Bavarijas Latviesu vestnesis, October 20, 1945

              nu 1^ un kuUūras zinā atpalicis, jau-uM
tikai dejojot un dzerot, pie ku
Jaī^ka-e«ot krietnu tiesu vainīgs, ^a-jaiļzētu
noorganizēt kādu priekšlasī­jumu
ciklu, koncertu, kino izrādi vai
, 0 Udzigu. Vecais pamatskolas pār-tlnh
liri guļot uz ausim. No tā neko
nevarHot sagaidīt, jārikojoties pa-
Bet kā tad īsteni?" vecākais jaulā-
Nu, piemēram, to pašu konzertu!
M istlem māksliniekicņi, kārtīgu mū-
:Zl|u!
Rakstvedis pieķērās šai idejai, jo tā
varētu kerl Janku visvārīgākā vietā.
J.Kā to sadabritf vecākais atkal plā
lijļi rokas. „Braukt uz KiguV Pie kā
:;p0jjiiMI:^l'^^-::::'::Bet:^
uam iešāvās prātā attāls rada gabals,
ka!» strādāja kādā Hīgas teātrī par
grāmatveža palīgu.
Ueliski! Bakstiet tūlīt!' Sniedze
u'zkurināja veco.
Kaihēr Janka čīgāja ļ)lēšenes. uz
R i g i , gāja dīvaina, bet nozīmīga vē-
.stule. To izlasījis, vecākā radinieks
nobrīnījās, nosmīnēja un .steidzās at­bildēt:
„Tēv būs jāņem viena dziedātāja,
vijolnieks un pavadītājs. Tas ir ma­zākais
un lētākais .sastāvs.**
„Kāda velna tas pavadītājs!? vecā­kais
sprieda. ,.Jocīga gan tā māk.sli-nieku
tauta! Vai mēs kādi sumpurni.'
Ipašfi pavadītājs viņiem vajadzīgs! Cik
te lidz dzelzceļam!*'
„Ksmu uz mieru," vin.% rakstīja, „ l i -
kai pavadītāja muujs nevnjaga. Pai^i
sameklēsim labu labo!"
Taēu ar to .sarakstīšanās nebeiilzfis.
Klga's mākslinieki bija tā iecirtušies uz
.«Mivu pavadītāju, ka gandrīz viss kon­certs
pajuka.
Vecākais nopūtās un piekrita! Lai
braucot ar' t<is pavaditājs!
Koncertu nolika pēc divām nedē­ļām
pagastnamā. I'aradijās rakstve­ža
zīmēti plakāti (afišas likās par
dārgu!) un satrauca prātus. Sniedze
staigāja, noslēpunuiini sininēdams, un
nepalaida gaī-ām nevienu izdevību, lai
aplinkus ieminētos, ka tas vina izdo­mājums.
Notikšot kārtīgs koncerts,
gar kuru Jankam šoreiz nebūšot ne­kādas
daļas. Valodas aizgāja arī līdzj
\faņkam, bet viiiš īielaunojās; Tādsļ
koncerts esot laba liela, ļ)ats hibprāt
paklausīšoties.
Māk.slinieki atbrauca: skai.sla jaun­kundze
un divi ļnistīdzēju.si Jaunekli -i
koņ.scrvātorisli. Virius novietoja pa­gastvecākā
mājās, paklusam panuitligi
apskatīja, vēl pamatīgāk paēdināja;
piedāvāju pat šnabii bet tie atleicās,
Jo pirms koncerta nevarot^ Rakstve­dis
Nozīmīgi pamirkšķināja vecākam
ar acīm. Tas atmāja ar galvu, pats
iedzēra un nokrekšķinājās:
I .,Jā, te nu mums ir gods uzņemt
īstus māksliniekus, mūsu muzikanti
allaž tā piedzefas.^ ka ..
' „Tie^ jau arī nerīko koncertu, tēt!"
Mare "atvairīja nepatīkr^mo tematu.
'Vbi jaunieši sasmaidijās. ,
„Bel kurš no jums tas pavadītājs?"
iDiiUites beigas vecākais prasīja.
„Māriik kungs!" dziedātāja pastei­dzās
atbildēt, ļijunādama galvu uz vie­nu
no jaunekļiem, pabālu smailu seju.
,,Slarp citu. vajadzētu iet apskatīt
zāli,** tas atsaucās, „drusku pamēpnāl
jōsu insirumenlu, kā skan."
„ H r a . . . " Kas ar to instrumentu bija
domSts» vecākais iiurcīja ļ)ieri. „Skan
labir vifil beidzotļpārliecinoši teica.
Visi cēlās no galda un devās uz pus­stundas
gīijiena attālp pagastnamu.
