Bavarijas Latviesu vestnesis, January 17, 1951

              .Vv
' i - , - • ^
lv.- •
lv;
Tef'Ica. 1851. g. 17. JanvāfI '1
annoi uz sārta
P M e i dzivotolali iveideiu kom-poalUf
ArtOn Hbnegen, ko frana
•r pilnfim tiesibfim uzikata par sa*
vu, ir vieni no 20. g. t. q>i]gUikalfim
miteikaifim pemmlbfim* Viņi iegājis
Ihm&i mOzikas ddvē kā viens no
•fieiil'' gnīiMi Ioed4i<»i (kori sta^
palsiem atrodam Dariusu laio, Pu«
teika m Oriku» un kuras domu pau-dUi
Ir r a k i t o ^ 2ans Kokto). 8!
gMi^ M Jteims, re^ nostijas
prft BilhCfveisa« Vāgnera un to tur-
^nltifu Bniknera un lOlera ctte^-
ftfKiMdsko roAumtismu, un s k i ^ Ja
IMi^itfku un iandditiktt valodu.
iva«ikai fbnnas. BatisU nekā Jau^
Bft gan milsflUl neievmams, Hone-ģari
itttridijis bagātīgu sintētisku
leilu, kuŗl atrodami visu vadītāju
vindehu meknliskie, ritmiskie, kon-
1nq^in^^ un smt i»rosodiskie at«
kusumi. *Ron^iera varenība pastāv
q^ti9gas orķestrālas valodas, iespai*-
'dlgit kontastu un no Badia inipi-ifla
polifoniski k(»npleksa meistari apirvaldlianlt. Viņa plaii darba
sti atrodam simfonijas, kamēr*
mfteiku, bet fpaM izcilu vietu taji
MMm sidatbibā ar Udo.franCu
fikitnkku Polu Klodelu — dirātorij-
Vfldfgi darbi Ķiniņi Dāvids, Mirušo
d i ^ un 2anna uz sārta« Pēdējais
dmi uzikatims par orātorijas for*
iiiit visaugstāko attistf^^ mdsdil*
mskatljiņ^ un ari par paia Ro*
muen iedevrUk. Tas komponēts
ptņns It gadiem un iemantojis visas
piHmlei koneertzāļii atzinību kā
vteoi ņo laikmetfgās mfizikas visiz-tilķiml^
aj
P l l ^ tJeia opera tagad 2annai
•tliiruii i f o t u ^ durvis un to uz^
vMlilM^^ miitērijas veidā,
vit, Ui pali tut<«l to apžīmi kā
ttrtfttt mtstiriju spOi īSn patiesi,
jpļiMi l i f t ^ aiZTiisJ Bs lap-ttiiei^^^
l^ paiiem mikdas kalnga*
wn,^LII gan programmā norādīta
i g Ao^Ibii 10 ainās, tak skatuviskais
1i|rpi» ko ļoti izteiksn^ veidojis
ilm^^ īve Bonā nenudnās.
inteiiU piŅrtitOrl ievlrt^ama lo>
inik kčidrin^ kas, simbolizēdams mO-ki^
estridvetdigt tiovletoti skatuves
ttfp^^^^^^^^l^^ sttUlits sārts
ir^jlam|#^ Zanm^pte tāi kā«
}Wt»rilii Dōminiks, kas kollnentē
fiļpl dzIvL L d aif viscaur <toninē
B ^ p i e r i s f i ^ t^āU pUksma
vecās mistērijas forma Itekas gluži
Jauna, salīdzinot ar to, kā to lieto­juši
un . « . nolietojuši klasiskie un
romantiskie mūziķi
Uzveduma miMgie panākumi
(pirmicrā<itt autorus apsveikt ieradās
ari r^ļNibUkas |M:i^dento Oriols),
varbūt i r mazs n(»rādljums tiem
māksliniekiem, kas mddē Jaunus
ceļus kā a^aunoi lirlsldi teātra for­umu
un J4:u. 8is Jaunuzvedums, kas
ieies operas vēsturē, sniegs t i m ba­gāta
vieUi 4erosmd un i^brdomām.
Parīzē, Janvāri.
