēl brauks ui
viesosies.
Tad, labā, viņam manas rozes dod.
Vai es, es viņam vara but kaut kas?
Lai jel tai brīdī mani atceras
Un, ko es jutu, roža dvašā rod.
Tam viņa ceļa bij, vēl ir, vēl bus
Daudz meiteņu, daudz sievu kairāko.
Ko Just viņš var pret telpā ^lāko?
Cik ilgi laiks un telpa i^ķirs ml|s?
Pēc gadiein kāds viņš bus? Un kāda
es?
Dievs viens vien zin, kad tiksim
dzimtenē.
Kad domāt sāk.^ Bet kālab domāt.^
Nē!
Viss jāņem vien, ko liktenis mums
nes.
Tu paliec, viņu sagaidīsi tu —
Jel to man saltais bargais neaizliedz.
Lai jut, kad tava roka rozes sniedz,
Pār ūdeņiem viņš manu tuvuma.
T- STUBIS - AKTS
PAR KRITIKU...
(Turpinājums no 6. !pp-).
Viņš talantu labprāt ņem mutē, jo
šis vārds bez iedziļināšanās tā jēgā
skan tik labi Viss, ko viņš saka, ir
izteikti eksakts, taču pilnīgi bez kā­das
nozīmes, jo viņš» grāmatām ne­iet
vis cauri, bet apkārt; vai nu viņš
tās nav lasījis, vai arī neprot tās la­sīt.
Taču grāmata nu reiz prasa, lai
viņu lasītu (žēl jo tas aizņem tik
daudz laika); tas tomēr ir vienīgais
ceļš, kā ieraudzīt, kas tur iekšā.
Dažas mežonīgās tautas tās apēd,^--
ču vienīgā rietumpasaulē līdz šim at­rastā
metode, kā grāmatu uzņemt
sevī, ir — to lasīt. Lasītājam ir jā­paliek
divatā ar to un jāizskaidrojas
ar autorU, bet pseudozinātnieks to
dara ne labprāt. Viņam patīk grā­matu
apskatīt attieksmē pret sava*
laika vēstures notikumiem, attiek­smē
pret notikumiem, kas grāmata
pašā aprakstīti, un visam pāri—no­lūks
sameklēt kādu tendenci Tikko
var sākt lietot šo vārdu „tendence",
viņa gars atdzīvojas un, kaut arī
klausītāji nošļūk, viņš tver pēc rak­stāmā
un atzīmē to pārliecināts, ka
kāda tendence vienmēr var kam
derēt.
Vai romāna attīstība nav meklēja­ma
dažādos novados? — varfcūt tā
veidojusies angļu satversmes vai pat
sieviešu emancipācijas ietekmē? Es
atkārtoju — sieviešu emancipācijas
ietekmē, jo likās pastāvam ciešs sa­kars
starp angļu romānu un šo ku­stību
19. g. s. — tik ciešs, ka daži
kritiķi pat tika pavedināti saskatīt
tur kādu orgaP'^'ku mijiedarbību.
Kad sievietes savu stāvokli uzlaboja,
ari romāns, kā to kritiķi apgalvo,
kļuvis labāks. Pavisam aplami Spo­gulis
tādēļ vien, ka tajā atspoguļo­sies'
vēsturiska aina, nesāk rādīt
skaidrāk. Tas kļūst skaidrāks, ja
dabū jaunu dzīvsudraba kārtu — ci­tiem
vārdiem, ja atjaunots tā jūtī­gums.
Romāna panākumi atkarīgi no
tā sensibilitātes, nevis no panāku­miem,
kādi bijuši tajā vēstītajiem
riotikumiem.