Tur jau pullcējās ziņkārīgie. Arī Jan­ka
stāvēja nomaļu, uz velosipēda at­meties,
un Ipētīja nācējus. Tā tad tie
bija mākslinieki, konservālorisli, kā
viņš bija ditirdējis. ^
Janka sveicināja. Dziedātāja lēnam
pacēla savas tumšās, lielās skropstas.
- Velns tavu acu! - Janka sprieda, pē­tīdams
viņas maigo, nelielās sejas pro­filu,
kopto, baltsamlaino ādu. Vina
nolieca galvu un pagāja garām; mīksti
nf)šalca drānas, un kā no lāles smar­žoja
i)ēc vijolītēm. - Tā bija būtne no
citas ļ)asaules . . . Jau viņas gaita lo
liecināja: kā vina uzgāja pa mazajām
kāļ>nēm un, uz lieveņa apstājoties, at­meta
nu'lnās malu cirla.s.
.,Nek:is, zāle diezgan ļļieklājīga,"
teica Mārinš. pārbaudīdams iMkslošo
dēlu paaugstinājumu „Kur klavie­res'.'
. ; Vai nav vēl atvestas?"
..Klavieres! Kam jums klavieres?"
vecākais atvaicaja. nobraucidams ausi
un jauzdams ko nelabu.
Hālais jauneklis ktuva vēl bālāks.
Viņš klu.sēja; vienā mirklī viņam viss
bija skaidrs! Tad viņš jocīgi saviebās
un palaida īsu smējienii, kurā bija i)a-slēļ)
ta ari laba liesa īgnuma: ..Pagā­jušo
reizi num bija tādas, kurām, tau­stiņi
aiz ļ)iebrie(luma necēlās, tagad
nav nemazi Mēs progresējam!"
Vijolnieks vīpsnāja. Dziedātājiii uz­ņēma
lieliski. Vina griezās pie rakst­veža:
..Klavieres jus esai aizmirsuši. Bet
bez lām nevaram. \'ēl divas sliinilas
laika: varbul tuvumā var sameklēt?"
,,Snir(l/j\s kunjļs!** vecākais centas
noveli vainu uz rakstvedi. ,,KH lad
jus nepadomāja 1?"
e s . , / * Sniedze stomījās. 'Mils
laeu Salluļ^a kungs sarakslijalie.s, nr
savu radinieku!**
,,Ja, bet jums jāzina! - Varhilt no
aia.
..Divpadsmit kilomelru . . . Vn vai
la.s dos?"
.,11m..." vecākais apsvēra. Skolo­tājam
vini nebija f)adoma jn-asljuši -
fas nu gan bulu izsmiekls! ,,Mīlā
jaunkundz! Vai lad tiešām nevar
kaut kā - jūs laēu d / i e r l a t . . ."
.,Nē!" vina cieti noteica. "Tā bfilu
tikai tāda jok().Šaniiis. Prograiniiim ne­varam
izpildīt!"
..Na! programma!" vijolnieks., kā
ujēdīdams. izl)āza mēles galinu. "Tam
nebūtu nozīmes!"- Viņš bija irildīts
ballūrists im ieradis mainīt numurus
pēc jjublikas no.skanojuiua.
Vecākais pieķērās viiiam kā glābē­jam.
,,Jā. Dievs ar vinu, ar to pro-gramnui!
Jūs likai spēlējiet, gaii būs
l : : b i ! " ,
Pianists sausi iesmējās, it kā kanl
kur ļ)Iēstn skalus: ,.Tā! Ils nu varēlii
braukt mierīgi mājās! - Divjuadsmil
kilometru, ļjūs sakāt? Divas stundas
turp.' Iris ļatpakal.., Tad mēs beig­sim
uz rīl:^ pusi un včll nokavēsim vil­cienu.
Ma!n j)irmdie:]i noteikti jābiit
Higā!"
Dziedātāja bija nikna. „Vai lad
tiešām te tuvumā nav kādas vecas
grabažas?.:. Harmonitmis!'
..Krmonikas vismaz!" Mārinš viņai
iekrita vaUklā.
..Ir! Tā,s gan i r ! . . Kur tas Janka
palika? .Sniedzes. kungs . . . Nu - es
pats!" viņš atmeta ar roku. redzēdams
rakstveža salto, viebicnā iestingušo
seju. Un izskrēja ārā. "
«.Saltupa: kungs! Nevajaga! - Tur
jau nekas neiznāks! Es lika'i jokoju!"
Mārinš sauca nopakaļ, beti vecākais
jau bija prom. Rakstvedis neapmie­rināti
noraustīja piecus un raudzījās
pa logu. Pagāja labs laiks.