Kļūstiet
MISU UDAKCIIAS L0CEKU8 A l ņ i mo
S p o e l l l r āksts no
f » pKvnrA P U A n
R o m a i
Svētais gads lUmiā beidzies. Pama«lkā! Vairums manu ceļojuma bied-
2ām noiust Java muri, kas aizklāj ru — studentu — nāk no MSndienes.
Sv. Pētera bazilikas Svēte» vārtus, kur Pāvests kādrete ilgāku laiku b i -
un zelta ķelle Vatikāna mCtecJā. arļjis par nundju. Tā mums Jaunā ga-ko
Pāvests vēl pirms pāris dienām Ida pirmajās dienās apsolīta privāt<»
iestiprināja tajā pirmos ķieģ^us, audience, kādu dttdi pieiķir vai
zem stilda kupola atpOšas Udz nāka-ļ vienīgi diplcanāUskā korpusa locdc-majai
reizei. Un tcmiēr mēs vēllļiem.
esam aizgājušā Svētā gada svētoeļ- „Svētais Tēvs gaidīs JOs 9JO!*' l a -
nieki, gan varbūt pat paši pēdējie. I koniski paziņo viens no Vatikāna
Esam aizgūtnēm n ^ k l ^ ceļu uz I slavenajiem šveiciešu gvardiem tra*
svēto pilsētu, vēlu vakarā esamldidonālajā zili dzeltajā tērpā, kad
klauvējuši pie tās vārtiem — un Uelfis dienas rītā Jau savlaidgi esam
mums i r tids atdarīta. Pie tam vēl | sapulcējušies Sv. Pētera laukumā.
Pa gariem, kolonnu ai^^emttem
l i a t s madsllts «
Negals ar valodu
P^dSņi labajā pusē paveras mataa
durvtiņas. Daihis acumirkļus u z i i k li
korāļa sāna meldija plūst t ^ Jņ
cēli un krāšņi, tad kā uz b u n ^ mi«
jienu tā pārtrūkst pavisam» lai bcidl
vēlāk dotu vtetu īsti dieikvldnlacfah
kām gavilēm no klitetolo mMm
un sirdīm. Ir lenMs Pontites lini»
mus — un neldipj vis zelta ftaā, hfĻ
pusloka vidū ienāds, ar vieglu idkai
mājienu dod zīmi pārtraukt apho»
sus.
Pāvests runā. KevalnoJaadI iHkt
valodā viņi atoms MVUS dait^bli
laikus Minchenē, un n o v ^ lai Jan»»
uzbūve un m i m būtu Jo Istika « i
ilgstoiāks. Jo IHOākim iipvlam^^^^^^
*'f)<MftSiif
cirte zili klausoties, var
piMc abitrakto vai simbdisks; tā
pietiidtgu Uustrādju gūst ari ttri po«
puliri farsa puie ar didvnieku tiesu.
I K i Jau Isti «dstērlju spīlē, īe
apvienotas visas mākslas. Drāniatis*
l i 2innas loma toticlte ievērojamai
Franču ^komēdijas aktrisei Klodei
ļfoUē, Uakus tei labākie Franču 1«>-
i|ilīdijai un Lielās operas spēki. Sva»
Imi ari dioreogra^iskām Utti«
im, kiqris soiestējošl lecerljii
lifflrs. ParadoksiU Jāsaka, ka
ntn. ktf vllss Iscilot la ZVM-rljtt,
nuuoift jlprot zviedru valoda.
A v i t t t IpformZclja
Sfiedftt Valodai imnas VSdjaa amnet-
Bis aearaaateila at VMO, aa niCA, ae
cits kid^ tfpia, tov«otlM Zviedrija MT
lava tSUuOhi talgricUss stnO, psauutfm
stka ar io valoda iMNudttM vtoatali pai*
aMMU MiBU iiiiraoBiea lUUMsili
UtvMss aaivtniOlM loUtMa v« fniia
svlodia lasiail feriUsata aa gnuaatUuu
Kala viNĻ ko tiiss rtislt kal, mnUm te*
aaaaiit Israafes aottUmas, aa kija aum
MltvlMiolss priokivirdos tdktaiam, ka
m imiaai paiagrafa paauitfaas ttmicl-iaaSs
atvar vairs kit ial siņi asklda
tratama* O, aum paUka. k i skaitU mani
tiSioA sprUtttUa H^doda, r Hall ka
ktSsBl tamtfti patāla sailt Dalavltt saa
kMa tar ptua iMptosU aisridijami par
fcnraaa aa fenain saiaaa valodā. taCa
auuM Boiaks kiki aiidttos svMia Ittori-ro
valoda. Iftka Isa 0% plmiraai» aa-
SUsU Biieldanais, ^IIISM Haaga,.. Bet
pio laika piodsivoja pnīāo iamaliama,
kad kāda vidttt, svkMira valodss prati-
|a Buuia ikaidra Uskar dig** <#§
aOla lovn vHllis SSdH « k i » «- «tJi
ilskar diir. g^mja vH ettss konakliras
ifffimS. mi ai(!Nni draaddba» ļiatiiilas» pa*
laka. wmmm klavlaaoatfoflas. Oa-
^ dSkS kida vidiilom doaata iviod*
la gtasaatlka. kar alsiidljaau par saraaa
valodā aakija vis vairs poUtilmietti.