T. S. Eliots savā ievadā „The Sac-red
Wood" uzskaita kritiķa pienāku­mus:
„Viņa amata pienākums ir—sa­glabāt
tradīcijas, par cik tādas pa­stāv,
un un aplūkot literatūru kā
ko nemainīgu un veselu; tas nozīmē
— skatīt to ne kā laika apzīmogotu,
bet gan kā ārpus laika esošu". Pir­mo
pienākumu mēs nevaram
veikt, bet otrs mums i r j ā l ū ko
veikt
Kā tad lai mēs ķeramies pie romā->
na, pie šī nenoteiktā jēdziena? Ne
ar kādu larežģitu aparātu, — Pēdējo
pārbaudījumu romānam lai dod mū­su
slieksme pret to, gluži kā tā pār­bauda
mūsu draudzības un visu, kas
neļaujas noteiktāk definēties.
Par rakstniekiem
un programmām
Jāpriecājas, ka beidzot pacēlušās
balsis par latviešu skolu programmu
revidēšanu (Oļģerts Lieplņš un Ar­tūrs
Plaudis — laikrakstā Latvija
— 1949) Mums visiem zināma pa­tiesība:
izkliedētie latviešu pulciņi
.vairs nespēj sekot normālu apstāk­ļu
skolu programmai- Tā Jāpār­veido!
Bet ja nu šo darbu dara, tad
tas būtu veicams ar rūpīgu apdo­mu.
Varēšana būs maza — vaja­dzību
daudz.
Runājot par latviešu valodu, kā
Oļģerts Liepiņš tā Arturs Plaudis
uzskaita rakstniekus, kuri būtu
programmā no jauna uzņemami. No
vienas puses ^^i uzskaite ir pārāk
gara, no otras — tomēr nepilnīga.^
Nebija minēts jaunatnes rakstnieks
Jānis Sirmanls, nebija minēts A l ­frēds
Dziļums. Kāpēc? Ja Dzi­ļums
tikai pēdējā laikā pievērsies
jaunatnei, tad par Sirmanl jāsaka,
ka tas ilgus gadus kalpojis maza­jiem
lasītājiem unHe|ūvis tādu at-^
zinību un popularitāti, ko apskaust
var pat Anšlāvs Eglītis- Trimdas
pirmajos gados mums vēl nebija
latviešu lasāmo grāmatu Un tad*
vairākas Vācijas angļu joslas sko­lās
lasāmās grāmatas vietu aizpil-*
dīja Sit'maņa Pīkstite- Turpmākā
darba plānā šos faktus nedrīkstētu
aizmirst
Illinoisā, janvāri
Skolotāja M. BSndņa
LĪBEKAS LATVIEŠU TEATŖA
bij. valdes loceklis un aktieris Jā­nis
Birkmanis, kas teātrī darbojies
no tā dibināšanas dienas un snie­dzis
daudzus Jaukus tēlus, devies
ceļā uz Austrāliju,
Zem kāda durvju paklāja Ņujor­kā
guļ atslēga.
Tai jābūt īpatai atslēgai, ja ar to
gribam sākt stāstu- Un tā patiesi
ir gluži sevišķa atslēga- Daudziem
cilvēkiem no Eiropas krasta tā at-slēgusivAmeriku
— un daudziem vēl
atslēgs. Ap divi simti būs to bēg­ļu,
kas ar šo atslēgu iegājuši dzī­voklī,
kur tos sagaidījusi brīvība,
drošība un cerība — pamati uz ku­riem
ceļama nākotne- Ja šie ļaudis
vēl nav saskaitīti, tad tādēļ, ka vie­nīgais
cilvēks, kam tas būtu pa
spēkam, allaž atrunājas: „Tagad
nav īstais laiks apsēsties un taisīt
pārskatu. Mums jāpalīdz vēl un vēl
vairāk cilvēkiem tikt pie jaunas
dzīves sākuma."