„Ko tad nolemjapi? Brauksim ma-
Mārinš prasīja. , (,
Vijolnieks bija paguvis izņemt lio
kasies sam instrumentu, skaņoja un
jās-^"
„Paklau, Lijā!" Viņš pievērsās dzir-dātājai;
tad piegāja tuvāk un runāja
pusčukslus, lai' Siiedze ' nesapraslu.
„N:\v jau galu galā tik traki. ^y
dziedi kaut ko,' kādu tautas dziesmu!
i:s piespēlēšu k l ā t . . . Ko viiViem
daudz vajaga? Rīgļis māk.slinickus vi­ņi
grib! 'Fī^di niēsļ esam! Par pārē­jo
- kā vini rīkojuši, tā lai iznāk! C\-
lādi atteiksies ņuii^is maksāt honorā­ru.
Man nauda (Jikti vajadzīga. Tev
lā ar' nemētājas uz ielas. Pagrabinā­sim
kaut ko - un cauri! Kas mums
dalās! Otrreiz jau te līdz mūža bei­gām
diezin vai atbrauksim!"
L i j a klusēja, piirdomāja un sāka
škirslīl notis. Vijolnieks .spēļ^ēja savus
gabalus, aj)svērdam.s, kuros varētu mie­rīgāku
sirdi iztikt ];)ez pavadījuma.
Pēc labas pusstundas atgriezās Sal-tuļ)
s, sluiiidamsipa priekšu Janku ar
plēšenēm. Lija uzmanīgi noraudzījās
smuidrajā puisī, it kā mēģinādama at­cerēties,
kur lo laji redzējusi. " V a i tad
jūs tur i)irmīt jau nestāvējāt?"
,,Kā tad!" vW-ākais atbildēja vina
\ielā," bet ermonikas^ bijā aizmirsis
mājās, bija jā^jrauč pakali"
„Nebija vis ai^mirsušā^!" Janka
j)ēkSni ieliei)ās. i.Jis nebiju braucis
spēlei!" Viņš smaidīja savir Ierasto
lielo smaidu, ka^s [Lijai patika.
Vijolnieks kUiva pavisam līksms.
Viņš jauta jokus un bija gatavs p a l ī - ^ *^
Nu ko! Jījs jau laikam mūzi-
Sarausim l^v TO
ļipļku. Jankā
un piespēlēja.
kants, kā nākas!
uzsāka [)azīslamu
klabināja plēšenes
,.Nē! Sitas mums iet vareni! Tikai
L i j a , ļ)amēģini tu
(lru.sku k l u s ā k . . . Tagad ko cilu.
Het nespēlējiet meldiņu, m^n tik to
ai)akšu vajaga. "Viņš uzmeta Jan­kam
pārbaudītāju! skatienu, sākdams
Brāmsa valsi. Janka neapmulsa un
luri)ināja piespēlēķ. Vijolnieks bija
dru.sķu i)ārsleigls. I „Nē - tiešām! Mēs
vel kaul ko .sagijidrosim. Jums ir
iekšā! Žēl likāi, ka tas instruments
tāds pagaudens...
arī!" '
Dziedātāja pārcilāja notis 'un nolika
Jankam kaut ko li>riekšā. Janka sa­mulsis
pablīnējaļ kii gailis uz nepazī­stamu
graudu, . V-Vijolnieks
sm?j^idīja. "A^ notīnī:
draugam laikam: ne visai! Panemi
kanl ko bez mo^uiācljām!"
„ J ā , es tāpat!" Janka ņurdēja.
L i j a paklusam ddedāja, Janka^vilka
līdzi. Tas bija ilgs un dīvains mēģi­nājums.
Nomanīj^iši, ka Jankām so­kas,,
mākslinilRki vsiiiŗs nebija tik pieti­cīgi,
sāka vinu apstādināt, lika^-ievē-l
o l pauzes. Vijolhieks nostrinfcšķlnā-ja
viņam priekšā vajadzīgo akordu, ja
Janka uz savu rolui bija^pieskā^ojis
kādu d l u , un likā to alkārtot. Tas
bija grūts pārbaudījums vina dzirdei
un atmiņai, .j'ankpi bija piesarcis un
^nosvīdis. Arī ķohķerlānli saprata, ka
prasa no lauku puiša gandrīz neiespē-jiuno,
bet - paši ieinteresēti - neatlai­dās.
Daža lietā gāja labi, tautas
dziesmas pavisam pauki. Vini pat sa­stādīja
prograiTimU, sazīmēja numu­rus.
Vecāk-ais, pjieclgi sasarcis,' sē­dēja
nomaļus un (eizēm kratīja galvu