Ifti attaniaBii iiioa. kad troii midku
grisMaSaSja, ka «kfiitl divas
B i i r i atiķiilias svitdra valodait iitoriri
aa saraaa valoda, plo tam litoriro va­loda
U«a tikai ktsaMĻ svialM iskcijis
aa doklaaiidUs,, karpritiai ikdicaat dil*
vi tii raaitiiii kļistol kmalsks, FiataBuu
atvttSloi k|at koaUlks, aa nav aiaa a i i
Bokida isredSa ķiat sprsdiķolijtai, tipie
lika savas aooiUui linilansi piiorieatit
as iviodra saraaa valoda; Maai israai
patfll vairs tik Jaatri aospritilā, totiM
ladli atvteiUailaBii ar vltakiriojaBiioa
tramitisksjis fonais.
Ti 08 ioraM to, pirUoelaitf, ka glaii
Biēara niaal aSvaTis divit Maaa pir-
UMlka UitaM MikokŪi%^ tikUds fika
i i r u & r f f i ^ n S r m ^ ^ aa 'mai
Jiiiūfk pairtsaii Jaaas sātan, laiksia^
Ja viloi ifdait fagrida Borgaumi, aum
liiet Btvki aa klBO« ktt klografa.aakata
aslatiskt Vpssias stadoatitai apJaatitlM,
m ilaioitias vial itadi, > ils svolvirds
sviidra valodi losavis iilvUUka resp. at-valiaijaaui
aodsaa.
HĶ Biaaas moelkas tikli dti tipi. Btan
prittaadUaa» aolabajioBilaUdiai Rliis
Baati par goda miia galvatplisiti io-kraaka&
Jam 2iUuB itMiiaaBi kidi lat-vMa
lakitņloki Mla miģiailis sikt ar
v^a saiaaa Iram valodi. Aagitaki
Iraaia vioUs Uika kildl klaaiUlfi, tad
klaslai frfosifs pii virsast jault, l i -
dsa, kidi valodi iii kaais iaait<« Lflk,
tipat sviedri, sikot ar smloka aa vei-gaiteņiem,
cauri trejiem vārtiem pāri
laukumam un, visbeidzot, pa garām ^ „_
baltā marmora kāpto tiekam ieVesti|pifkbL JĒM un pēdcaral^ ai
lieli, augstā telpā Pāvesta I auU daudz tuvāk fa^ g a iM
Pija xn personīgo apartam^tu|fizi,ui darba aMdn£ 3 n t i . ^ i ^^
.priekšzālē. Griestus un sienas sodzlt^ifests. un turdna* i f i ^ v M 4M5
piaiaai klaailjis aiaai iviSramili. ko klusumu iztraucē tikai gteznaii^ I pirvēriiet io trūkumu tdeHII V U k
vKLd^Sfnt.^ J!SfL ^S^SSil^ Z ^ " ^ 1 ^ Tv^ piederēsiet vadoSem arodiem.