Ja Amerikā ir kāds pilsonis, kas
der par paraugu populārajam sauk­lim:
..Saglabājiet Ziemsvētku garu
savās sirdīs cauru gadu!", tad tas ir
Viljams Sadēts — no Starkvilles,
Misisipi. Reiz viņš atvēra sirdi un.
nekad vairs nespēja to aizdarīt-
Tas tā notika Pētera dēl Toreiz
Pēteris vēl bija nezināms zēns kādā
DP slimnīcā Vācijā- Bez vecuma,
tautības, vārda un mīlestības. Vie­nīgais,
kas nožēlojamā radībā atgā­dināja
cilvēku, bija skumjais ska­tiens
lielajās, tumšajās acīs-
Bils Sadēts, toreiz UNRRA's dar­binieks,
ieradās šai" slininīcā uz in­spekciju
un pieņēma vienu no bā­reņiem
savā gādībā- Izraudzītais
bija mazais zēns ar skumjo skatu
un'kroplajām kājām
Pēteris pamazām atguva veselību
un ar laiku izvērtās par normālu
bērnu, kas pirmo reizi mūžā mācījās
smaidīt.
Pēc dažiem mēnešiem Bils Sadēts
nosprieda, ka varētu darīt daudz
vairāk- Tas bija tai laikā, kad Bobs
Hope, atgriezies no turnejas pa Ei­ropu,
sarakstīja grāmatu„Tad šāds
ir miers". Sis amerikāņu kino mī­lulis,
slavenais komiķis, sav em tau­tiešiem
pastāstīja par kādu jaunu
cilvēku pasugu — pārvietotām per­sonām,
bez vainas karā sadragātiem
un izvazātiem ļaudīm, kas līdzinā­jās
graustiem un mita kādreizējās
koncentrācijas nometnēs- Bils Sa­dēts,
būdams DP studentu hosteļa
direktors Heidelbergā, kļuva par
vienu no pirmajiem amerikāņiem,
kam izdevās DP pārvest uz Ameri­ku,
sagādājot studentiem stipendi­jas
augstskolās-
Reizēm Sadet5, ko allaž redzēja
bikli smaidām jauniešu vidū, rādija
arī drūmu vaigu, „Nelaime tā,"
ca atvadīties.
Vēstule Latvijai no Ņujorkas
viņš mēdza teikt, „ka visi šie ļau­dis
ir tik brīnišķīgi. Jūsu cīnīšanās
par brīvību un taismbu ir iedzīvi­nāts
amerikāņu ideāls- Katrā ziņā
jārod ieispējas nogādāt pāri okeānam
it visus-" Sadēts un viņa DP stu­denti
tomēr nezaudēja dūšu, un vai­rāk
nekā 60 nokļuva ASV, iekām
kongress pieņēma likumu par DP
• ielaišanu. Kad UN-
; RRAs fondi sāka
izsīkt un studentu
īpašai aprūpei
vairs neatvēlēja
līdzekļus. Sadēts
atgriezās Ameri­kā.
Tā bija skum-la
diena, kad Sa­dēts
atstāja Hei-lelbergu-
Latvieši
m igauņi, lietu­vieši
un poļi, uk­raiņi
un krievi, nā-
Sadets stāvēja uz
studentu nama kāpnēm, rokās tu­rēdams-
Pēteri Gaidītās runas ne­nāca-
.Noritēja daža asara- Tad
Sadēts izcēla Pēteri augstu gaisā.
„Sis zēns j r simbols tam, ka es ne­kad
nerimšos, bet vienmēr lūkošu
jums palīdzēt!"
Tagad Bila Sadēta dzīvoklis Ņu­jorkā
kļuvis par centru, kur iegrie­žas
tiklab tie, kas jau iejutušies pa­ši
savos Amerikas zābakos, kā arī
jaunatbraucēji, ko ik nedēļas atved
armijas kuģi. Sadētu parasti atra­dīsim
ierakušos vēstuļu kaudzē,
telefona klausuli pie auss, tērzējot
ar šiem apmeklētājiem un — smai­dot-
Pāris ciemiņu klabinās rak-^
stāmmašīnu, citi cilās svarīgus pa­pīrus,
un vēl kāds varbūt spēles
klavieres, jo Sadēts ļoti mīl mūziku-
Reiz, kad pārpildītajā dzīvokli, kur
dažkārt vienā gultā guļ pa divi,
vienalga, kāda katram mātes valo­da
— ieradās kupla jaunatbrauceju
ģimene, Sadēts smaidot iesaucās:
„Nu, man vēl ir vieta uz klavier
rēm!"