JJSlL'^*^^^ ^J£? Tas Jums noderēs - splja l^usSi
fviedra teikaaii aa teikama iskopojamiļ w^,"?f ^ varu tikt garām «em i to ļaušu dzīves apitākļoi, kas Jomi
Udsiaif Ukv loia iiritiBitaBi etiipekBia^ I staltejiem un dnlties apņēmīgajiem i būs Jāvada."*
kas oašl liekas būt i z k i n t i i l l ^ , . ^,
pasaadijot likana, loiaai
tavi maa tids ettlpekait
tad ar virdakrilaaaaairaaHiUkaaiaaf I munuf nnv K U O B S I U B O . ocnieiu^ fl%tMV«#ffi«M«*. « I U K . . « . r A A ^ ^^
Vil aeukn. iTii vil.ataa asaaia ganata^iiķēpi noliecas, paiķirot mums brīvu
l J l S f ^ « ī S r ^ ^ ^ P** izkipUiiļ Xhi ted Pinnei, mmhm Mk^ W«
^ e S l i S h«> «^«<las viduslaiku gleznas! LS/iSniJS?^
u ^ M k l i r Taču mums nav ko bailtia. Senie Sf^SS?!^ ^^^^^.^J?
SIBLĻ ' Cauri UelaJ^ i^ei^smšanas « « « U v a d i i ^ M t S ^ n i e ^ ^ ISTSZ,
STapgat i S n S ^ ^ uzgaidimajā telpā, kur no- i S ^^
virsdrēbes, fotoaparātua un u S ^ ^ ^ J ^ i ^ S ^ ^
ta tikpat ivarliu saraaai valodu, aB,|,«^x^i.«M% •««^^irv*..» Jir««Mi«*Aii reuglozMm CUvmam. Tikai tādi
piemiim, Upeali piialgi nepieeShS vest pretim v i s p i r i j i l l a b d^
siait iejlenet nraaa valoda. etiļ^tel Daias no dāmām steigā mē*lw^ S a v u M r t ^ l i S ^ i ^ i «Sīn^
Kida dima HMa sajeiaii. MM ladii ģUm aizlikt pllvunis. īSrlJJ^zJS^iZf?^^
leeiaijaaii, ka ntr, kar vaUtsvalodi raai ^uil*^ ^ ^ kas tlc a, apsaUeia viiodi raailamt 0. Patt taia iS??. , P»«9«»w«»V"Slwn. Studijas un iiniSaiodtai S M
oma ao ntiioaes» a tad aAsta aiaa nav ne pārāk Uela, tm grezna. Vieni|Bo vIsiniiMfen « u ^ e M t ^ ^
paviiam vieiļUļr^ ••«^!!?»» pla» lotf, otri balto denu ^.J?^^ Biaataja ar Udia seknia^ taia arvital!!» B U « hurvUfiirirU «UmAiitmi 1??^^ ticttu Dlavam im Viņa al»
Vil rodsi ķļimes a J j ^ p a i ^ 5SL* i i i «i* " Ir dabas Jums^udlkli
kiii, aieaubaoĻ a^leeltiiB» aptarii Ziles galā pret purpursarkano Mm^lftmkdia. MMudlat mr m^imm\SZ
! ? ? . J ? ' * S ? ^ īsaEM^Sm, lai aa; te audumu uz viegte paaugstinājuma K ^ i a m f ^
jaaata pie tidai aa tidas ietai. Bet vCl moelvi M l t a ^ m t a / K h i t L l S ^ ^ savu OKVl liedbO par 1^ k i .
aam i M ^ ^ g ^ Udi kiJiat, l Ķ E K i ^ M « ^ . m ^ 1^ dzIWte ttSiif ^
pie briSa aoikaidrojii. ka lavi iireai neliekuļotes mjlbas un svētsvinīgu» I M^^\1M^ Z^ZEIL^
eņaajaattjiii nevil p ^ īgtta ietai, ket ma pārņemti, pārsUdam parketam
a t a ? t a t a ? ^ £ ^ ig; uz viņu zāles gahi un sarindojamies I)iey ftastibM ķ i t a ^ j g^
SS? ļ S S d ^ i S S ļ , ^ ^ ap tnSii. Ceremonijmeisterah^^
sUkei, fsa sUkja da|as. taiaae vtoamir nodod mums pēdējos norādījumus,!™^ PWtSta I MM
leMBUdi apmierlaitt ar radaloi iatar-|tad naliekam vieni satrauktās ffai.lapUStuUsko IVētObu.
vanaj^aa vaihOMUf velka» pie maaa ae. ^^.^ ' -,4 -
auaidiii logaata dot kipoetas, tikpat ae- Vēl kāda minūte Udz nolikte-ļ T M Pāvesti lepazMai ar ifMe^
auaidisi as ivarieai tika Ukta deia, bet] Jam laikam. inidpi grupai tectŽdfem. PavliiBiPjm
^""^""SiSSm^ M v i S ? ffir"^ ' Ptenik ari mana kirte. 8 t *
Stokkoltti dilvo jaa loito gada aa par viMU kfita idaailttas kavirtoti vai švika.|?ļ™'^!L^^ ^''^'^'^'^i]^?^^^^^^
pritigiko attinii vlsar tikt ntt ar tava sauStaot ar to skava kompota, ko aalualus SVeidena ttU patHdbai Vil«
tatviela valoda, ņemot pall^ aaivennolaMa aicii dsirditt AkoU palika aeao^ldus no savittn taittiS bfiīiMii Vi»
pirketa aa vaibita omeraato. pirktf, |o aevarijim lapiasttas ao p i r | | U i ^ i ^
Maa pirmetti aiprfSkif trakamar va- ivara, ae eeaa. l^fff^'^^"'^^
rija taēa to paia raasa asrakitlt svied-1 auHiet jfoiot svtedra nMāJ* -|ingi klausia manoa vifdO% U U k i i
riiki 01 papīra tapiņas aa nolikt veikti-i Neiioa, eta daaA aoilmi ito MatasUef% i pieminu, ka pate eUnu litļļaiu tlit
aiekam priekii. Iņniģtoite. Bei tek- ket to gaa itaa, ka ntaktaiiana» Bepta-|{|t nu i^*» mvwmmāwm%
^Iv&dafttlel «r Mūnt. tack, — tsslr —
Jaatijaadeai to valda
k^^|ll8«tfaia, MaUat
ka maaa dtfvts vieta sviedrtikl rakstima
VpMttUu bet aa sEuma, ka tUiptl bie« ita
vuivirds ttok rakiUta ar viena ptia p.
Us vieaa itfl|a rtdia ielia noetakama ai-rakfto
lirabrogataa, bet Ueil tam pret!
lepojas Jenbrogitaa... Ni« tadseUBa
to aavt
tu vtos nieks! nBet sargies sastapties
ar kida ekonlett. tad Utt jatlsi, ko ao-tfmi
raait svtedriiki,** maa iejlo-itai
veetatvietii, kad iddiila viņam tavas
bidtt. - Vitndtaa Mja gkoaittta
jaa aa giB tai ttOktm atbikk btt kidt
stnmitki ttpat no Upittai apklrtnes, kat
tirgojii ar iboUem. Kaaii Dlevīt CUi aa
iktldrl laprotaml bflta vuaeikaldriki l i .
rnai pa mati valititl anda virdi, eXk
^mtat** viiir t u i ' v i ^ ^iyiiMi»li^|l^ Visu ifaioiiji aHfliii^
« n i lWipl| li*
i.taklaaaai<% v ^ aeMsadta!tS^|(b^ t i ^ nikoM. nhlil| vft
??JL^•Sr^SS^ kaut ko teikt, bet tad p l i i l^
Ottitaittalai siai sttim aetei tattas amil Cūēti Tlva niku ^IlMtil I MB
pirstdds maal ar laaetaaat Jt«sttiv,ļ2S^ * ^ 2SL?2SKi*!f2 titta, utta ttkattas, dtatto^t* vBWida|*vitoelnlmt atrauma am ia|F^
ma ip«a Ustlpa. a ļ t a a M ^ U ^ ^ daitem « H k ^ O i l M il
takaigi ite auMdfl tabtatli, maa jidams,ļ»TOdeitom a ^ ; ^ pagriffdii. f|t|
tiiik tololot Mtaik noteikti par mtBil veste pazūd* maaajis ēarvtlņfo, j i
taifflīfiks. Jo viņa saprot aa viņi saprot.f' - - " ^
a vfea tik aeMta pirik agT jigaida
tu kifdli, kad no jdias isalrs nīgai torņi
aa klds viņam tdks: «lilkdi paisīti,
titta, Uttat^.. r«-"^ļ ^.^^
ITpnUĻ decembri. 1 O. CMAerii
ļ k u ^ toiitis.