„Tas Sadēts gan laikam bagāts
vīrs," ļaudis dažreiz brīnās.
Protams- Viņam ir milļ(||ii. Mil­joniem
brīžu, ko ziedot citu 4abā-
Vesels cilvēka mūžs Vai vajadzētu
iebilst, ka reizēm viņš nespēj sa­maksāt
telefona lēsi? Pagaidām
viņš pat atsacījies no atbildīgas vie­tas
„American Express Company",
lai palīdzētu ļaudīm, ko pats ne­maz
nepazīst, bet kas raksta no vi­sām
malām un lūdz atbalstu vai
padomju. Ikviens Sadēta pajumt-nieks
saņem arī mazu kabatas nau­du.
Reiz jautāju, ko Sadēts gribētu
darīt pats savam priekam, kad lie- *
1ais palīdzības darbs būs veikts?
„Liekas, es kādu laiku pavlzinS-^
šos ar auto," Sadēts nopūtās, „ja'
vien izdosies sataupīt naudu mašī­nas
izpirkšanai no garāžas-"
Citu reizi viņu notvēru atelpa» '
brīdī starp kādu tālsarunu un
priekšlasījumu radiofonā (protams
par DP lietu)-
„Vai varat pasacīt," es Jautāju,,
„kādēļ visu to darāt? Pieņemsim,
ka esmu žurnāliste un jūs inter­vēju.
Kāda būtu atbilde?"
„0, atbildēt pavisam viegli. Lūk,
visi mani DP izrādījušies par īstu
lietaskoku. Visi strādā, lai atmak­sātu
aizdevumu, jo zinā, ka šī nau­da
palīdzēs citiem, kas vēl ceļā* Ko
tad es daudz? Tik vien kā lūkoju
sniegt palīdzīgu roku cilvēkiem, kas
vēlas' darbu un mierīgu cilvēka
dzīvi- Esmu darījis tikai to, ko
nevaru nedarīt-"
Pēdējo reizi, kad sameklēju atslē­gu
zem durvju paklāja un iegāju
slavenajā DP mitekli kaut kas l i ­kās
savādi. Sadēta birojā, kas reizē
ir arī dzīvojamā istaba un guļam-telpa,
kaut, kas b'ja mainījies» Tie­sa,
ļaužu bija pa pilnam, tāpat vēs­tuļu,
rakstāmmašīnu klaboņas un
čalu- Taču neviens nespēlēja kla*-
vieres, jo klaviepu nebija»
„Ak tā, jā, — klavieres," Sadēts
atbildēja manam izbrīnam- „Kla-
^vicrēm bija jāiet, lai vairāk cilvē­kiem
būtu iespējams nākt šurp.**
Rita Liepa
TA VIŅI IZTEICĀS
Jo vairāk tet uz leju, jo bagātāka klOst
dzīve,
Rikerts
Mana mīļākā nodarbošanās? izslēgt ra­dio
aparātu. Džons Krosbljs
Akurātībai, norunālot satikšanos. Ir
tik3i. dicm>^.el tas ļaunums, ka otra nav
klāt. lai to cildinātu.
Frenkllns Džons
No kā var zināt, ka klOst vecs? ^ To
uzzina tad. kad beidz cerēt un sāk at­cerēties,
Lidolosās Lapas
Ja kādam vīrinVim nepasniedz mazp
pirkstiņu, tad vinS piedāvā visu roku.
Marija Flelsere
T/"?lāko riFku z':'m^s virFŪ izdara cil­vēci,
kn'; nck-jd nc-^zrib uzņemties vis­mazāko
risku, Bcrtrands Ra?.cls
Vjnš patefra^; savai pirmalal sievai par
saviem panākumiem; un saviem panā­kumiem
— ka ic^'uvis otro sievu.
Georgs Pulters