Audience bdgusk
Romā, Janviri
1 \ r I
1 \
R 0 H A N 8
(40. turpinājums)
'\ xn
Jo dzestrākas kļuva naktto un riti. Jo vēlāk gulētāji rausās
i ^ ē no siltās kūteaugšas. Salmiem aplipuši, tie drebināda-ihies
pār^tor^ Kalnāju pagfiilmu, kur pāri peļķēm dažkāri
sbvilkls Jau trausla, tīklaina dvaša, un saklupa lietejā Istebā.
B t a i i it vecajiem ļaudīm, kas gulēja iekšā, šai laikā parasU
bija Jau piecēluMes un pabrokastojuši, un naktsguļas salmi
skgr&ti istebas kaktā. i
Garais saimes galds, pie kurif bēgļi ēda, rakstīja vēstules,
sbilija kārtis, un bieži zvilnēja tāpat īgnā apnikumā, ātri ap-
Itoņ vēlajiem brokastotajiem, un uz galda nekrāsotajiem
<imiem sarindojās deUe mdzes klaipi.. Parādījās bļodiņas
ar kausētiem teukiem, pa retam kāda stiingri sāļa iāvētas
gaļas Šķēle. Siltais tējas ūdens, ko piedzert pie maizes, parasti
burbuļoja visu dienu uz mazās čuguna krāsniņas istebas
siūri, kamēr vien tur svila kāda pagale, un netrūka ari v&
pļ^iurmētru un kumeUšu. Tomēr cukuru katrs savā krūiē
ntete teupigi un vilcinādamies, un. Ja kādam bija izdevies
sgmangot medu, to stingri glabāja sāļu tiesai. Tādi bija riU,
t|da pati pienāca pusdiena un vakars.
Dienas sašļuka arvien īsākas, un aizvien vairāk sadrūma ari
ļkudis ICalnāju lidajā istebā. Pdēkais veļu mēnesis ar blāvo
dienas gEdsmu, smagām, pieliJuSām nakUm, bezcerīgā, neziņas
pilnā gcddišana — viss tas daiija nepadetfgus un Ig^ Augu
dienu tie kvernēja gar to pašu apdilušo, sabakstīto un sagrai-rito
galdu, kur droši vien miera laikos bija mldojušies gājēji,
uņ ipnikuši rauddjās viena otra skābajās sejās. Ļaudis tupēja
iateM tāpat, kā, aiz loga dārzā kailie stiķeņu krūmi — pie-
UJuH un aizmirsti, ērkšķalntem un apteuzitiem zariem.
Ar katru dienu plānāka kļuva ari brokastu ttesa, un pus­dienās
pamazām saplaka kartupeļu katls.
Robis PuldņŠ savu svītraino kaklautu nenovikstija pat vairs
istebā, bet sēdēja pie pasjansa kāršu kaudzes ar apsietu rikli,
ui!i viņa asais deguns zem aceņu rāmjiem kļuva aizviai
amailiks»
JEteblt, vai tu neaided ar piena kanniņu Udz C^malfim?*'
kt paiaste viņu biksUja E n ^ a , un Robis negribīgi pacēla
gjlvu. '
! JCo tur ies. divas pēdējās reizes Jau neko nedabūju.**
jBs tev iedošu līdz zeķu pāri*'
Sāku pāri? Hē! Tās tu vari mierigi pati vUkt MJās, Oeļ-
BiSusaimnieGe^ Ja gribētu, varētu atvērt aeķn vdkalu visam
pagastam,** Robis parausUja plecus un Jauca vien mierīgi
tālāk kārtis. Nē, šodien viņš negribēja izkustēties no istebas
siltuma. Ik bridi varēja sākt Ht, un>ez tam šl mūžīgā die-
^lēšņna bija apriehudes Udz kaklam. Ja nebūtu mdtēna,
kam vajadiēja kāda labāka kumosa, viņš būtu pieticis augu
dienu ar tiem pašiem mūžīgajiem kartupeļiem. Bet deva ne­kad
ndikās mierā, un bija Jāiet
Robis vēlreiz parauddjās ārā. Paldies Dievam, sāka līņāt,
un, izpletis rokas kā spārnus, viņš vioiā vērienā izjauca kau­dzītes
sev priekšā uz galda, sagrūzdams kārtis Uelā ndcārtigā
čupā. Tad viņš tās rūpīgi sakārtoja, sajauca, un klāja no
Jauna vienmērigās rindās pa astoņi.
HNU, kas ir, tiksim pāri vai nē?" caur pieri lūkodamies otr­pus
galdam ierūcās Tedis, nemaz nepūlēdamies apslēpt savu
izsmieklu.
Robis kaut ko atņurdēja, atmete ar roku, un sagrieza augš­pēdus
četrus dūžus.
nUn kā ted ar kariem — iriči uzvarēs vai krievi? Un kas
ienāks Kurzemē — zviedru grenadieri ar zilām biksēm vai
jeņķi ar košļājamo gumiju zobos?**
Robis bddzot noskaitās. „Un kā ted ar to ēzeU? Sāks drīz
zviegt latviski vai nē?** viņš atjautāja un pabikstīja ar pirkstu
Teda .papīrus, ko tas bija izmētājis sev visaidcārt, bīstami tuvu
Roka kārto manevru robeil^m.
„EzeUtis labs, no tīra zdte!** Tedis padlfija Apuleja latiņu
tekstu un noglāstīja ar plaukstu grāmatas vāku. „Redzlet,
P u l c ^ kungs, ja jums būtu tik Uels zelte kluds kā mans
ēzeUs, Jūs jau sen būtu tids kādā Idvā un pāri — un varbūt
būtu i^ēruši mūs dtus ari līdz. Bet nu jums jātup un Jā­gaida
uz kāda nezināma labdara žēlastību.'*
Robis mierigi paraustīja plecus un sāka atkal darboties ap
kārtīnt Lika piecas reizes no vietas, vai tiks pāri? Neiznāca.
Uka otras piecas — vai būs Jāpaliek Kurzemē? Atkal ne­iznāca!
Bet prāts uz reiri kļuva rāmāks gaisā karājoties
jau nevarēja palikt — kaut kur būs bijud kļūda, un visu
spēUti varēja sākt atkal no gala. Un tā visus tōs divus
mēnešus, kamēr viņi te sēdēja dubļos un Uetū. Cik reižu
Jau nebija atnākusi slepena ziņa — būt gataviem ik kuru
dienu pfircdties uz krastu. Bet tā ari palika.
Visas apkārtējās mājas jau nez* d k reižu bija apstaigātes,
gandriz kauns metās rādīties atkal pagalmā ar mvu ubaga
tarbu, un katru dienu pienāca apkārtraksti no pagaste par
reģistrēšanos, par iesaistīšanos ceļa vai Udlauka dari>os, par
pierakstīšanos braukšanai uz Vādju. Dažās mājās bija manīti
ari žandarmi — skaidrs, ka ilgi tā vairs nevarēja turieties.
Robis pacēla ads, ui ar nepatiku tās atkal atdūrās Teda
papīros. Jā, kas tādam nekaitēja — Jaims un viens. Tāds
varēja izdarīties, kā vien patika. Ja gribēja varēja cauru
dienu niekoties ap vārdnīcām un tulkot nevienam nevajadri-gas
Uetas. Tulkot kaut kādu latiņu autoru, ko teču ndnd
neviens prātīgs dlvOcs ndedomādes ladt Pat tad nē, Ja
būtu mierīgi laiki, un šādu daibu vaiitu pabeigt un tedot
grāmatā. Būtu vismaz kāds nmiāns — to vēl varētu pa^ļtrattk
Bet ap ēzeļiem varēja nidcotiei tikai tfds pas^i PuOnĻ Itšk
nebija ne rūpju, ne atbUdIbas. Pat par ēdamo viņam nablit
Jādomā — vai trūka Kalnājos jauno devtešu, kas viņn pt>
kārtai aicināja pie sava katla pusdienās? Gandrīz pllzaiiiilil
Bet viņam, Robim, bija sieva un mdtēnavasarai fidbinidam
nosētu degunu uii ēstgribu kā vttcbiam. Un Emiltia Jao i i l
nebija no tiem, kas varētu un g r M tu iztikt no svaigi gilift
un ūdens.
Robis paraudzījās devā, kas sēdēja galda gali m lipQt
zeķes, un negribot viņa skate no EmUiJas apaļis, sirtii ae^
aizdidēja uz pretējo istebas pusi, kur Mvi parastaji vMI
pie loga, garis biksēs lautās slaidās kājas sakrustoji^ aldlito
Kundze. Kā vienmēr, viņu dēpa z i l p d ^ dūmu mutedis, m
rūpīgi koptai^ šaurās sejas profils bija plevērste paļalmam VĒt
ceļam, kas aizgriezās uz šosejas pusL
Kundze gddija.
„Nē, kādēļ Kundtt?** domāja Robis. ^BOs teču vidgddtaf**
Un tomēr — tā, kā Kundze — tā negddija neviens. Ga&ditt
visu dienu Kundze sēdēja savā sargvietā pie loga, un vksdgH
reizes, kad krēsls stāvēja tukšs, bija tās nedaudzās atundaSĻ
kad Kundzei bija jāapsteigā apkirtējis mijM, lai idflgtoa
kādu gaļas gabalu vai maizes kldpii, bet galvenais pa
vlk^jlm pašaudzētās tebakas. Pirktās dgaittet UJa diif»
mante — tās uddida reti, izkilpēja ātri, bet Kundzi drfdk
spēja iztikt kādu dienu bez ēšanas, nekā bez sm^^Huiaa.
Kad Emmjas nebija klāt, Puldņš šad ted piedāvāja Kundad
no saviem krājumiem. Bet tas bija Jādara uzmanīgi, Jo ari
EmīUja bija pasākusi uzviUct pa dūmam, un Robis par šādu
^enes valūtas tērēšanu smagi bija detis. Ndco neUdilte
aizbildināšanās, ka stūri stāvēja vesels čmodins, pididtti
ar vācu laika tebākajām šķirnēm — būdams tebakas tebrikai
galvenais grāmatvedis, Robis ar tīru slrdsipdņu varUa al».
ļauties sev šādu kravu, bet EmlUja (tomāja dtedl un prate
savu mantu sargāt
Ļaunākais viņas ads tomēr bija tas, ka Kundze Ir aktriia,
un kaut ari tā vairs nevarēja tēlot ģbāi jaunu rndteņu un
naivo mīlētāju lomas, iemedu tomēr bija diezgan, lai IMUJi
uz Kundd raudzītos greizi
Pametis ad uz EmiUjas ^ s i , v d tik tā atkal nav no»
tvērud viņa domu neceļus, Robis novērsās no Kundze gUti^iaa
kājām un pēkšņā nepatikā saviebās — btekus istebā attod
atskanēja kārtējā bērnu brēkšana. Tā ted puUutenim vaja»
dzeja jau tuvoties pusdienas stundai, kad parasU mēdsi
pārsiet mazo Andri. Tas, saprotems, brēca ski^i un izmisīgi^
un visi pārējie bērni aiz līdzjūtības un baUēm brēca Udd cfll
q)ēja. Un tā tas turpinājās vismaz pusstimdu.
(TuiinUunii adcos) •
1 ^.-
l i
^ d P t t ^ « ^
—„• I
(ultlrittVddjļ
P^tel^ legOiiet i^tš
^JJļ^Im tr cenu'tt.e
*toiruii ktstittir in;?^-'
joirtM^o.i
^r^--'r^ . S"-.,-: • "..VtvaHT»
I i i 11
M«r«bdīSitu kli
E kia«i 1S7, ma
tolet
Litv. iark. U
; 4itas Jordttns, W w
ittr kiif toi^ A l>o^D e m. B. fr.
•iad -nAļ miUBifiUJU itativk
tboneata kmmiiii
Bumii, gto^osl ddatsi
m mlķ iaopMUo^ ^
A b^o tt e m« I m \\
Letobi
Boofp
Mindiii
f •MHBMInluifiK*
'iiai» i'iBbrit
liMtTiiiiii. ifidii
t. (ivtaģitda,
iiltailMtbtnnr
iii ». Oņbard at^.,
Muio i»; Ortod ia»
II Ciselanitt ir phio.
' navii V.
" A b o n a i i i . D; kr.
l^lii^ii.
mgNVIDAIIKaUt
Abottem. I I H al
fMNClMi M.
t^iUikioL
ŗisHme.
Aboliam. nr. tr.
BOLANDt; A. & .
stniit 80, dea Batg.
Aboņem. H. fl. i -
l»išJli8S.
Mtmztuurnīt vi.
ri«^auatt.>ifciri».^
Edis, cīttMidiaB •
^^^?ntw I Wf M b
; i l t t l M»; i S'
i ^Vilii";
B.ni